Par slimokasēm un pašvaldībām

Uz kopīgu mērķi, katrs pa savu ceļu

Viktors Jaksons, veselības valsts ministrs, — "Latvijas Vēstnesim"

Tomēr slēgt slimnīcas var tikai to īpašnieki, un tās ir pašvaldības, kurām ir jādomā par savu iedzīvotāju interesēm.

Tātad slimokases nekādā gadījumā nevar būt veselības aprūpes politikas noteicējas, viņas ir tikai pašvaldību noteiktās politikas izpildītājas. Jā, viņas meklē lētāko pakalpojumu, ko pirkt saviem kases dalībniekiem — iedzīvotājiem. Bet veselības aprūpes attīstības virzību nosaka tikai un vienīgi pašvaldības, kas ir šo slimokasi dibinājušas.

Katru pašvaldību savukārt vada sava veida ieinteresētība. Ja slimnīca atrodas mazā pilsētā, kur nav lielu uzņēmumu, un ārstniecības iestāde ir gandrīz lielākais darba devējs, tad slimnīcas saglabāšana ir gan nodarbinātības, gan pašvaldības iekasējamo nodokļu jautājums. Tas var kavēt pašvaldību rēķināties ar lielākas teritorijas interesēm un likt par katru cenu censties saglabāt un pat paplašināt savu ārstniecības iestādi.

Tieši tādēļ — lai šie apsvērumi netraucētu pašvaldībām domāt par veselības aprūpes optimizāciju — šā gada sākumā tika veikta slimokasu reorganizācija — rajonu un pilsētu slimokases tika apvienotas reģionālajās slimokasēs.

Katrai atsevišķai pašvaldībai saimniekojot savā slimokasē, agri vai vēlu tiešām par noteicošo argumentu var kļūt darbavietu un stabilu nodokļu ieņēmumu saglabāšana.

Turpretī tagad, kad reģionālajā slimokasē ir apvienotas trīs, piecas un varbūt pat astoņas pašvaldības, nauda no Centrālā fonda atnāk uz visām kopīgi un ir skaidrs, ka no tā, kā šī nauda tiks iztērēta, būs atkarīgas gan mediķu algas, gan iespējas iegādāties aparatūru, pašvaldībām ir jāsāk meklēt kompromisi. Gadījumā, ja reģionālās slimokases robežās jau viena superdārga tehnoloģija ir, skaidrs, ka otru blakusrajona slimnīcai taču nepirks. Smagi, bet tas būs jāizrunā.

Protams, līdz ar optimizāciju nedrīkst aizmirst par pašvaldību pienākumu — katram iedzīvotājam nodrošināt veselības aprūpes pieejamību. Gan Alsungas, gan Džūkstes iedzīvotājam sasniedzamā attālumā ir jābūt ārstam. Ar optimizāciju nav jāsaprot tikai slimnīcu likvidācija, bet gan to ekonomiskāka darbība.

Tieši pašvaldībām ir jāvienojas, vai reģionā saglabāt un uzturēt trīs vai divas vai tikai vienu lielu slimnīcu. Savukārt slimokasēm atliek vairs tikai lemšana par lētāka un kvalitatīvāka pakalpojuma pirkšanu saviem slimokases dalībniekiem.

Tas, ka pašlaik tiešām dažviet ir jūtama slimokasu pretenzija noteikt šo reģionālo politiku, noteikt investīciju ieguldījuma vietas un citādi jaukties pašvaldību kompetencē, varbūt it skaidrojams ar to, ka reģionālajās slimokasēs darbojas bijušie rajonu slimokasu un rajonu slimnīcu galvenie ārsti. Tomēr šāda tendence ir principā nepareiza.

To, ka pašvaldības ar slimokasi var runāt nevis kā lūdzējas, bet kā politikas noteicējas, taču garantē fakts, ka tieši pašvaldības atbilstoši Ministru kabineta izdotajiem noteikumiem nr. 360 ir slimokases dibinātājas, tātad arī šī uzņēmuma vai sabiedrības ar ierobežotu atbildību saimnieces.

— Vai vienmēr pašvaldības spēs vienoties tieši savu iedzīvotāju interesēs, ne amatpersonu ambīciju vadītas. Jau grūtības slimokasu reģionalizācijā ir pierādījušas, ka ne vienmēr tiek pieņemts loģiskais un izdevīgais variants.

— Pasaules prakse ir skaidra — nepastāv cits iedarbīgāks demokrātijas mehānisms par vēlēšanām. Nekad otrreiz pie amatiem netiks tādi pašvaldību darbinieki, kuri nebūs rūpējušies par iedzīvotāju interesēm.

Ja, piemēram, tagadējās Daugavas slimokases teritorijā iedzīvotājam nav izdevīgi braukt no Preiļiem uz Ogri ārstēties, likumsakarīgi viņam radīsies jautājums — vai kādam šādas "desas" izveidošana bija izdevīga?

Varbūt mēs demokrātiju tikai mācāmies, bet tai, kaut arī lēnām, ir pamazām jāveidojas arī slimokasēs un veselības aprūpes finansēšanā. No otras alternatīvas, kur vienīgais ķēniņš un naudas dalītājs ir ministrs, mēs esam atteikušies jau vismaz septiņus gadus.

Šobrīd ministrijai un Centrālajam fondam daudzi pārmet, ka tika pieļauta bijušo rajonu slimokasu brīvprātīga apvienošanās un izveidojās tādi fenomeni kā šī garā Daugavas slimokase.

Bet mēs nevarējām rīkoties savādāk. Pirmkārt, mūsu izstrādāti apvienošanās varianti nekad netiktu akceptēti pašvaldībās. Bet, ja arī tiktu akceptēti, tad visa atbildība par reģionalizācijas sekām būtu jāuzņemas tikai Labklājības ministrijai. Ja mēs būtu pašvaldībām uzspieduši kaut vai šīs "desas" izveidošanu — Ogres, Aizkraukles, Jēkabpils un Preiļu rajonu slimokasu apvienošanos, vai ir iespējams iedomāties, kādi pārmetumi mums būtu jādzird? Tagad tā ir pašu kasu dibinātāju — pašvaldību — atbildība.

Un kļūdas šādā procesā ir pieļaujamas. Labākais slimokasu reģionalizācijas variants acīmredzot vēl tikai taps. Apbraukājot slimokases, jau ir jūtams, ka pārmaiņas vēl būs. Iespējams, ka daži rajoni savu piederību kādai reģionālajai slimokasei mainīs jau visai drīz.

Jāatzīst, ka slimokases veidošanās procesā savs ietekmēšanas mehānisms ir arī ministrijai — apstiprināt vai neapstiprināt slimokases biznesa plānu. Ja nu mēs redzam, ka apvienoties grasās pavisam maza teritorija un pašvaldības savā pieteikumā plāno iegādāties augsta līmeņa tehnoloģijas, mums ir skaidrs, ka, piemēram, rēķinot uz 60 tūkstošiem iedzīvotāju, kurus šī slimokase plāno apkalpot, tas ir pilnīgi neracionāli. Šādas slimokases izveidi mēs, protams, neatbalstām. Vai arī, ja šādas slimokases izveidošanās tiek pieļauta, mēs vienojamies par izmaiņām biznesa plānā un šīs teritorijas iedzīvotājiem nieru dialīzi izdara kaimiņu slimokases iestādēs, kur šādu aparatūru uzturēt ir finansiāli izdevīgi.

Arī investīciju piesaisti mēs veicināsim nevis šādai mazajai un neefektīvajai "karaļvalstij", bet slimokasei, kas kredītu spēs arī atpelnīt.

Šie ir tie mehānismi, ar kuriem mēs cenšamies ietekmēt reģionālās slimokases, nevis diktāta piekopšana no ministrijas puses.

— Tātad — vai jūs uzskatāt, ka reģionālo slimokasu darbība pirmajā pusgadā ir bijusi veiksmīga?

— Jā, kaut arī tas ir tikai sākums, ir pilnīgi skaidrs, ka reģionālajā slimokasē pašvaldību pārstāvji vairs nevar risināt tikai savai teritorijai aktuālos nodarbinātības, nodokļu vai ambīciju jautājumus. Viņi saprot, ka uz visiem kopīgi saņemtā nauda kopīgi un pēc iespējas racionāli arī jāizmanto. Tas ir pats redzamākais uzlabojums. Klāt nāk vēl darba kooperācija — katrā rajonā nav vajadzības veikt gūžas endoprotezēšanu un uzturēt kompjūtertomogrāfu vai citas dārgas tehnoloģijas.

Acīmredzot katrā šajā reģionālajā slimokasē darbosies viena vai divas lielas slimnīcas, tām apkārt — mazās.

Bet ar laiku, cerams, šīs reģionālās slimokases varēs konkurēt pat ar Rīgu — to līdz šim nevarēja neviena rajona slimnīca. Ja reģionālā slimokase pamazām iegādājas savai teritorijai labas tehnoloģijas, kas ir spējīgas konkurēt ar Rīgas slimnīcu aprīkojumu, kāpēc lai pacients gribētu braukt ārstēties kaut kur tālu prom. Vēl jo vairāk tad, ja veiksmīgi attīstīsies ģimenes ārstu darbība un viņi sekos savu pacientu stāvoklim, tiem atrodoties arī slimnīcās. Un uz Rīgu brauktu tikai tad, ja vajadzīga tāda līmeņa palīdzība, kuru tiešām laukos nevar nodrošināt. Nu, piemēram, sirdis diezin vai tik drīz operēs visu reģionālo slimokasu teritorijās.

— Tādam īstam vērtējumam, manuprāt, vēl nav pienācis laiks — reģionālās slimokases darbojas tikai pusgadu. Tas vēl joprojām ir process — savstarpējas iepazīšanas, situācijas noskaidrošanas laiks.

Jau pašlaik ir skaidrs, ka veiksmīgi darbu ir uzsākusi Latgales apvienotā slimokase — tur, šķiet, ir atrasta vajadzīgā saikne starp trim pašvaldībām un bijušajām mazajām slimokasēm, viņiem ir skaidrs, kā darboties tālāk.

Viņi jau ir sākuši arī strukturālus pārveidojumus, par ko citām kasēm vēl tikai jādiskutē, piemēram, Daugavpils dzemdību nams tiek pārvietots uz pilsētas slimnīcas nodaļu.

Otrkārt, šajā slimokasē ir mērķtiecīgi sadalīta bijušo rajonu slimokasu darbinieku atbildība — bijušās Daugavpils pilsētas slimokases direktors ir arī tagadējās Latgales apvienotās slimokases vadītājs, savukārt bijušo Daugavpils rajona un Krāslavas rajona slimokasu vadītāji ir viņa vietnieki, katrs ar savu, nodalītu, kompetences sfēru.

Šis ir tas modelis, kādu mēs uzskatām par veiksmīgu un gribētu redzēt arī citur.

Diemžēl neveiksmīgi slimokasu reģionalizācija pašlaik notiek Kurzemē, kur vietējo pašvaldību vadītāji atšķirībā no jau pieminētās Latgales nespēja vienoties. Līdz 1. maijam, kad beidzās reģionālo slimokasu veidošanai noteiktais termiņš, šo domstarpību rezultātā Kurzemē sāka veidoties divas slimokases, bet juridisku statusu neieguva neviena. Un ir pilnīgi skaidrs, ka šādai situācijai pamatā nav vis objektīvi, bet gan subjektīvi iemesli — nespēja vienoties par to, kur būs reģionālās slimokases atrašanās vieta un kas būs tās direktors.

Pašlaik šo problēmu esam atrisinājuši, saskaņā ar Ministru kabineta izdoto "Slimokases izveides un darbības noteikumu" 15. pantu pilnvarojot Kuldīgas slimokasi veikt valsts obligātās veselības apdrošināšanas pakalpojumu minimuma apmaksu līdz laikam, kad, cerams, arī šajā Latvijas daļā izveidosies reģionālā slimokase. Kuldīgas slimokasei ir pakārtotie līgumi ar bijušajām rajonu slimokasēm, kuras veic vairs tikai uzskaites un darba organizācijas funkcijas. Finansu darbības notiek tikai ar Kuldīgas slimokases starpniecību, šeit pastiprināti tiek strādāts arī pie juridiskā, ekonomiskā un grāmatvedības dienesta attīstības. Tātad faktiski arī Kurzemē ir izveidots kaut kas līdzīgs normālajam un vēlamajam reģionālās slimokases modelim, tikai ne pašiniciatīvas, bet Centrālā fonda iniciatīvas rezultātā. Šīs sistēmas priekšgalā sabiedriskā kārtā darbojas padome, kurā ir iesaistīti bijušo rajonu kasu direktori, kuri vienprātīgi atbalsta reģionālas slimokases izveidošanu, bet kurus vieno arī kopīga nelaime — viņu pašvaldību ambīcijas un nespēja atrast kompromisus.

Protams, Kurzemē pašlaik ir visgrūtāk, jo darbs ir pamatīgi iekavējies — kamēr citi jau no gada sākuma domāja par savu tālāko attīstību un plānoja savas darbības politiku, tur vēl četrus mēnešus notika strīdi un nogaidīšana. Savu daļu problēmu rada arī fakts, ka šī Kuldīgas slimokases pilnvarojuma līguma realizēšanā nav iesaistītas reģiona pašvaldības, kas ietur nogaidošu pozīciju.

— Vai reģionālo slimokasu veidošanas laikā vispār ir attaisnojies pašvaldību savstarpējas vienošanās demokrātiskais princips? Kurzemē reģionālās slimokases nav, bet ir arī tādi ģeogrāfiski "brīnumi" kā Daugavas slimokase — vismaz nespeciālistam ir grūti saskatīt racionālas sadarbības iespējas starp Preiļu un Ogres rajona veselības aprūpes iestādēm.

— Es varētu piekrist apgalvojumam, ka šādas teritorijas apvienošanās reģionālajā slimokasē varbūt nešķiet loģiska. Varbūt arī tādēļ ar šo — Daugavas un arī Pierīgas — slimokasi pēc to izveidošanās bija noslēgti tikai pusgada līgumi. Tomēr tad, kad darba grupa izskatīja šo abu kasu darbu pirmajā pusgadā, tika izlemts līgumus pagarināt līdz gada beigām. Tātad darbs ir bijis pietiekami veiksmīgs arī šajās slimokasēs. Iespējams, iedarbīgs ir bijis arī šis pusgada līguma pielietojums, kas acīmredzot motivēja šo slimokasu darbiniekus, varbūt pat aktīvāk nekā citus, domāt, kā un ko darīt.

Tā, būdami Ogrē, Jēkabpilī un Aizkrauklē, esam redzējuši, ka viņi jau ir sākuši specializēties — Jēkabpilī vairāk attīstīs uroloģiju, Aizkrauklē — traumatoloģiju. Tiek nojauktas ātrās palīdzības apkalpes robežas. Tiek domāts arī par neatliekamās dzemdību palīdzības pārstrukturēšanu. Tātad rosība tur notiek, turklāt diezgan aktīva.

Līdzīgi var vērtēt Pierīgas slimokases darbību Tukuma un Rīgas rajonā. Kaut gan, protams, jāatzīst, ka tieši Rīgas rajonā situācija ir ļoti smaga. Tur acīmredzot no bijušās slimokases un rajona vadības puses bija radīta absolūti nepareiza izpratne par slimokasu reformām, iestāžu vadītāji tika, pat varētu teikt, īpaši dezinformēti. Tādēļ esam bijuši spiesti gan Rīgas rajona veselības aprūpes darbiniekiem, gan pašvaldību vadītājiem organizēt vairākus izglītojošus pasākumus. Cerams, ka tas līdzēs uzlabot savstarpējo sapratni un, svarīgākais, veicinās slimokases darbības attīstību.

Jāatzīst, ka nākotnē tomēr slimokasu robežas varētu mainīties, galvenokārt administratīvās reformas ietekmē. Ļoti iespējams, ka, Latvijā veidojoties jaunām administratīvi teritoriālām vienībām, būs racionālāk ar tām saskaņot arī slimokasu darbības aptvertos reģionus.

— Vai reģionālo slimokasu pusgada darbības laikā jums ir radusies pārliecība, ka slimokasu apvienošana ir sevi attaisnojusi?

— Protams. To pierāda gan racionālāka pakalpojumu, gan naudas līdzekļu izmantošana.

Ja iepriekš katra mazā slimokase rūpējās tikai par sava lauciņa kopšanu, tad tagad, nojaucot šaurās rajonu robežas, ir iespējams daudz efektīvāk sniegt palīdzību. Kaut vai šāds piemērs no Līvānu pieredzes. Agrāk Daugavas kreisā krasta, kas ir Jēkabpils rajona teritorija, iedzīvotāji, kaut arī viņu mājas bija tieši pretī Preiļu rajona Līvāniem, brauca uz Jēkabpils slimnīcu. Tagad viņi, ar laivu pārceļoties uz Daugavas labo krastu, var izmantot arī Līvānu mediķu pakalpojumus, jo gan Jēkabpils, gan Preiļu rajons ietilpst Daugavas slimokases teritorijā.

Otra priekšrocība, ko varbūt vēl nevar izjust šodien, bet, ko, cerams, slimokases izmantos jau drīzumā, ir jaunas iespējas investīciju piesaistē. Ja pašvaldības un slimokases vienojas par kādas dārgas tehnoloģijas iegādi, neapšaubāmi gan kredītu saņemt, gan atdot ir vienkāršāk, ja vienuviet tiek koncentrēts lielāks finansu apjoms, kā tas ir noticis, apvienojoties rajonu slimokasēm.

Lielās slimokasēs ir iespējams attīstīt arī lielāku specializāciju, pakalpojums vairs nav tik sadrumstalots. Vieglāk ir risināt arī citus jautājumus, piemēram, speciālistu apmācības problēmas, tagad aktuālo reģistrāciju pie primārās aprūpes ārstiem.

Lielākā teritorijā arī katram cilvēkam ir vienkāršāk izvēlēties savu ārstu un vietu, kur saņemt medicīnisko palīdzību. Tikai tādēļ, ka kāds dzīvo otrā ielas pusē, viņam vairs nav neiespējami saņemt tādas pašas kvalitātes veselības aprūpes pakalpojumu, kādu izmanto viņa kaimiņi.

Atkritušas ir agrākās finansu operācijas. Daugavpils rajona slimokase vairs nemaksā Daugavpils pilsētas slimokasei par savu iedzīvotāju ārstēšanu.

— Vai tomēr tieši starpkasu norēķini vēl joprojām nav viena no jūsu sāpīgākajām problēmām? Labklājības ministrijas seminārā Rīgas novada slimokases direktors Andris Glāzītis sūdzējās, ka citas kases nemaksā viņiem par savu iedzīvotāju ārstēšanu. Savukārt Reinis Joksts no Daugavpils nesaprata, kāpēc Rīgas slimokase šādu norēķinu neprasa.

— Es negribētu apgalvot, ka Rīgas novada slimokasē ir problēmas, tomēr par vieglu situāciju to nevarētu nosaukt. Pārējās Latvijas reģionālās slimokases tika izveidotas uz iepriekšējo kasu bāzes, turpretī Rīgas novada slimokase tika dibināta uz Rīgas veselības pārvaldes bāzes un no bijušās akciju sabiedrības "Rīgas slimokase" uz turieni strādāt pārnāca tikai daži darbinieki. Tādēļ ļoti daudzus jautājumus, kas citiem ir sen noregulēti un skaidri, Rīgai ir jāsāk kārtot no paša sākuma.

Turklāt Rīgas novada slimokase mēģina ieviest savu — tiešo — norēķinu sistēmu. Savukārt citas slimokases jau vairākus gadus norēķinās, vispirms par citas slimokases pacientam sniegto pakalpojumu iestādei samaksājot no saviem līdzekļiem un tikai pēc tam piestādot rēķinu attiecīgajai slimokasei. Tātad uz īsu mirkli viena slimokase it kā kreditē otru. Šī atšķirība, manuprāt, ir tā, kas acīmredzot rada neskaidrības starp Rīgas novada un citām Latvijas slimokasēm. Domāju, ka problēma tuvākajā laikā tiks atrisināta.

Citu slimokasu starpā ar norēķiniem problēmu nav, sistēma darbojas labi. Turklāt finansējums no valsts budžeta šogad ir ļoti stabils, kaut arī, protams, nākamgad tam vajadzētu būt lielākam. Jāatzīst, ka gandrīz visu laiku plānoto finansējumu saņemam pat ar nelielu avansu.

— Vai sabiedrībai ir pietiekami daudz informācijas par slimokasu reģionalizāciju un veselības aprūpes reformu vispār? Vai arī pašvaldību neapmierinātību ar veselības aprūpei domātās naudas novirzīšanu no to budžetiem uz slimokasēm nesamazinātu pietiekami plašs reformas skaidrojums?

— Jā, es uzskatu, ka daudzu neskaidrību un pat konfliktu cēlonis šobrīd ir nezināšana.

Diemžēl pastāv atšķirība starp dažādiem nezinātājiem un iemesliem, kāpēc viņi ir par kaut ko neinformēti. Daudz ir tādu, kuru pienākums būtu par reformu interesēties un pašiem meklēt informāciju, nevis apzināti vai neapzināti ļauties maldināšanai, kā tas, piemēram, bija jau minētajā bijušās Rīgas rajona slimokases problēmu gadījumā. Līdzīga "neizpratne" bieži jūtama arī dažās pašvaldībās, tajā pašā laikā ir daudzas pašvaldības, kas aktīvi iesaistījušās reformu procesā un atbalsta to.

Pilnīgi cita problēma ir iedzīvotāju sliktā informētība. Ir gadījumi, kad cilvēki baidās izsaukt neatliekamo medicīnisko palīdzību, jo domā, ka par to būs jāmaksā milzu nauda. Šim jautājumam acīmredzot vēl aizvien un varbūt pat vairāk nekā līdz šim būtu jāpievērš mūsu uzmanība. Kaut gan daudz kas ir darīts jau līdz šim, piemēram, Centrālā fonda līgumos ar slimokasēm un slimokasu līgumos ar pakalpojumu sniedzējiem vienmēr ir ietverta vienošanās, ka pacientam viegli pieejamā vietā ir jābūt informācijai par to, kādus veselības aprūpes pakalpojumus valsts viņam garantē un par kādiem pakalpojumiem un cik ir jāmaksā pašam. Turklāt jāatzīst, ka šāda informācija, ja ne gluži visur, tad vairumā veselības aizsardzības iestāžu noteikti ir pieejama. Un cilvēki jebkuru neskaidrību gadījumos var droši doties arī uz sava rajona, novada slimokasi vai uz Centrālo fondu, lai saņemtu atbildes un skaidrojumus.

Dina Gailīte,

"LV" nozares redaktore

Reinis Joksts, Latgales apvienotās slimokases direktors, — "Latvijas Vēstnesim"

— Kad izveidojās jūsu reģionālā slimokase?

— Jau pagājušā gada oktobrī mūsu pašvaldības nolēma veidot šo reģionālo slimokasi. Bet par juridiski noformētu struktūru mēs kļuvām 1997. gada decembrī, kad Valsts slimokase bija izskatījusi mūsu biznesa plānu un ar labklājības ministra rīkojumu mums tika atļauts slēgt finansēšanas līgumus. Tādējādi mēs bijām Latvijā pirmā reģionālā slimokase.

— No kā, jūsuprāt, bija atkarīga tik veiksmīga un ātra slimokases izveide?

— Bez šaubām, no pašvaldību spējas vienoties. Daugavpils pilsētas, Daugavpils rajona un Krāslavas rajona pašvaldību vadītāji saprata, ka situācijai ir tikai divas izejas — vai nu no malas nolūkoties uz notiekošo un nonākt situācijā, kādā pašlaik ir Kurzeme, vai arī pašiem uzņemties iniciatīvu. Mūsu pašvaldības izvēlējās iniciatīvu. Daugavpils rajona slimokases vadītājam Gunāram Grigulim un man — pilsētas slimokases vadītājam — tika uzdots izveidot reģionālās slimokases attīstības plānu un struktūru.

— Kādas ir reģionālās slimokases darba priekšrocības salīdzinājumā ar atsevišķu rajonu slimokasu darbību?

— Ir zudusi tā nevajadzīgā konkurence, kas pastāvēja rajona un pilsētas slimokasu starpā. Tobrīd Daugavpils pilsētas un rajona dalītais finansējums noteica to, ka katra atsevišķā slimokase bija ieinteresēta savus līdzekļus un līdz ar to katru pacientu paturēt savas slimokases iestādēs, jo, kā zināms, viens no slimokases darbības principiem ir — nauda seko pacientam.

Tagad šī problēma ir zudusi — mēs strādājam vienā reģionā un kopīgi veidojam šīs teritorijas veselības aprūpes attīstības plānu. Mēs kopīgi strādājam pie vienotas reģionālās neatliekamās medicīniskās palīdzības sistēmas izveides.

Protams, ne vienmēr un ne visos jautājumos mēs uzreiz varam atrast kopīgu viedokli, dažreiz, lai to sasniegtu, vajadzīgas ilgstošas pārrunas. Tomēr parasti diskusijas ir auglīgas.

Jau tagad, manuprāt, ir skaidrs, ka, piemēram, stacionārās aprūpes attīstībā mūsu stratēģija pierādīs savu racionalitāti. Pirmais pasākums, ko esam uzsākuši, — Daugavpils dzemdību nams tiek slēgts un pārvietots uz Centrālās slimnīcas telpām, kur tas darbosies slimnīcas nodaļas statusā. Tādējādi daudz racionālāk tiks izmantoti slimokases līdzekļi, vairs nebūs jāapsilda un jāuztur liekas telpas, dzemdību nodaļai un slimnīcai būs kopīga ēdināšanas sistēma un daudz kas cits.

Šāda racionalizācija ļauj mums ietaupītos līdzekļus novirzīt primārajai veselības aprūpei — gan ģimenes ārstiem, gan profilaksei, gan citiem pasākumiem, kuru veiksmīgas darbības rezultātā savukārt vajadzētu samazināties pacientu vajadzībai pēc augstāka līmeņa — sekundārās vai terciālās — medicīniskās palīdzības.

— Kuras ir galvenās reģionālās slimokases darbības problēmas? Vai arī jums — kaut darbs tikko uzsākts — nekas netraucē?

— Nu, protams, mums tāpat kā, es domāju, jebkurai citai slimokasei, būtu vajadzīgs lielāks finansējums.

Ne tikai tāpēc, ka ar katru brīdi paaugstinās pakalpojumu pašizmaksa, kuru ietekmē komunālie maksājumi, medikamentu cenas un daudz kas cits. Aizvien aktuāla un ļoti sāpīga problēma ir ārkārtīgi zemās mediķu algas.

Tomēr, ja visi procesi turpināsies tā kā pašlaik un finansējums, kaut arī mazs, tomēr būs tikpat stabils, es domāju, viss būs normāli.

— Vai tas, ka līdz ar slimokasu izveidi veselības aprūpei domātie līdzekļi vairs netiek sadalīti caur pašvaldībām, bet ar slimokasu starpniecību, bija loģisks un sevi attaisnojošs solis? Vai ir pamats pašvaldību pārmetumiem, ka uzdevums — rūpēties par iedzīvotāju veselību — tām ir palicis, bet finanses — vairs nē?

— Es domāju, ka galvenais pretestības iemesls ir tas, ka reforma visus ir nostādījusi vienādās pozīcijās.

Iepriekš bija iespējama situācija, ka, kādai pašvaldībai trūkstot līdzekļiem, tā citus maksājumus nokārtoja uz veselība rēķina un paredzētā 21 lata vietā katra iedzīvotāja veselības aprūpei gadā piešķīra, piemēram, tikai sešpadsmit. Savukārt bagātās pilsētas katram iedzīvotājam tērēja ievērojami vairāk par valsts noteikto 21 latu. Arī Daugavpils pilsētas veselības aprūpes budžets tieši tādēļ stipri vien pārsniedza rajona finansējumu. Tagad — centralizēta "maka" situācijā — tas vairs nav iespējams. Valsts nodrošina veselības aprūpes finansējumu katram neatkarīgi no dzīvesvietas, un pašvaldība šīs naudas plūsmu vairs nevar ietekmēt. Un es pilnīgi droši varu apgalvot, ka vismaz lauku mediķi domā tikai par to, kā šo jauno sistēmu saglabāt.

Pašvaldības nedrīkstētu sūdzēties, ka tām vairs nav teikšanas veselības aizsardzībā — galu galā pašas taču juridiski dibina reģionālās slimokases. Slimokases padomes sēdēs mēs regulāri apspriežam slimokases darbību kopā ar savu pašvaldību vadītājiem, turklāt nevis ar "otrā ranga" ierēdņiem, bet ar pašvaldību pirmajām personām. Viņiem mēs atskaitāmies par visu finansu plūsmu. Redzot kaut ko neapmierinošu, pašvaldības vienmēr var slimokases vadību ietekmēt.

Salīdzinot ar iepriekšējo sistēmu, šai ir arī tā priekšrocība, ka finansēšanas sistēma visā valstī ir ne tikai centralizēta, bet arī unificēta. Pirms reģionālo slimokasu izveidošanas valstī bija ap 30 slimokasu, un gandrīz katrai no tām bija savi īpaši finansēšanas noteikumi.

— Vai jums jau ir bijušas domstarpības ar pašvaldībām par finansu izlietojumu?

— Pagaidām vēl nē. Bet es domāju, ka noteikti būs. Skaidrs, ka darba process nav iespējams bez domstarpībām.

— Kā jūs savā teritorijā esat iecerējuši realizēt vienu no deklarētajiem veselības aprūpes mērķiem — primārās veselības aprūpes attīstību ar ģimenes ārstu tās centrā? Vai jums tam pietiks resursu un speciālistu?

— Šajā situācijā pilsēta un lauki atkal ir nevienlīdzīgā situācijā. Pilsētās, it īpaši lielajās, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir liels ģimenes ārsta darbībai atbilstošu speciālistu skaits — terapeiti, pediatri un jau sertificēti ģimenes ārsti. Turpretī laukos ir daudzas ambulances, kur ārsta nav vispār vai nav šādas specialitātes ārsta.

Tādēļ viens no primārās veselības aprūpes attīstības uzdevumiem pašlaik ir tieši doktorātu attīstība laukos. Pašlaik ieviešamā pierakstu sistēma, kad katram ģimenes ārstam finansējuma saņemšanai būs vajadzīgs noteikts pacientu skaits, manuprāt, būs labs līdzeklis, kā stimulēt ārstu virzību uz laukiem — lielpilsētās katram vienkārši nepietiks pacientu.

Tomēr ar reformu mēs nedrīkstam pasliktināt jau esošo sistēmu, mēs nevaram radīt neko mākslīgi un pēkšņi teikt, ka jau ar rītdienu ārsts pacientus pieņems privātpraksē, ja tāda pilsētā vispār vēl nav nodibināta. Pārejas posmā, manuprāt, būtu jāizmanto tās pašas jau esošās poliklīnikas, kur strādātu primārās aprūpes ārsti, ko pagaidām varētu uzskatīt par tādu kā ārstu koppraksi.

Ir ļoti precīzi jāizplāno sistēma — tā, lai viss būtu racionāli, — gan pacientu daudzums uz vienu primārās aprūpes ārstu, gan ārsta apkalpojamās teritorijas samērīgums. Tas attiecas gan uz lielpilsētas iekšējo plānošanu — Glāzītis, piemēram, uztraucas par to, ka Rīgā visi ārsti ir koncentrējušies gandrīz tikai Centra rajonā, gan uz reģionu — mums ir daudz ārstu Daugavpilī, bet laukos trūkst.

— Vai ārsti un sabiedrība vispār ir gatavi pieņemt ģimenes ārstu darbības principus? Ja jau jūs minējāt savulaik neveselīgo konkurenci starp bijušajām pilsētas un rajona slimokasēm, vai arī tagad ģimenes ārsts necentīsies noturēt slimnieku pie sevis un nesūtīt tālāk pie speciālista, lai tikai ietaupītu uz visiem saviem pacientiem iedalītos līdzekļus?

— Katrai sistēmai ir savi mīnusi. Protams, tāda vēlme varētu rasties. Bet tam ir domāti vidējie rādītāji — cik katrs ārsts nosūta uz stacionāru, cik medikamentus viņš izraksta. Turklāt, ja būs skaidri redzams, ka no kāda ārsta nāk vairāk slimnieku ar smagām komplikācijām, vairāk ir ielaistu gadījumu, arī slimokasei kļūs skaidri šī ārsta darbības principi.