MĒS UN EIROPA

Zināmais un nezināmais:

mums — par Eiropas Savienību, Eiropas Savienībai — par mums

1995. gadā Latvijas valdība izstrādāja un Saeima apstiprināja Latvijas Ārpolitikas koncepciju, kurā noteikts, ka iestāšanās Eiropas Savienībā (ES) ir būtisks latviešu tautas izdzīvošanas un pastāvēšanas priekšnoteikums.

1995.gada decembrī tika pieņemta Nacionālā programma Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā, kas nosaka valsts integrācijas procesa ES stratēģiju. 1997. gada nogalē, ņemot vērā ES Komisijas viedoklī paustās rekomendācijas, programma tika atjaunota (II Nacionālā programma Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā), kā arī tika apstiprināts likumdošanas saskaņošanas kalendārais grafiks.

1997. gada jūnijā Latvijai kļuva zināms Eiropas Komisijas viedoklis par 1995.gada 25.oktobrī iesniegto pieteikumu Latvijas dalībai ES — "Agenda — 2000". Kā atbilde uz Eiropas Komisijas izstrādāto viedokli Latvijā tika pieņemti divi dokumenti: "Latvijas Republikas memorands par "Agenda — 2000"" un "Latvijas Republikas rīcības plāns integrācijas intensificēšanai Eiropas Savienībā, kas izriet no Eiropas Komisijas dokumenta "Agenda — 2000"". 1998.gada aprīlī Latvijas valdība apstiprināja III Nacionālo programmu Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā, kas paredz, ka Latvija līdz 2002.gadam izpildīs ES dalībvalsts kritērijus. Programma ir valdības rīcības dokuments, kas nosaka Latvijas tālāku virzību ceļā uz ES un šī mērķa sasniegšanai veicamos pasākumus.

Latvijas integrācija Eiropas Savienībā neapšaubāmi ir viens no Latvijas politikas mērķiem jau kopš valsts neatkarības atjaunošanas deviņdesmito gadu sākumā. Problemātisks ir jautājums — vai sabiedrība ir gatava atbalstīt šo valstisko mērķi un piedalīties tā īstenošanā?

Viens no priekšnoteikumiem pozitīvai atbildei — pietiekama un saturīga informācija par Eiropas Savienību, ar to saistītajiem Saeimas un valdības lēmumiem. Lai to īstenotu, Eiropas integrācijas birojs, kas tika nodibināts 1995. gadā un atbild par vairākiem integrācijas procesa aspektiem, tostarp arī par sabiedrības informēšanu, ir izstrādājis "Latvijas sabiedrības informēšanas stratēģiju par Eiropas Savienību".

Šī dokumenta izstrādē piedalījušies ne tikai Eiropas integrācijas biroja pārstāvji, bet arī divi konsultanti no Zviedrijas valdības un Eiropas Komisijas PHARE programmas pārstāvji, bijušas konsultācijas ar Latvijas Finansu un Ārlietu ministriju.

Vasaras sākumā Arhitektu namā notika diskusija par Eiropas integrācijas biroja piedāvāto informācijas stratēģiju. Sarunā piedalījās žurnāla "Latvija un Eiropas Savienība" redaktore Andra Mangale , informatīvās brošūras "Latvija Eiropas Savienībā. Kāpēc?" autori Ainārs Dimants un Žanete Ozoliņa , kura ir arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece, Eiropas integrācijas biroja pārstāvji Jānis Vaivads un Gunta Misāne , kā arī "Latvijas Vēstneša" lappuses "Mēs un Eiropa" veidotājas Dina Gailīte , Rūta Jaksona un Liena Pilsētniece .

"LV":

— Eiropas integrācijas biroja piedāvātā sabiedrības informēšanas stratēģija ir vairāk teorētisks dokuments. Kā paredzēta tās praktiskā īstenošana?

G.M.:

— Stratēģijas vairumā gadījumu ir jābūtības dokumenti. Konkrēti šai stratēģijai ir izstrādāta atbilstoša praktisko pasākumu programma.

A.M.:

— Vai ir konkrēti plāni, ko sabiedrības informēšanas stratēģijas praktiskajā realizācijā darīs Eiropas Komisija, Ārlietu ministrija, Eiropas integrācijas birojs, citas institūcijas? Nav skaidrs, kas koordinēs informācijas stratēģijas praktisko izpildi.

G.M.:

— Nav strikti sadalīts, kurš ko darīs, tas drīzāk būs neformālā, sarunu veidā risināms process.

A.M.:

— Piemēram, izdevējiem būtu ļoti svarīgi iepazīties ar stratēģijas īstenošanas praktisko kontekstu, lai izvairītos no situācijas, ka vēlreiz tiek piedāvāti jau iecerēti projekti. Būtu svarīgi zināt, kādos virzienos ir sākts strādāt un kas jau praktiski notiek. Manuprāt, būtu jābūt apkopotam izdarīto un iecerēto darbu (pārraižu, izdevumu) sarakstam.

A.D.:

— Eiropas integrācijas biroja praktisko pasākumu plānā var redzēt daudzas tīri praktiskas lietas, piemēram, šī gada jūlijā jau bija jāsākas astoņu brošūru plānošanai un sagatavošanai. Vai ir jau kas reāls uzsākts?

G.M.:

— Tie lielā mērā būs Eiropas Savienības izdoto informatīvo materiālu tulkojumi.

"LV":

— Bet vai tā nav nedaudz nelietderīga naudas izšķiešana? Vai tiešām šie tulkotie materiāli palīdzēs orientēties vidusmēra lasītājam ar Eiropas Savienību saistītajos jautājumos? Vai drīzāk nebūtu jāgatavo kaut kas saistībā ar Latvijas problēmām?

A.M.:

— Šiem procesiem vajadzētu notikt paralēli — iepazīstināšana ar Eiropas Savienības institūcijām un jautājumiem, kas skar tieši Latvijas sabiedrību. Nevienas citas valsts, arī ES institūciju, sniegtā informācija nebūs piemērotāka Latvijai kā šeit Latvijā, caur savu prizmu raugoties, tapusī informācija.

"LV":

— Bet vai šajā iepazīstināšanas procesā nav pienākusi stadija, ka aktuāla kļūst komunikācija — atgriezeniskā saite — starp informācijas sniedzēju un uztvērēju? Neskaidrs paliek jautājums — vai cilvēki saprot to, kas viņiem tiek piedāvāts?

G.M.:

— Kā jūs saprotat šo atgriezenisko saiti?

"LV":

— Tiek izplatītas dažādas brošūras, dažādi informatīvie izdevumi. Kā var gūt pārliecību, ka cilvēki ir šo informāciju uztvēruši, sapratuši?

Ž.O.:

— Mūsu diskusija ļoti labi parāda pašu problēmas būtību. Man rodas sajūta, ka sabiedrība ir pusmuļķe, kura ar brošūru palīdzību pusgada vai gada laikā jāizglīto. Gribu vēlreiz aktualizēt jautājumu — kas visu šo stratēģiju īstenos? Pamatproblēma ir tā, ka sabiedrību nedrīkst izslēgt no pašas stratēģijas. Ja sabiedrība ir līdzeklis naudas tērēšanai vai naudas pelnīšanai, tad tā ir viena lieta. Bet, ja mēs tiešām gribam darīt darbu, lai Latvijas sabiedrība integrētos Eiropas Savienībā, tad sabiedrībai ir jābūt daļai no šī lielā kopdarba. Jebkurai informācijai, lai tā strādātu, ir jābūt ar nacionālu pieskaņu. Es domāju, ka situācija nemaz tik traģiska nav, cilvēki pa šiem gadiem jau ir aptvēruši elementāras patiesības par Eiropas Savienību. Cilvēkus interesē tieši Latvijas specifika.

A.D.:

— Tas ir arī naudas jautājums. Vai nav labāk neizdot kādu no pāris brošūrām, kas minētas praktisko pasākumu plānā, bet sagatavot pāris profesionāļu, kuri strādātu tieši ar tiem jautājumiem, kas interesē Latvijas sabiedrību. Ir nepieciešama pareizā stratēģija konkrētās stratēģijas īstenošanai, jo ir redzama pretruna starp labi izstrādātu teorētisko pusi un vāju praktisko izpildījumu. Nekur šajā stratēģijā nav runas par personāla izvēli. Runāts tiek tikai par to, ka vajag uzlabot darba apstākļus, izglītot jau esošo personālu, organizēt mācību braucienus utt. Manuprāt, ir noteikti jāveido Eiropas izpētes institūts, kas pulcētu profesionāļus.

A.M.:

— Papildinot par Eiropas izpētes institūtu — tie būtu cilvēki no akadēmiskās vides, kas strādātu uz līgumu pamata par konkrētu tematu, ne ierēdņu štats.

A.D.:

— Bet ir jānošķir pētniecības darbs no informācijas apstrādes, tieši informācijas sagatavošanai ir nepieciešami profesionāļi.

"LV":

— Latvijas sabiedrībā ir izveidojusies parādība, ko varētu nosaukt par eiroskepticismu. Viens no tās cēloņiem ir neuzticēšanās valdībai, līdz ar to arī tās pieņemtajiem lēmumiem, tajā skaitā arī tiem, kas saistīti ar Eiropas Savienību. Kā pārvarēt šo nepatiku?

J.V.:

— Runājot par valdības pieņemtajiem daļēji nepopulārajiem lēmumiem, kas zināmā mērā rada nepatiku arī pret Eiropas Savienību, es domāju — jo plašāka sabiedrības daļa tiks iesaistīta integrācijas procesā, jo konstruktīvāka būs attieksme.

A.D.:

— Tikai nevajadzētu pārspīlēt — no veiktajiem pētījumiem izriet, ka cilvēki gribētu dzirdēt tieši politiķu viedokli par Eiropas Savienību. Sabiedrība grib dzirdēt politiķu viedokli, lai spētu izveidot savējo.

J.V.:

— Tieši tādēļ ir svarīgi izglītot politiķus un ierēdņus.

"LV":

— Vai, informējot sabiedrību par Eiropas Savienību, vajadzētu izvairīties no negatīvo pušu izgaismošanas? Ja ne, tad kā to izdarīt, neieslīgstot eiroskepticismā?

J.V.:

— Būtiski ir parādīt Eiropas Savienību kā reāli eksistējošu parādību, kurai ir arī savas problēmas un veids, kā tās risināt. Noteikti vajag atklāt arī paplašināšanās procesa pretrunīgumu un sarežģītību. Parādot problemātisko, rodas pamats diskusijai. Varbūt reizēm argumenti pret Eiropas Savienību neiztur kritiku — ir svarīgi, lai sabiedrībā neuzkrātos neatbildēti jautājumi.

Ž. O.:

— Galvenais ir nepārspīlēt ne vienu, ne otru pusi. Ir jāpastāv diskusijai, kurā virsroku ņemtu racionālisms. No negatīvajām pusēm nevajadzētu vairīties, ja argumentācija tiek balstīta uz pragmatiskiem apsvērumiem. Ja jau tik daudzas valstis ir izdarījušas savu izvēli par labu Eiropas Savienībai, tad tur ir savs racionālais kodols. Mums ar mūsu sabiedrību ir jānonāk pie saviem argumentiem.

A.D.:

— Tajā pašā laikā ir svarīgi, lai katram sabiedrības loceklim būtu sava argumentēta pozīcija.

Mums ir ļoti daudz pilsoņu, kuri svārstās. Daudz labāk būtu, ja viņiem būtu sava argumentēta nostāja — kāpēc jā vai kāpēc nē. Tikai ar cilvēkiem, kuriem ir sava nostāja, var raisīties diskusija.

Eiropas Savienības tēls Latvijas sabiedrības skatījumā

Kandidātvalstu iespaids par Eiropas Savienības mērķiem un aktivitātēm

Latvijas sabiedrībai — par Eiropas Savienību

Veiktie pētījumi

Kopš 1973.gada Eiropas Savienībā "Eurobarometer" ietvaros tiek veikta standartveida sabiedriskās domas aptauja. Šī pētījuma rezultāti tiek regulāri publicēti un vispusīgi analizēti. 1996.gadā pirmo reizi tika veikta eksperimentāla lēmumu pieņēmēju aptauja. Centrālajā un Austrumeiropā "Eurobarometer" pētījumi tiek veikti jau kopš 1991.gada. Aptaujas paredz sabiedriskās domas noskaidrošanu attiecībā uz potenciālo iestāšanos Eiropas Savienībā.

Referenduma gadījumā 40% balsotu par iestāšanos ES un tikai 13% balsotu pret. Nozīmīgs rādītājs ir tas, ka arvien vairāk Latvijas iedzīvotāju saista savu nākotni ar Krieviju — ja 1992.gadā to skaits sasniedza 27% un 1994.gadā — 20%, tad 1996.gadā tas sasniedza jau 31% aptaujāto. Tādējādi Latvija ir vienīgā kandidātvalsts, kurā ir labvēlīgāka attieksme pret Krieviju nekā Eiropas Savienību (tikai 27% respondentu saista Latvijas nākotni ar Eiropas Savienību). Šādi dati parādās CAE Eirobarometra 1996.gada pētījumā, tomēr jāatzīmē, ka, ņemot vērā 1998.gada pavasara notikumus, šī situācija varētu būt krasi mainījusies.

 

Latvijas iedzīvotāju attieksme

pret iestāšanos ES

1997.gada otrajā pusē Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūts sadarbībā ar EK delegāciju un laikrakstu "Lauku Avīze" veica pētījumu par Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret iestāšanos Eiropas Savienībā.

Secinājumi:

• Informētības līmenis par Eiropas Savienību ir atkarīgs no dzīves vietas — pilsētu iedzīvotāji ir informētāki nekā lauku iedzīvotāji.

• Galvenās bažas ir saistītas ar pievienošanās ekonomiskajām sekām, proti, Latvijas izmaksām.

• Jaunas informācijas ieguvi kavē skeptiskā attieksme pret Eiropas Savienību.

• Dažos gadījumos vecākā paaudze asociē "Eiropas Savienību" ar "Padomju Savienību".

• Netika konstatētas radikālas atšķirības starp latviešu un krievu tautības iedzīvotāju uzskatiem.

 

Auditorija

Saskaņā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta veikto pētījumu visus respondentus var iedalīt četrās grupās: eiroatbalstītāji (tie, kuri piekrīt dalībai Eiropas Savienībā), eiroskeptiķi (tie, kuri būtu pret), svārstīgie (tie, kuri vēl nav izlēmuši) un klusējošie (tie, kuri nepiedalītos balsošanā).

Vecuma grupas

— jaunieši par Eiropas Savienību zina mazliet vairāk un viņi arī ir vairāk ieinteresēti iegūt papildu informāciju. Vecuma grupā līdz 20 gadiem 45% grib iegūt vairāk informācijas par Eiropas Savienību un tikai 3,3% nevēlas nekādu informāciju. Interese samazinās, pieaugot gadu skaitam. 60% jauniešu (vecumā no 21 līdz 30 gadiem) vēlas saņemt tikai nedaudz informācijas. Salīdzinājumā ar citām vecuma grupām jauniešus visvairāk interesē bezdarba un izglītības politika, atbalsts ekonomiski mazāk attīstītajiem reģioniem un viņus mazāk interesē lauksaimniecības un zvejniecības politika. Lai arī referendumā šo vecuma grupu atbildes daudz neatšķirtos, jaunieši tomēr vairāk atbalstītu integrāciju Eiropas Savienībā. Vecuma grupā līdz 20 gadiem 44,3% balsotu par iestāšanos ES, kamēr vecuma grupā no 31 līdz 40 gadiem 39,4% vēl nav izlēmuši kā balsot.

Dzīves vieta (pilsēta, lauki)

— Rīgas iedzīvotāji ir labāk informēti par Eiropas Savienību. Nākošā labāk informētā grupa ir citu pilsētu iedzīvotāji, lai arī vēlme iegūt papildu informāciju ir aptuveni vienāda gan pilsētu, gan lauku iedzīvotājiem. Vislielākais atbalsts referendumā sagaidāms no Rīgas un citām pilsētām un visnegatīvākā attieksme būtu no lauku iedzīvotājiem. Turklāt 45% no lauku iedzīvotājiem vēl nav izlēmuši, kāda ir viņu attieksme.

Reģions

— Kurzemes iedzīvotāji ir salīdzinoši mazāk informēti par ES institūcijām un līgumiem, bet vairāk informēti par Latvijas integrācijas procesu. Latgalē cilvēki ir vairāk informēti par ES institūcijām un līgumiem, bet mazāk informēti par integrācijas procesu Eiropas Savienībā. Latgales iedzīvotāji izrādīja vislielāko interesi par ES jautājumiem — 37,8% vēlētos vairāk informācijas. Kurzemes un Vidzemes iedzīvotājiem ir skeptiskāka attieksme pret ES — vidēji 24% iedzīvotāju referendumā par iestāšanos ES balsotu pret.

Dzimums

— starp svārstīgajiem vairāk ir sieviešu nekā vīriešu (49%). Vīriešu vidū ir vairāk eiroatbalstītāju un eiroskeptiķu. Vīrieši ir nedaudz vairāk informēti par ES jautājumiem, kas arī nosaka viņu attieksmi pret papildu informācijas iegūšanu — 16,2% vīriešu uzskata, ka ir pietiekoši daudz informācijas, kamēr tikai 8,2% sieviešu piekrīt šim viedoklim. Galvenās atšķirības vīriešu un sieviešu uzskatos par ES jautājumiem ir šādas: sievietes ir vairāk ieinteresētas bezdarba likvidēšanā, cilvēktiesību aizsargāšanā, veselības aizsardzības un kultūras politikā. Vīrieši vairāk interesējas par lauksaimniecības un zvejniecības politiku un mazāk par tām sfērām, kuras interesē sievietes.

Izglītības līmenis

— starp cilvēkiem ar dažādu izglītības līmeni nav lielu atšķirību uzskatu un informētības ziņā par ES. Vairāk svārstīgo (33,6%) ir to cilvēku vidū, kuriem ir augstākā izglītība. Cilvēki ar vidusskolas izglītību ir salīdzinoši mazāk informēti par ES jautājumiem.

Respondentiem svarīgākais jautājums likās tas, ka iestāšanās ES var radikāli ietekmēt Latvijas ekonomisko attīstību un tautas labklājību. Eiropiekritēju izvēli noteica tas, ka ES var labvēlīgi ietekmēt Latvijas ārējo drošību, darba un izglītības iespējas. Eiroskeptiķiem visnoteicošākais liekas tas, ka pievienošanās ES var negatīvi ietekmēt Latvijas tautas kultūru, tās identitāti un neatkarību, kā arī iekšējo drošību un kriminālo situāciju valstī.

Vislielāko interesi par informāciju, kas saistīta ar ES, izrāda jaunieši un intereses līmenis krītas, palielinoties gadu skaitam. Galvenās jomas, par kurām respondenti gribētu saņemt vairāk informācijas, ir sociālā, veselības aizsardzības, lauksaimniecības un zvejniecības, bezdarba un izglītības politika.

Secinājumi:

• Ņemot vērā jauniešu vēlmi iegūt vairāk informācijas un viņu pozitīvo attieksmi, viņi varētu būt visatsaucīgākie sabiedrības informēšanas procesa dalībnieki. Ir jāņem vērā arī tas, ka lēmums iestāties Eiropas Savienībā var tikt pieņemts tikai pēc 5—10 gadiem un tas nozīmē, ka liela daļa vēlētāju vēl sēž skolas solā.

• Īpaša uzmanība jāpievērš lauku iedzīvotāju informēšanai un informācijas piegādei šai iedzīvotāju grupai.

• Salīdzinoši liels svārstīgo skaits ir vecuma grupā no 31 līdz 40 gadiem, t.i., to cilvēku vidū, kuri ir aizņemti darbā un informāciju vēlas saņemt nelielās devās.

• Ņemot vērā eiroskeptiķu domas, īpaša uzmanība sabiedrības informēšanas procesā ir jāpievērš skaidrojumam par to, kā ES ietekmēs Latvijas kultūru un neatkarību.

• Ir svarīgi iepazīstināt sabiedrību ar valdības plānotajiem pasākumiem un izskaidrot šo pasākumu mērķus, lai nepieļautu sabiedrības atstumtību no šiem procesiem.

 

Mērķi un uzdevumi

Dotā dokumenta mērķis ir izveidot sabiedrības izpratnes veidošanas un informēšanas stratēģiju, kura liktu pamatus Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā. Sabiedrības informēšanas stratēģija ir vērsta uz to, lai veicinātu izpratni par integrācijas procesu, un tās mērķis ir nodrošināt, lai virzība uz iestāšanos ES balstītos uz pietiekamu un patiesu informāciju un diskusijas noritētu pilnīgas informētības gaisotnē.

Dokuments paredz konkrētu darbības plānu. Lai nonāktu pie šāda plāna, galamērķis vispirms ir sadalīts vairākos stratēģiskos mērķos, no kuriem savukārt ir atvasināti veicamie uzdevumi. Šīs darbības rezultātā, cik vien precīzi iespējams, tiks nosprausti mērķi uzdevumu risināšanai, lai palīdzētu kopējā struktūrā integrēt arī izvērtēšanu un vadības metodes.

Galvenais sabiedrības informēšanas programmas stratēģiskais mērķis galvenā — Latvijas integrācija Eiropas Savienībā — sasniegšanai ir šāds: nodrošināt, lai Latvijas iedzīvotāji būtu pilnīgi informēti par Eiropas Savienību un ar integrācijas procesu saistītajiem notikumiem valstī.

Šo stratēģisko uzdevumu var dalīt vairākos operatīvos uzdevumos, kuri savukārt atspoguļo informācijas plūsmas apjomu, tās kvalitāti un ieguves iespējas. Tie ir šādi:

1) palielināt informācijas plūsmu par Eiropas Savienību,

2) nodrošināt šis informācijas precizitāti un nozīmīgumu, un

3) veicināt informācijas pieejamību.

 

Pieņēmumi un kritēriji

Dotā dokumenta galvenais princips ir tas, ka tai informācijai, kuru sabiedrība saņems par iestāšanos Eiropas Savienībā, ir jābūt objektīvai un precīzai. Galvenā uzmanība ir jāpievērš katras jaunas situācijas izgaismošanai, lai nodrošinātu visaptverošu pamatinformāciju par tiem jautājumiem, kuri attiecas uz dalību Eiropas Savienībā, nodrošinātu visus nepieciešamos datus un izvairītos no jebkādām neprecizitātēm.

Šim procesam ir jānodrošina pilnīga pieejamība informācijas avotiem un dažādu viedokļu izteikšana. Tas nenozīmē, ka valdība nevar ieņemt kādu noteiktu nostāju, bet tās nostājai ir jābūt "caurspīdīgai" un skaidri formulētai.

Valdības informācijas avoti nepretendē uz ekskluzivitāti ES jautājumu un iespējamās pievienošanās pozitīvo un negatīvo aspektu atspoguļošanā. Eksistē pārāk liels informācijas apjoms un informācijas kanālu skaits, lai uz to pretendētu. Vēl vairāk, pētījumi rāda, ka uzticība oficiālās informācijas avotiem mainās. Ievērojamu lomu spēlē tādi informācijas piegādātāji kā privātais sektors, nevalstiskās oganizācijas un it īpaši neatkarīgie masu informācijas līdzeķļi.

Sabiedrības informēšanas stratēģijas jomā masu informācijas līdzekļiem ir jāpievērš sevišķa uzmanība, jo tie nav tikai galvenie informācijas piegādātāji un sabiedriskās domas veidotāji, bet arī "caurspīdīguma" un demokrātijas attīstības veicinātāji.

Veidojot sabiedrības informēšanas stratēģiju tika ņemti vērā trīs faktori. Pirmais ir tas, ka stratēģija nav abstraktas informācijas piegādāšana — tā balstās uz konkrētiem jautājumiem. Tā paredz ciešu saikni starp politiskiem procesiem, likumdošanu un reformu programmām, un sabiedriskās informācijas saturu.

Otrkārt, tā attiecas ne tikai uz jauktu vai atsevišķu sabiedrības daļu: eksistē vairākas, savstarpēji saistītas sabiedrības daļas, kuras ir demokrātiskas sabiedrības darbojošās personas un partneri. Dotais darbības plāns paredz atklāt šo daudzveidību.

Treškārt, nepieciešamības gadījumā tā var kalpot arī kā ilgtermiņa stratēģija. Iestāšanās ES var nenotikt drīz un, ņemot vērā šo iespējamību, informācijas piegādi var veikt atsevišķās fāzēs. Sabiedrības referenduma sasaukšana ir atkarīga no vairākiem ārējiem faktoriem, tāpēc šis periods var ilgt no 5 līdz 10 gadiem un vairāk. Šajā periodā ir iespējami dažādi starpposmi ar dažādām informācijas vajadzībām, piemēram, sākotnējā ievadfāze, sarunu uzsākšana, referendums.

 

Problēmu loki

Lai nodrošinātu šos kritērijus, ir jāapzina vairāki problēmu loki.

Pirmais problēmu loks attiecas uz sabiedrības informēšanas un sabiedrības informētības stāvokli un nozīmību. Tāds process kā integrācija ES ātrāk vai vēlāk ietekmēs katru Latvijas iedzīvotāju un to nevar īstenot bez plaša sabiedrības atbalsta, taču sabiedrības atbalstu savukārt nevar iegūt, to pietiekoši neinformējot par doto procesu.

Tanī pat laikā mēs nevaram uzskatīt, ka informācija vienmēr tiks uzņemta ar lielu entuziasmu. Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta veiktais pētījums parādīja, ka 13% no visiem respondentiem uzskata, ka viņiem ir pietiekoša informācija par ES (un tie, kuri uzskata, ka no iestāšanās ES vairāk labuma būs pašai Eiropas Savienībai un nevis Latvijai, diez vai gribēs saņemt papildu informāciju).

Līdz šim, plānojot integrācijas procesu, šie apsvērumi nav ņemti vērā un tādēļ šim pasākumam nav paredzēti finansu līdzekļi. Valsts budžetā nav paredzēti līdzekļi sabiedrības informēšanai par ES, kaut gan dažas informēšanas aktivitātes tika veiktas, izmantojot citiem mērķiem paredzētos līdzekļus vai arī iegūstot līdzekļus no citiem avotiem.

Otrs problēmu loks saistās ar materiālu kvalitāti. Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta veiktais pētījums parādīja, ka viens no ES izpratni kavējošiem iemesliem ir nepietiekošais pievienošanās plusu un mīnusu skaidrojums (55%), pieejamās informācijas sarežģītība (25%) un problēmu nepievilcīgs atainojums (8%). Esošā informācija lielākoties ir paredzēta speciālistiem un tiem, kuriem jau ir zināms priekšstats par ES. Nepietiek pārskatāmu un viegli saprotamu materiālu.

Nākošā problēmu grupa saistās ar profesionālu pieeju un koordināciju.

Informācijas speciālisti nav pietiekoši motivēti un apmācīti ES jautājumu atspoguļošanā un tie, kuri ir iesaistīti darbības virzienos, negrib papildināt savu darba slodzi ar informācijas jautājumu risināšanu, atrunājoties ar to, ka jau tāpat ir pietiekami noslogoti ar likumdošanas saskaņošanas jautājumiem. Publicētie materiāli parasti skar aktuālus jautājumus un Latvijas integrācijas process ES, kurš varētu palīdzēt izprast ES struktūras un procesus, tiek atspoguļots ļoti reti.

Īpaši problemātisks ir koordinācijas jautājums. Atbilstoša informācija ir nepieciešama visiem Eiropas integrācijas procesa dalībniekiem, un informācijas apmaiņa ir svarīga ne tikai institūciju starpā, bet arī starp valdību, Saeimu, vietējām pašvaldībām, ierēdņiem un visu sabiedrību kopumā.

Pēdējais problēmu loks attiecas uz informācijas kanālu pieejamību. Lai arī centrālās avīzes diezgan bieži pievēršas ES jautājumiem, tās nav pieejamas lielai daļai Latvijas iedzīvotāju (finansiālu iemeslu un piegādes trūkuma dēļ). Arī brošūras, kurās ir informācija par ES nav pieejamas plašai publikai, jo to izplatīšanas mehānisms neparedz to piegādi lauku rajoniem un mazpilsētām. Šobrīd viens no svarīgākajiem informācijas avotiem ir internets, kurš ir pieejams tikai retam lauku iedzīvotājam. To galvenokārt izmanto profesionāļi, studenti un valsts pārvaldes darbinieki.

Turklāt masu informācijas līdzekļi ir pilnīgi neatkarīgi informācijas atlases, apstrādes un pasniegšanas ziņā. To ieguldījums sabiedrības informēšanas stratēģijā ir atkarīgs no to vēlmes tajā iesaistīties un ieinteresētības dotajā tematā. Tas savukārt norāda uz sadarbības veicināšanu starp valdību un masu informācijas līdzekļu kanāliem.

 

Politikas vispārējā struktūra

Grafika augšējā daļā (skat. zemāk) ir redzama vispārējo politisko lēmumu pieņemšanas struktūra ar Saeimu pašā virsotnē un Eiropas Integrācijas padomi, kura izveidota Eiropas jautājumu risināšanai, zem tās. Attiecībā uz sabiedrības informēšanu Saeimā ir pastāvīga Eiropas lietu komiteja, kuras uzdevumos ietilpst ES Informācijas centra uzturēšana. Šis centrs nodrošina Saeimas deputātus ar informāciju par Eiropas Savienību un divas reizes mēnesī publicē informatīvo biļetenu — Eiroziņas.

 

Sarunu sagatavošanās grupa

Ārlietu ministrijā

Ārlietu ministrijā izveidotā Sarunu sagatavošanas grupa iestājai ES informēs Eiropas integrācijas padomi un plašāku sabiedrību par darbu gaitu likumdošanas atbilstības izvērtēšanas procesā, kā arī par nostāju izstrādi visās jomās. Sarunu sagatavošanas grupa koordinēs pētījumu projektu veikšanu, lai analizētu ES politikas attīstību, kā arī apzinātu sekas dažādās jomās Latvijā pēc iestāšanās ES. (Pirmos pētījumus — "LR iestāšanās ES ekonomisko seku analīze, "LR iestāšanās ES konstitucionālo seku un izrietošo juridisko saistību analīze" ir paredzēts veikt jau šogad.) Balstoties uz Sarunu sagatavošanas grupas iniciatīvu, tuvākajā laikā Latvijā tiks izveidota neatkarīga "jumta institūcija" — Eiropas pētījumu centrs. Tā ietvaros tiks apzināti Latvijā esošie eksperti dažādās ES politikas jomās, kas savukārt nodrošinās regulāru analītisku materiālu sagatavošanu aktuālajos jautājumos.

 

Koordinācija un ieviešana

Eiropas integrācijas birojs

EIB ir galvenā iestāde, kura atbild par Latvijas sabiedrības informēšanas stratēģijas plānošanu, koordinēšanu un ieviešanu. Grafiks attēlo biroja struktūru, kurā ietilpst speciāla informācijas daļa. Šobrīd šīs nodaļas darbinieki ietilpst direktora struktūrvienībā, bet nākotnē, uzņemoties sabiedrības informēšanas uzdevumus, nodaļai būs nepieciešams paplašināties un izveidot atsevišķu nodaļu.

Šobrīd biroja materiālie un cilvēkresursi ir ierobežoti un tas varēs veikt tikai nelielu informācijas procesa daļu. Lielākā darba daļa tiks veikta vai nu slēdzot līgumus vai kooperējoties ar ieinteresētajām pusēm.

 

Starpministriju darba grupa

sabiedrības informēšanā par ES

Informācijas apmaiņa un kopēja darbība sabiedrības informēšanā ir ļoti nozīmīga nozaru ministrijām un citām iestādēm, kuras ir iesaistītas Eiropas integrācijas procesā. Ir ierosināts izveidot starpministriju darba grupu, lai plānotu un vadītu informēšanas procesu.

Tā kā Finansu ministrija atbild par informācijas nodrošināšanu sakarā ar Phare programmu un tehnisko palīdzību kopumā, tad ir jāveicina sadarbība ar šo ministriju.

 

Padomdevēju grupas

Sabiedrības informēšanas stratēģija ir ļoti atkarīga no aktīviem konsultatīviem un padomdevēju mehānismiem, no kuriem daži ir speciāli izveidoti, bet daži ir saistīti neformālām saitēm.

 

Konsultatīvā informācijas grupa

Konsultatīvā informācijas grupa būs speciāli izveidota, brīva un neformāla grupa, kura veidosies pieaicinot speciālistus sabiedrisko attiecību, masu informācijas līdzekļu, reklāmdošanas un mārketinga, socioloģijas un aptauju, utt. jautājumos. Grupa izvērtēs stratēģiju un ģenerēs idejas dažādu tās ieviešanas metožu virzienā (piem. informācijas dizains, izplatīšana, materiālu pārbaude, adresātu aptaujas). Pirmā neformālā grupas sanāksme notika 1997.gada novembrī un tajā piedalījās astoņi speciālisti.

 

Citas sadarbības formas

Tiks veidota regulāra sadarbība ar tādām struktūrām kā profesionālas asociācijas, nevalstiskas organizācijas un biedrības, izglītības iestādes un aģentūras. Piektajā nodaļā ir uzskaitīti šo organizāciju darbības veidi, kuri paredz informācijas par ES iekļaušanu viņu izdevumos vai sadarbību dažādu kampaņu un projektu realizēšanā.

 

Informēšanas stratēģijas

struktūra

Dalībnieki

Informācijas veidotāju kategorija ir ļoti plaša. Tā ietver valdību, EIB un atsevišķos posmos arī nozaru ministrijas. Ir jānodrošina arī citu organizāciju līdzdalība, kā piemēram, neatkarīgie masu informācijas līdzekļi un dažādi specializēti, profesionāli vai vietēji informācijas veidotāji.

Diagrammā redzamie tā saucamie izplatītāji ir tās organizācijas, no kurām tieši vai netieši teik iegūta informācija par dažādiem sabiedrības slāņiem un kuras šo informāciju arī izplata. Tās ir dažādas tautsaimniecības nozares, nozaru ministrijas, NVO jumta organizācijas, uzņēmēji un profesionālas organizācijas, kuras darbojas gan valsts, gan privātajā sektorā. Daudzas no tām jau ir iesaistījušās sabiedrības informēšanas programmās, tā kā darbs nav jāsāk no nulles.

Saziņas kanālos galvenokārt ietilpst kā sabiedriskie, tā arī privātie masu informācijas līdzekļi, taču netiek aizmirsti arī mazākie (un bieži pieejamākie) vietējie masu informācijas līdzekļi, kā arī netiek aizmirsta cilvēku savstarpējā informācijas apmaiņa.

Starpnieki galvenokārt ir pieejami personīgi vai arī darbojas sabiedriskā jomā. Viņi ir informācijas filtrētāji, kuru attieksme bieži nosaka to, vai informācija tiks pieņemta vai nē. Par tādiem var uzskatīt skolotājus, veselības aizsardzības un sociālos darbiniekus, baznīcas kalpotājus, darba devējus un dažāda līmeņa vadītājus. Taču katrā apdzīvotā vietā var atrast arī citus neformālus sabiedriskās domas veidotājus un rosinātājus.

 

Laika posmi

Informācijas stratēģijas ieviešanas posmi ir parādīti Tabulā C. Šajā tabulā pa horizontāli parādītais laika posms no šī brīža līdz pat referendumam un aiz tā (pieņemot, ka tas ir pozitīvs) ir sadalīts vairākos periodos, kuri raksturo atsevišķus soļus, virzoties uz iestāšanos ES.

Šie posmi ar nolūku ir izteikti lielākos laika periodos, lai katru varētu sīkāk sadalīt un iekļaut precīzos darba plānos. Tie ir šādi:

1.

Sākotnējā iepazīstināšana

Laika periods no pašreizējā momenta (partnerattiecību nodibināšana) līdz 1999.gadam, kad Latvijas iedzīvotāji ir jāiepazīstina ar ES pievienošanās koncepciju, jādod visplašākā informācija par Eiropas Savienību un tās ietekmi uz Latvijas sabiedrību.

2.

Aktivizēšana (pirmssarunu posms)

Tas ir nākošais garākais laika periods pirms formālo sarunu uzsākšanas, kad vajadzēs pastāvīgi aktivizēt un precizēt informāciju par diskusijām, kas skar ES.

3.

Laiks pirms referenduma (sarunu periods)

Laika periods no noslēguma sarunu uzsākšanas līdz referendumam.

4.

Referendums

Intensīvas darbības periods tieši pirms referenduma, kura pozitīvs iznākums būtu iestāšanās ES.

5.

Periods pēc iestāšanas

Laika periods, kad Latvija ir iestājusies ES, bet sabiedrības informēšana vēl jāturpina.

Katrai šai fāzei ir nepieciešama īpaša informācija gan apjoma, gan satura ziņā. Iepazīstināšanas fāze ir ļoti intensīva, jo, veidojoties un strauji nostiprinoties sabiedrības atteiksmei, ļoti īsā laikā ir jāpiegādā liels informācijas apjoms. Sekojošai pirmssarunu fāzei nav noteikta ilguma un tādēļ ir nemitīgi jāveicina sabiedrības interese un diskusijas. Aizsākoties sarunu periodam, ir jāpastiprina darbības aktivitāte un jāgatavojas kritiskajai (taču relatīvi īsajai) pirmsreferenduma fāzei, lai panāktu iestāšanos ES. Un beidzot, nedrīkst aizmirst periodu pēc iestāšanās, jo (pieņemot, ka balsojuma rezultāts ir pozitīvs) tas ir nozīmīgs laika posms pozitīvas attieksmes saglabāšanai sabiedrībā.

Šobrīd, kamēr šīm fāzēm vēl nav zināms noteikts laika periods, nav iespējams izstrādāt precīzu plānu. Taču tabula ļauj veikt vispārīgu plānošanu, paredzot, ka katrai fāzei būs nepieciešams arī detalizēts plāns noteiktam laika periodam.

 

Masu informācijas līdzekļi

un saziņas kanāli

Kā to pierādīja Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un socioloģijas institūta veiktais pētījums, adresātus var aizsniegt izmantojot dažādus masu informācijas līdzekļus un dažādus saziņas veidus. Katram informācijas stratēģijas ietvaros izstrādātajam darbības plānam ir jāpiemēro masu informācijas līdzeklis un jāizvērtē tā uzticamība. Politisko lēmumu pieņēmēji un profesionāļi vairāk balstās uz centrālo presi, kamēr akadēmiskajiem darbiniekiem un uzņēmējiem ir pieeja internetam. Lauku iedzīvotāji vairāk uzticas televīzijai, radio un vietējiem preses izdevumiem. Katra vecuma un interešu grupa dod priekšroku saviem saziņas līdzekļiem. Tas nozīmē, ka informācijas saņemšana ir atkarīga no pareiza piegādes kanāla izvēles.

 

Informatīvie pakalpojumi

Informatīvo pakalpojumu sniegšana gan masu informācijas līdzekļiem, gan sabiedrībai. Eiropas integrācijas birojs nodrošinās centrālu informācijas pakalpojumu sniegšanu par visiem Eiropas integrācijas aspektiem un sabiedrības informēšanas līdzekļu apkopošanu un apstrādi veiks kopā ar biroja bibliotēku un pieejamo datu bāzi. Sevišķi tas attieksies uz elektronisko datu apstrādi, kur paralēli tiek nodrošināts tehniskais aprīkojums.

Šajā jomā galvenie pasākumi ir šādi: regulāras publikācijas presē, preses konferences, apmeklētāju pieņemšana, tālruņa uzziņas, jautājumu un atbilžu rubrikas, pasākumu kalendārs, avīžu izgriezumu apkopojums un bibliotekārie pakalpojumi, interneta mājas lappuse.

 

Informatīvo materiālu

veidošana un izplatīšana

Informatīvo materiālu veidošana un izplatīšana notiks vai nu tieši (ja būs ierobežots iespiesto materiālu daudzums), vai arī uz līguma pamata ar citiem izplatītājiem.

Sākuma jeb iepazīstināšanas fāzē galvenā uzmanība tiks pievērsta iespiestajiem materiāliem (faktu lapām, informatīvajiem biļeteniem, reklāmas lapiņām, brošūrām un plakātiem). Sākotnējā informēšana ar televīzijas un radio iesaistīšanu notiks uz partnerības principiem, taču šī joma laika gaitā tiks izvērsta (pārejot uz citām projekta fāzēm). Sākuma fāzē ir jāizveido efektīvs materiālu izplatīšanas mehānisms.

 

Kontaktpersonu tīkla izveide

Kontaktpersonu apzināšana un tīkla izveidošana no profesionālām grupām, nevalstiskām organizācijām, citām neformālām organizācijām un sabiedrības grupām, lai veicinātu uz Eiropas integrāciju vērstu darbību. Tas var notikt semināru un mācību kursu vai informatīvu biļetenu sagatavošanas un konferenču organizēšanas ceļā. Tās tiks organziētas sadarbībā ar partnerorganizācijām, kurām ir interese par Eiropas lietām.

 

Mērķaktivitātes

Vesela rinda pasākumu tiks veltīti atsevišķām mērķa grupām. Daži notiks izglītības iestādēs (skolās, augstākās izglītības iestādēs), kur debates par Eiropas jautājumiem var izveidoties par ilgtermiņa pasākumiem. Citi pasākumi tiks vērsti uz tiem adresātiem, kuriem ir grūti pieņemt Eiropas darba kārtību, vai arī viņiem ir nepieciešama speciāla, tikai viņus interesējoša informācija (piem., nelatvieši, attālu lauku rajonu iedzīvotāji, invalīdi). Daudzi no šiem pasākumiem noritēs projekta beigu fāzēs un balstīsies uz īpašiem pētījumiem.

 

Informācijas daļas nostiprināšana

Ir nepieciešams uzlabot EIB Informācijas daļas darba apstākļus. Tuvākajā nākotnē tiek paredzētas personāla mācības un mācību braucieni, iekārtu iegāde informatīvo materiālu iespiešanai un audiovizuālās tehnikas iegāde mācību programmām. Nākotnē tiek paredzēta uzziņu fonda, arhīvu un datu bāžu izveide un pakalpojumu sniegšana, ieskaitot konsultantu, pakalpojumu un aģentūru reģistra sastādīšana EIB vajadzībām.

 

Vadība un pētījumi

Koordinācijas, vadīšanas un pētniecības darbu veikšana ir ļoti specifiska. Ierobežoto līdzekļu dēļ EIB nevar veikt plašu sabiedriskās domas aptauju, no kuras rezultātiem ir tieši atkarīga informēšanas stratēģija. Tādēļ galvenā uzmanība tiek pievērsta ikdienas darbiem, lai pievērstos gaidāmajām izmaiņām un veidotu katru individuālo darbības plānu. Tāpēc jautājumi par sabiedrības attieksmi pret iestāšanos ES un ES programmām tiks iekļauti Latvijā regulāri veiktajās Eirobarometra aptaujās un informācija par konkrētiem jautājumiem — ieskaitot jauno stratēģiju un materiālu aprobāciju — tiks iegūta no eksperimentālajām aptaujām un mērķa grupām.

Pēc Eiropas integrācijas biroja

izstrādātā dokumenta, saīsinātā variantā

Lietuvas sabiedrībai — par Eiropas Savienību

Ne tikai Latvijai vien ir nolūks pēc iespējas straujāk iekļauties Eiropas Savienībā (ES), tāds pats mērķis ir arī Lietuvai, kur risinājās starptautisks seminārs "Informācija par ES Lietuvā".

Stratēģija

un tās analīzes nepieciešamība

Līdzšinējā prakse rāda, ka visas kandidātes, gatavojoties kļūt par Eiropas Savienības pilntiesīgām dalībvalstīm, pievērš uzmanību informācijas politikai.

Pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, Austrijai, Norvēģijai, Somijai un Zviedrijai bija atšķirīga informācijas politika. Informācijas apjoms par iestāšanos Eiropas Savienībā kopumā bija ļoti plašs, taču ikvienā valstī pirms tam tika izstrādāts informācijas politikas projekts. Tā autori uzsvēra, ka būtiska ir informācija, nevis propaganda. Skandināvijas valstis, ņemot vērā ilggadējās demokrātiskās tradīcijas, centās vienlīdz izsvērt visus "par" un "pret", abus viedokļus uzskatot par līdzvērtīgiem, lai saņemtu pēc iespējas objektīvāku tautas spriedumu. Austrija (bet pirms tam Portugāle un Spānija) uzskatīja, ka valdībai, atbalstot valsts līdzdalību Eiropas Savienībā, vairāk jāakcentē ‘’par" un nav jāizvērš pretēju uzskatu izvērtējums.

Pirmajam (Skandināvijas) paņēmienam ir tendence mākslīgi sagrupēt argumentus un nevis informēt, bet gan pastiprināt piekritēju vai noliedzēju uzskatus. Tā var rīkoties, ja ir pietiekami dziļas zināšanas par apspriežamo jautājumu. Ja tā nav, rodas draudi, ka sabiedrība var izrādīt pretestību, īpaši tad, ja tā nav pietiekami zinoša vai arī nepietiekami demokrātiska.

Otrajam (Austrijas) paņēmienam piemīt tieksme no informācijas politikas novirzīties uz propagandu — viss tiek virzīts uz vienreizēju aktu (referendumu un iestāšanās brīdi), nevis uz ilglaicīgu politiku. Tiesa, Austrijas valdība apgalvo, ka ar savu kampaņu tiekusies pēc uzskatu vienotības Eiropas Savienības jautājumā, taču reāli šis mērķis tā arī nav sasniegts.

Viduseiropas valstīm (to skaitā arī Lietuvai) ne viens, ne otrs paņēmiens nav labs. Kālab tāds spriedums?

Pirmkārt, trūkst elementāru ziņu par Eiropas Savienību, tāpēc sabiedrības sadalījums iestāšanās piekritējos un pretiniekos gan noskaidros viedokļus, bet nesniegs informāciju. Otrkārt, vispārīgo ziņu klāstā pilsoņi īsti neapjautīs savas izvēles būtību. Treškārt, pārmēru tieša aģitācija, svārstīgo pārliecināšanai īpaši izraudzīti runasvīri un politiskie grupējumi var iespaidot pretiniekus. Ceturtkārt, netiek pietiekami šķirti informācijas un aģitācijas kopīgie procesi.

Informācijas politikas uzdevums nav Eiropas Savienības vai Lietuvas "tēla" radīšana. Patlaban Lietuvā tikai politiskā elite spēj pateikt, kādi līgumi ir parakstīti ar Eiropas Savienību, kādus vēl paredzēts parakstīt, kas ir asociēta dalībvalsts un tamlīdzīgi. Tad varbūt svarīgāks mērķis ir sniegt patiesu informāciju par Eiropas Savienību, noskaidrot to pozitīvo, ko dos Lietuvas līdzdalība šajā organizācijā, izkliedēt mītus un diletantiskus uzskatus par integrāciju Eiropā, propagandēt Eiropas integrāciju kā miera un labklājības garantiju. Informācija par Eiropas Savienību nav propaganda — tai jābūt objektīvai, balstītai uz netraucētu informācijas izklāstu, informācijas brīvību.

Informācijas politika par Eiropas Savienību ir ilglaicīga programma. Tā ir saistīta ar valsts tautsaimniecības un politikas prioritātēm, izglītības sistēmas un zinātnes iespējām, ilglaicīgas ārpolitikas orientāciju. Informācijas politika netiks pārtraukta ar valsts iestāšanos Eiropas Savienībā.

Prakse rāda, ka jebkurā gadījumā nepietiek ar oficiālajiem informācijas kanāliem, kurus kontrolē valdība. Radot stratēģiju, ir jāplāno:

1) socioloģijas un politoloģijas zinātņu speciālistu pētījumi, to pasūtīšanas un koordinācijas mehānismi un arī institūcijas, kas interpretē rezultātus; 2) komunikācijas, informātikas, politoloģijas, socioloģijas un ar tām saistīto nozaru speciālistu sagatavošana; 3) īpašu izglītības programmu sagatavošana un apstiprināšana; 4) informācijas plūsmas veidošana un kārtošana, līdzdarbojoties komunikācijas un plašsaziņas speciālistiem, politologiem, sociologiem un politiķiem; 5) saiknes izveidošana un informācijas pasniegšanas paņēmienu vadība starp galvenajiem (valsts) un komerciālajiem saziņas līdzekļiem.

Šajā laukā nedrīkst nekritiski pārņemt citu iepriekš uzņemto valstu pieredzi, lai cik tā būtu interesanta. Lietuvai ir nepieciešama vienota informācijas politika un koordinēta informācija par Eiropas Savienību. Bez tās politika pārvēršas tikai par impulsīvu priekšstatu radīšanu, nekoordinētu un nepamatotu līdzekļu izšķērdēšanu, informācijas sagatavotāju "skaistumkonkursu" un nekalpo tiem mērķiem, kam tā ir paredzēta.

 

Informācijas politika

Eiropas Savienības informācijas stratēģija jāievieš četros līdz sešos gados. Tāds laika posms bija Austrijas, Zviedrijas un Somijas gadījumā, tas pats noteikts arī Ungārijas stratēģijā.

Visbiežāk šo periodu dala sīkākos posmos, sniedzot tam motivāciju:

1) 2 —3 gadi: sabiedrības vispārēja sagatavošana Eiropas Savienības idejai, kopīga informācija, lai Eiropas Savienības vajadzības padarītu par katram tuvām, bet dažos gadījumos (Portugālē, Spānijā, Ungārijā) nostiprinātu arī nacionālās identitātes apziņu. Tā ir ideoloģija, ko apvieno apmēram tāds apgalvojums — ja esmu īsts portugālis, tad esmu arī īsts eiropietis. Austrijas pieredze rāda, ka līdz 1992. gadam austrieši, nebloķējot valdības pieteikumu iestāties ES, iedomājās Eiropu kā kaut ko ļoti tālu no Austrijas (tikai 16—18 procentu austriešu uzskatīja sevi par eiropiešiem, tai pašā laikā Itālijā — 57, bet Eiropas Savienībā caurmērā —46 procenti);

2) 2 —3 gadi (Skandināvijā 1 —2): sabiedrības mudināšana uz domu apmaiņu par to, kāds labums no iestājas Eiropas Savienībā būs visai valstij un katram tās pilsonim. Tolaik jau tiek izraudzīta specifiski atšķirīga informācijas politika atsevišķām sabiedrības grupām, taču tās iekšējais mērķis ir pierādīt, ka portugāļiem vai ungāriem Eiropa ir patiesi sasniedzama;

3) pēdējie gadi pirms iestāšanās un eventuālā referenduma. Pirms tā politiskais lēmums Briselē jau pieņemts vai arī tā pieņemšana gaidāma tuvākajā laikā, un tad lozungs ir ļoti skaidrs: "Eiropai mēs esam vajadzīgi", tāpēc ka ne jau mēs lūdzamies, bet Eiropa mūs grib un mēs pavisam cēli iesoļojam Eiropas Savienības ģimenē.

Veidojot ES informācijas stratēģiju, jāpatur prātā, ka iecerētā periodizācija var sašķobīties uz vienu vai otru pusi un patiesībā tā dažādās kandidātvalstīs būs dažāda.

Vēl kāds faktors — pilsoņu pamatmasas izpratne par Eiropas Savienību un savu vietu tajā vai vismaz vēlēšanās to noskaidrot. Pēdējā būs lielāka, ja soļi uz Eiropu sekos secīgi cits pēc cita. Un vēl — citi starptautiski politiskie procesi, piemēram, iespēja kļūt par NATO locekli, vispārējais stāvoklis Viduseiropā un tamlīdzīgi.

PHARE eksperti, konsultējot Lietuvas informācijas politikas stratēģus, piedāvā četras stadijas, kas orientētas uz valsts attīstības pieskaņošanos Eiropas Savienības procesam. Pirmā, izejas pozīcija, būtu jāīsteno tagad, tā ilgs apmēram vienu gadu. Saņemot skaidru Eiropas Komisijas signālu, ka sarunas tiks uzsāktas, var pāriet uz otro stadiju, kur pilsoņi ir jāorientē pievērst uzmanību Eiropas Savienībai kā nākamajam kopīgas dzīves un darbības modelim — "kā es dzīvošu Eiropā". Sarunu laikā vajadzētu orientēties uz atsevišķām sabiedrības grupām, bet pirms paša eventuālā referenduma — vairāk uz visu sabiedrību kā kopumu.

Tieši tādēļ ir nepieciešama sabiedrības viedokļa pamatīga izpēte jau patlaban. ES iepriekš iestājušos valstu pieredze rāda, ka visi iepriekš izstrādātie informācijas stratēģijas plāni, sabiedrības uzskatu pētījumi bieži vien tiek noreducēti līdz vienkāršotajam "par" un "pret". Taču viens no pirmajiem uzdevumiem informācijas politikā ir — noskaidrot, kādas norises Eiropas Savienībā pilsoņus visvairāk interesē; kurās lietās ir visvairāk neizpratnes; kurā sfērā ir bīstami daudz antieiropeisku argumentu? Lietuvā par šīm problēmām tiek spriests intuitīvi, jo nav detalizētāku pētījumu.

Lietuvā, atšķirībā no Polijas, Eiropas Savienību uztver kā ko ļoti tālu, kas nekādi nesaistās kopā ar pašreizējo dzīvi. Integrācija tiek uzskatīta par procesu, ar ko nodarbojas valdība un kur īpaša pilsoņu aktivitāte vai līdzdarbošanās nav vajadzīga.

Nav drošu datu, ka, stājoties Eiropas Savienībā, galvenais pārrunu priekšmets patiesi būs tas, kas tiek uzsvērts patlaban, — suverenitātes zaudēšana un ierobežošana, kā arī lauksaimniecība. Šaubas par pašreizējo debašu lietderību rada vispirms tas, ka šajā laukā skaidra priekšstata vietā drīzāk valda nezināmais, bet par lauksaimniecību — galīga neizpratne.

Somijas pieredze rāda, ka pirms iestāšanās Eiropas Savienībā (1994) sabiedrību visvairāk interesēja vesela virkne jautājumu. Cik mums tas maksās? Vai nesamazināsies sociālā drošība? Vai pārtikas preces kļūs lētākas? Vai netiks ierobežota personas brīvība? Kas notiks ar automašīnu cenām? Kā tas ietekmēs vīriešu un sieviešu līdztiesību? Kas Eiropas Savienībā pieņem lēmumus? Vai no Eiropas Savienības ir iespējams izstāties?

Sākuma posmā vairums jautājumu Somijā bija par viņu pašu dzīvi un līdzdalības sekām, nevis par Eiropas Savienību, par to lielāka interese radās tikai pirms paša referenduma.

Ņemot vērā šīs cēloņsakarības, pirmais posms — informatīvās bāzes izveide un pamatinformācijas par Eiropas Savienību izplatīšana — Lietuvā var ieilgt. Pozitīvi, ka Lietuvā ir pietiekami labi attīstīta brīvu un neatkarīgu plašsaziņas līdzekļu infrastruktūra.

Otrajā posmā Lietuvas situācija var sakrist ar jau pazīstamo pieredzi, taču jāizlemj, kādu informācijas politiku likt lietā — vai ņemt par paraugu Zviedriju, kur vienlīdz liela vērība tika veltīta gan iestāšanās piekritēju, gan pretinieku argumentu analīzei, vai izraudzīties Austrijas variantu — tur valdības atbalstu guva vienīgi tie, kuru pozīcija bija "par".

Trešajā posmā ļoti daudz kas būs atkarīgs no tā, kas beigu beigās tiks izlemts — vai Lietuvai nāksies rīkot referendumu, vai arī pietiks, ja līguma ratifikāciju apstiprinās parlaments. No informācijas politikas rakstura tāpat būs atkarīgs, ko galu galā vēlamies.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Pēc Lietuvas preses materiāliem

 

a