Ordeņa virsniece Rike Helmsa

Par sevi — pati

Abi mani vecāki ir ārsti. Vēlos mazliet pastāstīt par viņiem, Sāru un Pēru Helmsiem, un viņu lielo mīlestību — Grenlandi. Esmu apveltīta ar vecākiem, kurus apbrīnoju viņu enerģijas, dzīvesprieka un skaisto attiecību dēļ visas dzīves garumā. Māte vienmēr ir bijusi mans ideāls. Tēvs viņai un mums, bērniem, ar savu mīlestību un optimismu vienmēr bijis gudrs atbalsts. Māte ir dzīvīga un piedzīvojumu kāra, savā dzīvē viņa ir ieguvusi trīs augstākās izglītības: 1936. gadā — grieķu un latīņu valodā, 1946. gadā — medicīnā un 1989. gadā, kad viņai bija jau 79 gadi — eskimoloģijā. Grenlandē mana māte pirmo reizi ieradās 23 gadu vecumā — 1934. gadā. Studijas bija tikai pusē, kad viņa paņēma mācību atvaļinājumu un devās "pa-skatīties, kas notiek pasaulē". Māti pieņēma par izpalīdzi grenlandiešu mācītāja mājā Ammasalikā, Grenlandes austrumkrastā, un vienu gadu viņa šīs ģimenes bērniem mācīja dāņu valodu un vispārizglītojošos priekšmetus.

Pēc Grenlandē pavadītā gada viņa devās atpakaļ uz Dāniju, lai pabeigtu studijas. Taču jau pēc gada viņu uzaicināja atgriezties Ammasalikā. Šoreiz — lai palīdzētu 53 bērniem, kuru vecāki bija miruši tuberkulozes epidēmijā. Manas mātes pienākums bija atrast ģimenes, kas šos bērnus uzņemtu, un parūpēties, lai viņi iegūtu zināšanas, kas nepieciešamas, lai izturētu skarbo mednieku dzīvi. Šoreiz māte Grenlandē pavadīja divus gadus, apguva grenlandiešu valodu un iemācījās vadīt kajaku (kajaks ir grenlandiešu vīriešu laiva).

Māte izlēma iegūt ārstes izglītību un atgriezties Grenlandē. Augstskolā viņa satika manu tēvu, kas arī bija medicīnas students. Viņi apprecējās, un drīz pasaulē nāca divi bērni — mans brālis un es. Pēc medicīnas studiju beigšanas mani vecāki 1949. gadā kopā ar saviem mazajiem bērniem (brālim bija divi gadi, man pusgads) atkal devās uz Ammasaliku. Trīs gadus viņi abi strādāja par ārstiem Austrumgrenlandē. Šajā laikā piedzima mans jaunākais brālis.

No 1952. līdz 1954. gadam mūsu ģimene atkal bija Dānijā. Taču manus vecākus vilināja Grenlande, un 1954. gadā mēs vēlreiz devāmies turp. Šoreiz — uz rietumkrastu, uz galvaspilsētu Nuuku. Grenlandē es uzsāku skolas gaitas — dāņu valodā. 1956. gadā mani vecāki beidzot atgriezās Dānijā, lai apmestos pilsētiņā, kuras nosaukums ir Horsensa. Mans tēvs kļuva par Orhūsas universitātes docentu, māte iegādājās privātpraksi un strādāja par ārsti.

Kad mātei bija 70 gadu, viņa pārdeva savu privātpraksi un kopā ar manu tēvu uz pusgadu kļuva par ārstu aizvietotājiem. Varat iedomāties — kur? Protams, Ammasalikā. Tā bija ļoti pacilājoša atgriešanās. Kāda pilsētas iela bija nosaukta vecāku vārdā. Mātes vecais kajaks joprojām gaidīja. Jaunieši bija dzirdējuši par māti stāstām, tādēļ vaicāja: "Vai tu patiešām esi? Mēs domājām, ka tas ir tikai tāds mīts!" Tika uzspodrinātas viņas jau pagaisušās grenlandiešu valodas zināšanas, radās jauni draugi.

Pēc šī Grenlandē pavadītā pusgada māte Orhūsas universitātē sāka studēt eskimoloģiju. Trešo augstākās izglītības diplomu viņa ieguva 79 gadu vecumā. Un kad tajā pašā gadā mans tēvs aizgāja pensijā, viņu dzīvē sākās jauns aktīvs periods: viņi kopā apbraukāja Dāniju, lasīdami lekcijas par Grenlandi. Kaut gan gadu nasta krājas, mani vecāki arvien vēl ceļo. Arī viņu durvis ir atvērtas ikvienam, un viņi vēl arvien dzīvi interesējas par to, kas notiek apkārt.

Un tā, kad man bija astoņi gadi, ģimene atgriezās Dānijā. Esmu uzaugusi Horsensē. Jūtu, ka šī ir vieta, kur ir manas saknes, kur esmu gājusi skolā un pabeigusi ģimnāziju. Astoņpadsmit gadu vecumā es devos uz Bordo Francijā, lai kādā franču ģimenē strādātu par auklīti. Ģimenes tēvs, mesjē Henrī Šīlers, bija pazīstams vīndaris, vīna darītavas Schröder and Shūler īpašnieks, kuram Bordo rajonā piederēja arī Chateaux Kirwan pils un vīna dārzi. Šīlera kungs bija Dānijas vicekonsuls. Bordo es iemācījos franču valodu un uzsāku krievu valodas studijas. Dziedāju arī korī, ar kuru uzstājāmies Bordo Domā, kur slavenā diriģenta J.Hornsteina vadībā dziedājām Brāmsa vācu rekviēmu un Honnegera La dance des morts .

1967. gadā, atgriežoties Kopenhāgenas universitātē, sāku studēt krievu valodu un dāņu literatūru, dziedāju arī korī. 1969. gadā es ieguvu stipendiju astoņu mēnešu studijām Ļeņingradas universitātē. Dziedāju arī studentu korī. Tie bija Brežņeva stagnācijas gadi. Studiju gados visas vasaras strādāju par gidi, pavadīdama grupas, kas devās uz Maskavu un Ļeņingradu. Studijas pabeidzu 1973. gadā un tajā pat gadā apprecējos ar savu slāvu valodu profesoru Hansu Kristianu Sērensenu. Sāku strādāt par krievu un dāņu valodas skolotāju kādā Kopenhāgenas ģimnāzijā. 1980. gadā piedzima mūsu dēls Pēters. 1985. gadā Dānijas Izglītības ministrija mani iecēla par vieslektori Maskavas universitātē. Turp es devos kopā ar ģimeni. Maskavā mēs nodzīvojām līdz pat 1990. gadam.

Dānijā 1989. gada janvārī tika uz- sākta un visu nākamo gadu ar laikraksta Politiken starpniecību notika liela līdzekļu vākšanas kampaņa, lai Baltijas valstīs varētu atvērt Dānijas Kultūras institūtu kā atbalstu tautas frontei un neatkarības kustībai. Tajā pašā laikā Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdis Jānis Peters uzsāka līdzīgu kampaņu Latvijā.

1990. gada jūnijā Rakstnieku savienības ēkā sāka darboties Dānijas Kultūras institūts (Rakstnieku savienība telpas mums piedāvāja par brīvu!), novembrī mēs atvērām institūta filiāli Tallinā un 1991. gada martā — arī Viļņā.

Man ir bijusi tā iespēja vadīt Dānijas Kultūras institūtus Baltijas valstīs kopš pirmās to pastāvēšanas dienas. Es biju neaizmirstamo 1990. gada Dziesmu svētku lieciniece, biju janvāra barikāžu laikā 1991. gadā. Es biju lieciniece arī augusta pučam 1992. gadā. Biju klāt brīdī, kad Latvija atguva neatkarību, un kopā ar Latvijas politiskajiem vadītājiem sveicu pirmo ārvalstu diplomātu (no Dānijas), kurš pēc 52 gadiem izkāpa uz Latvijas zemes.

Mana dzīve ir bijusi pieredzēm bagāta: es uzaugu brīvā valstī, kurā valda labklājība un senas demokrātijas tradīcijas; esmu bijusi lieciniece Dānijas pozitīviem un negatīviem centieniem "civilizēt" Grenlandi; jaunībā esmu dzīvojusi buržuāziskajā Francijā; esmu viesojusies un dzīvojusi Padomju Savienībā lielās stagnācijas gados un perestroikas laikā; un man ir bijusi privilēģija izbaudīt — plecu pie pleca ar latviešiem — Latvijas izaugsmi un pārmaiņas no padomju republikas līdz neatkarīgai valstij. Un, lai kur arī es būtu, man apkārt vienmēr ir bijuši uzticami cilvēki — mana ģimene, draugi un kolēģi. Svarīgākie manas dzīves brīži bijuši saistīti ar Latviju. Esmu par to pateicīga un tādēļ šeit palieku.

Par Dānijas Kultūras institūtu

Oficiālā informācija

Dānijas Kultūras institūts ir pašpārvaldes iestāde, kas dibināta 1940. gadā. To pārvalda padome līdz 25 cilvēku sastāvā. Padome ieceļ valdi, kura savukārt ievēlē vadītāju.

Dānijas Kultūras institūts no Dānijas Kultūras ministrijas saņem ikgadēju pabalstu. Līdzekļi atsevišķām programmām un projektiem tiek meklēti dažādos fondos un biznesa sektorā, kā arī Dānijas vietējās pašvaldībās un pie ārvalstu partneriem.

Dānijas Kultūras institūta filiāles ārvalstīs ir institūta nozīmīga struktūra un darbības daļa. Tā uzdevums ir informēt ārvalstis par Dāniju un veicināt sadarbību Dānijas un katras konkrētas valsts starpā.

No vēstures

1989. gadā viens no lielākajiem Dānijas laikrakstiem — "Politiken" — uzaicināja latviešu delegāciju uz Kopenhāgenu. Delegācijā bija Jānis Peters, Ivars Ķezbers, Nikolajs Neilands un Raimonds Pauls. Mērķis — atjaunot sakarus starp Dāniju un Baltijas valstīm. Tika nolemts Rīgā atvērt informācijas biroju, kura uzdevums būtu veicināt kultūras, mākslas un izglītības apmaiņu.

Dānijas valdība un parlaments šo ideju atbalstīja morāli, jo tolaik politiskās situācijas dēļ diplomātiskās attiecības valstiskā līmenī veidot nebija iespējams.

1989. gadā "Politiken" Dānijā un Jānis Peters Latvijā vienlaicīgi uzsāka kampaņas, kuru mērķis bija savākt līdzekļus Dānijas un Baltijas informācijas biroja izveidošanai. Dāņi izrādīja lielu aktivitāti — astoņu mēnešu laikā tika savākti aptuveni divi miljoni DKK, kuri tika nodoti Dānijas Kultūras institūtam Kopenhāgenā, lai tas Rīgā varētu atvērt savu biroju, kam vēlāk sekotu filiāļu veidošana Viļņā un Tallinā. Latvijā pēc Jāņa Petera iniciatīvas šim mērķim tika savākti 60 000 rubļu.

Patlaban Dānijas Kultūras institūts Rīgā ir iekārtojies skaisti atjaunotajā Berga bazārā un turpina stiprināt kultūras sakarus.

Vienlaikus dzīvojot Latvijā un Dānijā

Par Dānijas Kultūras institūta direktori Riki Helmsu var sacīt, ka viņa ir dāniete, kas dzīvo Rīgā un jūtas gandrīz kā latviete. Un latvieši ir iemīlējuši šarmanto dāmu, bet viņa savukārt iemīlējusi latviešus. Vaicāta, vai, pirms septiņiem gadiem atbraukušai uz mūsu valsti, nebija grūti iejusties latviskajā vidē, viņa atbild: "Nē! Jo mani šeit sagaidīja un uzņēma ļoti sirsnīgi." Kad vaicāju, vai, aizbraucot no Dānijas, no saviem vecākiem un nezinot, uz cik ilgu laiku, nesāpēja sirds, Rike Helmsa saka, ka ap sirdi bijis ļoti viegli. "Nebraucu taču trimdā! (Sirsnīgi smejas — A.P .) Un tas, ko dara labprātīgi, ar prieku, vienmēr ir patīkami. Turklāt pirms tam taču piecus gadus biju strādājusi Maskavas universitātē. Toreiz gan aizbraukšana no Dānijas šķita mazliet grūtāka, jo vēl taču bija padomju laiki."

Rike Helmsa bieži lido uz Dāniju. "Dienā ir trīs lidmašīnu reisi, un labi zinu, ka, ja vien būs vajadzīgs, tūlīt varēšu doties mājup. Es absolūti nejūtu, ka atrastos tālu prom no savējiem." Vecāki viņai katru svētdienas rītu pulksten desmitos piezvanot. Tā viņi darot visu mūžu, un Rike vienmēr zinot, kas mājās notiek. Sākumā bijis grūti Dānijā atstāt dēlu, pusaudzi, vienu. Dažus gadus viņš mācījās Rīgas 7. ģimnāzijā. "Piecpadsmit gadu vecumā mans garmatainais dēls aizbrauca atpakaļ uz Dāniju," stāsta Rike. "Viņam ir jāapgūst savas tautas kultūra. Tagad viņš mācās ģimnāzijā, kuru pēc gada beigs, un dzīvo viens pats mūsu dzīvoklī." Palaikam dēls aizbraucot arī pie Rikes vecākiem. "Pašlaik jau esmu par viņu mierīga. Dēls brīvi runā latviešu un krievu valodā, taču, ja nav prakses, valoda ātri piemirstas. Vēlamies, lai pēc ģimnāzijas beigšanas viņš vienu gadu studē Pēterburgā un vēl labāk apgūst krievu valodu. Man ir pilnīgi vienalga, par ko dēls dienās kļūs, taču valodu zināšanas ir svarīgas. Cenšos pierunāt viņu atbraukt uz Latviju nokārtot latviešu valodas eksāmenu, kas nepieciešams pilsonības iegūšanai. Šķiet, ka dēls arī pats to vēlas. Taču galvenais viņa dzīvē ir mūzika — roks un džezs."

Tie, kam bijusi izdevība tikties ar Dānijas Kultūras institūta direktori, pārliecinājušies, ka viņa brīvi runā ne vien krieviski, bet arī latviski. "Priecājos, ka varu iztikt bez tulka", viņa saka. "Tas ļoti atvieglo dzīvi." Reizumis šķiet, ka Rike Helmsa vairāk ir Latvijas nekā Dānijas patriote. To jau esot pamanījuši arī dāņi... "Jā, es uz daudz ko bieži skatos ar latviešu acīm, izjūtu kā latviete, ne vairs kā dāniete. Laikam jau pareiza ir vēstniecībās iedibinātā darbinieku rotācijas kārtība, lai pārāk neieaugtu vienā tautā. Taču, ilgstoši dzīvojot citā valstī, ir arī savas priekšrocības. Runājot, piemēram, ar mūsu partneriem, man ir vieglāk atrisināt kādu jautājumu, jo pārzinu situāciju. Un vienu otru lietu man varbūt pat ir vieglāk izkārtot nekā jums."

Kad vaicāju Rikei, kas viņu pie mums, Latvijā, visvairāk pārsteidzis, viņa saka: "Mani joprojām pārsteidz latviešu viesmīlība. Bet mīlestība pret ziediem šeit ir gluži fantastiska! Pat daudzu tramvaja vai trolejbusa vadītāju kabīnēs redzu ziedus — turklāt dzīvus, nevis mākslīgus! Sākumā, pirmajos gados Latvijā, mani ļoti pārsteidza arī tas, ka katrs, kas pie manis nāca, atnesa kādu ziedu."

Kas Rikei Helmsai, dānietei, šķiet tuvs latviešu tautas kultūrā? Un kas mūsu tautām, viņasprāt, ir kopīgs? Kopīgā mums esot tik daudz, ka esot jādomā, kas atšķirīgs... Viņai, piemēram, patīk tas, ko dāņi jau pazaudējuši un, iespējams, arī mēs ar laiku, integrējoties Eiropā, to pazaudēšot. Proti, mums piemītot fantastiska viesmīlība, apbrīnojama prasme uzdāvāt svētkus sev un citiem. Dāņiem tas neizdodoties, vismaz ne tik jauki un patiesi. "Mēs arī svinam," saka Rike. "Tomēr tas ir savādāk. Piemēram, groziņu vakars jūsu izpratnē: katra atnestais cienasts domāts kopējam galdam un kopīgai ēšanai. Turpretim Dānijā katrs ēd tikai paša atnesto un dzer tikai paša līdzpaņemto. Latviešos mani patīkami pārsteidz pretējais. Un vēl. Ja man Dānijā, piemēram, nebūs ko uzsmēķēt, es savam draugam vai kolēģim palūgšu, lai viņš man cigareti pārdod (un nevis iedod). Zinu, ka latviešus, tāpat arī krievus, tas šokē. Bet tādi mēs, dāņi, esam." Arī restorānā un kafejnīcā katrs maksājot tikai par sevi, arī vīrietis sievietei neizmaksājot. Savādāka esot arī ciemiņu uzņemšana. "Ja esmu uzaicināta ciemos," stāsta Rike, bet pie manis atbraucis kāds paziņa vai radinieks, tad pie jums, Latvijā, noteikti sacītu, lai viņš nāk man līdzi, turpretim Dānijā ierasties drīkst tikai "plānotie", tātad ielūgtie ciemiņi. Ja ciemiņš atnes vīna pudeli vai šokolādes kārbu, mājasmāte (vai mājastēvs) to noliek vēlākam laikam — jo tas taču nav atnests viesu cienāšanai." Rikei labāk patīk, kā šādās situācijās rīkojas latvieši. Arī vārda dienas dāņi nesvinot, un viņai sākumā bijis grūti pierast, ka Latvijā to dara tik plaši, arī darbavietās. Darbā taču jāstrādā. Rike atceras, ka tolaik, kad Dānijas Kultūras institūts vēl mitinājies Rakstnieku savienības telpās, viņa nostājusies pret vārda vai dzimšanas dienas svinēšanu darba laikā. "Es, būdama stingra savos uzskatos un nopietna dāniete, darbiniekiem pateicu, ka pie mums darba laikā nekādas vārda dienu svinēšanas nenotiks. Ja vēlas, lai dara to pēc darba. Viņi to uzņēma ar zināmu nepatiku. Vēlāk domāju, ka esmu rīkojusies nepareizi, jo, ja es šeit dzīvoju, tad ir jāpielāgojas tradīcijām."

Rikes ģimenei Latvijā esot trīs iecienītas pastaigu vietas, kurp viņi dodoties sestdienās un svētdienās — Etnogrāfiskais muzejs, Mežaparks un Jūrmala. Pie jūras varot labi "izvēdināt" smadzenes. Uz Vecrīgu Rike parasti ejot ar kādu noteiktu mērķi — piemēram, uz izstādi galerijā vai koncertu. Savus viesus viņa noteikti aizvedot uz Vecrīgu un stāstot par tās arhitektūru. Atceroties barikāžu laiku, jo pati bijusi šo notikumu lieciniece. "Man patīk savus viesus aizvest arī uz vietu pilsētas centrā, kur agrāk stāvēja piemineklis Ļeņinam, un pastāstīt, ka redzēju šī pieminekļa nojaukšanu. Stāstu par to, kā mainījās nosaukums tagadējai Brīvības ielai. Protams, cenšos atbraucējiem parādīt arī Etnogrāfisko muzeju. Tāpat Berga bazāru, jo manu acu priekšā — četru gadu laikā šī vieta ir brīnišķīgi pārvērtusies."

Ko Rike Helmsa darītu, ja viņai dotu iespēju Rīgā kaut ko pārveidot? "O, man jau ir divas pamatīgas ieceres! Pirmā — velosipēdu ieviešana. Dānijā ir pilns ar velosipēdiem. Rīgas ielās ir tādi sastrēgumi, ka ar mašīnu nav iespējams pa-braukt. Velosipēdi taču ir tik ērti un ātri braucamie! Vienīgi... Ko darīt, lai rīdzinieki droši varētu tos uz ielas atstāt? Otrā iecere — kārtība namu pagalmos un kāpņu telpās. Arī Dānijā tie kādreiz nebija visai pievilcīgi, taču tagad dāņi saprot, ka apkārtne jāsakopj pašiem."

Armīda Priedīte

Foto no Rikes Helmsas albuma

Rike Helmsa — nesen

Rike četru gadu vecumā, grenlandiešu tautas tērpā

Helmsu dzimtas ģerbonis

Ar vecākiem — Sāru un Pēru Helmsiem

Ar dēlu Peteru un jaunākā brāļa bērniem — dvīnītēm Astu un Sāru