Arhīvi runā

Ceļā uz Latvijas Republikas 80–gadi

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Par autoru

Dipl.vēsturnieks Tālis Pumpuriņš ir Cēsu vēstures muzeja speciālists. Pēdējos desmit gadus visvairāk pievērsies Brīvības cīņu vēstures izpētei. Par Cēsu kaujām sastādījis divus krājumus: "Kad lielgabali dziedāja līgo..." un "No zobena saule lēca". Tie izdoti 1994.gadā. Paralēli interesējies par Latvijas sarkanbaltsarkanā karoga vēsturi. Šo interesi sekmējis arī kultūrvēsturnieka, arhitekta un sabiedriskā darbinieka Kārļa Dzirkaļa (1902.gadā Cēsīs — 1997.gadā Kolumbusā, ASV) plašā arhīva nonākšana Cēsu muzejā un viņa 1936.gadā iznākusī grāmata "Latvijas karoga vēsture". Kad Atmodas sākumā izteikta ideja par Kārļa Dzirkaļa grāmatas atkārtotu izdošanu, Tālis Pumpuriņš jau bija savācis tik daudz papildmateriālu, ka izdot šo grāmatu vecajā redakcijā vairs nebūtu bijis prātīgi. Tā tapis oriģinālpētījums, kura pamatā ir rūpīgas arhīvu studijas. Piemēram, simtiem lappušu dažādu tekstu un dokumentu izlasīts, lai apstiprinātu vai noliegtu ļoti izplatīto versiju, ka karoga autors bijis Ansis Cīrulis. Neatradis par to nekādas tiešas norādes, Tālis Pumpuriņš secina, ka mākslinieks gan uzskatāms par pašu galveno karoga popularizētāju, taču ne par tā autoru.

"Latvijas Vēstnesis", ejot uz Latvijas Republikas 80-gadi, sāk publicēt šo aizrautīgā vēsturnieka darbu "Sarkanbaltsarkanās, Latvijas karoga krāsas".

"LV"

Karogs, ģerbonis un himna ir nāciju apvienojoši valsts simboli, kuru cieņas neaizskaramību aizsargā ar likumu. Necieņas izrādīšanu karogam parasti uzskata par nāciju un valsti aizvainojošu rīcību. Tautas uzticība saviem simboliem un spēja tos saglabāt cauri gadsimtiem ir nācijas vēsturiskās pēctecības nodrošināšanas ķīla.

Latviešu nācijas veidošanās procesā XIX gadsimta septiņdesmitajos gados, kad pieauga tautas pašapziņa, mūsu inteliģences aprindās kā nacionālās krāsas, atsaucoties uz XIII gadsimta hronikā minēto cēsnieku karogu, sāka popularizēt sarkanbalto krāsu salikumu, bet XX gadsimta sākumā sarkanbaltsarkanā kļuva par latviešu un Latvijas karoga krāsām.

Kaut gan starp XIII gadsimta un mūsdienu karogiem nepastāvēja tiešā pēctecība, tomēr tā sauktajā Atskaņu hronikā minētais cēsnieku karogs uzskatāms par Latvijas karoga idejisko prototipu. Meklējot pierādījumus šo karogu kontinuitātei gadu simtus senā pagātnē, pētnieki nereti atstājuši novārtā Latvijas karoga piedzīvojumiem bagāto, bieži traģisko vēsturi šajā gadsimtā.

"Sirmās senatnes latviešu nacionālās krāsas — sarkans–balts–sarkans — tagad pauž un sludina mums pašiem, mūsu kaimiņiem, visai pasaulei mūsu jaunās valsts vārdu, stiprumu un labo slavu. Sarkans–balts–sarkans — ir Latvijas karogs; sarkans–balts–sarkans — ir Latvija. Latvija priekš mums, ap mums un iekš mums! Pats galvenais ir pēdējais, proti, — Latvija iekš mums, mūsu sirdīs, mūsu pēctecībā, mūsu ticībā. (..)

Mūsu sarkan–balt–sarkanās krāsas! Ko saka viņas tam, kas savu tēviju karsti mīļo? Tā baltā stāv par patiesību un taisnību un brīvo pilsoņu godu un godīgumu. Bet sarkanā atgādina mums tās asinis, kas lijušas nupat, kas lijušas visos laikos, kuras esam gatavi izliet par brīvību un neatkarību, par tautu un tēviju. Un kur sarkanais ar balto salejas, tur stāv rakstīta mūžīga uzticība līdz kapam un aiz viņa, vienīgi Latvijai, mūsu Latvijai!

Mācīsim tulkot šo krāsu valodu tiem, kas redz mūsu karogā tikai to sarkano, vai kas vēlētos redzēt viņā vēl pavisam citādas krāsas. Mācīsim un iemācīsim viņus!" — šos patētiskos vārdus, kas bija kā laikmetīgs krāsu nozīmes skaidrojums un arī vēlējums, Latvijas valsts piecu gadu svētkiem veltītā krājumā rakstījis viens no tās dibinātājiem — pirmais Ministru prezidents Kārlis Ulmanis.1 Šie vārdi savu nozīmi nav zaudējuši arī mūsdienās, īpaši tagad, kad Latvijas valstij aprit astoņi gadu desmiti un paiet desmit gadu, kopš pēc ilga vajāšanas un nicināšanas cēliena sarkanbaltsarkanais karogs 1988. gadā varēja atklāti parādīties sabiedrībā un aicināja mūsu tautu vēlreiz izsliet augumu.

Lai iemācītu cienīt Latviju un vienu no tās nozīmīgākajiem simboliem — karogu, jāzina tā tapšanas gaita un "tautās iešanas" vēsture. Diemžēl par Latvijas karogu ir gaužām maz vēsturnieku pētījumu. Joprojām par to vienīgais visaptverošais darbs ir 1936. gadā izdotā populārzinātniskā monogrāfija "Latvijas karoga vēsture", kuru sarakstījis arhitekts un kultūrvēsturnieks Kārlis Dzirkalis.2 Šīs, ar lielu mīlestību rakstītās interesantās grāmatas zinātnisko vērtību mazina tas, ka tās autors nav spējis novērst jau darba sarakstīšanas laikā zināmās kļūdas un neprecizitātes, bet ar saviem brīvi interpretētajiem karogu rekonstrukciju zīmējumiem pat maldinājis lasītājus. Neskatoties uz iepriekš aprādītajiem trūkumiem, grāmata satur daudz karoga pētniecībai nozīmīgu faktu, bet diemžēl tā jau sen kļuvusi par diezgan lielu bibliogrāfisku retumu un nav viegli pieejama katram interesentam.*

Par nozīmīgu devumu šīs tēmas popularizēšanā ne tik senā pagātnē jāuzskata akadēmiķa Jāņa Stradiņa daudzie raksti presē tā sauktās Trešās atmodas laikā.3 J.Stradiņš, kurš 1988. gada jūlijā kļuva par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija izveidotās nacionālās simbolikas darba grupas apakškomisijas priekšsēdētāja vietnieku, apkopoja nepieredzēti plašo tautas aptauju par latviešu kultūrvēsturisko simboliku.4 Viņš savos publicistiskajos rakstos minēja daudz jaunu nozīmīgu faktu, kurus nezināja vai bija noklusējuši iepriekšējie karoga vēstures pētnieki, tomēr dažkārt atkārtoja jau K.Dzirkaļa pieļautās kļūdas un neprecizitātes. Jāņem vērā, ka J.Stradiņa, tāpat kā citu šī laika publikāciju autoru, rakstiem, galvenokārt bija praktisks politisks mērķis — veicināt nacionālās simbolikas reabilitēšanas procesu. Šīs publikācijas tapa ārkārtīgi dinamiskā un sarežģītā laikā, kad vēl nebija apzināti un izmantošanai pieejami daudzi vēstures avoti.

Uz jautājumiem, kas saistīti ar tā sauktajā Atskaņu hronikā minēto cēsnieku karoga izcelsmi, izmantojot plašu salīdzināmo materiālu, visizsmeļošāk mēģināja dot atbildi vēstures doktors Valdemārs Ginters grāmatā "Karogi senajā Latvijā."5

Runājot par cēsnieku karogu V.Ginters secinājis: "Par karoga izcelšanos nav skaidrības, un paliek divas iespējas — tas varēja būt cēlies pirms ordeņa laika Cēsu latviešu vidē, vai arī radies tās ordeņa militārās iekārtas ietvarā, kurā cēinieki bija iekļauti. Ievērojot vācu bruņinieku ordenī pastāvošo paradumu izdalīt karogus karavīru vienībām, tās sakārtojot karagājienam, un to, ka hronists cēsnieku karogu saista ar ordeņa pili Cēsīs, visai ticams ir pēdējais pieņēmums. Tādā gadījumā Atskaņu chronikā uzsvērtais apgalvojums, ka tas ir latviešu karogs, nozīmētu, ka šis karogs nebija vienreizēji konkrētam gadījumam piešķirts, bet cēsnieki pastāvīgi savās kara gaitās pulcējās ap šo savu karogu. Vācu ordeņa krustnešu spēku nepietika, lai ar zobenu veiktu ātru kristiānisma misiju, un vācu militāros panākumus ievērojamā mērā veicināja lībju un latviešu cilšu kontingenti, kas ordeņa karos varēja piedalīties arī ar saviem karogiem.

Cēsnieku latviešu karoga problēmu aplūkoja nevis lokāli izolēti, bet sakarā ar tā laika kara karogu veidiem vispār. Cēsu karoga krāsu izvēlē un salikumā nekādas īpatas lokālas pazīmes nav saskatāmas un tas pilnīgi iekļaujas sava laika Eiropas karogu tradīcijās."6 Ar šo, speciālo viduslaiku karogiem veltītā pētījuma secinājumiem apmierināsimies, runājot par cēsnieku karogu, kaut arī jāpiekrīt J.Stradiņam, kurš nenoliedz V.Gintera argumentāciju un raksta, "ka tā neizsmeļ visu jautājumu, un sarkanbaltsarkanā karoga sākotnējā izcelsmes problēma joprojām jāatzīst par neatrisinātu (varbūt arī neatrisināmu?)."7 Neapšaubāmi, pētījumi un diskusijas par XIII gadsimtā minēto sarkanbaltsarkano karogu, kā arī dažādie latviešu karoga meklējumi rakstītajos avotos, etnogrāfiskajā, arheoloģiskajā, folkloristikas un valodniecības materiālos varētu būt domu rosinoši un iespējami arī jauni, negaidīti atklājumi, taču tie vairs nevarēs ietekmēt Latvijas karoga tapšanas gaitu, tā noieto ceļu.8

Mūsu karoga vēstures izpētei nozīmīgākās ir tās publikācijas un avoti, kas bija pieejami sarkanbaltsarkano krāsu popularizēšanas laikā, tas ir tā informācija, kuru bija iespējams izmantot jau XIX gadsimta pēdējā ceturksnī, pieņemot šīs krāsas kā latviešu nacionalitāti apliecinošas. Tās ir polemikas un atsevišķi raksti, kas Pirmā pasaules kara laikā aizsākās presē un veicināja vienota uzskata izveidi šajā jautājumā divdesmito gadu sākumā. Īpaši jāuzsver tieši šī laika preses loma karoga popularizēšanā. Tā neaprobežojās tikai ar polemiku, kas norisinājās tās slejās, bet nozīmīgas bija arī tīri informatīva rakstura ziņas par sarkanbaltsarkano krāsu lietošanu, jo laikraksti toreiz bija gandrīz vienīgie masu saziņas līdzekļi. Nacionālo krāsu popularizētāji bija daudzi talantīgi latviešu dzejnieki un rakstnieki, kuri darbojās šīs preses veidošanā. Viņu emocionālajai dzejai un aprakstiem nereti bija ļoti iedarbīgs spēks, kas ietekmēja laikabiedru uzskatus. Daudzas interesantas un karoga vēstures izpētei nozīmīgas ziņas satur Latvijai nozīmīgāko procesu līdzdalībnieku atmiņas un memuāri. Dažkārt uzticēšanās atmiņām, kas rakstītas ar lielu laika atstarpi pēc aprakstāmā notikuma un nav bijis iespējams salīdzināt ar citiem avotiem, jāatstāj lasītāju ziņā.

Rakstot par Latvijas karoga tapšanas gaitu, mēģināts ne tikai precizēt atsevišķas šī procesa epizodes, bet arī mazliet raksturot sarkanbaltsarkano krāsu lietošanas konkrētos apstākļus. Nereti izmantoti arī samērā gari atmiņu un laikabiedru publikāciju fragmenti. Varbūt dažviet tas rada kompilatīvu iespaidu, bet, ņemot vērā to, ka daudzi izmantotie avoti lasītājam ir grūti pieejami, sniegta pēc iespējas nesaīsināta informācija. Zināmā mērā atkārtošanās sastopama ar karogu saistīto likumdošanas dokumentu publikācijās, bet šo materiālu apkopojums vienviet var nodeerēt tiem, kas nopietnāk gribēs izsekot tieši šajā jomā notikušo izmaiņu niansēm.

Apzinos, ka daļa skarto problēmu ir diskutējamas un nepieciešami papildpētījumi. Uz to varbūt rosinās viens otrs šeit publicētais dokuments vai attēls, starp kuriem vārda tiešā nozīmē ir latviešu nācijai unikālas relikvijas.

"Visas tautas kopš senākiem laikiem savām nozīmīgākajām izdarībām kultā, politikā un tiesiskā dzīvē un militārā laukā radījušas simbolus, kas norāda uz attiecīgā akta nozīmi un svaru. Tāds tautu apziņā sakņots un īpaši cieņā turēts simbols vēl mūsu dienās ir karogs. Nacionālie karogi ir sava veida tautas kopības, goda un spēka simbols. Mūsdienu karoga godināšanā karogu parādēs un līdzīgās manifestācijās bieži gan saskatāma tikai ārēja sentimentāla turēšanās pie senatnē reiz veidotiem nacionāliem, politiskiem un sociāliem ritiem, kas kļuvuši par paradumu, masu suģestijas līdzekļiem un dekoratīvām rekvizītēm. Patiesa nepieciešamība pēc tāda kopības idejas simbola tomēr spēcīgi izlaužas arvien no jauna. Tā visos svinīgos gadījumos paceltais Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs ir to imanento spēku zīme, kas iedvesmo un stiprina mūsu nacionālo pašapziņu" — savas grāmatas ievadā rakstīja V.Ginters.9

Savukārt šīs grāmatas autors vēlētos, lai šeit apkopotais materiāls nepaliktu tikai kā vēstījums par kādreiz Eiropā dzīvojošu, ar pašcieņu apveltītu nāciju, bet gan palīdzētu veidot nacionālo pašapziņu un lepnumu par savu valsti ar tikai tai raksturīgajiem simboliem.

1 Ulmanis K. Zem Latvijas karoga. Latvijas valsts piecu gadu svētkos. — Grām.: Valsts pieci gadi 1918.–1923. –[R., 1923], 5. lpp.

2 Dzirkalis K. Latvijas karoga vēsture. — R.,193, turpmāk Dzirkalis K.

3 Stradiņš J. Sarkanbaltsarkanās krāsas Latvijas kultūras vēsturē. — Karogs — .. 1988. g. Nr. 9; Tā paša Nacionālās simbolikas lietā. — Padomju Jaunatne — 1988. g. 3. augustā; Tā paša Vēlreiz par karogu — šoreiz vairāk par Latvijas nacionālo (tautas) karogu. — Cīņa. — 1988. g. 22., 23. 25. septembrī; Tā paša Tautas simbolikas lietā (Lielo tautas aptauju noslēdzot). — Padomju Jaunatne —1988. g. 28., 30. spetembrī un 13. oktobrī; Tā paša vēl viens postskripts rakstam par sarkanbaltsarkano karogu. — Karogs. — 1988. g. Nr. 11; Tā paša Daugavmalā, Lāčplēša dienā. — Dzimtenes Balss. — 1988. g. 17. novembrī; Tā paša Par valsts ģērboni, karogu, himnu (Valsts un nacionālās simbolikas darba grupas vadītāja vietnieka akadēmiķa J.Stradiņa ziņojums). — Cīņa. — 1990. g. 17. janvārī; Tā paša Par Latvijas karogu, ģērboni, himnu. — Cīņa. — 1990. g. 22. februārī; Tā paša Rīgas vēsturiskais karogs. — Rīgas Valss. — 1988. g. 18. jūlijā. Šie raksti iekļauti grāmatā Stradiņš J. Trešā Atmoda. Raksti un runas 1988.g.—1990. gadā Latvijā un par Latviju. — R., 1992. — 112.—202. lpp.

4 1988. g. 28. jūlijā darbu sāka LPSR AP Prezidija darba grupa Latvijas PSR Konstitūcijas un citu republikas likumdošanas aktu pilnveidošanā. Tās ietvaros izveidoja apakškomisiju par nacionālo simboliku.

5 Ģinters V. Karogi senajā Latvijā. — [b.v.], 1988. — 80. lpp.

6 Turpat, 7. lpp.

7 Stradiņš J. Sarkanbaltsarkanās krāsas Latvijas kultūras vēsturē. Kronvalda, Ausekļa un Raiņa tradīcijas. — Grām.: Trešā atmoda. — 11. lpp.

8 Mēģinājumi izveidot karogu, balstoties uz arheoloģijas un folkloras materiāliem saistās ar Latvijas PSR karoga radīšanas darbiem 1947. gadā. Par to tuvāk Stradiņš J. Vēlreiz par karogu — šoreiz vairāk par Latvijas PSR oficiālo karogu. — Grām.: Trešā atmoda, 144.—14. lpp.

9 Ģinters V. Karogi senajā Latvijā. [b.v.] 1988. — 9. lpp.

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Virsrakstā liktie vārdi ņemti no vecākās Livonijas atskaņu hronikas, kurā hronists runā par cēsnieku sarkanbaltsarkano karogu.1 Tās ir divas rindiņas no hronikas fragmenta, kurā stāstīts par zemgaļu cīņu pret vācu iebrucējiem 1279. gadā.2 Vidzemi šajā laikā krustneši jau bija iekarojuši, bet zemgaļi joprojām turpināja aizstāvēt savu zemi. Nameja3 vadībā tie gatavojās karagājienam uz Vidzemi, lai atriebtos par Kuldīgas komtura nodedzināto Dobeli. Livonijas ordeņa maršals Gerhards fon Kacenellenbogens bija savlaicīgi saņēmis izlūku ziņas un aicinājis uz Rīgu palīgā papildspēkus. No Cēsīm bija ieradies ordeņbrālis ar simt latviešu zemessargiem zem sarkanbaltsarkanā karoga.

Tā kā šajā hronikā pieminētais latviešu karogs ir vienīgais no XIII gadsimtā dokumentāli fiksētajiem tagadējās Latvijas teritorijā dzīvojošo tautu karogiem, kuram dots krāsu apraksts, un kopš XIX gadsimta otrās puses tas kalpojis kā prototips nacionālā karoga izveidei, tad īsumā jāapskata šī nozīmīgā dokumenta publikācijas un tulkojumu izdevumi, kā arī uz hronikas datiem balstītu vēstures pētnieku darbi, kuros minēts cēsnieku karogs. "Vecākā Latvijas atskaņu hronika sastāv no 12017 rindām jeb pantiem vidusvācu izloksnē. Pēc hronikas autora atzinuma, tā aptver notikumus no 1143. līdz 1290. gadam. Pēdējais gada skaitlis zinātniski ir apstiprināts, savukārt pirmais nesaskan ar vēstures īstenību. Pēc 1227. gada Vecākā Livonijas atskaņu hronika ir zināms turpinājums Latviešu Indirķa hronikai. Literatūrvēsturnieki atzinuši, ka hronikas autors kā dzejnieks bijis viduvējs, viņa stils ir sauss un atskaņas neveiklas."4

Mums nav zināms hronikas autors, bet pēc pašas hronikas satura var spriest, ka tas ir bijis Livonijas ordeņa brālis. "Hronists darbā izmantojis arī visai daudzus avotus, kuru kvalitāte un ticamība ļoti dažāda. (..) No 1279. gada autors pats ir notikumu aculiecinieks, viņa sniegtās ziņas kļūst arvien drošākas un plašākas."5

Vecākā Livonijas atskaņu hronika, kas literatūrā dažkārt dēvēta par Rīmju hroniku, bija izplatīta lasāmviela Livonijas ordeņa pilīs, taču līdz mūsdienām no daudzajiem norakstiem saglabājies tikai viens pilnīgs noraksts, otrs ar iztrūkumiem un trešā noraksta fragmenti.*

No šīs hronikas publikācijām un tulkojumiem latviešu karoga izpētei sevišķi nozīmīgi tie, kas bija pieejami lasītājiem sarkanbaltsarkano krāsu kā nacionālo krāsu atpazīšanas un popularizēšanas laikā XIX gadsimta otrajā pusē un XX gadsimta sākumā.

"Iespiestā veidā hroniku pirmoreiz izdeva L.Bergmanis 1817. gadā nelielā metienā (107 eksemplāri) pēc viņa rīcībā esošā kodeksa. Kad kļuva zināms Codex Palatinus , K.E.Napjerskis (1793—1864) 1844. gadā izdeva papildinājumus Bergmaņa izdevumam, arī 107 eksemplāros. Tajā pašā gadā Fr.Pfeifers izdeva hroniku Štutgartē pēc Heidelbergā esošā kodeksā. Šie izdevumi ir bibliogrāfiski retumi, bet vāji pēc savas zinātniskās kvalitātes. 1853. gadā iznākušajā "Scriptores rerum Livonicarum" 1. sējumā diletantisks ir arī T.Kalmeijera un K.Napjerska veikums hronikas izdošanā, jo autori atkārtoja L.Bergmaņa izdevumu ar K.Napjerska papildinājumiem.

Pēc tam tika publicēti vairāki izvilkumi, tomēr pirmo zinātnisko izdevumu no valodas viedokļa 1876. gadā publicēja Tērbatas universitātes germānistikas profesors Leo Meijers (1830—1910). Diemžēl šis zinātniskam darbam vienīgais izmantojamais izdevums ir bez topogrāfiskā, vēsturiskā un hronoloģiskā komentāra."6

* "Vecākais noraksts ir Codex Bergmanni , kas savu nosaukumu ieguvis no Rīgas Doma un Pētera baznīcas mācītāja Liborija Bergmaņa (1754—1823), kuram XIX gs. sākumā piederēja šis noraksts. Pēc rakstības spriežot, noraksts izdarīts XIV gs. Rokraksts nav pilnīgs, jo tam trūkst gandrīz 1300 rindu (2561.—3840. rinda). Ir zināms, ka noraksts ap 1539. gadu piederējis bagātam Rīgas arhibīskapa vasalim Reinholdam Tīzenhauzenam Bērzaunē. Nav zināms, kādā ceļā tas nonācis un ap 1625. gadu atradies Ļvovas rātskunga Johana Alnpekes rokās. Pēc vairāk nekā 150 gadiem šo norakstu Ļvovā 1797. gadā no kāda ierēdņa Bretšneidera nopirka Liborijs Bergmanis. Bet ar to vēl nebeidzās šā kodeksa vēsture. Pēc L.Bergmaņa nāves to ieguva Jāņa draudzes mācītājs Hermanis Treijs (1794—1849). Pēc mācītāja nāves viņa mantinieki to pārdeva Vidzemes bruņniecībai. Pēc Pirmā pasaules kara Baltijas vācieši to nobēdzināja Vācijā, un tā atrašanās vieta nav zināma. Šī kodeksa vēsture parāda, no vienas puses, viduslaiku kodeksu raibos likteņus, bet, no otras, — cik nepieciešama ir kultūras pieminekļu aizsardzība likumdošanas ceļā. Vienīgais pilnīgais noraksts ir no XV gs. Tas ir Codex Palatinus . Savu apzīmējumu kodekss ieguvis no uzglabāšanas vietas — Heidelbergas Palatīnas bibliotēkas. Kopenhāgenā Dānijas valsts arhīvā glabājas divi kāda XVI gs. noraksta fragmenti (2039.—2064. un 6715.—6756. rinda)7.

1 (Dietleba Alnpekes) Rīmju kronika. Tulk. M.Siliņš. — R., 1983. — 90. lpp.

2 1279. gads sakarā ar cēsnieku karogu nav minēts, bet šis gads izriet no aprakstīto notikumu konteksta. Dažkārt vēsturnieku darbos minēts 1280. gads.

3 Arī Nameisis (Nameise, Nameyxe)

4 Zeids T. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti (līdz 1800. gadam). — R., 1992. — 31. lpp.

5 Turpat.

6 Livlandische Reimchronik. Ausgabe Leo Meyer. — Padeborn, 187.

7 Zeids T. Senākie rakstītie Latvijas vēstures avoti (līdz 1800. gadam). — R., 1992. — 29. lpp.

* Kārlis Dzirkalis (literārais pseidonīms Cēsnieks) dzimis 1902. gadā Cēsīs. Viens no skautu kustības dibinātājiem Latvijā (1918. g.) un vadītājiem (1926.–1927. g. Latvijas skautu priekšnieks). 1920.–1926. g. studējis Latvijas Universitātē arhitektūru. Pēc viņa metiem celti pieminekļi pulkvedim J.Zemitānam Rīgas Brāļu kapos un Cēsu pulka Skolnieku rotai pie Līvu pagastnama. Zīmējis metus dažādu biedrību karogiem, nozīmēm un emblēmām. 2. pasaules kara laikā emigrējis, 1950. gadā izceļojis uz ASV, kur bijis daudzu latviešu sabiedrisko organizāciju loceklis un vadītājs. Gan Latvijā, gan emigrācijā daudz publikāciju par Latvijas kultūrvēsturi, jaunatnes un studentu problēmām, heraldiku, Brīvības cīņām u.c. Apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, atbrīvošanas kara piemiņas zīmi, skautu Pelēkā Vilka un Baltās Lilijas ordeņiem un citām goda zīmēm. 30. gados K.Dzirkalis sadarbībā ar studentu vienotni "Līdums" Cēsu vēstures muzejā sāka veidot Latvijas karoga nodaļu. Viņš muzejam sagādāja daudzus retus materiālus par karogu. Padomju okupācijas laikā šī kolekcija bija jāiznīcina, bet daļu no tās izdevās paglābt muzeja zinātniskajai līdzstrādniecei Ernai Bergholcei, kura no iznīcības pasargātās relikvijas 1997. gadā nodeva Cēsu vēstures muzejam. Šie materiāli izmantoti arī šajā grāmatā. Emigrācijā K.Dzirkalis turpināja pētīt un popularizēt Latvijas karoga vēsturi, bet, būdams atrauts no dzimtenes avotu krātuvēm, vairs neko būtisku nevarēja papildināt. Pēc viņa ierosmes trimdas tautieši 1979. gadā atzīmēja latviešu karoga 700 gadu jubileju. Savas svešumā veidotās bibliotēkas daļu par heraldikas un veksilloloģijas jautājumiem 90. gadu vidū uzdāvināja Cēsu vēstures muzejam. K.Dzirkaļa mūžs noslēdzās ASV 1997. gada septembrī.

Turpinājums — seko

A.Krūkas gleznas "Cēsis — Latvijas karoga šūpulis 1279.g." reprodukcija, kurā mākslinieks mēģinājis rekonstruēt XIII.gs. cēsnieku karogu