Par paveikto un veicamo

Ārlietu ministra Valda Birkava uzskatā

Turpinājums no 1.lpp.

Īpaši V.Birkavs pakavējās pie situācijas Latvijas un kaimiņvalstu robežjautājumā. "Parakstīta Latvijas, Lietuvas un Baltkrievijas vienošanās par trīs valstu robežu krustpunktu. Faktiski 16. maijā aizsākās praktiskā robežu demarkācija, un no 12. līdz 14. augustam Minskā notiks sestā demarkācijas komisijas sēde, kuras laikā paredzēts apstiprināt Latvijas puses izstrādāto ģeodēzisko pagaidu robežzīmju izvietošanas koordinātu shēmu, tiks runāts arī par hidrogrāfisko un hidroloģisko pētījumu veikšanu uz Daugavas un citām robežupēm. Komisija apspriež arī iespēju pašreizējā robežas demarkācijas procesā izmantot vecos robežstabus un to pamatus. 20. un 21. augustā sāks iekārtot infrastruktūru uz robežas ar Baltkrieviju." Vēl nav līdz galam atrisināts jautājums par jūras robežu ar Lietuvu — taču, pēc ministra domām, šobrīd jau sekmīgi iezīmējoties "risinājuma kontūras".

Ārlietu ministrs kā "neapšaubāmi nozīmīgu darbu" minēja ASV un Baltijas valstu hartas parakstīšanu, uzsverot, ka pēc šī notikuma Rīgā un Vašingtonā jau risinājušies vairāki konkrēti šīs konvencijas īstenošanas pasākumi. "Es domāju, ka mūsu attiecībās ar ASV iezīmējies nopietns kvalitatīvs lēciens, ko apstiprina arī Madelaines Olbraitas ekskluzīvā intervija Latvijai".

Ministrs atgādināja, ka aizvadītajā gadā Nīderlandē, Portugālē un Grieķijā atvērtas Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības, iecelts goda konsuls Kazahstānā un atklāts goda konsulāts Zalcburgā, Austrijā. Septembrī darbu sāks Latvijas pilnvarotais lietvedis Latvijas vēstniecībā Ķīnā, bet no 1999. gada janvāra Latvijas pilnvarotais lietvedis būs arī Ēģiptē.

Starp neatrisinātajiem jautājumiem pirmo ārlietu ministrs minēja robežjautājumu ar Krieviju un "situāciju, kāda tā ir mūsu valsts attiecībās ar Krieviju — bet ne Latvijas puses dēļ," teica V.Birkavs. Atbildot uz žurnālistu jautājumiem par Latvijas un Krievijas pašreizējo slikto attiecību cēloni, Valdis Birkavs teica:

"Es domāju, ka pamatā ir atšķirīgs mūsu valsts tālākās attīstības redzējums. Mūsu skaidra un nepārprotama virzība uz ES un NATO, mūsu rēķināšanās ar ES prasībām, protams, mazina Krievijas ietekmi uz Latviju. Bet Krievija nekad nav apstrīdējusi, ka tai šeit ir intereses. Un mēs redzam dažādu šo interešu interpretāciju. Pat tad, kad ES skaidri un nepārprotami norāda uz Latvijas progresu, tai skaitā pilsonības jautājumā, un Krievijas puse to neakceptē, mēs redzam, ka te vienkārši saduras dažādi attīstības modeļi un dažādas attīstības metodes. Mēs it kā skatāmies katrs uz savu pusi. Mēs, protams, redzam savas iekšējās lietas savā skatījumā. Krievija tās redz savādāk. Mums mūsu problēmas jāatrisina pašiem. Bez citu valstu iejaukšanās. Mums jārespektē starptautiskās sabiedrības dokumenti, starptautiskās konvencijas. Un mēs to darām. Darām dažreiz lēni. Dažreiz kavējoties. Dažreiz neapdomīgi, ignorējot draugu padomus. Un dažreiz vienkārši sagādājot argumentus pretinieku pusei. Manuprāt, nevajag meklēt vainīgos. Mums ir jāmeklē cēloņi — kāpēc ir sliktas attiecības. Mums ir jāmeklē iespēja dialogam. Mums jāmeklē risinājumi. Bet mēs nevaram pieņemt spiediena politiku. Šī spiediena politika nav atkarīga no mūsu rīcības. Mums jādara, kas mums jādara, un galarezultātā, arī pateicoties mūsu sabiedroto atbalstam, es domāju, arī Krievija būs spiesta ieklausīties tajā, ko saka Latvija. To nupat ļoti labi pateica Beļģijas ārlietu ministrs. Šobrīd Krievija Latvijas argumentos neieklausās. Krievija neklausās arī Eiropas Savienības argumentos. Parādās aizvien jaunas prasības. Būtībā mēs šobrīd ar Krieviju runājam caur ES. Un caur ASV. Es esmu gatavs tiešam dialogam."

 

"Latvijas Vēstnesis":

— Cik spēcīgi, jūsuprāt, Krievijas ārpolitiku ietekmē tās iekšpolitiskās problēmas? Un cik jūtami, pēc jūsu domām, Krievijas pašreizējā ārpolitika iespaido tās starptautisko prestižu?

V.Birkavs:

— Es domāju, Krievija pašlaik Latvijas kārti zināmā mērā izmanto savai iekšpolitikai. Un tomēr Krievijas ārpolitikā parādījušās vēsmas, kas tieši izriet no Primakova kunga teiktā sakarā ar Krievijas kādreizējā ārlietu ministra Gorčakova 200 gadu jubileju — ka "arī novājinātai Krievijai nepieciešama aktīva ārpolitika". Es šo tēzi uztveru kā šobrīd ļoti nopietnu Krievijas ārpolitikas akcentu. Gorčakova piemērs acīmredzot ir iedvesmojis Krievijas ārpolitikas veidotājus. Es gan arī nesaskatu neko sliktu aktīvā ārpolitikā. Tikai tai nevajag būt agresīvai ārpolitikai."

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors