Turpinājums

no 1.lpp.

Gvido Zemribo, Dipl. iur., vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Satversme

Šodien pasaulē ir izplatītas trīs galvenās valdīšanas formas. Pirmā no tām ir parlamentārā monarhija. Tādu ir visai daudz Eiropā: Lielbritānija, Zviedrija, Norvēģija, Dānija, Beļģija, Nīderlande, Spānija u.c. Otrā — prezidentālā republika. Tās visspilgtākais paraugs — ASV. Bez tam daudz prezidentālu republiku ir Latīņamerikā. Beidzot — parlamentārā republika. Starp tām jāmin Vācija, Itālija, Austrija, Indija u.c.

Īpatnējs sava veida hibrīds ir Francijas Piektā republika. Ja vēl Ceturtā republika bija tipiska parlamentārā republika, tad 1958.gada konstitūcija apvienoja sevī gan parlamentārās, gan prezidentālās republikas elementus.

Latvijas Republika pēc 1922.gada Satversmes satura ir parlamentārā republika, lai gan Satversmes 1.pantā ir noteikts, ka "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika", ko varētu teikt par jebkuru republikas formu.

Droši vien ir pareizi, ka mēs atjaunojām savu valsti, pilnībā atjaunojot 1922.gada Satversmi. Bet ko tālāk? Līdz šim neesmu dzirdējis, ko mēs darīsim tālāk. Vai mēs dzīvosim ar šo Satversmi arī pēc pieciem, desmit, divdesmit pieciem gadiem vai arī izstrādāsim jaunu Satversmi. Man nav zināmi gadījumi pasaules praksē, ka kāda valsts pēc 60 gadu pārtraukuma būtu atgriezusies pie savas agrākās konstitūcijas. Visas valstis, kurās ir gāzti autoritārie režīmi, arī ir pieņēmušas jaunas konstitūcijas. Tā tas bija Vācijā (1949.g.), Itālijā (1947.g.), Japānā (1946.g.), Grieķijā (1975.g.), Spānijā (1978.g.), Portugālē (1976.g.), daudzās Austrumeiropas valstīs. Arī Igaunijā un Lietuvā ir pieņemtas jaunas konstitūcijas.

1990.gada 4.maija Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu tika apsolīta konstitucionāla reforma (7.p.), taču ne Augstākā Padome, ne Saeima tā arī pie šīs reformas nav stājusies, nav arī parlamentā nopietni apspriests, vai mums ir vajadzīga jauna Satversme. Vienīgi ir izdarīti daži labojumi Satversmē, un tas arī ir viss.

Nav šaubu, ka Satversme ir demokrātiska konstitūcija, kas izstrādāta Eiropā XX gadsimta sākumā valdošo ideju garā. To izstrādājot, tika izmantota gan tā laika Vācijas konstitūcija (t.s. Veimāras konstitūcija), Vācijas atsevišķu pavalstu konstitūcijas, Francijas konstitūcija un citas. Taču visas šīs konstitūcijas jau pārstājušas eksistēt. Kopš tā laika konstitucionālā likumdošana Eiropā ir tālu pavirzījusies uz priekšu. Latvija patlaban pārdzīvo laiku, kad tās likumdošana tiek ļoti rūpīgi salīdzināta ar Eiropas Savienības (ES) likumiem. Tas nosaka tālāku un ļoti strauju mūsu likumdošanas attīstību, tajā pašā laikā Satversme aizvien vairāk atpaliks no reālās dzīves un likumdošanas. Jāņem arī vērā, ka, iestājoties ES, nedrīkst būt pretrunu starp Satversmi un ES prasībām, kas, protams, paredzēs zināmus valsts suverenitātes (Satversme runā par tautas suverenitāti) ierobežojumus.

Patlaban vēl aizvien vislielākais Satversmes trūkums ir pilnīga cilvēktiesību normu neesamība (izņemot vienu 82.p.). Kā norāda Ā.Šilde ("Pirmā republika"), tad jau divdesmitajos gados P.Šīmans tādēļ nosauca Latvijas Satversmi par "rumpi bez galvas". Savukārt, kā norāda Viskonsīnas—Medisonas universitātes profesors Z.Zīle, atsaucoties uz amerikāņu autoru K.J.Fridrihu, "neviens juridisks dokuments nevar tikt uzskatīts par īstu konstitūciju, ja tajā nav cilvēktiesību garantiju un to izpildes noteikumu".

Ne Satversme, ne citi likumi īsti nenosaka, kas un kā ieceļ Ministru prezidentu. Rietumu parlamentārās demokrātijās pastāv divi pamatveidi. Premjerministru ieceļ valsts galva, un pēc tam viņš saņem parlamenta uzticību (Itālija), vai arī pēc valsts galvas priekšlikuma parlaments ievēlē premjerministru, un pēc tam prezidents viņu ieceļ (Vācija). Mūsu Satversme vienīgi nosaka, ka Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents, un ka Ministru prezidentam amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība. Tātad mūsu Satversme neparedz, ka vispār Ministru prezidentu kāds ieceļ vai arī ka Ministru prezidentu Saeima apstiprina.

Satversmes 12.pants nosaka, ka jaunievēlētā Saeima sanāk uz pirmo sēdi novembra pirmajā otrdienā, kad arī izbeidzas iepriekšējās Saeimas pilnvaras. Taču, kad beidzas iepriekšējā Ministru kabineta pilnvaras, to Satversme nenosaka.

Diemžēl, manuprāt, tie nav vienīgie Satversmes trūkumi. Šodien mums Latvijā ir tāda institūcija kā prokuratūra, kādas pirmskara Latvijā nebija. Prokuratūras darbību regulē speciāls likums. Daudzās Eiropas valstīs ģenerālprokurors un viņam pakļautie prokurori ir ietilpināti Tieslietu ministrijas sistēmā. Mūsu prokurori ir neatkarīgi un pakļauti tikai likumam. Taču par prokuratūru Satversme klusē. Līdz ar to rodas jautājums — cik konstitucionāla ir šīs svarīgās institūcijas darbība?

Līdzīgā situācijā ir arī Valsts cilvēktiesību birojs. Arī par to nekas nav teikts Satversmē. Daudzus svarīgus lēmumus pieņem Nacionālā drošības padome, taču arī tās eksistenci Satversme neparedz. Modernās konstitūcijas regulē arī politisko partiju tiesisko stāvokli. Arī šis jautājums Satversmē netiek risināts.

Rodas iespaids, ka valsts dzīvo savu dzīvi neatkarīgi no Satversmes.

Deviņdesmito gadu sākumā daļa mūsu politiķu uzskatīja Satversmi par kaut ko "svētu un neaizskaramu" un bija gatavi jebkuru mēģinājumu Satversmi modernizēt uzskatīt gandrīz vai par nodevību. Šie politiķi nevēlējās atcerēties, ka 1933.gadā Zemnieku savienība iesniedza Saeimas Satversmes grozījumu projektu. Tā galvenās idejas bija pagarināt Saeimas pilnvaru laiku, paplašināt Ministru kabineta un sevišķi Valsts prezidenta tiesības. Daļēji 1934.gadā šis projekts jau divos lasījumos bija akceptēts. Varbūt šodien vispār neviens ar sliktu vārdu neatcerētos 1934.gada 15.maiju, ja vien Kārlis Ulmanis būtu izpildījis savu solījumu izstrādāt un pieņemt jaunu Satversmi. Diemžēl tas nenotika, un šis apstāklis no viņa attālināja tuvākos līdzgaitniekus J.Balodi un M.Skujenieku. Tagad, kad Satversmē jau ir izdarīti vairāki labojumi, protams, neviens vairs neapstrīd, ka Satversme būtu neaizskarama.

Ir politiķi, kuri uz argumentu, ka Latvijas Satversme ir viena no vecākajām Eiropā, kas turklāt nebija spēkā gandrīz 60 gadus, atbild, ka pasaulē ir arī vecākas konstitūcijas, minot kā piemēru ASV. Šeit jāsaka, ka, pirmkārt, ASV konstitūcija bija spēkā bez jebkāda pārtraukuma no 1787.gada. Otrkārt, ASV ir gluži cita tiesiskā un arī valststiesiskā sistēma. ASV konstitūcija droši vien būtu nomirusi dabīgā nāvē jau sen, ja vien tā nebūtu padarīta par "living constitution" (dzīvojošu konstitūciju), kā to apzīmēja Džons Māršals. Māršals, kurš bija ASV Augstākās tiesas priekšsēdētājs, XIX gadsimta sākumā radīja precedentu, ka ASV Augstākā tiesa ir tiesīga interpretēt ASV konstitūciju. Kopš tā laika ASV ir izveidojusies milzīga tiesu prakse ASV konstitūcijas interpretācijas jautājumos un faktiski šie tiesu spriedumi ir būtiska ASV konstitūcijas sastāvdaļa. Sākotnēji Latvijas likums par tiesu varu arī paredzēja, ka mūsu Augstākās tiesas Senātā būs speciāls departaments, kas skatīs šīs kategorijas lietas. Vēlāk likumu grozīja un Latvijā izveidoja pēc Vācijas un dažu citu Viduseiropas valstu parauga Satversmes tiesu, turklāt ar visai ierobežotu kompetenci. Līdz ar to jebkāda analoģija ar ASV tika pilnībā izslēgta.

Daži jaunās Satversmes izstrādāšanas pretinieki min arī tādu smieklīgu argumentu, ka, lūk, Latvijā trūkstot kvalificētu juristu, kas spētu jaunu Satversmi izstrādāt. Nedomāju, ka XVIII gadusimtā bijušās Anglijas kolonijās Amerikā, divdesmito gadu sākumā Latvijā vai deviņdesmito gadu sākumā Lietuvā un Igaunijā kvalificētu juristu bija vairāk.

Acīmredzot šodien situācija Latvijā ir tāda, ka ir nepieciešama Satversmes reforma. Mēs šodien esam ideālā stāvoklī, jo varam pieņemt jaunu Satversmi, izmantojot visas tās demokrātiskās atziņas, kas atrodamas citu valstu modernajās konstitūcijās. Vai ir nepieciešama jauna Satversme vai arī pietiek ar esošās "kapitālremontu", tas būtu jāizvērtē un jāizlemj jaunajai Saeimai. Jāpiebilst, ka šis jautājums būtu arī referenduma vērts.

Saeima

Saskaņā ar Satversmes 6.pantu, Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās. Ja pirmie četri nosacījumi demokrātiskās valstīs ir uzskatāmi par elementārām prasībām (vienīgi dažās valstīs parlamentu augšpalātas neievēlē tiešās vēlēšanās, bet Lielbritānijā Lordu palātu neievēlē vispār), tad vēlēšanu sistēmas ziņā valstis atšķirās visai būtiski. Divas pamatsistēmas mūsdienu pasaulē ir mažoritārā un proporcionālā. Mažoritārā sistēma savukārt iedalās absolūtā un relatīvā vairākuma sistēmās, bet proporcionālās sistēmas dažādās valstīs atšķiras atkarībā no matemātiskā paņēmiena, ko izmanto, nosakot vēlēšanu rezultātus. Proporcionālās sistēmas pozitīvais aspekts ir tas, ka visas vēlētāju balsis tiek ņemtas vērā. Ja valstī noteikts tā sauktais vēlēšanu slieksnis jeb barjera (Latvijā —5%), tad vienīgi zaudē savu nozīmi balsis, kas nodotas par partijām, kas nav savākušas nepieciešamo procentu balsu. Mažoritārajā sistēmā turpretī bieži vien pat vēlētāju balsu vairākums netiek ņemts vērā, ja, piemēram, vēlēšanu apgabalā uzvarējis kandidāts, kurš ieguvis 35% vai 40% balsu. Toties proporcionālās sistēmas viens no negatīvajiem momentiem ir nepiemērotu un deputātu darbam nesagatavotu kandidātu ievēlēšana, kas mažoritārajā sistēmā ir neiespējami, jo katrā vēlēšanu apgabalā ievēlē vienu deputātu, kuru vēlētāji var pietiekami labi iepazīt. Bez tam proporcionālajai sistēmai ir raksturīgs liels partiju skaits parlamentā. "Parasti partijai, kas ieguvusi visvairāk deputātu mandātu, nav vairākuma parlamentā, kādēļ ir jāveido koalīcijas valdības. Parasti koalīcijas valdības ir nestabilas un ir biežas valdību krīzes. Tā tas bija Francijā pirms Otrā pasaules kara un arī pēc kara. Tikai pēc 1958.gada konstitūcijas pieņemšanas stāvoklis Francijā mainījās. Latvijā pirmajos desmit republikas gados bija 13 valdības, bet visas parlamentārās demokrātijas gados (1918—1934) 18 valdības. Kā raksta par Saeimu latviešu trimdas autors Agnis Balodis: "Parasti tieši mazās nestabilās grupas ieguva izšķirošas pozīcijas... Partiju egoisms parādījās arvien uzskatāmāk ne tikai sašķeltajās un ekstrēmajās grupās, bet arī vadošajās partijās" (Latvijas un latviešu tautas vēsture, 244.lpp.). Lūk, kā 4.Saeimu vērtē Ādolfs Šilde: "Tās sastāvs bija atkal sadrumstalots, bet turklāt kvalitatīvajā sastāvā daudz vājāks par iepriekšējo. Vispār var teikt, ka Latvijas parlamentu personālais sastāvs jau pēc Satversmes sapulces ar ikvienu nākamo tautas pārstāvību turpināja pazemināties. Vēlētāji kļuva mazāk kritiski un Saeimā iekļuva pat dažas kuriozas figūras" (Pirmā republika, "Elpa", 1993.g., 306.lpp.).

Lai gan 5. un 6.Saeimas vēlēšanās Latvijā darbojas 4% un 5% vēlēšanu sliekšņi, tomēr izvairīties no politisko spēku sadrumstalotības neizdevās. Tā, piemēram, 6.Saeimā iekļuva 9 politisko partiju pārstāvji. Turklāt no 100 deputātu mandātiem četras partijas ieguva no 18 līdz 14 deputātu mandātiem, bet pārējās partijas — ne vairāk kā 8 mandātus. Rezultātā tikai ar lielām grūtībām izdevās panākt partiju kompromisu un sastādīt valdību. Šo apstākļu dēļ proporcionālā sistēma pēdējos gadu desmitos zaudē savu popularitāti (Francija, Itālija). Dažkārt tiek piemērota jaukta vēlēšanu sistēma ar proporcionālās un mažoritārās sistēmas elementiem (Vācijas Bundestāga vēlēšanas, arī mūsdienu Lietuva).

Runājot par mūsu Saeimas vēlēšanu likumu, gribētos vērst uzmanību vēl uz diviem apstākļiem. Saskaņā ar Satversmes 7.pantu, jau pirms Saeimas vēlēšanām nosaka katrā vēlēšanu apgabalā ievēlējamo deputātu skaitu, kas ir proporcionāls katra apgabala vēlētāju skaitam. Taču Latvijā nepastāv vēlētāju reģistrācija. Katrs vēlētājs ir tiesīgs balsot jebkurā vietā Latvijā neatkarīgi no tā, kurā vēlēšanu apgabala teritorijā viņš dzīvo. Šo acīmredzamo likuma nepilnību dažkārt partiju kandidāti izmanto negodprātīgi. Tā 5.Saeimas vēlēšanās kāds kandidāts organizēja vēlētāju transportu no Rīgas uz Jelgavu, jo viņš bija reģistrēts kā kandidāts Zemgales vēlēšanu apgabalā. Tādas rīcības rezultātā proporcionalitāte tiek pārkāpta. Manuprāt, esošajā sistēmā vēlētājs ir tiesīgs balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī, bet tikai sava vēlēšanu apgabala robežās. Pretējā gadījumā Satversmes 7.pants zaudē savu jēgu.

Būtisks ir arī jautājums par zīmogu pasē. Pirmskara Latvijā bija ieviesta kārtība, ka katram vēlētājam, kurš nobalsojis, iespiež zīmogu pasē, lai nepieļautu viņam blēdīties un nobalsot vēlreiz. Šo kārtību izmantoja arī padomju okupācijas iestādes, kas organizēja 1940.gada tā saucamās "tautas saeimas vēlēšanas". Jebkuram latvietim, kurš negribēja balsot, nebija šī zīmoga pasē, līdz ar to čekai un milicijai tas bija ļoti viegli atšifrējams. Protams, demokrātiskas valsts apstākļos piedalīšanās vai nepiedalīšanās vēlēšanās nekādas represijas nerada. Tomēr personību apliecinošs dokuments, šķiet, gan nav tā vieta, kurā būtu jāizdara politiska rakstura atzīmes. Skandināvijas valstīs (Dānija, Zviedrija), kurās arī pastāv proporcionālā vēlēšanu sistēma, nekādas atzīmes pasēs neizdara. Tur pastāv vēlētāju reģistrācija pēc viņu dzīves vietas, un attiecīgā sarakstā fiksē katru vēlētāju, kurš ir nobalsojis. Ja vēlētājs vēlēšanu dienā savā vēlēšanu iecirknī nevar ierasties, viņš var nobalsot pa pastu.

Parlamenta galvenais uzdevums ir pieņemt likumus. Jaunajā Latvijas valstī ar to nodarbojās 1990.gadā ievēlētā Augstākā Padome, kā arī 5. un 6. Saeima. Šiem parlamentiem bija jāveic ļoti atbildīgs uzdevums: nomainīt pēc iespējas ātrāk vecos padomju likumus ar jauniem neatkarīgās Latvijas likumiem. Taisnības labad jāsaka, ka deviņdesmito gadu sākumā Augstākā Padome strādāja ļoti grūtos, dažkārt pat bīstamos apstākļos un pamatos savu darbu veica. Taču vienlaikus jānorāda, ka likumu pieņemšana notika bez noteiktas sistēmas, tos bieži vien savstarpēji nesaskaņojot. Likumus gatavoja dažādas komisijas, nereti neieklausoties juristu domās. Valdības loma likumprojektu izstrādāšanā bija niecīga. Tā visa rezultātā likumdošanā bija saskatāmas divas tendences: tika pieņemti jauni likumi un atjaunoti agrākie Latvijas brīvvalsts likumi. Bieži vien pretrunas starp vecajiem un jaunajiem likumiem bija acīmredzamas. Ja tajos laikos mūsu likumdevēji būtu vairāk skatījušies uz priekšu, nevis atpakaļ, mums šodien būtu daudz vieglāk pārveidot mūsu likumus atbilstoši Eiropas Savienības prasībām.

Turpinājums — seko