Mežu īpašnieki un lietotāji

likumdevēju skatījumā

INESE KALNIŅA, Tieslietu ministrijas Zemesgrāmatu departamenta direktore, — "Latvijas Vēstnesim"

Inese Kalniņa

Šovasar no 2. līdz 4. jūnijam Lisabonā notika trešā ministru konference par mežu aizsardzību Eiropā. Tās dalībnieki konstatēja, ka sabiedrība, saprotot mežu daudzveidīgo lomu un atzīstot mežu saglabāšanas un ilgtspējīgas apsaimniekošanas svarīgumu, atbalstīs meža sektora pamatotu attīstību, nodrošinot regulējošu, institucionālu, ekonomisku un sociālu sistēmu ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas īstenošanai, pieņemot pamatotus lēmumus par labāko iespējamo koksnes un nekoksnes meža produktu un pakalpojumu izmantošanu un samazinot deformācijas meža veselībā un dzīvotspējā. Ņemot vērā iepriekš minēto, par mežiem atbildīgie ministri apņēmās uzlabot ilgtspējīgas meža apsaimniekošanas sociālos un ekonomiskos elementus un nostiprināt saikni starp meža sektoru un sabiedrību.

Lai īstenotu apņemšanos, viens no risinājumiem ir atbilstošas juridiskās bāzes radīšana. Latvijā kā svarīgākie spēkā esošie ar meža sektoru saistītie likumi jāmin "Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu" un "Par valsts meža izmantošanu". Abi likumi ir teicami savam tapšanas laikam, bet, beidzoties zemes reformai un sakārtojoties īpašuma tiesībām, likuma mērķi un pamatprincipi ir mainījušies un ir nepieciešams jauns meža likums.

Spēkā esošajā likumdošanā pamatkritērijs ir meža fonda zemes lietotāji, kam zeme piešķirta lietošanā ar vai bez lietošanas tiesību pārejas. Likums detalizēti regulē zemes iznomāšanas principus, kas likumdošanā nav nepieciešams.

Šobrīd primāras ir fiziskas vai juridiskas personas, kurām mežs nodots apsaimniekošanā. Šī iedalīšana pēc apsaimniekošanas ļoti traucē izprast fizisko un juridisko personu tiesības un pienākumus atkarībā no īpašuma vai nomas tiesībām. Jēdziens "meža apsaimniekotājs" ietver sevī visas fiziskās un juridiskās personas, nešķirojot, vai meža zemes ir to īpašumā, valdījumā vai lietojumā. Likumam ir jābūt strukturētam pēc iepriekš minētajām pazīmēm, ja tas, protams, ir aktuāli.

Likumā "Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu" ir ļoti daudz terminoloģijas, kura atšķiras tikai niansēs un tādējādi apgrūtina izpratni. Tā, piemēram, ir "meža apsaimniekotājs", "meža izstrādātājs", "meža izmantotājs" un "meža fonda zemju lietotājs". Pirmais un trešais var būt viens un tas pats subjekts, veicot dažādas funkcijas (atkarībā no tā, vai viņš nodarbojas ar meža apsaimniekošanu vai izmantošanu, un arī to nespeciālistam ir grūti atšķirt). Un tad iznāk kā 38. pantā, ka tiesības izmantot mežu izbeidzas, ja mainās meža apsaimniekotājs. Likumdevējs pats ir sapinies terminos, un pareizi būtu konkrētajā gadījumā, runājot par meža izmantošanu, lietot terminu "meža izmantotājs".

Šogad Ministru kabinets akceptēja Latvijas meža politiku, kura nosaka meža nozares ilglaicīgas attīstības stratēģiju, taktiku un pamatprincipus. Meža politikā liela uzmanība veltīta meža īpašumam un īpašniekiem, un 2. iedaļa tā arī saucas: "Meža īpašums". Galvenie meža īpašuma koncepcijas principi ir šādi:

– visiem īpašniekiem ir vienādas tiesības un pienākumi;

– valsts kompensē būtiskus ekonomiskos zaudējumus, ja valsts ekoloģisko un sociālo funkciju realizācija rada jaunus saimnieciskās darbības papildu ierobežojumus;

– netiek pieļauta tālāka meža īpašuma sadrumstalošana, tai skaitā privāto mežu mantošanas gadījumos;

– mežs ir pieejams visiem, bet meža produktu izmantošana ierobežojama meža īpašnieku interesēs.

Šie principi ir valdības akceptēti, bet lai tos īstenotu, dažos gadījumos ir jāgatavo izmaiņas likumdošanā.

1998. gada 19. maijā Ministru kabinets atbalstīja valsts meža nomas koncepciju.

Valsts meža politikā kā nozīmīgs pamatvirziens akcentēta meža efektīva apsaimniekošana, un tā īstenojama, tikai nekaitējot valsts ekonomiskajām un ekoloģiskajām interesēm. Meža nomas koncepcija vairāk pamatojas uz vienu no šiem principiem — nodrošināt meža nozares ilgtspējīgu attīstību, balstoties uz pašfinansēšanās principiem, izvēršot stabilu un efektīvu uzņēmējdarbību. Valsts kā īpašnieks vēlas gūt peļņu no sava kapitāla, t.i., meža, un šīs iespējas saskata, nevis pašai nodarbojoties ar uzņēmējdarbību, bet rentabli nododot šo funkciju privātajam sektoram. Valsts meža nomas maksas plānots izmantot kopējo valsts funkciju finansēšanai.

Ļoti nozīmīgi un pārdomāti ir meža apsaimniekošanas attīstības principi — pašfinansēšanās princips, uzņēmējdarbības princips un maksimāls pievienotās vērtības princips.

Pamatnostādnes nomas koncepcijā sakrīt ar likuma "Par valsts meža izmantošanu" normām, tomēr likumā vairāk akcentēts valsts mežs kā meža ekosistēmas saglabāšanas galvenais garants. Valsts mežiem šī funkcija ir uzsvērta vairāk nekā privātajiem mežiem un, ņemot vērā paaugstināto atbildību, arī nomas attiecībām jābūt tādām, kas saglabātu valsts mežu tā ekoloģisko īpašību izmantošanai, veicinātu iedzīvotāju veselības nostiprināšanu un nepiesārņotu vidi. Šādi uzdevumi būtu jāveic arī valsts meža nomniekiem.

Domājot par kritērijiem nomnieka izvēlē, tie jāsaskaņo ar likuma "Par valsts meža izmantošanu" normām, kurās būtiska nozīme ir procesa publiskošanai jeb tā dēvētajam caurspīdīguma principam — nomas līguma slēgšanas tiesību publiskai piešķiršanai izsoles (konkursa) ceļā. Caurspīdīguma princips tika uzsvērts trešajā meža ministru konferencē, kā arī Eiropas Savienības rezolūcijā L1 "Cilvēki, meži un mežsaimniecība".

Pārdomu vērts ir fakts, ka, piemēram, Lietuvas un Čehijas meža likumdošanā ir paredzēts, ka valsts mežus nenodod nomā, bet pati darbojas kā uzņēmējs. Ja Latvijā taps jauns meža likums, galvenie valsts mežu nomas nosacījumi būtu regulējami arī ar likumu, ne tikai ar Ministru kabineta noteikumiem. Interesanti un pamācoši ir iepazīties ar tuvāko kaimiņu meža likumdošanu.

1994. gada 22. novembrī Lietuvas Seims pieņēma Meža likumu, kas stājās spēkā ar 1995. gada 1. janvāri.

Tiesību subjekti, kuru intereses pārstāvētas likumā, ir:

1) meža īpašnieki — valsts un pilsoņi, kuri ieguvuši īpašuma tiesības uz mežu;

2) valsts meža valdītāji — virsmežniecības, rezervāti,valsts parki un citas organizācijas, kurām piešķirtas mežu pārvaldīšanas tiesības;

3) meža lietotāji — meža pārvaldītāji un privāta meža īpašnieki, kā arī nomnieki, kuri lieto meža labumus, tāpat arī citas fiziskas un juridiskas personas, kuras ieguvušas meža resursu lietošanas tiesības.

Pirmās divas grupas ir labi saprotamas, turpretī trešā, līdzīgi Latvijas likumā "Par meža apsaimniekošanu un izmantošanu" minētajam meža apsaimniekotājam, ievieš pilnīgu sajukumu, jo nav saprotams, kurā gadījumā runa ir par īpašnieku — meža lietotāju un kurā gadījumā — par neīpašnieku — meža lietotāju, jo abu kompetence visos gadījumos nebūt nav vienāda.

Juridiskā izpratnē nav problēmu ar jēdzienu "īpašums". Civillikuma Lietu tiesību 3. nodaļas 927. pants nosaka: "Īpašums ir pilnīgas varas tiesība par lietu, t.i., tiesība valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus, ar to rīkoties un noteiktā kārtā atprasīt to atpakaļ no katras trešās personas ar īpašuma prasību". Runājot par nekustamo īpašumu, kas ir zeme (mūsu gadījumā — meža zeme), par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā. Līdz ierakstīšanai zemesgrāmatā nekustama īpašuma ieguvējam pret trešām personām nav nekādu tiesību: viņš nevar izmantot nevienu no priekšrocībām… (994. pants).

Sarežģītāk ir ar jēdzienu "valdījums", ko definē Civillikuma Lietu tiesību 2. nodaļas 876. pants — lietas valdījums ir īpašuma tiesībai atbilstoša faktiskā vara pār lietu. Tas pastāv, kad ķermeniska lieta faktiski atrodas kādas personas pilnīgā varā un kad šī persona turklāt izrāda gribu rīkoties ar lietu kā īpašnieks. Civillikumā jēdziens "valdījums" lietots divējādās nozīmēs. Valdījums, kas izriet no īpašuma tiesībām, un valdījums, kas tiek aprakstīts kā pretstats kādai citai personai piederošām īpašuma tiesībām, kā tiesiska kategorija, kurai ir patstāvīga eksistence un pat patstāvīga tiesas aizsardzība pret jebkuru personu, tai skaitā arī pret lietas īpašnieku. Tas ļoti apgrūtina terminu "valdījums" un "valdītājs" lietošanu bez precīza termina skaidrojuma konkrētajā likumā.

Būtībā valdījums ir īpašumam paralēls institūts, ar vienīgo atšķirību, ka īpašums ir tiesiska vara, bet valdījums — faktiska vara. Īpašnieka tiesiskā vara prasa tiesisku pamatu, un tāpēc šī vara ir tiesiska. Valdītāja vara to neprasa, tādēļ tā ir faktiska.

Ieteicams par mežu īpašnieku meža likumdošanas izpratnē uzskatīt tādu personu, kuras īpašuma tiesības ir nostiprinātas zemesgrāmatā; atdalot kā atsevišķas vai ietverot šajā kategorijā personas, kas ir potenciālie meža īpašnieki jeb tiesiskie valdītāji, kam atbilstoši likumā noteiktās institūcijas lēmumam zemes reformas gaitā meža zeme nodota (piešķirta) īpašumā par samaksu vai atjaunotas īpašuma tiesības uz to un zeme ir ierādīta (iemērīta) dabā.

Tiesisko valdītāju kategorijā varētu ietilpt arī zemesgrāmatā nereģistrētā valstij vai pašvaldībai piekrītošā meža zeme, kas reģistrējama zemesgrāmatā saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību zemes īpašuma tiesībām un to nostiprināšanu zemesgrāmatās".

Pētījumu vērta ir arī postsociālisma valstu pieredze meža jautājumu regulēšanā. No meža īpašnieku un lietotāju viedokļa interesants ir Ungārijas likums "Par mežiem un mežu aizsardzību", kuru šīs valsts parlaments pieņēma 1996. gada 18. jūnijā.

Viens no likuma "Par mežiem un mežu aizsardzību" mērķiem deklarē nepieciešamību nodrošināt saskaņu starp ilgstošu mežu pastāvēšanu, īpašumu un mežsaimniecības interesēm. Šīm trijām interešu grupām jābūt mijiedarbībā un attiecīgi līdzsvarotām.

Interesanti, ka valstij kā tiesisko attiecību subjektam ir stingrāki pienākumi, jo tiek ņemtas vērā sabiedrības intereses.

Ungārijas likumdošana paredz valsts atbalstu vairāku mežu īpašnieku veiktai kopīgai meža apsaimniekošanai. Tas atbilst arī Latvijas meža politikai — nepieļaut meža īpašumu sadrumstalotību. Latvijā šāda pieredze veidojas Jūrmalas pilsētā, kur saskaņā ar zemes ierīcības plāniem zemes gabali tiek veidoti lielāki, nekā tie bijuši vēsturiski, tādējādi mākslīgi radot kopīpašumu. Vienam zemes gabalam par kopīpašniekiem kļūst valsts, pašvaldība un/vai vairāki bijušie īpašnieki.

Saskaņā ar Latvijas Civillikumu kopīpašums ir atzīts par īpašuma aprobežojumu, kaut gan patiesībā kopīpašums ir patstāvīgs īpašums. Starp kopīpašniekiem pastāv vienīgi mantisks sakars: vairākām personām pieder īpašuma tiesība uz vienu un to pašu nedalītu lietu nevis reālās, bet tikai domājamās daļās. Rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu praksē ir diezgan sarežģīti, jo to drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu. Visumā gan mūsu tiesības nav kopīpašumam labvēlīgas, un problēmas varētu radīt kopīpašumā esošo mežu apsaimniekošana. Latvijas praksē, atjaunojot īpašuma tiesības, daudzkārt ir radīts meža kopīpašums, ar ko nevar nerēķināties.

Līdzīgi Lietuvas un Latvijas likumdošanai Ungārijas likuma 13. pantā lietots termins "meža apsaimniekotājs", ar to saprotot meža īpašnieku vai likumīgu tā lietotāju, gan piebilstot, ka meža apsaimniekotāja tiesības un pienākumi, kas noteikti normatīvajos un tiem pakārtotajos aktos un līgumos, neietekmē meža zemes īpašnieka īpašuma tiesības.

Savdabīgi un civiltiesiski interesanti ir veidota Ungārijas likuma 7. nodaļa "Meža uzufrukti", kas ir domāti kā galvenās lietas (meža zeme) blakus lieta. Starp blakus lietām pirmajā vietā ir augļi, kas plašākā nozīmē ir galvenās lietas lietošanas labums. Šaurākā nozīmē izšķirami divi augļu veidi — dabiskie jeb galvenās lietas ražojumi un civilie augļi jeb ienākumi. Tiesiskā ziņā par dabiskiem augļiem kā blakus lietām var runāt tikai tad, kad tie ir atdalīti.

Ungārijas likuma ietvaros ar uzufruktiem ir jāsaprot koku ciršana un gāšana, meža pavairojamā materiāla vākšana, medību tiesību lietošana, nokaltušu kritušo koku un zaru vākšana, priedes zaru, egļu čiekuru un dekoratīvo zaru vākšana no nogāztiem kokiem, sēņu, savvaļas augu, sūnu, puķu un augu vākšana, žagaru, salmu, grīšļu, meldru vākšana, zāles pļaušana, dravniecība un priežu sveķu vākšana.

Latvijas Civillikuma 853. pants nosaka: "Visas tiesiskās attiecības, kas zīmējas uz galveno lietu, pašas par sevi attiecas arī uz blakus lietām…" Bet 852. pants paredz: "Kamēr blakus lieta nav atdalīta no galvenās, uz abām attiecas vieni un tie paši tiesību noteikumi; tādēļ nekustamas lietas kustamie piederumi nav uzskatāmi par kustamām lietām, bet ir pakļauti noteikumiem, kādi pastāv nekustamām lietām. Tas nozīmē, ka koki, sūnas, sveķi, zari, čiekuri, sēnes, augi un tml. ir nekustamas lietas, kamēr nav atdalīti no nekustamās lietas — zemes."

Tas ir interesanti no tiesiskā viedokļa, kad zemesgrāmatā ieraksta nekustamu īpašumu, ar to saprotot arī noteiktu platību meža, turklāt nekustamā īpašuma vērtībā zeme veido apmēram vienu trešdaļu, bet mežs — divas trešdaļas. Šādu īpašumu kā hipotēku var ieķīlāt kredītiestādē un ķīlas tiesības nostiprināt zemesgrāmatā. Savukārt nocirsti koki ar nociršanas brīdi kļūst par kustamu mantu un ar tiem var brīvi rīkoties neatkarīgi no zemes. Kokus kā vērtīgu materiālu var ieķīlāt kustamās mantas ķīlu reģistrā, ko veic Uzņēmumu reģistrs, ja minētā manta pieder uzņēmumam vai uzņēmējsabiedrībai.

Ungārijas likumā labi regulēta un pozitīvas pieredzes vērta ir 9. nodaļa "Meža zemes izmantošana transportēšanas nolūkos un meža apmeklēšana", kas mežam kā nekustamam īpašumam uz likuma pamata nodibina īpašuma apgrūtinājumus.

Pirmais ir saistīts ar meža resursu (produktu) uzglabāšanu, apstrādi un transportēšanu, jo šo pasākumu realizācijai var izrādīties nepieciešama trešo personu īpašumā esošā meža zeme. Piemēram, lai izvestu kokmateriālus pa citam piederošu ceļu.

Otrais nosaka, ka jebkura persona drīkt atrasties uz sveša meža zemes atpūtas un sporta nolūkos, ja tās nav īpaši aizsargājamās dabas teritorijās un ja tiesīgā persona ir devusi piekrišanu. Valsts meža zemes apsaimniekotājam ir pienākums paciest sēņu, savvaļas augu, puķu un dekoratīvo zaru vākšanu, ja tas nepārsniedz personiskās vajadzības.

Latvijā pašreiz tiek izstrādāta jauna meža likumdošana, kas veicinās mijiedarbību starp mežsaimniecību un sabiedrību kopumā, uzlabos pamatotu un veicinošu regulējošo, institucionālo un ekonomisko sistēmu, kas atvieglos un stimulēs meža īpašniekus veikt ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu un ieguldīt mežsaimniecībā ilgtermiņa investīcijas.

Foto: Arnis Blumbergs, "LV" un

Atis Ieviņš