nesakārtotās likumdošanas spīlēs

Investīciju piesaistīšana

nekustamajam īpašumam.

Realitātes

Andris Pilvers

Andreja Pebo nams Valdemāra ielā 33 izskatās teicami

Marijas un Elizabetes ielas stūris. Šis kādreiz lepnais īres nams tagad lēni un neglābjami iet bojā

Pērnā gada rudenī "Privātīpašumā" tika aizsākta diskusija par zemes nodokļa problēmām Rīgā. Savu viedokli izteica Valsts Zemes dienesta, Finansu ministrijas un Rīgas Domes pārstāvji. Ar 1998. gada 1. janvāri ir spēkā jaunais likums "Par nekustamā īpašuma nodokli". Pusgads aizritējis, un, šķiet, ir pienācis laiks noskaidrot, kā ar šo likumu sadzīvo namīpašnieki, ar kādām problēmām viņiem jāsaskaras, izpildot tā prasības.

— Kāds ir jūsu viedoklis jaunā likuma "Par nekustamā īpašuma nodokli" sakarā?

— Ļoti negatīvs, jo regulāri un straujos tempos kaut kas tiek mainīts. It sevišķi nodokļu politikā, kur jāvalda zināmai stabilitātei. Biznesu nevar plānot uz nedēļu vai mēnesi, plānā jāparedz attīstības iespējas vairākiem gadiem uz priekšu. Kā lai plāno namīpašuma apsaimniekošanu, kā lai riskē ņemt kredītu, ja nodokļu likumi un īres maksas noteikšanas metodika nemitīgi mainās?

Šobrīd zemes nodoklis vissāpīgāk skar tos saimniekus, kuriem nav nekādu papildu ienākumu no telpu nomas.

Likums paredzēja, ka nekustamā īpašuma nodoklis pamatā darbosies kā zemes nodoklis un par ēkām pagaidām nebūs jāmaksā. Un tomēr pēc kāda laika tika izlemts, ka būs paralēli jāmaksā īpašuma nodoklis arī par ēkām. Likums ir likums. Cilvēkam tas jāpilda, tāpēc straujās pārmaiņas ir absurdas, jo paralizē privātuzņēmēju darbību. Piemēram, koka ēkā — arhitektūras piemineklī —, kas grūst kopā, uzņēmējdarbību grūti veikt, jo ēka nevienu neinteresē. Normāli pārdot to nevar, jo pašlaik trūkst pircēju. Tajā pašā laikā Rīgas pašvaldības noteiktais zemes nodoklis par 1000 kvadrātmetriem ir 5000 latu.

— Likumā bija paredzēts ievērot, cik lielā mērā ēkas var izmantot saimnieciskiem un komerciāliem mērķiem un atbilstoši tam pašvaldība ir tiesīga paaugstināt vai pazemināt nodokli.

— Es jums varētu parādīt saraksti pusgada garumā (kādas piecas vēstules) ar lūgumu samazināt nodokli. Diemžēl nodokļu atvieglojumi tiek piemēroti vienīgi tiem, kuru īpašumā ir tikai dzīvojamās telpas. Ja cilvēkam pieder kaut 10 kvadrātmetru nomas telpu, nodokļu atvieglojumus nepiešķir, kaut arī šajā nelielajā platībā komerciāla darbība nav iespējama.

— Aprīļa beigās Rīgas Namīpašnieku biedrība izplatīja paziņojumu, kurā protestēja pret Rīgas Domes nekorekti noteikto maksimālo īres maksu. Kādēļ tapa šis paziņojums?

— Tad jāatgriežas pašos pirmsākumos. Vēl pirms denacionalizācijas sākuma Ministru Padome Ivara Godmaņa valdības laikā pieņēma lēmumu Nr.349, kas noteica īres maksu par dzīvojamām telpām.

Tas bija pareizs un perspektīvs lēmums; 1992./93.gadā jau tika paredzēta tāda īres maksa, kas segtu mājas ekspluatācijas izdevumus. Vēl gadu vēlāk tika plānots īstenot noteikumu par visu nama aprūpes izdevumu ievērošanu. Potenciālie namīpašnieki jau pirms denacionalizācijas tika noskaņoti, ka likumdošana nodrošinās reālu īres maksu. Pēc tam tika pieņemti lēmumi par namīpašumu atdošanu to likumīgajiem īpašniekiem un namīpašumu denacionalizāciju. Bet tad, kad visi namīpašnieki jau bija pieteikušies, sekoja 1993.gada jūnija lēmums Nr.311, kas pārvilka svītru visam iepriekšējam un noteica visā valstī vienādus īres maksas griestus. Vai tā nav atklāta maldināšana?

Rīgas Dome noteica dzīvojamo telpu maksimālo īres maksu — 14,8 santīmus par kvadrātmetru, vienlaikus to pielīdzinot arī pašvaldības dzīvojamos namos maksājamai īrei. Rīgas pilsētā šajā īres maksimumā netika iekļautas mājas apdrošināšanas izmaksas un nekustamā īpašuma nodoklis, kā arī maksa par dažādiem pakalpojumiem. Piemēram, Rīgas Dome savām pašvaldības ēkām virs šīs maksimālās īres maksas atļāvās noteikt papildu maksājumus par siltumu un ūdensapgādi, kā arī par kanalizācijas sistēmu tehnisko apkopi.

Kā izriet no iepriekš minētā, nosakot maksimālo īres maksu Rīgas pilsētā, ir pieļautas pretrunas starp Ministru kabineta noteikumiem Nr.169 "Dzīvokļu īres maksas aprēķināšanas kārtība" un faktiski veikto aprēķinu.

Lielākajā daļā Latvijas pilsētu īres maksa ir lielāka par 15 santīmiem, piemēram, Ventspilī — 23, Liepājā — 17,4, Valmierā — 16 santīmu.

Mums bieži pārmet: ko tad ņēmāt īpašumus atpakaļ, ja nevarat tos apsaimniekot? Jā, daudzi tiešām paņēma atpakaļ īpašumu, nezinot, ko ar to iesākt. Bet tas taču bija viņiem kādreiz nelikumīgi atņemts! Vai to viņiem drīkst pārmest? Uz Sibīriju taču sūtīja tos, kuriem kaut kas piederēja. Padomju laika cilvēks laikam domā tā: "Redziet, ar citu sviedriem viņš ir dabūjis īpašumu!" Masu informācijas līdzekļos sabiedriskā doma nereti tiek veidota padomju laiku stilā: īpašnieki un uzņēmēji — tas ir slikti. Bet kas tad uztur valsti? Nodokļu maksātāji, tātad arī namīpašnieki.

— Kā veidojas jūsu namīpašuma apsaimniekošanas izmaksas?

— Pēc pagājušā gada aprēķiniem iznāk, ka katrs lietderīgās platības kvadrātmetrs man mēnesī ir izmaksājis 48 santīmus, bet par īri esmu ieņēmis 14,8 santīmus. Tātad īrnieks apmaksā tikai vienu trešdaļu, bet divas trešdaļas es piemaksāju klāt no savas kabatas. Iznāk, ka namīpašniekiem piespiedu kārtā jāsniedz sociālā palīdzība gan maznodrošinātajiem, gan maksātspējīgajiem.

Savā namā esmu nosiltinājis bēniņus, saremontējis jumtu un inženiertīklus, tāpat ir nomainīti ārējie un iekšējie elektrības tīkli, lai nodrošinātos pret ugunsnelaimi. Jo parasti ir tā: īrnieks nemaz nezina, ka dzīvoklī atļautā jauda ir 1,3kW. Faktiski tas ir viens elektriskais sildītājs. Lielāku slodzi nedrīkstētu atļauties, bet cilvēki to nezina. Ja izsit korķus, aptin kādu vadiņu. Tajā vietā nekas, bet kaut kur tālāk veidojas īssavienojums. Protams, betona ēkām tas nav tik bīstami, toties koka pārsegumi un starpsienas var aizdegties. Lūk, tāpēc saimnieks ieinteresēts savu namu kapitāli izremontēt un uzturēt kārtībā, tāpēc viņam vajadzīga namīpašuma apdrošināšana. Savukārt pašvaldībām ne zemes nodoklis par ēkām jāmaksā, ne apdrošināšana jāveic.

— Kāda jūsuprāt ir izeja?

— Paaugstināt īres maksu vēl par kādiem 14 santīmiem. 7 santīmi aizietu ēku siltināšanai, un tas savukārt par kādiem 10 santīmiem samazinātu maksu par apkuri. Otrus 7 santīmus Rīgas Dome varētu izmantot, lai maksātu pabalstus maznodrošinātajiem, jo būtu pareizi, ja maksa par īri un komunālajiem pakalpojumiem būtu tāda, lai cilvēkiem vēl atliktu iztikas minimums dzīvošanai. Bet namīpašniekiem atbrīvotos līdzekļi, lai algotu celtniekus, elektriķus, sanitārtehniķus un citus speciālistus. Cilvēkiem būtu darbs, un viņi būtu spējīgi nomaksāt īri. Šādā veidā maznodrošinātajiem īre faktiski nepaaugstinātos.

Manuprāt šobrīd nepareizi normētā un politisku apsvērumu dēļ nejēdzīgi samazinātā īres maksa Rīgā ir galvenais iemesls gausai valsts un pašvaldību dzīvokļu privatizācijai, tā bremzē nekustamā īpašuma tirgus attīstību. Turklāt dzīvojamais fonds sabiedrības bezatbildīgās attieksmes un vandalisma dēļ zaudē vērtību un strauji nolietojas.

— Vai jums ir kāda uzskaite par tiem namīpašumiem, kas iet postā?

— Nē, tādas nav. Es tikai varu izskaidrot, kāpēc tā notiek. Ja cilvēkam nav blakus ienākumu, ja viņam nav profesionālu iemaņu namu apsaimniekošanā, ja viņš nevar atļauties kredītu ar nesamērīgi augstiem procentiem, ja viņš nevar savu namu pārdot vai iznomāt, tad tas, protams, aiziet postā. Vēl aizvien ekonomisti, finansisti un politiķi nevēlas saprast, ka, gremdējot privātīpašnieku, zaudēs vienīgi pati sabiedrība. Dzīvojamais fonds tiek nolaists tiktāl, ka dažviet sāk pat apdraudēt cilvēku dzīvību, un Rīgā jau ir bijuši vairāki upuri. Uzņēmīgākie vēl cīnās, lauzdamies cauri nesakārtotās un nepastāvīgās likumdošanas spīlēm, bet cik ilgi vēl? Var pienākt brīdis, kad viņi atmetīs visam ar roku un ļaus, lai saimnieko tie, kuri izdod likumus un noteikumus...

— Vai šajā procesā nav manāma kāda pozitīva tendence?

— Par tādu varētu uzskatīt maija beigās ar Rīgas mēra Andra Bērziņa palīdzību izveidoto konsultatīvo padomi. Tajā kopīgi darbojas īrnieki, namīpašnieki un Rīgas Domes pārstāvji, lai rastu risinājumu samilzušajām problēmām. Šobrīd padomes galvenais uzdevums ir vienoties par maksimālo īres maksu galvaspilsētā tuvākajam laika posmam.

Ja namīpašnieki varētu noteikt reālajiem ēkas ekspluatācijas izdevumiem atbilstošu maksimālo īres maksu, tad nebūtu problēmu nedz ar ēku sakopšanu un uzturēšanu, nedz ar nodokļu nomaksu. Par to būtu vērts padomāt arī nākamajiem deputātiem.

Līga Zītara

Foto: Jānis Gžibovskis