Ordeņa kavalieris Aleksandrs Lingarts

Priekuļos 1997.gada 12.jūnijā Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Ar savu jauno sieviņu Mirdzu Gaujas viļņos 1961.gada vasarā

Priekuļu tehnikuma vīru vokālais kvartets 80.gados. Aleksandrs ģērbies koncerttērpā, jo tajā vakarā viņš uzstājās arī ar savu kori "Absolventi"

Pie Lādes Dzirnezera studiju laikā ap 1960.gadu un stāstot kolēģiem par "Absolventu" braucienu uz Čehiju 1972.gadā

Esmu dzimis 1937.gada 15.aprīlī Tukuma apriņķa Milzkalnes "Laimās" laukstrādnieka ģimenē kā otrais dēls. Bērnību pavadīju Tukumā, tur arī skolojos. 1950.gadā pabeidzu Raiņa pamatskolu un 1954.gadā Tukuma 1.vidusskolu. Laikam no tēva esmu mantojis zināmu muzikalitāti, jo jau kopš agrīniem skolas gadiem man ir patikusi kora dziedāšana. Īpaši tuvs man ir vīru koris. Gandrīz gadsimta ceturksni esmu bijis vīru kora "Absolventi" rindās, kaut arī uz mēģinājumiem un koncertiem bija jāmēro ceļš no Priekuļiem — jau pēc akadēmijas absolvēšanas. Pēc vidusskolas, tā paša gada rudenī iestājos Bulduru dārzkopības tehnikumā, ko ar izcilnieka diplomu pabeidzu 1957.gada pavasarī. Dārzkopība ir skaists arods, bet tā nu ir sagadījies, ka tā nekļuva par manas dzīves piepildījumu, toties Bulduros es sastapu savu lielo mīlestību — pievilcīgu meiteni Mirdzu, kas vēlāk kļuva par manu dzīvesbiedri.

Pēc tehnikuma beigšanas studēju LLA Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē. Akadēmijas gados, tāpat kā arī agrāk Bulduros, daudz sportoju. Aizrāvos ar riteņbraukšanu un vieglatlētiku. Trešā kursa laikā apprecējāmies. Mana līgava toreiz bija Turaidas kolhoza daiļā dārzniece. Tanī vietā, kur atradās viņas vadītā dārzniecība, tagad plešas skaistais Dainu parks. Jau studiju gados sagaidījām mūsu pirmo meitiņu Ilzīti — 1961.gada 7.jūnijā.

1962.gada vasarā beidzu studijas, ieguvis inženiera mehāniķa kvalifikāciju un saņēmu norīkojumu darbam Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā par speciālo priekšmetu pasniedzēju. Te esmu pavadījis sava darba mūža lielāko daļu. Esmu strādājis klātienes nodaļas vadītāja un mācību daļas vadītāja amatā, vadījis arī jaunā korpusa mācību kabinetu iekārtošanu. Vienlaikus ar tiešo pedagoga darbu ilgāku laiku esmu vadījis tehniskās grafikas un projektēšanas metodisko komisiju. Sešām mācību grupām esmu bijis kursa audzinātājs. Šajos gados tehnikumā ritēja aktīva sabiedriskā dzīve. Skolotāju kolektīvs bija gados jauns un darbīgs. Iegādājāmies motorlaivu un kuteri, aizrāvāmies ar ūdensslēpošanu un badmintonu. Noorganizējām tehnikumā brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību. Bijām aktīvi gan ugunsdzēšanas darbā, gan arī ugunsdzēsības lietišķajā sportā.

Jau kopš 1965.gada man ir nācies organizēt un vēlāk arī vadīt absolventu salidojumus. Tā aizsākās mana darbība jomā, kas saistās ar mūsu mācību iestādes vēsturi. Iepazinu personīgi daudzus no absolventiem. Jau 1985.gadā noorganizēju mūsu bijušā direktora Dr. prof. Pāvila Kveldes 100.dzimšanas dienas atceri, piedaloties vīru korim "Absolventi" Paula Kveldes vadībā, kā arī aizsaulē aizgājušā profesora tuviniekiem, bijušajiem audzēkņiem un darba biedriem. 1990.gada vasarā, gatavojoties skolas 80 gadu jubilejas salidojumam, man uzdeva izveidot skolas vēstures materiālu izstādi. Tā kļuva par skolas muzeja aizsākumu. Laika gaitā muzejs izveidojās par tehnikuma kultūras dzīves pasākumu norises vietu. Īpaša loma skolas muzejam ir sakaru uzturēšanā ar bijušajiem audzēkņiem un skolotājiem.

1995.gada janvārī ieguvu pedagoģijas maģistra grādu, aizstāvot maģistra darbu Latvijas Lauksaimniecības universitātes pedagoģijas un psiholoģijas katedrā.

Joprojām turpinu skolotāja darbību tehnikumā un sabiedriskā kārtā vācu un kārtoju materiālus muzejam.

Lielu pateicību esmu parādā saviem vecākiem, kas abi jau aizgājuši Aizsaulē. Visu savu darba mūžu un līdz pat sirmam vecumam viņi bija kārtīgi darbarūķi un mācīja darba tikumā arī mūs, abus dēlus. Vecākais brālis Jānis izstudēja par inženieri un strādāja vadošos amatos dažādos Rīgas uzņēmumos.

Mana dzīvesbiedre Mirdza arī strādā tehnikumā par agronomisko priekšmetu skolotāju. Mūsu dēls Jānis ir beidzis mūsu tehnikumu, precējies, triju dēlu tēvs — strādā par pulciņa vadītāju. Mūsu pastarīte ir meitiņa Dace, studē neklātienē Pedagoģijas augstskolā, ir precējusies un uzdāvinājusi mums ceturto mazdēliņu.

Aleksandrs Lingarts

Priekuļos 1997.gada vasarā

"Šeit pagātne

uz tevi runā..."

Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma Izglītības un zinātnes vēstures muzejs — tāds ir tā pilns nosaukums. Bet gan cēsnieki, gan bijušie priekulieši visā pasaulē to parasti sauc par Lingarta muzeju. Jo Aleksandrs Lingarts ir tā iedibinātājs, veidotājs un vadītājs. Kopš 1965.gada, kad viņam uzdeva sarīkot absolventu salidojumu:

— Priekuļos toreiz strādāju tikai trešo gadu, nezināju, no kura gala sākt. Kā atrast tos absolventus? Zvanīju uz visām malām, rakstīju vēstules neskaitāmām kadru daļām. Bet kas tie bija par brīnišķīgiem cilvēkiem, ko man bija izdevies sasaukt kopā! Spēks nāca ne vien no viņiem, bet arī no tiem, kas nebija klāt — gan izkaisīti pa plašo pasauli, gan jau Aizsaules dārzos. Radās apjausma, cik liels ir priekuliešu devums zinātnē, praktiskajā lauksaimniecībā, kultūrā. Savākto informāciju, adreses, atziņas, kas bija radušās salidojuma laikā, — to nevarēja tā vienkārši palaist pa vējam.

Tā tika iekārtotas pirmās mapes, sāka krāties kartotēka. Liels notikums bija tehnikuma priekšteces — Priekuļu Lauksaimniecības vidusskolas — direktora Pāvila Kreišmaņa (Kveldes) 100.dzimšanas dienas atceres sarīkojums 1985.gadā. Aleksandram Lingartam divtik nozīmīgs — gan aiz lielās bijības pret ievērojamā pedagoga un zinātnieka lielo mūža darbu, Priekuļos iedibinātajām tradīcijām, radošo garu. Gan arī tāpēc, ka viņš kopš studiju gadiem dziedāja profesora dēla Paula Kveldes vadītajā vīru korī "Absolventi":

— Pāvils Kreišmanis izvirzīja ārkārtīgi augstas prasības gan audzēkņiem, gan pasniedzējiem. Kas negribēja vai neprata strādāt, tie aizgāja. Toties tie, kas skolu beidza, varēja brīnumus darīt. Viņi bija dzīvei sagatavoti. Ar savām zināšanām un darba rūdījumu nepazuda ne Sibīrijā, ne pasaulē. Daudzi absolventi, daudzas paaudzes varētu teikt to pašu, ko par Priekuļu skolu savās atmiņās raksta pazīstamā mikrobioloģe, agronome un zinātnes vēsturniece Milda Krūklande: "Tās gaisma mani pavadījusi visu mūžu, ar savu silto starojumu tā mani silda vēl šodien. Priekuļi ir manu izglītības gaitu īstais sākums."

Ne visi, kas beiguši Priekuļu lauksaimniecības skolu, kļuvuši par lauksaimniekiem. Un ne visiem bijis lemts savu mūžu vadīt Latvijā. Bet visi te ieguvuši stabilus dzīves pamatus, izauguši par krietniem cilvēkiem un Latvijas patriotiem. Kā piemēru Aleksandrs Lingarts min Austru Rudzīti (1911—1991), kas pēc agronomes diploma iegūšanas kara gados nonāk Vācijā un iegūst bioloģijas doktores grādu Bonnā, studē arī teoloģiju un paliekamu vietu Latvijas kultūrā iemanto ar savu pašaizliedzīgo darbu Minsteres Latviešu ģimnāzijā, kur viņa izveidoja pilnīgu latviešu trimdinieku dzīves arhīvu, ko izmantojuši daudzi kultūrvēstures pētnieki. Tieši viņa Dziesmu svētkos Toronto ierosināja vākt atmiņu pierakstus, lai izveidotu grāmatu. Un tā priekuliešu grupa brīvajā pasaulē 1985.gadā izdeva Heinriha Rituma sastādīto krājumu "Priekulieši", kas toreizējā Latvijā tūlīt nokļuva aizliegto grāmatu sarakstā. Aleksanadra Lingarta muzejā tai, protams, goda vieta. Tāpat kā priekulietes Elzas Ķezberes dzejoļu grāmatām, fotoattēliem, sarakstei. Dzejniece 1944.gadā emigrēja uz Vāciju un kopš 1950.gada dzīvo ASV, taču savu skolu viņa nav aizmirsusi. Te dzejnieces 80.dzimšanas dienā drīz pēc Atmodas notika arī viņas autorvakars. Aleksandrs Lingarts apgalvo, ka tik pilnīgs dzejnieces darbu, rokrakstu un fotomateriālu kopojums kā Priekuļos neesot nekur citur pasaulē. Īpaši par viņas skolas gaitām Priekuļos, kur 20.—30.gados koncentrējusies novada kultūras dzīve, augstu vilni situsi audzēkņu pašdarbība. Te koncertējuši arī Milda Brehmane–Štengele un Alfrēds Kalniņš.

Priekuļu skolas viesu grāmatā, kas aizsākta 1913.gadā, savus novēlējumus ierakstījuši Kārlis Ulmanis, Zenta Mauriņa un Kostantins Raudive, Raimonds Pauls, Elza Radziņa un Miervaldis Birze. Māra Tupese 1996.gada vasarā atstājusi šādu ierakstu: "Sveiciens no Amerikas! Atbraucām uz šo skaisto vietu, šajā skaistajā dienā apciemot tēva un mātes skolu. Paldies!"

Aleksandrs Lingarts uzreiz zina komentēt: "Māras māte Marta Paeglīte skolu beigusi 1932.gadā, tēvs Austris Holanders — 1930.gadā. Viņi ir no tiem, kas teikuši — Priekuļu atmiņas palīdz izdzīvot."

Aiz cieņas pret tiem mūžiem, dzīvesstāstiem, ar kādiem bijušie priekulieši pulcējas uz salidojumiem, Aleksandrs Lingarts arī dara šo sirdsdarbu, kas viņa ģimenes laicīgos labumus nekādi nevairo. Toties muzejā krājas vērtīga gleznu kolekcija. Kā absolventu dāvinājumi saņemtas arī simtiem grāmatu.

Kārlim Ulmanim savulaik Priekuļu selekcijas stacijas telpās bijis darba kabinets, kur viņš parakstījis arī pirmos piecus žurnāla "Latvijas lauksaimnieks" numurus. Muzejā var skatīt arī dažas viņa mēbeles, un birztalā netālu no tehnikuma uzstādīts piemiņas akmens. Tā bija pirmā piemiņas zīme, ko Kārlim Ulmanim Latvijā atklāja jau Atmodas rītausmā. Arī šīs vietas aprūpe ir Aleksandra Lingarta un viņa dzīvesbiedres Mirdzas ziņā.

Un tā katra jauna salidojuma dalībnieki atstāj savus ierakstus pirms 85 gadiem aizsāktajā viesu grāmatā. Bet rāmītī pie sienas var izlasīt vārdus no sena uzraksta pie ieejas Cēsu pils parkā: "Šeit pagātne uz tevi runā: jel uzklausi un esi lepns, latvieti, un nebūs tev vairs mugura jāliec svešu varu priekšā!"

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto no Aleksandra Lingarta

ģimenes albuma