Latvijas Republika ?

Gvido Zemribo,

Dipl. iur., vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas valsts un mūsu tauta ir atkal nonākusi krustcelēs. Kopš 1990.gada 4.maija mums jau ir bijuši trīs parlamenti: 1990.gadā ievēlētā Augstākā Padome, 5.Saeima un 6.Saeima, kas dzīvo savus pēdējos mēnešus. Valstī ir sācies priekšvēlēšanu drudzis, kas aizvien pieņemas spēkā, aizvien vairāk aizēnojot visus pārējos notikumus vai arī piedodot tiem partijiski politisku nokrāsu.

Taču šis ir ne tikai politisku cīniņu laiks. Tas ir arī izvērtēšanas laiks. Ko mēs šajos astoņos gados esam paveikuši, ko neesam? Ko esam padarījuši labi, ko — slikti? Stāsta, ka Bismarks esot teicis: gudri cilvēki mācās no citu kļūdām, muļķi — no savām. Bismarks nebija pazīstams ar "homo sovieticus", kurš nemācījās arī pats no savām kļūdām. Pirms pāris gadiem Maskavas laikraksts "Izvestija" par gada citātu pasludināja premjerministra Černomirdina teikto: "Gribējām kā labāk, iznāca kā parasti."

Šī raksta mērķis nav iztirzāt Latvijas ekonomiku, politiku, partijas vai to līderus. Šajā rakstā gribas runāt par Latvijas valsti un tās attīstību jurista skatījumā.

Satversme

1990.gada 4.maija Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu 3.pants noteica, ka Satversmes darbība tiek atjaunota visā Latvijas teritorijā. Taču nākamais deklarācijas pants ierobežoja Satversmes darbību ar 4 pantiem (1.2.3. un 6.p.).

1991.gada 21.augusta Konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" 1.pants noteica, ka Latvijas valstisko statusu nosaka Latvijas Republikas 1922.gada 15.februāra Satversme.

Un beidzot 1993.gada 6.jūlijā pulksten divpadsmitos darbu uzsāka Latvijas 5.Saeima, līdz ar to tika atjaunota pilnā apjomā Satversmes darbība. Kopš šī brīža nu jau piecus gadus mēs dzīvojam ar savu Satversmi un galvenā mēraukla likumu pieņemšanā ir to atbilstība Satversmei.

Satversmes atjaunošana pilnībā arī apliecināja 1918.gadā nodibinātās Latvijas atjaunošanu, nevis kādas jaunas, agrāk nebijušas Latvijas nodibināšanu. Tiesa, neviens kaut cik vērā ņemams Rietumu politiķis vai jurists par to arī agrāk nešaubījās. Vienīgā valsts, kas to apšauba, ir Krievija, un to nepārliecina arī Satversmes atjaunošana.

Mūsu sabiedrībā dažkārt tiek lietoti termini "Pirmā republika" vai "Otrā republika", un tajā pašā laikā daudzi to noliedz un apstrīd. Vēsturiskā skatījumā tā arī varētu runāt par pirmo vai otro republiku, ņemot vērā 50 gadus ilgo okupāciju. No juridiskā viedokļa jautājums ir sarežģītāks. Mūsdienu Franciju, piemēram, sauc par Piekto republiku, jo 1958.gadā Francijā pieņēma piekto republikas konstitūciju (līdz tam Francijā bija arī vairākas monarhijas). Tādēļ, strikti juridiski ņemot, ievērojot, ka mums ir bijusi tikai viena konstitūcija, nebūtu pamata runāt par Otro republiku. Raugoties no faktiskās politiskās situācijas, varētu pat runāt par trim republikām. Jo faktiski Latvija bija parlamentāra republika tikai līdz 1934.gadam. No 1934.gada līdz 1940.gadam, tā bija autoritāra valsts, bet no 1990.gada — atkal parlamentāra republika.

un lauku dzives limeni

Olgerts Krastinš,

LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Ar fiziķa un liriķa acīm

Par lauku dzīvesveidu parasti runā vēsturiskā skatījumā. Var jautāt, vai un ciktāl tas mūsdienās saglabājies vispār, lauksaimniecībai kļūstot par vienu no "biznesa" paveidiem, turklāt visneienesīgāko un bezperspektīvāko. Uz šiem un citiem ar to saistītajiem jautājumiem nav iespējams atbildēt vienā rakstā. Turklāt autors var izteikt vienīgi savu viedokli, kuru tikai šur tur iespējams pamatot ar statistikas datiem.

Uz jautājumiem, kas skar tautas pagātni un lielā mērā noteiks tās nākotni, ir jāatbild pašai tautai. Ne vien ar savu dzejnieku, rakstnieku un citu gara darbinieku darbiem, bet arī ar vispārējo vērtību orientāciju, ar valdošo attieksmi pret bijušo un esošo.

Mūsu subjektīvā skatījumā lauku dzīvesveidu vispirms raksturo trīs pazīmes:

— daudz ciešāka saikne ar dabu, nekā tas iespējams pilsētā;

— dzīve viensētā, savrupmājā;

— spēja pašam nodrošināt sevi ar nepieciešamāko un ārkārtas situācijā ilgāku laiku izdzīvot bez citu palīdzības.

Ja šīs pazīmes zūd, lauki tuvojas pilsētai. To jau pirms vairākiem gadu desmitiem paredzēja augsti "direktīvie lēmumi". Diemžēl dzīves realitāte joprojām nodrošina šo lēmumu izpildi.

Saikni ar dabu pavisam nosacīti var raksturot ar iedzīvotāju blīvumu, rēķinot uz vienu kvadrātkilometru. Vairāk to nosaka katras ģimenes dzīves mikrovide un arī emocionālā attieksme. Lauki dod iespēju dzīvot dabas vidū, bet šī iespēja katram vēl ir jāizmanto. Var dzīvot laukos un dabu nemaz neredzēt.

Pārējās divas izvirzītās pazīmes jau vieglāk raksturot ar skaitļiem.

Spriežot pēc Centrālās statistikas pārvaldes reprezentatīvās mājsaimniecību budžeta aptaujas datiem, 1997. gadā atsevišķā mājā vienai ģimenei dzīvoja 44,1 % no visām Latvijas lauku mājsaimniecībām, bet atsevišķā mājā vairākām ģimenēm —12,2 %. Pilsētās šie skaitļi ir daudzkārt mazāki: 8,0 un 4,8 %. Tomēr arī laukos jau 43,3 % mājsaimniecību dzīvoja daudzdzīvokļu namos. Lielās līnijās — tuvu pusei. Tēlaini runājot, lielais skrējiens no laukiem uz pilsētām tuvojas pusceļam.

Kara un pēckara gados daudz lauku ģimeņu no bada glāba piemājas saimniecība. Arī mūsdienās piemājas saimniecību loma nav zudusi. 1997. gadā no lauku mājsaimniecību ienākumiem natūrā ieguva un patērēja 25,5 %, pilsētās — tikai 9,1 %. Pēdējos gados arī šiem skaitļiem ir tendence samazināties. Tas liecina par tirgus attiecību lomas palielināšanos ne vien pilsētās, bet arī laukos. Pēc šīs pazīmes lauki vēl straujāk tuvojas pilsētām.

Nesen autoram bija izdevība iepazīties ar zemnieku, kurš dzīvo pilsētā un ik rītu brauc darbā uz savu lauku saimniecību. Biežāk gan, ja līdzekļi atļauj, darbu izvēlas pilsētā, bet mājokli — ārpilsētā. Varbūt darbavietas un dzīvesvietas nodalīšana ar lielu attālumu būs nākotnes dzīvesveids? Ar savām ērtībām un neērtībām. Tas vairs nebūs īsti ne pilsētu, ne lauku dzīvesveids. Vai tas apvienos labāko no viena un otra?

Šos jautājumus var apspriest, izmantojot lietišķus statistikas datus. Var izmantot arī emocionāli etnogrāfisku pamatojumu. Abas pieejas dod pozitīvu informāciju problēmas noskaidrošanai, kaut gan nereti ved pie atšķirīgiem secinājumiem. Iespēju robežās mēģināsim paraudzīties no diviem skatu punktiem: ar "fiziķa" un "liriķa" acīm, kaut gan lietišķā pieeja būs pārsvarā.