Domas

Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

8. Eiropas Savienības tālākā attīstība

Turpinājums. Sākums "LV" nr.216., 23.07.98., nr.217/218., 24.07.98., nr.219/220.,

28.07.98., nr.221., 29.07.98., nr.223/224., 31.07.98., nr.225., 04.08.98., nr.226., 05.08.98., nr.227., 06.08.98., nr.228/229., 07.08.98., nr.230., 11.08.98., nr.231/232.nr., 12.08.98.

8.3. Darba kārtība—2000

— ārējās konsekvences

Trūkst liecību par to, ka ES pilsoņos kopumā šodien pastāvētu nopietni populāri aizspriedumi pret ES Austrumu paplašinājumu. Galvenais pozitīvais ar šo valstu iekļaušanos saistītais pienesums saskatīts ilgtermiņa perspektīvās, par ko liecina uzskats, ka, ES kļūstot lielākai, palielināsies ES nozīme un tās varēšana pasaulē. Esam jau 7. nodaļā konstatējuši, ka populārā līmenī AEVEV pilsoņu vidū nav nopietnu iebildumu pret iekļaušanos ES, kaut gan vienaldzīgi noskaņoto, kā arī tādu, kas nevēlas izteikties, ir diezgan daudz. Ņemot vērā iepriekšējā apakšnodaļā aprakstīto ekonomisko saspīlējumu ES dalībvalstīs, resp., nodarbinātības problēmu, varētu teikt, ka šāds noskaņojums ir pat pārsteidzoši pozitīvs. Atgādināsim, ka citās atskaitēs (esam tās detalizēti izskatījuši 7. nodaļā attiecībā uz Baltijas valstu kandidatūru rezonansi populārā līmenī) ziņots par to, ka ES pilsoņi stipri diferencēti uztver atšķirības starp kandidātēm. Tāpat, kā tas novērots attiecībā uz noskaņojumu ES dalībvalstīs, sabiedriskās domas veidotāji AEVEV (arī valsts un politiskie darbinieki) savas valsts iekļaušanos ES uztver visnotaļ pozitīvi56. Nav brīnums, ka šis noskaņojums tikai lēni (ar laiku) pietuvojās gandrīz vienbalsīgajai pozitīvai nostājai ES pašreizējo dalībvalstu vadošo aprindu vidū.

Šodien "nepacietīgi stāv rindā" 11 valstis, pareizāk sakot, tās gaida, kad viņu līdztiesīga piedalīšanās ES reiz tiks apstiprināta praktiskā ekonomiskā veidā. Sociālistiskai tautsaimniecības sistēmai AEVEV nāvīgu triecienu deva PSRS pazušana, jo tā bija pirktspējīgs noiets AEVEV ražotajām rūpniecības un sadzīves precēm. AEVEV centieni pārorientēties uz Rietumu tirgu, paturot sociālisma laikmeta ražošanas infrastruktūru, cieta neveiksmi. Kad un kādā veidā katrā AEVEV tautsaimniecības pagrimums tika apturēts, tas nav Agenda—2000 procesa redzeslokā. Savā veidā Atzinumu sagatavošanas uzsākšanas laiks (formāli ap 1995. g. beigām57) liecina par to brīdi, kad visās AEVEV sekmīgas tautsaimniecības sistēmas noteicošie pamati jau bija ielikti. Šeit nav domāts ieskatīties visu AEVEV novērtējumā tā pilnībā. Ņemot vērā šīs grāmatas lasītāju loku un Latvijas tautsaimniecības sistēmas potenciālu, uzsvars likts uz to, kā ES iestādes novērtējušas AEVEV lauksaimniecību, arī dažas citas globāli interesantas tēmas. Ar to nav apšaubīta rūpniecības nozīme Polijas un Čehijas tautsaimniecībā. Tāpat arī primāro izejvielu un pusfabrikātu piegādes, kas vairākās AEVEV ir nopietna IKP sastāvdaļa, neattiecas ne uz vienu Baltijas valsti.

Pirmajā skatījumā, AEVEV steiga iekļauties tika uztverta kā ES lauksaimniecības stāvokļa apdraudējums. Vēlāk tika konstatēts būtiskāks process, kas principā novērš šādu problēmu, — lauksaimniecības produkcijas pašizmaksa AEVEV celsies, tāpēc ka padārdzinās ar to saistītie pakalpojumi. Citās jomās, rūpniecībā, sabrukums bija būtisks, toties uz šā pamata ieplūst cienījama apjoma investīcijas. Sekojošos atzinumus, kas atrasti ar matemātisku modeļu palīdzību, principā var iedomāties bez modelēšanas:

— AEVEV iegūs no ārējām investīcijām, vispirms pateicoties savam lētākajam darbaspēkam, kas, iekļaujoties tajās ES rūpniecības nozarēs, kurām augstā pašizmaksa neļauj konkurēt ārpasaulē, cels šī ES dalībvalstu īpašuma rentabilitāti;

— esošās ES dalībvalstis varēs palielināt savu (dārgo un kvalitatīvo) preču pārdošanu jaunajās dalībvalstīs;

— AEVEV nevar aiziet no sava ģeogrāfiskā stāvokļa; ja vēl valstis, kam ir jūras tirdzniecības tradīcijas, varētu cerēt uz plašāku tirgu, tad vienai daļai jauno dalībvalstu būs jāattīsta to tirdzniecības sakari ne vien ar esošām ES dalībvalstīm, bet arī ar saviem kaimiņiem, resp., ar citām jaunajām dalībvalstīm.58

1990’to gadu sākumā ES dalībvalstis un kandidātes ļoti atšķirīgi uztvēra paplašināšanās iespēju. Kandidātes diezgan neapdomīgi bija pārliecinātas par to, ka šādam paplašinājumam ir obligāti jānotiek, pilnīgi neatkarīgi no pašu centieniem pārveidot tautsaimniecību un pielāgot likumdošanu, nemaz nerunājot par to, ka nepieciešama sabiedrības pārveide59. Domu, ka paplašinājumā varētu iekļauties tikai daļa no iespējamām kandidātēm — šeit tika domātas trīs Višegradas valstis (kas pēc Slovākijas un Čehijas savstarpējās robežas novilkšanas kļuva par Višegradas četrinieku) —, atvēsināja Bulgārijas un Rumānijas ienākšana šinī uzgaidāmā telpā. Vēlākā triju Baltijas valstu un arī Slovēnijas oficiālā līdznostāšanās, izveidojot AEVEV—10 grupu, protams, rosināja spekulācijas par tēmu, kas tad varētu būt pirmajā vilnī un kas varētu palikt otrajā vilnī. Atstājot malā populistiskas spekulācijas, izskatīsim dažus nopietnus pētījumus par to, kādas būtu iekšējās un ārējās konsekvences šādai pakāpeniskai uzņemšanai. Vispirms attiecībā uz pakāpenisku pievienošanos iespējams prognozēt šādas izmaiņas ES iestāžu darbā:

— daudzu jauno valstu pavisam nesenā iepazīšanās ar daudzpusējām attiecībām un to pirmie sasniegumi šāda veida diplomātijā padarīs ļoti grūtu vienprātības panākšanu, kas nepieciešama vairāku veidu lēmumu pieņemšanai (Ministru Padomē, piemēram, attiecībā uz tālāku ES paplašināšanos); tādās politiski jūtīgās un jau šodien lēni darbojošās ES jomās kā politiskā sadarbība diferencēta paplašināšanās varētu izmainīt politiskās attiecības ar ārpusē atrodošām kandidātēm;

— Rietumeiropas savienības nozīme un tās attiecības ar ES varētu grozīties, tādēļ ka daudzas jaunās kandidātes saskata RES reālāku un nozīmīgāku drošības garantu, nekā tā ir spējīga piedāvāt;

— attiecībā uz to līdzdalību ES un Kopienas iestādēs, nedz diferencēta, nedz lavīnveidīga jauno valstu iekļaušanās nenovestu pie šo iestāžu sastinguma.60

Atstāsim bez komentāra šādas pakāpeniskas pievienošanās pretrunīgo ietekmi uz "mazāk veiksmīgo" kandidāšu politisko sistēmu un uz šo valstu pašapziņu. Šādā situācijā noteikti parādās zināms sašutums par paša neizdarību. Visu iespējamo negatīvo seku piesaukšana padara šīs "mazāk veiksmīgās" kandidātes tikai vēl mazāk spējīgas attapties un sākt labot trūkumus, kuru būtība ir ekonomiska.61

Daudzi iekšējie pētījumi apliecina to, ka ES paplašināšana dos ievērojamas politiskās un ekonomiskās priekšrocības ilgākā laika skatījumā. Tieši šāds iznākums, kas neizbēgami prasa saskaņotu ilgtermiņa rīcību, rosinājis ES izstrādāt paplašināšanās stratēģiju, kas atbilstoši uzdevumam paredz ilgu, saspringtu un lietišķu darbu. Paplašinātā Eiropas Savienībā būs daudz lielāka kultūru un idejiskā daudzveidība. Tas neizbēgami prasa, lai jau šodien sāktos mācības, jo šaubos, vai, teiksim, Portugālē daudz kas precīzi zināms, pat diezgan nopietnās darījumu aprindās, par Baltiju (un arī otrādi). Paplašinātā ES būs daudz lielākas ekonomikas attīstības līmeņa atšķirības. Pielāgošanās (konkurencei ar līdzīgām vienībām esošajās dalībvalstīs62) ir reāla problēma dažos tautsaimniecības sektoros un reģionos, kas varētu mazināt paplašināšanās doto guvumu un apgrūtināt turpmāko acquis izstrādi, ja šī problēma paliks bez ievērības pirmspievienošanās laikā.

Īsajā laikā, kopš sācies šis intensīvais un lietišķais tautsaimniecības pārveides process AEVEV, panākts jau ļoti daudz. Ekonomikas attīstība nav bijusi vienmērīga visās 10 AEVEV. Krīt acīs Bulgārijas, arī Rumānijas relatīvā atpalicība, neraugoties uz to, ka Bulgārijas ārējās tirdzniecības bilance visā apsekotā laikā bijusi pozitīva. Baltijas valstīs ekonomiskais stāvoklis relatīvi vieglāk ietekmējams, pateicoties šo valstu mazajam iedzīvotāju skaitam. Šeit saskatāma Igaunijas vadošā loma, kaut gan ārējo parādu ziņā Igaunijas tautsaimniecība uzrāda tendenci, kas varētu būt, ja tā turpinātos, ne visai labvēlīga. Toties par Baltijas specifiskajām problēmām izteiksimies sekojošā apakšnodaļā.63 Vispār, skatoties pēc šādiem un daudziem citiem stāvokli aprakstošiem datiem, saredzama tendence Čehijai, Slovākijai un Ungārijai attālināties no pārējām AEVEV, lai gan Slovēnija, kas sāka no augstāka starta punkta, arī uzrāda cienījamu attīstību. Ļoti būtisks ir samērā straujais pieaugums tirdzniecībā starp ES dalībvalstīm un kandidātēm.

Darba grupas, kuru uzdevums bija sagatavot dokumentu paketi Darba kārtība—2000, savāca izziņas par visām 10 AEVEV no visādiem avotiem, tajā skaitā pieprasot šo valstu valdībām atbildēt uz standartizētu jautājumu bloku. Agenda—2000 Atzinumi par kandidātēm izskata stāvokli šinīs valstīs atbilstoši jau pieminētajiem Kopenhāgenas kritērijiem. Atgādināsim, ka šie kritēriji vienādās daļās ietver politisko procesu novērtējumu, tautsaimniecības attīstības konstatējumu (kurā, papildus ražošanas, pakalpojumu un lauksaimniecības situācijas novērtējumam ietilpst arī tiesību sistēmas un valsts administrācijas sistēmas darbības novērtējums) un prognozi par to, cik spējīga būtu kandidāte uzņemties pienākumus, kas saistīti ar dalībvalsts statusu. Atbilstība tā dēvētiem Kopenhāgenas kritērijiem noteic tikai to, vai ir iespējams un vai ir jēga, pat ar vislabāko gribu, uzsākt nākamo posmu.

Lai AEVEV patiesi darbotos tirgus ekonomika, šāds sasniegums it tikai pats minimums, izejas punkts tālākai attīstībai. Šeit varētu būt vietā kāds ikdienišķs salīdzinājums, proti, ar lidmašīnas pacelšanos: valsts, kurā notiek strauja tautsaimniecības attīstība, līdzinās lidmašīnai, kurai, lai atdalītos no zemes un lidotu, ir jāsasniedz zināms ātrums. Citādi tā ir tikai pie zemes pielipusi mazliet savdabīga automašīna, kurai šķērslis katrs žogs un katrs grāvis. Patiesi nav iedomājama ES dalībvalstu saimē neviena valsts, kas nespēj (vai nevēlas) pilnībā apmierināt vismaz sekojošos kritērijus:

a) tajā darbojas stabilas valstiskas struktūras (iestādes), kas spēj garantēt demokrātiju, tiesiskumu, cilvēka tiesību un minoritāšu aizsardzību;

b) tajā darbojas tirgus ekonomika un tās tautsaimniecības sistēma (ieskaitot sabiedrisko noskaņojumu) spēj izturēt konkurenci ar ES tirgus ekonomikas spēkiem;

c) tā atbildīgi spēj uzņemties dalībvalsts pienākumus, konkrēti, pieņemt ES nostāju ārpolitikā, drošības jautājumos, iekšlietās un arī attiecībā uz vienotu valūtu.64

Austrumeiropas un Viduseiropas lauksaimniecības potenciāls ir vērā ņemams, toties šobrīd tā realizāciju bremzē vairāki faktori. Starp tiem var pieminēt novecojušu tehnisko infrastruktūru, ļoti nepilnīgu produkcijas realizācijas (mārketinga) struktūru, arī ļoti nepilnīgu pārstrādes sistēmu. Savukārt lauksaimniecībā nodarbināto skaits ir visai augsts — no kuriem vienai daļai lauksaimniecība ir izdzīvošanas iespēja pretstatā bezdarbam65. Pārtikas zemā pašizmaksa pie saimniecības vārtiem vēl nenozīmē lētus produktus, kad tie nonāk pie patērētāja aiz valsts robežas. Transporta izmaksas, sevišķi ja tajās iekļauj produktu zudumus ceļā, ir krietni dārgākas nekā ES dalībvalstīs. Tiktāl faktori, kas atšķiras Austrumu un Rietumu lauksaimniecībā. Kopīga ir laukos dzīvojošo novecošana, arī lielo firmu klātbūtne. Neapšaubāmi dažās AEVEV lauksaimniecības sektorā (pēdējo) glābiņu atrada daudzi, kas industrijas sabrukuma laikā palika bez darba. Šāda pensijas pastiepšana caur individuālo saimniekošanu radījusi virkni tā dēvēto mazo fermeru (tipiski ar 2 ha zemes), kas tikai izdzīvo.66 Rentabla AEVEV lauksaimniecības sektora atjaunošana tuvākajos 20 gados prasīs lielas investīcijas, lai sakārtotu ražošanas un citus apstākļus. Toties pavērsies lieliskas eksporta iespējas, ja iepriekšējie divi apsvērumi tiek pareizi ieviesti ES tautsaimniecības programmās.

Lauksaimniecības politikas lielais īpatsvars ES budžetā padara kandidātvalsts lauksaimniecības (iespēju un reālo spēju) izvērtēšanu par būtisku apsvērumu, veidojot atzinumu par šīs valsts stāvokli. Par AEVEV lauksaimniecības stāvokli veiktas daudzas nopietnas atskaites, no kurām daļa parādījušās atklātajā literatūrā pēc Agenda—2000 publicēšanas. Pārsvarā bija divi secinājumi, proti, viens, ka AEVEV kā grupas vienlaicīga iekļaušanās ES nozīmētu tās budžetam slodzi līdz 50 miljardiem ekiju gadā, otrs, ka šāda summa ir krietni par lielu, pat gandrīz vienu kārtu par lielu. Jāuzsver, ka detalizētās kalkulācijas nav publicētas, publicēti ir saīsināti secinājumi. Šo pētījumu kopīgais atradums, kuru principā saskata jebkurš, kas ielūkojas AEVEV šodienas tautsaimniecībā, ir tāds, ka KLP prasītu būtiskāko šīs slodzes daļu.67

Madridē sapulcējušies ES valstu vadītāji 1995. gadā iepazinās ar konkrētām problēmām attiecībā uz AEVEV. Ja pieņem, ka visas AEVEV vienlaikus iestātos ES (bez pārejas posma), saprotams, lēcienveidīgā slodze esošajai KLP padarītu to par politisku kļūdu dalībvalstīs. Savukārt, ja KLP subsīdijas tiktu izdalītas lauksaimniekiem AEVEV, kā to dara šobrīd EUR — 15, rastos lielas deformācijas AEVEV (lauku) sabiedrībā. Spriedze saņēmēju valstu sabiedrībā rastos tāpēc, ka šī bagātība netiktu ieguldīta vides aizsardzībā un lauksaimniecības struktūras pārveidē. Tā vietā pieaugtu pieprasījums pēc precēm, kuras ievestas no citām ES dalībvalstīm, bet ne pēc pašu industrijas ražojumiem. Šī atskaite, kas saucas Eiropas Komisijas valdes locekļa Fišlera vārdā, norāda uz to, ka AEVEV pāreja uz saprātīgāku zemes izmantošanu, resp., atteikšanās no vidi un veselību bojājošas ķīmijas, modernu ražas novākšanas un uzglabāšanas iekārtu ieviešana likumsakarīgi samazinās šajās valstīs tā darbaspēka īpatsvaru, kurš savu iztiku iegūst no lauksaimniecības.

Patlaban vairumā kandidātvalstu galvenajām pārtikas precēm ir ievērojami zemākas cenas nekā ES. Šī starpība aramkultūru sektorā svārstās no apmēram 10—30 % graudaugiem, eļļu un proteīnu saturošām kultūrām līdz 40—50 % cukurbietēm (lai gan cukuram cenu starpība kopumā ir nedaudz mazāka), mājlopu sektorā — no 30—40 % pienam un piena produktiem līdz 35—45 % liellopu gaļai. Relatīvi mazas ir cenu atšķirības gaļai, kas gūta, barojot mājdzīvniekus ar graudaugiem (cūkgaļai un putnu gaļai). Dažiem augļiem un dārzeņiem pastāv ievērojamas cenu atšķirības (piem., tomātiem līdz pat 80 %). Šajās valstīs var gaidīt turpmāku ražotāju cenu pieaugumu no šī brīža līdz nākamā finansiālo perspektīvu perioda vidum, kas mazliet samazinās cenu starpību, taču to nelikvidēs.

Kandidātvalstu galvenais — aramkultūru sektors, kurā pārsvarā ir relatīvi lieli īpašumi, integrējoties KLP tirgus un cenu politikā, saskartos ar nosacīti nedaudzām problēmām. Mājlopu sektorā šāda integrācija noritēs ilgāk, ievērojot vēl nepieciešamās kapitāla investīcijas, pārvaldes pārstrukturēšanu un reorganizāciju. Dažās kandidātvalstīs daudz mazāka fermu vidējā lieluma dēļ lauksaimniecības struktūras ir vājākas.

Līdz tam laikam, ja tiks veiktas ierosinātās reformas, cenu starpība graudaugiem un liellopu gaļai varbūt būs izzudusi. Sagaidāms, ka cukuram un piensaimniecības ražojumiem, kā arī dažiem augļiem un dārzeņiem 20—30 procentu vai lielāka cenu starpība pastāvēs vēl vidēji ilgā perspektīvā. Cukura un piena pārstrādes nozaru cenu tūlītēja saskaņošana šajās valstīs (t.i., pilnīga integrācija KLP, jau sākot ar pirmo dienu) nozīmētu ievērojamu izejvielu cenu kāpumu, vienlaicīgi saskaroties ar pilnu konkurences spiedienu no Vienotā tirgus puses. Kvotu ieviešana neitralizētu tendenci augstāku cenu ietekmē palielināt cukurbiešu un piena ražošanu, kas varētu atstāt negatīvu ietekmi uz iekšzemes pieprasījumu, palielinot cukura un piensaimniecības produktu pārpalikumus šajās valstīs. Attiecībā uz dažiem augļiem un dārzeņiem tūlītēja integrācija KLP izraisītu līdzsvara zudumu tirgū.

Visās valstīs pārstrādes sektoros nepieciešams veikt lielus pārstrukturēšanas un modernizācijas pasākumus, tai skaitā pirmajā pārstrādes stadijā, lai gan šīs valstis ar nosacīti lielām ārvalstu investīcijām pārtikas pārstrādē varētu likties attīstītākas. Sagaidāms, ka, ieejot Vienotajā tirgū, pielāgošanās radītais spiediens uz Viduseiropas un Austrumeiropas pārtikas rūpniecību būs liels, it īpaši tajās nozarēs, kurās gaidāms izejmateriālu cenu pieaugums, un valstīs ar vāju galveno sektoru.

Fermu sektora un lauksaimniecības pārstrādes nozares vājums un gaidāmās cenu izmaiņas rada nepieciešamību vairumam kandidātvalstu paredzēt pārejas periodu, kura ilgums katrā valstī būtu atšķirīgs. Šāds pārejas periods ļautu mīkstināt cenu izlīdzināšanas šoku un izvairīties no pretendentvalstu pārstrādes nozares pakļaušanas pārmērīgai konkurencei. Visos gadījumos šī perioda laikā nebūs vajadzības sniegt tiešu ienākumu atbalstu, kāds izriet no 1992. gada KLP reformas. No otras puses, pretendentvalstīm jābūt spējīgām saņemt palīdzību savu lauksaimniecības un pārstrādes struktūru attīstībai, lai tās pakāpeniski sagatavotu pilnīgai integrācijai kopējā lauksaimniecības tirgū.

Kopīgais 10 AEVEV novērtējums ir grūti summējams. Jebkuras no 10 AEVEV uzaicināšana uz pārrunām par iekļaušanos nozīmēja šķietamu atkāpšanos no izstrādātajiem paplašināšanās nolikumiem. Faktiski vienīgi Slovēnijas un Čehijas attīstība bija pietuvojusies ES dalībvalstu līmenim. Autors apzinās, ka pret šādu ierindošanu pēc "attīstības līmeņa" iebilst praktiski visas valstis, kas atrodas "lejas galā". Te jāapzinās, ka paplašinājums būtībā ir vienošanās 16 valstu starpā: 15 ES dalībvalstis + kandidāte. Kandidātei jācenšas pārliecināt 15 partneres, nevis jāuzmet lūpa, ja tās konstatē kaut ko tādu, kas netīk kandidātei. Vispārējais atzinums, ka neviena AEVEV nav tik tālu attīstījusies, lai attaisnotu tās iekļaušanos ES, ir šauri ekonomisks. Kā solidaritātes izpausme, kuru ES iestādes izteikušas pietiekami daudzas reizes arī pēc Agenda—2000 publicēšanas, pieņemts lēmums par šādu kompleksu uzdevumu:

— uzrādīt tos trūkumus, kurus iespējams samērā drīz pārvarēt,

— izcelt sasniegumus un

— pielaist jebkuru valsti pie nopietnākām pārrunām, līdzko tā apliecina spēju noturēties un izdzīvot (pozitīvās) pārmaiņās, kas saistīsies ar līdzdalību Vienotajā tirgū.

Ieskatoties rūpīgāk, nekā iespējams, šinī īsajā atreferējumā, skaidri saskatāms, ka aizvien visas AEVEV ir ceļā uz to ekonomikas tālāku pacēlumu.

Eiropas Savienības Padome, sapulcējusies Esenē, lūdza Komisiju "detalizēti izanalizēt paplašināšanās sekas Eiropas pašreizējās stratēģijas un nākotnes attīstības kontekstā". Tāda globāla analīze, protams, netika veikta, toties šaurākas analīzes secinājumi, atbildot uz jautājumiem (grūtībām), kas izvirzījās, veidojot Agenda—2000 Atzinumus, atrodami sadaļā, kas saucas "Konsekvences izpētījums". Pirmais secinājums ir tāds, ka nepieciešams izmantot pirmspievienošanās periodu, lai nodrošinātu kandidātvalstī pienācīgu sagatavošanos līdzdalībai Savienībā — tādās jomās kā vides aizsardzība, transports, enerģētika, rūpniecības pārstrukturēšana, lauksaimniecības infrastruktūras atjaunošana un tās modernizācija un arī lauku sabiedrības attīstības veicināšana68. Kandidātvalstīs vispār vērojams zems līmenis sociālajā sfērā, it īpaši valsts veselības aizsardzības, bezdarba, kā arī darba drošības jomās. Pārāk lēna šo līmeņu izlīdzināšana varētu apdraudēt likumdošanas iedarbību un, iespējams, izkropļot arī Vienotā tirgus iedarbību pēc iekļaušanās. Konkrēti tematiskie mērķi ir šādi:

— Vienotā tirgus ieviešana: turpināt Baltajā grāmatā paredzēto likumdošanas saskaņošanu (par ko vairāk 8.5. nodaļā), jo pretējā gadījumā nav iespējams iedomāties tirgu bez iekšējām robežām; pievērst uzmanību lauksaimniecības produktu tirdzniecībai (sertifikācijai), arī aprast ar domu, ka visas četras kustības brīvības pastāvēs abpusējā veidā.

— Vides aizsardzība: uzsvars uz standartu ieviešanu, bez kuriem neviena no kandidātēm nespēs pilnībā atbilst acquis nostādnēm par ekoloģijas nozīmi tautsaimniecībā. Gaidot uz milzīgajām nepieciešamajām investīcijām, arī ņemot vērā to, ka kandidātvalstīs vides aizsardzībai netiek pievērsta vajadzīgā uzmanība (sakarā ar citām, svarīgākām attīstības prioritātēm), ieteicams sākt ar standartu ieviešanu (finansiālā izpratnē tam jābūt kopīgam pasākumam), jo vides aizsardzības normu trūkums varētu novest pie ražošanas dislokācijām un apdraudēt šo normu lielo praktisko nozīmi Vienotā tirgus darbībā.69

— Transports: transporta infrastruktūra prasa lielas investīcijas, tām jāpiešķir augstāka prioritāte nekā šodien. Pieaugot tautsaimniecības apritei, var rasties milzīgi sastrēgumi, kas neļautu pilnībā izmantot ekonomikas attīstības iespējas; paredzams, ka ES vairāk iekļaus topošās dalībvalstis tik svarīgajās Eiropas mēroga tīklu programmās; īpaša uzmanība būtu jāpievērš dzelzceļa kā vidi saudzējoša transporta līdzekļa attīstībai.

— Kodoldrošība: AES ražo vidēji 30% kandidātvalstīs patērētās elektrības, dažās valstīs pat līdz 80%. Pēc padomju tehnoloģijas projektētās un atbilstoši padomju nostādnēm par drošību būvētās AES vēlams cik iespējams modernizēt, ar tālejošu nodomu tās slēgt; vienkārši uzreiz visas slēgt nav loģiski, jo dažas uzrāda lielāku riska potenciālu (Ignalina Lietuvā un dažas Bulgārijā); līdz 10 gadu laikā uzlabot, cik iespējams, tās padomju modeļa AES, kas ir modernizējamas (Čehijā, Ungārijā, Slovākijā, Bulgārijā); regulāri pārbaudīt Rietumu modeļa AES, kas darbojas Rumānijā un Slovēnijā.

56 Igaunijā un Latvijā atsevišķu Eiropas iestāžu uzstāšanās, neiejūtoties pamattautu interesēs, ir padarījusi par skeptiķiem zināmu skaitu; cits jautājums ir, ka šādi skeptiķi būtībā jūtas nedroši, ieskatoties, ko nozīmē dzīvot konkurences apstākļos.

57 Eiropas Komisijai nepieciešams konkrēts Ministru Padomes lēmums, lai uzsāktu novērtēšanas procesu attiecībā uz jebkuras kandidātvalsts atbilstību uzņemšanai ES; Ministru Padome savukārt gaida kandidātes iesniegumu, lai pieņemtu šādu lēmumu. Igaunijas gadījumā tāds Padomes lēmums pieņemts 1995. g. 4. decembrī, Latvijas gadījumā 1995. g. 30. oktobrī, bet par Lietuvu tikai 1996. g. 29. janvārī; Slovēnija pati pēdējā iesniedza savu lūgumu, un tātad par tās kandidatūru Padome pieņēma atbilstošu lēmumu 1996. g. 15. jūlijā.

58 Izpētīti daudzi un dažādi scenāriji, no kuriem tikai daļa publicēti (skatīt: R. E. Baldwin, ibid (51)); savukārt DG-II Eiropas ekonomikas plānošanas grupa pakāpeniski publicē savu iekšējo atskaišu versijas.

59 Saimnieciskais sabrukums šinīs valstīs bija panācis apbrīnojumu saliedētību šo valstu diezgan daudzveidīgajā sabiedrībā (patiesas demokrātijas apstākļos pastāv ļoti plašs uzskatu diapazons, un tāda sabiedriskās domas saliedēšanās, kāda bija redzama 1980’to gadu beigās, notiek tikai kara laikā); pirmā pazīme, kas parādīja to, ka daudziem iedzīvotājiem nav skaidra modernās dzīves realitāte, bija sociālistu recidīvistu valdības nākšana pie varas Lietuvā 1992. g. vēlēšanās, - nemaz nerunājot par Rumāniju, kurā šie recidīvi tikai kosmētiski nomainīja fasādi.

60 Skatīt: S. S. Nello, K. E. Smith, The consequences of eastern enlargement of the EU in stages, EUI Working Paper series RSC No 97/51 (1997), arī Communication of the European Commission to the Council, The Challenge of enlargement, Supplement 3/92 to Bulletin of the EC (1992).

61 Gan privātās sarunās ar Eiropas iestādēm, bet jo sevišķi publiskās deklarācijās redzamā vairāku šo valstu pārstāvju neizpratne par to, ka nedz ar draudiem (Slovākija un Latvija), nedz ar patosu (Bulgārija) nav iespējams aizsegt politiskas ačgārnības (Slovākija) un ekonomisko neveiksmi (Latvija un Bulgārija), vieš domu, ka šī valstu grupa, kuru šādu un citu iemeslu dēļ (Slovākija sadarbojas ar Krievijas izlūkdienestiem, toties Latvijas sabiedrībā uzskatīts par augstāko pagodinājumu valsts amatpersonām saņemt Krievijas personālās pensijas) varētu uzskatīt par Krievijas uzticības frakciju kādā nākotnes paplašinātā ES, droši vien vislēnāk iekļausies ES.

62 Atceramies, kā Padomju laikā piemājas dārziņš ar saviem svaigajiem dārzeņiem un arī ar saviem ziediem spēja nodrošināt iztiku daudziem Latvijas iedzīvotājiem; šodien ar lidmašīnu ievesti ziedi no Holandes ar savām zemajām cenām vairāk nekā konkurē. Te nav domāts vaimanāt par zaudētām priekšrocībām, te ir lietišķi jautājumi: pirmkārt, Holande tomēr atrodas krietnā attālumā (transporta cenas); otrkārt, Holandē vidējā un pat zemākā alga ir krietni lielāka nekā Latvijā; bet, treškārt, kur saskatāma loģiskā atbilde uz situāciju (ziedus izpērk), proti — holandiešu ziedu audzēšanas un viņu mārketinga spēju izpētīšana un apgūšana?

63 Šinī pašā datu avotā norādīts uz to, ka Latvijai un Lietuvai pēc 1999. g. prognozētais IKP pieaugums, kopā ar Igauniju, Poliju, Slovēniju un pat Rumāniju, varētu liecināt par mērķtiecīgu ekonomikas paplašināšanos, kas ir vēlamāka nekā svārstīšanās starp ļoti spēcīgu attīstību un tikpat spēcīgu atslābumu.

64 Autora skaidrojošais teksta iztulkojums; oriģinālā (angļu versijā) šie kritēriji skan šādi: "membership requires that the candidate country: (..) has achieved stability of institutions guaranteeing democracy, the rule of law, human rights, and respect for and protection of minorities; (..) the existence of a functioning market economy as well as the capacity to cope with competitive pressure and market forces within the Union; and [has] the ability to take on the obligations of membership, including adherence to the aims of political, economic and monetary union."

65 Bezdarba slēpšana padomju un sociālistiskajās sistēmās notika caur fiktīvu nodarbinātību: pašlaik nedz jaunajās valsts struktūrās, nedz plašākā sabiedrībā nav ienākusi solidaritātes izpratne, jo nodokļu nemaksāšana, kas kavē patiesa darba tirgus izveidi (arī padara sociālo nodrošinājumu ļoti pieticīgu), netiek reāli nosodīta, kaut gan pārpalikušie pseidoarodbiedrību recidīvi (padomju sistēmā arodbiedrības uzdevums bija nodrošināt, lai darbaspēks ierodas darbā) žonglē ar jauna tipa sociālisma izveidi, piesaucot ES kā ieganstu, lai turpinātu piekopt padomju priekšstāvības tradīcijas.

66 Reālā dekolektivizācija Baltijā ir tik bagāta blēdībām un dažādām viltībām, ka tā prasa nopietnu pētīšanu: pamanot nākam padomju varas neizbēgamo galu, radās virkne pseidozemnieku ar maziem zemes pleķīšiem, resp., kolhoza vadības izraudzītas personas, kam "piešķīra" tās bijušo laiku saimnieku mājas, kas vēl nebija līdz galam nodzīvotas, arī "savu tiesu" kolhoza ganāmpulka, lai tādā veidā atdarinātu "jaunsaimnieku", toties pati vadība sagrāba bagātāko zemes daļu (aizbildinoties ar visādiem valstiskiem motīviem), lai vēlāk salipinātu kopā paša sašķērēto deķi; Baltijā statistika uzdod par "lauksaimnieciskām" platībām personīgos dārzus (0,1ha): šādu un vēl citu iemeslu dēļ lauksaimniecībā patiesi nodarbināto skaits visās bijušajās sociālistiskās zemēs mēdz būt krietni zemāks, nekā statistikas dati to uzrāda.

67 A. Buckwell et al, Feasibility of an agricultural strategy to prepare the countries of Central and Eastern Europe for EU accession, 1994; L. P. Mahlī, L’agriculture et l’Īlargissement de l’union europiene aux pays d’Europe centrale et orientale: transition en vue de l’integration, 1994; Tangerman S., Josling T. E. Pre-accession strategies for Central Europe and the European Union, 1994.

68 Šai tēmai, kas ES dalībvalstīs pazīstama ar latviski grūti pārtulkojamu nosaukumu rural development, AEVEV ir divkārša nozīme: pirmkārt, tanīs valstīs (visvairāk Polijā), kurās saglabājies sīkzemnieks, pat tādā pilnīgi 19. gs. līmenī (ar dažām 20. gs. prasībām), un, otrkārt, tādās valstīs kā, piemēram, Baltijā, kur laukos dislocēts ļoti daudz pseidolaucinieku, proti, uz industriāliem pamatiem organizēts, pēc pilsētas dzīves alkstošs iedzīvotāju kontingents, pievienošanās ES un tās KLP radītu tādu problēmu, ka tieši šie sabiedrības sektori ne visai konsekventi rīkotos ar finanšu resursiem, kas nonāktu viņu rokās, — šis secinājums ir pieklājīgs mājiens visām AEVEV, kuru valdībās atrodas pārsvarā pilsētnieki un pilsētas interešu aizstāvji, lai tās veiktu savu iekšējo lauku sabiedrības atveseļošanas programmu.

69 Vidi saudzējošu normu iekļaušana praktiskos procesos neapšaubāmi tos sadārdzina, tomēr blīvi apdzīvotajās ES dalībvalstīs vides aizsardzībai ir visnotaļ būtiska un taustāma nozīme; tas pats attiecas uz AEVEV, kaut gan šeit vispārējais attīstības līmenis ļauj adaptēties paralēlā veidā, proti, ieviešot vides aizsardzības normas kopā ar ekonomikas attīstību.

Turpmāk — vēl

No Rīgas izdevniecībā "Junda" (redaktors Ivars Tirans) topošās Dr. Eduarda Bruno Dekšņa grāmatas "Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte"