Arhivi runa cela uz Latvijas Republikas 80–gadi

Dipl. hist. Tālis Pumpurinš

sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98.

"Tas latviešu karogs,

to varu jums patiešām sacīt"

Ziņas par latviešu karogu Leo Meijera hronikas publikācijā vidusvācu valodā ir no 9219. līdz 9233. rindai:

9219. "Von Wenden was zu rige komen

zur lantwer, als ich han vernomen,

ein bruder und wol hundert man:

den wart daz mere kunt getan.

die quamen hovelichen dar

mit einer banier rot gevar,

daz was mit wize durch gesniten

hūte nach wendischen siten.

Wenden ist ein burc genant,

von den die banier wart bekant,

und ist in Leten lant geqlegen,

da die vrowen ritens pflegen

nach den siten, als dire man.

vor war ich uch dfaz sagen kan,

9233. die banier der Letten ist."

Pirmās rakstītās ziņas par vendiem sniedz Indriķa hronika, aprakstot lībiešu un latgaļu apdzīvoto zemju kristianizāciju tagadējo Cēsu apkārtnē XIII gadsimta sākumā. Par vendu kristīšanu 1206. gada rudenī, kad šeit savu misionāra darbu veica priesteris Daniels, hronists vēstījis: "Vendi tolaik bija pazemīgi un trūcīgi. Padzīti no Ventas, kas ir upe Kursā, viņi dzīvoja Senajā kalnā, kuram līdzās tagad ir uzcelta Rīgas pilsēta. No šejienes viņus atkal padzina kurši un daudzus no viņiem nogalināja; pārējie aizbēguši pie letiem, dzīvoja kopā ar viņiem turpat un priecājās par priestera ierašanos. Tos pievērsis ticībai un kristījis, priesteris jau iedēstīto vīna kalnu un apsēto tīrumu uzticēja tam Kungam un atgriezās Rīgā.9

Priesterim Danielam sekoja Zobenbrāļu ordeņa bruņinieki, kuri sākotnēji apmetās vendu koka pilī, tā sauktajā Riekstu kalnā. Dažus gadus vēlāk blakus vendu pilskalnam bruņinieku vajadzībām sāka celt mūra pili, kas vēlāk kļuva par nozīmīgu Livonijas ordeņa valsts politisko centru — mestra rezidenci ar nosaukumu Wenden .

XIII gadsimta sākumā liela daļa Cēsu novada ietilpa latgaļu apdzīvotajās teritorijās. Tolaik tagadējās Vidzemes austrumdaļā un Latgalē dzīvoja baltu tauta latgaļi, kas rakstītajos avotos minēta kopš XI gadsimta. Latgaļiem, kas Indriķa hronikā saukti arī par letgaļiem, letiem, latvjiem ( Letti , Leththi , Lethti , Letthi , Letthigalli , Letigalli , Leththigallia ), bet senkrievu avotos par Ktnmujkf , bijusi galvenā nozīme, kad laikā no XIII līdz XVI gadsimtam veidojās latviešu tauta. No viņu nosaukuma veidots vārds latvietis, kuru attiecināja arī uz pārējām Latvijas teritorijā dzīvojošām tautām.

Cēsu novadā iekļāvās arī etniski jauktā Idumeja Gaujas labajā krastā ap Braslas upi, kuru, spriežot pēc arheoloģiskajiem izrakumiem, apdzīvoja latgaļi un viena no Baltijas somu tautām — lībieši. Dažos avotos lībieši dēvēti arī par līviem vai lībjiem (latīņu Livones , vācu Liven ).

Sarežģītāks ir jautājums par vendiem — etnisku grupu, kas pieminēta XIII gadsimta rakstītajos avotos. Dažkārt literatūrā dēvēti par ventiņiem. Par viņu etnisko piederību un izcelsmi izteiktas atšķirīgas hipotēzes, uzlūkojot tos par rietumslāviem, zemgaļiem, kuršiem, lībiešiem vai votiem. Pēc arheoloģiskā materiāla, ko varētu attiecināt uz vendiem, tie bijuši tuvi Kurzemes lībiešiem. Taču vendu kultūras kopība ar Kurzemes iedzīvotājiem varēja izveidoties arī ilgstošas kopdzīves laikā.

Vendu apmešanās pie latgaļiem notikusi jau pirms kristietības pieņemšanas. Par to liecina arheoloģisko izrakumu materiāli, kas iegūti ar XI—XIII gadsimtu datētajā vendu kapulaukā Cēsīs, kā arī viņu dzīvesvietā — Riekstu kalnā. Vendu vārds saglabājies Cēsu pilsētas vāciskajā nosaukumā — Wenden .10

Gatavojot hroniku publicēšanai, L.Meijers ar kritiku iesaistījās polemikā par teksta autora valodas, tulkojumu un citām problēmām, kas apkopojumā zinātniskos izdevumos iznāca pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā.11

1848. gadā tika izdots Tallinas ģimnāzijas latīņu valodas virsskolotāja Eduarda Maijera hronikas tulkojums modernajā vācu valodā:

"Von Wenden aber war gekommen

9220 zu Landes Wehr, wie ich vernommen,

ein Bruder und wohl hundert Mann

denen ward die Zeitung kund gethan:

die kamen stattlich, zu der Noth

mit einem Banner, das war roth

9225 und mit Wei durchschnitten,

undmit Hūter, nach wendischen Sitten.

Wenden ist ein Burg genannt,

deren Banner wurde bekannt,

und ist ind er Letten Land gelegen,

9230 wo die Frauen reitens pflegen

nach ihren Sitten, gleich dem Mann,

wie ich mit Wahrheit sagen kann:

wei und roht der Letten Banner ist."12

Latviešu valodā hroniku pirmoreiz pilnībā tulkojis savulaik pazīstamais vēsturnieks, etnogrāfs un literāts Matīss Siliņš (1861–1942). Viņa hronikas tulkojums prozā ar nosaukumu "(Ditleba Alnpekes) Rīmju hronika" paša apgādā iznāca Rīgā 1893. gadā.13

M.Siliņš hronikas vietu par latviešu karogu tulkojis šādi:

"No Cēsīm tomēr, tā esmu dzirdējis, bij zemes sargos uz Rīgu atnācis kāds brālis ar kādiem simts vīriem. Tiem paziņojot to vēsti, tie smuki glīti gāja turp, ar karogu sarkanā krāsā baltu strīpu pa vidu pa tagadējai cēsinieku (wendischen, Wentiņu) paražai. Bet Cēsis (Wenden), tā sauc kādu pili, kurai tāds karogs, un tā atronas Latviešu zemē, kur sievietes pa paradumam jāj gluži kā vīri. Tas latviešu karogs; to varu jums patiešām sacīt."14

Tā kā mūsdienu Latvijas valsts karoga veidošanas procesā vienādi nozīmīga nebija visa hronika kopumā, bet gan tieši vieta, kur minēts cēsnieku karogs, tad pietiekamu ierosmi popularizēt sarkanbaltās krāsas varēja dot arī vēsturnieku darbi, kuros šis fakts pieminēts vai interpretēts.

Viens no tādiem darbiem bija baltvācu vēsturnieka Oto fon Rūtenberga (1802–1864) 1859. gadā izdotās Baltijas vēstures grāmatas 1. sējums.15

Nodaļā, kurā aprakstīta Livonijas ordeņa cīņa ar zemgaļiem, viņš atsaucies uz Atskaņu hroniku un rakstījis, ka no Cēsīm, kas atrodas latviešu zemē, bijis sarkans karogs ar baltu griezts.16 Vietu, kur hronists tieši uzsvēris, ka tas bijis latviešu karogs, viņš tomēr nav pieminējis. O.Rūtenbergs atšķirībā no baltvācu vēsturnieku lielākās daļas savā darbā ievērojamu vietu ierādījis latviešiem un pat rakstījis ar zināmām simpātijām pret tiem. Tādēļ viņa vēsture daudzus gadu desmitus bija populāra latviešu aprindās.17

Cēsu mācītājs un literāts Gothards Firhufs (1828–1907) 1884. gadā iespiestajā brošūrā par Cēsīm atstāstījis arī Atskaņu hronikas vietu par latviešu karogu.18 Pēc viņa domām minētais karogs neesot latviešu, bet gan drīzāk Baltijas jūras piekrastē dzīvojošo slāvu — vendu zemēm raksturīgā sarkanbaltā krāsa, ko Cēsu ordeņbrāļi pieņēmuši par savu karogu. Tādējādi autors domāja, ka hronists varbūt esot sajaucis latviešus ar vendiem, kas jau XIII gadsimta beigās pārtautojušies, tas ir, pārlatviskojušies vai ģermanizējušies.19

Tāpat kā G.Firhufs arī mācītājs un senatnes pētnieks Augusts Bīlenšteins (1826–1907) Atskaņu hroniku izmantojis vendu etniskās piederības skaidrošanai. Savā kapitālajā darbā "Latviešu cilts un latviešu valodas robežas tagadnē un 13. gadsimtā" nodaļā par Kurzemes vendiem iekļāvis hronikas vietu par cēsnieku karogu.20 A.Bīlenšteins, izmantodams kā argumentu arī citēto vietu par sarkanbaltsarkano karogu, vendus uzskatīja kā piederīgus pie vietējām ciltīm. Viņš kā nepamatotu noraidīja G.Firhufa domu par vendu rietumslāvisko izcelsmi.

Ja iepriekš apskatītie Atskaņu hronikas izdevumi, tulkojumi un pētījumi lielākoties bija pieejami erudītiem vēstures interesentiem, tad ar Jāņa Krodznieka (Krīgera; 1851–1924) darbu "Par zemgaliešiem" varēja iepazīties daudz plašākas latviski lasošās aprindas, jo šo rakstu turpinājumos iespieda populārajā zinātnei un literatūrai domātajā žurnālā "Austrums" 1886. un 1887. gadā.21 1887. gadā šis darbs izpelnījās Jāņa Reinberga prēmiju.22

Jānis Krodzinieks bija viens no pirmajiem latviešu tautības profesionālajiem vēsturniekiem, latviešu vēstures zinātnes pamatlicējiem. Savā darbā viņš izmantojis arī Atskaņu hroniku, kur vietu par cēsnieku karogu tulkojis šādi: "Vāci jo ātri sapulcēja savus spēkus, un arī iz Cēsīm atsteidzās ordeņa brāļi ar simts vīriem zemes sargu ( lantwer ) zem sarkana karoga, baltām strīpām izstrīpotu (Alnp. 9220 cf.): "Cēsis ir pils .. latvju zemē, kur sievietes radušas jāt kā vīrieši, un es jums apliecinu, ka šis arī latvju karogs."23

Par J.Krodzinieka darba popularitāti un pieejamību lasītājiem liecina arī tas, ka Rīgas latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļa "Par zemgaliešiem" iekļāva viņa vēsturisko rakstu kopojumā "Iz Baltijas vēstures" 1. grāmatā, kas iznāca Rīgā 1912. gadā.24 Autors gan šos rakstus vērtēja pieticīgi, uzskatot tos tikai par priekšdarbiem plašākai, vispusīgai latviešu vēsturei.25

Lai šīs grāmatas lasītājam nebūtu jāapmierinās tikai ar latviešu karogam veltīto dažu rindiņu citējumiem, tad ar to saistīto notikumu plašākai attēlošanai izmantots mazliet garāks J.Krodzinieka darba "Par zemgaliešiem" fragments no tā otrā izdevuma.

"Karš plosījās atkal, bet spēki abām pusēm bij ļoti nevienādi. Zemgalieši bija šinīs ilgos kara gados tā jau novājināti, ka spēja vienīgi tik atgaiņāties; uzbrukt vāciem viņi iedrošinājās tikai tad, kad bija cerība viņus nejauši kaut kur pārsteigt. Zemgaliešiem bija diezgan ko nopūlēties, atkaujot sīkos uzbrucienus, kas viņiem no visām pusēm draudēja. Īpaši Kuldīgas pilskungs Jānis Oktenhūzens, pārdroši dūšīgs vīrs, viņiem nedeva miera: viņa laupīšanas un dedzināšanas lauks bija Dobeles un Tērvietenes piļu apkārtnes. Reiz, sadomājis uzbrucienu, viņš paņem sev līdz četrus ordeņa brāļus un pūli kuršu un dodas ceļā uz Dobeli. Zagšus, pa neceļiem un bieziem mežiem, viņš steidzas te jāšus, te kājām, pārlien pār koka žogu, kas sargāja Zemgales robežas, atstāj lielāko daļu no sava pulka slepenā vietā un, paņēmis tik piecdesmit vīru līdz, cer pārsteigt dobeliešus. Tomēr pēdējie bija laikam manījuši, ka tuvojas nelūgti viesi, un sagaidīja viņus pilsvārtos. Kādu laiku viņi izstīvējās, un beidzot Oktenhūzenam, pat ievainotam un neko nepanākušam, bija jādodas atpakaļ. Te dobelniekiem atsteidzās palīgā Tērvietenes kungs Nameisis un dzinās vāciem pakaļ. Viņš gan panāca ienaidniekus pie Babotes pils, bet vāci un kurši atsita viņu un nokāva ap piecdesmit vīru. Oktenhūzens, priecīgs, ka uzbrukums tik labi veicies, ilgi nekavējās un, savācis prāvu pulku, uzkrita no jauna naktī Dobelei, apkāva ap trīs simti vīru, ieguva lielu un bagātu laupījumu un žigli vien, pirms zemgalieši atžirbtos, aizmuka atpakaļ uz Kuldīgu. Zemgalieši, protams, bija ne mazum sašutuši un gudroja, kā atriebties. Nameisis salasīja savus ļaudis un devās ceļā, lai uzkluptu Vidzemei, kur vismazāk viņš būtu gaidāms. Bet jelgavieši bija šo Nameiša nodomu izzinājuši un pavēstīja rīdziniekiem. Vāci jo ātri sapulcēja savus spēkus, un arī no Cēsīm atsteidzās ordeņa brāļi ar simts vīriem zemes sargu ( lantwer ) zem sarkana, baltām strīpām izstrīpota karoga (R.kr. 9220 cf.: "Cēsis ir pils... latvju zemē, kur sievietes radušas jāt kā vīrieši, un es jums apliecinu, ka šis arī latvju karogs.") Vāci, savus pulkus sagaidījuši, apmetās lēģerī, izstādīja sargus un gaidīja pretiniekus. Bet Nameisis pamanīja, ka vāci glūn uz viņu, un domādams, ka šo liels pulks, ņēmās bēgt. Vāci dzinās pakaļ. Tā abējo pulki sasniedz Lielupi. Te trīsdesmit zemgaliešu ielūza caur ledu upē un, pametuši zirgus, devās tālāk. Kamēr viena daļa vācu nopūlējās izraut zirgus no upes, dzinās otra, mazākā, zemgaliešiem pakaļ. Nameisis, to ieraudzījis, uzklupa šiem, nosita trīs ordeņa brāļus un saņēma ciet piecus, kuru starpā arī atradās vācu vadonis, ordeņa maršals Gerhards Racenellenbogens. Sagūstītos, kā jau ieraduši, zemgalieši aizsūtīja uz Lietavu kuningam Trodenam. Te kādos svētkos, ļaudīm par prieku, Gerhardam bija jācīnās divkaujā ar citu kādu savaņģoto, un abi krita."26

Pieminams, ka J.Krodznieks, gatavojot rakstu atkārtotam izdevumam, lasījis grāmatas korektūru un aizrādījis par vietvārdu un personvārdu pareizrakstību.27 Interesanti, ka saglabāts viņa par cēsnieku karogu citētās vietas tulkojums: "zem sarkana, baltām strīpām izstrīpota karoga", kas atšķiras no M.Siliņa Atskaņu hronikas tulkojuma un kas dažus gadus vēlāk polemikā bija ieteikts kā jaunveidojamā latviešu karoga prototipa variants.

Nobeidzot pārskatu par sarkanbaltsarkanā karoga pieminējumu avotu un vēstures literatūras publikācijās, jāatzīmē, ka pamatā apskatīti tie izdevumi, kas varēja būt pieejami latviešu un Latvijas karoga veidotājiem XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Par konkrēta izdevuma izmantošanu dažviet saskarsimies grāmatas turpmākajās lappusēs, bet tas neizslēdz iespēju, ka sarkanbalto krāsu popularizēšanas un karoga tapšanas laikā varēja izmantot arī citus, šeit nepieminētus mazākpazīstamus avotus vai rakstus.

8 Livlandische Reimchronik. Ausgabe Leo Meyer. — Padeborn, 187.

9 Indriķa hronika. — R., 1993. — 99. lpp.

10 Ē.Mugurēvičs. Komentāri. — Grām.: Indriķa hronika. — R., 1993. — 334., 335., 338.–339. lpp.

11 Meyer L. Zur livlandischen Reimchronik Zeitschrift fūr Deutsche Philologie// Meyer L. Über die livlandische Reimchronik. — Dorpat, 1872.

12 Die livlandische Reimchronik von Dittlieb von Alnpeke in das Hochdeutsche ubertragen und mit Anmerkungen versehen von E.Meyer. — Reval, 1848. — S. 258—259.

13 (Dietleba Alnpekes) Rīmju kronika. Tulk. M.Siliņš. — R., 1893. — 90. lpp.

14 Turpat. M.Siliņa piezīmējumi. — 19. lpp.

15 Rutenberg O., von. Geschichte der Ostseeprovinzen Liv–, Esth– und Kurland von der altesten Zeit bis zum Untergange ihrer Selbstandigkeit. — 1. Bd. — Leipzig, 1859.

16 Ibdm, S. 219.

17 Latviešu valodā pirmais tulkojums sāka iznākt 1901.—1902. gadā kā pielikums Puriņu Klāva "Mācības vēstulēm pašstudijai". Viņš bija arī šī tulkojuma un komentāru autors. Diemžēl šis darbs palika nepabeigts. 1908. gadā Baltijas vēsture iznāca Vidiņu Jāņa īsinātā tulkojumā.

18 Vierhuff G. Die Frage: Wo lag die Burg "Alt–Wenden". — R., 1884.

19 Ibdm, S 1.

20 Bielenstein A. Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen Sprache in der Gegenwart und im 13. Jahrhundert. — St. Petersburg, 1892. — S. 345., 347.

21 Austrums. — 1886. g. Nr. 5—7, 10, 11 un 1887. g. Nr. 2, 3, 5.

22 Austrums. — 1887. g. Nr. 389. lpp.

23 Austrums. — 1887. g. Nr. 3, 153. lpp.

24 Par zemgaliešiem. — Grām.: Iz Baltijas vēstures. J.Krodznieka raksti. I. — R., 1912. — 39.—98. lpp.

25 Lasītājiem (izdevēju priekšvārds). — Grām.: Iz Baltijas vēstures. J.Krodznieka raksti. I. — R., 1912. — [III] lpp.

26 Turpat. — 8. lpp.

27 Turpat. Paskaidrojumi un pārlabojumi. — 99. lpp.

Pirmie tautas krāsu meklējumi

Sarkanbaltsarkano krāsu izmantošanu, apzināti pasvītrojot to latvisko nozīmi, parasti saista ar pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumu. Rakstos par Latvijas karoga vēsturi tiek pieminēts, ka šīs krāsas, balstoties uz Atskaņu hronikas ziņām, par savām jau 1870. gadā pieņēmuši latviešu studenti, kuri sāka pulcēties ap Kronvaldu Ati (1837–1875) tā sauktajos Tērbatas latvju rakstniecības vakaros. Diemžēl ļoti maz saglabājušās liecības tieši no tā laika, kad šīm krāsām vajadzēja simbolizēt latvietību. Gandrīz visas atmiņas par šo krāsu lietošanu rakstītas vairāk nekā piecdesmit gadus pēc notikumiem un dažkārt tās ir pretrunīgas. Tāpat arī tie daži zināmie grupu fotouzņēmumi, kuros iemūžināti literāro vakaru dalībnieki, nedod priekšstatu par sarkanbaltsarkano krāsu nozīmi latviešu studējošās jaunatnes aprindās.

Nozīmīgas liecības par šo laiku glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā studentu korporācijas "Lettonia" fondā (3727. fonds, 1. apraksts). Tā kā "Lettonia" izveidojās uz Tērbatas latviešu literāro vakaru pamatiem, tad šeit arī savākti materiāli par tās pirmsākumiem. Arhīvā esošie dokumenti apkopoti galvenokārt divdesmitajos gados, kad veikti priekšdarbi korporācijai veltītā albuma sagatavošanai. Daudzi "Lettonias" vēsturei nozīmīgi dokumenti bija gājuši zudumā pēc Pirmā pasaules kara revolucionāro juku laikā. Šos robus vēstures apkopotāji centās aizpildīt ar atmiņām, bet lielākā daļa "vakarnieku" bija jau aizgājuši mūžībā, un tie nedaudzie, kuri atcerējās savu jaunību, bija stingri gados. Par literārajiem vakariem norakstos saglabājušies "Piezīmējumi" par to, kas no 1870. līdz 1879. gadam tajos padarīts. Šajās regulāri rakstītajās piezīmēs atzīmēti katra vakara runātāji un viņu runu tēmas, dažkārt mazliet plašāk atspoguļots teiktā saturs. Pirms katra semestra sniegts arī dalībnieku saraksts. Savukārt literāro vakaru protokolos, kas saglabājušies tulkotos norakstos, vairāk vērības piegriezts "vakarnieku" sadzīvei. Diemžēl, šie protokoli ir tikai, sākot ar 1875. gadu. 1930. gadā Rīgā izdotajā "Album Lettonorum 1870—1882—1930"1 literāro vakaru vēsture izklāstīta diezgan pamatīgi un pārliecinoši, tomēr arhīva materiāli, uz kuru pamata tā sarakstīta, ir pretrunīgi. Īpaši, ja runa ir par studentu korporācijai tik nozīmīgu atribūtiku kā krāsas.

Pēc K. Valdemāra, K. Barona, J. Alunāna un citu jaunlatviešu darbības izbeigšanās Tērbatā pagājušā gadsimta piecdesmito un sešdesmito gadu mijā, tur studējošo un strādājošo latviešu kopējā sabiedriskā dzīve bija apsīkusi. Tērbatā mītošos latviešus uz sabiedrisku rosību mudināja paredzētā Rīgas Latviešu biedrības jaunceltā nama iesvētīšana 1870.gada 19.februārī. Par to atmiņās rakstījis jurists un žurnālists Jānis Klāviņš (1843–1902.):

"To laiku studēja jau Mētrainē daži Latvju jaunekļi, bet viņu starpā nebija nekādas saites; tie dzīvoja vai nu katrs pa sevi, vai arī piebiedrojās vienai, vai otrai Vācu studentu korporācijai. 18.februārī 1870.g. apmeklēju Kronvaldu. Runājām par Latviešu svētkiem Rīgā un prātojām, vai nebūtu labi, ja arī mēs no savas puses apsveicinātu Rīg[as] Latv[iešu] Biedrību, kura 19.februārī svinēja Biedrības nama iesvētīšanas svētkus. Zināms to vajadzēja darīt. Kronvaldam tobrīd studentu starpā pazīšanās nebija, tādēļ mans uzdevums bija salasīt izklīdušos tautiešus, un man arī izdevās līdz 19.februārim sadabūt telegramai ap 20 parakstu."2

Laikrakstā "Baltijas Vēstnesis" atzīmēts, ka no Tērbatas sūtītai telegrammai, kuru nolasīja svētkos, bijuši 16 paraksti un tajā vēlēts: "Tautas svētkus līdz garā svinēdami, vēlam tev uz priekšdienām arī veikšanos un sekmes pie tādiem goda darbiem, kas mūsu tautai palīdz kļūt jo dienas jo agrāk pie gaismas, patiesības un garīgas brīvības!"3

Par literāro vakaru iesākumu J.Klāviņš atcerējās:

"19.februārī, pēcpusdienā, satikos ar Kronvaldu, kam izstāstīju visu, ko biju izdarījis un piedzīvojis. Pie šās reizes arī pārrunājām, vai nebūtu iespējams sapulcēties vakarā un visiem tiem, kas parakstījuši telegrammu, kopā nosvinēt svarīgos 19.februāra svētkus. Jā, to vajaga izdarīt, tā mēs abi nospriedām. Un atkal apmeklēju visus biedrus tos mudinādams un uzaicinādams, neatrauties no izrīkojamā vakara. Nevajaga domāt, kā studentiem vajag lielu telpu un smalku ēdienu, lai varētu svētkus svinēt. Divi jaunieši, J.Grinbergs un P.Kārkliņš, toreiz sagatavojās uz abiturentu eksāmenu un dzīvoja it prāvā istabā, tā sauktajā "Kuriko vereja". Šo istabu izredzējāmies par sapulces vietu."4

Šajā pirmajā tikšanās reizē sanākušie nolēma turpmāk tikties regulāri sestdienas vakaros.5

"Biedri apņēmās kopt latviešu valodu, runādami to savā starpā un meģinādamies dažādos rakstos; mācīties gramatiku, turēt un lasīt latviešu laikrakstus un radināties latviski dziedāt."6

1 Album Lettonorum. 1870–1882–1930. — R., 1930. — I–XVI lpp.

2 Deglavs A. Latviešu attīstības solis no 1848–1875.g. — R.,1893. — 89.lpp. Tekstā minētā Mētraine ir Tartu, kas tā tika saukta pēc tai caurtekošās Emjagi upes latviskotā nosaukuma Mētra.

3 Latviešu svētku dienas Rīgā. — Baltijas Vēstnesis. — Nr.8.,1870.g. 26.febr.

4 LVVA 3727.f.,1.apr.,8.l.,3.lpp.

5 Kundziņš K. Kronvalda Attis. Gabals iz latviešu garīgās dzīves. — R.,1905. — 165.lpp.

6 Turpat.

Turpinājums — seko

Liborija Bergmaņa 1817.gadā izdotās "Atskaņu hronikas" titullapa

Vecākās Livonijas atskaņu hronikas, tā sauktā Heidelber-gas noraksta, lapas reprodukcija, kurā pieminēts cēsnieku sarkanbaltasarkanais karogs