Prof. Viktors Dinēvičs, Latvijas pieaugušo tautsaimnieciskās izglītības asociācijas prezidents, — "Latvijas Vēstnesim"

Pieaugušo izglītība arvien vairāk pārvēršas par sabiedrības ekonomiskās attīstības ietekmīgāko faktoru. Tādēļ arī Latvijā, ja gribam nopietni domāt par savu saimniecisko izaugsmi, būtu jāpaātrina "Pieaugušo izglītības likuma" pieņemšana.

Pieaugušo izglītības likuma nepieciešamība un svarīgums jau daudzkārt iztirzāts dažādos preses izdevumos. To starpā arī 1999.gada 19.janvārī "Latvijas Vēstnesī" rakstā "Pieaugušo izglītība un Latvijas attīstība".

Pieaugušo izglītības problēmas pētītas arī vairākas kapitālos darbos. Tā, piemēram, 1992.gadā publicēts pētījums angļu zinātnieka P.Džarvisa redakcijā — "Pieaugušo izglītības perspektīvas Eiropā" ("Perspectives on adult education and training in Europe". Ed. by Peter Jarvis. — Leicester, NIACE.— 1992.). Vai arī "Pieaugušo izglītības pētījumi pārejas perioda valstīs" — ("Adult education research in the countries in transition". Ed. by Zoran Jelenc. — Ljubljana, SAES. — 1996).

Diemžēl šajos pētījumos pievērsta nepietiekama uzmanība pieaugušo izglītības finansēšanas jautājumiem, kas pie mums aktuāli tieši tagad, kad jāaktivizē darbs pie kārtējā pieaugušo izglītības likuma projekta. Lai noteiktu galvenās problēmas, nepieciešama kaut vai īsa pieaugušo izglītības attīstības procesu salīdzinoša analīze.

Tādēļ mēģināsim uzsvērt tās globālās tendences, kas būtu jāievēro, izstrādājot nākamo pieaugušo izglītības likumprojektu.

Globalizācijas ietekmē pieaugušo izglītības galvenā funkcija kvalitatīvi mainās. Tā pāriet no formālās bāzes izglītības funkciju realizācijas uz nepārtrauktu pieaugušo izglītošanu atbilstoši mainīgā darba tirgus vajadzībām cilvēka mūža garumā.

Arī daudzmaz nopietniem politiķiem beidzot kļuvis skaidrs, ka izglītība vispār un pieaugušo izglītība tai skaitā ir visas nācijas bagātība un tai ir jābūt pieejamai visiem neatkarīgi no vecuma, rases, mantiskā stāvokļa un kārtas.

Vēl atzīmējams, ka globalizācijas rezultātā izglītības pakalpojumu izmaksas visās jomās pieaug līdz ar cilvēces zināšanu apjoma pieaugumu un izglītības procesa intensifikāciju. Un tad rodas jautājums: kā un no kurienes ņemt līdzekļus, lai finansētu dažādus izglītības virzienus, dažādas izglītības apakšsistēmas?

Lielākajā daļā valstu izglītību kopā ar pieaugušo izglītību finansē no valsts un pašvaldību budžetiem. Un kopumā šī finansēšana notiek divos virzienos: sociāli nepieciešamās izglītības (obligātās izglītības) finansēšana un sociāli optimālās izglītības finansēšana.

Pirmo lielākajā daļā valstu jau finansē pilnībā no budžeta (kaut gan atzīmējams, ka obligātās izglītības līmenis dažādās valstīs noteikts dažāds — no pamatskolas četrām klasēm līdz koledžas līmenim). Otro, kas visvairāk attiecināma uz pieaugušo izglītību, pagaidām no budžetiem finansē paskopi. Un tomēr ledus ir sakustējies.

Piemēram, Bila Klintona administrācija nesen izvirzīja ideju — katram jaunajam amerikānim nodrošināt vismaz divgadīgo koledžas izglītību (tas gan ir solis atpakaļ, salīdzinot ar Džona Kenedija uzsākto pāreju uz vispārējo augstāko izglītību. Varbūt tas bija viens no iemesliem, kas veicināja Kenedija slepkavību — novirzīja naudu izglītībai, nevis citām vajadzībām?).

Kad ASV apsekoja šīs idejas izmaksas, tad 1994. gadā konstatēja, ka koledžas izglītība tipiskai amerikāņu ģimenei prasa vidēji 14% ģimenes budžeta, kas ir pārāk smags slogs vidēji turīgām ģimenēm. Kļuva skaidrs, ka jāmeklē citi finansējuma avoti, proti, budžeta līdzekļi. Un tas tāpēc, ka darbojās tā sauktais dalītās atbildības princips — izglītība jāfinansē visiem, kas gūst no tās labumu. Un tie ir:

- sabiedrība kopumā, valsts un pašvaldības;

- uzņēmēji;

- paši izglītojamie.

Tomēr vairāki finansētāji vienlaikus rada vairākas dilemmas, kas raksturīgas pašreizējā periodā daudzās valstīs un arī pie mums.

Vispirms jāizšķir jautājums: kādas izglītības sfēras kam jāfinansē? Šeit ir daudz variantu. Viss atkarīgs no katra izglītības pakalpojuma patērētāja maksātspējas objektīva izvērtējuma, no ieguldījuma atdeves ātruma un stratēģiskā mērķa izvēles tautsaimniecībā.

Svarīgi arī atrast visracionālākos izglītojamo finansēšanas ceļus.

Praksē visvairāk dominē tieša mācību iestāžu finansēšana, nevis izglītojamo finansēšana bez starpniekiem. Var jau būt, ka atsevišķiem finansu grupējumiem ir izdevīgi dalīt līdzekļus mācību iestādēm vai citiem starpniekiem. Starpniekam taču iespējams gūt sev gan morālos, gan materiālos labumus, apliecināt savas eksistences nepieciešamību sabiedrībai, apmierināt savu varaskāri. Jāatzīmē, ka šis "dalīšanas sindroms", tāpat kā "atļaušanas vai aizliegšanas sindroms" ir ieviesies gandrīz visās tautsaimniecības nozarēs, pateicoties mūsu nepārdomātajai likumdošanai.

Nedrīkstam arī aizmirst vēl kādu svarīgu globalizācijas objektīvo likumsakarību — izglītība ir visas nācijas bagātība, un tai ir jābūt pieejamai visiem neatkarīgi no maka biezuma.

Visu šo problēmu risinājumi tieši vai netieši saistīti ar nepieciešamību ievērot sociālā taisnīguma principus, kurus negatīvi ietekmē starpniecības struktūras. Tādēļ ir svarīgi novadīt līdzekļus līdz izglītības pakalpojumu saņēmējiem bez liekiem zaudējumiem — dažādai ierēdņu starpniecībai un mākslīgi izveidotiem fondiem.

Tomēr Eiropā tradicionāli finanses tiek sadalītas mācību iestādēm. Tā, Vācijā pieaugušo izglītības iestādes — tautas augstskolas — saņem 30 — 50% valsts un pašvaldību budžetu finansējuma. Analogi ir Beļģijā, Dānijā un citur Eiropā.

Bez šaubām, eksistē arī tiešā pieaugušo izglītojamo finansēšana ar subsīdijām vai kredītiem. Tas galvenokārt attiecas uz sabiedriskajiem un privātajiem fondiem, mācību iestāžu fondiem, bet visbiežāk uz nodarbinātības dienestiem, ar kuru starpniecību (tomēr atkal starpniecību!) nauda nokļūst līdz izglītojamajiem.

Lielbritānijā, piemēram, pieaugušo izglītošanu subsidē gan atkarībā no ģimenes ienākuma lieluma, gan atbilstoši kādas tautsaimniecības nozares attīstībai.

Bila Klintona administrācija iedibināja 1500 dolāru stipendiju gadā pieaugušajam divgadīgās koledžas izglītības subsidēšanai.

Lai kādas arī būtu attīstīto valstu pieaugušo izglītības finansēšanas metodes un paņēmieni, tās vairāk vai mazāk nodrošina visu savas valsts iedzīvotāju izglītošanu atbilstoši zinātnes un tehnikas progresam. Turpretim Latvijas valdošā elite pašreiz negrib un neprot atrast pietiekamu finansējumu izglītībai, jo tiek aizmirsts sabiedrisko sistēmu objektīvais intelekta attīstības likums — intelekta (zinātnes, izglītības, kultūras) attīstībai vienmēr jāapsteidz ražošanas attīstība, nevis otrādi.

Turklāt neprotam pagaidām arī radīt tādu saimniecisko vidi, kas dotu iespēju godīgi nopelnīt katram pašam nepieciešamos līdzekļus savai izglītībai, faktiski intelektuālajai atražošanai. Tādēļ arī nav jābrīnās par studentu aktivitātēm pret valdības piedāvāto izglītības finansēšanas politiku, kas pēc būtības neatbilst attīstības objektīvajām likumsakarībām. Pamatojumam daži salīdzinājumi gan pieaugušo izglītībā, gan izglītībā vispār.

Salīdzināsim pieaugušo izglītības finansēšanas apjomus Latvijā un ASV. Ja var ticēt Centrālās statistikas pārvaldes un Izglītības un zinātnes ministrijas datiem, Latvijā valsts un pašvaldību budžeti finansē ap 45% no visa pieaugušo izglītības finansējuma, bet ASV — tikai 8%. Savukārt pašu izglītojamo ieguldījums Latvijā ir 17%, bet ASV — 35% (pēc "National Household Education Survey" apsekošanas datiem, 1998.gadā un 1999.gada Pieaugušo izglītības gada grāmatā publicētajiem datiem). Tātad viss otrādi. Pavirši vērtējot šos skaitļus, var likties, ka pie mums pieaugušo izglītību finansē daudzkārt labāk nekā ASV. Šos datus pat var pasniegt tautas dezinformēšanai, līdzīgi kā tas tiek darīts ar iekšzemes kopprodukta pieauguma rādītājiem.

Kāds tad ir patiesais stāvoklis Latvijā ar pieaugušo izglītības finansēšanas iespējām salīdzinājumā ar ASV? Iekšzemes kopprodukts, rēķinot uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, Latvijā ir aptuveni astoņas reizes mazāks nekā ASV. Tas nozīmē, ka faktiski iedzīvotāju izglītības aktivitātēm arī jābūt ievērojami zemākām.

Pēc mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūras (Latvijas statistikas gadagrāmata, 1998) redzams, ka ģimenes izglītībai vidēji var atļauties ap 0,8% no kopējiem ienākumiem uz vienu cilvēku gadā.

Savukārt pēc 1999.gada statistikas datiem redzams, ka tautsaimniecībā nodarbināto vidējā neto darba samaksa mēnesī ir aptuveni Ls 102, gadā Ls 1224 jeb ap 2000 dolāru. Tas nozīmē, ka izglītībai gadā var atļauties tikai Ls 13,25 jeb 22 dolārus, ieskaitot bērnu skološanai nepieciešamos līdzekļus.

Pēc LR Labklājības ministrijas un Apvienoto Nāciju Attīstības programmas pētījumiem par nabadzību Latvijā redzams, ka trūcīgās mājsaimniecības uz vienu bērnu spiestas gadā izdot Ls 82. To var atļauties, tikai nesamaksājot citas dzīvei nepieciešamās vajadzības. Turpretim ASV minimālie (nevis vidējie) gada pieļaujamie izdevumi izglītībai uz vienu cilvēku ir ap 275 dolāri gadā. Tikai aptuveni pieņemot, ka pie mums izglītības pakalpojumi ir vismaz divas reizes lētāki, mūsu cilvēku izglītības iespējas atpaliek no ASV vismaz piecas reizes.

Kā rāda iepriekšminētie pētījumi par nabadzību Latvijā, aptuveni 80 līdz 60% iedzīvotāju dzīvo zem nabadzības līmeņa vai gadā viņu ienākumi ir ap Ls 1000. Un tas nozīmē, ka labākajā gadījumā viņi var atļauties sevis izglītošanai tikai aptuveni 13 dolārus gadā. Bet varbūt nepieciešamo finansējumu nodrošina budžets? Izrādās, viss finansējums, kas izmantots pieaugušo izglītošanai, nodrošina kursu apmeklēšanu tautsaimniecībā nodarbinātajiem iedzīvotājiem tikai vienreiz deviņos gados. Un tas ir apstākļos, kad zināšanu apjoms pasaulē dažādās nozarēs dubultojas pusgada līdz divu gadu laikā.

Un, ja vēl ņem vērā turīgā pola iedzīvotājus, kas var atļauties apmeklēt pat vairākas reizes gadā dažādus kursus, tad faktiski liela daļa cilvēku var saņemt pieaugušo izglītības pakalpojumus tikai reizi desmit gados.

Šie relatīvie salīdzinājumi, bagātību polarizācija mazākuma rokās un mērķtiecīga vairākuma noplicināšana liecina par cilvēku diskrimināciju, par cilvēktiesību un sociālā taisnīguma principa neievērošanu pieaugušo izglītības jomā un konkurētspējas samazināšanos darba tirgū. No minētajiem datiem secināms, ka studentu izglītības pašfinansēšanu Latvijas apstākļos var atļauties tikai ļoti mazs pat turīgo ģimeņu skaits.

Tomēr problēma nav tikai līdzekļu nepietiekamībā, finansēšanas mehānisma nepilnībās (finansēt mācību iestādes vai izglītojamo) vai izglītojamo diskriminācijā pēc maka biezuma.

Problēma slēpjas arī izglītības procesa finansēšanas būtības neizpratnē. Joprojām lielākajā daļā valstu un daļēji arī pie mums pastāv uzskats, ka izdevumi izglītībai jāsaprot kā izdevumi personiskajam patēriņam. Par to liecina ikdienas prakse, kad izglītībai paredzētās stipendijas, dažādas aizdevumu formas, pabalstus traktē kā indivīda ienākumus. Aizmirst, ka izglītotību, cilvēku dažādas prasmes kopš seniem laikiem uzskata par vienu no svarīgākajiem ražošanas faktoriem. Vairums pasaules ekonomistu un speciālistu jau sen izdevumus izglītībai pielīdzina investīcijām, nevis individuālam patēriņam. (Likumdevēju izglītības būtības neizpratne noved pie tā, ka finansējumu izglītībai ieskaita ar nodokli apliekamajā līdzekļu bāzē.) Tādējādi šāda valsts politika samazina investīcijas tautsaimniecības attīstībai. Tas sevišķi attiecināms uz pieaugušo izglītības finansēšanu.

Tā kā pieaugušo izglītība pasaulē arvien vairāk nostiprinās par vienu no galvenajiem ekonomiku attīstošajiem faktoriem, tad arī šo izglītības iespēju nodrošināšanai jāpievērš lielāka uzmanība. Un to var izdarīt, pieņemot speciālu likumu.

Kādam būtu jābūt pieaugušo izglītības likumam, lai tas atbilstu sabiedrības attīstības objektīvajām tendencēm ne tikai Eiropā, bet gan visā pasaulē, un veicinātu mūsu tautsaimniecības attīstību?

Vispirms likumam būtu jānodrošina nevis deklaratīvas iespējas katram iedzīvotājam mācīties vismaz vienreiz gadā pieaugušo izglītības mācību iestādēs neatkarīgi no mantiskā stāvokļa un iepriekšējās izglītības. To var panākt ar efektīvu šīs sistēmas finansējuma nodrošināšanu. Turklāt likumā jāparedz diferencētas finansēšanas iespējas, piemēram, lai vismazturīgākais vismaz vienreiz gadā varētu paaugstināt savu kvalifikāciju vai arī pārkvalificēties.

Neatkarīgi no finansējuma lieluma likumam jānodrošina līdzekļu plūsma bez liekiem zudumiem. Tas nozīmē, ka jānodrošina minimālais starpnieku skaits starp finansējuma avotiem un izglītojamo. Un ne tikai tas. Būtu jāizslēdz arī individuālo līdzekļu akumulēšanās iespējas starpnieku struktūrās (fondos, sabiedrībās u.tml.) ar valsts un pašvaldību ierēdņu piedalīšanos. Jebkāda veida starpnieki vienmēr prasa papildu līdzekļus sevis uzturēšanai, jebkura starpniecība noved pie diktāta, objektīvo likumu neievērošanas. Pat vēl sliktāk — noved pie korupcijas un lielākas birokrātijas, kas savukārt palielina izglītības izmaksas. Par to mēs jau uzskatāmi pārliecinājāmies Eiropas Savienības korupcijas skandālos. Par to mēs pārliecināmies arī Latvijā, kad tiek izmantots vairākpakāpju finansēšanas mehānisms. Sevišķi tas jūtams lauku skolās.

Neraugoties uz šo bēdīgo pieredzi, arī Saeimā nesen izskatītajā un atliktajā likumprojektā bija iestrādātas naudas dalītāju sindroma normas (starpnieku institūcija ministrijas personā). Veidojot uzlabotu likumprojekta variantu, būtu jāiestrādā tāds finansēšanas mehānisms, kas darbotos automātiski, lai nebūtu vietas birokrātiem, korumpantiem un nekompetentiem dalītājiem. Tas iespējams, ja katram izglītojamajam zināma naudas summa vienmēr sekotu līdzi. Šos līdzekļus kopumā varētu veidot valsts, pašvaldības budžeti, uzņēmēju maksājumi un individuālās iemaksas. Tad katram personīgi būtu brīva izvēle, kur, ko mācīties un cik par to maksāt. Tikai ar tādiem nosacījumiem varētu darboties civilizēts izglītības pakalpojumu tirgus mehānisms. Bez šaubām, šāds mehānisms var darboties ar nosacījumu, ka vispirms indivīds pats ieskaita savā kontā noteiktu summu (ja viņam tāda ir) un šie līdzekļi izmantojami tikai paša izglītībai.

Tāda sistēma jau tagad ieviesta Anglijā. Katrs individuāli atver savu rēķinu (Individual Learning Account) krājkasē un ieskaita tajā paredzēto minimālo summu. Rēķinus atver atbilstoši valstī realizējamajai mūža izglītības (Lifelong Learning) programmai. Paredzēts, ka jau šogad rēķinu skaits sasniegs miljonu. Jāatzīmē, ka šie rēķini saistīti arī ar banku kredītiem izglītībai.

Likumā jāiestrādā arī reāli līdzekļu iegūšanas avoti. Turklāt jāievēro, ka pieaugušo izglītības finansēšanas struktūra būtiski atšķiras no skolu un augstskolu finansēšanas. Šeit izdevumos papildus jāparedz tādas pozīcijas kā transporta izdevumi, viesnīcas, reizēm ēdināšana un pat bērnu uzraudzīšana mācību laikā.

Lai nodrošinātu nepieciešamo finansējumu, vispirms jāmaina likumdevēju domāšana. Kamēr mēs uzskatīsim, ka izglītībā ieguldītie līdzekļi ir individuālā patēriņa līdzekļi, ka tie ir apliekami ar nodokļiem, tikmēr līdzekļu izglītībai nepietiks nekad. Tā tiks finansēta pēc pārpalikuma principa, un mūsu tautas intelekta līmenis turpinās slīdēt lejup. Bet, ja likumprojekta tālākie veidotāji un likumdevēji pareizi sapratīs, ka izglītībā ieguldītie līdzekļi ir investīcijas nākotnei, tad arī pieaugušo izglītība varēs beidzot pildīt savu galveno funkciju — sabiedriskās sistēmas paātrinātu attīstību atbilstoši zinātnes un tehnikas līmeņa prasībām.

Bez šaubām, tas panākams, ja likumdevēji un viņu konsultanti sapratīs, ka katram lēmumam un likumam jāveicina tiešām tikai sabiedrības pozitīvam patēriņam nepieciešamo vērtību ražošana, nevis uzskatīs, ka likumdevēju galvenā funkcija ir izdomāt jaunus tiešos un netiešos nodokļus.

Likuma projektā būtu arī jāiestrādā tādi finansēšanas avoti kā subsidēšana un kreditēšana. Subsidēšanas un kreditēšanas formas var būt daudzas un dažādas. Sākot no valsts, banku un darba devēju subsīdijām un beidzot ar individuālām iemaksām. Piemēram, Anglijā ieviesta karjeras aizdevumu sistēma — (Career Development Loau).

Tradicionāla pieaugušo izglītības finansēšanas forma ir dažnedažādas nodokļu atlaižu sistēmas. Tā, piemēram, Lielbritānijā praktizē profesionālās kvalifikācijas paaugstināšanas nacionālo sistēmu (National Vocational Qualifications), ASV — jau iepriekš minētās koledžas izglītības dotācijas un dažādas formas citās valstīs. Tomēr kopējā ideja visām finansēšanas formām ir — nodrošināt finansēšanu bez starpniekiem, minimizēt birokrātu un ierēdņu iejaukšanos šajos procesos.

Konceptuāli šāda pieeja tika iestrādāta izglītības likuma projektā, ko 6. Saeimā pieņēma pirmajā lasījumā. Tā vietā, lai otram lasījumam sagatavotu uzlabotu variantu, tika faktiski sagatavots konceptuāli jauns likuma projekts, kurā iestrādāja atkal veco birokrātu variantu — naudas dalītāju sindromu. Un tā kā nebija pamatoti naudas iegūšanas avoti un nebija iepriekš valdošajā koalīcijā izspriests, kuras partijas rokās būs šī dalīšana, tad laikam tāpēc likumprojekts tika atlikts.

Lai Pieaugušo izglītības likums kļūtu par tautsaimniecības attīstību veicinošu faktoru, lai nodrošinātu mūsu konkurētspēju vispirms Eiropā un pēc tam pasaulē, likumprojektā vismaz konceptuāli būtu jāiestrādā iepriekšminēto problēmu risinājums atbilstoši attīstības objektīvajām likumsakarībām.