ANO cilvēktiesību balvai

Gunāram Astram

Viņas ekselencei Mērijai Robinsones kundzei,

ANO Augstajai cilvēktiesību komisārei

1998. gada 8. jūlijā

Jūsu Ekselence!

Sakarā ar Jūsu 1998. gada 28. maija uzaicinājumu izvirzīt Apvienoto Nāciju Organizācijas cilvēktiesību balvas cienīgu personu vai organizāciju, man ir gods nominēt Gunāru Astru, cīnītāju par Latvijas nacionālo neatkarību un vispārējām cilvēktiesībām padomju režīma laikā.

Gunāra Astras izvirzīšana ANO cilvēktiesību balvai Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas pusgadsimta jubilejas gadā man ir īpaši svarīga, jo šī deklarācija bija Gunāra Astras cilvēktiesību aizsardzības darba stūrakmens.

Tā kā Gunārs Astra pāragri miris 1988. gadā, nominēju viņu Apvienoto Nāciju balvas piešķiršanai pēc nāves.

Pieņemiet, Ekselence, manas visaugstākās cieņas apliecinājumus.

Valdis Birkavs,

Latvijas Republikas ārlietu ministrs

"XX gadsimta Latvietis" — tā Gunāru Astru, savas tautas nacionālās apziņas un vispārējo cilvēktiesību aizstāvi, nosaucis ievērojamais latviešu dzejnieks Uldis Bērziņš.

Viņa devums ir tikpat neparasts kā viņa liktenis. Varētu teikt, ka viņa misija ir bijusi paust savas tautas centienus šajā sarežģītajā gadsimtā, taču neveidojot politiskus grupējumus. Viņa izvēle bija atklāta cīņa pret Latvijas tautas vēstures nepareizu traktējumu, pret latviešu valodas un kultūras izskaušanu un noplicināšanu, cīņa par šīs sabiedrības demokrātisko ideālu īstenošanu. Viņš lasīja un izplatīja Padomju savienībā aizliegtu literatūru, klausījas Rietumu raidstaciju ziņas un informēja savus tautiešus, tikās ar cilvēkiem no ārzemēm un stāstīja viņiem par stāvokli Latvijā.

Informācijas trūkums liedz cilvēkam spēju veidot pareizus uzskatus un liek atrofēties viņa domāšanai. Cilvēks ar atrofējušos domāšanu ir nepilnvērtīgs un pazemots, ar viņu var manipulēt, viņš kļūst par marioneti un vergu. Tie ir vārdi no Gunāra Astras runas 1983.gada 19.decembrī, kad viņš tika otrreiz tiesāts. Šo runu uzskata par otru svarīgāko dokumentālo liecību — pēc 1979.gada "Baltijas Memoranda" — par Padomju savienībā nelikumīgi iekļauto Baltijas valstu nacionālās apziņas saglabāšanos. Un tas visefektīvāk pievērš uzmanību vispārējo cilvēktiesību un brīvību, uzskatu un vārda brīvības patiesajai būtībai, kā arī visu tautu tiesībām brīvi noteikt savu politisko statusu un brīvi realizēt savas ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, kas vienmēr ir bijuši viņa darbības vadmotīvi.

Viņam bija lemts gandrīz divdesmit gadus pavadīt ieslodzījumā un pāragri aiziet no dzīves slimības saasināšanās dēļ, kas, iespējams, notika valdošās sistēmas pieņemtā lēmuma rezultātā.

Bērēs 1988.gada 19.aprīlī viņa kapu cilvēki aizbēra ar rokām. Skumji, taču šī bija pirmā reize, kad Gunārs Astra un tauta bija tik cieši kopā.

Viņš samierinājās ar savu likteni — pārliecībā par to, ka pienāks laiks, kad viņa devums iegūs nozīmi. Apvienoto Nāciju balva būtu labs apliecinājums tam.

Valdis Birkavs

Rīgā 1998.gada 8.jūlijā

"Latvijas Vēstneša"

(Gunta Štrauhmane, Juris Afremovičs)

tulkojums no angļu valodas