Lielajam Haraldam Mednim

92. šūpuļsvētki

Visā atvasaras ziedu krāsainībā un draugu sirsnībā Maestro Haralds Mednis svētdien svētīja savu 92.dzimšanas dienu. Pēc tikko pārciesta plaušu karsoņa gan vēl slimnīcas palātā, taču možs un, kā allaž, asprātīgs — sak, labāk jau patiktu lasīt to gadskaitli no otras puses, lai iznāk 29, bet jāpietiek ar to, kas ir. Ciemiņu ir daudz, visvairāk jau "Tēvzemes" vīru, arī abas koncertmeistares — Maija Saiva un Gunta Sproģe, novadnieki no Madonas puses, arī kora draugi no malu malām. Vistālāko ceļu mērojusi Tallinas skolotāju kora dziedātāja Marta Johansone, kam ar "Tēvzemi" draudzība jau kopš pirmajiem vieskoncertiem piecdesmito gadu sākumā.

No ASV Biogrāfiju institūta saņemta Gada ievērojamākā cilvēka apliecība. Pēc trim mēnešiem tiks saņemta arī zelta medaļa. Šādu atzinību mūsu valstī izpelnījies vēl tikai akadēmiķis Jānis Stradiņš.

Sirsnīgus sveicienus jubilāram lūdzis nodot novadnieks Andrejs Eglītis, kas pēc 53 Zviedrijā pavadītiem gadiem tikko atgriezies dzimtenē. Par šo sveicienu Haralds Mednis ir ļoti pateicīgs:

— Mēs, lazdonieši, vienmēr esam bijuši lepni, ka no mūsu puses nācis tāds varens vīrs. Viņš arī par Dziesmusvētkiem ir ļoti labi pateicis — ka tā ir dvēseļu sadziedāšanās. Labi gan, ka viņš ir atkal mājās. Varbūt palīdzēs mums sapurināties.

Goda vietā tiek likta Rīgas Domes dāvana — fotokonkursam iesniegtais Haralda Medņa portrets. Tas uzņemts šīs vasaras Dziesmu svētkos, kad Maestro atkal diriģēja "Gaismas pili". Ar šo Ausekļa un Jāzepa Vītola dziesmu savijies viss Haralda Medņa mūžs līdz pat zvaigžņu stundai 1985.gadā, kad pati tauta atsauca viņu tūkstošbalsīgā kora priekšā un dziesma tika atkārtota trīs reizes.

Haralds Mednis visiem sirsnīgi pateicās par atnākšanu, jo katrs labs vārds un katra laba doma spēku dod. Viņam piebalsoja arī Ksenijas kundze: "Neesam necik stabili uz kājām, bet ar jūsu atnākšanu jūtam lielāku garīgo stabilitāti. Citādi pēc Dziesmu svētkiem un Operas svētkiem sākām justies diezgan vientuļi."

Atbildot daudzajiem sveicējiem, Maestro ar sirsnīgu gaišumu balsī sacīja:

— Dzīve mani tā visu laiku ir vedusi, lai es būtu kopā ar tautu. Lai es darītu to, kas ir vajadzīgs, lai mūsu tauta zeltu. Un lai mēs kaut ko labu atstātu aiz sevis. Lai mūsu latviešu tauta radītu jaunas vērtības, kas pasaules tautu vidū būtu nemirstīgas un godājamas.

Nākamā goda diena arī vairs nav tālu — 28.novembrī Haralda Medņa lolotā "Tēvzeme" atzīmēs pusgadsimta jubileju.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Trīs tikšanās

ar Liepu dinastiju Jūrmalā

Ilze Liepa Andris Liepa

Jūrmalai ir liktenīga vieta Liepu ģimenes dejas gaitās.

Pirms 45 gadiem šeit tika izlemts un sākts jauniņā puisīša Māra Liepas ceļš pretim visu laiku slavenākā latviešu dejotāja un pasaules zvaigznes slavai. Te viņš daudzkārt uzstājās, būdams jau Maskavas premjers. Uz Dzintaru skatuves pēdējoreiz uzgāja 1986. gadā skolasbiedra komponista Aleksandra Kublinska autorkoncertā, nu tikai kā dziedātājs.

Pēc trim gadiem, dižajam Mārim jau aizsaulē esot, no šīs pašas skatuves sākās viņa meitas Ilzes primabalerīnas ceļš un viņas nu jau gandrīz desmit gadus ilgā draudzība ar Latvijas skatītāju. Toreiz viņa nodejoja Mirstošo gulbi, Čaikovska "Krievu deju", bet kopā ar jauno rīdzinieku, nu jau amerikāņu baleta solistu Erlendu Ziemiņu (tobrīd vēl jūrmalnieku) — aizkustinošu improvizētu mīlas duetu. Nākamajos gados tiem sekoja Mēdeja, Melnā silfīda, Bovarī kundze, kā arī speciāli sadarbībai ar Nacionālās operas baletu iestudētās traģiskās lomas — Zobeīda "Šeherezadē" un Fedra. Pirmizrādes notika šī gada februārī un maijā, apliecinot Ilzes tuvību mūsu baletam, viņas būtībā unikālo darbu tēva piemiņas glabāšanā un dzimtas tradīciju turpināšanā.

Tikšanās Jūrmalā nule šo atziņu apstiprināja.

Vispirms bija baleta lielfilmas "Ugunsputna atgriešanās" izrāde Majoru kultūras centrā, kuru ievadīja Ilzes (Zobeīdas loma filmā) un Andra Liepas (filmas scenārija autors, režisors un triju galveno lomu izpildītājs — Petruška, šahs Rijārs un Ivans Caradēls) klātbūtne.

Filmas absolūtā pirmizrāde, pateicoties "Pareks bankas" atbalstam, notika Rīgā pērnajā oktobrī un tikai pēc tam Maskavā un Sanktpēterburgā. (Filmas pirmizrādē tika paziņoti arī pirmie trīs Māra Liepas stipendiāti Rīgas Horeogrāfijas skolā — tādus arī turpmāk nosauks starptautiskais Māra Liepas fonds, kura prezidente ir Ņina Kondratjeva.) Vēlāk "Ugunsputna atgriešanās" ar lieliem panākumiem tika parādīta Ņujorkas starptautiskajā kinofestivālā un starptautiskajā kinofestivālā "Kinotaurs" Sočos šovasar.

Aiz ārēja spožuma slēpjas kaut kas daudz vērtīgāks un gudrāks. Sākot darbu pie projekta "Ugunsputna atgriešanās", Andris turpināja tēva iesākto ceļu krievu ķeizariskā baleta šedevru — Mihaila Fokina horeogrāfiju atgriešanā uz dzimteni. Krievijā tie lielākoties oriģinālā nebija skatīti, jo piedzima slavenajās "Krievu sezonās" ( Saisson de Russe ) Parīzē un Montekarlo gadsimta sākumā. Māris Liepa atdzīvināja "Rozes garu", dēls — "Petrušku", "Ugunsputnu" un "Šeherezadi" — vispirms uz Marijas un Lielā teātra skatuvēm Sanktpēterburgā un Maskavā, tad — lielfilmā, kā arī uz Latvijas Nacionālās operas skatuves (Šeherezadi!). Tas bija cēls un liels kultūrvēsturisks veikums, kas salīdzināms ja nu vienīgi ar kāda pazaudēta Luvras vai Ermitāžas šedevra atgūšanu. Neatkarīgi no tā, kam šie šedevri īsti pieder — Francijai, Krievijai, Fokina dzimtai, Liepu dzimtai, tātad arī Latvijai...

Nākamais vakars Jūrmalā uz Dzintaru koncertzāles skatuves izskanēja kā žilbinoša baleta zvaigžņu parāde. Arī te idejiskie vadoņi bija Ilze (dejā un sava baleta ansambļa — anturāžas — izveidē) un Andris. Pēdējais kā aizkustinošs vakara vadītājs, šarmants baleta mākslas play–boy un šīs mākslas popularizētājs. Konferansjē teksti vienlīdz brīvi skanēja latviešu, angļu, krievu un franču valodā, "neiezubrīti" un neatkārtojoties, viegli kā pati deja.

Programma bija raiba, visām gaumēm — no pērnā gadsimta akadēmiskās klasikas (Petipā), cauri padomju drāmbaletam un Rietumu izcilo horeogrāfu darbiem (Balančins, Alberto Alonso) līdz mūsdienu horeogrāfu visjaunākajiem sacerējumiem un mūzikai, kas šobrīd populāra ne tikai baletā — Astors Piacolla, filmas "Titāniks" fināldziesma, Frenka Sinatras balss u.c.

Un tomēr vakara salikums nekļuva uzbāzīgs vai eklektisks. To vienoja baleta zvaigžņu augstā, virtuozā, dramatiski piesātinātā dejas kultūra. Virsotne bija ik variācija, ik dejas novele, ik baleta fragments. Par Lielā baleta akadēmisko spožumu vēstīja prīmas Ņinas Semizorovas duets ar Marku Peretokinu. Sevišķi Gluka "Melodijā", ko savulaik tik izteiksmīgi dejoja arī Māris Liepa. Maskavas otrās labākās balettrupas — Ņemiroviča–Dančenko un Staņislavska teātra — spilgto teatrālismu apliecināja Natālija Ļedovska un Vladimirs Kirilovs, īpaši "Titānika" klusi traģiskajā izskaņā — "Mana sirds neapstāsies nekad". Par atklājumu kļuva jaunais kijevietis Sergejs Bondurs, kas burtiski uguņoja un sadedzināja sevi Rodrigo "Monologā", dejas stāstā par Pajaci vai varbūt Kvazimodo tēmu. Gandrīz par veselu baletu izvērtās Bondura trio ar saviem vecākajiem kolēģiem Tatjanu Beļecku un Viktoru Jaremenko populārajā "Karmenā" — izrādās, ka Pļiseckas traktējums nav vienīgā iespēja dejot šo mūziku satricinoši.

Ilze Liepa nodejoja divas jau viņas pielūdzēju iemīļotas travestijas tēmas: Burgmilera "Huligānu" un Sinatras "Vīrieti un sievieti". Bet visvairāk sajūsmināja jaundarbā, kuru Ilzei speciāli sacerējis Lielā teātra mākslinieciskais vadītājs Vladimirs Vasiļjevs — Mika Teodoraka "Krauklī". Pilnīgi jauns Ilzes dejotājas veidols — traģisks, simbolisks, neatvairāms. Marlēnas Dītrihas vai Ritas Heivortes liktenīgo sieviešu tēlu atdzimšana un pārdzimšana no Holivudas kinolaukumiem nu jau baleta skatuvē. Reizē nezaudējot to "Puškina sievas Natālijas Gončarovas" cēlo šķīstību, par kuru Ilzi apjūsmoja pēc viņas pirmajām kinolomām.

Neiztika arī bez maza pārsteiguma. Zvaigžņu vakara otro daļu iesāka Rīgas baletskolas divas audzēknes Anna Laudere un Elza Leimane, kuras šobrīd atrodas Starptautiskajā jauniešu baletkonkursa Krimas kūrortpilsētā Jaltā. Elzas Leimanes Esmeraldu publika ar aplausiem sveica jau dejas vidū — tas ir brīnumains kredīts nākotnei. Rīgas dejas stilu pārstāvēja arī Nacionālās operas premjeri Inese Dumpe un Marians Butkēvičs. Ja "Dzelteno tango" dejo nevis divas stundas, bet desmit minūtes, tas kļūst par izsmalcinātu un intriģējošu mākslas darbu.

Vakaru kā gaviles noslēdza Aivara Leimaņa improvizētais grand reveranse — lielais reveranss publikai, kad katra no zvaigznēm un zvaigznītēm uz mirkli rādīja publikai savus "firmas trikus". Pilnās zāles piekrišana droši vien radīja koncerta rīkotājos — Jūrmalas domes un "Jūrmalas mūzikas" ļaudīs — pārliecību, ka šādu notikumu vērts padarīt par tradicionālu, atdzemdinot Dzintarus kā vasaras baleta galvaspilsētas seno slavu. Lai Dievs dod!

Un trešā tikšanās, intīma un sentimentāla varbūt. Kāda laba nejaušība bija likusi Krievijas Neatkarīgajai televīzijai tieši 15. augustā ciklā "Kāzas" stāstīt par Andra Liepas un jauniņās Pēterburgas balerīnas Katrīnas piecus gadus ilgo mīlas romānu, kas nu jau beidzies ar laulībām Pēterpils Sv. Nikolaja katedrālē un "princeses Ksenijas" piedzimšanu šī gada janvārī Minhenē.

Nav noslēpums, ka mākslinieku intīmā dzīve, it sevišķi baletā, reti kad ir īsti laimīga. Biežāk dramatiska, pat traģiska, ar vientulības lāstu, ar ģimenes siltuma un bērnu/mazbērnu trūkumu mūža izskaņā. Arī Māra Liepas trijās laulībās vienmēr gadījās pa nepārbraucamam strīdu un nesaprašanās akmenim. Katrs savu ceļu, savām mūzām ziedodamies, aizgāja no sākuma tik laimīgie Ilze un viņas vīrs pasaulslavenais vijolnieks Sergejs Stadlers... Baleta māksla necieš sāncenšus.

Varbūt jaunā Liepas ģimene būs laimīgs izņēmums un 62 gadus pēc sava vectēva Māra dzimšanas dienas pasaulē nākusī Ksenija būs fokuss, kurā kā no jauna asna turpināsies šīs unikālās dzimtas mākslinieciskie un cilvēciskie likteņi.

Eriks Tivums

— "Latvijas Vēstnesim"

Eiženijas Freimanes fotoattēli

no Zvaigžņu koncerta Dzintaros 15. augustā

Natālija Ļedovska un Vladimirs Kirilovs (Maskava)

Elza Leimane (Rīgas baletskola)

Ņina Semizorova un Marks Peretokins (Maskava)