Problemas

Un tajā paliks tikai talantīgākie

Dr.hab.oec. Kazimirs Špoģis, Latvijas Lauksaimniecības universitātes profesors,

— "Latvijas Vēstneša" nozares redaktorei Rūtai Bierandei trešdien, 12. augustā

Otrs ir plašais lauku vidusslānis, kas turpinās diferencēties: daļa iekļausis pirmajā slānī, jo tas loģiski paplašināsies, bet reāla ir arī ievērojama daļa pensijas vecuma saimnieku, kuru jaunā paaudze darbojas citās nozarēs un lauku saimniecību kā mantinieki neturpinās.

Bet pārsvarā arī šis slānis nostiprinās un attīstīsies, saimniekojot ar mūsdienīgām nelielas jaudas mašīnām un iekārtām, izmantojot mērķtiecīgo valsts atbalstu un arī samērīgus kredītus.

Šim saimniekotāju slānim ļoti nepieciešama reāla kooperēšanās, darbīga sava kooperācija vismaz divu svarīgu problēmu risināšanai: lielāku mašīnu kopiegādei un kopizmantošanai un ražojumu pārdošanai.

Ievērības cienīgs ir arī plašais trešais to palīgsaimniecību un sīksaimniecību slānis, kuri cenšas kulturāli apsaimniekot savus īpašumus vai nomas zemi.

Diemžēl nomācoši liels ir arī slinku, paviršu, nolaidīgu vai neprasmīgu, neveiksmīgu zemes īpašnieku slānis, kuru tīrumos, pļavās un pat dārzos pārsvarā aug nezāles ar kultūraugu piejaukumu vai bez tā un paplašinās mazvērtīgi krūmāji. Šis slānis ir ne tikai sociālpsiholoģiski nomācošs, bet arī saimnieciski bīstams un kaitējošs visiem kārtīgajiem kaimiņsaimniekiem, jo daudzas bīstamās nezāles un slimības izplatās uz kārtīgu saimnieku laukiem, kas viņiem prasa lieku darbu un naudu nezāļu apkarošanai.

Loģiski apsverot daudzus aspektus, nemainīgi uzskatu, ka šajos konversijas procesos nedrīkst iejaukties un noteikt kādus ierobežojumus, jo katrs šāda rakstura ierobežojums var bieži būt arī vispārējās lauksaimniecības attīstības ierobežojums vai kavējums. Lauksaimniecība kā tautsaimniecības nozare un paši loģiskie lauksaimnieki kopumā taču ir ieinteresēti saglabāt savu ietekmīgu vietu nacionālajā kopproduktā un ienākumā. Tāpēc tā ir ieinteresēta, lai vairāk zemes un citu resursu apsaimniekotu talantīgi, spējīgi un veiksmīgi lauku uzņēmēji.

Bet līdz ar to ir saprotama arī it kā sociāla pretruna un problēma, jo racionālas, efektīvas, modernas lauksaimniecības attīstība ne tikai nevairo darbavietas, bet gan samazina fiziskā tiešā, dzīvā darba ietilpību, palielinot mašīnās, iekārtās, tehnoloģijās, metodēs, citās nozarēs ieguldītā darba daļu.

Bet pēdējā, iepriekš raksturotā, zemes mantinieku (īpašnieku) daļa gan prasa iejaukšanos viņu rīcībā, jo viņi bieži nodara ļaunumu ne tikai savām ģimenēm, bet arī visiem kaimiņiem, apsēklojot ar nezālēm viņu tīrumus un dārzus.

Šo procesu un problēmu sekas sevišķi spilgti redzamas Latvijas tīrumos šogad sakarā ar lietaināku laiku.

Tur, kur zemniekam — saimniekam — ir galva uz pleciem un viņš pārvalda lietu, ko dara, un ja vēl ir tehnika, ar ko strādāt, ir brīnišķīgi tīrumi. Un ne tikai Zemgalē, Vidzemē un Kurzemē, bet arī Latgales dziļumos, kurus šovasar es pētīju. Labības, kartupeļu, āboliņa lauki paši parāda, kurš ir īsts profesionāls zemnieks, bet kurš tikai grib saukties par zemnieku, lauksaimnieku, bet no saimniekošanas nekas nesanāk. Šī starpība ir ļoti redzama un ļoti jūtama viena rajona, viena pagasta, vienas pašvaldības ietvaros — uz tādas pašas zemes, kur līst viens un tas pats lietus, kur ir viena un tā pati saule, daba, vienāda vide. Ar katru dienu diferencēšanās būs jūtama vēl krasāk, un tā ir mūsu lauku realitāte.

Piekrītu visiem, kuri saka — lauksaimniecība ir bizness, uzņēmējdarbība. Ja cilvēks, kurš ar lauksaimniecību nodarbojas, to nesaprot, ja viņam nav uzņēmēja domāšanas, tad lauksaimnieciskā ražošana nesanāks.

Bez šaubām, visi, kuri dzīvo laukos, nebūs un arī nevar būt uzņēmēji. Tas arī nemaz nav vajadzīgs. Būs tādi, kuri apgādās tikai sevi un savu ģimeni, būs tādi, kuri daudzus lauksaimnieciskos ražojumus iegādāsies tirgū, pelnot līdzekļus pilnīgi citā jomā. Taču — tiem, kuri būs zemnieki, ir jābūt spējīgiem uzņēmējiem un tādēļ intensīvi un nepārtraukti jāmācās, jāsaņem viss iespējamais valsts un sabiedrības atbalsts.

Ļoti būtiska lieta ir tehniskais nodrošinājums. Tas, kuram būs spējas un tehnika, tas dzīvos un attīstīsies katru gadu. Šogad bija sarežģīts siena laiks. Sarežģīts visiem Latvijā. Taču — ir daudz saimnieku, kuriem siena šķūņi laikus bija pilni līdz augšai ar kārtīgu, labu sienu. Protams, to varēja izdarīt, ja bija minimums nepieciešamo mašīnu — pļaujmašīna, ārdītājs, grābeklis. Ideāli, ja vēl ir kāda prese. Tajā pašā laikā citam saimniekam siena laiks šovasar ir pagājis secen, un, iespējams, to daudzviet veicinājis arī tehnikas trūkums vai arī neprasme kooperēties.

Tas atkārtoti apstiprina arī valsts atbalsta nepieciešamību un lietderību mašīnu un iekārtu iegādei, tehniskai un tehnoloģiskai modernizācijai, tiem mašīnu un iekārtu pirkumiem, kuriem izmanto lauku kredītus. Taču, ja dažu politisko spēku ietekmē tiks drupināta vai pat sagrauta izveidotā un valdības akceptētā ilglaicīgā subsīdiju kārtība, tad tā būs nepiedodama kļūda. Šī kārtība ir jāpilnveido, jā, taču pamatnostādnes lauksaimniecības tehnikas iegādei ir pareizas. To pierāda fakts, ka tehniku ar valsts atbalstu jau pērk ne tikai lielie, bet arī vidējie un mazie zemnieki. Tiesa, var strīdēties, vai būtu jāsubsidē tikai kredīti, taču šīs un arī citas lietas ir koriģējamas un izspriežamas. Taču zemniekiem vajadzīgs atbalsts, un subsīdijas ir viens no mērķtiecīga atbalsta veidiem. Tādēļ jābūt saprātīgiem arī šajā — priekšvēlēšanu — laikā, kad politiķi ar jebkuriem populistiskiem paņēmieniem cenšas iegūt lauku cilvēku balsis, un vajadzētu nosargāt tās lauksaimniecības un lauku attīstības programmas, kas jau ir izveidotas un veiksmīgi uzsāktas. Citādi virzības uz priekšu nebūs.

— Zemniekiem ir vajadzīgi atspēriena punkti, un tādi, šķiet, arī ir bijuši. Piemēram, daļai lauku uzņēmēju īpatnējs atspēriens bija privatizācija, citam — kļūšana par Breša zemnieku, citam — laba pazīšanās. Varbūt kādam ļoti spējīgam lauku uzņēmējam pieticis ar izteiktu zemnieka talantu un, protams, attiecīgām zināšanām. Kas, pēc jūsu domām, ir vislabākais starts, visnepieciešamākais veiksmīgai saimniekošanai?

— Svarīgākie un primārie pamatnosacījumi ir katras personības intelektuālais potenciāls, uzņēmējspējas, zemnieka talants, profesionālās zināšanas, čaklums un spēja orientēties tirgus ekonomikā, tās dziļajā principiālajā atšķirībā no komandu direktīvās plānveida ekonomikas, kādā mācīti un ilgus gadus darboties pieraduši daudzi no pašreizējiem lauksaimniekiem un pat it kā zinātnē strādājošiem cilvēkiem.

Ja šo spēju nav, tad privatizācijas procesā vai citādi iegūtais izsīkst un uzzūd, tiek notērēts, bet nevairojas, neattīstās.

Ja ievērojam arī klasiskos ražošanas spēkus un faktorus, tad arī te pirmais no četriem, manuprāt, ir uzņēmējspējas plus zeme, darbs un kapitāls. Un ja trūkst kāda no šiem faktoriem, tad nekas nevar sanākt. Par šādu manis izteiktu viedokli var apvainoties, taču — apvainosies tikai tie, kuri uzskata, ka viņi visu zina un ka viņiem trūkst vienīgi labas valdības, kas nemitīgi dotu naudu. Taču — ne subsīdijas, ne investīcijas, ne visādi muitas atvieglojumi vai aizliegumi nepalīdzēs atrisināt stabilus attīstības jautājumus, ja nebūs uzņēmējspēju, ja nebūs talanta un gribas. Un tas ir neatkarīgi no tā, vai zemnieks ir liels, mazs vai vidējs, vai viņš laikmeta pavērsienos ir pratis vairāk vai mazāk piesavināties. To jau ir pierādījusi visa zemniecības vēsture.

— Taču — talantu nevar nedz svērt, nedz mērīt. Jā, var zemnieku atestēt, var viņam dot zināšanas, taču tas ir kas cits...

— Jā, zināšanas ir vajadzīgas, tās zemniekam jādod. Arī talants vien bez zināšanām nebūs nekā vērts. Tādēļ ir jābūt visu to nosacījumu kompleksam, ko iepriekš minēju. Zināšanas ir lieta, kas vienā vai citā veidā ir jāiegūst. Bez tām saprātīga un veiksmīga saimniekošana neiznāks arī mazajam zemniekam.

— Tātad lauku uzņēmēju skaita samazināšanās būs normāls process? Paliks lielie spējīgie saimnieki, kuri ņems darbā citus — mazāk spējīgus un mazāk turīgus?

— Nē, ne gluži tā, samazināsies lauksaimniecībā darbojošos un nodarbināto skaits, bet lauku uzņēmēju skaits palielināsies. Un te ir jānodala — uzņēmējs, lauksaimnieks, kas iegūst tirgus produkciju vietējā tirgus piesātināšanai un eksportam tikai ar savu un savas ģimenes darbu. Otra kategorija — tie, kas izmantos arī algotu darbu.

Taču uzskatu, ka katram laukos dzīvojošajam ir jābūt zemes gabalam, kaut vai nelielam. Jo tiem, kas apsaimniekos simtus un desmitus hektāru, un tiem ar tikai nelielu pleķīti būs dažādi mērķi zemes izmantošanai. Tās ir normālas lietas, starp kurām nav pretrunu — katram laukos dzīvojošajam ir sava vieta, savi mērķi un līdzekļi to sasniegšanai. Arī tad, ja tā ir tikai sakopta sēta ar pāris ābelēm, puķu dobi un skaistu zālāju. Tikai nevajag un nedrīkst mākslīgi provocēt sociālo konfrontāciju starp saimniekiem un "kalpiem", resp. — starp darba devējiem un tā darītājiem laukos, starp "lieliem" un "maziem".

Tiesa, smaga problēma šobrīd laukos ir tieši laba un apzinīga algotā darbaspēka atrašana. Tādēļ runas par bezdarbu laukos neuzskatu par vērā ņemamām. Kāda var būt runa par bezdarbu, ja laukos nav apstrādāta zeme? Darbs ir, bet ir diezgan daudz cilvēku, kuri negrib kārtīgi strādāt vai arī patstāvīgi nespēj pašorganizēti strādāt. Taču, ja skatāmies perspektīvā, tad lielas vajadzības pēc algota darbaspēka ar laiku nebūs. Modernā tehnoloģija prasa nevis lielu un smagu darbu, bet gan strādājošo ārkārtīgi augstu atbildību, apzinīgumu un kvalifikāciju. Lauksaimniecībā visa darīšana ir ar dzīviem organismiem — augsni, augiem, dzīvniekiem. Augsne ir ārkārtīgi komplicēts dzīvs organisms, to nedrīkst kopt pavirši, bez izpratnes, ieinteresētības un atbildības. Un pilnīga ieinteresētība un pilnīga atbildība var būt tikai pašam saimniekam, viņa ģimenei. Tādēļ perspektīvā, domāju, pārsvarā būs tādas ģimenes saimniecības, kas ar modernu tehniku un tehnoloģiju ražos lauksaimniecisko produkciju lielos apjomos. Šādi piemēri jau Latvijā ir, nemaz nav jāmeklē ārvalstīs. Tā ka var samazināties un arī samazināsies algotā darbaspēka īpatsvars arī tajās saimniecībās Latvijā, kur to patlaban izmanto. Tās būs modernās tehnoloģijas ieviešanas sekas.

— Jā, un nākotnē tā noteikti arī būs — spēcīgas ģimenes saimniecības un citi alternatīvās nodarbošanās veidi lauku rajonos dzīvojošajiem. Bet — kas ir būtiskākais, lai šāda aina būtu Latvijas laukos? Kādos virzienos visvairāk jāstrādā?

— Domāju, ka pamatvirzieni jau ir paredzēti Lauksaimniecības attīstības koncepcijā un Rīcības programmā, Saeimas akceptētajā Lauku attīstības kompleksajā programmā, kā arī ilglaicīgajā lauksaimniecības attīstības valsts atbalsta programmā. Un šīs valsts atbalsta programmas svarīgākais pasākums ir tehniskā un tehnoloģiskā modernizācija. To zemnieki nespēj veikt bez atbalsta. Pretējā gadījumā attīstība būs ļoti lēna un mokoša. Tiesa, ir jāpārskata, vai subsīdiju nolikumā nav kādi mākslīgi izdomāti ierobežojumi. Piemēram, nedrīkst prasīt, lai subsīdijas dotu tikai tajā gadījumā, ja uzņēmējs ņem kredītu. Ja viņš pats ir sakrājis līdzekļus, kādēļ tad arī viņam nesubsidēt to pašu daļu izmaksu. Šiem noteikumiem jābūt elastīgākiem, lai katrs darbīgs lauku saimnieks savus resursus varētu racionālāk izlietot.

Otra ļoti nozīmīga lieta, kurai ir izstrādāta valsts ilglaicīgā atbalsta programma, ir augsnes kultūrtehniskā ielabošana, meliorācijas sistēmas sakārtošana un augsnes reakcijas optimizācija. Pēdējā laikā vairs neesmu dzirdējis tādas replikas kā īpaši deviņdesmito gadu sākumā, proti, ka meliorācija nav nekas cits kā nevajadzīga naudas ierakšana zemē. Šogad spilgti var redzēt, kurās vietās sējumos un stādījumos ir nemeliorētas vietas, kur aizauguši meliorācijas grāvji, kur aizdambējušies kolektori vai sabojāti drenu zari dzen ūdeni virspusē. Tur ieguldītais šogad ir pilnīgi pagalam. Jā, meliorācija ir dārgs darbs, protams, bet no tā nedrīkst atteikties. Zemes kārtīga meliorācija vajadzīga katram un jebkuram nopietnam preču produkcijas ražotājam. Arī augsnas kaļķošana tās reakcijas optimizācijai ir padārgs pasākums. Taču pēc tam tas desmitkārt atmaksājas, jo skābās augsnēs krasi pazeminās visu ieguldījumu (resursu) atmaksāšanās, sevišķi mēslojuma atmaksāšanās.

— Vai nebūtu arī steigšus jāveido infrastruktūra laukos? Uz vietu, kur nav ceļu, kur nav normālas elektrības piegādes, neviens taču strādāt un dzīvot neies...

— Jā, noteikti. Bet infrastruktūra ir ļoti plašs jēdziens. Lauku infrastruktūru veido tautsaimniecības un sociālās nozares. Un viena no tām ir ceļi, pirmais nosacījums dzīvošanai laukos. Par laimi, šī infrastruktūras daļa sāk risināties un virziens ir pareizs. Acīmredzot tiks sakārtoti arī lauku ceļi, un šim darbam, cik jūtams, ir valdības atbalsts un pašvaldību ieinteresēta rīcība.

Otrais — sakari, telekomunikācijas, kas arī pamazām, kaut lēni, sāk sakārtoties. Protams, gribētos, lai šis process būtu ātrāks, taču nekas nenotiek uzreiz.

Ne mazāk būtiska lieta ir elektrifikācija laukos. Agrāk laukos ierīkotās elektrolīnijas un apakšstacijas ir nolietojušās. Rodas milzīgi enerģijas zudumi, par kuriem galarezultātā maksā saimnieki, kas saņem elektrību no šīm apakšstacijām. Turklāt elektrības padeve ir tik nedroša un neviendabīga, pat kaitīga, ka modernās tehnoloģijas un elektroniskā tehnika nevar strādāt. Turklāt rūpnieciskajai tehnoloģiski modernai lielražošanai laukos nepietiek ar vienas fāzes elektrības piegādi, nepieciešami pilnvērtīgi spēka pievadi un no divām līnijām, lai piegāde būtu garantēti nepārtraukta. Šī problēma ir ārkārtīgi asa un jo steidzīgi risināma. Taču pagaidām reālas darbības šajā virzienā nav. Līdz ar to kavējas arī tehnoloģijas modernizācijas process.

— Tās ir lietas, kas risināmas valsts līmenī. Taču — ko zemniekiem pašiem vajadzētu darīt, lai situāciju laukos vērstu labāku?

— No zemnieka paša rīcības un profesionālās prasmes, protams, ir atkarīga absolūti lielākā panākumu un ienākumu daļa. Šo pasākumu ir daudz — tie ir daudzveidīgi. Tā varētu būt atsevišķa mūsu saruna. Bet šoreiz gribu akcentēt divus: pašpārvalde un kooperācija. No augšas izveidota kooperācija un pašpārvalde nekad nebūs spējīga reāli ko darīt un nekas jēdzīgs tur nenotiks. Šādas formālas organizācijas kādu laiciņu eksistēs un tad beigs pastāvēt. Un veidot šī lietas ar valsts finansējumu, šķiet, būtu parodija. Kas tā būs par pašpārvaldi, ja tā būs valsts finansēta organizācija? Tās ir divas nesavienojamas lietas. Pašpārvaldes funkcijas ir — pārstāvēt konkrētu zemnieku loku, konkrētu teritoriju un nozari, kādas konkrētas lauku cilvēku intereses. Un šai organizācijai jābūt pilnīgi neatkarīgai no valsts budžeta finansējuma. Pašreiz loģiski izveidota pašpārvaldes sistēma ir piensaimniecībā ar Piensaimnieku centrālo savienību "augšā". Ir mēģinājumi veidot arī citu nozaru asociācijas, taču to liktenis ir pašu tās veidotāju rokās.

Tieši to pašu varu teikt par kooperāciju. Tikko pieņēma jaunu kooperācijas likumu, taču jau atkal ir diskusijas, ka šis likums traucējot vai kavējot kooperāciju. Taču ne jau likums rada vai nerada uzņēmīgus, darboties un attīstīties gribošus cilvēkus, kādi nepieciešami, lai kooperatīvs rastos un, galvenais, lai darbotos. Tie, kas gribēja izveidot kooperatīvo sabiedrību vai pat sabiedrību savienību, to arī izdarīja neatkarīgi no viena vai cita likuma. Tikai paši lauksaimnieki var veidot savu kooperāciju un arī savu pašpārvaldi.

Un te nu mēs nonākam pie sarunas par eksportu. Šajā lietā būtu jārunā skaidrāka valoda. Pagājušajā gadā bija labs rudens, zemnieki varēja labību nekaltētu tūlīt no tīruma vest uz pārstrādes uzņēmumu. Viņi to arī masveidā darīja, radās rindas un sacēlās ažiotāža, ka Latvijā labības ir tik daudz, ka nav vairs kur likt. Taču — kas notika vēlāk? Knapi paspēja beigties masveida iepirkšana, un avīzēs parādījās sludinājumi par miežu iepirkšanu eksportam, turklāt — par relatīvi labu cenu. Ko atveda? No minimāli nepieciešamajām 10 000 tonnām vienai partijai atveda nieka 600 tonnas. Pieprasījums bija, bet piedāvājums — ne. Lieku graudu, acīmredzot, vienkārši nebija. Turklāt taču graudu iepircēji reklamējās pat visu šo vasaru ar tūlītēju samaksu un savu transportu. Arī tad, ja savāktu nepieciešamo labības daudzumu, visai partijai nebūtu vienādas kvalitātes. Te spilgti parādās mazo graudkopju kooperēšanās un pašpārvaldes nepieciešamība, lai savu graudsaimniecību veidotu mērķtiecīgi.

Ja mēs vispār gribam, lai lauksaimniecība daudzmaz būtu normālā līmenī, iestājoties Eiropas Savienībā (ES), tad ir jāsaprot viena lieta: kādi mēs būsim iestāšanās brīdī, tādi arī attīstīsimies vai iznīksim. Ar ražošanas kvotēšanas un koriģēšanas metodēm, kādas pastāv ES, nekāda attīstība nebūs iespējama, ja mēs tur iekļūsim ar savu vienu miljonu tonnu labības un tikpat — piena. Tad Latvijas daļa tur būs tik niecīga, ka tās izzušana var būt ļoti reāla. Tādēļ mums vistuvākajos gados vajadzētu palielināt labības ražošanu par kādu miljonu tonnu, tas ir, otrtik. Un, ja mūsu valstī tiks patērēts viens miljons tonnu graudu, tad tas otrais ir jāeksportē. Šī lūk, ir problēma, kas steigšus jārisina — ražošanas palielināšana un kvalitatīvas labības un piena produktu eksports. Jo arī tas miljons divi simti tūkstošu tonnu piena, ko pašlaik valstī saražo, ir jāpalielina par vismaz miljonu tonnu — eksportam. Un šeit noteikti ir jābūt valsts atbalstam un visu to amatpersonu sapratnei, kuri projektē, akceptē un apstiprina Valsts budžetu. Ja nebūs piena produktu, labības un cūkgaļas eksporta iespēju atbalsta un no tā atkarīgās šo nozaru straujas attīstības iespēju, tad paliks tikai nīkšana un vēlāk — pat iespējama izpirkšana. Un jārīkojas tūlīt strauji un konsekventi. Un ražotājiem jāpasaka skaidras perspektīvas un vadlīnijas.

Kādēļ šovasar radās jaunas problēmas labības audzētājiem? Uzskatu, ka tās tika mākslīgi radītas, pēc dažu personu ierosmes izdarot likumā grozījumu, nosakot, ka dzirnavniekiem ar graudu ražotājiem jānorēķinās viena mēneša laikā. It kā doma nebūtu slikta, it kā aizstāvība ražotājiem, palīdzība. Taču patiesībā tika izdarīts ļaunums — notika zemnieku, lauksaimnieku konfrontācija ar labības pārstrādātājiem. Jāsaprot, ka dzirnavnieki, labības pārstrādātāji nav lauksaimnieku pretinieki, vai, pasarg, Dievs, pat ienaidnieki, pret kuriem jālieto vardarbīgas metodes un dažādas apsaukšanās, kas aizskar viņu pašcieņu. Viņi ir lauksaimnieku partneri. Ar varu nekad normālas partnerattiecības un labu sadarbību izveidot nevar. Normālas līgumattiecības starp ražotājiem un pārstrādātājiem jau bija sākušas veidoties, tām vajadzēja pilnveidoties, kļūt ilglaicīgām, stabilām, lai lauksaimnieks precīzi zinātu, kam viņš ražo, kādas ir kvalitātes prasības un kādu atbalstu viņš var gūt no dzirnavnieka un no valsts. Jo mērķis — kvalitatīva produkcija — abiem ir vienāds un tas, ka maizes cepēji pirks tikai augstas kvalitātes miltus, kas ražoti no augstas kvalitātes labības, ir pilnīgi skaidrs. Jāatrod citi ceļi, kas patiesībā ir, bet nav izmantoti, — trīspusēja sadarbība starp labības ražotājiem, dzirnavniekiem un bankām, lai ražotāji ātrāk saņemtu naudu un laistu to apritē, un izveidotu normālas partnerattiecības. Un tām jābūt nopietnām, argumentētām, juridiski pamatotām, kurās sava loma noteikti jāspēlē pašpārvaldes organizācijām. Partnerattiecības nekad neveidojas ar spēku un varu.

Vēl es nesaprotu vienu lietu — kādēļ cilvēki, kuri runā par labības realizācijas problēmām un tās risina, runā tikai par pārtikas graudiem. Pārtikai Latvijā nepieciešama labība tikai 15 — 20 procenti no visas saražotās labības, un šis procents ar katru gadu mazināsies, pieaugot graudu ražošanai un apritei. Galvenā labību kultūra Latvijā ir, bija un var būt mieži. Ar tādas kvalitātes kviešiem, kādus mēs spējam saražot, pasaules kviešu tirgū mēs cietīsim sakāvi. Mēs spējam konkurēt tieši ar miežiem, un pēc tiem arī ir pieprasījums pasaulē. Taču mieži netiek saukti par pārtikas kultūru. Šajā ziņā domāšanā būtu kaut kas jāmaina un labības tirgus jāpārorientē.

— Kā jūs vērtējat intervences labības iepirkšanu, ko valsts šogad ir apsolījusi darīt? Vai šāds solis ir atbalstāms, vai nav nedaudz pārsteidzīgs?

— Šī lieta pēc būtības ir ļoti saistīta ar to, ko mēs runājām iepriekš. Iepirkšanas cenai jābūt tādai, lai varētu pēc tam iepirkto labību pārdot bez zaudējumiem. Diemžēl, šis gads ir vēlēšanu gads, tādēļ dažkārt notiek pārsteidzošas lietas. Un, ja cena politisko spēļu iespaidā būs pacelta nesamērīgi augstu, tad vai nu šie intervences graudi gulēs noliktavās, vai arī tie būs jāpārdod ar krietniem zaudējumiem, tos sedzot tikai no valsts budžeta. Biznesā ir pieci nāves grēki, kas var izputināt jebkuru uzņēmēju neatkarīgi no tā lieluma, pat valsti, ja tā darbojas kā uzņēmējs. Viens no tiem ir — noteikt ražotāja cenu, vadoties no viņa izmaksām un vēlamās peļņas. Tā ka šeit būtu jārīkojas saprātīgi un nedrīkstētu arī pazemināt kvalitātes prasības lietainā laika dēļ, jo — maiznieki taču nepirks sliktus miltus nedz Latvijā, nedz arī kur citur pasaulē.

Pilnīgi saprotot un atbalstot lauksaimnieku vēlmes un intereses, es tomēr redzu lietu un procesu kopsakarības. Ja pārtikai iepirks dārgus un mazkvalitatīvus graudus (priekšvēlēšanu spēļu ietekmē), tad pēc tam vienādi smagi cietīs ražotāji un pārstrādātāji. Valstij, manuprāt, visaktīvāk un apjomīgāk būtu šobrīd jāatbalsta divas lietas lauksaimniecībā — modernas tehnikas un tehnoloģijas ieviešana un augsnes savešana kārtībā. Tas ir pats svarīgākais, lai būtu kvalitatīva lauksaimnieciskā ražošana un lai tā spētu attīstīties.