Apustuliskais nuncijs Ervins Jozefs Enders:

"Aglona ir jūsu tautas svētnīca"

Marija bija klāt Pēdējo vakariņu telpā Jeruzalemē pirmajos Vasarassvētkos, kad līdz ar Svētā gara izliešanu pāri Apustuļiem piedzima Baznīcā. Marija bija klātesoša kā Kristiešu Māte visā baznīcas vēsturē. Sevišķi grūtajos brīžos, apspriešanas un vajāšanu laikos, Marija parādījās kā apspiesto māte, kā nemitīgās palīdzības māte, kā mierinājuma un stiprinājuma neizsīkstošs avots.

Gan pagātnē, gan šodien un visos laikos Marija bija, ir un būs visvairāk godinātā un palīgā piesauktā starp visiem baznīcas svētajiem. Viņa stāv vistuvāk Kristum, mūsu Pestītājam. Ir viņa Māte, bet vispirms ir pirmā starp tiem, kurus Jēzus nosauc par "svētīgiem" šodiendienas evaņģēlijā: "Svētīgi ir tie, kas klausās Dieva vārdu un to pilda." Marija to visu perfekti ievēroja.

Marija bija visuzticīgākā Kristus mācekle, un tādēļ arī viņas liktenis bija pavisam neparasts. Vienīgajai no visiem svētajiem Marijai ir privilēģija jau tagad priecāties kopā ar savu Dēlu par vispilnīgāko laimi kā Debesīs uzņemtai. Tieši tā ir šodiendienas prieka vēsts.

Marija ir mirusi, tāpat kā arī pats Jēzus ir miris, līdzīgi kā visiem cilvēkiem ir jāmirst. Bet augšāmcēlies Jēzus neatstāja savu Māti kapā, uzņēma viņu ar dvēseli un miesu jau tagad pie sevis debesu mūžīgajā dzīvē un godībā.

Kā Kristus Augšāmcelšanās, tā arī Marijas Debesīsuzņemšana ir vārda piepildījums Svētajos Rakstos, ko svētais Pāvils atklāj savā pirmajā vēstulē korintiešiem: "Nāve tika aprīta caur uzvaru. Nāve, kur ir tava uzvara? Nāve, kur ir tavs dzelonis?" Tas, ko Raksti pasludina par laiku beigām visiem cilvēkiem, kad viņu iznīcīga miesa ietērpusies neiznīcībā, ir piepildījies Jēzū un viņa Mātē jau tagad caur viņu augšāmcelšanos un ienākšanu debesīs ar dvēseli un miesu.

Marija, vienīgā bez grēka esošā cilvēciskā būtne, kas jau tagad ir uzņemta debesīs ar dvēseli un miesu, ir vispilnīgākā Kristus mācekle un tādēļ ir arī vislabākais piemērs un modelis mums visiem. Viņa mums norāda, kā jādzīvo mūsu dzīve šajā zemē, tas ir, kā Kristus uzticīgiem mācekļiem svētumā, pazemībā un pakļautībā Dieva gribai. Caur viņas piedalīšanos Kristus Augšāmcelšanās un debesīskāpšanā Marija savā Debesīsuzņemšanā kļūst bez tam mūsu mūžīgā nozīmējuma modelis un apsolījums, kuram mēs visi kā atpestītie esam aicināti debesu godībā.

Prefācijā par mirušajiem mēs apliecinām mūsu ticību mūžīgajai dzīvei, lūdzoties: "Kungs, taviem ticīgajiem dzīve nav atņemta, bet pārveidota; un, kamēr sagraujas šis mūsu zemes trimdas miteklis, tiek sagatavots mūžīgais mājoklis debesīs." No tiem, kuri būs pestīti, tajā mūžīgajā mājoklī vispirms ienāks tikai dvēsele. Viņu miesa tur sekos laiku beigās, kad visi augšāmcelsies no nāves. Marija mums ir aizsteigusies priekšā un rāda ceļu, kā arī mēs varam nokļūt tur, kur viņa jau ir devusies savā Debesīsuzņemšanā.

Dārgie brāļi un māsas, šodienas svētki tādēļ ir dzīves uzvaras pār nāvi. Jaunavā Marijā priecīga svinēšana un mūsu mūžīgās dzīves kopīga aicinājuma svētki. Mūsu Dievs nav mirušo, bet gan dzīvo Dievs. Viņš nevēlas grēcinieku nāvi, bet lai tas dzīvotu. Kristus principiālā misija tādēļ arī ir atnest mums dzīvību. Viņš pats to atklāti saka: "Es esmu atnācis, lai viņiem būtu dzīvība un lai tā būtu pārpilnībā" (Jņ 10, 10).

Tāpēc kristieša vēsts ir dzīvības, prieka, optimisma un uzvaras vēsts, lai beigās mēs visi varētu uzvarēt ar augšāmcēlušos Kristu. Kristiešu ticība ir spilgts kontrasts ar pesimismu, nospiestību un fatālismu, kas nereti ir izplatīti starp mūsu laika cilvēkiem.

Vairāku moderno filosofu uztverē cilvēka dzīve nav nekas cits kā tikai fatāla tuvošanās nāvei, kapam, kurā viss beigsies. Toties mums, kristiešiem, mūsu dzīve ir aicinājums, svētceļojums uz pilnīgu dzīvi Kristū jau šeit virs zemes un pēc tam, debesu godībā. Jaunavas Marijas Debesīsuzņemtās šodienas svētki tam ir svinīgs apliecinājums.

Cik nabadzīgi ir skeptiķi, neticīgi un ateisti, kas uzskata šo mūsu ticības, cerības vēsti par ilūziju, kas ir tālu no realitātes, vai "tautas opiju", kā teica komunisti materiālisti. Cik nabadzīgi ir tie, kas meklē dzīves laimi tikai materiālajā labklājībā un baudās vai narkotiku apdullinātajā pasaulē. Nabadzīgi ir tie, kas prot tikai teikt: "Ēdīsim un dzersim, jo rīt mēs mirsim" (Is 22,13). Tāda un līdzīgas kļūdainas izturēšanās ir atkarīgas no viena otra maldīga uzskata par dzīvi un pasauli. Marijas dzīves skatījums bija pavisam citāds, un to mēs atrodam sakopotu viņas slavas dziedājumā "Magnificat": "Augsti slavē Kungu mana dvēsele un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā."

Viena no pamatkļūdām, ko daudzi cilvēki pieļauj, ir kārdinājums vieniem pašiem izplānot un noteikt viņu dzīvi, nepaļaujoties uz nevienu, arī uz Dievu ne. Tie domā, ka reliģija būtu vājuma zīme. Izvēlas atbalstīties uz savām kājām. Ir pašpārliecināti un muļķīgi. Toties Marija bija pazemīga. Viņa izsaucās: "Dievs ir uzlūkojis savas kalpones zemību... Lielas lietas manī ir darījis Visvarenais." Viņa zināja, ka visas viņas privilēģijas nāca no Dieva un ka tikai Dievs ar savu spēku un mīlestību varēja padarīt viņas dzīvi dzīvošanas cienīgu.

Marijas dzīvi pavadīja daudzas problēmas un grūtības, kuras vajadzēja pārciest kopā ar viņas Dēlu pilnīgas paļāvības garā uz Dievu. Viņa nepaļāvās uz sevi pašu, bet tikai uz Dievu.

Pajautāsim: vai paļāvība, ko Marija salika Dievā, pievīla? Vai viņas cerība bija iluzoriska? Protams, nē! Tieši otrādi, par to, ka Marija uzticējās un ieticēja, ka vārdi, kurus Kungs viņai bija teicis, piepildīsies, viņa tika uzņemta ar dvēseli un miesu dzīves pilnībā. Viņas Dēls saņēma savu cilvēcisko dzīvi no viņas mātes miesām, viņa saņēma mūžīgo dzīvi no Dēla krusta nāves. Kā Marija, tā arī mēs dzīves laimi saņemam mūsu "dzīvības apsolījuma" pieņemšanā, ko Dievs mums dod Kristū Jēzū. Arī mēs tāpat kā Marija varam saņemt dzīvību pārpilnībā caur Kristus nāvi.

Mises euharistiskajā upurī pievērsīsim tagad no jauna mūsu skatu Kalvārijas kalnam, kur Marija stāvēja zem krusta. Kad Kristus izpleta savas rokas, mirdams uz krusta, viņš atvēra arī vārtus mūžīgajai dzīvei sev pašam, Marijai un mums visiem. Tas kalns mūsu vidū tagad ir altāris. Apkārt šim altārim mēs esam pulcējušies šodien, Marijas Debesīsuzņemšanas svētkos, lai arī mēs saņemtu no Kristus krusta dzīvību un to saņemtu pārpilnībā, kas ļaus arī mums beigās ar Mariju Debesīsuzņemto ņemt dalību mūžīgajā dzīvē.

Āmen.

Tulkojis priesteris Andris Soļins