Runas. Dokumenti

Par izglītību kā Latvijas neatkarības ķīlu

Īsā laikā sagrīļojās vecā izglītības sistēma ar tās negatīvām un pozitīvām pusēm, un tālredzīgākiem skolotājiem bija jāietur zināms līdzsvars, lai no pārbaudītā kaut kas tiktu saglabāts vai arī vietā likts kaut kas labāks. Notika ne jaunu pedagoģijas mehānismu, metodoloģijas ielaušanās skolu dzīvē, bet gan paša sabiedrības transformācijas perioda ielaušanās skolā. Un tieši tas ir iezīmējis izglītībā vairākas krīzes pazīmes, kuras ne tikai netiek pārvarētas, bet padziļinās.

1. Izglītībai nav vajadzīgā materiālā un morālā atbalsta politiskajā elitē — likumdevējas un izpildvaras līmenī, kaut arī vārdos visas partijas šādu atbalstu itin kā deklarē, kā to nupat dzirdējām kuriozajā TV partiju diskusijā par izglītību. Taču izglītības ministrs bezmaz vai katrā partijā ir tas "izstumtais", ar kura viedokli virsotne maz rēķinās.

2. Zems pedagoga atalgojums determinē zemu skolotāju profesijas prestižu, spējīgākajiem jauniešiem nav motivācijas uzņemties smago skolotāja misiju.

3. Sabiedrībā, īpaši vecākā gadagājuma sabiedrībā — par jauniem runāšu atsevišķi — nav izpratnes par izglītības lomu, tās izredzēm pašreizējā Latvijas spociāli ekonomiskajā situācijā.

4. Izglītība nesaņem pietiekamus resursus tieši savai attīstībai, labākajā gadījumā ar to mazumiņu var uzturēt sasniegto, bet ne stādīt jaunus uzdevumus.

5. Jaunajiem izglītības iestāžu vadītājiem ne vienmēr ir skolu vadības iemaņas, daudziem nav ne pedagoģiskas, ne akadēmiskas, pat vispār nekādas izglītības. Skolās 62% skolotāju ir sagatavoti sociālisma laikos, citiem apstākļiem, tiem grūti pārkārtoties, dažuviet briest paaudžu konflikts, raisās intrigas, ambīcijas, savstarpēja neizpratne, aizvainojumi, un tie pieņemas spēkā.

6. Izglītība vairs nav pieejama visiem Latvijas iedzīvotājiem mazās rocības, trūkuma dēļ. Pieaug ielas bērnu skaits, kas neapmeklē skolu. Nekad Latvijā tik daudz bērnu nav klaiņojuši, prostituējuši, zaguši. Ziemeļvalstīs, Skandināvijā Baltiju sāk jau uzskatīt par jaunu Taizemi, pedofīlu paradīzi, lielā mērā gan šo pašu kungu liekulības dēļ, jo pie sevis šādas lietas viņi nepieņem, bet pāri jūrai labprāt brauc pagrēkot.

7. Skolēni deģenerējas vecāku alkoholisma dēļ, sāk izplatīties narkomānija, rodas veselības traucējumi, bet palīgskolas pirmajā demokrātijas eiforijā ar rāvienu ir likvidētas.

72% IX klašu skolēniem neesot skaidru nākotnes plānu, viņi nespēj izvēlēties mācību priekšmetus, nav motivācijas mācīties, jo izglītība šobrīd (es uzsveru — šobrīd) negarantē ne darbu, ne pieklājīgu atalgojumu. Daļa aiziet bezdarbniekos, rodas mazgadīgo noziedzība, kas — kā dzirdam masu saziņas līdzekļos — mūsu valstī kļūst par īstu sērgu.

Tieši tādēļ Gaigala kunga ieteiktā izglītības stratēģija varētu būt mēģinājums, varbūt donkihotisks mēģinājums, sakārtot izglītību, veidot jaunu, mūsdienīgāku izglītības vidi Latvijā, apkopot pozitīvo pieredzi (un tāda neapšaumāmi ir!), radīt stabilu bāzi likumdošanai, normatīvo dokumentu izstrādāšanai. Priekš birokrātijas — jūs sacīsit, tomēr laba likumdošana baro ne tikai birokrātiju, bet arī veicina sistēmas iekšēju modernizāciju.

Šis forums ir mēģinājums sist dūri uz galda, kaut arī glancētos cimdos, lai biklie, inteliģentie, tolerantie skolotāji pievērstu arī sev likumdevēju, valdības, pašvaldību uzmanību, ar kuru viņi nav lutināti.

Loģiski būtu prasīt, lai foruma ieteikumus izskatītu nākamā Saeima, pieņemt Latvijas izglītības attīstības programmu, lai sabiedrība kopumā un deputāti Saeimā pavisam konkrēti pateiktu, vai viņi vēlas Latvijā redzēt izglītotu sabiedrību, cik plašu un kādu izglītību mēs gribam un spējam veidot Latvijā, vai izglītība Latvijā patiešām ir valsts prioritāte, vai arī tie ir tikai demagoģiski vārdi, ko neviens neņem nopietni. Kā sasniegt maksimālo efektu minimāliem līdzekļiem, vai mums vajadzīgi plašas ievirzes, pavirši cilvēki vai šauri speciālisti? Vajadzīgas personības.

Paši izglītības darbinieki nevar būt izglītības pasūtītāji, viņi ir pliki kā baznīcas žurkas, bet viņi var šo pasūtījumu palīdzēt veidot un pareizi ievirzīt. Taču skolotāji var pagurt, nepārtraukti cīnoties pret nepietiekamu finansējumu, gads no gada dzirdot noraidām viņu pamatotās prasības, kļūt apātiski, vīlušies. Būtībā dialogs starp skolotājiem un varu neveidojas, un pat infrastruktūras attīstība izglītībā, kas ir valsts uzdevums, netiek īstenota. Izglītības finansējums tiek saglabāts tikai inflācijas līmenī — tās finansējums reāli ir krities no 7,4% 1996.g. uz 6,5% 1998.g. un 6,1% 1999.g. (prognozes).

Tās visas ir trivālas patiesības, ko jau nogurdinoši pat atkārtot, tāpat kā nogurdinoši vēlreiz uzsvērt lielo atšķirību starp labākajām skolām un dziļu provinci. Šī plaisa, kas raksturīga visai mūsu sabiedrībai, ja ticam ANO attīstības ziņojumiem, turpina padziļināties. Ja gribam runāt par izglītības kvalitāti Latvijā, tad nevaram vērtēt izcilākās skolas vien, ir jāveic salīdzinoši izglītības pētījumi, kuru gaitā Latvijas skolēni dažādās vietās izlases kārtā pildījuši tos pašus testus, ko citvalstu skolēni. Apkopotie dati rāda, ka mūsu izglītības sistēmas rezultāti ir nedaudz zemāki par pasaulē vidējiem. Dabaszinātņu zināšanās Latvijas skolēni ieņem 32.vietu 41 valsts starpā (salīdzināmi ar Islandi, Rumāniju, Portugāli, Dāniju, Lietuvu), matemātikā — 30.vietu (salīdzināmi ar Vāciju, Angliju, Norvēģiju, Dāniju, Spāniju, ASV), informātikā rezultāti nav sliktāki kā ASV un Slovēnijā, pārspējot pat Japānas, arī Indijas rādītājus. Visumā tātad runāt par katastrofu nevar, taču jādomā kā pārvarēt dažādu Latvijas reģionu nevienlīdzību, kā veidot jaunas diferencētas mācību metodikas. Labākie pasaules mērogā neesam, bet sliktākie arī ne, visumā esam vēl konkurētspējīgi, ja vien būs atbalsts un izpratne no valsts un sabiedrības. Joprojām pastāv profesora Andžāna tradīcijas, ka labākie skolēni, īpaši no Rīgas 1.ģimnāzijas, gūst godalgotas vietas starptautiskās matemātiķu, fiziķu, ķīmiķu, biologu olimpiādēs, ceļot Latvijas vārdu — šie panākumi tiek atzīmēti arī valdības aprindās, gan ne tādā mērā, kā sasniegumi sportā, bet tomēr. Protams, var vaicāt, vai visi olimpiāžu uzvarētāji dzīvē un savā nozarē vēlāk izvirzās par līderiem, tas ir sarežģīts jautājums, taču sacensības, drosmes gars dod tiem vairāk punktu. Un galvenais, protams, izglītības kvalitātē ir ne tik daudz dot zināšanas, cik — veidot personības.

Mēs esam pārgājuši no dzīves impērijā — bijušajā Padomju Savienībā uz dzīvi mazā valstī, ar ierobežotiem resursiem, un tad mums ir jābūt ne tikai līdzvērtīgiem, pat labākiem par citiem, lai spētu pastāvēt, izdzīvot. Mazas tautas pārstāvim nepietiek ar vienu valodu, viņam jāzina 2—3 valodas, lai būtu konkurētspējīgs. Valodu zināšanas veicina domāšanas elastību, nevis satricina to, kā dažkārt dzird apgalvojam. Minēto testu vērtējumā izrādas, ka latviešu skolēni citus pārspēj rādītājā "zinātniskums"; tas ir tāds abstrakts jēdziens, ne vienmēr tas rāda, ka mākam zināšanas likt lietā, ātri ar tām operēt, izlikt tās vajadzīgā mirklī, taču zinām mēs dziļāk, pamatīgāk, kritiskāk — tā ir zemnieciskā domāšana, katrā ziņā kritērijs "zinātniskums" ir jāsaglabā, izkopjot un kāpinot arī pārējos.

Un te nu atkal atgriežamies pie jautājuma, vai izglītība, augstskola, zinātne patiešām ir Latvijas prioritāte, vai šādu domu akceptē sabiedrība, politiskā elite, valdība, vai tās gatavas izglītotas tautas labā nest upurus, vai arī primāri piešķirt līdzekļus aizsardzībai, lai ātrāk nokļūtu NATO (es nevēlos pretstatīt abas šīs jomas).

Ar nožēlu jākonstatē, ka visā mūsu domāšanā un valsts stratēģijā dominē īstermiņa domāšana nevis ilgtermiņa domāšana, ātrais bizness, ātrā apgrozība, veikli zēni, ķēriens, demagoģija. Izglītība un zinātne, kas ir ilgtermiņa prioritātes, nes augļus ne šodien, ne rīt, bet parīt — bet tik tālu mūsu skats nesniedzas. Dzīvojam 20 gs., tā pēdējos gados, nevis 21.gadsimtā, domājam un solām no vienas Saeimas vēlēšanām līdz nākamajām, partiju šauro interešu lokā. Turklāt ar katru gadu mums vispār paliek arvien mazāk bērnu, par kuru nākotni būtu jādomā, mēs ieslīgstam vecpuišu un vecmeitu mentalitātē.

Šis gads ir jubilejas gads — Latvijas Republikas proklamēšana, 10 gadi kopš "trešās atmodas". Jā, pirms 10 gadiem viss rādījās citādi, nākotnes modelis šķita daudz ideālāks. Neatkarīga valsts nav mērķis, bet līdzeklis, lai nācija justos labāk, konfortablāk, lai tai būtu attīstības izredzes. Vai Latvija tāda veidojas, vai tās neatkarība nav apdraudēta, vai jauni, sadusmoti cilvēki kādā jaukā dienā nepateiks "pietiek!"? Normālas valsts pastāvēšanai vajadzīgi 5 faktori: a) nacionāla neatkarība; b) relatīva pārticība un daudzmaz sociāls izlīdzinājums starp dažādām iedzīvotāju grupām; c) potenciālu etnisku konfliktu mierīgs risinājums; d) tautas veselība; e) pilnvērtīga izglītība. Vai pašreizējā elite to garantē, vai Latvijai patiešām ir panākumi šo jomu harmoniskā attīstībā? Bīstos, ka tikai daļēji.

Makroekonomiskie rādītāji Šķēles un Krasta valdību laikā patiešām ir uzlabojušies, taču moderna ražošanas bāze veidojas gausi un neizteiksmīgi, kamēr tranzīta, biznesa un finansu padarīšanas zināmā mērā ir apdraudētas ārvaltu iejaukšanās dēļ. Ir panākumi sociālajā nodrošināšanā "jaunajiem pensionāriem", bet veco pensionāru liktenis joprojām ir neapskaužams. Formāli Latvija ir neatkarīga republika, taču grūti teikt, kam te īsti pieder vara,— tautai vai finansu, ja pat ne mafiozajai oligarhijai. Vismaz šajā ziņā gribas piekrist Ministru prezidentam Krastam, kas nupat sacīja — ja finansu grupējumi panāks, ka visu valsts atzaru intereses saplūdīs ar šo ekonomisko grupējumu interesēm, tad par demokrātiju, vidusslāni un inteliģenci varēsim aizmirst. Runājot par naudas lietām, Krasts atsaucās uz kāda filozofa sacīto: "Ar naudu ir tikpat kā ar mēsliem. Ja tie ir vienmērīgi izmētāti pa lauku, tad tie dod labumu; ja sakrauti lielās čupās, tad tie dod tikai smaku." Kaut arī priekšvēlēšanu laikā viens otrs cītīgi nodarbojas ar mēslu ārdīšanu, man nav vēl īsti skaidrs, kas pašreiz dominē Latvijā — sabiedrības labums vai mēslu smaka?

Arī sabiedrības integrācijas centieni vēl nav devuši viennozīmīgu atbildi, vai mēs virzāmies uz normāli, kaut vai grūti saskaņojamu jaunu un kompromisos balstītu pilsoņu sabiedrību, vai uz divkopienu valsti, ko pavada histēriski uzbrēcieni no Krievijas un mūsu pašu rutīna, nevarība un nevīžība, risinot pilsonības problēmas, arī harmoniski un konsekventi sakārtojot skolu sistēmu uz latviešu valodas un pietiekami saprātīgu kompromisu pamata, lai iedzīvotāju vairums kļūtu lojāls Latvijai. Demogrāfiskā katastrofa joprojām diemžēl nav pārvarēta, iet kā pēc lielā mēra, sliktāk nekā pēc kara — un tomēr politiķi cenšas šo problēmu apiet. Starp citu, sliktā demogrāfija apdraud skolēnu un studentu skaitu jau pēc 7—10 gadiem (laikam tikai Smiltenē šogad piedzimuši vairāk nekā miruši), un arī liek gluži īpašu vērību piegriest kvalitātei. Taču daudzviet vērojama arī bērnu deģenerācija, kas runas par izglītības kvalitāti vismaz dažkārt dara utopiskas un pat smieklīgas.

Nesakārtota joprojām ir medicīna un medicīnas izglītība, kur stāvoklis veidojas gandrīz vai skandalozs. Uzņemto medicīnas studentu īpatsvars krities no 6,2% 1992.gadā līdz 1,7% 1998.gadā — tas ir viszemākais rādītājs Eiropā. Salīdzināsim: Somijā 18,3%, Zviedrijā — 13,9%, bet vidējais ES rādītājs 2001.gadā paredzēts 6,3%. Vai tad mūsu demogrāfiskajā krīzē, iedzīvotājiem novecojoties un slimojot, ārstus vairs nevajadzēs? Nē, ārsti būs vajadzīgi, būs jānomaina vecākā, ne allaž kompetentā, medicīnas jaunākajām atziņām sekot spējīgā paaudze, bet egoistisku apsvērumu dēļ tiek kavēta jaunu cilvēku ienākšana medicīnā, kas pēc pāris gadiem Latvijai var rūgti atspēlēties. Jauno ārstu nebūs, vai tie aizceļos uz ārzemēm. Šo jauno ārstu problēmu šeit garāmejot skaru, lai runātu par skolēnu orientāciju uz noteiktiem arodiem.

Bet ja par izglītību, tad vēlreiz atkārtošu, ka izglītība diemžēl nav mūsu valsts reāla prioritāte, īpaši to varam apgalvot par augstāko izglītību. Valsts asignējumi augstākajai izglītībai Latvijas Republikas laikā ir kritušies vai saglabājušies inflācijas seguma līmenī. Jā, 1993.gadā augstskolās studējošo skaits Latvijā bija viens no zemākajiem Austrumeiropā. Tagad — gluži otrādi, tas pieaudzis gandrīz trīskārt un Latvija izvirzījusies vienā no vadošajām vietām reģionā. Lieliski, jūs sacīsit.Taču tas nav ne valdības, ne Saeimas, ne politiskās elites nopelns, tā ir pašas jaunās paaudzes gaišredzīga izvēle, kas — maķenīt apostījusi Eiropu, uztvērusi izglītības izšķirīgo lomu ES. Jaunieši, vismaz to perspektīvākā daļa, stihiski izvēlas augstāko izglītību, pretēji elites puskoka lēcējiem, un te es saskatu paaudžu konflikta iezīmes, kas perspektīvā izglābs Latviju.

Lielā mērā gribu piekrist Universitātes fiziķa Arnolda Ūbeļa domām, ka vairāki mūsu valsts ekonomiskās un politiskās elites grupējumi ir saskanīgi un stratēģiski ieinteresēti zemā izglītības un zinātnes līmenī, kas nevar un nevar atrast zinātnei un izglītībai naudu. Citēju Ūbeli:

"Pirmkārt, tas ir vajadzīgs tiem, kuri saistīti ar noziedzīga rakstura ekonomisko darbību, mafiju un ēnu ekonomiku. Jo mazāk izglītots, lumpenizēts darbaspēks, jo vieglāk to apmuļķot un piespiest klusēt.

Otrkārt, aizvien vēl pastāv aprindas, kuras sapņo atjaunot Krievijas impēriju. Jo zemāks izglītības līmenis Latvijā, jo lielāks būs Krievijas iespaids.

Treškārt, Latvijas politiskā "elite" un tā sauktās "smalkās aprindas" (varbūt kāds 1000 cilvēku) ir klusu ciešot vienojušās par tuvredzīgu nākotnes skatījumu. Jo zemāks būs izglītības līmenis Latvijā, jo ilgāk mēs un mūsu bērni te valdīsim un dzīvosim uz citu darba rēķina. Svešzemju saimniekiem pakalpiņi vienmēr vajadzīgi. Prakse jau ir. Daudzi mūslaiku varoņi bija paklausīgi otrie partijas sekretāri, direktoru vietnieki, cītīgi studēja marksisma ļeņinisma filozofiju, PSKP kongresu materiālus un saņēma attiecīgus augstskolu diplomus.

Jautājums, cik stundas viņi veltījuši, lai saprastu, kā būvēt demokrātisku tirgus ekonomikas valsti uz privātīpašuma bāzes. Visticamāk viņi uzskata, ka nekas jauns nav jāmācās.

Ir skaidrs, ka šo grupējumu intereses ir ļoti nopietns drauds nācijas nākotnei. Acīmredzami ir tikai viens, pēdējos gadsimtos vairākkārt pārbaudīts ceļš, lai latvieši kā nācija varētu izdzīvot. Tas ir — izglītība. Ir vajadzīga intelektuāla sacelšanās un tās priekšgalā ir jānostājas augstskolu cilvēkiem, pasniedzējiem, profesoriem, fakultāšu vadītājiem un, ja ir pilsoniska drosme, tad arī rektoriem. Neskatoties uz formāliem studentu skaita limitiem, ierobežotu finansējumu, jāatver augstskolu durvis visiem, kuri grib studēt, un jāatsakās no merkantīlām prasībām pēc mācību maksas. Augstskolām dažus gadus ir jāuzņemas rūpes par to, lai aizpildītu vidusskolās radušos robus studentu zināšanās. Daudzos gadījumos tā nav šo cilvēku, bet izglītības sistēmas vaina. Skolēniem un nākamajiem studentiem savukārt ir jāapzinās, ka viņu labklājības faktiski vienīgais garants ir laba izglītība un par to jācīnās."

Saprotams, Dr.Ūbeļa secinājumos ir savi pārspīlējumi, studējošo procents Latvijā visumā ir pietiekams, diez vai Saeimai ir tik tieši jāiesaistās studentu skaita regulēšanā, taču pareizs ir apgalvojums, ka studētgribai Latvijā nav attiecīga finansiāla un morāla atbalsta. Arī zinātnes liktenis Latvijā to apliecina — kopš 1995. gada tās finansējuma ziņā tas nepārtraukti ir krities, par ko esam jau brīdinājuši sabiedrību atklātā vēstulē: "Sabiedrībai jāpasaka patiesība — zinātne Latvijā iet bojā." Neanalizējot situāciju, kas iziet ārpus šīsdienas tēmas, uzturu spēkā apgalvojumu, ka Latvijā joprojām ir laba zinātne, ka galvenā vaina nav neveiksmīgos un konservatīvos zinātniekos, bet valdībā un varbūt pat sabiedrībā, kas pieļauj finansējuma noslīdēšanu zem katras saprāta robežas. Latvijai godu nedara tas, ka zinātnes atbalstam šogad atvēlēti 0,22% no iekšzemes kopprodukta, kas ir viszemākais rādītājs Austrumeiropas kandidātvalstīm uz ES, un tas var vēl pazemināties. Zinātnes pastāvēšana visciešākā veidā saistīta ar izglītības kvalitāti, ir kauns, ka Latvijā neiznāk ne plaša profila populārzinātnisks žurnāls, ne nacionālas enciklopēdijas — arī vidusskolēniem tik vajadzīgie izdevumi. 28. jūlijā pirmo un vienīgo reizi Latvijas Republikas pastāvēšanas laikā Ministru kabinets sprieda par augstākās izglītības un zinātnes nacionālo koncepciju. Bija neērti vērot, cik maza bija mūsu vadītāju ieinteresētība par šo priekšmetu, cik formāli un sīkumaini raisījās diskusija, kuras rezultātā netika pieņemts nekāds lēmums, vienīgi koncepciju pieņēma zināšanai, tas ir, nolika atvilktnē priekš nākamās Saeimas un valdības. Mūsu valdība pašreiz dzīvo kā pagaidu valdība, darba kabinets, bez nākotnes redzējuma.

Un vēl viens apstāklis — saskaņā ar profesora Oļģerta Krastiņa rādītājiem, kas gan attiecas uz 1995. gadu, augstākās izglītības ziņā nelatvieši un pat nepilsoņi Latvijā šodien apsteidz latviešus. Saprotiet pareizi, neesmu pret augstāko izglītību cittautiešiem, ir labi, ka Latvijā dzīvo izglītoti, kulturāli cilvēki neatkarīgi no tautības, taču tas arī nozīmē, ka pastāv būtiska atšķirība starp pilsētu un laukiem, laukos dzīvo vairāk latviešu, lauku cilvēki ir mazāk turīgi. Tādēļ arī studiju kreditēšana un bezmaksas augstākā izglītība nopietni jāapsver, lai nebūtu tā, ka tikai labs materiālais stāvoklis, nodrošinātība ļauj iegūt labu izglītību, lai nebūtu tā, ka laukos auguši, apdāvināti cilvēki paliek bez iespējas studēt, ka "atraitnes dēli" vispār netiek līdz Rīgai. Diemžēl būtībā doma tikai par maksas augstāko izglītību jau izskanējusi varas ešelonos. Lai katrs kuļas kā spēj, bet kas to nespēj, lai grimst dibenā.

Tāpat jāizvērtē, kas un ko studē. Pašreiz Latvijā ir 64 204 studenti (valsts augstskolās 57 423, no tiem 51% par maksu, privātaugstskolās — 6781), t.i., 2,2% Latvijas iedzīvotāju kopskaita. Latvija šajā ziņā vēl mazliet atpaliek no dažām Viduseiropas mazajām valstīm (Ungārijas, Čehijas), lielākā mērā no Ziemeļvalstīm (Islandes, Zviedrijas), kur studē 3,9%. Taču Latvijā 44% visu studējošo izvēlējušies sociālās zinātnes —ekonomiku, saskarsmes zinātnes, tieslietas, uzņēmējdarbību, administrāciju, kamēr dabaszinātnes (fiziku, ķīmiju, bioloģiju kopā) studē tikai 3,8%, informātiku un matemātiku, datorzinātnes — 2,5%. Bīstos, vai šāda studējošo struktūra pavisam drīz vien neizraisīs bīstamu disproporciju. Kas tad veicinās ražošanu, kas modernizēs valsti? Tiesa, pedagoģijas studentu procents — 17,4% — ir lielāks par normu, bet humanitārās zinātnēs studējošo procents — 7,6% savukārt ir gandrīz 3 reizes mazāks par ES prognozēm 2001. gadā. Skolēnu orientācija darbam, tālākai izglītībai, studijām ir ļoti nopietni jautājumi, bet uz tiem nevar precīzi atbildēt, ja nav skaidra valsts stratēģija, un tā nu patiešām nav skaidra, arī pašiem tautas kalpiem — likumdevējiem.

Jebkurā gadījumā jāapzinās, ka mums nav dižu dabas bagātību, Baltijas šelfa nafta varbūt būs mīts, lielās celulozes rūpnīcas būve ir zem jautājuma. Mūsu bagātība ir Latvijas visai riskantais, apdraudētais ģeogrāfiskais stāvoklis, tranzītiespējas. Bet visnozīmīgākā bagātība ir intelektuālie resursi, kurus konkurentspējīgākus var darīt vienīgi augstas kvalitātes izglītība. Taču arī tad pie viena nosacījuma — ja Latvijā inteliģentam darbaspēkam tiks veidota labvēlīga vide, ja šie izglītotie jaunie cilvēki varēs cerēt gūt dzimtenē arēnu savām spējām, ja tie, guvuši dzimtenē samērā lētu un kvalitatīvu izglītību, neaizklīdīs uz ārzemēm, uz "siltākām zemēm". Visai draudīgi skan sociologu atzinumi, ka jaunie latvieši atstāt Latviju vēlas lielākā skaitā nekā viņu vecuma krievi. Pagaidām par laimi faktiski masveidā šāda izceļošana nav vērojama, taču šīs aptaujas liek domāt, vai ticam šai Latvijas valstij.

Un vēl — par valodas un vēstures mācīšanas kvalitāti. Par latviešu valodas zināšanu nepieciešamību gan latviešiem, gan nelatviešiem nedrīkstētu būt diskusiju — valoda ir jāzina. Zinātņu akadēmija nesen Saeimai iesniegusi priekšlikumu pasludināt latviešu valodu par vienīgo valsts valodu Latvijā, iekļaujot šo normu īpašā Satversmes pantā, kas grozāms tikai ar tautas nobalsošanu. Mēs ierosinām nākamo gadu izsludināt par Latviešu valodas gadu, veicinot tolerantus, demokrātiskus mehānismus valsts valodas apguvei Latvijā. Taču valodnieciskās izglītības kvalitāte, metodikas valodas mācīšanā cittautiešiem, kā to vairākkārt aizrādījusi Dr. Aija Priedīte, tāpat kā pati latviešu valodas prasme latviešu skolās, masu saziņas līdzekļos, joprojām ir tālu no pilnības. Ne allaž tiek radīta labvēlīga motivācija latviešu valodas plašākam lietojumam Latvijā. Ir jāpanāk, lai līdz Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā, t.i., kādu 8 gadu laikā, latviešu valoda pilnvērtīgi funkcionētu visās dzīves jomās, tas jāpanāk nevardarbīgām, demokrātiskām, civilizētai pasaulei akceptējamām metodēm, korekti, taču noteikti, un to var stimulēt izglītības kvalitāte. No otras puses, 1995. gada dati liecina, ka angļu valodu Latvijā pratuši tikai 17% iedzīvotāji, bet vācu valodu — 4%, pieļauju, ka jaunatnē stāvoklis uzlabojas, taču jāvaicā, vai ar šādām zināšanām varam ieiet Eiropā? Krievu valodu sākam aizmirst, angliski neesam iemācījušies, bet lielās valodas jāzina, arī tas ir izglītības un dzīves kvalitātes jautājums.

Sāpju bērns ir Latvijas vēsture, ko nemāca, ja nealojos, kā obligāto priekšmetu skolā. Esmu pārlūkojis vairākas Latvijas vēstures grāmatas, daudzās no tām atradu faktu aplamības, nepamatotus vispārinājumus, ultrapatriotiskus niekus. Pieņemama man likās Ķeniņa grāmata. Taču Latvijas vēsture tiek pasniegta pārāk nogludināti, vienpusīgi, bez skata no malas. Kā Latvijas vēstures norises saskata kompetents cilvēks no ārpuses, kādā kontekstā tās ir ar Eiropas vispārējo vēsturi? Par to vairākkārt esmu runājis ar ārzemju vēstniekiem. Tautas vēsturisko apziņu veido piederīgo nostāsti, masu izziņas līdzekļi, skola. Un te nu jāvaicā, vai mēs dažkārt nevirzāmies uz pašizolēšanos, pārlieku paštaisnīgumu, gaušanos par vēstures pārestībām, vai nepietrūkst paškritikas? Vai pārāk saasināti neveramies pagātnē, nevis domājam par nākotni? Tad nu arī rodas situācijas, kur mēs nevaram saprasties pat ar mūsu draugiem Rietumos, kā tas bija nesen — holokausta, leģionāru, okupāciju jautājumā. Mums jābūt savam viedoklim, varbūt atšķirīgam, taču labi argumentētam. Bieži vien notikumu skaudro realitāti aizstāj emocionālas, romantiskas vīzijas, iedomu un vēlmju domāšana, stereotipi. Domāju, būtu atkal jārīko vēsturnieku diskusijas, līdzīgas tām, kas raisījās 1988.—1989. g., vairoties gan no Latvijas vēstures idealizācijas, gan no pagātnes noniecinājuma, jārada līdzsvarota Latvijas vēsture, ko varētu akceptēt arī starptautiski. Un obligāti jāieved skolās Latvijas vēstures mācīšana.

Galu galā vienreiz būs jāizvērtē arī padomju gadi, šī okupācija, šajā laikā pazaudētais un arī sasniegtais. Nav taču tā, ka šo gadu vispār nav bijis, ka visu šo laiku tauta nav dzīvojusi, dūres savīstījusi un pigu kabatā rādīdama. Ritēja dzīve, pretrunīga, izkropļota, dzīve nebrīvē, piekrītu, taču ar savām veiksmēm literatūrā, mūzikā, zinātnē, sportā, ar Dziesmu svētkiem, saglabājot nacionālo identitāti. Par daudzu sasniegto ražošanā un kultūrā mums arī šodien nav jākaunas, tāpat kā par pasīvo pretošanos režīma, kas — atzīsim — 60. un 70. gados bija varbūt ierobežota, taču nebūtu pareizi veco stereotipu veidot jaunu, kā tas, manuprāt, ir vērojams. Arī šī lieta pieder izlītības kvalitātei.

Mūsu stratēģiskais ceļš ir ceļš uz Eiropu. Kopenhāgenas kritēriji uzņemšanai Eiropas Savienībā tieši neizvirza noteiktas prasības izglītībai — tie prasa noteiktus ekonomiskus un politiskus priekšnoteikumus, demokrātijas, likumu, cilvēktiesību garantēšanu, cieņu pret minoritātēm un to aizsardzību, funkcionējošu tirgus ekonomiku, spēju izturēt konkurences spiedienu un uzticību mērķim veidot politisku, ekonomisku un monotāru savienību. Kā redzams, tiešas prasības par augstu izglītību tur nav, taču netiešā veidā tādas ir ietvertas. Bet, kas svarīgāk, izglītības līmenis noteiks kādas valsts vietu Eiropas Savienībā, vai tā būs pastarīte, trūcīga valsts, ar kuru nerēķinās, vai plaukstoša un līdztiesīga, cienījama dalībvalsts. Mums jādara viss, lai Latvija izkarotu cieņu, bet tas nav domājams bez izglītības un kultūras. Tādēļ skolotāja misija ir viena no svarīgākajām — mums ir jāizdara maksimāls spiediens uz politiķiem, Saeimas vēlēšanām, lai izglītības prioritāte tiktu garantēta ne tikai vārdos vien. Domāju, šim forumam būtu jāprotestē pret Ministru kabineta 3. augusta sēdes lēmumu, kas 1999. gada budžetam apcērp "mērķa griestus" un reāli samazina izdevumus izglītībai par 2–3 procentiem.

Un nobeigumā — par izglītības koncepciju. Forumā runā par finansu problēmām, tehniskām problēmām, par skolu infrastruktūru, cauriem jumtiem, klaiņojošiem bērniem. Taču ne tas ir svarīgākais. Jāskatās plašāk. Izglītība ir Latvijas neatkarības garants. Vajadzīgi labi, izglītoti speciālisti no vietējiem, lai nebūtu jāaicina ārzemnieki pārvaldīt Latviju. Ārzemnieku aicināšana ne tikai sadārdzinātu visu mūsu dzīvi, bet arī apdraudētu nācijas kontroli pār Latvijas teritoriju. Muļķus gan ir vieglāk pārvaldīt, taču muļķu valstī vājāka kļūst konkurence un līdz ar to sadarbības iespējas, arī ar ārzemniekiem, labas tirgus saimniecības veidošana. Lieli projekti kļūst neiespējami, ja nav izglītotu cilvēku uz vietas. Neizglītota tauta, kā jau sacīju, nebūs konkurētspējīga Eiropā, labākajā gadījumā varēsim būt priekšstrādnieki.

Mums ir vajadzīgi labi speciālisti ekonomikā, kas spētu pārvaldīt valsti, un mums ir vajadzīgi patriotiski speciālisti, kas prastu cienīt savu valsti un nepārdotos svešiniekiem par vērdiņiem. Cik, kādi, kuri speciālisti vajadzīgi, kā tos sagatavot, kā tos piesaistīt Latvijai — tāda ir izglītības stratēģijas būtība un jēga, tie ir jautājumi, uz ko jāatbild Saeimai un valdībai, nelīkumojot un neaizbildinoties ar līdzekļu trūkumu. Ne tikai līdzekļu, bet arī ideju trūkums ir tas, kas Latviju pašreiz gremdē.

Ja runājam par izglītību, tad cerība mirst pēdējā, tikai pie noteikuma — ja šo cerību uzturēs un pacels par to balsi. Ceru, ka visi Latvijas skolotāji kļūs sociāli aktīvāki, pacels savu balsi skaļāk par mūsu cerību, par izglītību, par Latviju.