Rudīte Aņikejeva, Valsts ģeoloģijas dienesta direktore, — "Latvijas Vēstnesim"

Valsts ģeoloģijas dienests ir sakārtojis derīgo izrakteņu atradņu kadastru un 1998. gadā atjaunojis derīgo izrakteņu krājumu bilanci. Patlaban ir zināms, cik to iegūst gada laikā un cik ir licencētu derīgo izrakteņu atradņu.

Nākamais posms saistīts ar pazemes ūdeņu krājumu bilances sakārtošanu valstī. Tas ir daudz sarežģītāk, jo darbu apjoms ir krietni lielāks. Likums "Par zemes dzīlēm" noteic, ka pazemes ūdeņi ir valsts nozīmes derīgie izrakteņi un to izmantošana un aizsardzība tiek reglamentēta. 8. februārī Ministru kabinets pieņēmis vairākus normatīvos aktus, kas saistīti ar zemes dzīļu izmantošanu: "Grozījumi Ministru kabineta 1997. gada 8. jūlija noteikumos Nr. 239 "Zemes dzīļu izmantošanas noteikumi"", "Grozījumi Ministru kabineta 1997. gada 8. jūlija noteikumos Nr. 238 "Valsts nozīmes derīgo izrakteņu un atradņu, kā arī valsts nozīmes zemes dzīļu nogabalu izmanošanas kārtība"" u.c. Sakarā ar naftas ieguves darbu sākšanu Latvijā tiek sadalītas funkcijas starp divām ministrijām — Ekonomikas un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju. Visa administratīvā pārraudzība, kas saistīta ar šo darbu ieviešanu, naftas ieguves licencēšanu, konkursa rīkošanu un normatīvās bāzes radīšanu, uzticēta Ekonomikas ministrijai. Savukārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija tāpat kā līdz šim atbild par zemes dzīlēm.

Pazemes ūdeņi Latvijā tiek izmantoti galvenokārt ūdensapgādē, kā arī rūpniecības un sadzīves vajadzībām. Pazemes dzeramo ūdeņu kvalitāte ir augstāka, tie ir labāk aizsargāti pret piesārņojumiem un tādēļ plašāk izmantojami, aizstājot virszemes ūdeņus Rīgas, Ventspils un Daugavpils ūdensapgādē. Par to vajadzētu nopietni domāt, jo draudīgs brīdinājums ir, piemēram, cianīda noplūde Rumānijā. Un nemaz tik senā pagātnē — indīgo vielu iekļūšana Daugavas augštecē.

Valsts ģeoloģijas dienestā ir ūdensapgādes urbumu arhīvs, un patlaban tiek pilnveidotas datu bāzes. Pēc gada vai diviem šo darbu pabeigsim, un tad būs pilnīgs priekšstats par visiem ekspluatācijas urbumiem, no kuriem iegūst ne tikai dzeramo, bet arī minerālūdeni Latvijā. Jāpiebilst, ka mūsu datu bāzē "Urbumi" digitālā veidā uzkrāta informācija par apmēram 7460 urbumiem (01.09.1999.). Latvijas teritorijā to sadalījums ir ļoti dažāds, vislielākā koncentrācija ir lielāko pilsētu, īpaši Rīgas, apkārtnē. Kopējais ekspluatācijas urbumu skaits, pēc mūsu aprēķiniem, pārsniedz 11 000.

— Vai jūs pārbaudāt arī šos urbumus, to uzturēšanu un ūdens kvalitāti?

— Sakarā ar īpašuma formu maiņu ir ļoti daudz pamestu, neapsaimniekotu urbumu. Pirms diviem gadiem reģionālās vides pārvaldes pēc mūsu pasūtījuma apsekoja pamestos artēziskos urbumus. Pēc Valsts ģeoloģijas dienesta un Reģionālo vides pārvalžu datiem, tādu ir ap 900. Un tie ir potenciāli piesārņojuma avoti, jo caur urbumiem artēziskajos ūdeņos var iekļūt ne tikai piesārņojošas, bet arī indīgas vielas; pēc tam iztīrīt piesārņojuma horizontu ir ļoti grūti. Lai gan valstī nav konstatēts reģionāls pazemes ūdeņu piesārņojums, tomēr atklātas kādas 1000 lokālas piesārņotas vietas. Ja pašlaik nav neviena, kas vēlētos šādus senus neizmantotus dziļurbumus izmantot, tos vajadzētu likvidēt.

— Tas, šķiet, nav tik vienkārši izdarāms?

— Jā, jo dziļurbumi vispirms ir jāiztīra, jāatsūknē, lai patiešām nekas nepaliek urbumā, pēc tam tas jāhlorē, jāieber tīra grants un tikai tad jāaizcementē. Tas ir ļoti darbietilpīgs un arī dārgs process, teiksim, ja urbums fontanē, jāizmanto specializētā tehnika. Izmaksas sasniedz vairākus tūkstošus latu, un diemžēl šim mērķim budžeta līdzekļu nepietiek.

Šogad gatavojam valsts pazemes ūdeņu monitoringa programmu, kurā tiks skaidri nodalītas katra lietotāja funkcijas un atbildība — par ko atbildīga valsts un par ko — pazemes ūdens izmantotājs.

Dziļurbuma lietotājs būs atbildīgs par aizsargjoslu ievērošanu, urbuma uzturēšanu utt. Viena no monitoringa sadaļām attiecas uz pašvaldībām, to ūdensapgādes sistēmu uzturēšanu. Šajos gadījumos ūdens ņemšanas vietās urbumos regulāri jāmēra līmenis, nosakot, kā ūdens ņemšana atsaucas uz ūdens horizontu, regulāri jāņem ūdens kvalitātes paraugi. Visus šos obligātos noteikumus dienesta speciālisti ieraksta pazemes ūdeņu atradņu pasēs. Ūdens apgādes pase ir nepieciešama arī katram individuālajam lietotājam.

Pastāv konflikts starp diviem īpašniekiem — zemes īpašnieku un pazemes ūdens apgādes urbuma īpašnieku. Zemes privatizācijas laikā, pārņemot artēziskos urbumus, nebija privatizēts urbumam pieguļošais zemesgabals jeb noteiktā 30 metru aizsargjosla. Šiem diviem īpašniekiem ir jānoslēdz savstarpējs līgums, un pazemes ūdens lietotājam jāvienojas ar zemes īpašnieku par pazemes ūdens izmantošanu. Parasti konflikts rodas tāpēc, ka zemes īpašnieks uzliek, pēc dziļurbuma īpašnieka domām, ārkārtīgu augstu zemes nomas maksu.

Saeimas Tautsaimniecības komisija ierosināja 1999. gada 11. februāra grozījumos likumā "Par zemes dzīlēm" reglamentēt tādu kārtību, ka zemesgabala un valsts nozīmes derīgo izrakteņu ieguves ietaišu īpašnieks nav viena un tā pati persona. Bet šo normu, kurā noteikti arī finansiālie ierobežojumi, Ministru kabinets neakceptēja, jo tādējādi tiek pārkāptas Civillikuma normas.

Valsts normatīvie akti nosaka šo divu īpašnieku attiecību noformēšanu. Tiek precizēts nomas līguma saturs, nosakot, ka tam ir jāatbilst noteikumiem. Piemēram, ja ir apgrūtinājums saimnieciskās darbības ierobežošanai, tam jābūt fiksētam zemesgrāmatā. Tātad līguma saistībās jāparādās visam — ne tikai urbumam un noteiktai aizsargjoslai, bet, ja tur ir ūdensvads, arī tam jābūt ierakstītam zemesgrāmatā kā apgrūtinājumam vai nomas līguma papildinājumam. Tas pats attiecas uz piebraucamā ceļa izmantošanu, lai varētu šim objektam piekļūt un veikt apsekošanu vai nepieciešamo remontu.

Var teikt, ka šie grozījumi ir labvēlīgāki zemes īpašniekam, jo var vēl papildus runāt par piebraucamo ceļu ekspluatāciju un ūdensvada trasi, kurai nedrīkst braukt virsū un rakt grāvi. Jāņem vērā, ka finansiāli jautājums netiek atrisināts, jo ar šiem noteikumiem nav reglamentēts. Tādas šobrīd ir galvenās izmaiņas valsts normatīvajos aktos, saistītas ar pazemes ūdeņu izmantošanu.

— Kā šie noteikumi attieksies uz jaunajiem urbumiem?

— Ar jaunajiem urbumiem tādu problēmu vairs nebūs, jo mēs izsniedzam urbšanas atļaujas tikai zemes īpašniekiem. Tātad šie grozījumi likumdošanas aktos attiecas vienīgi uz vecajiem urbumiem un uz problēmām, kas radās zemes reformas gaitā, kad nebija sakārtotas īpašuma attiecības. Sākoties zemes reformai, pirmajos likumdošanas aktos šie izņēmuma gadījumi bija paredzēti. Un mēs arī visiem lielākajiem dziļurbumu lietotājiem sūtījām zemes plānus un ieteicām zemi privatizēt, vismaz aizsargjoslas apmērā. Tagad diemžēl šāda problēma pastāv.Vai tā ir īpašnieka vai lietotāja tiesību ierobežojums? Domāju, ka nav, jo katram jāievēro savas tiesības. Neraugoties uz to, ka jāmaksā dabas resursu nodoklis, ir jānoslēdz arī līgums par zemes dzīļu izmantošanu. Zemes īpašnieka tiesības nosaka Civillikums.

— Šie noteikumi attiecas uz jebkuru ūdens ieguvi vai tikai uz dziļurbumiem?

— Uz visiem urbumiem, kas ir dziļāki par 20 metriem. Savā īpašumā ikviens savām vajadzībām var ierīkot akas, iedzītās un urbtās, iegūt ūdeni dārza laistīšanai (ar ūdens patēriņu, mazāku par 10 kubikmetriem diennaktī). Šīs pazemes ūdens ieguves vietas nelicencējam un ūdens patēriņu pagaidām arī neuzskaitām, lai gan ar laiku to darīsim.

Ingrīda Rumbēna, "LV" nozares redaktore