Viedokli

Nobeigums. Sākums "LV"

nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98

Gvido Zemribo, Dipl. iur., vēstnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Tiesu vara

Būtisks jautājums ir tiesnešu darba kvalitātes celšana un tiesnešu trūkums.

Apmēram pirms gada sakarā ar dažiem apšaubāmiem tiesu nolēmumiem sabiedrībā izcēlās diskusija par "tiesu sistēmas krīzi", brieda konflikts starp tiesnešiem un izpildvaru. Šajā sakarā gribētos teikt, ka nav tādas valsts pasaulē, kurā kādreiz negadītos tiesnešu kļūdas. Taču, ja tiesu sistēma nodrošina esošo kļūdu izlabošanu, tad nekādas tiesu sistēmas krīzes nav. Bez tam šie jautājumi ir jāatrisina nevis ar izpildvaras metodēm vai rakstiem avīzēs, bet gan ar tīri procesuālām metodēm.

Katras civilizētas valsts mērķis ir kļūt par tiesisku valsti. Taču tiesiskas valsts nevar būt bez varas dalīšanas un bez neatkarīgas tiesas. Starptautiskie akti cilvēktiesību jomā pieprasa, lai tiesas būtu demokrātiskas un objektīvas.

Tiesa ir tik demokrātiska, cik demokrātiski ir likumi, kurus tā piemēro, tiesa ir tik objektīva, cik neatkarīgi ir tiesneši, kas tiesu spriež. Tādēļ tiesnešiem ir jārada tādi apstākļi, lai apspriežu istabā viņi domātu tikai par to cilvēku likteņiem, kurus viņi izlemj, nevis par saviem.

Kopš 1996.gada 11.decembra Latvijā darbojas Satversmes tiesa — institūcija, kādas Latvijā agrāk nav bijis. Satversmes tiesas likumu 1996.gada 5.jūnijā pieņēma Saeima. Diemžēl jāsaka, ka šis likums noteica salīdzinoši šauru tiesas kompetenci, kā arī ierobežotu personu loku, kuras var griezties tiesā. Ievērojami likumu uzlaboja 1997.gada grozījumi, sevišķi paplašinot personu uzskaitījumu, kuras var griezties tiesā. To starpā tika iekļauts arī Valsts cilvēktiesību birojs. Valsts cilvēktiesību biroja viens no uzdevumiem ir veicināt cilvēka un pilsoņa pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu Latvijā atbilstoši Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Viena no lietu kategorijām, kuras izskata Satversmes tiesa, ir lietas par Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi. Taču tieši šādas lietas nezin kādēļ Valsts cilvēktiesību birojs nav tiesīgs ierosināt. Sakarā ar Latvijas virzību uz Eiropas Savienību minētās lietu kategorijas aktualitāte aizvien pieaugs, tādēļ tiesības griezties Satversmes tiesā vajadzētu piešķirt arī Ārlietu ministrijai un Eiropas integrācijas birojam. Taču arī šobrīd kā tiesas kompetence, tā arī to personu uzskaitījums, kurām ir tiesības iesniegt pieteikumus, varētu būt plašāks. Par to liecina arī pusotra gada laikā izskatīto lietu visai nelielais skaits. Piemēram, Vācijas Konstitucionālā tiesa ir tiesīga arī iztulkot, t.i., interpretēt, konstitūcijas normas, tā izskata strīdus par politisko partiju aizliegšanu, lietas par prezidenta atcelšanu no amata, tajā var arī pārsūdzēt parlamenta lēmumu, ar kuru apstiprināti vēlēšanu rezultāti. Būtisks trūkums Latvijā ir tas, ka valsts pilsoņiem nav tiesību griezties Satversmes tiesā. Šajā sakarā interesanti atzimēt, ka šajā gadā Dānijas Augstākā tiesa galīgi izlēma 12 Dānijas pilsoņu prasību, kas lūdza atzīt Dānijas premjerministra rīcību, parakstot Māstrihtas līgumu, par nekonstitucionālu. Protams, juridiski nesagatvoti pilsoņi ne vienmēr ir spējīgi pietiekami labi orientēties juridiskās niansēs, kādēļ parasti tiek izveidots sava veida filtrs, lai atsijātu pamatotos iesniegumus no acīmredzami nepamatotajiem un nepārslogotu tiesu. Mūsu apstākļos varētu padomāt vai pilsoņu interesēs savas kompetences robežās šādus iesniegumus nevarētu sniegt ģenerālprokurors vai Cilvēktiesību birojs, tādējādi pildot šīs filtra funkcijas. Viens no būtiskākajiem likuma trūkumiem ir tas, ka Satversmes tiesā nevar griezties tiesa. Parasta tiesa, izskatot konkrētu lietu, nevar izskatīt jautājumus, kas ietilpst Satversmes tiesas kompetencē. Taču lietas izskatīšanas gaitā var rasties problēma par normatīva akta neatbilstību likumam vai likuma neatbilstību Satversmei. Ne puses, kas piedalās lietā, ne tiesa šo problēmu nevar nodot Satversmes tiesas izskatīšanā, un tiesa būs spiesta izskatīt lietu pēc, piemēram, faktiski nelikumīga normatīva akta noteikumiem. Likums šādas tiesības gan piešķir Augstākās tiesas plēnumam, taču Augstākās tiesas plēnums ir Augstākās tiesas tiesnešu kopsapulce, nevis tiesas instance. Vienā no pirmajiem likuma projektiem šīs tiesības bija piešķirtas Augstākās tiesas Senātam, diemžēl, vēlāk Senāts no likuma tika izslēgts un šīs tiesības nevienai tiesai netika piešķirtas.

Jāpiezīmē, ka arī Eiropas Savienības eksperti apstākli, ka parastā tiesa nevar griezties Satversmes tiesā, novērtēja negatīvi.

Tiesnešu objektivitāte ir jebkuras tiesas darbības nepieciešams nosacījums. Objektivitātes garantijas izpaužas pušu tiesībās izteikt tiesnesim noraidījumu vai arī paša tiesneša pienākumā sevi atstatīt no izskatīšanas lietā. Tādēļ, manuprāt, 1997.gadā likumā izdarītais papildinājums 25.pantā, ka Satversmes tiesas tiesnešiem nevar pieteikt noraidījumu, šo likumu neuzlaboja.

1996.gada 5.jūnijā Saeima grozīja Satversmes 85.pantu. Tā sākotnējais saturs paredzēja zvērināto tiesas izveidošanas iespēju. Atbilstoši Satversmei to paredzēja ar likuma par tiesu varu sākotnējā redakcijā. Kā zināms, pirmsokupācijas Latvijā zvērināto tiesas tā arī nebija izveidotas. Līdz ar šo grozījumu doma par zvērināto tiesu izveidošanu Latvijā tika pamatos likvidēta. Atbrīvojušos platību izmantoja, lai konstitucionāli atzītu Satversmes tiesas eksistenci. Rietumu demokrātijās, kur pastāv konstitucionālās tiesas, tām konstitūcijā ir veltītas veselas nodaļas, jo institūcijai, kurai ir tiesības parlamenta likumus atzīt par spēkā neesošiem, sava tiesiskā bāze ir jāsmeļ nevis vienkārsā likumā, bet gan valsts pamatlikumā. Satversmes jaunā redakcija noteica, ka Satversmes tiesas tiesnešus apstiprina Saeima ar ne mazāk kā 51 Saeimas locekļa balsu vairākumu. Šeit būtu vietā atgādināt, ka visu amatpersonu, izņemot Valsts prezidentu, ievēlēšanai, apstiprināšanai vai iecelšanai amatā pietiek ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu (arī Saeimas priekšsēdētāja ievēlēšanai ar to pietiek). Toties Satversmes tiesas tiesnešu apstiprināšanai, tāpat kā Valsts prezidenta ievēlēšanai, ir nepieciešams visu Saeimas deputātu, nevis tikai klātesošo deputātu absolūtais vairākums. Tas, protams, var ievērojami sarežģīt tiesnešu apstiprināšanas procesu, ņemot vērā deputātu mazo aktivitāti un zemo piedalīšanās procentu Saeimas sēdēs. Jāsaka, ka ar šīm grūtībām jau saskārās Augstākās tiesas plēnuma izraudzītie Satversmes tiesas kandidāti, kuri pirmajā reizē nesaņēma balsu vairākumu.

Satversmes tiesas tiesnešu izraudzīšana un apstiprināšana izraisīja arī nevajadzīgu un nepamatotu ažiotāžu. Politiskās partijas centās šo pasākumu politizēt un iedabūt Satversmes tiesā pēc iespējas vairāk savu pārstāvju neatkarīgi no viņu pieredzes un zināšanām. Lai gan Satversmes tiesa, tāpat kā tiesas vispār nav, politiska institūcija un, to veidojot, nevar piemērot mērauklas, kuras lieto, veidojot koalīcijas valdības. Satversmes tiesas likuma 34.pantā ir skaidri noteikts, ka Satversmes tiesas tiesneša amats nav savienojams ar piederību pie politiskajām organizācijām (partijām) vai to apvienībām. Šeit būtu jāatgādina, ka vispārējās pret tiesnešiem izvirzāmās prasības ir formulētas likuma par tiesu varu 51.pantā. Tajā ir noteikts, ka, izraugoties kandidātu tiesneša amatam, jāievēro princips, ka par tiesnesi var strādāt tikai Latvijas Republikas pilsonis — augsti kvalificēts un godīgs jurists. Izraugoties tiesnesi, nav pieļaujama nekāda diskriminācija atkarībā no viņa izcelsmes, sociālā un mantiskā stāvokļa, rases un nacionālās piederības, dzimuma, attieksmes pret reliģiju, nodarbošanās veida, un rakstura, politiskajiem vai citiem uzskatiem (šie noteikumi ņemti no ANO tiesu neatkarības pamatprincipiem). Prasību, ka tiesnesim jābūt Latvijas Republikas pilsonim, nevar uzskatīt par diskriminējošu.

Minēto problēmu dēļ nu jau pusotru gadu Satversmes tiesa strādā vēl arvien nepilnā sastāvā.

Vēl viena gluži jauna pirmsokupācijas Latvijai nepazīstama institūcija ir Valsts cilvēktiesību birojs. Tā uzdevums ir veicināt cilvēka un pilsoņa pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanu Latviujas Republikā. Skandināvijas valstīs ar līdzīgiem jautājumiem nodarbojas ombudsmens, kurš ir augsti kvalificēts un visai cienīts jurists un kura lēmumiem ir liela autoritāte. Pēdējos gados ombudsmena institūcija ir pārņemta arī dažās citās valstīs (piemēram, Polijā). Arī mūsu Valsts cilvēktiesību birojs to atgādina, taču ir arī, manuprāt, problēmas, kas nav līdz galam atrisinātas. Biroja tiesisko stāvokli nosaka 1996.gada 5.decembra likums par Valsts cilvēktiesību biroju.

Saskaņā ar likumu birojs ir tiesīgs izskatīt sūdzības par cilvēka vai pilsoņa tiesību pārkāpumiem. Sūdzības izskatīšanas gaitā puses var noslēgt mierizlīgumu, ko apstiprina biroja direktors. Ja puses nevienojas, birojs tām rakstveidā paziņo savu viedokli un priekšlikumus, kuriem ir ieteikuma raksturs. Arī Skandināvijā ombudsmena priekšlikumiem ir rekomendējošs raksturs. Taču, ja šīs "rekomendācijas" kāda amatpersona nepilda, tam var būt ļoti nopietnas sekas. Piemēram, ja ministrs nepilda ombudsmena priekšlikumus, parlaments var atbrīvot ministru no ieņemamā amata. Kas notiek Latvijā, ja mierizlīgumu puses nepilda vai ja viena no pusēm nepilda biroja priekšlikumu, to likums nereglamentē. Var vienīgi cerēt uz amatpersonu godaprātu. Pretējā gadījumā atliek samierināties, ka mēs esam ieguvuši visai "bezzobainu" cilvēktiesību aizstāvēšanas institūciju.

Šis raksts, kas pārsniedz parastā avīžu raksta apmērus, ir personīgs viedoklis par Latvijas konstitucionālo tiesību attīstību mūsu dienās. Raksta autoram, dzīvojot četrus gadus ārpus Latvijas, radās iespēja it kā no malas vērot notikumus Latvijā, tos pārdomāt, izvērtēt un galu galā brīvā brīdī izklāstīt uz papīra.