Projekti

Likumprojekts

Patērētāju tiesību

aizsardzības likums

Saeimas dok.nr.4450; likumprojekts Nr.1223

Ekonomikas ministrijas izstrādāts,

Ministru kabineta 1998.gada 4.augusta sēdē akceptēts (prot.nr.42, 20.§)

un 6.augustā iesniegts Saeimas izskatīšanai

 

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants.

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) atsavinātājs — preces ražotājs, pārdevējs, pakalpojuma sniedzējs vai persona, kas darbojas iepriekšminēto vārdā vai vietā;

2) lietošanas noteikumi — norādījumi, kurus ievērojot prece vai pakalpojums saglabā ekspluatācijas (lietošanas) īpašības un pienācīgu kvalitāti un nerada veselības bojājumu vai apdraudējumu patērētāja mantai vai dzīvībai un videi;

3) pakalpojums — uzņēmējdarbības vai profesionālās darbības ietvaros fiziskās vai juridiskās personas par atlīdzību vai bez tās veikts patērētāja pasūtījums, kura rezultātā tiek izgatavota jauna lieta, uzlabota vai pārveidota esoša lieta vai tās īpašības vai patērētāja uzdevumā veikts darbs vai nematerializēts darba rezultāts;

4) patērētājs — jebkura persona, kas izsaka vēlēšanos iegādāties, iegādājas vai varētu iegādāties preci vai izmantot pakalpojumu nolūkam, kas nav tieši saistīts ar viņa uzņēmējdarbību;

5) pārdevējs — jebkura persona, kas uzņēmējdarbības veidā piedāvā vai pārdod preci vai pakalpojumu patērētājam;

6) prece — jebkura lieta, kuru piedāvā vai pārdod patērētājam;

7) ražotājs — jebkura persona, kura izgatavo vai atjauno preci pārdošanai vai uzrāda sevi kā ražotāju, norādot (marķējot) uz preces vai tās iesaiņojuma vai preces tehniskajā pasē savu nosaukumu (vārdu), preču zīmi vai citu atšķirības zīmi.

 

2.pants.

Likuma mērķis

Likuma mērķis ir nodrošināt patērētājam iespēju realizēt un aizsargāt savas likumīgās tiesības, stājoties līgumiskās attiecībās ar atsavinātāju.

 

3.pants.

Patērētāja tiesību aizskārums

(1) Patērētāja tiesības ir aizskartas, ja:

1) iegādājoties preci vai pakalpojumu, nav ievērota patērētāja izvēles brīvība, gribas izteikums un īstums;

2) nav ievērots līgumslēdzēju vienlīdzības princips, visi līguma noteikumi nav apspriesti un tie ir netaisnīgi;

3) nav nodrošināta iespēja saņemt vispusīgu un pilnīgu informāciju par preci vai pakalpojumu;

4) patērētājam pārdota nepienācīgas kvalitātes vai nedroša prece vai pakalpojums;

5) samaksa par pirkumu aprēķināta nepareizi, svars vai mērs nav noteikts pareizi, kā arī nav nodrošināta iespēja pārliecināties par to;

6) līgumsaistības nav izpildītas pienācīgi;

7) patērētājam nav dota iespēja realizēt atteikuma tiesības, noslēgta līguma atcelšanas un grozīšanas tiesības vai citas likumīgās vai līgumiskās tiesības.

(2) Patērētāja tiesību un interešu aizsardzību nodrošina patērētāju tiesību aizsardzības iestādes un tiesa.

 

4.pants.

Patērētāja izvēles brīvība un gribas īstums

(1) Stājoties līgumiskās attiecībās ar atsavinātāju, patērētājam jādod iespēja pilnībā realizēt savu gribu un izvēli, iegādājoties tieši tādu preci vai saņemot tieši tādu pakalpojumu, kādu patērētājs vēlas, izņemot likumā noteiktos ierobežojumus. Atsavinātāja pienākums ir respektēt šo gribu. Griba un izvēle paužama vai izrādāma līguma noteikumos vai tai jābūt redzamai pēc lietas apstākļiem ar saprātīgu noteiktību.

(2) Pirms patērētājs iegādājas preci vai pakalpojumu, jādod iespēja novērtēt tā derīgumu un atbilstību. Patērētājam jāsaņem pilnīga informācija par preci vai pakalpojumu, norēķināšanās veidu, līguma izpildījumu un atbildību, ja līgumsaistības tiek pārkāptas.

(3) Patērētājam nav pienākums pieņemt preci vai pakalpojumu un samaksāt cenu par preci vai pakalpojumu, ja prece ir piegādāta vai pakalpojums sniegts, patērētājam neizdarot pasūtījumu.

II nodaļa. Līgumi

5.pants.

Līdzēju tiesiskā vienlīdzība

Līgumos, ko patērētājs slēdz ar atsavinātāju, pusēm ir vienlīdzīgas tiesības. Līguma noteikumi ir pretrunā ar līdzēju tiesiskās vienlīdzības principu, ja tie:

1) ierobežo ar likumu noteikto pušu atbildību;

2) ierobežo patērētāja tiesības slēgt līgumus ar trešajām personām;

3) nosaka priekšrocības ražotājam, pārdevējam un pakalpojumu sniedzējam un ierobežojumus patērētājam;

4) nosaka, ka patērētājs atsakās no savām ar likumu noteiktajām tiesībām;

5) patērētāju nostāda neizdevīgā stāvoklī un ir pretrunā ar labticīguma prasībām.

 

6.pants.

Standarta līguma noteikumi

(1) Atsavinātājs standarta līgumā nedrīkst piedāvāt tādus līguma noteikumus, kas ir pretrunā ar līdzēju tiesiskās vienlīdzības principu un Civillikumu.

(2) Līguma noteikumus vienmēr sastāda vienkāršā un saprotamā valodā. Neskaidrus un neprecīzus rakstveida līguma noteikumus tulko par labu patērētājam.

(3) Līguma noteikums, kas nav apspriests individuāli pušu starpā, ir netaisnīgs, ja tas pretēji labas ticības prasībām rada nozīmīgu (būtisku) neatbilstību līgumā noteiktajās līgumslēdzēju tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam. Par netaisnīgiem tipveida līguma noteikumiem uzskatāmi noteikumi, kas:

1) ir pretrunā ar šī likuma 5.pantu;

2) ierobežo vai atbrīvo atsavinātāju no atbildības, ja patērētājs guvis veselības bojājumu vai patērētāja nāves gadījumā, kuram par cēloni bijusi atsavinātāja rīcība vai nolaidība;

3) ierobežo vai izslēdz iespēju patērētājam izmantot savas likumiskās prasījuma tiesības attiecībā pret līgumsaistību neizpildi vai daļēju izpildi no atsavinātāja puses;

4) pieprasa no patērētāja, ka neizpilda saistības, maksāt neproporcionāli lielu summu kā līgumsodu;

5) paredz preču vai pakalpojumu cenu noteikšanu piegādes brīdī vai atļauj atsavinātājam palielināt cenas un nedod patērētājam atbilstošas tiesības lauzt līgumu, ja galīgā cena ir pārmērīga salīdzinājumā ar cenu, par kuru puses vienojās, slēdzot līgumu;

6) ierobežo atsavinātāja pienākumu ievērot saistības, ko uzņēmies viņa pārstāvis, vai pakārtojot viņa saistības kādai formalitātei.

(4) Līguma noteikums vienmēr ir uzskatāms par individuāli neapspriestu, ja līgums sastādīts iepriekš (standarta līgums) un patērētājam nav bijis iespējams ietekmēt attiecīgā līguma noteikumu būtību.

(5) Ja individuāli apspriesti standarta līguma atsevišķi noteikumi vai atsevišķu noteikumu zināmi aspekti, tad nevar uzskatīt, ka individuāli apspriesti arī pārējie (citi) līguma noteikumi.

(6) Atsavinātāja noslēgtajā līgumā ar patērētāju ietvertie netaisnīgie noteikumi pēc patērētāja prasības atzīstami par spēkā neesošiem, bet līgums paliek spēkā, ja tas var turpināt pastāvēt bez netaisnīgajiem noteikumiem.

(7) Ja atsavinātājs apgalvo, ka standarta līguma noteikums ir apspriests ar patērētāju, viņa pienākums ir sniegt pierādījumus šajā sakarībā.

(8) Gadījumos, kad konstatēti netaisnīgi vai neskaidri līguma noteikumi piedāvātā standarta līguma projektā vai noslēgtā standarta līgumā, Patērētāja tiesību aizsardzības centra direktors ir tiesīgs prasīt atsavinātājam grozīt līguma noteikumus vai pārtraukt attiecīgo līguma noteikumu lietošanu.

(9) Šā panta noteikumi neattiecas uz tādiem līguma noteikumiem, kas atspoguļo likumu, Latvijas Republikas noslēgto starptautisko līgumu un citu normatīvo aktu prasības.

 

7.pants.

Līgumi, kuros patērētājs uzstājas kā trešā persona

(1) Līgumos, kuros atsavinātājs apsola piegādāt preces vai sniegt pakalpojumus par labu patērētājam kā trešajai personai, tai līgumslēdzējai pusei, kam šāds apsolījums dots, ir pienākums iepazīstināt patērētāju ar noslēgto līgumu un dot iespēju noteiktā termiņā pievienoties tam, lai patērētājs iegūtu patstāvīgas tiesības prasīt no apsolītāja šāda līguma izpildījumu un zaudējumu atlīdzību par nepienācīgu izpildījumu vai kavējumu.

(2) Atsavinātājs (apsolītājs) nedrīkst atteikties noslēgt līgumu vai izpildīt jau noslēgtu līgumu par preces piegādi vai pakalpojumu sniegšanu patērētāja kā trešās personas labā tādēļ, ka ar personu, kam apsolījums dots, ir nenokārtotas citas iepriekšējas saistības.

 

8.pants.

Patērētāja kreditēšana

(1) Saskaņā ar patērētāja kreditēšanas līgumu persona savas uzņēmējdarbības ietvaros piešķir patērētājam vai apsola piešķirt kredītu, noformējot to atlikta maksājuma, aizdevuma vai citas finansiālas vienošanās veidā, saņemtās preces vai pakalpojuma finansēšanai.

(2) Patērētāja kreditēšanas līgums slēdzams rakstveidā, patērētājam saņemot vienu līguma eksemplāru. Samaksa par preci vai pakalpojumu nosakāma naudā. Patērētāja kreditēšanas līgumos aizliegts izmantot vērtspapīrus kā norēķinu veidu.

(3) Persona, kas nodarbojas ar patērētāja kreditēšanu (izņemot kredītiestādes), reģistrējama Patērētāju tiesību aizsardzības centrā Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

(4) Patērētājam ir tiesības pildīt savas saistības pirms patērētāja kreditēšanas līgumā noteiktā termiņa. Šajā gadījumā patērētājam ir tiesības uz saprātīgu kopējo kredīta izmaksu samazināšanu.

(5) Ja patērētājam nodota (pārdota) nepienācīgas kvalitātes prece vai sniegts nepienācīgas kvalitātes pakalpojums, bet samaksa par preci vai pakalpojumu daļēji vai pilnībā veicama, izmantojot patērētāja kreditēšanas līgumu, kas noslēgts starp patērētāju un atsavinātāju, vai izmantojot patērētāja kredītu, ko patērētājam piešķīrusi trešā puse (kredīta devējs) saskaņā ar līgumu starp kredīta devēju un atsavinātāju, tad patērētājs ir tiesīgs prasīt patērētāja kreditēšanas līguma atcēlumu. Pārdevējam ir jāatmaksā patērētājam par preci vai pakalpojumu līdz līguma atcelšanas brīdim samaksātā naudas summa ar procentiem, izņemot līgumsodu, kas samaksāts sakarā ar līgumsaistību pārkāpumiem līdz prasības iesniegšanas brīdim. Patērētājam jāatdod prece vai pakalpojuma rezultātā izgatavotā lieta.

(6) Informāciju, kas sniedzama patērētāja kreditēšanas līgumā, gada procenta likmes aprēķināšanas metodi, saprātīgu kopējo kredīta izmaksu samazināšanu nosaka Ministru kabinets.

 

9.pants.

Līgums, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas

(1) Saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, pārdevējs piegādā preces vai pakalpojumu sniedzējs sniedz pakalpojumus patērētājam, pēc savas iniciatīvas vai pēc patērētāja nepārprotami izteikta lūguma apmeklējot patērētāju mājās, darbavietā vai citā patērētāja atrašanās vietā.

(2) Informāciju, kas sniedzama līgumā, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, kā arī šā likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību termiņu un izmantošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

 

10.pants.

Līgums, kas noslēgts, izmantojot distances saziņas līdzekļus (distances līgums)

(1) Saskaņā ar distances līgumu pārdevējs piegādā preces vai pakalpojumu sniedzējs sniedz pakalpojumus patērētājam, pamatojoties uz atsavinātāja piedāvājumu ar adresēta vai neadresēta iespieddarba, tipveida vēstules, kataloga, presē publicētas reklāmas ar tai pievienotu pasūtījuma kuponu, telefona, faksimila, "Internet" tīkla, elektroniskā pasta, televīzijas, radio un citu informācijas nosūtīšanas vai pārraidīšanas līdzekļu starpniecību.

(2) Faksimilu, automātisko atbildētāju un distances saziņas līdzekļus, kurus lietojot iespējams individuāls kontakts ar patērētāju, atsavinātājs var izmantot tikai tādā gadījumā, ja saņemta nepārprotama patērētāja piekrišana.

(3) Distances līgums ir izpildāms ne vēlāk kā 30 dienu laikā no patērētāja pasūtījuma saņemšanas dienas, ja vien puses nav vienojušās citādi.

(4) Informāciju, kas sniedzama distances līgumā, kā arī šā likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību termiņu un izmantošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

 

11.pants.

Līgums par nekustamā īpašuma lietošanas tiesību iegādi uz laiku

(1) Saskaņā ar līgumu par nekustamā īpašuma lietošanas tiesību iegādi uz laiku lietošanas tiesības, kuras saistītas ar viena vai vairāku nekustamu īpašumu lietošanu dzīvošanai noteiktā vai nosakāmā gada posmā, kas nav mazāks par vienu nedēļu, tiek nodotas vai pakļautas nodošanai, vai padarītas par nodošanas saistību priekšmetu. Minētais līgums tiek noslēgts vismaz uz trīs gadiem.

(2) Līgums par nekustamā īpašuma lietošanas tiesību iegādi uz laiku slēdzams rakstveidā, patērētājam saņemot vienu līguma eksemplāru.

(3) Informācija, kas sniedzama līgumā par nekustamā īpašuma lietošanas tiesību iegādi uz laiku, kā arī šā likuma 12.pantā paredzēto atteikuma tiesību termiņu un izmantošanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

(4) Attiecībā uz Latvijas reģistrētu nekustamu īpašumu visā, ko neregulē šis likums, piemēro Civillikumu un attiecīgos normatīvos aktus.

(5) Slēdzot līgumu par nekustamā īpašuma lietošanas tiesību iegādi uz laiku attiecībā uz ārvalstīs esošo nekustamo īpašumu, piemērojams nekustamā īpašuma atrašanās vietas likums, ciktāl tas nodrošina šajā likumā noteikto.

 

12.pants.

Atteikuma tiesības

(1) Atteikuma tiesības ir patērētāja tiesības noteiktajā termiņā vienpusēji atcelt līgumu (atteikt pasūtījumu), nemaksājot līgumsodu. Patērētājs var izmantot atteikuma tiesības, lai atceltu:

1) līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas;

2) distances līgumu;

3) līgumu par nekustamā īpašuma lietošanas tiesību iegādi uz laiku.

(2) Atsavinātājam šā panta pirmajā daļā minēto līgumu noslēgšanas brīdī vai preces (pasūtījuma) nodošanas brīdī jāiesniedz patērētājam rakstveida atteikuma forma, kurā minēts atsavinātāja nosaukums (vārds) un adrese, kā arī sniegts atteikuma tiesību apraksts.

(3) Pirms termiņa beigām, kura laikā patērētājs var izmantot atteikuma tiesības, atsavinātājam aizliegts pieprasīt no patērētāja avansa maksājumus (priekšapmaksu) par precēm vai pakalpojumiem.

(4) Patērētājam rakstveida atteikums jāadresē personai, kuras nosaukums (vārds) un adrese norādīta atteikuma formā. Atteikuma nosūtīšana noteiktajā termiņā atceļ līgumu un atbrīvo patērētāju no jebkurām līguma saistībām, izņemot preču atgriešanas izmaksām.

(5) Ja patērētājs izmanto savas atteikuma tiesības, bet samaksa par preci vai pakalpojumiem daļēji vai pilnībā veicama saskaņā ar patērētāja kredīta līgumu, kas noslēgts starp patērētāju un atsavinātāju, vai izmantojot patērētāja kredītu, ko patērētājam piešķīrusi trešā puse (kredīta devējs), balstoties uz līgumu starp kredīta devēju un atsavinātāju, tad patērētājs ir tiesīgs vienpusēji atkāpties no attiecīgā patērētāja kredīta līguma. Šādā gadījumā kredīta devējs nevar pieprasīt no patērētāja soda naudas vai citas kompensācijas samaksu.

(6) Patērētāja pienākums ir septiņu dienu laikā no rakstveida atteikuma nosūtīšanas dienas atgriezt preci atsavinātājam. Ja patērētājs izmanto atteikuma tiesības, pamatojot to ar preces nepienācīgu kvalitāti, un preces atgriešanu patērētājs veic uz sava rēķina, tad atsavinātājam jākompensē patērētājam ar preces atgriešanu saistītās izmaksas septiņu dienu laikā no izmaksas apstiprinošu dokumentu saņemšanas dienas.

(7) Patērētājs ir atbildīgs par preces kvalitātes un drošuma saglabāšanu atteikuma tiesību izmantošanas termiņa laikā.

 

III nodaļa. Preču un pakalpojumu

kvalitāte un atbilstība

13.pants.

Pienākums nodrošināt pienācīgu kvalitāti

(1) Atsavinātāja pienākums ir nodrošināt preces un pakalpojumu pienācīgu kvalitāti. Atsavinātājs ir atbildīgs par nepienācīgas kvalitātes preces un pakalpojumu piedāvāšanu vai pārdošanu, kaut arī līgumā par to nekas nebūtu tieši noteikts. Precēm jāatbilst arī ražotāja, pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja dotajiem apgalvojumiem.

 

14.pants.

Nepienācīgas kvalitātes prece un pakalpojums

(1) Prece uzskatāma par nepienācīgas kvalitātes preci, ja:

1) tā neatbilst normatīvo aktu vai normatīvtehnisko dokumentu un līgumu prasībām, bet ja tādu nav, — parasti izvirzāmām prasībām;

2) tā nav derīga mērķiem, kādi paredzēti normatīvtehniskajos dokumentos vai tehniskajā pasē, bet ja tādu nav, — mērķiem, kādiem tāda paša nosaukuma un apraksta preces parasti tiek izmantotas;

3) tā nav derīga mērķiem, kuriem patērētājs izvēlējies preci un par kuriem patērētājs tieši vai netieši paziņojis pārdevējam, slēdzot līgumu, izņemot tos gadījumus, kad no apstākļiem izriet, ka pārdevējs pārdošanas laikā nevarēja saprast šādus speciālus mērķus un patērētājam nebija pamatota iemesla paļauties uz pārdevētāja kompetenci un spriedumu;

4) tā neatbilst īpašībām vai tās komplektācija neatbilst tai, kādas līguma slēgšanas vai piedāvājuma izteikšanas laikā pārdevējs uzrādījis ar preču paraugiem vai modeļiem;

5) tā nav iesaiņota, ja iesaiņojums ir nepieciešams, lai pasargātu preci no bojājumiem vai bojāšanās;

6) par to sniegta maldinoša, nepatiesa, nepilnīga vai neskaidra (nesalasāma) informācija vai tā nav sniegta vispār un tāpēc preci nav iespējams lietot paredzētajam nolūkam vai tā rada vai var radīt veselības bojājumu vai apdraudējumu patērētāja mantai, dzīvībai vai videi;

7) tā ir viltota.

(2) Pakalpojums uzskatāms par nepienācīgas kvalitātes pakalpojumu, ja:

1) to sniedzot, nav ievērotas normatīvo aktu, normatīvtehnisko dokumentu prasības, nav ievēroti līguma noteikumi vai tam ir citi būtiski trūkumi;

2) par to sniegta maldinoša, nepatiesa, nepilnīga vai neskaidra (nesalasāma) informācija vai tā nav sniegta vispār un tāpēc lietu nav iespējams lietot paredzētajam nolūkam vai tas rada vai var radīt veselības bojājumu vai apdraudējumu patērētāja mantai, dzīvībai vai videi.

 

15.pants.

Izņēmums nepienācīgas kvalitātes preces vai pakalpojuma piedāvāšanai un pārdošanai

(1) Atsavinātājs ir tiesīgs piedāvāt un pārdot nepienācīgas kvalitātes preci vai pakalpojumu tikai gadījumos, kad, nodrošinot preces vai pakalpojuma drošumu un nekaitīgumu, pirms līguma slēgšanas ir informējis patērētāju par nepienācīgu kvalitāti, norādot uz tā trūkumiem, un patērētājs tam ir piekritis.

(2) Uzskatāms, ka patērētājs ir piekritis nepienācīgai preces vai pakalpojuma kvalitātei, ja uz pirkumu vai pakalpojumu apliecinoša dokumenta ir pārdevēja izdarīta atzīme par nepienācīgu kvalitāti.

(3) Nepienācīgas kvalitātes preces pārdošanai jābūt norobežotai no pārējo (kvalitatīvo) preču pārdošanas un tās pārdošanas vietā jābūt informācijai par preces nepienācīgu kvalitāti. Preces cenas pazemināšana (nocenošana, atlaides) vai preču izpārdošanas pasludināšana nav pielīdzināma informācijai par preces nepienācīgu kvalitāti.

 

16.pants.

Garantija

(1) Garantija ir ražotāja, pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja apgalvojums, ka prece vai pakalpojums saglabās pienācīgu kvalitāti, drošumu un ekspluatācijas īpašības noteiktā termiņā un ar kuru ražotājs, pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs uzņemas papildu saistības, kas nav paredzētas šajā likumā un citos normatīvajos aktos.

(2) Garantija ir sniedzama rakstveida dokumentā, kam jābūt brīvi pieejama, pirms patērētājs iegādājas preci vai pakalpojumu, un tajā skaidri jānorāda nosacījumi prasījuma pieteikšanai saistībā ar garantiju, tai skaitā garantijas termiņš — laika posms, uz kuru attiecina garantiju, kā arī garantijas sniedzēja nosaukums (vārds) un adrese.

(3) Jebkura ražotāja, pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja sniegtā garantija ir saistoša tās sniedzējam atbilstoši garantijas dokumenta nosacījumiem un attiecīgās preces vai pakalpojuma reklāmai.

(4) Pārdevējs nav tiesīgs samazināt ražotāja sniegtās garantijas apjomu, tai skaitā garantijas termiņu.

(5) Vārda "garantija" vai cita vārda ar līdzīgu nozīmi lietošana reklāmā ir aizliegta, ja tas neatbilst šā panta pirmās daļas nosacījumiem.

 

IV nodaļa. Informācija par preci un pakalpojumiem

17.pants.

Informācijas nodrošināšana

(1) Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojumu sniedzēja pienākums ir iepazīstināt patērētāju ar patiesu un pilnīgu informāciju par piedāvātās preces vai pakalpojumu kvalitāti, drošumu, cenu, garantiju un garantijas remonta iespējām, lietošanas noteikumiem, ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja nosaukumu un atrašanās vietu, sniedzot to marķējumā, pievienotajā lietošanas pamācībā, tehniskajā pasē vai citādā rakstiskā veidā.

(2) Patērētājam ir tiesības pieprasīt papildu informāciju arī mutiski.

(3) Kārtību, kādā norāda pārdošanas cenu un mērvienības cenu precēm, kas tiek piedāvātas pārdošanai patērētājam, kā arī cenas norādīšanas kārtību pakalpojumiem nosaka Ministru kabinets.

 

18.pants.

Informācija par ražotāju, pārdevēju un pakalpojumu sniedzēju

(1) Ražotājam, lai to varētu identificēt, marķējumā uz preces, iesaiņojuma vai pievienotās etiķetes jānorāda ražotājvalsts un ražotāja nosaukums (firma). Ja tas nav iespējams, ražotājvalsts un ražotāja nosaukums (firma) jānorāda uz ārējā iepakojuma, pavaddokumentos vai tirdzniecības vietā.

(2) Pārdevējam aizliegts piedāvāt vai pārdot preci, kurai nav iespējams identificēt ražotāju. Šis noteikums neattiecas uz lietotām precēm.

(3) Pie stacionārām tirdzniecības un pakalpojumu sniegšanas vietām ir jābūt izkārtnei, uz kuras norādīts uzņēmējdarbības veicēja nosaukums un darba laiks.

 

19.pants.

Informācija par sevišķām preču īpašībām

Tehniski sarežģītas preces, kā arī preces, kuras satur bīstamas vielas vai kuru lietošanai nepieciešamas īpašas iemaņas, ražotājam jāapgādā ar lietošanas noteikumiem, brīdinājuma zīmēm vai simboliem. Ja lietošanas noteikumos ietvertā informācija ir svešvalodā, jāpievieno informācijas tulkojums valsts valodā.

 

20.pants.

Preču marķējuma vispārīgās prasības

(1) Marķējumā sniegtajai informācijai jābūt labi redzamai un saprotamai, tai objektīvi jāatspoguļo preces drošums vai nekaitīgums un kvalitāte. Marķējumā sniegtā informācija nedrīkst piedēvēt precei īpašības, kādas tai nepiemīt, kā arī likt domāt, ka precei piemīt kādas specifiskas īpašības, ja patiesībā tādas īpašības piemīt visām attiecīgā veida precēm.

(2) Marķējumam jābūt neizdzēšamam. Marķējumā sniegtā informācija nedrīkst būt neskaidra vai pārtraukta ar citu rakstisku informāciju, attēlu vai uzlīmi.

(3) Ražotājam vai pārdevējam jānodrošina, lai preču marķējumā ietvertā informācija tiktu sniegta patērētājam, ievērojot normatīvos aktos, kas reglamentē valsts valodas lietošanu.

(4) Pārdevējam aizliegts piedāvāt un pārdot preces, kuru marķējumā sniegtā informācija vai marķējuma izpildījums neatbilst šā likuma un citu normatīvo aktu prasībām.

(5) Preču marķējuma vispārīgās prasības neattiecas uz lietotām precēm.

 

21.pants.

Sevišķais preču marķējums

Preces un preču grupas, kurām nepieciešams sevišķs marķējums, kā arī minēto preču un preču grupu marķēšanas kārtību nosaka Ministru kabinets.

 

V nodaļa. Patērētāju interešu aizsardzības

sabiedriskās organizācijas

22.pants.

Patērētāju tiesību aizsardzības sabiedrisko organizāciju izveidošana

Patērētāji ir tiesīgi brīvprātīgi apvienoties sabiedriskās organizācijās (klubos, biedrībās un apvienībās), kuru darbības mērķis ir patērētāju tiesību aizsardzības nodrošināšana un kas darbojas saskaņā ar to statūtiem un likumiem.

 

23.pants.

Patērētāju tiesību aizsardzības sabiedrisko organizāciju tiesības

Patērētāju tiesību aizsardzības sabiedriskajām organizācijām ir tiesības:

1) ar neatkarīgu ekspertīžu starpniecību noteikt pārtikas produktu un citu preču kvalitāti;

2) piedalīties kopā ar uzraudzības un kontroles iestādēm pārbaudēs, kas saistītas ar ražojamo un realizējamo preču un sniedzamo pakalpojumu kvalitātes prasību ievērošanu;

3) pamatojoties uz neatkarīgo ekspertīžu rezultātiem, informēt sabiedrību par preču un pakalpojumu bīstamību patērētāju dzīvībai un veselībai, kā arī videi, vai par preču un pakalpojumu kvalitāti;

4) iesniegt priekšlikumus par standartu izstrādāšanu un apstiprināšanu;

5) iesniegt valsts pārvaldes iestādēm un uzņēmumiem priekšlikumus par preču un pakalpojumu kvalitātes uzlabošanu, nekvalitatīvu preču ražošanas un realizācijas pārtraukšanu uz noteiktu laiku vai izbeigšanu, ja šī kvalitāte negarantē preču un pakalpojumu drošu izmantošanu, iedzīvotāju dzīvības un veselības, kā arī vides aizsardzību;

6) iesniegt priekšlikumus valsts pārvaldes institūcijām, prokuratūrai par to personu saukšanu pie atbildības, kas ir vainīgas nepienācīgas kvalitātes un nedrošu preču un pakalpojumu ražošanā, piedāvāšanā un pārdošanā;

7) iesniegt valsts iestādēs priekšlikumus par normatīvo aktu pieņemšanu, atcelšanu un grozīšanu;

8) rīkot iedzīvotāju aptaujas, lai noskaidrotu sabiedrisko domu par preču un pakalpojumu kvalitāti un cenu;

9) ar televīzijas, radio, preses un citu masu informācijas līdzekļu starpniecību informēt sabiedrību par patērētāju tiesību un interešu pārkāpumiem, par sabiedriskās domas aptaujas rezultātiem;

10) iesniegt attiecīgajām valsts varas un pārvaldes institūcijām priekšlikumus par amatpersonu vai pašvaldību lēmumu izpildes apturēšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ja šie lēmumi ir pretrunā ar patērētāju tiesību aizsardzības normatīvajiem aktiem;

11) izskatīt patērētāju sūdzības un priekšlikumus, sniegt nepieciešamo palīdzību patērētājiem gadījumos, kad pārkāptas viņu tiesības;

12) iesniegt tiesā prasības pieteikumus un pārstāvēt patērētāju intereses tiesā.

 

VI nodaļa. Patērētāju tiesību ievērošanas

uzraudzība un kontrole

24.pants.

Uzraudzības un kontroles iestādes

Šajā likumā un citos patērētāju tiesību aizsardzības normatīvajos aktos noteikto patērētāju tiesību ievērošanas uzraudzību un kontroli savas kompetences ietvaros nodrošina Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un citas kompetentas un pilnvarotas valsts iestādes sadarbībā ar pašvaldībām un patērētāju tiesību aizsardzības sabiedriskajām organizācijām.

 

25.pants.

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs

(1) Patērētāju tiesību aizsardzības centrs ir Ekonomikas ministrijas pakļautībā esoša valsts pārvaldes iestāde, kuru vada direktors. Direktora kandidatūru pēc ekonomikas ministra ieteikuma apstiprina Ministru kabinets, un direktoru ieceļ amatā un atbrīvo no amata ekonomikas ministrs.

(2) Patērētāju tiesību aizsardzības centra galvenie uzdevumi ir:

1) realizēt patērētāju tiesību ievērošanas uzraudzību un kontroli nepārtikas preču (izņemot medicīnas preču, zāļu, veterināro zāļu, farmaceitisko produktu, veterinārfarmaceitisko, dzīvnieku kopšanas līdzekļu, sadzīvē lietojamo ķīmisko vielu un ķīmisko produktu) tirdzniecībā, pakalpojumu jomā, reklāmas jomā, kā arī svara un mēra pareizā noteikšanā un samaksas par pirkumu pareizā aprēķināšanā;

2) organizēt un koordinēt patērētāju tiesību aizsardzības valsts politikas īstenošanā iesaistīto uzraudzības un kontroles iestāžu un patērētāju tiesību aizsardzības sabiedrisko organizāciju sadarbību;

3) izskatīt patērētāju iesniegumus un sūdzības par patērētāju tiesību pārkāpumiem, sniegt palīdzību patērētājiem konflikta situāciju risināšanā ar ražotājiem, pārdevējiem vai pakalpojumu sniedzējiem, prasīt patērētāju likumīgo prasību izpildi;

4) sniegt konsultatīvu un juridisku palīdzību fiziskajām personām un patērētāju tiesību aizsardzības sabiedriskajām organizācijām patērētāju tiesību aizsardzības jautājumos;

5) realizēt patērētāju tiesību ievērošanas uzraudzību attiecībā uz līgumiem, ko patērētājs slēdz ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju;

6) citi uzdevumi, kas tam uzticēti saskaņā ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

(3) Patērētāju tiesību aizsardzības centra amatpersonu izvirzītās prasības un dotie norādījumi likumos un citos normatīvos aktos noteiktās kompetences ietvaros konkrētos gadījumos ir saistoši ražotājam, pārdevējam un pakalpojumu sniedzējam.

(4) Ministru kabinets apstiprina Patērētāju tiesību aizsardzības centra nolikumu.

 

26. pants.

Patērētāju sūdzību izskatīšana uzraudzības un kontroles iestādēs

(1) Patērētāji ir tiesīgi pēc savas izvēles iesniegt sūdzības par šā likuma un citu patērētāju tiesību aizsardzības normatīvo aktu prasību pārkāpumiem Patērētāju tiesību aizsardzības centram un citām uzraudzības un kontroles iestādēm, kuru kompetencē ir patērētāju tiesību aizsardzība attiecīgajā jomā.

(2) Uzraudzības un kontroles iestāde, kuras kompetencē ir patērētāju tiesību aizsardzība attiecīgajā jomā, ir tiesīga noteikt ražotājam, pārdevējam vai pakalpojumu sniedzējam termiņu, kurā jāsniedz rakstveida atbilde par patērētāja sūdzībā minēto patērētāju tiesību pārkāpumiem.

 

VII nodaļa. Patērētāju tiesību aizskāruma novēršana

27. pants.

Patērētāja prasījums par preces un pakalpojuma trūkumiem

(1) Patērētājs ir tiesīgs pieteikt prasījumu ražotājam, pārdevējam vai pakalpojumu sniedzējam par konstatētajiem preces vai pakalpojuma trūkumiem tūlīt pēc to atklāšanas, bet ne vēlāk kā gada laikā no pakalpojuma saņemšanas vai preces iegādes dienas.

(2) Ja precei vai pakalpojumam ražotājs vai pārdevējs sniedzis garantiju, patērētājs ir tiesīgs pieteikt prasījumu par preces vai pakalpojuma trūkumiem visā garantijas termiņa laikā.

(3) Patērētājs nevar pieteikt prasījumu par konstatētajiem preces vai pakalpojuma trūkumiem, ja:

1) pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs preci vai pakalpojumu pārdevis, ievērojot šā likuma 15. panta nosacījumus;

2) iegādāta lietota mazvērtīga prece, izņemot gadījumu, kad sniegta garantija;

3) prece ir nolietota.

(4) Patērētāja prasījuma pieteikšanas kārtību par nepienācīgas kvalitātes preci vai pakalpojumu un preces vai izgatavotās lietas ekspertīzi nosaka Ministru kabinets.

 

28. pants.

Patērētāja tiesības, ja viņam pārdota nepienācīgas kvalitātes prece

(1) Patērētājs, kam pārdota nepienācīgas kvalitātes prece, ir tiesīgs pieprasīt, lai:

1) pirkuma cenu attiecīgi samazina vai

2) ražotājs vai pārdevējs bez atlīdzības novērš preces trūkumus vai atlīdzina patērētājam izdevumus par trūkumu novēršanu ar saviem vai trešās personas spēkiem, vai

3) preci apmaina pret pienācīgas kvalitātes tādu pašu vai ekvivalentu preci, vai

4) tiek atcelts līgums un patērētājam atmaksāta par preci samaksātā naudas summa.

(2) Ja preces trūkums ir maznozīmīgs un tas nevar būtiski ietekmēt patērētāja iespējas izmantot preci, tad patērētājs nevar prasīt:

1) līguma atcēlumu un par preci samaksātās naudas summas atmaksāšanu;

2) preces apmaiņu pret pienācīgas kvalitātes tādu pašu vai ekvivalentu preci, izņemot gadījumu, kad prece nav bijusi lietošanā.

(3) Ja nepareizas vai nekvalitatīvas uzstādīšanas rezultātā prece ir kļuvusi par nepienācīgas kvalitātes preci, bet preces uzstādīšanu veicis pārdevējs vai trešā persona saskaņā ar pārdevēju noslēgtu līgumu, tad patērētājs ir tiesīgs pieprasīt no pārdevēja šā panta pirmajā daļā paredzēto prasību izpildi.

(4) Šā panta pirmajā daļā minēto tiesību izmantošana neizslēdz patērētāja tiesības pieprasīt zaudējuma atlīdzību vai līgumsoda samaksu saskaņā ar šo likumu un Civillikumu.

(5) Lielgabarīta preces un par 10 kilogramiem smagākas preces remontam, ekspertīzei, nocenošanai vai apmaiņai nogādā ražotājs vai pārdevējs uz sava rēķina. Ja ražotājs vai pārdevējs atsakās nogādāt preci, patērētājs ir tiesīgs nogādāt preci ar saviem vai trešās personas spēkiem, bet uz ražotāja vai pārdevēja rēķina.

(6) Ja preci nogādā patērētājs, ražotājam vai pārdevējam triju dienu laikā no izdevumus apstiprinoša dokumenta iesniegšanas brīža jāatlīdzina izdevumi, kas patērētājam radušies sakarā ar preces nogādāšanu.

 

29. pants.

Patērētāja tiesības, ja pakalpojums izpildīts nepienācīgā kvalitātē

(1) Ja pakalpojums sniegts nepienācīgā kvalitātē, patērētājs ir tiesīgs pieprasīt, lai:

1) cenu par pakalpojumu attiecīgi samazina vai

2) pakalpojumu sniedzējs bez atlīdzības novērš trūkumu, vai

3) pakalpojumu sniedzējs izgatavo citu lietu no tāda paša vai tādas pašas kvalitātes materiāla, vai sniedz pienācīgas kvalitātes pakalpojumu, vai

4) tiek atcelts līgums un patērētājam atmaksāta par pakalpojumu samaksātā naudas summa.

(2) Ja pakalpojuma sniedzējs pazaudē vai sabojā patērētāja materiālu vai izstrādājumu, patērētājs ir tiesīgs pēc savas izvēles pieprasīt pasūtījuma izpildi no tāda paša vai līdzvērtīga materiāla vai izstrādājumu vai materiāla vai izstrādājuma vērtības samaksu pēc tirgus cenām pieprasījuma dienā.

(3) Patērētājs nevar prasīt līguma atcēlumu un par pakalpojumu samaksātās naudas summas atmaksāšanu vai citas lietas izgatavošanu, ja:

1) trūkums ir maznozīmīgs un tas nevar būtiski ietekmēt patērētāja iespējas izmantot lietu;

2) lieta ir nolietota.

(4) Ja pakalpojuma sniedzējs atsakās novērst trūkumus, patērētājs ir tiesīgs novērst pakalpojuma trūkumus ar saviem vai trešās personas spēkiem, bet uz pakalpojuma sniedzēja rēķina.

(5) Šā panta pirmajā un otrajā daļā minēto tiesību izmantošana neizslēdz patērētāja tiesības pieprasīt zaudējuma atlīdzību vai līgumsoda samaksu saskaņā ar šo likumu un Civillikumu.

 

30. pants.

Patērētāja tiesības, ja preci nepiegādā vai pakalpojumu neizpilda noteiktajā termiņā

Ja patērētājs nesaņem preci līgumā noteiktajā termiņā vai ja pakalpojums no patērētāja neatkarīgu apstākļu dēļ nav izpildīts līgumā noteiktajā termiņā un patērētājs vairs nav ieinteresēts līguma izpildīšanā, patērētājam ir tiesības vienpusēji atkāpties no līguma, saņemt samaksāto priekšapmaksu un pieprasīt radīto zaudējumu atlīdzību, izņemot gadījumu, kad pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs ir rakstveidā vienojies ar patērētāju par termiņa nokavējumu.

 

31. pants.

Zaudējuma atlīdzības noteikšana

Zaudējumu atlīdzība tiek noteikta saskaņā ar Civillikumu, ņemot vērā to, ka:

1) patērētājam nav speciālu zināšanu par iegādātās preces vai izmantotā pakalpojuma īpašībām un raksturojumu;

2) pārdevēja atsaukšanās uz to, ka ražotāja sniegtā informācija par preci neatbilst patiesībai, neatbrīvo pārdevēju no atbildības.

 

32. pants.

Ražotāja, pārdevēja un pakalpojumu sniedzēja atbildība

(1) Par šajā likumā un citos patērētāju tiesību aizsardzības normatīvajos aktos noteikto patērētāju tiesību pārkāpumiem iestājas civilā, administratīvā vai kriminālā atbildība.

(2) Pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam, kas atlīdzinājis patērētājam nodarīto zaudējumu vai atmaksājis par preci vai pakalpojumu samaksāto naudas summu, ir regresa prasījuma tiesības pret personu, no kuras iegādāta prece vai materiāli.

(3) Ja ražotājs, pārdevējs vai pakalpojuma sniedzējs vienojas ar trešo personu par preces vai pakalpojuma trūkumu novēršanu, tad šāda vienošanās neatbrīvo ražotāju, pārdevēju vai pakalpojuma sniedzēju no tiešās atbildības pret patērētāju.

 

33. pants.

Ražotāja, pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja atbrīvošana no garantijas saistību izpildes un zaudējumu atlīdzināšanas

Patērētāja prasības, kuras paredzētas šā likuma 28. un 29. pantā, nav apmierināmas, un ražotājs, pārdevējs vai pakalpojumu sniedzējs nav atbildīgs par patērētājam nodarīto zaudējumu, ja viņš pierāda, ka:

1) patērētājs pārkāpis preces vai pakalpojuma lietošanas noteikumus, nav ievērojis parastu piesardzību vai nav izmantojis preci atbilstoši paredzētajiem mērķiem;

2) sasniegtais zinātnes un tehnikas līmenis nav ļāvis konstatēt preces nepienācīgo kvalitāti;

3) zaudējums un morālais kaitējums radies nepārvaramas varas dēļ.

 

34. pants.

Atbildība par preces vai pakalpojuma trūkumu nenovēršanu termiņā

Ja atsavinātājs 30 dienu laikā no dienas, kad patērētājs pieteicis prasījumu par preces vai pakalpojuma trūkumiem vai attiecīgi pilnvarotu uzraudzības un kontroles iestāžu noteiktajā termiņā nav novērsis preces vai pakalpojuma trūkumu, viņam jāatlīdzina visi zaudējumi, kas patērētājam radušies sakarā ar kavējumu.

 

IX nodaļa. Uzraudzības un kontroles iestāžu atbildība

35. pants.

Zaudējumu atlīdzināšana sakarā ar nepamatotu uzraudzības un kontroles iestāžu rīcību

(1) Ja noskaidrots, ka prece nepamatoti konfiscēta, nepamatoti apturēta preces ražošana, piedāvāšana vai pārdošana, nepamatoti noteikts preces vai pakalpojuma ražošanas, piedāvāšanas vai pārdošanas aizliegums vai konstatēti citi uzraudzības un kontroles iestāžu pilnvaru pārkāpumi, kuru rezultātā ražotājam, pārdevējam vai pakalpojumu sniedzējam radušies zaudējumi, ražotājam, pārdevējam vai pakalpojumu sniedzējam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā celt prasību tiesā par zaudējumu un negūtās peļņas atlīdzināšanu.

(2) Šā panta pirmajā daļā minētie zaudējumi jāatlīdzina tai iestādei, kura nepamatoti konfiscējusi, nepamatoti apturējusi preces ražošanu, piedāvāšanu vai pārdošanu, nepamatoti noteikusi preces vai pakalpojuma ražošanas, piedāvāšanas vai pārdošanas aizliegumu vai, pārkāpjot pilnvaras, radījusi zaudējumus ražotājam, pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam.

 

Pārejas noteikumi

1. Ar šā likuma stāšanos spēkā spēku zaudē likums "Par patērētāju tiesību aizsardzību" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs, 1992, 46./47./48. nr.; Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1998, 5. nr.).

2. Ministru kabinets līdz 1999. gada 1. janvārim izdod šā likuma 8. pantā minētos noteikumus par patērētāja kredīta līgumu.

3. Ministru kabinets līdz 2000. gada 1. janvārim izdod šā likuma 9. pantā minētos noteikumus par līgumu, kas noslēgts ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojuma sniegšanas vietas.

4. Ministru kabinets līdz 2000. gada 1. janvārim izdod šā likuma 10. pantā minētos noteikumus par līgumu, kas noslēgts, izmantojot distances saziņas līdzekļus.

5. Ministru kabinets līdz 2000. gada 1. janvārim izdod šā likuma 11. pantā minētos noteikumus par nekustamā īpašuma lietošanas tiesību iegādi uz laiku.

6. Šā likuma 8., 9., 10., 11. pants un 12. pantā regulētās atteikuma tiesības nav piemērojamas, kamēr nav stājušies spēkā Pārejas noteikumu 2., 3., 4. vai 5. punktā minētie Ministru kabineta noteikumi.

 

Par likumprojektu

Nosūtām Jums izskatīšanai likumprojektu "Patērētāju tiesību aizsardzības likums".

Likumprojekta mērķis ir nodrošināt patērētājam iespēju realizēt un aizsargāt savas likumīgās tiesības, slēdzot līgumus ar ražotāju, pārdevēju vai pakalpojumu sniedzēju par preces vai pakalpojuma iegādi.

Likumprojekts ir izstrādāts, lai novērstu novecojušu un realitātei neatbilstošu normu piemērošanu un dublēšanos, kā arī veicot Latvijas likumdošanas saskaņošanu ar Eiropas Savienības direktīvām. Šobrīd spēkā esošais likums "Par patērētāju tiesību aizsardzību" satur vairākas novecojušas normas. Piemēram, viena no tādām ir likuma IV nodaļa par preču un pakalpojumu drošumu, jo kopš 1996. gada 8. oktobra šo jautājumu regulē likums "Par preču un pakalpojumu drošumu un ražotāja un pakalpojumu sniedzēja atbildību".

Likumprojekta pieņemšana nodrošinās patērētājam iespēju saņemt nepieciešamo informāciju par precēm un pakalpojumiem, lai viņš varētu izdarīt kompetentu izvēli, kā arī nodrošinās patērētāja aizsardzību, slēdzot patērētāja kredīta līgumu, līgumu ārpus uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pastāvīgās tirdzniecības vai pakalpojumu sniegšanas vietas, līgumu, izmantojot distances saziņas līdzekļus un līgumu par īpašumtiesību vai jebkuru citu tiesību uz nekustamo īpašumu iegādi uz laiku. Likumprojekts paredz arī mehānismu, kā patērētāji var celt prasību par preču un pakalpojumu trūkumiem un saņemt zaudējumu atlīdzību.

Ņemot vērā vairāku ministriju (Tiesliestu un Satiksmes) ieteikumus, likumprojektā ir dota "patērētāja" definīcija, kas patērētāju definē kā jebkuru personu, ietverot sevī kā fizisku, tā juridisku personu. Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo likumu "Par patērētāju tiesību aizsardzību" patērētājs ir fiziska persona. Tomēr tiesībām uz pienācīgas kvalitātes preci vai pakalpojumu, kā arī pienācīgu līgumsaistību izpildi jābūt kā fiziskai, tā juridiskai personai. Vairumā gadījumu Eiropas Savienības direktīvas runā par patērētāju kā par fizisku personu, bet daudzās Eiropas Savienības dalībvalstīs "patērētāja" definīcijā tiek iekļauta kā fiziskā, tā juridiskā persona.

Akceptējot likumprojektu Ministru kabinetā, jāņem vērā, ka likumprojektā ir nodalītas patērētāja kā fiziskas un kā juridiskas personas tiesības. Likumprojektā ir noteikts, ka Patērētāju tiesību aizsardzības centrs konsultatīvu un juridisku palīdzību patērētāju tiesību aizsardzības jautājumos sniedz tikai patērētājiem — fiziskām personām.

Likumprojektā ietverts pārejas noteikums, kas paredz, ka atsevišķi likumprojekta panti stāsies spēkā vēlāk nekā pats likumprojekts. Šos pantus nevar pilnvērtīgi lietot, ja nav izstrādāti attiecīgi Ministru kabineta noteikumi, kā to paredz pilnvarojums attiecīgajos likumprojekta pantos. Termiņi šo noteikumu izstrādei atspoguļoti likumprojekta pārejas noteikumos un veicamo pasākumu plānā pēc tiesību akta pieņemšanas.

Ar likumprojekta spēkā stāšanos spēku zaudēs 1992. gada 28. oktobra likums "Par patērētāju tiesību aizsardzību" (Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Valdības Ziņotājs 03.12.92., nr. 46).

Likumprojektu izstrādājusi Ekonomikas ministrijas darba grupa, kas izveidota ar Ekonomikas ministrijas 1997. gada 9. septembra rīkojumu Nr. 193, piedaloties visu ieinteresēto ministriju pārstāvjiem.

Pamatojoties uz 1997. gada 27. novembra Valsts sekretāru sanāksmes protokola Nr. 47 4.§, likumprojekts saskaņots ar Tieslietu ministriju, Finansu ministriju, Satiksmes ministriju, Zemkopības ministriju, Labklājības ministriju, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Iekšlietu ministriju, Aizsardzības ministriju, Kultūras ministriju, Valsts pārvaldes reformas biroju un Eiropas integrācijas biroju.

Likumprojektam savus priekšlikumus sniedzis prof., Dr. habil. iur. Kalvis Torgāns.

Ministru kabineta komitejas sēdē par šo jautājumu ziņos Kvalitātes struktūrpolitikas un vadības departamenta direktore Lilija Stelpe.

Uz Ministru kabineta komitejas sēdi lūdzam uzaicināt Kvalitātes struktūrpolitikas un vadības departamenta Patērētāju interešu aizsardzības nodaļas vadītāju Baibu Vītoliņu un vecāko referentu Gunti Jēkabsonu.

Ekonomikas ministrs A.Sausnītis