Skološanās starp steigu un kavēšanos

Māris Vītols, izglītības un zinātnes ministrs, — vakar "Latvijas Vēstnesim"

22.03.2000., pl.17.10 Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

Pēdējās dienās sabiedrības uzmanības centrā nonākusi situācija valsts izglītības sistēmā. Cēlonis tai ir vairākas izglītības reformas: ieplānotā un vēlāk atceltā mācību gada pagarināšana, kas bija paredzēta kā viens no izglītības sistēmas optimizācijas pasākumiem, jaunā augstākās izglītības finansēšanas modeļa virzīšana izskatīšanai valdībā, neraugoties uz asajiem Latvijas Studentu apvienības protestiem un, visbeidzot, kārtējais nepietiekamā finansējuma problēmas samilzums pedagogu algu reformas gaitā. Stihiska vainīgo meklēšana un nesaudzīgi pārmetumi skar galvenokārt Izglītības un zinātnes ministriju un izglītības un zinātnes ministru Māri Vītolu. Paskaidrojumus pieprasa valdība, neizpratni un kritiku pauž masu mediji. Samilzt problēmas arī Izglītības un zinātnes ministrijā — par neprecīzu aprēķinu veikšanu plānotajam skolotāju algu paaugstinājumam ierosināta disciplinārlieta, kuras gaitā tiks pārbaudīta IZM Finansu departamenta darbība.

— Ja paanalizē izglītības un zinātnes ministram un viņa vadītajai ministrijai adresētos pārmetumus, acīmredzama kļūst zināmā mērā paradoksāla situācija — no vienas puses, tiek norādīts uz nedemokrātiskumu izglītības reformu ieviešanas procesā (piemēram, Latvijas Studentu apvienības kategoriskais augstākās izglītības jaunā finansēšanas modeļa noraidījums), no otras puses — tiek pārmesta izglītības reformu kavēšana, atstāšana pusceļā, kaut par cēloni tam ir tieši sabiedrības spiediens (piemēram, mācību gada pagarināšanas atlikšana). Kā jūs skaidrotu šīs pretrunas un to rašanās cēloņus?

— Uzskatu, ka izglītības sfērā ļoti daudz kas jau ir nokavēts — tas kas bija jāizdara pirms vairākiem gadiem, tiek darīts tikai tagad, līdz ar to nav reālo rezultātu izvērtējuma. Situāciju pasliktina tas, ka ar pašreizējo izglītības sistēmu nav apmierināta neviena tajā iesaistītā sabiedrības daļa. Skolotāji nav apmierināti ar savām zemajām algām, darba apstākļiem, vecāki nav apmierināti ar to, ka, neraugoties uz nodokļu ieturējumiem, kam būtu jānodrošina arī izglītības iespējas bērniem, viņi ir spiesti maksāt vēl papildus, skolēni ir neapmierināti ar mācību programmām un to saturu. Visi atzīst pārmaiņu nepieciešamību.

Galvenais uzdevums ir atrast optimālo reformu tempu — katrs nokavētais gads nes zaudējumus izglītības sistēmai kopumā. Bet tajā pašā laikā nevienu pārmaiņu nedrīkst ieviest bez pietiekamas apspriešanas sabiedrībā — ir jāatrod līdzsvars starp šīm abām lietām. Un vēl — katrā reformā ir ieguvēji un ir arī zaudētāji, tāpēc vēl jo svarīgāk ir nevadīties tikai pēc kādās vienas ieinteresētas sabiedrības grupas vajadzībām, bet redzēt situāciju kopumā. Un tas ir iespējams tikai dialogā ar sabiedrību.

— Jūs minējāt zaudējumus, ko katrs reformām neizmantots gads nes izglītības sistēmai. Bet vai pārliecīga steiga arī nerada nevēlamas sekas? Piemēram, augstākās izglītības finansēšanas modeļa maiņa. Ja jaunā kārtība tiks ieviesta jau šogad, tam nebūs ne atbilstošas likumiskās bāzes, ne arī finansiālā seguma.

— Šī ir konkrēta situācija, kad ministrs atrodas starp divām pretēji noskaņotām sabiedrības daļām. Vieni saprot, ka jebkura kavēšanās pazemina Latvijas izglītības konkurētspēju pasaulē, otri vēlas, lai visas gaidāmās pārmaiņas tiktu izskaidrotas un tiktu dots laiks tām pienācīgi sagatavoties. Augstākās izglītības finansēšanas modeļa maiņa ir tieši tas gadījums, kad nepieļaujama ir steiga, kas var izraisīt tādu lēmumu pieņemšanu, kas nav juridiski pamatoti un kam nav pietiekamas materiālās bāzes realizācijai. Augstskolu likums paredz, ka līdz 1.aprīlim augstskolām ir jābūt skaidriem jaunajiem studentu uzņemšanas noteikumiem, bet uz šo brīdi augstākās izglītības finansu reforma ir sagatavota tikai konceptuāli — nav novērstas pretrunas likumos un nav arī nepieciešamā papildu finansējuma no valsts budžeta. Ja tā tiks akceptēta šādā stadijā, to tehniski nebūs iespējams realizēt.

Lielā mērā masu informācijas līdzekļu ietekmē ir radies uzskats, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir atteikusies, "atmetusi ar roku" kādām reformām, tostarp arī augstākās izglītības finansēšanas kārtības maiņai. Tas tā nav, ministrija nav atteikusies ne no vienas reformas realizācijas. Gan mācību gada pagarināšana, gan pārmaiņas augstākajā izglītībā tiks veiktas, bet tam ir jāizvēlas atbilstoši termiņi, jāizveido pamatota juridiskā bāze.

Valdība vakardienas sēdē pieņēma lēmumu mācību gada pagarināšanas jautājumu saistīt kopā ar mācību satura izvērtējumu. Tāpat ministrija ir gatava jau šogad uzsākt to augstākās izglītības reformas daļu, kas saistīta ar valsts pasūtījuma ieviešanu augstākajā izglītībā, nosakot jaunuzņemamo studentu skaitu katrā specialitātē. Tāpat ministrija ir izstrādājusi pilnīgi jaunus studentu kreditēšanas un kredītu dzēšanas nosacījumus, kas arī ir vērtējams kā solis augstākās izglītības reformas virzienā. Šie abi pasākumi ir vērsti uz reālu gatavību augstākās izglītības reformas uzsākšanai, kam nepieciešams arī papildu finansējums no valsts budžeta. Tāpēc, manuprāt, loģisks solis būtu jautājuma par augstākās izglītības finansēšanas modeļa maiņu izskatīšana vienlaikus ar diskusijām par nākamā gada valsts budžetu.

22.03.2000., pl.17.05 Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

— Augstākās izglītības finansu reformai ir arī galēji pretinieki. Viņu viedokli visskaļāk pauž Latvijas Studentu apvienība, neraugoties uz reālo situāciju, ka par maksu šobrīd studē jau vairāk nekā 60 procenti studentu un šis skaitlis pieaug ar katru gadu. Nav arī noslēpums, ka valsts augstskolās mācību maksa bieži vien tiek noteikta zemāka par reālajām studiju izmaksām un faktiski maksas studenti daļēji studē uz budžeta studentu rēķina.

— Jā, šie fakti vien jau liecina par nepieciešamību mainīt finansēšanas kārtību un palielināt to studentu loku, kam pienākas finansējums no valsts budžeta. Tāpēc arī ir plānota fiksēta līdzdalības maksājuma ieviešana, ko augstskolas nevarētu patvaļīgi palielināt gadu no gada. Man ir zināmas bažas par to, ka dažas augstskolas izmantos to, ka finansu reforma nesākās šogad, un paaugstinās mācību maksu par studijām. Manuprāt, tas ir saprotams — ja maksātu visi, katram būtu jāmaksā daudz mazāk, turklāt izveidotos arī saprotamāka un taisnīgāka uzņemšanas kārtība valsts augstskolās.

Runājot konkrēti par Latvijas Studentu apvienības (LSA) viedokļiem — jauniem cilvēkiem kategoriskums ir raksturīgs. Bet diemžēl neesmu no viņu puses saņēmis nevienu konstruktīvu priekšlikumu. Vēl pirms mēneša piedāvāju LSA izstrādāt priekšlikumus stipendiju sistēmas pilnveidošanai, bet tā arī nevienu konkrētu piedāvājumu neesmu saņēmis.

Protams, studentiem ir tiesības ieņemt arī radikālus viedokļus, bet konkrētajā gadījumā tas liecina par nespēju risināt konstruktīvu dialogu. Nav arī pārliecības, ka LSA runā studentu vairākuma vārdā.

— Vai aiz "studentu mazākuma" neslēpjas arī zināma augstskolu ieinteresētība šīs reformas kavēšanā, jo pašreizējā situācija ļauj augstskolām patvaļīgi noteikt mācību maksu, turklāt kontrole pār šo līdzekļu izlietojumu ir visai neskaidra?

— Tieši tā. Daudzi studenti ir gatavi maksāt par izglītību, bet viņi pamatoti jautā: kur paliek viņu maksātā nauda, kāds ir tās izlietojums? Un nereti mācību maksas izlietojums tiešām nav saistīts ar konkrēto fakultāti, konkrēto studiju programmu, kuru apgūst students. Ieviešot fiksēto līdzdalības maksājumu, palielinās kontroles iespējas, tiek stingri nodalīti naudas izlietojuma mērķi — kam tiek paredzēts bāzes finansējums no valsts budžeta, kā tiek izlietots studentu līdzdalības maksājums. Skaidrs naudas izlietojums ir arī viens no izglītības kvalitātes celšanas, kas ir visas reformas pamatu pamats, priekšnoteikumiem.

— Viens piemērs tam, pie kā noved nepārdomātas, sasteigtas, finansiāli nepamatotas reformas izglītībā mums jau ir. To spilgti pierāda tracis ap skolotāju algu paaugstināšanu, kas ilgst jau no pagājušā gada nogales un kas sākās tieši ar materiāli nemotivētas normas ieviešanu Izglītības likumā. Nācās labot likumu, izstrādāt pakāpeniskas darba samaksas paaugstināšanas grafikus, kas, kā rāda šodienas situācija, nav bijuši nekļūdīgi.

— Kļūdas patiesībā ir meklējamas jau daudz agrākā posmā — tad, kad tika veikts nepieciešamais līdzekļu novērtējums reformai. Bet neraugoties ne uz ko, pedagogu algu paaugstināšanas reforma ir un paliek pati svarīgākā reforma izglītības sistēmā. Nepalielinot skolotāju darba samaksu, citas reformas gluži vienkārši zaudē savu jēgu. Un ministrija ir gatava darīt visu nepieciešamo, lai šo reformu realizētu paredzētajā laikā — trijos gados, kā to konceptuāli ir apstiprinājusi valdība.

Sarežģījumi ar skolotāju algu aprēķiniem un situācija, ka dažām pašvaldībām pietrūkst līdzekļu darba samaksas palielināšanai, ir pārvarama. Šodien, tiekoties ar rajonu skolu valžu vadītājiem un novadu izglītības inspektoriem, mēs vienojāmies par mehānismu, kā to izdarīt. Tas nozīmē to, ka jau martā visu pašvaldību pedagogi saņems solīto algas pielikumu. Vienlaicīgi tiks rūpīgi izvērtēts darba samaksas līdzekļu izlietojums katrā rajonā un veikta attiecīga analīze. Tāpat tiks pārbaudīta naudas pieprasījuma pamatotība tajās pašvaldībās, kur līdzekļu pašlaik trūkst. Bet neatkarīgi no tā neviens skolotājs necietīs un visi saņems tādu algas palielinājumu, kāds tiem pienākas. Uzskatu, ka jau aprīlī skolotāji patiešām pārliecināsies, ka algas pielikums ir reāls, noklusīs arī šobrīd daļēji masu mediju uzkurinātās kaislības.

Par neprecīzo aprēķinu veikšanu ir ierosināta disciplinārlieta, pēc kuras pabeigšanas tiks lemts arī par atsevišķu amatpersonu kompetenci un atbilstību ieņemamajam amatam.

— Bet vai tiešām problēmā, kas pašlaik ir radusies skolotāju algu reformas ieviešanā ir vainojams tikai un vienīgi Izglītības un zinātnes ministrijas Finansu departaments. Varbūt sava atbildības daļa jāuzņemas arī politiskajiem spēkiem, tiem, kas pieļāvuši sasteigtas reformas uzsākšanu?

— Jā, tas ir jautājums par to, cik līdzekļu ir piešķirts pedagogu darba samaksas reformai vispār. Bet konkrētu ierēdņu uzdevums bija korekts līdzekļu sadalījums piešķirtā finansējuma ietvaros. Nav ministra uzdevums sēdēt ar kalkulatoru un veikt nepieciešamos aprēķinus, tas ir ierēdņu kompetences jautājums. Tāpat arī valsts sekretāram ir jāpārredz ministrijas administratīvais darbs kopumā. Bet par katra konkrēta cilvēka atbildības pakāpi varēs spriest tikai pēc disciplinārlietas izmeklēšanas pabeigšanas. Un tas, ka ministrijas iekšējās problēmas ir kļuvušas publiski redzamas, ir vēl viens apliecinājums nepieciešamībai steidzami uzsākt ministrijas reorganizāciju, veikt būtiskas pārmaiņas tās darbā. Tā kā ir jau veikts institucionālais audits, domāju, ka tuvāko nedēļu laikā tiks uzsākta arī ministrijas reorganizācija, kuras rezultātā tai ir jākļūst par vienotu, saskaņotu komandu.

— Vai ministrijas reorganizācija uz ierosinātās disciplinārlietas un vainīgo meklēšanas fona neradīs sarežģījumus jūsu un ministrijas ierēdņu attiecībās? Vai šis ir īstais ceļa sākums vienotas komandas veidošanai?

— Es rēķinos ar to, ka šajā brīdī darba organizācija būs vēl grūtāka, bet tas, ka reorganizācija būs, visiem bija zināms jau gada sākumā. Un uzskatu, ka tā ir jārealizē pēc iespējas drīzāk, lai cilvēkiem būtu skaidrība par savu nākotni. Jebkura neziņa tikai vairo negatīvo noskaņojumu. Domāju, ka šā gada laikā izdosies pārveidot ministriju, padarīt efektīvāku tās darbu un tādējādi paaugstināt izglītības sistēmas vadības kvalitāti, kas ir izšķiroša arī daudzu reformu veiksmīgā norisē.

Liena Pilsētniece, "LV" iekšlietu redaktore