Dipl. hist. Tālis Pumpurinš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums.

Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98., nr.235/236., 14.08.98.

 

Pirmie tautas krāsu meklējumi

Ir izteiktas domas, ka karoga meta autors- Baumaņu Kārlis.26 Pirmoreiz svētku gājienā karogu nesa 28.jūnijā no Rīgas Latviešu biedrības nama uz Ķeizardārzu, kur speciāli celtā estrādē notika laicīgais koncerts.

"Pašā priekšgalā jāja žandarmi; tad gāja kara muziķis; tad nesa Latviešu biedrības karogu, kam biedrības priekšnieks, runasvīri un goda viesi līdz gāja. Tad gāja seši kārtībnieki un tiem pakaļ nesa svētku karogu. Nu nāca svētku komiteja, tad abi svētku diriģenti un tiem pakaļ viss dziedātāju pulks, pēc augšā izzīmmētas rindas. Pašā pēdejā galā gāja atkal kārtībnieki. Pašā vidū šai garā virknē bij otris kara muziķis. - Kad svētku karogu iz biedrības nama iznesa, tad sāka muziķis spēlēt un visi citi karogi vicināti. Tūkstošiem stāvēja ļaudis gar abām ielas pusēm.

Tāpat pie Ķeizara dārza tūkstošiem klausitāji dziedātājus jau gaidīja. Dziedātaji Ķeizara darzā nonākuši, gāja uz tribīni un nolika savus karogus tai gar katru pusi. Pēc maza atpūšanās laika iesākās koncerte, tā kā pēc programa bij nolikts, pulksten 7 vakarā".27

Ne jau visi skatītāji vāciskajā Rīgā ar prieku uzņēma latviešu tautas svētkus. Dažkārt dalībniekiem vajadzēja saskarties ar izsmieklu un nicināšanu. "Bij bijis nodomāts un pat sarīkots uzbrukums jaunam dziesmu svētku karogam vienā no šiem diviem vakariem, atgriežoties krēslas laikā vai no laicīgā koncerta, vai pēdējā dienā no dziesmu kara; bet laikam gan pēdējā. Tur kādā stūrī sadrūzmējies uzreiz apkārt vesels bars svešu "zeļļu" un sācis mākties virsū pēc, karoga, protams, lai to kautkādi sabojātu un sadraņķētu. Tomsonam ar abiem viņa biedriem un ar dziedātāju palīdzību tikko bij izdevies ieklupt važonim ratos un tā karogu izglābt no sagānīšanas. Nav zināms, vai šis zemsirdības nedarbs nācis tikai no pašu "zeļļu" vidus vien, vai sarīkots kādā augstākā vadībā; bet tik daudz paliek patiesības, ka latviešu vispārīgo dziesmusvētku karogs ir nīdēts jau no pirmās dienas, aprunāts un apmelots vienumēr, it kā kad tam būtu kāda slepena aizdomības nozīme".28

Atceroties pirmos dziesmusvētkus, Kaudzītes Matīss (1848 — 1926) par šo karogu rakstījis:

"Pieminams, ka šis karogs, kas dāvināts tikai kā atmiņas un sakara uzturētājs starp visiem dziesmu svētkiem un kā dziedātāju pamudinātājs, sarīkoties arvienu no jauna priecīgā draudzībā uz jaukām, lielām svētku svinībām, ņemts tika no latviešu tautas aprunātājiem vairākkārtīgi par netaisnas apvainošanas iemeslu toreizējās valdības acīs, it kā kad tam būtu kāda cita nozīme, nekā šī vien, kas pavisam nav tiesa un, ko augšējie dāvināšanas vārdi nebūt neliecina. Ja vēl grib šā karoga nozīmi saņemt visīsākā izteiksmē, tad varētu sacīt, ka viņš dāvināts latviešu tautas dziesmu garam, bet nekādai citai slēpjamai nozīmei".29

Atskatoties uz dziesmu svētkiem, dzejnieks Auseklis (īstajā vārdā Krogzemju Mikus (1850 — 1879)) sajūsminājās par gatavošanos tiem.

"Visi kam krūtīs bij modies tautas gars, rīkojās un sagatavojās uz svētkiem. Dziesmas tika dziedātas, karogi šūdināti līdz pat Līgas svētku svētam vakaram. Tautas zeltenītes "Vāczemēi šūdināja" greznu "Līgo karogu", vidū likdamas uztēlot sentēvu dārgumu, izgleznotu un izrakstītu svētām, augstām, daiļām domām".30

Šim karogam viņš veltījis pat dzejoli "Līgas karogam".31 Dažos dzejoļos, kas rakstīti pēc dziesmu svētkiem, Auseklis runājis arī par tautas karogiem, sarkanbaltiem karogiem un palagiem. Tas parādās dzejoļos "Cimzes Dāvam" un "Kādam "Latviešu Olimpa" ārdītājam".32

Dzejolī "Gaismas pils" viņš rakstījis, ka uzminot nogrimušās pils vārdu,

"Zilā gaisā plivinātos

Sarkan balti karogi".33

Karogus daudzkārt savās dzejās daudzinājis Andrejs Pumpurs (1841 — 1902), bet sarkanbaltās karoga krāsas arī dažos viņa dzejoļos, šķiet, ienākušas tikai pēc pirmajiem dziesmu svētkiem. Dzejolī "Ziemeļa meita" pieminēts, ka:

"Sarkan bālas lentes gaisā

Tāļi tāli plēvina".34

Savukārt viņa dzejolī "Saules meitas un Dievu dēli" stāstīts par arāja pastarīti, kura "raksta zīda karodziņ’", lai pēc tam to dāvinātu preciniekam:

"Še tev zīda karodziņis

Sarkanbaltiem rakstiņiem;

To rakstīju dziedādama,

Baltu dienu gaidīdam’ :

Vidū liku sav’ sirsniņu,

Visapkārti mīļus vārd’s,

Nu atdodu raudādama,

Tevim karā aizejot."35

Nav iespējams viennozīmīgi pateikt, vai sarkanbalto krāsu pieminējums Ausekļa un A.Pumpura dzejā radies dziesmu svētku karoga iespaidā vai tam bijuši citi ierosmes avoti. Tāpat pēc dzejas vien nevar spriest, kādus tad šos karogus dzejnieki bija domājuši pēc formas un krāsu salikuma.36

Vēlreiz atgriežoties pie Pirmajiem dziesmu svētkiem, jākonstatē, ka svētku aprakstītājiem sarkanbaltās krāsas nebija asociējušās kā latviešu tautas krāsas, nemaz nerunājot par to izcelsmes saistīšanu ar Atskaņu hronikā minēto karogu. Tās nekur kā tādas netika izceltas vai skaidrotas. Ja arī no rīkotāju puses tās bija izvēlētas kā vēsturiski pamatotas, tad svētku dalībniekiem to nozīme palika neatminēta. Svētku goda kārtībnieku sarkanbaltās amata lentes, visai ticami, bija nevis nejaušība, bet gan apzināti tiem dota iespēja publiski demonstrēt "vakarnieku" pēc Atskaņu hronikas izvēlētās krāsas.37

Kā nepieciešama goddevības zīme Krievijas impērijas varas iestādēm un amatpersonām par atļauju rīkot dziesmu svētkus bija balti - zili - sarkaniem karogiem un karodziņiem rotātā Rīgas latviešu biedrības ēka. Šīs krāsas greznoja arī svētku dalībnieku nozīmes. Līdz pat Piektajiem dziesmu svētkiem 1910.gadā svētku noformējumā vairāk izmantoja Krievijas nacionālā karoga krāsu simboliku, kā arī Kurzemes un Vidzemes bruņniecības krāsas.38

Ja uzskata, ka pirmajos dziesmu svētkos bijis mēģinājums demonstrēt sarkanbaltās kā tautas krāsas, tad Otrajos (1880.g.) un Trešajos (1888.g.) dziesmu svētkos par to liecināja vairs tikai "Līgo" karogs. Pat tāds šo krāsu zinātājs kā J.Lautenbahs-Jūsmiņš, kurš rīcības komitejas uzdevumā veidoja svētku aprakstu brošūras, nebija tās nekur saskatījis.39

Jau mazliet pieskārāmies dažu Tērbatas latviešu literāro vakaru dalībnieku centieniem pārtapt pilntiesīgā studentu korporācijā. Šī tendence pastiprinājās pēc A.Kronvalda aiziešanas no Tērbatas uz Vecpiebalgu 1873.gadā. Nākošais "vakaru" priekšnieks K.Lībietis vēl uzskatīja, ka vakarniekiem arī turpmāk vēlams palikt par "mežoņu sabiedrību", kā tolaik dēvēja korporācijās neapvienotos studentus.40

Tomēr septiņdesmito gadu vidū un otrajā pusē jaunpienākušie vakarnieki arvien intensīvāk darbojās, lai izveidotu oficiāli apstiprinātu korporāciju. 1881.gada beigas un 1882.gada sākumu jāuzskata par tās tapšanas pēdējo, izšķirošo posmu, kad arī izveidoja korporācijas simboliku. 1881.gada 3.decembrī pašu dēvētās "Fraternitas Lettonica" konvents nolēma, ka brīvdienu laikā "katram jādomā par korporācijas krāsām, devīzi un vapeni".41

Mācītājs Jānis Sanders (1858 - 1951), kurš tolaik kā teoloģijas students darbojās "Fraternitas Lettonica" krāsu komisijā, pēc pusgadsimta rakstīja, ka viņš piedāvājis "pieņemt par Lettonijas krāsām sarkanu ar baltu griezts".42

1882.gada 30.janvāra konventa protokols to gan neapstiprina. Redzams, ka krāsu komisija piedāvājusi trīs krāsu kombinācijas: 1)tumši zils - zelts - balts, 2)zaļš - zils - zelts un 3)zaļš - zils - sarkans.43

13.februāra konventā izšķīrās par otro variantu.44

Par to letoņi jau 1882.gada 12.februārī rakstīja savam filistram F.Grosvaldam: "krāsas mums būs: zaļš, zils, zelts. Zīme (d. Wappen ) būs ar četriem laukumiem, vienā krāsas, otrajā krīvs ziedodams pie ozola kā uz R.L.B. karoga redzams, trešajā roka ar spalvu, ceturtajā monogramats ar rapieriem un devīzes iniciāļiem. Devīza skanēs: "vitam, salutem, victoriam" jeb ja beidzamo vārdu nepielaiž, tad "veritatem".45

"Lettoniu" oficiāli apstiprināja 1882.gada maijā. 14.maijā "Lettonias" 31 dibinātājs un 4 jaunuzņemtie tautieši pirmo reizi varēja svinīgā gājienā ar jaunajām krāsām, K.Avotam nesot karogu, aiziet līdz universitātei un, nodziedot dziesmu, apsveikt savu "alma mater". Šo dienu uzskatīja par dibināšanas komersa dienu.46

Vēstulē F.Gosvaldam 1882.gada 14.novembrī korporācijas vadība rakstīja: "...Lettonija, kura celdamās no "Tērpatas Latvju Rakstniecības Vakariem" nodibināta š.g. 14.maijā zem zaļi - zili - zelta karoga, ar ar devīzēm "vitam, salutem, veritatem" un "acti labores jucundi"."47

Īss bija "Lettonias" pirmā karoga mūžs. Pie tā tomēr jāpakavējas, jo letoņu krāsas, kā redzēsim vēlāk, reprezentējās latviešu tautas karogā Amerikā Pirmā pasaules kara beigās.48

Par to, ka no pirmā karoga tika pagatavotas platās krūšu lentas 1883.gada 31.marta vēstulē F.Grosvaldam no Tērbatas vēstījis "Lettonias" seniors Jānis Pārstrauts (1851 - 1929). Viņa vēstule, kurā saglābts autora stils, dod nelielu ieskatu arī tā laika korporāciju karogu tradīcijā.

"... Kā tu z[ie]mu no Kalniņa būsi dabujis dzirdēt, mēs bijām, lielkņazu Vladimiru šeit decembrī sagaidot, p[ie]sp[ie]sti, likt sagriest savu 9 olekšu garo izkaramo u. uzstāšanās karogu, lai varētu pataisīt trūkstošās šerpes prieks godumaršalēm. Mums bija tas jādara, tādēļ ka ziņa toreiz it piepeži atnāca un nevienā bodē Tērpatā nevarēja drānu mūsu krāsās u. zeltu atrast. Tagad vēl esam arv[ie]n bez izkaramā u. galākaroga, jo paši vēl neesam likuši taisīt cerēdami, ka varbūt no mūsu cienijamajām Lettoņu dāmām piemiņai dabūsim." (...) "Karogam vajadzētu pēc citu korporāciju pr[ie]kšzīmes, būt dubulta zīda mūsu krāsās pēc mūsu bantes, tikai ar gaišāku zeltu, un ar riņķēm uz kārta, uzveramas 3 olektes platam u. 8 - 9 olektes garam. Citām korporācijām ir riņķi un kārta gals no sudraba, tādēļ ka viņām ir "balts" trešā krāsa, mums turpretim vajag būt galam u. riņķēm sudraba apzeltītām. Bez tam vēl vajaga būt zeltītām šņorēm ar zeltītām pušķēm, kuras t[ie]k pēc vajadzības kārta galā ar cilpu apstiprinātas. Neīsta zelta karogdrānu 1 olekti platu mēs dabujām no Pitjeras pa 180 kap olektē. Ja Rīgā nav tāda dabonama, tad es Tev uzdotu Pēterb. adresi. Pēc karoga krāsām vajadzētu arī v[ie]nu šerpi ar zeltītām fraņām galos pagatavot. Kārtu ir grūti atsūtīt, to mēs liktu paši pataisīt ...".49

Tāda īsumā bija pirmās latviešu studentu korporācijas un tās krāsu tapšanas gaita. Šajā laikā "Lettonia" nebūt neapvienoja visus Tērbatā studējošos latviešus. Liela daļa studentu, kurus neapmierināja "buršu" dzīve, atrada citas biedrošanās formas, tādēļ arī korporācijas vērtējums bijis dažāds. Pašu letoņu viedokli vēlāk devis viens no tās dibinātājiem, prāvests Kārlis Avots (1859 - 1939).

"Ja man nedaudz vārdos jāizteic "Lettonias" nozīme un nopelni, tad gribu sacīt, ka viņa ir stipri pacēlusi latviešu inteliģences pašapziņu. Bez korporācijas tas tādā mērā nebūtu bijis iespējams. Ar literāriskiem pulciņiem vien šai ziņā nebūtu pieticis, jo tie atkalāti un visiem redzami nebūtu varējuši rīkoties. Bet korporācijā latviešu inteliģents kā līdztiesīgs nostājās blakus cittautu inteliģentiem. Korporācija šai ziņā bija vienīgais ceļš. To arī saprata plaša sabiedrība. "Lettonia" tūliņ sabiedrībā bija ļoti populāra. Atceros, kā tūliņ pēc viņas nodibināšanas kāds kuģa īpašniek savu kuģi nosauca viņas vārdā".50

Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados aizvien vairāk latviešu jaunekļu izglītībasa iegūšanai izvēlējās Rīgas Politehnikumu.51

Arī šeit tāpat kā Tērbatā latviešu "Draugu pulciņš" septiņpadsmit gadus kopš 1880.gada centās pārtapt oficiālā studentu korporācijā "Selonija". Seloņi, kuru viens no aktīvistiem bija vēlāk ievērojamais arhitekts Konstantīns Pēkšēns (1859 - 1928), sākotnēji par savām izvēlējās sarkanbaltās krāsas. Tās vēlāk izdevās iekļaut korporācijas trikolorā. Par to 1905.gadā izdotajā "Selonijas" albumā rakstīts: "Gan jau pašā sākumā bija vēlēšanās uzņemt mūsu tautas "sarkan - baltu" krāsu kopojumu "Selonijas" krāsās, bet tā ka Jurjevā (toreizeja Terbatā) viena korporācija bija ar "zaļ - sarkan – baltām" krāsām, tad, gribot izvairīties no pārmainīšanām, sarkana vietā lika oranžu. Tomēr drīz vien atgriezās atpakaļ uz sarkanu oranža vietā".52

Par to, ka Politehnikuma jaunieši interesējušies par Latvijas senvēsturi, liecinājis viens no "Selonijas" dibinātājiem arhitekts un literāts Nikolajs Puriņš, kurš vairāk pazīstams ar literāro pseidonīmu kā Puriņu Klāvs (1858 - 1935). Viņš tulkojis un 1901.gadā sācis izdot O.fon Rūtenberga "Baltijas vēsturi", kuras priekšvārdā rakstījis: "Es ceru, ka tā ieliesmos karstu, neapmācāmu mīlestību uz mūsu Dieva lemto dzimteni un Latviešu tautu, tāpat kā tā savā laikā to darīja ar šo rindiņu rakstītāju un viņa draugiem un biedriem".53

Vēsturnieku uzskatos izplatīts viedoklis, ka tautiskā kustība jeb atmoda pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados bija sevi izsmēlusi un sācies pagrimums.Tāpat, ka jaunas sabiedriskās un kultūras aktivitātes saistāmas tikai ar tā saukto Jaunās strāvas idejisko virzienu deviņdesmitajos gados. Latviešu sabiedrība šajā laikā neapšaubāmi bija kļuvusi diferencētāka un daudzslāņaināka, ar daudzveidīgākām interesēm. Šis laiks raksturīgs ar biežākiem šo interešu konfliktiem un nevienprātības padziļināšanos daudzās dzīves jomās. Šādā situācijā acīmredzot neloģiski gaidīt lielu atsaucību karoga kā tautu vienojoša simbola izveidē. Kā visplašākos tautas slāņus pārstāvošs simbols joprojām palika savdabīgais "Līgo" karogs, kaut arī dziesmu svētku organizatorisko pusi bieži ietekmēja "tautas darbinieku" nevienprātība.

Daļa vēsturnieku uzskata, ka šajā laikā tomēr nebija atmodas pagrimums, bet gan tās turpinājums, kas izpaudies latviešu kultūrai svarīgos darbos.54

Nozīmīgu devumu dažādās latviešu kultūras sfērās tieši tad devuši Krišjānis Valdemārs (1825 - 1891) ar domubiedriem, kuri pulcējās tā sauktajos Maskavas latviešu vakaros. Viņu sabiedriskajai aktivitātei sekoja arī Maskavas latviešu studenti, kuri kopš 1883.gada pulcējās savos "vakaros", līdz ar to likdami pamatus vēlākai studentu biedrībai "Austrums". Tā kā K.Valdemāram bija negatīva nostāja pret vāciskā tipa korporācijām, tad maskavieši neizveidoja krāsu korporāciju, bet darbojās kā literārs pulciņš.55

Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste (1859 - 1927), kurš Maskavā studēja jurisprudenci un darbojās latviešu studentu vakaros, atcerējās: "Mums galvenā lieta bija zināt visiem skaidri latviešu vēsturi. Visu Rūtenbergu un Rihteru studentiem vajadzēja izņemt cauri un varēja eksaminēt katru brīdi. Arī "Rīmju Kroniku" mēs zinājām. Visu Bīlenšteinu - lielo un mazo vajadzēja izstudēt cauri un vingrināties tajās lietās."56

Šī interese par vēsturi neaprobežojās ar literāro vakaru dalībnieku vidi vien. Tieši Maskavas latvieši bija tie, kuri ziņu par Atskaņu hronikā minēto sarkanbaltsarkano cēsnieku karogu padarīja pieejamu plašākām lasītāju aprindām. K.Valdemāra pamudināts latviešu vēsturei pastiprināti pievērsās Jānis Krodznieks (Krīgers), kurš 1886. un 1887.gadā publicēja tolaik Maskavā iznākušajā žurnālā "Austrums" pētījumu "Par zemgaliešiem". Šis darbs, kurā citēta arī Atskaņu hronikas ziņa par latviešu karogu, izpelnījās Jāņa Reinberga prēmiju.57

Žurnāla "Austrums" redakcijā no 1885.gada līdz 1888.gadam darbojās literāts un etnogrāfs Matīss Siliņš, kurš tajā laikā Maskavā strādāja par skolotāju. 1893.gadā Rīgā M.Siliņš izdeva pirmo pilnīgo Atskaņu hronikas tulkojumu latviešu valodā.58

Līdz ar šīm publikācijām latviešu lasītājiem bija lielākas iespējas iepazīties ar ziņu par latviešu karogu senatnē, kaut gan šajos darbos tas īpaši nebija izcelts.

Tie līdz Pirmajam pasaules karam bija nozīmīgākie izdevumi latviešu valodā, kur sastopama informācija par sarkanbaltsarkano karogu. Šajā laikā šīs publikācijas latviešu karoga izveidi praktiski neietekmēja tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nacionālais karogs vai nacionālās krāsas nebija aktuālas.

Pat tādā respektējamā izdevumā kā Rīgas Latviešu biedrības Derīgu grāmatu nodaļas izdotajā "Konversācijas vārdnīcā" šķirkļos "flaga" un "karogs" izdevēji neuzskatīja par vajadzīgu pieminēt latviešu XIII gadsimta karogu.59

Mazliet dīvaini tas liekas tāpēc, ka gan starp Derīgu grāmatas nodaļas darbiniekiem, gan vārdnīcas sarakstītājiem bija tādi, kuri šīs krāsas zināja un bija pat lietojuši būdami studenti. Tādēļ gandrīz par kuriozu jāuzskata fakts, ka šis karogs šajā vārdnīcā pieminēts šķirklī "krāsošana". Tur, apskatot tautā izplatītās auduma krāsošanas metodes, minēts, "ja griežamies pie vecām ziņām un tām gribam ticēt, tad sarkans uzlūkojams par latviešu tautisko krāsu, tādēļ ka tiem bijis karogs sarkanā un baltā krāsā. Lai nu būtu kura būdama pirmā un īstā latviešu tautas krāsa, tad tik daudz gan redzams no krāsu lietošanas apģērbos, ka s a r k a n s pieder gan pie visvairāk iecienītām krāsām, blakus dzeltenam".60

Vēl jāpiebilst, ka līdz XX gadsimta sākumam latviešu literatūrā, šķiet nekur nebija aplūkots XIII gadsimta cēsnieku karoga krāsu izcelsmes zinātnisks vai leģendārs skaidrojums. Netika dota arī ši karoga krāsu simboliskā interpretācija.

XIX un XX gadsimta mijā jau ievērojama daļa latviešu par savām sāka atzīt starptautiskā proletariata cīņas simbolu - sarkano karogu. 1905.gada revolūcija, kas Latvijā izvērtās par visas tautas kustību, noritēja zem sarkanajiem karogiem. Visplašāko tautas masu simpātijas šai kustībai un līdzdalība tajā veicināja to, ka sarkano daudzi pieņema ne tikai kā proletariāta krāsu, bet arī uzskatīja, ka tā simbolizē latviešu tautas pretestības carismam un vācu muižniecībai simbolu. Ļoti daudzi no simpātijām sarkanajam karogam spēja atbrīvoties tikai sākot ar 1917.gadu, kad šo krāsu nesēji vērsās pret pašu un kaimiņu tautām.

Nobeidzot šo apskatu par latviešu krāsu meklējumu pirmo posmu, kas aizsākās pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā Tērbatas studentu aprindās, redzams, ka līdz Pirmajam pasaules karam latviešu sabiedrībā pamazām krājās informācija par sarkanbaltsarkano kā latviešu karogu. Dažkārt sarkanbaltsarkano krāsu vietā pieminētas un lietotas tikai sarkanbaltās krāsas, kas apgrūtina precizēt to saistību ar Atskaņu hronikās minēto karogu. Pēc nedaudzajām rakstiskajām liecībām grūti spriest, cik liela sabiedrības daļa šīs krāsas apzinājās kā savas. Tāpat gandrīz neiespējami atbildēt, kāda nozīme ziņu par karogu izplatībā bijusi dažādiem personīgiem kontaktiem un ģimeniskām tradīcijām, kur to varēja nodot mutvārdu veidā.

Piemēram, vai Fridriha Grosvalda dēla Oļģerta aktīvo darbību karoga propogandēšanā var saistīt ar tēva līdzdarbību Tērbatas literārajos vakaros? Vai faktiem, ka pirmais zināmais mūsdienu Latvijas karoga prototips, kuru 1916.gadā izgatavoja pēc Jāņa Lapiņa ieceres un, kas greznoja viņa istabu mācītāja Kārļa Kundziņa jaunākā dzīvoklī Valmierā ir bijis tikai nejauša sakritība, ja zinām, ka viņa tēvs Kārlis Kundziņš vecākais bija viens no ražīgākajiem A.Kronvalda "vakarniekiem"? Ar līdzīgiem jautājumiem jāsaduras daudzviet.

Droši var teikt, ka informācija par karogu, kas balstīta uz Atskaņu hroniku bija tādā mērā pietiekama, lai vēlāk, kad daži sarkanbaltsarkanās krāsas izvirzīja par latviešu tautas karoga krāsām, inteliģencei tās principā pieņemtu un argumentēti popularizēti tālāk tautā.

 

26 Bēms R. Apceres par Latvijas mākslu simt gados.- R., 1984.-124.lpp.

R.Bēms raksta: "Neraugoties uz diezgan detalizēti izklāstīto karoga tapšanas vēsturi, šī kultūrvēsturiski nozīmīgā un arī no latviešu tēlotājas mākslas vēstures viedokļa interesantā zīmētā tēla izcelsme savos pamatos paliek vēl neatšifrēta, un zīmējuma autors joprojām nezināms. Taču atsevišķas analoģijas un sabiedriskās dzīves sakarības ieskicē eventuālo meklējumu loku. Te pirmām kārtām minama komponista, literāta un arī visai aktīvā tēlotājas mākslas amatiera Baumaņu Kārļa pašrocīgi darinātā zīmējuma litogrāfija viņa kordziesmu krājuma "Līgo"titulā, kuras sižets un tā kompozicionālais risinājums ir ļoti tuvs dziesmusvētku karogā tēlotajai ainai. Šis fakts, tāpat kā Baumaņu Kārļa dalība svētku komitejas darbā, pieļauj minējumu par viņa iespējamo līdzdalību arī svētku karoga pirmmeta vai idejiskās ieceres tapšanā. Atklāts tomēr paliek jautājums par šī pieteikuma formu - vai eksistējis zīmēts mets vai vārdisks apraksts. Vienlaikus var arī pieņemt, ka Vaideloša tēla radīšanā komponistam piekritusi ne tik daudz aktīvi radoša, cik salīdzinoši pasīva iespaidu pārmantotāja loma. Tā kā dziesmu krājuma titula zīmējums datēts ar 1874.gadu, tad var būt, ka sastopamies ar jau aizsāktas tradīcijas turpinājumu nedaudz autorizētā sniegumā."

Savukārt Hugo Vītols grāmatā "Atmodinātās atbalsis", kas iznāca 1969.gadā J.Abuča apgādā "Ziemaļblāzma" par šī karoga meta autoru uzdod gleznotāju Kārli Hūnu (1831.- 1877.). Skat minēto grām. 54.- 58.lpp.

27 Tomsons R. Ziņas.- 23.lpp.

28 Kaudzīte M. Atmiņas no "tautiskā laikmeta" un viņa lielākiem aizgājušiem darbiniekiem., 1.sēj.-Cēsis-Rīga, 1924.- 147.lpp.

29 Turpat, 234.lpp.

30 Auseklis. Par dziedāšanu pie latviešiem.- Grām.: Ausekļa Kopoti Raksti. J.Lapiņa sakopojumā un redakcijā.- R.,1923.-400.lpp.

31 Ausekļa Kopoti raksti. J.Lapiņa sakopojumā un redakcijā.-R.,1923.-275.-276.lpp.

32 Turpat, 247.,274.lpp.

33 Turpat, 279.lpp.

34 Pumpurs A. Raksti. R.Klaustiņa redakcijā. Trešais izdevums.1.sēj.-R.,1925.-302.lpp.

35 Turpat, 307.lpp.

36 Skat. J.Lapiņš "Latviešu karogs"nodaļā "Pirmie nacionālie karogi"

Viņš domāja, ka Ausekļa karogs bijis sarkanbalts, kur krāsas varētu likt vertikāli: sarkano krāsu varēja laist gar kātu un balto karoga galā". K.Dzirkalis grāmatas " Latvijas karoga vēsture" 46.lpp. devis pat paša zīmētu Ausekļa iedomāto karogu, kur pretēji J.Lapiņa ieteiktam gar kātu laidis balto krāsu, bet sarkano tai blakus.

37 Pat Aleksandrs Vēbers (pseid.Varaidošu Sanderis), kurš bija goda kārtībniekos, aprakstot šos svētkus "Baltijas Vēstnesī" tikai pieminējis, ka "dziedātāju biedrības sagaidīja un apsveicināja ar sarkan-baltām krūts lentēm pušķoti svētku kārtībnieki, jeb kārtības gādnieki, jauni ļaudis, pa lielākai daļai Latviešu studenti iz Tērpatas un Pēterburgas ..." Viņš nepiemin, ka tās latviešu tautas vai latviešu studentu krāsas.- Baltijas Vēstnesis.-Nr.27.1873.g.4.jūlijā. Citos laikrakstos nemaz šīs krāsas nav pieminētas.

38 Vidzemes sarkani- zaļi-baltais un Kurzemes zaļi-zili - baltais

Par šo karogu izcelsmi 18.gs beigās [Falck P]-Unsere alten Landesfarben.-Duna-Zeitung-Nr.165.,25.Juli 1900.

39 Lautenbahs -Jūsmiņš J. Latviešu otrie vispārīgie dziedāšanas svētki Rīgā, no 17.līdz 20.jūnijam 1880.-Jelgavā, 1880. Lautenbahs J. Latviešu trešie vispārīgie dziedāšanas svētki Rīgā, no 18.līdz 21.jūnijam 1888.g.-R.,1888.

40 LVVA 3727.f.,1.apr.,10.l.,32.lp.

41 LVVA 3727.f.,1.apr.,14.l.,4.lp.

42 Sanders J. Paskaidrojums par latvju karogu.-Latviešu Balss.- Nr.12, 1932.g.27.martā. Sanders raksta, ka 1882.gadā iepazinies ar Atskaņu hronikas ziņām par karogu un būdams krāsu komisijā "liku priekšā pieņemt par Letonijas krāsām sarkanu ar baltu švītru vidū. Bet tā kā tai laikā sarkanu uzskatīja par revolucionāru krāsu, tad manu priekšlikumu noraidīja un vienojās pieņemt kombināciju no Kurzemes un Vidzemes krāsām. Tomēr vēlāk Pēterpilī privāti lietoju sarkan-balt-sarkanu lintu un ieteicu to arī citiem tautiešiem. Uz manu ieteikumu to pieņēma Pēterpils latvju dziedātāju biedrība un izlietoja to, piedaloties 1910.g. dziesmu svētkos Rīgā." J.Sanders bija liels nacionālists, bet jāšaubas, vai 1882.gadā viņš piedāvāja sarkanbaltsarkanās krāsas. Lielāka ticamība tomēr Lettonijas protokoliem.

Kārlis Kundziņš rakstīja:"Mācītājam Sanderam no laika gala prāts nesās būt "savādniekam". (...) Pēterpils Jēzus baznīcas elektrisko apgaismojumu viņš ierīkoja tādā kārtā, ka ap altāra gleznu atspīdēja un laistījās Lettonijas korporācijas krāsas "zaļ-zil-zelts". Tātad pirmā vietā korporācijas, nevis tautas krāsas.

Kundziņš K. Mana mūža gājiens.- 291,lpp.

43 LVVA 3727.f.,1.apr.,15.l.,8.lp.

44 Turpat, 14.lp.

45 LVVA 3727.f., 1.apr.,7.l.,18.lp.

46 Album Lettonorum.1870-1882-1930.- R.,1930.-XI lpp.

47 LVVA 3727.f.,1.apr.,7.l.,12.lp.

48 Skat. šīs grāmatas nodaļu "Ar zili-zaļi-zelta krāsām par Latvijas valsti."

49 LVVA 3727.f.,1.apr.,7.l.,,12.-13.lp.

50 LVVA 3727.f.,1.apr.,9.l.,20.lp.

51 No 1862.g. Rīgas Politehnikums, bet no 1896. g. Rīgas Politehniskais institūts.

52 Graudiņš K. Selonijas Albums.- Jelgava, 1905.- IV lpp.

53 Baltijas vēsture. Pēc Ottona von Rutenberga. Ar piezīmēm pēc jaunākiem pētījumiem no Puriņu Klāva.- R.,1901.-1.lpp.

54 A.Goba uzskatīja, ka nebija pagrimums, arī daži citi autori. Par to tuvāk Šilde Ā. Pirmā Republika.

55 Kurmis A. Austrumu vēsture.-[R.,1940]-149.lpp.

56 Turpat, 38.lpp.

57 Austrums.- 1886.g. NrNr 5.,6.,7.,10. un 11.,1887.g. NrNr 2.,3. un 5.

58 (Dietleba Alnpekes) Rīmju kronika, latviski no M.Siliņa. Ar piezīmējumiem, vēsturīgu pārskata karti un fotogrāfiskiem izskatiem un pilskalniem.-R.,1893.

59 Konversācijas vārdnīca (Izdevusi RLB Derīgu grāmatu nodaļa).-R.,[1904.-1907.]-924.,925.,1633.,1634.lpp.

60 Turpat,1897.lpp.

Turpinājums — seko

Maskavas latviešu pulciņš 1876.gadā: (pirmajā rindā) F.Brīvzemnieks, K.Barons, K.Valdemārs, A.Bandrevičs, Andersons; (otrajā rindā) A.Šlēziņš, T. Lesņikovs, J.Krīgers–Krodzenieks un P.Sietiņsons