Par tautas nobalsošanu

Andrejs Lepse, Satversmes tiesas tiesnesis, — "Latvijas Vēstnesim"

Tautas nobalsošana jeb referendums ir viena no visvecākajām demokrātijas īstenošanas formām. Šādi vispilnīgākā veidā izpaužas ikvienas tiesiskas valsts galvenais pamatprincips par to, ka valsts suverēnā vara pieder tautai. Tā ir tieša tautas gribas izpausme, un šajā ziņā tā ir pārāka par sabiedrisko un valstisko jautājumu atrisināšanu pārstāvniecības ceļā — parlamentārā veidā.

Referendumu rīkošana Rietumeiropas valstīs ir visai parasta un samērā bieža parādība. Atsevišķās valstīs tautas nobalsošana ir paredzēta pat pašvaldību līmenī par to kompetencē ietilpstošajiem jautājumiem.

Tautas nobalsošana kā tiešās demokrātijas institūts var un arī tiek izmantota kā pretsvars pārstāvniecības demokrātijai, lai šādā veidā apietu parlamentu un pieņemtu valstisku lēmumu pretēji tā gribai. Tomēr, lai tautas nobalsošanā tiktu pieņemts pareizs lēmums, ir nepieciešami vairāki nosacījumi.

Tautas nobalsošanai izvirzītajam jautājumam ir jābūt skaidri saprotamam ikvienam ierindas vēlētājam. Lai gan tautas nobalsošanai izvirzītais jautājums tiek ietverts juridiskā formā, tomēr dažādu valstu ilggadējā prakse pierāda, ka referendumam izvirzītā problēma parasti ir vairāk ar politisku nekā juridisku nokrāsu. Līdz ar to būtu vēlams, lai ar masu saziņas līdzekļu starpniecību šī politiskā lēmuma būtība tiktu izskaidrota pirms tautas nobalsošanas, norādot tā vai cita lēmuma pieņemšanas pozitīvās un negatīvās sekas.

Lai novērstu referendumam izvirzītā jautājuma vienpusēju traktējumu, dažās valstīs parlamentā ietilpstošajām partijām proporcionāli to frakciju lielumam tiek piešķirta iespēja skaidrot savu viedokli masu saziņas līdzekļos. Ar to saistītie izdevumi tiek segti no valsts budžeta.

Balsošanas zīmē atbilstoši likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" 14.pantam ir ierakstāms tautas nobalsošanai iesniegtais priekšlikums. Referenduma formulai ir jābūt skaidri saprotamai, jo tautas nobalsošanā var izvēlēties tikai vienu atbildi — "par" vai "pret".

Parasti tautas nobalsošana notiek:

1) konstitūcijā vai likumā īpaši paredzētos gadījumos;

2) lai izlemtu valstiski sevišķi svarīgus jautājumus;

3) nolūkā piešķirt valsts institūcijas pieņemtajam lēmumam īpašu autoritāti.

Vēlēšanas un tautas nobalsošana (referendums) pēc savām ārējām pazīmēm ir ļoti līdzīgas. Atsevišķu valstu likumdošanā ir pat tieši noteikts, ka referendums tiek rīkots tādā pašā kārtībā, kādā noris vēlēšanas.

Atšķirība starp vēlēšanām un referendumu ir tajā apstāklī, ka tautas nobalsošana nerisina jautājumu par kādu personu ievēlēšanu valsts varas institūcijās, bet gan piešķir juridisku spēku tam vai citam valstiskas nozīmes lēmumam vai normatīvam aktam.

Mūsu valstī pamatjautājumus, kas saistīti ar tautas nobalsošanu, regulē Satversme un 1994.gada 31.marta likums "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu".

Referendumu, atkarībā no tautas nobalsošanai izvirzītā jautājuma, var iedalīt fakultatīvajā vai obligātajā. Fakultatīvā tautas nobalsošana ir tāda, ko var rīkot un arī nerīkot. Šī jautājuma izlemšana ir atkarīga no to subjektu loka, kuri ir apveltīti ar tiesībām izvirzīt jautājumu par tautas nobalsošanas nepieciešamību. Fakultatīvās tautas nobalsošanas iniciatori atbilstoši Satversmei var būt — Valsts prezidents vai vismaz viena trešā daļa Saeimas locekļu, ja attiecīgo iniciatīvu atbalsta ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju.

Šādu tiesību piešķiršana vienai trešdaļai Saeimas deputātu ļauj deputātu mazākumam, parasti opozīcijas partijām, vērsties tieši pie tautas, lai atrisinātu strīdu ar parlamenta vairākumu.

Par fakultatīvo referendumu ir jāatzīst Satversmes 72. pantā paredzētā iespēja rīkot tautas nobalsošanu gadījumos, ja Valsts prezidents pēc savas iniciatīvas vai ne mazāk kā pēc vienas trešdaļas Saeimas locekļu pieprasījuma ir apturējis likuma publicēšanu uz diviem mēnešiem un šo divu mēnešu laikā saņemts ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju pieprasījums nodot apturēto likumu tautas nobalsošanai.