Par tautas nobalsošanu

Andrejs Lepse, Satversmes tiesas tiesnesis, — "Latvijas Vēstnesim"

Taču arī šajā gadījumā Satversme paredz, ka tautas nobalsošana var arī nenotikt, ja Saeima vēlreiz balso par šo likumu un ja par tā pieņemšanu izsakās ne mazāk kā trīs ceturtdaļas no visiem deputātiem.

Par fakultatīvās tautas nobalsošanas priekšmetu var kļūt jebkurš jautājums vai valsts nolēmuma projekts, izņemot jautājumus un projektus, kuru izvirzīšanu tautas nobalsošanai aizliedz Satversme vai likums.

Atbilstoši Satversmes 73.pantam par tautas nobalsošanas priekšmetu nedrīkst būt budžets un likumi par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļu tarifiem, karaklausību, kara pasludināšanu un uzsākšanu, miera noslēgšanu, izņēmuma stāvokļa izsludināšanu un tā izbeigšanu, mobilizāciju un demobilizāciju, kā arī līgumi ar ārvalstīm.

Vienlaikus Satversmes 75.pants nosaka, ka arī tajā gadījumā, ja Saeima ar ne mazāk kā divu trešdaļu balsu vairākumu pieņem likuma steidzamību, to nevar nodot tautas nobalsošanai.

Šāda referenduma priekšmeta ierobežošana, kas tiek lietota tajā vai citā apjomā gandrīz visu valstu konstitūcijās, atrodas zināmā pretrunā ar vispārējo tautas suverenitātes principu.

Obligātā tautas nobalsošana notiek tad, kad juridiski saistošs lēmums konkrētajā jautājumā nedrīkst tikt pieņemts nekādā citā veidā.

Atbilstoši Satversmei un 1994.gada 31.marta likumam "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" tautas nobalsošana obligāti jārīko gadījumos, ja:

— Saeima nav pieņēmusi bez satura grozījumiem ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju iesniegtu likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu;

— Valsts prezidents ir ierosinājis Saeimas atlaišanu;

— Saeima ir grozījusi Satversmes 1., 2., 3. vai 6. pantu.

Nolēmumu projektu iesniegšanas iniciatīvas tiesību piešķiršana atsevišķai vēlētāju grupai dod zināmai sabiedrības daļai iespēju pretēji valsts institūciju viedoklim realizēt savas politiskās intereses, piešķirot tām vispārnacionālu interešu raksturu.

Pēc vēlētāju grupas iniciatīvas sasauktais referendums bieži tiek dēvēts par petīcijas referendumu, jo vēlētāju grupai sākotnēji ir jāparaksta petīcija ar prasību izsludināt tautas nobalsošanu attiecīgajā jautājumā.

Taču, ņemot vērā to, ka šādā gadījumā likums mūsu valstī pieprasa pilnīgi izstrādāta likumprojekta vai Satversmes grozījuma projekta iesniegšanu, kā arī to, lai petīcijas iesniedzēju (ne mazāk kā 10 000 balsstiesīgo pilsoņu) paraksti būtu apstiprināti notariāli vai pašvaldību institūcijā, pēc kā vēl ir nepieciešama vienas desmitās daļas vēlētāju parakstu savākšana, tad droši var uzskatīt, ka pašu vēlētāju ierosināto tautas nobalsošanu skaits mūsu valstī nebūs pārmērīgi liels.

Tautas nobalsošanā ir tiesības piedalīties visām personām, kas ir apveltītas ar aktīvām vēlēšanu tiesībām. Satversmes 80.pantā ir tieša norāde uz to, ka tautas nobalsošanā var piedalīties visi Latvijas pilsoņi, kuriem ir balsstiesības Saeimas vēlēšanās. Piedalīšanās tautas nobalsošanā, tāpat kā vēlēšanās, ir brīvprātīga. Piedalīšanās vai nepiedalīšanās vēlēšanās nevar būt par pamatu balsstiesīga pilsoņa politisko vai citu tiesību ierobežošanai.

Satversme atkarībā no tautas nobalsošanai izvirzītā jautājuma svarīguma nosaka dažādu minimāli nepieciešamo vēlētāju skaitu, kam jāpiedalās tautas nobalsošanā, lai to atzītu par notikušu un tās rezultātus par juridiski saistošiem.

Tā, Saeimai grozot vai vienai desmitajai daļai vēlētāju ierosinot Satversmes 1., 2., 3. vai 6.panta grozījumu atbilstoši Satversmes 79.pantam, tautas nobalsošanā "par" grozījumu ir jānobalso vismaz pusei no visiem balsstiesīgiem vēlētājiem.

Saskaņā ar Satversmes 74.pantu Valsts prezidentam, apturot likuma publicēšanu Satversmes 72.panta kārtībā, sekojošā tautas nobalsošana ir atzīstama par notikušu, ja tajā ir piedalījusies vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita. Attiecīgais likums ir atcelts šajā tautas nobalsošanā, ja vairākums ir balsojis par likuma atcelšanu.

Rīkojot tautas nobalsošanu par Valsts prezidenta ierosinājumu atlaist Saeimu, tautas nobalsošanai nepieciešamais minimālais vēlētāju skaits vispār netiek reglamentēts.

Satversmes 72. un 78.pantā paredzētajos gadījumos tautas nobalsošanas rezultātā likums tiek pieņemts vai noraidīts. Taču, neraugoties uz tautas nobalsošanas īpašu autoritāti, ar tautas nobalsošanu apstiprinātajam likumam nav augstāka juridiskā spēka kā parastajā kārtībā pieņemtajam likumam.

Dzīve nestāv uz vietas, un pēc īsāka vai garāka laika var rasties nepieciešamība pārgrozīt vai vispār atcelt ar tautas nobalsošanu pieņemto likumu.

Satversme un pašreiz spēkā esošā likumdošana neaizliedz Saeimai jebkurā laikā atcelt vai izdarīt grozījumus ar tautas nobalsošanu apstiprinātajos likumos, kā arī no jauna izvirzīt Saeimā un pieņemt iepriekš tautas nobalsošanā noraidītu nolēmumu. (Izņēmums ir Satversmes 77.pantā paredzētie gadījumi, kas saistīti ar Satversmes pirmā, otrā, treša vai sestā panta grozījumiem.) Šāda situācija nonivelē tautas nobalsošanas īpašo nozīmīgumu.

Lai izslēgtu šādu, teorētiski iespējamu parlamenta rīcību atsevišķu valstu konstitūcijas vai likumi nosaka īpašus termiņus, kuru laikā parlaments nav tiesīgs pārskatīt jautājumus vai likumus, kas ir bijuši tautas nobalsošanas priekšmets. Šādi termiņa ierobežojumi ir noteikti arī atkārtotai tautas nobalsošanas ierosināšanai tajā pašā jautājumā. Dažādās valstīs tie ir atšķirīgi — no viena līdz pat pieciem gadiem.

Domājams, ka šādu termiņu ieviešana būtu vēlama arī mūsu valstī. Tas veicinātu tautas nobalsošanā pieņemto valstiski īpaši svarīgo lēmumu un likumu stabilitāti un norādītu uz pašas tautas apstiprināto juridisko normu īpašo stāvokli likumu hierarhijā.