Ceļā uz Latvijas Republikas 80–gadi

Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98.

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Mākslinieks Ansis Cīrulis

Pirmais pasaules karš, kas aizsākās 1914.gada jūlijā un ar laiku savos mutuļos ierāva ne tikai Eiropas valstis, bet arī Āziju, Āfriku un pat Okeāniju, bija līdz tam lielākais karš cilvēces vēsturē. Šis karš visdažādākajos veidos ietekmēja latviešu tautas kopumā un katra tās indivīda likteni. Tā sekas dažkārt jūtamas vēl šodien. Izpostītai zemei, nonāvētiem un sakropļotiem cilvēkiem, milzīgām bēgļu straumēm kā kara negatīvajām parādībām. Tomēr karā latviešu tauta sevi apzinājās kā vēstures subjektu un rezultātā pēc ilgstošām cīņām pirmoreiz izveidoja savu valsti.

Pirmajam pasaules karam un latviešu līdzdalībai tajā veltīta jau kopš tā sākuma ļoti plaša literatūra un visdažādāko novirzienu vēsturnieku pētījumi, tomēr daudzi jautājumi joprojām ir nepilnīgi apskatīti un pretrunīgi. Šī darba ietvaros nav iespējams pat konspektīvi apskatīt latviešu nācijai tik liktenīgi nozīmīgu tēmu, bet gan nedaudz pieminēt atsevišķus momentus, kas ļautu labāk izprast mūsu simbolikas izveides gaitu. Tāpat kā citās ar karu saistītās tēmās, arī simbolikas izveidē ir daudz neskaidrību, kas prasītu pēc speciāla, vispusīgāka pētījuma, nekā turpmāko lappušu izklāstā sniegtās ziņas.

1914.gada 19.jūlijā Vācija pieteica karu Krievijai. Pirmajā gadā karadarbība Latvijas teritoriju tieši neskāra, lai gan jau ar pirmajām kara dienām šeit bija dažādi karalaika ierobežojumi, mobilizācijas, rekvizīcijas, rūpniecības pārkārtošana militārām vajadzībām un daudzas citas neērtības. Tam bez šaubām pievienojās iedzīvotāju neziņa par savu nākotni. Vairumā latviešu karš pret Vāciju kā galveno kara pretinieci uzjundīja naidu ne tikai par 1905.gada pārestībām, bet par visu viņu gadsimtiem ilgo kundzību. Tas jau izskanēja arī valsts domnieka Jāņa Goldmaņa (1875.-1955.) runā Krievijas Valsts domē 1914.gada 26.jūlijā, kurā latvieši bija raksturoti kā Krievijai uzticami pavalstnieki. Mobilizētie latvieši tika iedalīti dažādās Krievijas armijas daļās.

1915.gads izvērtās par latviešu bēgļu kustības gadu. Neredzētos apjomos bēgļi no Kurzemes un Zemgales devās uz Rīgu un Vidzemi. Daudziem turpmāk ceļš veda pat uz visattālākajām impērijas vietām. Daudzi latvieši bija spiesti evakuēties līdz ar savām rūpnīcām un fabrikām.

No vācu okupētās Kurzemes bēgļu gaitās devās apmēram pusmiljons iedzīvotāju, bet, pēc 1916.gada Latviešu bēgļu apgādāšanas Centrālkomitejas datiem, ap 760 000 latviešu kara apstākļu spiesti mainījuši dzīves vietu.1 Arī 1917.gadā daudzi devās bēgļu gaitās. Sarežģīti dzīves apstākļi bija arī vairumam uz vietas palikušo.

1915.gadā vācu karaspēks okupēja Kurzemi un Zemgali. Aprīlī vācu iebrukuma laikā krievu karaspēks "bēgšus bēga no Kurzemes un tūkstošiem dezertēja"2. Šajā kritiskajā brīdī izcilu varonību Jelgavas aizstāvēšanā izrādīja divi Daugavgrīvas cietoksnī saformētie latviešu zemessargu bataljoni, kuri kopā ar dažām krievu armijas daļām ģenerāļa Potapova vadībā līdz jūnijam aizturēja vācu karaspēka tālāk virzīšanos. Jūlijā, vāciešiem pastiprinot uzbrukumus, viņu rokās krita Jelgava un fronte izstiepās no jūrmalas starp Ķemeriem un Sloku uz Olaini, Ikšķili, tālāk gar Daugavu uz Grīvu un Kalkūniem3. Reizē ar Kurzemes krišanu baiga uztraukuma dienas pārdzīvoja Rīga, gaidot, ka kuru katru brīdi uzbrukums turpināsies tās virzienā.

"Pēc latviešu izkaušanas Krievijas armijas masā Rītprūsijā vienam otram latvju tautas patriotam radās domas, ka labāki un pateicīgāki gan būtu cīnīties un nest upurus tieši savā zemē apvienotiem savos bataljonos, nekā izkaisītiem pa krievu armijas pelēkām rindām, pazust bez ziņas, bez nozīmes. Šī doma jo vairāk nobrieda, kad 1915.g. aprīlī vācieši iebruka Kurzemē, kur, kā redzējām, divi Daugavgrīvas latviešu zemessargu bataljoni tos atsita no Jelgavas un spieda atkāpties. Tajā laikā pie valsts domnieka Goldmaņa sāka griezties latvieši ar priekšlikumu dibināt atsevišķu latviešu brīvprātīgo pulku"4.

Drīz pēc tam, maijā, J.Goldmanis Rīgā sasauca ieinteresēto latviešu sabiedrisko darbinieku sapulci, kura principā vienojās par latviešu družinu dibināšanas vēlamību un izstrādāja priekšlikumu projektu, lai iesniegtu oficiālajām amatpersonām.

Turpmākajos pāris mēnešos valsts domnieks J.Goldmanis centās pārliecināt armijas augstākās amatpersonas par šo militāro vienību nepieciešamību un gūt atļauju to formēšanai.

"Divi galvenie iemesli traucēja latviešu nacionālo pulku dibināšanu Krievijā: teritoriālās armijas nepielaišana principā un cara valdības neuzticība latviešiem ...", vēlāk rakstīja zvērināts advokāts G.Ķempelis5.

Jūnija vidū J.Goldmanis karaspēka veidošanā ieinteresētajiem latviešu sabiedrības pārstāvjiem ziņoja, "ka principā družinu dibināšanas jautājums izšķirts pozitīvi. Armijas Virspavēlnieka štābā bija pat apsolītas plašas privilēģijas - latviski uzraksti uz karogiem, latviska komandas valoda un sevišķa krūšu nozīme"6.

Latviešu strēlnieku bataljonu organizācijas komitejas priekšsēdētāja biedrs Gustavs Ķempelis (1874.-1940.) jūlija sākumā brauca uz Ziemeļrietumu frontes armiju virspavēlnieku štābu, lai izstrādātu sīkus noteikumus organizācijas komitejas darbībai un sastādītu družīnu štatus. Vēlāk viņš rakstīja: "Tomēr "družinu" vārds man nepatīk, jo tas atgādina krievu gļēvos un bailīgos krusta nesējus, bet gribētos redzēt latviešu spēkus stiprus un varonīgus. Atceros marseļjēzi "formez les bataillons" un lieku priekšā karaspēka vienību formēt ar "bataljona" nosaukumu un pašus bataljona karavīrus nosaukt par strēlniekiem, ar kuru vārdu arī krievi apzīmēja sevišķi kustīgas un veiklas kara formācijas. Manus pārlabojumus pieņem J.Goldmaņa sasauktā interesentu sapulce, kura arī uzstāda organizācijas pagaidu komiteju, sastāvošu no 15 locekļiem, kuri ņemti no dažādām grupām un partijām, lai apvienotu visu latviešu tautu."7

Noteikumus par latviešu bataljonu dibināšanu Ziemeļrietumu frontes štābā parakstīja 23.jūlijā (5.augustā), pēc tam viņus apstiprināja armiju virspavēlnieks — un latviešu bataljoni skaitījās par likumīgi atļautiem.8

Statūtos jeb Pagaidu noteikumos par latviešu strēlnieku bataljoniem 1.punktā bija teikts: "Latviešu strēlnieku bataljoni formējami no latviešiem — brīvprātīgiem un domāti kopējai darbībai ar karaspēku, kas operē Ziemeļvakaru frontē, galvenām kārtām Baltijā.

Piezīme: uz formējamiem latviešu bataljoniem var tikt pārcelti latvieši — brīvprātīgie, kas jau atrodas aktīvās armijās."9

Noteikumu 3.punkts paredzēja: "Formējamie latviešu strēlnieku bataljoni nosaucami: "1-mais Daugavgrīvas" un "2-ais Rīgas latviešu strēlnieku bataljoni."10

Vēlāk formējamie bataljoni dabū sekošus nosaukumus: "III Kurzemes", "IV Vidzemes", "V Zemgales","VI Tukuma","VII Bauskas","VIII Valmieras latviešu strēlnieku bataljoni."

Mūsu karoga vēsturei nozīmīgs bija 10. punkts: "Atsevišķiem latviešu strēlnieku bataljoniem tiek piešķirti karogi uz vispērējo noteikumu pamata, kādi noteikti valsts dienesta družinām. Karogu uzraksti krievu valodā ar tādu pat saturu, kādus lieto družinu karogiem. Latviešu bataljonu karavīri pie armijai apstiprināta apģērba nēsā sevišķu krūšu nozīmi. Karogu un krūšu nozīmes zīmējumi apstiprināmi no virspavēlnieka."11

Latviešu sabiedrība dzīvi sekoja līdzi, kā varas gaiteņos risinājās jautājums par latviešu karaspēka dibināšanas atļauju kārtošanu. Jau pirms oficiālās apstiprināšanas vispārējo sajūsmu laikrakstā "Līdums" 8.jūlija numurā pauda Jānis Lapiņš. Rakstā "Latviešu pulks ir atļauts" (pielikumā) viņš rakstīja: "Latviešu pulkam ir atļauts uz karogiem, blakus krievu, likt arī latvisku uzrakstu. Bez tam atļauts pie mundiera nēsāt pazīmes, kas norāda uz latviešu īpatnību. Augstais virspavēlnieks nav varējis teikt — latviešu mundieru tāpēc, ka tāds nav nevienam pazīstams, jo vēsture tikai senos laikos atmin latvju īpatnējus kareivjus! Latvju māksliniekiem tagad ir uzdevums pagatavot paraugus latvju kareivju nozīmēm un zīmēt karogus nacionālās krāsās.

Latviešu pulkam ir ne tikdaudz stratēģiska, kā morāliska nozīme un sevišķi priekš latviešiem. Vispirms pulks būs nacionāla karaspēka simbols, ka karā iet ne tikai piespiesti ļaudis, bet brīvi latviešu kareivji, kas dzīvību grib aizstāvēt savu tik bīstami apdraudēto dzimteni."12

Ar šo rakstu, kurā aicināts, šķiet, pirmo reizi "zīmēt karogus nacionālās krāsās" vēl pirms bataljonu dibināšanas, pilnībā var iepazīties grāmatas pielikumā. Tas interesants vēl jo vairāk tāpēc, ka tieši J.Lapiņš bija viens no aktīvākajiem sarkanbaltsarkano krāsu popularizētājiem un 1916.gadā šīs krāsas viņam kā pirmajam greznoja dzīvokli un viņš tās popularizēja arī strēlnieku vidū. Par Lapiņu un viņa pirmo karogu tiks runāts atsevišķi.

Lapiņa prieks par latvisko nosaukumu atļaušanu karogā, šķiet, balstījās uz Goldmaņa ziņoto par armijas virspavēlnieka štābā solīto. Statūtos tas neparādījās.

Jau 19.jūlijā, dienā, kad frontes virspavēlnieks parakstīja atļauju par latviešu bataljonu formēšanu, vēl nesaņēmuši oficiālu telegrammu, valsts domnieki J.Goldmanis un J.Zālītis nāca klajā ar uzsaukumu "Pulcējaties zem latviešu karogiem!", kuru bija sagatavojuši K.Skalbe un A.Ķeniņš. Uzsaukums beidzās ar aicinājumu:

"... Brāļi, stunda ir situsi. Kas tic, tas uzvar. Uz priekšu ar latviešu karogu par Latvijas nākotni!

Ar savu patriotismu, savu uzticību Caram un Krievijai un varonību cīņās pret mūsu vēsturisko ienaidnieku. Latvieši ir pelnījuši iet karā zem sava karoga. Vai tas nepilda mūsu sirdis ar lepnumu! Un kur lai latvietis ar lielāku prieku cīnītos, ja ne zem sava karoga?

Kur lai viņš mīļāk noliek galvu, ja ne uz savas dzimtenes ežas!

Brāļi, kara pienākumi jānes visiem, bet lai stājamies zem karoga no brīva prāta savas dzimtenes labā!

Latvju dēli atsaucaties,— pate Dzimtene jūs sauc!

Un jūs, kas esat izklīduši pa tāliem svešiem lielceļiem un minat bēgļu tekas,— apstājaties: Dzimtene jūs sauc!

"Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā!""13

Šis uzsaukums, izņemot tos dažus vārdus par caru un Krieviju, kurus nevarēja nepieminēt, deklarēja Latvijas atbrīvošanu, aizstāvēšanu un labākas nākotnes radīšanu.

28.jūlijā (10.augustā) Rīgā notika pirmā Latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komitejas sēde. Galvenā Organizācijas komitejas valde ar priekšsēdētāju J.Goldmani, vienu no viņa biedriem — J.Zālīti un locekļiem J.Brumeli un G.Seskovu atradās Pēterpilī, bet, tā kā visa bataljonu organizācija notika Rīgā, tad šeit arī darbojās faktiskā Organizācijas komiteja ar zvērinātiem advokātiem G.Ķempeli un V.Zamuelu priekšgalā. Organizācijas komitejas birojs atradās Rīgā, Tērbatas ielā 1/3, Latviešu izglītības biedrības telpās.14

1.(13.) augustā šais telpās pieņemšanas komisija bataljonos ieskaitīja pirmos brīvprātīgos. Pieņēma 17-35 gadus vecus jaunekļus un vīrus. Drīzumā pieņemšanas punktus atvēra arī citās Vidzemes pilsētās, kā arī daudzos lielākos bēgļu apmešanās centros ārpus Latvijas.

"Strēlnieku izvadīšana uz bataljonu formēšanas un apmācības vietu izvērtās par līdz tam vēl neredzētām latviešu tautas manifestācijām. Nekad vēl tik brīvi un spēcīgi nebija skanējusi mūsu tautas lūgšana: "Dievs, svētī Latviju!", kā tajās vēsturiskajās dienās. No visām pilsētas malām plūda vienkāršie manifestanti uz pilsētas centru, uz Organizācijas komitejas mitekli, un lepni paceltām galvām pavadīja savus karotājus pa gaišiem Rīgas bulvāriem, kuri šoreiz arī likās latviski. Kad strēlnieku izvadīšanas vietā spēcīgi skanēja mūsu tautas lūgšana,— Rīga sastingusi klausījās šajās varenās skaņās. Un strēlniekiem un ļaužu pulkiem plūstot pa ielām uz Daugavu, kad gājiena priekšā Daugavgrīvas cietokšņa kara orķestris dārdināja mūsu tautas maršu,— tās bij nedzirdētas skaņas, kuras droši ieskanējās sirmos Rīgas mūros."15

Latviešu atsaucība bija tik liela, ka īsā laika sprīdī bija nokomplektēti pirmie divi bataljoni, un 15.augustā Organizācijas komiteja griezās pie frontes virspavēlnieka ar lūgumu atļaut formēt 3.Kurzemes bataljonu. Atļauju saņēma, bet drīz vien arī šīs bataljons jau bija pilnā sastāvā un uzsāka vēl oficiāli neatļautā 4.Vidzemes bataljona veidošanu.16

Uz šo laiku attiecas pirmo trīs bataljonu karogu metu izstrādāšana un apstiprināšana.

Par to savās atmiņās rakstījis G.Ķempelis:

"Lai nokārtotu 4.Vidzemes latv. strēln. bataljona formēšanas lietu, man bija atkal jābrauc uz frontes štābu. Līdzi man brauca organizācijas komitejai kā pieņemšanas loceklis piekomandētais poručiks A.Peka.

Bataljonu karogu zīmējumi un krūšu zīmes attēls

Bija jāapstiprina arī strēlnieku krūšu zīmes attēls un Daugavgrīvas, Rīgas un Kurzemes bataljonam karogu zīmējumi, kurus izgatavoja mākslinieks Ansis Cīrulis.

Krūšu zīmes autori

Krūšu zīmes projektu sastādīja komisija, kurā ietilpa Ansis Cīrulis, G.Ķempelis un poručiks A.Peka. Pamata ideja bija, ka karoga zīmējumam un krūšu nozīmei jāņem viela no latviešu tautas gara mantām, pie tam zīmējumam jābūt vienkāršam, bez sevišķiem raibumiem.

Mākslinieks A.Cīrulis proponēja ņemt krūšu zīmei par pamatu sauli, es ievaiņagot to ar ozola un skuju zariem, bet poručiks A.Peka — pār vaiņagoto sauli šķērsām pārlikt zobenu. Pēc šīs pirmās skices arī radās strēlnieku krūšu zīme.

Fotogrāfa J.Rieksta17 propaganda

Ka taisni saulei jābūt strēlnieku krūšu zīmē, par to jau agrāk bija izteicies fotogrāfs J.Rieksts, kas bieži uzņēma strēlnieku grupas viņu priekos un bēdās. Viņš arī ieteica griezties pie mākslinieka A.Cīruļa, kā saules ornamenta cienītāja."18

Mākslinieks A.Cīrulis un fotogrāfs J.Rieksts, kopīgi darbojās ne tikai strēlnieku karoga un nozīmes metu izveidē. Viņu sadarbība bija ļoti auglīga arī turpmākajos gados. Kopš 1917. gada iņi bija vieni no visaktīvākajiem sarkanbaltsarkanā karoga propagandētājiem.

Ansis Cīrulis (1883-1942) — lietišķās mākslas meistars, gleznotājs, grafiķis. Radošo darbu sācis kā keramiķis 1907.gadā un no šī gada piedalījies izstādēs. Pirmā pasaules kara laikā gleznojis akvareļus par strēlnieku un bēgļu tēmām. Izgatavojis metus strēlnieku bataljonu karogiem. Daudzu pastkaršu zīmējumu autors. 1918.gadā zīmēja metu pirmajai Latvijas Republikas pastmarkai. Veidojis metus arī Latvijas pilsētu ģerboņiem. Daudz propagandējis sarkanbaltsarkano karogu, tādēļ dažkārt tiek uzskatīts par Latvijas karoga meta autoru.19

Jānis Rieksts (1881.-1970.) ar fotogrāfiju sācis nodarboties 1901.gadā Torņkalnā, vēlāk dažādās vietās Rīgā. Jau pirms Pirmā pasaules kara kļuva par vienu no redzamākajiem latviešu fotogrāfiem. Daudz fotografējis latviešu kultūras darbiniekus, piedalījies daudzās izstādēs. Sākoties Pirmajam pasaules karam, darbojies kā frontes fotogrāfs, kurš iemūžinājis latviešu strēlnieku vēsturi. Diemžēl viņa unikālais fotoarhīvs gāja bojā Otrā pasaules kara laikā, nodegot mājai, kurā atradās viņa darbnīca.20

Par pirmo trīs bataljonu karogu apstiprināšanu savās atmiņās G.Ķempelis raksta:

"Man vēl uzglabājies lūgumraksta uzmetums, ko iesniedzu karoga un krūšu zīmes apstiprināšanai. Tulkojumā tas skan tā:

"Sakarā ar latviešu strēlnieku bataljonu statūtiem katram bataljonam tiesība turēt sev karogu un bataljona ka®avīriem tiesība nēsāt sevišķu krūšu zīmi.

Daugavgrīvas strēlnieku bataljona karoga zīmējums attēlo vienā pusē uz zaļa laukuma divgalvaino ērgli, ķeizara venzeli un katrā stūrī krustu — emblēmu par ticību, caru un tēviju, šai pusē arī uzraksts — 1.Ustj.Dvinskij latv.strelk. bataljons. Otrā karoga pusē - uzlēcošā saule; tā illustrē latviešu tautas dziesmu pantu, kas arī uzrakstīts: "Nebaidāties, ka®avīri, sidrabota saule lec". Šo dziesmiņu latvieši dziedājuši 700 gadu atpakaļ, ka®ojot ar vācu bruņiniekiem.

2. Rīgas latv. strēln. bataljona karoga zīmējums rāda: vienā pusē — simbolus par ticību, caru un tēviju un otrā pusē — pērkoņa roku (no latv. mitoloģijas), kas g®auj zibeņus uz tēvijas naidniekiem, un tautas ka®a dziesmas pantu: "Tēvijai ir g®ūti laiki — dēliem jāiet palīgā".

3.Kurzemes latv. strēln. bataljona karoga zīmējums rāda: vienā pusē - simbolus par ticību, caru un tēviju un otrā pusē — latviešu ka®a dziesmas pantu: "Uz ežiņas galvu liku sargāt savu tēvu zemi".

Virsnieku krūšu nozīme rāda vaiņagu, ku®a labā puse savīta no ozola, bet kreisā — no skuju zariem (šie koku aug Kurzemē un Vidzemē). Uz vaiņaga atrodas saules emblēma, uz tās divgalvainais ērglis un zobens (tēvija un spēks), ar apaļu vairogu nostiprināti. Uz vairoga iniciāļi L. S. B. krievu un latīņu burtiem (Latv. Strēln. Bat.); kareivju krūšu zīme tāda pati, tikai vienkāršāka — balta, bet virsnieku zīmē — ērglis un saule — zeltīti.

3.Kurzemes latviešu strēlnieku bataljona karogs. A.Cīruļa zīmējums

1.Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona karogs. Meta autors A.Cīrulis

2.Rīgas latviešu strēlnieku bataljona karogs. Meta autors A.Cīrulis

1 Latviešu konversācijas vārdnīca.-1.sēj.-R.[1927.-1928.].-2026.sleja.

2 Latviešu strēlnieki. Vēsturiski materiāli un atmiņas.-1.daļa.-R.,1929.-22.lpp.

3 Turpat, 27.lpp.

4 Turpat, 31.lpp.

5 Turpat, 40.lpp.

6 Turpat, 41.lpp.

7 Turpat, 42.lpp., strēlnieku bataljonu pagaidu organizācijas komitejā apstiprināja zv.adv. A.Bergu, agr. J.Bisenieku, Liepājas pilsētas galvu Breikšu, bankas direktoru J.Brumeli, studentu K.Glizdiņu, nodokļu inspektoru E.Kaneli, zv.adv. G.Ķempeli, bankas direktoru Z.Meierovicu, atv. ģenerāli J.Plūmi, inženieri A.Priedīti, valsts domes deputātu J.Zālīti, zv.adv. V.Zamuelu, bankas direktoru G.Seskovu, agronomu V.Skubiņu. Par komitejas priekšnieku bija J.Goldmanis.

8 Turpat, 48.lpp.

9 Turpat, 43.lpp.

10 Turpat.

11 Turpat, 44.lpp.

12 Līdums.- Nr.181., 1915.g.8.(21.)jūlijā.

13 Latviešu Strēlnieku Bataljoni. Skices un epizodes. Sast. Līgotņu Jēkabs.- Pēterpilī, 1916.-12.,14.lpp.

14 Latviešu strēlnieki. Vēsturiski materiāli un atmiņas.-1.daļa.-R.,1929.- 56.lpp.

15 Turpat, 76.lpp.

16 Turpat, 69.lpp.

17 Kļūdaini iespiests A.Rieksts.

18 Ķempelis G. Kā radās latviešu strēlnieku bataljoni.-Grām.:Latviešu strēlnieki.-1936.g.Nr.6-592.-593.lpp.

19 Par Ansi Cīruli bibliogrāfiju skat.: Māksla un arhitektūra biogrāfijās.-1.sēj.- R.,1995.-104.,105.lpp.

20 Korsaks P. Redzamākie 20.gadsimta sākuma latviešu fotogrāfi.- Grām.:Latvijas fotomāksla. Vēsture un mūsdienas.-R.,1985.-65.-67.lpp.

LATVIEŠU PULKS

IR ATĻAUTS

Šādu vēsti mums nupat atnesa avīzes. Valsts domnieks Goldmanis bijis pie Augstā armijas virspavēlnieka un izdabūjis atļauju latviešu pulka nodibināšanai. Par jauno pulku ir zināms tikai tik daudz, ka viņam par pamatu liks tos divus latviešu bataljonus, kas varonīgi aizstāvēja Jelgavu aprīlī un tikpat varonīgi jūnijā kāvās pie Lackovas. Latviešu pulkā varēs iestāties arī virsnieki latvieši no citām armijas daļām. Viņā uzņems brīvprātīgos un pirmās un otrās šķiras zemes sargus.

Latviešu pulkam ir atļauts uz karogiem, blakus krievu, likt arī latvisku uzrakstu. Bez tam atļauts pie mundiera nēsāt pazīmes, kas norāda uz latviešu īpatnību. Augstais virspavēlnieks nav varējis teikt — latviešu mundieru, tāpēc ka tāds nav nevienam pazīstams, jo vēsture tikai senos laikos atmin latvju īpatnējus kareivjus. Latvju māksliniekiem tagad ir uzdevums pagatavot paraugus latvju kareivju nozīmēm un zīmēt karogus nacionālās krāsās.

Latviešu pulkam ir ne tik daudz stratēģiska, kā morāliska nozīme un sevišķi priekš latviešiem. Vispirms pulks būs nacionāla karaspēka simbols, ka karā iet ne tikai piespiesti ļaudis, bet brīvi latviešu kareivji, kas ar dzīvību grib aizstāvēt savu tik bīstami apdraudēto dzimteni. Latviešu pulks ir simbols, ka pret Vāciju karo arī latviešu nācija, kā patstāvīgs īpatnis, kas draudzīgi iet lielo Krievijas tautu saimē. Viņš ir zīme, ka pret ienaidnieku karo visa tauta, ka karš ir viņas pašas lieta. Mūsu pulks ir simboliska liecība, ka mēs nepazūdam daudzo Krievijas tautu starpā. bet kā kareivji kaujamies patstāvīgi par nācijas godu un dzīvību. Mums būs savi kareivji, ku®u liktenim dzīvos līdzi vispēdējais latvietis, jo viņi dzīvos priekš dzimtenes.

Latviešu pulka atļaušana ir arī zināma uzticēšanās latviešiem. Ir zīme, ka viņi savā garīgā un materiālā spēkā ir izauguši un pelna ievērību, jo tikai lielajai, vecajai poļu tautai un latviešiem doti savi pulki. Latvju tauta tagad jau sasniegusi samērā augstu kultūras stāvokli. Latviešiem gan nav pašu vēsturiskas pagātnes, viņiem ir maz sabiedrisku darbinieku, sevišķi politiķu, tautas pašas arī ir par maz, lai viņa tiktu pie tādas ievērības kā poļi un somi, kuriem dod plašas vietējās reformas. Tomēr tagad latviešus mana vairāk kā citas pārējās Krievijas tautas, kultūras spēks latvieši jau ir, jo viņi domā, ka tie ir uz nāvi apdraudēti no ģermānisma plūdiem. Nacionālus pulkus dod tikai nopietnos nāciju pārdzīvojumu brīžos.

Bet latviskā seja viņā būs skaidri saredzama. Latviešu pulks būs pirmais nacionālais latviešu ka®aspēks, un kā tādu varam tikai apsveikt. Viņš ir arī liels eksāmens latviešu tautai, jo viņas pulks parādīs, cik nopietnas, cik lielas ir viņas kareiviskās tieksmes,— tautas bruņnieciskums, kas ir visām augstākām nācijām. Latvieši gadu simtus ir bez savas vēstures, pēc savas dabas ir līriska tauta, ku®a ilgus gadu simteņus uz savavārda nav darījuse kareiviskus slavas darbus, jotādus dara tikai brīvas, patstāvīgas tautas. Latviešu tauta sava pulka personā ir simboliski aicināta darīt savu eposu, pierādīt, ka viņa ir ne tikai rūpīgu darbinieku un lirisku sapņotāju, bet arī kareivju bruņinieku tauta, kas nebaidās nāvei acīs skatīties tad, kad liktenis sauc likt galvu uz ežiņas un sargāt savu tēvu zemi. Mazi būs latviešu spēki daudzu miljonu vidū, viņu balsi gandrīz nemaz nesadzirdēs. Bet mums būs mīļa šī balss, jo viņā mēs dzirdēsim tālu Imantas saucienu pēc kulturāli nacionālas pašnoteikšanās un karstu dzimtenes mīlestības apliecinājumu. L.

[Jānis Lapiņš]

"Līdums",

Nr.181., 1915. g. 8. jūlijā.