Dr. oec. Bruno Mežgailis, Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

Materiālais un garīgais

Trīs atšķirīgi Latvijas vēstures periodi, trīs dažādas demogrāfiskās reakcijas uz šajos periodos notiekošajiem motivācijas uzsvariem: materiālajiem un garīgajiem.

Zināms materiālais atbalsts demogrāfisko procesu norisē tos aktivizē. Taču lielāka ietekme nekā materiālajiem apstākļiem ir tai gaisotnei, kāda tiek radīta sabiedrībā, lai veicinātu demogrāfisko procesu aktivitātes.

Lūzumu var un vajag panākt Latvijas demogrāfiskajos procesos tagad, 90. gadu beigās, nākamā gadsimta sākumā.

Lai gan ekonomika vēl tagad neattīstās tā, kā to varētu vēlēties, tuvākajos gados jaundzimušajiem jāatrod lielāks materiālais atbalsts, lai veicinātu galveno demogrāfisko procesu aktivizēšanos.

Atrast līdzekļus dzimstības motivācijai nav viegls uzdevums. Taču vēl grūtāk acīmredzot ir veidot to garīgo (ideoloģisko) gaisotni, kas cilvēkus motivē veidot stipras un bērniem bagātas ģimenes. Ir ģimenes, kas paaudžu tradīciju iespaidā sev veido vairāk bērnu ģimenes. Tomēr sabiedriskais noskaņojums vēl tāds nav. Baznīcu ietekme uz sabiedrības ģimeniskuma noskaņas veidošanu nav liela. Nav arī citas organizācijas, kas veiktu šo ideoloģisko darbu.

Demogrāfiskā motivācija jāizstrādā un sabiedrībā plaši jāizskaidro (un jāpamato) ar valsts institūciju palīdzību. Veicot šādu darbu, valsts var izmantot materiālos un garīgos motivācijas pamatojumus. Šajā ziņā daudz aktīvāk demogrāfiskos jautājumus presē, radio, televīzijā skaidro Igaunijā, kur, tāpat kā Latvijā, dzimstības līmenis noslīdējis pārāk zemu.

Demogrāfiskos jautājumus nedrīkst skaidrot kampaņveidā. Tas jāveic ilgstoši visas sabiedrības mērogā tā, lai tie būtu saprotami katrai ģimenei, cilvēkam.

Pašlaik stāvokļa nopietnību apzinās galvenokārt speciālisti, kas iesaistīti demogrāfisko problēmu risināšanā. Viņu pūliņi izskaidrot plašai sabiedrībai to, ka jāpanāk lūzums līdzšinējām negatīvām novirzēm demogrāfiskajos procesos, vēl nav devuši cerētos rezultātus. Šajā darbā plaši jāiesaista masu mediji. Taču ne jau tie risinās praktiskos jautājumus vajadzīgās materiālās bāzes izveidošanā un visu garīgo spēku mobilizācijā. Lai to risinātu, jāveido zinātniskais un praktiskais demogrāfiskais konvents, kas atrastos Saeimas un Ministru kabineta aizbildniecībā.

Tāds demogrāfiskais konvents ar plašām pilnvarām veiktu pētniecisko un organizatorisko darbu ilglaicīgas demogrāfiskās attīstības programmas izstrādē un praktiskā realizācijā.

Tikai skaidri un precīzi zinot demogrāfijā risināmos uzdevumus un mērķi, kā un kāpēc tas jādara, būs iespējams arī atrast līdzekļus, kā šo mērķi sasniegt.

Demogrāfiskie jautājumi ir jārisina kompleksi, tos nevar atrisināt īsā laikā, to risināšana jāveic pakāpeniski. Ne materiālos resursus, ne garīgo (ideoloģisko) pamatojumu nevar iegūt uzreiz. Tam vajadzīgs gan laiks, gan noteikts organizatoriskais darbs.

Etniskā vai teritoriālā identitāte

Ir jāizlemj, kas ir svarīgāk — nodrošināt etnisko stabilitāti vai teritoriālo (valstisko) iedzīvotāju stabilitāti.

Jebkura etnosa identitātes nodrošināšanas pamats ir šī etnosa cilvēku skaita augšana vai vismaz saglabāšana līdzšinējā skaitā. Etniskās identitātes nodrošināšanai vienīgais faktors ir pietiekami augsts dabiskais pieaugums. Turpretī teritoriālo identitāti var nodrošināt (saglabāt), teritorijā iekļaujot (nevis etnosā integrējot, asimilējot) arvien jaunus citu teritoriju cilvēkus.

Eiropas valstis no XVIII gadismta beigām līdz XX gadsimta sākumam veidojās kā nacionālas, pat monoetniskas valstis. Nacionālā viendabība bija šo valstu konsolidēšanās pamats. Tam savukārt pamatā bija sasniegtais kultūras līmenis, vienota valoda, politika valsts robežās.

Mūsdienās Eiropā etniskās identitātes vietā arvien vairāk stājas teritoriālā identitāte, jo sakarā ar Eiropas Savienības veidošanos daļa nacionālās identitātes tiek nodota Eiropas teritoriālai identitātei. Ne velti tagad raksta, ka latvietis nav tikai rīdzinieks, Latvijas valsts cilvēks, bet gan arī eiropietis. Tātad etniskās identitātes vietā stājas gan lokāla, gan globāla teritoriālā identitāte.

Mūsdienās identitāte ir daudzslāņains fenomens, identitātes (piederības, tāpatības) jēdziens, mainoties laikmetam, sabiedriski politiskajiem apstākļiem, kā galvenos izvirza tos identitātes aspektus, kas vairāk atbilst visas sabiedrības vajadzībām un tiem mērķiem, ko tā grib sasniegt.

Ja mēs Latvijā tuvākajos gados, desmitgadēs nespēsim nodrošināt sava pamatetnosa cilvēku skaita palielināšanos, apstākļos, kad citi etnosi izdara uz latviešiem "spiedienu", tad latviešiem savu nacionālo identitāti nosargāt būs grūti. Vēl jo grūtāk tas būs apstākļos, pārejot uz Eiropas Savienību (atvērtās robežas, centralizācijas tendenču augšana).

Turpmākās attīstības sakarā viens no demogrāfiskās motivācijas pamatelementiem — bailes — atkal izvirzās priekšplānā. Bailes izzust no pasaules (līdzīgi senprūšiem vai lībiešiem) vai vismaz bailes "izšķīst" lielāko tautu vidū mudina domāt (un gādāt) par sava etnosa identitātes saglabāšanu.

Lai šīs bailes pārvarētu nav cita ceļa kā nodrošināt latviešu etnosa augšanu ar dzimstības līmeņa un dabiskā pieauguma palielināšanu.

Tas, ka tagadējais dzimušo skaits nenodrošina pamatetnosa cilvēku skaita augšanu, vēl nenosaka, ka tā jāpaliek arī turpmāk.

Ekonomiskais un sociālais stāvoklis valstī neatļauj ģimenēm audzināt vidēji 3 — 4 bērnus. To nevara atļauties ne pašas ģimenes, ne par to var gādāt valsts. Tātad naudas trūkums ierobežo dzimstības līmeņa paaugstināšanos.

Ģimenēm mazais (nepietiekamais) bērnu skaits acīmredzot nav pamatojums motivācijai to palielināt. Ģimenes saglabājas nākamā paaudzē arī tad, ja ģimenē ir kaut viens bērns. Tāpēc bailes par izzušanu nejūt arī mazskaitliskās ģimenes.