Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mūsu demogrāfiskie procesi. Motivācijas (turpinājums). Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.08.1998., Nr. 240 (1301) https://vestnesis.lv/ta/id/32560

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Aleksandrs Ņikonovs

Vēl šajā numurā

20.08.1998., Nr. 240 (1301)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Problēmas

Mūsu demogrāfiskie procesi. Motivācijas

Dr. oec. Bruno Mežgailis, Statistikas institūta vadošais pētnieks, — "Latvijas Vēstnesim"

 

Valsts mērogā, sabiedrībā kopumā mazo bērnu skaitu ģimenēs izjūt samērā ātri: samazinās iedzīvotājus skaits. Vienkāršoti aprēķinot, iznāk: ja visās latviešu ģimenēs vidēji būtu viens bērns, nākamā paaudze būtu uz pusi mazāka nekā tagadējā (vecāku paaudze), iedzīvotāju skaits valstī pamatetnosam strauji saruktu. Ģimenes mazo bērnu skaitu gan neizjūt kā motivāciju to palielināt (sevis saglabāšanai nākotnē), bet valstij kopumā šāda motivācija ir pamatota.

Naudas trūkums rada bailes sevis saglabāšanai nākotnē.

Ar naudu pietiekami bagātai Rietumeiropai līdz šim ir izdevies nodrošināt (nopirkt) sev vajadzīgo bērnu skaitu. Eiropas lielākajiem etnosiem naudas trūkums tieši neapdraud to etnosu cilvēku skaita samazināšanos. Nauda ir pieteikami svarīga motivācija vajadzīgo demogrāfisko procesu nodrošināšanai, arī ārvalstu imigrantu pievilināšanai (vajadzīgo migrācijas procesu nodrošināšanai).

Daudzu, īpaši Āreiropas, citu kontinentu valstu pieredze rāda, ka arī naudas trūkuma apstākļos var atrast motivāciju, kā panākt tādu demogrāfisko procesu norisi, kas konkrētai sabiedrībai nepieciešami. Agrāk, līdz XX gadismta sākumam arī Eiropas valstis (Vācija, Francija u.c.) veidoja motivāciju, kāpēc jāpalielina bērnu skaits ģimenēs. Tad tas tika veikts, nepiemaksājot ģimenēm, sievietēm par katru bērnu (kā to dara tagad).

Tajās valstīs un tajos vēstures periodos, kad nebija (nav arī tagad) modernās sociālās nodrošināšanas, cilvēkiem (ģimenēm) bija izteikta motivācija radīt (un audzināt) bērnus. Bailes no vecumdienām motivēja pieteikamu bērnu skaitu ģimenēs, lai vecākiem būtu nodrošinātas vecumdienas. Tagadējā sociālā nodrošināšana attīstītās valstīs garantē nodrošinātas vecumdienas arī tad, ja bērnu nav vai viņi vecākus uzturēt negrib (nevar).

Tāda situācija — stabila sociālā apdrošināšana mūsdienās — visās pēdējās desmitgadēs realizēta Eiropā, ASV, Japānā un citās ekonomiski attīstītās valstīs pasaulē.

Sociālā apdrošināšana ir liels cilvēces sasniegums ekonomikas augšupejā un civilzācijas (humanizācijas) attīstībā.

Taču, kā jau katram progresam, tam ir arī savas ēnas puses. Cilvēki vairāk izjūt sabiedrības (valsts) rūpes par to vecumdienām, mazāk novērtē palīdzību bērniem, to audzināšanai. Cilvēki vairāk rūpējas par savu profesionālo izaugsmi, lielāku algu (vēlāk būs lielāka pensija) nekā par pieteikami lielu bērnu skaitu ģimenē.

Eiropa parādīja pozitīvu piemēru citiem kontinentiem kultūras, civilzācijas attīstībā vispār, bet arī negatīvu piemēru dzimstības līmeņa samazināšanā. Eiropa, sasniedzot augstu attīstību kultūrā, medicīnas, ekonomikas izaugsmē, demogrāfiski nonākusi neapskaužamā situācijā: nākamās paaudzes ataudze tiek nodrošināta sašaurinātā apjomā, iedzīvotāju vecumsastāvs noveco.

Šajā demogrāfiskajā situācijā pietrūkst motivācijas nacionālās identitātes garantijai. Taču bez identitātes cilvēki dzīvot nevar. Ja identitātes pietrūkst ģimenē, etnosā, tā jāmeklē citur. Eiropa gribot negribot uz šī ceļa jau nostājusies. Tās uztverē etniskās identitātes modelis "sāk novecot", kļūst par vāju. Jāmeklē atbalsts citur. Tas tagad (gandrīz) atrasts teritoriālajā identitātē: lokālajā, valstiskajā, eiropeiskajā identitātē.

Teritoriālo identitāti var nodrošināt visdažādākā ceļā. Neaugot vai pat samazinoties "savam" etnosam, teritorijā nepildoties vai pat samazinoties cilvēku skaitam to (teritoriju) var "piepildīt", integrējot tajā citus, no citurienes sabraukušos etnosus. Tā Francija rīkojas ar alžīriešiem, Vācija ar turkiem, dienvidslāviem un citiem. Piesaistot citus, pat attālus etnosus savai teritorijai un tos integrējot, var veidot teritoriālo identitāti.

Savdabīgs stāvoklis šajā ziņā veidojies Latvijā.

Latviešu cilmes etnoss, kas sāka veidoties (konsolidēties) XIX gadismta otrajā pusē (gadsimta beigās) bija 1,5 miljoni cilvēku. Latviešu skaits gan pirmā pasaules kara laikā (karā kritušie, aizbēgušie) samazinājās. Taču arī 1935.gadā tautas skaitīšana konstatēja, ka Latvijā dzīvo gandrīz 1,5 miljoni cilvēku. Šāds latviešu skaits Latvijā varēja būt arī 1940.gada sākumā.

Notikumi, sākot ar 1940.gadu, — padomju un vācu okupācija, karā kritušie, bēgļu straumes uz Rietumiem Otrā pasaules kara beigās, ilgstošā svešas varas pakļautība — latviešu skaitu samazināja līdz 1,3 miljoniem. 1989.gada tautas skaitīšanā reģistrēja 1,4 miljonus latviešu. Tāds tas ir arī tagad, XX gadismta beigās.

Latviešu Latvijā ir 1,4 miljoni kopā ar citiem, pēckara laikā sabraukušajiem etnosiem valsts (teritorijas) iedzīvotāju skaits — 2,5 miljoni.

Ja pamatetnoss Latvijā veido vienotu identitāti, tad citādi ir ar te esošajiem krieviem, baltkrieviem, ukraiņiem un citiem — ap 100 te dzīvojošiem etnosiem. Šeit pēckara laikā citi etnosi visai nosacīti sevi identificē ar savas cilmes etnosiem. Ja var saprast, tad viņi vairāk sevi identificē ar teritoriju, kurā tie dzīvo, nekā ar savas cilmes etnosu. Tātad no Latvijā esošo citu etnosu puses vairāk izteikta ir teritoriālā identitāte nekā nacionālā identitāte. Labākā gadījumā viņi ir Latvijas krievi, ukraiņi, baltkrievi.

Jautājums par etnisko vai teritoriālo identitāti tik etniski sajauktā teritorijā kā Latvijā ir visai sarežģīts. To nevar atrisināt, par šo jautājumu teoritizējot. Tam ir vajadzīgs laiks, zināma vēstures atkāpe.

Latvijas situācijā pašreiz daudzkas ir neskaidrs. Lielākās neskaidrības savijušās ap pilsonības jautājumu. Krievijas pilsoņu Latvijā nav daudz. Ap pusmiljona cilvēku pēc būtības ir bez pilsonības. Latvijas pilsonību viņi dabūt nevar, viņi nav noformējušies arī kā Latvijā dzīvojošie nepilsoņi, viņi nav pat noformējuši nepilsoņu pases. Šajā situācijā runāt par etnisko vai teritoriālo identitāti citu etnosu cilvēkiem ir grūti.

Lai cik arī svarīgi būtu identitātes jautājumi, pamats etnosu skaitliskajām pārmaiņām ir demogrāfiskie procesi. Rūpes par demogrāfisko procesu norisi Latvijā ir svarīgākas par citām. Un tas arī saprotams. Ja nebūs nodrošināta normāla tautas ataudze, nebūs nozīmes arī citiem ar iedzīvotājiem saistītiem jautājumiem. Taču nodrošināt (panākt) vajadzīgo motivāciju tādu demogrāfisko procesu norisē, kāda ir nepieciešama, nav viegls uzdevums.

Naudas (pietiekamos apjomos), lai panāktu vēlamos demogrāfiskos rezultātus, nav pat ekonomiski attīstītās Rietumeiropas valstīs. Par to liecina zem viena esošais neto koeficients.

Ja arī šīm valstīm nav pietiekami daudz līdzekļu, lai nodrošinātu nākamās paaudzes stabilu ataudzi, tad ko lai saka par Latvijas situāciju? Bet — vai tas nozīmē, ka latvieši kā tauta ir nolemta, lai turpmākajās paaudzēs to pieminētu tikai vēstures lappusēs? Liekas, palīdzību no Eiropas šajā ziņā nav ko gaidīt. Viņi netiek galā ar savām demogrāfiskajām problēmām. Būs vien jāmeklē pietiekami svarīga motivācija pašiem.

Kā rāda citu kontinentu pieredze mūsdienās tajās valstīs, kurām naudas "bērnu pirkšanai" nav, bet bērnu pietiek, XX gadsimta sākumā, pirmajā pusē arī Latvijā bērnu ataudzi nodrošināja bez speciālas sociālās palīdzības. Taču bez motivācijas ne agrāk, ne tagad tas nenotiek. Ja motivācijai nav "naudas seguma" un to nenodrošina sociālā palīdzība, tai jābūt citam pamatojumam. Tāds "pamudinājums" parasti ir bailes, tās modifikācijas.

Bailes kā motivācija demogrāfijā var būt dažādi izteiktas. Tās nav tikai bailes palikt vienam, bez atbalsta vecumdienās vai citādi. Bailes var būt (un arī ir) atsevišķam cilvēkam par savu nākotni, par ģimenes saglabāšanu nākamajās paaudzēs, par sava uzvārda pazušanu vai citādi motivētas bailes.

 

 

Reliģiskā motivācija

Vēl svarīgāka motivācija par to, kāda vērojama atsevišķiem cilvēkiem, ģimenes locekļiem, ir tā motivācija, kas rodas un tiek uzturēta etnosam, sabiedrībai kopumā. Sabiedriskā (etniskā) motivācija, ja tāda tiek izstrādāta un pamatota, ir ar daudz lielāku iedarbes spēku un darbojas daudz ilgstošākā laika posmā nekā tā motivācija, kāda ir katram cilvēkam, katrai ģimenei atsevišķi.

Vēsturiski viskonsekventākā demogrāfiskā motivācija ir pamatota senajās (arī mūsdienās) izplatītās reliģiskās ideoloģijās. Tādas senas un pasaulē plaši izplatītas reliģiskās mācības ir budisms, hinduisms, islams, jūdaisms. Tās ir ticības mācības, kas pasaulē radušās un tiek piekoptas sen pirms Mārtiņa Lutera kristīgās ticības un līdzīgām.

Visām senajām reliģijām pamatā bija rūpes par dzīvo radību, tās saglabāšanu, pret abortiem un citiem dzimstību ierobežojošiem paņēmieniem. Senās reliģijas pamatoja cilvēku saglabāšanas pamatpostulātu — vairoties.

Senajām reliģijām ar savu tūkstošgadīgo vēsturi ir izstrādājusies tradīciju pārmantojamība. Tradīcijas vairoties tiek saglabātas un reproducētas no paaudzes paaudzē. Tās nav iznīdējamas, kaut arī mūsdienās daudzās valstīs ar lielu iedzīvotāju skaitu un augstu dzimstības līmeni pēdējās desmitgadēs cenšas to panākt. Valdības Ķīnā, Indijā, citās Dienvidaustrumāzijas valstīs pēdējās desmitgadēs visādi centušās dzimstību samazināt ar dažādiem, pat drakoniskiem, paņēmieniem. Lielākoties civilorganizāciju pasākumi, kas vērsti pret gadu tūkstošos iesīkstējušām dogmām, lemti neveiksmei. Cilvēki vairāk tic un rīkojas tā, kā viņiem māca sludinātāji, nevis kā liek valsts iestāžu pārstāvji.

Ne velti visas Dienvidaustrumāzijas valstis, Tuvie Austrumi un citas pasaules daļas, kur izplatītas senās reliģijas, ir arī mūsdienās ar visstraujāko iedzīvotāju skaita pieaugumu pasaulē.

Reliģiskā motivācija demogrāfijā, kā to rāda statistika, ir efektīva un ar ilgstošu (gadu tūkstošiem ilgu) iedarbību.

Eiropā no vecākajām reliģijām Galvenokārt izplatīta katoļticība. Arī tās mācība (cīņa pret abortiem) ļāvusi panākt augstus dzimstības rādītājus. Par to liecina situācija Itālijā, Spānijā, pirmskara Latgalē, mūsdienu Polijā. Taču arī katoļticības postulāti nav tik iedarbīgi, lai cīnītos pret izplatīto dzimstības ierobežošanu. Protestantisms, luterticība ir pārāk liberālas reliģiskās mācības arī attiecībā uz laulībām (pieļauj šķiršanos), pieļauj abortus, nav tik kategoriskas pret ģimenes jautājumiem vispār, tai skaitā vairošanos.

Modernajās demokrātiskajās valstīs ieviest veco reliģisko motivāciju nav ne iespējams, ne nepieciešams. Taču, lai novērstu "baltās rases izzušanu no zemes virsas", kā to pareģo Bībeles mācība, jāatrod un jāievieš sabiedriskajā (arī ģimenes) apziņā mūsdienīga demogrāfiskā motivācija.

Seno reliģiju motivācijas pamatā bija bailes visdažādākā veidā: no Dieva dusmām, no elles briesmām, no baznīcas lāstiem, no sludinātāja vārdiem un citas.

Mūsdienīgā demogrāfiskā motivācija

Modernajās attīstītajās valstīs galvenais motivācijas pamats ir nauda, dažādi sociālie pabalsti.

Bailes ar reliģijas palīdzību iedarbojas uz cilvēku demogrāfisko apziņu un nodrošina pietiekami augstus iedzīvotāju ataudzes (vairošanās) rādītājus, bet "plika" nauda, kā tas redzams no Rietumeiropas valstu pieredzes, to nodrošina visai vāji.

Lai "glābtu cilvēci" (lasiet: latviešus) no izzušanas nākamajās paaudzēs, jāatrod tāda demogrāfiskā motivācija, kas apvienotu abus šos "atbalsta punktus" — bailes un naudu. Tātad jārada attiecīga ideoloģiskā bāze, kas papildināta ar ģimenes un valsts līdzekļiem.

Ideoloģijas veidošanas pamatā var būt vai nu etniskā, vai teritoriālā identitāte.

Ja etnisko identitāti izvēlas par demogrāfiskās ideoloģijas pamatu, tad parasti tādai ideoloģijai ir lokāls raksturs. Tāda demogrāfiskā ideoloģija, piemēram, tika radīta 30. gados Vācijā. Vācija gatavojās pasaules iekarošanai un ilgstošai pārvaldīšanai. Tam nolūkam bija vajadzīgi karavīri un pasaules valdnieki. Šāda ideoloģija uzlika par pienākumu katrai vācu mātei radīt un audzināt daudz bērnu. Tikai tā būtu iespējams radīt Vāciju lielu un spēcīgu. Dzimstības veicināšanas idejas kara laikā tika popularizētas arī okupētajā Latvijā.

Nevar teikt, ka lokālās, etniskās demogrāfiskās ideoloģijas nebūtu pietiekami iedarbīgas. Kā pirmskara Vācijā, tā Latvijā kara laika apstākļos zināms demogrāfiskais pacēlums (dzimstības palielināšanās) tika panākts. Toreiz tam bija īslaicīgs efekts.

Tagadējā Latvijas demogrāfiskā situācijā, kad dzimstības līmenis nokrities līdz 7—8 dzimušajiem gadā uz 1000 iedzīvotājiem, kas ir pats zemākais no līdz šim zināmajiem dzimstības līmeņiem pasaulē, nedomāt par tā paaugstināšanu nozīmē samierināties ar nenovēršamo.

Nepiedodami zems dzimstības līmenis Latvijā ir ne tikai latviešiem, bet arī citiem te dzīvojošajiem etnosiem. Tāpēc jādomā ne par etniskās, bet gan par teritoriālās (visas valsts robežās) identitātes demogrāfiskās ideoloģijas izstrādāšanu.

Nav jau tā, ka viss jāsāk no jauna. Demogrāfiskās ideoloģijas pamatnostādnes jau sen zināmas (izstrādātas). Taču katram laikmetam un valstij tās jāpiemēro konkrētajām vajadzībām, jāaktualizē.

Viena lieta ir formulēt vajadzības, kas nepieciešamas demogrāfiskās aktivitātes radīšanai. Tas, protams, ir jāveic. Daudz grūtāk ir šīs demogrāfiskās ideoloģijas prasības "novest" līdz konkrētam veicējam — ģimenēm. Tas prasa attiecīgu publicitāti, plašu izskaidrošanas darbu, lai demogrāfiskās nostādnes būtu izprotamas visai sabiedrībai, arī samērā izvērstu organizāciju.

Tagadējās demogrāfiskās ideoloģijas izstrāde un izplatīšana var nebūt tik smaga un intensīva, kā tā tiek veikta reliģiskās organizācijās. Mūsdienu cilvēki ar informāciju ir pārslogoti: laikraksti, radio, televīzija, citi masu mediji. Sabiedrībā norisinās dažādas kampaņas (vēlēšanu u.c.), kas sabiedrību pārpludina ar masveida aģitāciju.

Mūsdienu Eiropā nav un arī nebūs tādas demogrāfiskās ideoloģijas, kuru pamatā ir vecās (austrumu) reliģijas. Tagadējais Eiropas cilvēks vairs nav tāds, kas (akli) pakļaujas kādas ideoloģijas (ticības) iespaidam. Tāpēc ar ideoloģiju vien, lai cik stipra un izplatīta tā būtu, cilvēkus vēlamā virzienā demogrāfijas jomā ietekmēt nevar. Vismaz "mūsu platuma grādos" tas laiks jau pagājis.

Lai pietiekami efektīvi virzītu izstrādātās demogrāfiskās idejas, tās "jāpastiprina" ar materiālo ieinteresētību, naudu. Turklāt naudai jābūt pietiekami daudz, lai cilvēki arī materiāli būtu ieinteresēti sekot demogrāfiskām nostādnēm.

Arī mūsdienās demogrāfiskos procesus nosaka (virza, regulē) nauda un bailes. Par naudu it kā būtu skaidrs — bez naudas (vajadzīgā daudzumā) cilvēki nevar realizēt nevienu demogrāfisko procesu: ne laulāties, ne radīt (audzināt) bērnus, ne migrēt, pat ne nomirt (vajag bēru izdevumiem). Bet kā ar bailēm? Mūsdienās no Dieva soda, elles ugunīm, valdnieku bardzības nebaidās.

Arī tagad jebkura demogrāfiskā procesa (soļa) pamatā ir bailes. Cilvēki (vairumā) baidās visu dzīvi palikt vien, baidās neatstāt sev pēcnācējus, baidās priekšlaikus nomirt, baidās migrēt uz citu (svešu) vietu, nemaz jau nerunājot par to, ka baidās šķirties (kaut arī tas ar "sakostiem zobiem" kādreiz jādara). Bet ko savā dzīvē gan cilvēki nedara par spīti bailēm (pat pašnāvību).

Ja motivācija demogrāfiskajam solim, kas pamatots ar bailēm un vēl pastiprināts (nodrošināts) ar naudu, tad, liekas, nekādu problēmu nedrīkstētu būt. Tomēr tā nav. Vismaz Eiropā. Vai nu nav (pietrūkst) pamatotas ideoloģijas, vai pietrūkst naudas. Demogrāfiskās problēmas vismaz paaudžu nomaiņai ar līdzīgu vai lielāklu cilvēku skaitu gandrīz nevienā Eiropas valstī, nemaz jau nerunājot par Latviju, nav atrisinātas. Par to liecina vai visi demogrāfiskie rādītāji: bruto un neto koeficienti, summārais dzimstības koeficients, dabiskais pieaugums u.c.

Kaut kā demogrāfiskā motivācijā vairāku svarīgu demogrāfisko procesu normālā norisē pietrūkst daudzās valstīs. Taču tas nenozīmē, ka kāda no šīm valstīm necenstos meklēt (un arī rast) izeju, lai situāciju uzlabotu. Tāda jāmeklē (un jāatrod) arī Latvijai.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!