Nekas nav aizmirsts

1991.gada puča dienu mazā hronika. Īpašo brīvprātīgo vienību vadītāja atskatā

20.augusts. Divos dienā vienību galvenā štāba vadība netālu no štāba ēkas, Rīgas Franču liceja zālē sapulcina Latvijas rajonu Īpašo vienību vadītājus, lai dotu uzdevumu, kā rīkoties šajā ekstrēmajā situācijā. Sanāksmē piedalās Ministru padomes Sabiedriskās drošības departamenta direktors Jānis Baškers, kurš, būdams brīvprātīgo vienību virsvadītājs un padomju armijas augsta ranga rezerves virsnieks, var vienības vīriem sniegt padomus un dot rīkojumu, kā darboties vienreizējā kritiskā situācijā.

Plkst. 14.20. Īpašo brīvprātīgo vienību štāba mītnē Hospitāļu ielā Rīgā iebrūk OMON, padarmijas, robežsardzes un Maskavas čekas grāvēji. Trīs dežuranti tiek nogāzti uz grīdas un ar roku dzelžiem pieslēgti pie radiatoriem, pēc tam sisti, spīdzināti un pratināti par štāba vadības atrašanās vietu.

Plkst. 14.25. Par štāba ieņemšanu paziņo mans vietnieks Voldemārs Atis (vēlāk Latvijas Robežsardzes brigādes priekšnieka vietnieks), kurš, būdams galvenais dežurants, atradies ārpusē un uzbrucēji viņu nav pamanījuši.

Plkst. 14.30. Divi čekisti no muguras piezogas postenī personīgā automašīnā esošajam brīvprātīgajam Jānim Reimandovam (vēlāk LR Drošības dienesta majors, Tuvcīņu federācijas prezidents, šogad aizsaulē aizgājušais), pieliek pie deniņiem pistoli, aizved uz izlūkdienesta vadītāja B.Šteinbrika darba ēku Maiznīcas ielā. Tur viņš tiek profesionāli apstrādāts. Bet par štāba darbību un to vadītāju atrašanās vietām spīdzinātāji neko neuzzina. "Par sodu" viņam tiek nolaupīta automašīna "Latvija" ar rāciju, braucamais pēc neilga laika kopā ar bēgošajiem omoniešiem aizlido uz Krievijas plašumiem...

Plkst. 14.35. Iebrucēji uzsāk štāba telpu un īpašuma demolēšanu.

Plkst. 14.40. Okupētajās štāba telpās iedrāžas aizkavējies Talsu vienības priekšnieks Imants Dambergs. Viņš nezina, ka vienību vadītāju sanāksme pārcelta uz citu vietu. OMON kaujiniekiem Dambergs ir "tīkams un gards kumoss". Viņam tiek atņemti dokumenti, norauta vienības nozīme, bet zilumus uz ķermeņa vēlāk nevar saskaitīt. Līdzīgas likstas piedzīvo vēl daži kavētāji.

Plkst. 15.00. Štāba sanāksme noslēdzas. J.Baškers, kuram pēc dienesta ranga jānosaka brīvprātīgo vienību darbinieku turpmākā rīcība vai jāpārņem, savā ziņā vadība, steidzīgi aizbrauc.

Štāba vīri sadala pienākumus: izsekot laupītājus, nofotografēt, fiksēt automašīnu numurus un vēl, un vēl. Atbrīvot štāba mītni no bruņotajiem iebrucējiem brīvprātīgajiem bez ieročiem nav izredžu. Līdz šim Ministru padome (I.Godmanis, I.Bišers, iekšlietu ministrs A.Vaznis) ar Augstākās padomes deputātu līdzdalību noraidījuši lūgumu atļaut Īpašo brīvprātīgo vienību darbiniekiem iegādāties un nēsāt kārtības uzturēšanas laikā ieročus, stekus, roku dzelžus vai gāzes baloniņus.

Plkst. 15.30. Štāba dežūrtelpā ieskrien štāba automašīnas šoferis J.Rutko, kurš nepamana, ka telpas ir ieņēmuši svešinieki. Draudu iespaidā viņš pārvēršas par gļēvu nodevēju: parāda omoniešiem, kur ir noslēpta automašīna un štāba rācijas, dokumenti un citas vērtīgas lietas, kuras viņš iepriekšējā vakarā vedis. Nolaupīta tiek automašīna ar rāciju, štāba īpašumu bandīti neatrod. Šis "minikariņš", tiekoties ar pretiniekiem aci pret aci, parāda, kas ir kas.

Plkst. 17.00. Sirotāji automašīnās sakrauj tukšus, neatvērtus seifus, rakstāmmašīnu, dežuranta rāciju, telefona aparātus, vienību vīru formas tērpus un daudz ko vēl...

Plkst. 18.30. Sētā netālu no štāba tiek aizdedzināts ugunskurs. Laupītāji met ugunī visu, ko nevar sakraut divās smagajās automašīnās. Tiek sadedzinātas vienību nozīmes un tukšās apliecības, kuras atbildīgais par mantu evakuāciju L.Jēkabsons nebija noslēpis.

Plkst. 22.00. Uzbrucēju skaits sāk sarukt, un krievu necenzētie bļāvieni apklust... Uz rīta pusi pie štāba iestājas klusums.

21.augusts, plkst. 8.00. Ar štāba sakaru dienesta vadītāju Uldi Celmiņu dodamies mītnē... Acu priekšā paveras klasisks demolēšanas paraugs...

Nepilnu divu gadu laikā OMON izdemolēja un izlaupīja daudzas milicijas iestādes, muitas posteņus, pat Latvijas Iekšlietu ministriju. Melnās beretes ar vadoni Č.Mlinņiku priekšgalā neuzdrošinājās uzbrukt nacionālajai 10 tūkstošus lielai Īpašo brīvprātīgo vienībai (baltās beretes). Vai viņus no agresīva soļa atturēja vienības lielums, saliedētība un cīņas spars, varbūt interfrontes un armijas izlūkdienesta palaistā "pīle", ka vienības no Skandināvijas valstīm ir saņēmušas 1000 patšautenes un ... pat helikopteru. Un tomēr, sava lielā brāļa iedvesmoti, OMON miliči izpildīja solījumu, kuru viņi deva 1990.gada 11. maijā savu līderu V.Bugaja, N.Gončarenko un Z.Čevera organizētajā saietā kompartijas pilī–pakļauties tikai PSRS un Latvijas PSR likumiem un nodrošināt konstitucionālo kārtību...

Puča dienās valdības vīri kļuva nespējīgi dot rīkojumus un pavēles. Galvenos vadoņus nevarēja sameklēt, bet mazākie klerki nezināja, ko teikt.

Ilgus gadus vilkās OMON noziedzīgo izdarību izmeklēšana. Beidzot lieta nodota tiesai. Un atkal, pēc vienas tiesas sēdes, process apstājies. Mūsu pāridarītāji Latvijā un aiz robežas ņirgājas par mūsu brīvās valsts tiesu varu.

Vai Latvijā neatkarība un brīvība ir sasniegta? Daudzu barikāžu un Īpašo brīvprātīgo vienību cīnītāju apziņā Trešā atmoda vēl nav beigusies. Īpašo brīvprātīgo vienību vīri izveidoja atjaunoto Latvijas armiju, robežsardzi, zemessardzi, muitu, kā arī 1.policijas bataljonu un Drošības dienestu, Municipālo policiju.

Daudzi brīvprātīgie par pašaizliedzīgo darbību apbalvoti ar Triju Zvaigžņu ordeņiem.

Tagad Īpašo vienību kārtības sargi veido Tautsardzi, kas ar daudzu tūkstošu pilsoņu tautsargu līdzdalību palīdzēs uzturēt civilizētu kārtību policijai, zemessardzei, robežsardzei, muitai, ieņēmumu dienestam, kā arī skolām, vides aizsardzības, mežu un ūdeņu uzraugiem, ugunsdzēsējiem (sevišķi laukos) un citām iestādēm, kas saistītas ar likumu un kārtības ievērošanu un kontroli.

Georgs Maiznieks,

Latvijas Īpašo vienību

un Tautsardzes vadītājs