Arhīvi runā

Ceļā uz Latvijas Republikas 80–gadi

Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98.

 

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Zīmējuma apstiprināšana

Iesniedzot šo lūgumu baidījos, ka nesaņemu zīmējumu projektus atpakaļ, jo tie nebija izgatavoti pēc formas un pie tam vēl ar latviešu uzrakstiem, kas Organizācijas komitejas noteikumos nebija paredzēts. Tomēr, ticēdams latviešu zvaigznei, riskēju un, patiesi, pēc viena mēneša saņēmām nevien krūšu zīmes projektu, bet arī visu 3 bataljonu karogu zīmējumus atpakaļ kā apstiprinātus.

Latviešu uzrakstu apstiprināšanas polītiskā nozīme

Tam bija liela polītiska nozīme, jo latviešu uzraksti, līdzās valsts valodai, karogos nozīmēja latviešu valodas līdztiesību nevien pilsoniskā, bet arī valsts dzīvē. Tas iedvesa mums cerības uz latviešu valodu skolā, tiesā, administrācijā u.c. un izredzes uz plašām pašvaldības tiesībām."21

Nav īsti skaidrs, vai vēl kāds mākslinieks šai laikā zīmējis metus šiem trijiem bataljoniem un vai bijusi kāda izvēle.

Latviešu bataljonu formēšana turpinājās. Kad bija saformēts 4.Vidzemes bataljons, Organizācijas komiteja griezās pie Ziemeļrietumu frontes virspavēlnieka ģenerāļa Ruska pēc atļaujas dibināt vēl četrus bataljonus.

Novembrī sāka formēt 5.Zemgales, 6.Tukuma, 7.Bauskas un 8.Valmieras bataljonus.22

Pēc statūtiem katrā bataljonā bija paredzēti 26 virsnieki, 9 kara ierēdņi, 1246 kareivji, 8 savvaļnieki.23

Decembra sākumā Organizācijas komiteja laikrakstos publicēja aicinājumu māksliniekiem piedalīties strēlnieku bataljonu karogu zīmējumu sacensībā.

"Godalgu izsolījums. Latv. Str. Bat. Organiz. Komiteja griežas pie latviešu gleznotājiem ar uzaicinājumu, uz sacensību viņai iesūtīt zīmējumus (skices) izgatavojamiem latv. strēlnieku bataljonu karogiem.

Sacensības nosacījumi ir šādi:

1. Karogu zīmējumos pēc iespējas izlietojami tautiski motīvi. Citādi māksliniekiem pilnīga svabadība kā idejas, tā kompozīcijas ziņā.

2. Uz karogiem jāstāv attiecīgā bataljona nosaukumam:

a) uz vienas puses valsts valodā līdz ar krusta, Augstā valdnieka iniciāļu un valsts ērgļu zīmējumu ("Pf dthe> wfhz b jntxtcndj"); b) uz otrās puses latviešu valodā. Līdz ar bataljona latvisko nosaukumu uz šīs puses var izlietot arī zīmējumā iepītus zīmīgus patriotiskus uzrakstus latviešu valodā (piem. rindiņas no tautas dziesmām).

NB.

Attiecīgo bataljonu nosaukumu dēļ interesentiem — māksliniekiem jāgriežas pie Komitejas.

3. Komiteja izsola par labākiem zīmējumiem trīs godalgas: I.100 r., II.75 r., III.50 r.

NB.

Komiteja patura tiesību no zīmējumiem, kas nedabūs godalgas, iegūt par savu īpašumu divas labākās skices, par kurām maksā noteiktu honoraru.

4. Zīmējumi iesūtami uz Komitejas vārdu, liekot uz skices īpašu moto, kam jāstāv arī uz aiztaisītā kuvera, kurā mākslinieks lai uzdod savu pilnīgu adresi.

5. Zīmējumi iesūtāmi līdz 15.janvārim 1916. g. uz šādu adresi:

Latv. Strēln. Bataljonu

Organizācijas Komiteja"24

Strēlnieku bataljonu karogu sakarā interesantu publikāciju bija sagatavojis vēsturnieks Jūlijs Krieviņš (lit. pseidonīms Lietgalietis 1863.–1935.), kurš Pirmā pasaules kara laikā laikrakstā "Rīgas Ziņas" iespieda rakstu sēriju par Latvijas senvēsturi, īpaši par senlatviešu karavīriem.

13.(26.)janvāra numurā rakstā "Latviešu kaujas karogi senatnē un latviešu strēlnieku bataljonu karogi" (raksts pilnībā publicēts pielikumā) viņš rakstīja, ka strēlnieku karogu sacensībā "teikts, ka zīmējumos pēc iespējas izlietojami tautiski motīvi.

Še nu jāsaka, ka viszīmīgākais tautiskais motīvs būtu tas, izgatavot latviešu strēlnieku karogus gluži tādā krāsā, kāda bij senatnē latviešu kaujas karogiem, zem kuriem latvieši bij nepārspējami kara vīri. Bet ja nu tagad vispirms jāievēro valsts krāsas, tad tomēr šo senatnes nozīmi vajadzētu izlietot, kaut piedevām."25

Tālāk rakstā Lietgalietis uzsvēris: "Par latviešu karogu krāsu ir droša ziņa. Kronikas nevien stāsta, ka latviešu kara pulki 13.gadsimtenī kāvušies zem saviem karogiem, bet Rīmju kronika pateic arī karoga krāsu." Viņš citējis arī Atskaņu hronikas vietu par cēsnieku karogu un raksta nobeigumā aicinājis sarkanbaltsarkano krāsu izmantot karogos, dodot arī šo krāsu simbolisko skaidrojumu:

"Redzam, ka ļoti nozīmīgs bij latviešu senais kaujas karogs: asins krāsā ar baltu strīpu jeb svētuma nozīmes krāsu vidū.

Šo tautisko krāsas motīvu nu vajadzētu ievietot kādā vietā arī tagadējos latviešu strēlnieku bataljonu karogos."26

Kārlis Skalbe, kurš bija frontē pie strēlniekiem, tēlaini aprakstījis kareivju domas par karogiem:

"Kad mēs runājam par latviešu bataljonu karogiem, un ko tur vajadzētu rakstīt virsū, tad mēs atradām tik daudz tēlu un zimbolu, kuros var izteikties mūsu tautas spēks, viņam jau ir tik daudz un tik dažādi veidi. Vienam liekas, ka labs ir ozols ar varavīksni: mēs mīlam ozola zaļo spēku un varavīksni, kas liecas pār gaišo Kurzemes lauku un savieno debesi ar zemi. Mēs cīnamies par savas dzimtenes zemi un debesi.

Cits saka, ka uz karoga vajadzētu zīmēt Kristu, kā tas apskaidrots atstāj sava kapa alu: mūsu tauta tagad piedzīvo savas augšāmcelšanās dienas. Tik daudz ir skaistu zimbolu priekš mūsu tautas. Bet mums liekas arķ, ka visvienkāršākais no visiem būs labs priekš mūsu karogiem, mūsu varoņi gan piešķirs tam vērtību ar saviem darbiem un piespiedīs šo zīmi cienīt. Bet Briedis, kurš klusu noklausījies sarunā, saka, ka uz visiem karogiem, blakus valsts ērglim vienā pusē, otrā drīkst būt tikai viena vienkārša mūsu tautas zīme, kuru var viegli atcerēties. Viena ir mūsu tauta, un viņai drīkst būt tikai viena zīme, kuru paaudzes var uzglabāt atmiņā. Latviešu bataljonu karogi nekādā ziņā nedrīkst būt bilžu izstāde.

Mēs paliekam klusu. Briedis ir izteicis tās skaidrākās un labākās domas."27

Gan Krieviņa–Lietgalieša ieteiktās sarkanbaltsarkanās krāsas, gan daudzus no Skalbes aprakstītajā strēlnieku sarunā iedomātiem simboliem mākslinieki ietvēra savos metos. Un pat Kristus attēlošana karogā nemaz tik nereāla nelikās, jo viņa tēls greznoja Krievijas slavenu karaspēka vienību karogus.28

Zināmā mērā strēlnieku karogu izveidošanas tēmā iekļaujas šī laika Linarda Laicena raksts "Dzimtenes Atbalsī" "Tautas zīmes" (pielikumā), kurā viņš jau runā par nacionālo krāsu nozīmi tautas dzīvē. "Tautai karogs savās krāsās izsaka vaj nu tautas esošās vaj arī kārotās īpašības vaj arī tautas vēsturisko piedzīvojumu un pārdzīvojumu tradīcijas. Nacionālās krāsas tautai ir svētums."

Ar psiholoģiskās metodes palīdzību Laicens konstatējis, ka latviešu nacionālās krāsas ir dzeltens un zaļš.29

Ar viņa interesanto rakstu var iepazīties šīs grāmatas pielikumā.

1916.gada marta sākumā laikraksti publicēja karogu zīmējuma konkursa rezultātus:

"Godalgu izspriešana par labākajiem latviešu bataljonu karogu zīmējumiem.

Organizācijas Komiteja paziņo vispārībai, ka godalgu izsolījumam par labākajiem karogu zīmējumiem ir šāds rezultāts:

Uz sacensību bija Komitejai iesūtīti pavisam 43 karogu zīmējumi. Godalgu izspriešanā Komitejas sēdē uzaicinātie eksperti akadēmiķis V.Purvīts un daiļnieks J.Rozentāls atzina par labākajiem un tā tad godalgojamiem zīmējumus ar sekošiem pazīmju uzrakstiem (moto),

"B hjlyjq ptvkb cdj,jle yfitq rhjdm/ regbv vs" — ar I godalgu, sēriju "Stalti jāja kara vīri" — ar II godalgu, sēriju "Labāk manu galvu ņēma, nekā manu tēvu zemi"— ar III godalgu.

"Pēc tam, kā labākos pirkšanai eksperti ieteica zīmējumus ar motto "Ozols"un 2)"M.X.I."

Kuvērus atplēšot par minēto zīmējumu autoriem izrādījās: daiļnieks R.Zariņš (I godalga) Ansis Cīrulis (II godalga), Augusts Julla (III godalga), tāļāk Ed.Vītols un M.Grīnfelds.

Organizācijas komiteja."30

Pēc Organizācijas Komitejas paziņojuma par konkursa rezultātiem, nevar spriest par mākslinieku atsaucību piedalīties sacensībā. Bez pieminētajiem pieciem autoriem ir ziņas, ka konkursā piedalījās Jāzeps Grosvalds.31 Saglabājies arī gleznotāja Kārļa Miesnieka blociņš ar strēlnieku karogu skicēm.32 Daudz dažādu karogu skiču un metu bija savākts Kara muzejā, taču padomju okupācijas laikā tie zuduši un pēc inventāru grāmatu aprakstiem, kad lielākoties nebija uzrādīti zīmējumu autori, par to izcelsmi un sakaru ar minēto konkursu nav iespējams konstatēt.

Nevar pateikt, vai godalgotie mākslinieki katrs izgatavojuši zīmējumus visiem pieciem karogiem, vai tikai dažiem (iespējams pat vienam). Tāpat dažkārt viens mākslinieks izgatavoja viena bataljona karogu vairākos variantos. Organizācijas komitejas iegādāto, bet nerealizēto karogu zīmējumu kopumā saglabājušies mākslinieka Augusta Jullas (1872–1958) divi Zemgales bataljona karoga projekti.33

Par karogu metiem, kurus no godalgotajiem izvēlējās Organizācijas komiteja, vispilnīgāk varam spriest pēc Kara muzeja fotogrāfijām un aprakstiem šī muzeja vecajā fondu inventāru grāmatā. Attēlos, kas izgatavoti no Kara muzeja fotoplatēm, redzams ne tikai zīmējums, bet arī diezgan pilnīgi uz lapas malām esošais paskaidrojošais teksts.

IV Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonam pieņēma A.Jullas zīmējumu, kurā tēloti: saule, zobens, ozola zars — apkārt latviešu ornamenti un zem zobena pulka devīze "Labāk manu galvu ņēma, nekā manu tēvu zemi." Zīmējuma malā paskaidrota tā ideja: ar cīņu uz sauli — dzīvības avotu. Saule — dzīvības simbols, zobens — [nesalasāms], Ozola zars — vīrišķības simbols, bet stūros esošās liesmas — neizsīkstošais enerģijas un spēka simbols.34

Karoga otra puse: sarkans fons, zili ornamentēts; katrā stūrī melns krievu "ērglis"un vidū "H.II.1915".

V Zemgales latviešu bataljonam komiteja bija izvēlējusies grafiķa Riharda Zariņa (1869.-1939.) metu. Karogā ietverta saule ozola lapu vaiņagā, pār kuru zobens. Idejiskās nozīmes paskaidrojums līdzīgs kā Vidzemes bataljonam. Bataljona devīze "Tēvu zemes brīvestību pirksim mēs ar asinīm". Uz zīmējuma lapas malas kreisajā pusē Krievijas armijas virspavēlnieka Nikolaja Nikolajeviča pašrocīgi rakstītā rezolūcija "Devīze var būt divējādi iztulkota". Šīs rezolūcijas dēļ aizkavējās ne tikai šī, bet arī pārējo četru karogu apstiprināšana.36 Karoga otrā pusē bataljona nosaukums krievu valodā, valsts ģērboņi un cara monograma.37

Arī VI Tukuma bataljona karogā vienā pusē bija uzlecoša saule, kuru apvij ozolzaru vainags un pāri tai zobens. Zīmējuma apakšdaļā bataljona devīze "Dievs svētī Latviju!" Zīmējuma simboliskā nozīme tāda pat kā iepriekšminētajiem karogiem.38 Karoga otrā pusē bija paredzēti carisma simboli uz sarkanīgā fona.39 Šī karoga metu bija zīmējis mākslinieks Eduards Vītols (1877–1954).

VII Bauskas un VIII Valmieras strēlnieku bataljona karogu metus bija zīmējis Ansis Cīrulis. Atšķirībā no viņa agrāk zīmētajiem pirmo trīs bataljonu karogiem tagadējie vairāk bija pieskaņoti, ja tā varētu teikt, kopējam stilam ar saules un zobena attēliem. Arī otra puse, kurā agrāk viņš diezgan brīvi bija risinājis cara "ērgļa" zīmējumu, tagad vairāk saskaņojās ar pārējo autoru zīmējumiem.40

VII Bauskas bataljona karogā uz brūngana fona bija uzlecošā saule, vertikāli zobens, kuru apvij ozolzari. Karogā arī devīze "Naidniekam zvēroša liesma — Tēvijai saules stars".41

VIII Valmieras bataljona karogā arī bija saule, zobens un ozola zars, kā arī devīze "Imanta nevaid miris".42 A.Cīrulis Valmieras bataljonam bija zīmējis karogu arī citā variantā — zilganpelēkā akvarelī — tēlots Zilaiskalns.43 Zaļganu kalnu ar 10 eglītēm viņš bija zīmējis VI Tukuma bataljonam.44 Abi šie meti datēti ar 1916.gadu. Līdzīgu zīmējumu vēlāk, 1917.gadā, Cīrulis izmantoja 25 kapeiku labdarības markas zīmējumā.45

Tādējādi apstiprināšanai Organizācijas komitejā bija izvēlējusies četru godalgoto autoru darbus. Vienīgi mākslinieces Mildas Grīnfeldes (1881–1966) darbs nebija iekļauts realizēšanai paredzētos projektos.

21 Ķempelis G. Kā radās latviešu strēlnieku bataljoni.- Grām.: Latviešu strēlnieki.-1936.g.Nr.6- 594.-595.lpp.

22 Latviešu strēlnieki. Vēsturiski materiāli un atmiņas.- 1.daļa.-R.,1929.-91.lpp.

23 Turpat, 48.lpp.

24 Jaunākās Ziņas.-Nr.338., 1915.g.7.dec., Rīgas Ziņas.-Nr.339, 1915.g.6.dec. u.c. laikrakstos.

25 Rīgas Ziņas.-Nr.13, 1916.g.16.janv.

26 Turpat.

27 Skalbe K. Latvju bataljoni. — Grām.: Skalbe K. Kopoti raksti. — 5.sēj., R.,1923.- 262.-263.lpp.

28 Krievijas armijas kājnieku pulka 1900.gada karoga zīmējuma paraugs ar Kristus attēlu un uzrakstu "C yfvb <ju" pievienots Latviešu strēlnieku bataljonu Organizācijas komitejas karogu sacensībā iegūtajiem, bet neapstiprinātajiem projektiem. LVA 1036.f.1.apr.19.lieta,10.lp.

29 Dzimtenes Atbalss.-Nr.15, 1916.g. 24.febr.

30 Līdums.-Nr.49, 1916.g. 3.(10.)martā un citos laikrakstos.

31 Par to viņš rakstījis no Petrogradas 1916.g.11.janvārī K.Ubānam. LVA 769.f., 1.apr.122.lieta.

32 LVA 766.f.,1.apr.,22.lieta, 16.-24.lp.

33 LVA 1036.,1.apr.,19.lieta,2.3.lp.

34 Vecais Kara muzeja inventāra Nr.692/2008., Kara muzeja fotoplates Nr.42865.

35 Vecais Kara muzeja inv.Nr.693/2008, Kara muzeja fotoplates Nr.42866.

36 Vecais Kara muzeja inv.Nr.1194/2009, Kara muzeja fotoplates Nr.42867.

37 Vecais Kara muzeja inv.Nr. 777/2009, Kara muzeja fotoplates Nr.42868.

38 Vecais Kara muzeja inv.Nr. 725/2007, Kara muzeja fotoplates Nr.42869.

39 Vecais Kara muzeja inv.Nr. 726/2007, Kara muzeja fotoplates Nr.42870.

40 Vecie Kara muzeja inv.Nr. 801/2020, Nr. 820/2016, Kara muzeja fotoplates Nr.42872 un Nr.42874.

41 Vecais Kara muzeja inv.Nr. 800/2020, Kara muzeja fotoplates Nr.42871.

42 Vecais Kara muzeja inv.Nr. 819/2016, Kara muzeja fotoplates Nr.42873.

43 Valsts vēstures muzeja vēstures nod. inv.Nr.6930, pirms 2.pasaules kara mets glabājās Pieminekļu valdē (PVx340).

44 Turpat, inv.Nr.6931, Pieminekļu valde (PVx341).

45 Skat. šīs grāmatas nodaļu "Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu".

6.Tukuma latviešu strēlnieku bataljona karoga mets. Autors E.Vītols

7.Bauskas latviešu strēlnieku bataljona karoga mets. Autors A.Cīrulis

8.Valmieras latviešu strēlnieku bataljona karoga mets. Autors A.Cīrulis

4.Vidzemes latviešu strēlnieku bataljona karoga mets. Autors A.Julla

Latviešu kaujas karogi

senatnē un latviešu strēlnieku

bataljonu karogi

Pagājušā gada decembrī Latviešu Strēlnieku Bataljonu Organizācijas Komiteja uzaicināja latviešu gleznotājus izgatavot zīmējumus latviešu strēlnieku bataljonu karogiem, pie tam izgatavošanas noteikumos starp citu bija arī teikts, ka zīmējumos pēc iespējas izlietojami tautiski motīvi.

Še nu jāsaka, ka viszīmīgākais tautiskais motīvs būtu tas, izgatavot latviešu strēlnieku karogus gluži tādā krāsā, kāda bij senatnē latviešu kaujas karogiem, zem kuriem latvieši bij nepārspējami kara vīri. Bet ja nu tagad vispirms jāievēro valsts krāsas, tad tomēr šo senatnes nozīmi vajadzētu izlietot kaut piedevām.

Kaujas karogi bij latviešiem no sirmās senatnes līdz 13. gadsimteņa beigām un arī vēl tālākos gadusimteņos. Jau vārds karogs norāda uz īpatnēji latvisku. Šis vārds nav cēlies no krievu "chorugw", kā daži aplam uzskata, bet gan otrādi (leišu karuna , senprūšu karangus ). Visām tautām jau no senatnes ir karogi.

Vispirms karogi gan derēja sapulcēšanās vietas apzīmēšanai, un tad vēlāk tos pieņēma karos par apvienošanās zīmi. Kaujās agrāk kāvās biezās, ciešās rindās, un tad karogs norādīja vietu, kur kareivjiem pulcēties. Karoga pazaudēšanu kaujā uzskata par negodu, bet karoga atņemšanu ienaidniekam — par lielu godu. Senajiem romiešiem drēbes karogu vietā bij ērgļu tēli kāta galā.

Par seno prūšu karogiem Prūsijas vēsturnieki Sīmans Grunaus un Lukas Dāvids pēc vecām kronikām stāsta, ka prūšiem bijis balts karogs, 5 olektis garš un 3 olektis plats, ar trīs dievu tēlu zīmējumiem zilā krāsā un ar uzrakstu senprūšu burtiem. Šo uzrakstu pētnieki lasa šādi: "Diev Korg supik su pustitojeis uztik szus" (latviski: "Dievs Korg (ražas dievs) dusmo postītājiem un sit tos"). Šis bij, kā izprotams, prūšu valsts jeb augstākā garīdznieka krīvu krīva karogs, un tādēļ arī bija baltas jeb garīdznieku krāsas. Prūšu kaujas karogi bij mazāki, bet kādas krāsas — kronikās nav vēstīts.

Par latviešu karogu krāsu ir droša ziņa. Kronikas nevien stāsta, ka latviešu kara pulki 13.gadusimtenī kāvušies zem saviem karogiem, bet Rīmju kronika pateic arī karoga krāsu. 1280.gadā no senu senās latviešu pilsētas Cēsīm (krievu kronikās "Kesi") nāk kara gaitai uz Rīgu latviešu kara pulks un šai gadījumā Rīmju kronikā rakstīja: "No Cēsīm bij kara vīri atnākuši uz Rīgu ar karogu sarkanā krāsā baltu strīpu pa vidu, pa latviešu paražai. Bet par Cēsīm saudz kādu pilsētu, kura ir latviešu zemē. Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt."

Redzam, ka ļoti nozīmīgs bij latviešu senais kaujas karogs: asins krāsā ar baltu strīpu jeb svētuma nozīmes krāsu vidū.

Šo tautisko krāsas motīvu nu vajadzētu ievietot kadā vietā arī tagadējos latviešu strēlnieku bataljonu karogos.

Lietgalietis.

"Rīgas Ziņas" Nr. 13.,

1916. g. 13. (26.) janvārī.

 

Tautas zīmes

Latvieši pie vapeņiem un karogiem ir ļoti pieraduši. Katra Baltijas muižnieku dzimta savas cilts zīmes ir ļoti cienījusi un ar viņām apzīmējusi tiklab karietes un ēkas, kā savu mežsargu cepures. Pils torņos, garās kārtīs zemnieku acu priekšā pastāvīgi plivinājušies dažādu krāsu karogi, tālu un skaļi vēstīdami cilts varenību un valdonību. Tur ir tradīcija un vēsture. Un latvieši pie tā tik ļoti pieraduši un līdz pašam pēdējam laikam tik ļoti ienīduši, ka nav varējuši ne vapeņa, ne karoga būtības saprast. Karogs un vapenis apzīmē kādu vēsturisku tradīciju, kādu ideju, kādu vienību, brālību, kādu īpašumu un kādu atsevišķu vaj arī kopīgu īpašību, uzdevumu, mērķi. Tās ir ārējās zīmes. Tautai karogs savās krāsās izsaka vaj nu tautas esošās, vaj arī kārotās īpašības, vaj arī tautas vēsturisko piedzīvojumu un pārdzīvojumu tradīcijas. Nacionālās krāsas tautai ir svētums. Beļģiešu krāsas: melns, dzeltens, sarkans — tagad apstaigā vaj visu pasauli, kā nelaimīgas varonības tradīcijas simbols.

Arī latviešiem ir savi vapeņu iesākumi, savas stilā izturētas īpašuma zīmes; par tādām jau Ludvigs Heervagens stāsta savā "Skolas maizē." Bielensteins vēlāk viņas plaši izpētījis un sakrājis. Par karogu — karodziņu mūsu dainās daudz dziedāts, bet mēs nezinām, kādas tam krāsas bijušas. Nav arī vēsturiski izzinams kādas krāsas seniem Tolovas virsaišu karogiem bijušas. Bet tautas krāsas uzmeklēt un uzminēt mēs varam. Un te būtu lietojamas divas metodes: vēsturiskā un psiholoģiskā. Ar vēsturiskās metodes kombinācijām, cik zināms, R. L. Biedrības Muzeja pārzinis M.Siliņš nācis pie noteikta krāsu savienojuma, kurš plašāk nav pazīstams. Psiholoģiskā ceļā man gribētos šādi uzmeklēt latviešu nacionālās krāsas.

Ne tikai nacionālo apģērbu, audumu un rakstījumu (izšuvumu) līnija un zīmējums norāda tautas īpatnību, bet uz to pašu norāda arī krāsas, kādām šis zīmējums izpildīts. Tautas stilā ietilpst arī krāsas, kādas tā iemīlējusi. Un ja var sacīt, ka stils ir pats cilvēks, tad var tāpat sacīt, ka nacionāls stils ir pati tauta.

Kādas krāsas tad latviešiem ir iemīlētas un vairāk parastas? Par baltu, melnu vaj pelēku varētu mazāk runāt, jo tiem jāpaliek ārpus stila; tās ir vispārīgas krāsas, vaj, labāk sakot, fons, uz kura atspoguļojas stila krāsas. Latviešu tautas audumos fons vairāk stāv izcilus, fons grib valdīt pār stilu. Balts un pelēks — tie ir nepieciešamie, bet nevar sacīt, ka iemīlētie foni. Tautas dziesmās balts, kas tik daudz minēts, netiek domāts kā krāsa, bet kā tīrība, skaidrība, šķīstība. Runājot par nacionālām krāsām, fona krāsas jāizslēdz, bet jāmeklē stila krāsa. Spilgti latviešu audumos, var sacīt neizceļas gandrīz neviena krāsa, turpretī kā vispāri līdzejošas un ievērotas, jāatzīmē būtu — dzeltens un zaļš dažādās niansēs. Dzeltens un zaļš mūsu dabas apstākļos dzīvojošai tautai visvienkāršāki iepazīstamās krāsas. Uz dzeltenu un zaļu norāda arī tautas dziesmas tieši, jo šīs krāsas bieži minētas. — Tā tad mīlētas. Bet uz dzeltenu un zaļu vēl vairāk var attiecināt daiņu netiešos norādījumus. Latviešu dziesmās tik daudz saules ilgu, bet saule krāsā stilizējas ar dzeltenu. Tāpat daiņās daudzkārtīgi minēts zelts dažādās nozīmēs, gan tieši, gan epitetos, gan alegoriski; bet zelts krāsā stilizējas ar dzeltenu. Zaļš ir lauks, mežs, varš, zaļa birze, druva. Dzeltens — saule, zaļš — zeme; saule un zeme daba. Un latvietim daba vistuvākā. Tā tad, arī simboliski šīs krāsas izteic latviešu krāsas. bet vēl kā viens no galvenajiem psiholoģiskiem motīviem minams tas, ka latviešu dvēsele ir liriska dvēsele, latviešu psihikas galvenā iezīme lirika. Saulains vieglums, jūtu bagātība, mierīga steidzība. Un dzeltena krāsa patīk tiem, kas mīl sauli, bet zaļās krāsas valoda apzīmē ar cerību, miermīlību, ilgām un dzīvu temperamentu. Šīs ir liriskās psihiskās īpašības.

Dzeltens un zaļš dod arī ļoti harmonisku un viegli līgsmu krāsu savienojumu. Šām divām krāsām vajadzētu būt latviešu nacionālām krāsām!

L.L. [Linards Laicens]

"Dzimtenes Atbalss" Nr. 15.,

1916.g. 24.februārī