Par svarīgāko, ko esam gatavi darīt Latvijas labā

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

— Skan pirmdienas programma "Pusdiena", kurā pēc ilgāka laika, pēc atvaļinājuma un citiem pārtraukumiem studijā ir Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Labdien, Ulmaņa kungs! Protams, turpmākās vismaz 20 minūtes runāsim par valstij aktuāliem jautājumiem un arī valsti un citas valstis pasaulē saistošiem jautājumiem, un likumsakarīgi, ka jāsāk ir ar pasaules ziņu topu, ar pirmo ziņu visos pasaules medijos — tā ir Krievija, proti, Borisa Jeļcina lēmums atstādināt Sergeju Kirijenko un viņa valdību. Vai tas jums, Ulmaņa kungs, bija pārsteigums?

G.Ulmanis:

— Jā, cienījamie klausītāji, rit vasaras mēneši, un neteiksim, ka tie būtu tādi vasarīgākie, tāpēc šai brīdī es vairāk domāju par to, kā palīdzēt zemniekiem un kā realizēt ražu un dot labas iestrādes nākamajam gadam. Bet nu dzīve ir nežēlīga, un katra diena atnes arvien jaunas, pārsteidzošākas ziņas. Es teiktu, ka tas man nebija negaidīti. Ka tie ir tādi ļoti secīgi un likumsakarīgi procesi, tas laikam būtu pārspīlēts, un, ja man būtu jāatbild ar vienu vārdu, — tas man bija, protams, zināms pārsteigums.

— Jā, tai pašā laikā Krievijā notikumi attīstās ārkārtīgi strauji, jau ir nominēts Viktors Černomirdins kā valdības nākamais sastādītājs. Kā jums šķiet, vai šī kandidatūra Latvijai ir izdevīga?

G.Ulmanis:

— Tas nu gan laikam ir skaidrs, ka par Latviju Maskavā pašreiz domā vismazāk. Un pēdējos mēnešos es neesmu jutis Krievijas problēmās, Krievijas politikā un Krievijas darbībā kādu ļoti aktīvu rīcību vai aktīvu retoriku attiecībā uz Latviju, un es domāju, ka šis laiks mums ir atvēlēts, lai pārdomātu gan to, kas notiek Krievijā, gan arī to, ko mēs paši gribam savās attiecībās ar Krieviju. Un, manuprāt, šajā situācijā būtiski ir, lai mūsu politiskie spēki domātu par politisko konsensu attiecībās ar Krieviju. Respektīvi, es domāju, ka mūsu lielākajiem politiskajiem spēkiem ir jābūt kaut kādai vienotai platformai, vienotai principu kopai, kā veidot tālāk politisko dialogu ar Krieviju. Jo nav, es uzskatu, nopietnu problēmu starp mūsu valstīm, ir saasinātas problēmiņas, kas bieži vien tiek arī pārspīlētas un ir tālāk no abu valstu politiķu tālredzības, gudrības un vēlēšanās. Es domāju, ka, rudenim atsākoties, šis politiskais dialogs varētu aktivizēties. Es vēlreiz saku — šo valdības maiņu nekādā veidā, protams, neviens nesaista ar attiecībām ar Latviju, un es negribētu teikt, ka viena vai otra politiķa nomaiņa uzreiz rada arī kādas izmaiņas attiecībās ar Latviju. Es domāju, ka šeit pamatā ir vairāk objektīvie principi un objektīvie noteikumi attiecībā uz Krieviju un Latviju, nevis Krievijas politiķiem un Latvijas politiķiem.

— Un tomēr — jūs ar Černomirdina kungu esat ticies, varbūt viņš ir zināmākais valsts vadītājs, vismaz no Krievijas noteikti. Vai jūs prognozējat kaut ko iespējamu ar viņa nākšanu pie varas, kaut kādas izmaiņas Latvijas un Krievijas attiecībās?

G.Ulmanis:

— Jā, bet tas būtu tīri personīgi, jo es tikos pirms dažām nedēļām ar viņu, kad biju Ukrainā, viesojoties pie Ukrainas prezidenta Kučmas, tai laikā tur atradās arī Černomirdina kungs. No tās tikšanās reizes man palicis pozitīvs viedoklis par viņu, par viņa uzskatiem un arī par viņa nostāju. Katrā ziņā mūsu diezgan ilgstošajā, nu, vieglajā dialogā, — jo tur nebija oficiālu politisko tikšanos, — nebija formālu tikšanos, nebija formāli jautājumi izvirzīti — es nesajutu no Černomirdina kunga tādas negācijas pret Latviju, bet drīzāk varbūt sajutu to, ka arī viņam ir vēlēšanās veidot attiecības ar Latviju uz normāliem ekonomiskiem pamatiem.

— Jā. Tiktāl par Krieviju, acīmredzot par to nāksies runāt ne vienreiz vien. Bet atgriezīsimies Latvijā un pie pēdējā laikā būtiskākā notikuma politiskajā un sabiedriskajā dzīvē — tas ir referendums par grozījumiem Pilsonības likumā, respektīvi, parakstu vākšanas kampaņa. Un šodien ir skaidri zināms jau, ka ir pietiekami daudz savākti paraksti referenduma rīkošanai. Taču tikpat skaidrs, ka ir pāragri prognozēt referenduma rezultātu. Sestdien raidījumā "Prezidenta laiks" jūs jau identificējāt pretrunu, sakot, ka balsotāji par referendumu, jūsuprāt, ir Latvijas patrioti, savukārt pretstatījāt atziņu, ka šī, iespējams, nav tā labāka forma, kā demonstrēt lojalitāti un nacionālo patriotismu. Kā jūs prognozējat — kāds būs rezultāts?

G.Ulmanis:

— Jā, jūsu teiktajam par pretrunu es gribētu oponēt, jo mēs varam būt abi divi ļoti nacionāli noskaņoti cilvēki, bet mums var būt dažādi viedokļi, kā savu nacionālo pārliecību realizēt. Un es joprojām uzskatu, ka šie cilvēki gāja parakstīties aiz savas vislabākās pārliecības, pēc savas vislabākās sirdsapziņas, ka viņi vēl labu Latvijai. Tā ir šo parakstītāju, manuprāt, vistiešākā un precīzākā izpausme un tas, vai politiķi spēj tautai, sabiedrībai pietiekami precīzi definēt, pastāstīt, atklāt, argumentēt visus tos ceļus, kādā veidā mēs varam strādāt Latvijas kā nacionālas valsts interesēs. Un kādā veidā mēs varam cilvēkus konsolidēt šo nacionālo interešu aizstāvībai, pat ne tikai latviešus, jo Latvijas nacionālās intereses var aizstāvēt arī cittautību cilvēki. Fakts ir noticis, referendums būs, un ir ļoti svarīgi, lai referendums notiktu vairs ne tikai pēc tādiem baiļu, draudu, iebiedēšanas vai citiem lozungiem, kas liktu ietrīcēties mums — Latvijai draud briesmas, tautai draud briesmas, latviešiem draud briesmas, bet kas liek domāt: es eju uz referendumu un ar savu "jā" vai "nē", es palīdzēšu politiķiem, jo šinī gadījumā politiķi ir griezušies pie tautas pēc palīdzības, es palīdzēšu politiķiem atrisināt tās problēmas, kas ir Latvijas interesēs. Un, manuprāt, šīs pamatproblēmas ir sabiedrības vienotība, un tas ir pamatu pamats, jo mums nav ko slēpt. Eiropas pārstāvji viens otrs ar savu pārspīlēto Latvijas audzināšanas metodi, ka Latvijai jādara tas un tas, ir izraisījuši arī pretrunas Latvijas tautā. Un varbūt šie paraksti un šis referendums ir zināms protests pret šo pārspīlēto Eiropas politiķu nostāju, ko arī stimulēja Krievijas nostāja, Latvijai pateikt priekšā — jums jādara tas, tas un tas. Bet ko mēs paši domājam, un vai mēs esam psiholoģiski, vai mēs cilvēciski esam tam gatavi, jo neviens šodien, ne latvietis, ne krievs, nav pret bērniem.

Intervijā Latvijas Valsts radio vakar, 24. augustā, raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.35