Par svarīgāko,

ko esam gatavi darīt Latvijas labā

Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Un faktiski bērni — šie astoņi vai desmit tūkstoši — ir kļuvuši par šīs parakstu vākšanas vai referenduma ķīlniekiem, tā ir pilnīgi pretrunīga nostāja, jo jebkurš no tiem paraksta licējiem vai tiem, kas piedalījušies referendumā, noteikti nav pret bērniem, bet ir pret to metodi, kādā veidā mums realizēt politiku, ko mums mēģinājuši uzspiest. Es rīt tikšos ar van der Stūla kungu un noteikti runāšu par to, ka mēs paši esam spējīgi izdomāt savu tālāko likteni, mums ir vajadzīgs jūsu principiāls atbalsts, bet jūs nedrīkstat un sasniegsit pretējo mērķi, ja jūs tautai mēģināsit uzspiest ar varu un tūlīt. Un es domāju, ka to arī Eiropas politiķi ir sapratuši, ja es varu komentēt, tad pēdējo mēnešu notikumi liecina, ka arī Krievija un Eiropas Savienības valstis ar tādu lielu toleranci izturas pret šiem notikumiem Latvijā. Un, ja referendumā tiks jautājums uzstādīts pēc būtības un šis referendums būs tāds, kas ļaus veidot mūsu pilsonisko sabiedrību un Pilsonības likuma izmaiņas paliks spēkā, tad šī nav nekāda traģēdija un nekādas briesmas Latvijai, bet šis ir zināms pārbaudes laiks, kas ļauj mums arī daudz ko iemācīties un daudz ko apgūt. Es, protams, palieku joprojām par Pilsonības likuma izmaiņām un palieku pie tā, ka Saeimas lēmums ir bijis korekts, pietiekami principiāls un ir Latvijas interesēs, un es ceru, ka politiskās partijas pratīs to aizstāvēt un pietiekami skaidri definēt arī tautai.

— Jūs minējāt tikko šos Eiropas ierēdņus, acīmredzot arī Maksu van der Stūlu, ar kuru tiksities. Vai jūs uzskatāt, ka šīs prasības, kas deleģētas šim cilvēkam, ir pārāk smagas, traucējošas un, kā jūs teicāt, sabiedrību kaut kā dezinformējošas?

G.Ulmanis:

— Nu, protams, es runāšu rīt ar van der Stūlu konkrēti un personīgi, tāpēc varbūt dažus vārdus es varu arī šodien teikt, ko es ar viņu runāšu. Es viņu brīdināšu no pārsteidzīgas un sasteigtas rīcības, jo mēs esam 50 gadus bijuši okupācijas jūgā, mēs esam izjutuši šo koloniālo poltiku, mēs esam uz savas ādas, varētu teikt — uz saviem pleciem, uz savas dzīves, arī sekas, ko šodien mēs baudām. Mums ir jāpārliecinās par tālāk ejamo ceļu, un jādara tas ir pašiem. Bet, ja katru rītu kāds mums stāsta — tev jādara tas un tad, tad jau tīri cilvēciski tas noved pie pretrunām. Un nav mums pretrunu ar van der Stūlu pēc būtības, ir pretrunas tikai par taktiku. Es domāju, ka van der Stūls ir, protams, gudrs politiķis un ļoti pieredzējis politiķis un ka rīt, atrodoties Latvijā, viņš sapratīs šo pašreizējo Latvijas situāciju, kura nebūt nav kaut kādā veidā tik antagoniski pretrunīga vai arī slikta, kā viņi šad tad iedomājas. Bet jāsaka, ka pēdējā laikā arī van der Stūla nostāja ir kļuvusi daudz saprotošāka.

— Atgriežoties pie referenduma, respektīvi, pie parakstu vākšanas akcijas — tā neapšaubāmi ideoloģiski un arī daudzējādā citā ziņā tehniski bija vienas partijas spilgts uznāciens. Kā jūs vērtējat citas partijas šai laikā savu viedokļu skaidrojumos, un vai jūsuprāt, visām, vismaz pie varas esošajām, partijām ir konkrēts skaidrs viedoklis, kas būtu bijis jāpauž?

G.Ulmanis:

— Nu, jūs jau mani tagad velkat iekšā priekšvēlēšanu kampaņā, lai gan es biju sev nosolījies — un to mans amats arī prasa — ka priekšvēlēšanu kampaņā es nekādā veidā, ne tieši, ne netieši, negribētu piedalīties. Es neesmu šodien noskaņojies runāt par tās vai citas partijas lomu un vietu šai procesā, es tikai gribētu teikt, lai visi vēlētāji ieklausās, kura partija sniedz priekšlikumus, kādā veidā realizēt visas šīs situācijas un kādā veidā Latviju vest tālāk pa Rietumeiropas civilizācijas ceļu, vai kuras partijas darbojas tikai pret to un to, bet faktiski neiestājas ne par ko. Un tāpēc es domāju, ka septembris varētu būt šis politisko partiju aktivitāšu mēnesis, dzīvosim — redzēsim.

— Un tomēr rezumējot — vai ir bijis pietiekami daudz konstruktīvisma no partijām?

G.Ulmanis:

— Nav bijis.

— Ulmaņa kungs, jūs jau mūsu intervijas sākumā minējāt aktuālās problēmas, respektīvi, valsts iekšējās problēmas un varbūt sezonālās problēmas. Viena no spilgtākajām, neapšaubāmi, ir graudu krīze un valdības rīcība šai graudu krīzē, jo joprojām nav izlemts, kā notiks valdības šī saucamā intervence — iejaukšanās graudu tirgū — un ko var sagaidīt zemnieki. Kāds ir jūsu viedoklis?

G.Ulmanis:

— Visā pasaulē ir viens princips, ne tikai Eiropā — ka zemkopība, lauksaimniecība bieži ir atkarīga arī no laika apstākļiem. Un, kaut arī mēs dzīvojam brīvā tirgus apstākļos, kad katrs zemnieks vai saimnieks atbild pats par savu rīcību un par to, ko viņš pērk un ko viņš pārdod, tādas zināmās, nu, dabas stihijas jeb dabas krīzes apstākļos, kāda ir arī šī vasara, valdībai uz laiku vismaz ir jānāk palīgā. Mūsu valsts iedzīvotājiem, pamatiedzīvotājiem, es pat teiktu, iedzīvotāju daļai, kuri lielā mērā ir gan mūsu identitāti nodrošinājuši, gan arī mūsu pastāvēšanu šobrīd. Un es uzskatu, ka valdības rīcība ir nokavēta, valdības rīcība šobrīd ir nepiedodami lēna un neizlēmīga, un man īsti nav skaidrs, kāpēc šis jautājums būtu jāizskata parlamentā. Jo šis ir jautājums, kurā valdības rīcībai pilnīgi pietika instrumentu, gan arī iespēju. Jo šeit nav jauni likumi jāizdomā, šeit ir tikai vienkārši zemniekam jāsamaksā, no zemnieka jāpaņem graudi, graudi ir jānoglabā, pēc tam ir jāslēdz līgums ar attiecīgiem dzirnavniekiem, lai šos graudus tālāk izmantotu, un par graudu apjomu šeit nevar būt runa, tas jau bija pirms gada zināms, cik šie graudi būs un kā viņi būs. Tikai neviens nevarēja prognozēt šos laika apstākļus. Es ļoti ceru, ka tuvākajās dienās valdība pieņems viskardinālākos un visnoteiktākos soļus un zemniekiem nevajadzēs nervozēt par to, ko viņi ir padarījuši šogad.

— Vai jūs esat arī nolēmis tikties ar premjeru Guntaru Krastu par šo jautājumu?

G.Ulmanis:

— Nē, jo šī lieta ir tik skaidra, valdībai tas ir skaidrs, tikai nevajadzētu valdībai šeit šo jautājumu izskatīt kā priekšvēlēšanu jautājumu, bet gan kā būtisku ekonomisku zemnieku dzīves problēmu.

— Vai jūs esat gatavs iesaistīties arī šī jautājuma risināšanā, ja valdība vēl vilcināsies?

G.Ulmanis:

— Tad es neklusēšu.

— Jā. Jau ilgāku laiku notiek polemika, tagad jau arī konkrēti savstarpēji pārmetumi par Valsts cilvēktiesību biroju un arī tā direktora Olafa Brūvera darbu. Tas jau ir ieguvis starptautisku rezonansi, kas nav par labu Latvijai. Kā jūs redzat šīs problēmas atrisinājumu?

G.Ulmanis:

— Es nezinu, vai jūs esat šos jautājumus šodien sagrupējuši tikai no valdības atbildības viedokļa. Bet tā nu iznāk, ka Cilvēktiesību birojs, kas bija ieguvis Latvijā ļoti pozitīvu slavu, tika atzīts gan Apvienotajās Nācijās, gan daudzās donorvalstīs, kuras palīdzēja šim Cilvēktiesību birojam, un tikmēr, kamēr Cilvēktiesību birojā nebija apstiprināta direktora, kotējās ļoti labi. Un tad vienā brīdī pēkšņi atklājās šajā Cilvēktiesību birojā vesela virkne nepareizu rīcību, un arī valdībai vajadzēja izanalizēt šo situāciju, sodīt vainīgos, ja nepieciešams, izdarīt organizatoriskas pārmaiņas šai Cilvēktiesību birojā, bet nedrīkstēja — tagad jau trīs četrus mēnešus — ļaut, lai Cilvēktiesību birojs savās problēmās vārās ar savstarpējiem apvainojumiem, savstarpējiem jautājumiem, jautājumu nerisināšanu. Un šobrīd daudzās valstīs, donorvalstīs, kas atbalsta šo Cilvēktiesību biroju, ir jau priekšstats, maigi izsakoties, diezgan bēdīgs, arī Apvienotajās Nācijās par mūsu Cilvēktiesību biroja darbu arī jau ir, manuprāt, diezgan daudz negācijas. Valdībai ir jāpieņem konkrēts lēmums, jāiesniedz šis lēmums Saeimai, un Saeimai ir likumā noteiktā kārtībā jāpieņem savs lēmums, un viss. Es nedomāju, ka tā būtu kāda ļoti sarežģīta problēma, tā ir cilvēciska problēma, bet ir nevēlēšanās šo cilvēcisko problēmu atrisināt.

— Kāds ir jūsu cilvēciskais redzējums par šī biroja darbu? Jo ne velti es jautāju to, respektīvi, bieži vien Cilvēktiesību biroja darbs tiek ne vien politizēts, bet arī varbūt mazliet sagrozīts idejiskā nozīmē, tas tiek uztverts ne vien kā cilvēktiesību, bet kā pilsoņu tiesību birojs.

G.Ulmanis:

— Redziet, cilvēka, tas ir Cilvēktiesību, biroja darbu nedrīkst politizēt un nedrīkst izmantot populistiskiem mērķiem, tam bieži vien ir jāveic uzdevumi, kuri populistiski vai sabiedriski nav populāri, tāpēc šeit ir jābūt ļoti precīziem, lakoniskiem un nedrīkst iesaistīties politiskās diskusijās un priekšvēlēšanu politiskajā kampaņā, ko, manuprāt, Cilvēktiesību biroja darbinieki bieži vien ir arī pārkāpuši. Tā varbūt ir laba skola, šim birojam ir jāveic sabiedrības konsolidācijas labā veicinošs darbs un vairāk nekas. Bet nedrīkstētu veidot, Cilvēktiesību birojs nedrīkstētu veidot vai piedalīties valsts politikas veidošanā, pretējā gadījumā viņi nonāks jau pretrunās starp to, kas viņiem ir jādara, un to, kā varbūt sabiedrība šodien to uztver. Un Cilvēktiesību birojam ir jāatceras, kas šo darbu apmaksā, — tā ir Apvienoto Nāciju palīdzības nauda, kas tiek dalīta visā pasaulē un kas tiek virzīta cilvēku interesēs neatkarīgi no to rases, nacionālās piederības vai kādiem citiem kritērijiem, bet, lai tiktu katras personības, katra indivīda cilvēka tiesības ievērotas valstī. Un es domāju, ka līdz zināmai robežai šis darbs tā arī tika virzīts, bet pēdējā laikā diemžēl tas ir sācis mazlietiņ šķobīties.

— Noslēdzot mūsu sarunu — kā jūs kā prezidents un arī kā Latvijas pilsonis varat vērtēt priekšvēlēšanu gaisotni, bez konkrētu partiju apskata, varbūt salīdzinājumā ar iepriekšējām kampaņām?

G.Ulmanis:

— Es domāju, ka viss iet savu gaitu, es teiktu, ir pietiekami korektas reklāmas, ir argumentētas uzstāšanās, es tagad varbūt to pozitīvo gribu izvirzīt. Es ceru, ka septembris arī tiks saglabāts tādā savstarpējās tolerances, korektuma un iecietības garā un ka tiks izvirzīts, ka visas partijas izvirzīs vienu jautājumu — ko tās ir gatavas darīt Latvijas nākotnes labā. Un tas ir pats svarīgākais, ne tik daudz varbūt kritizējot vai nopaļājot savus politiskos konkurentus vai oponentus.

Latvijas radio žurnālistam

Andrim Siksnim

(Pēc radioieraksta)