Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

Esam ne reizi vien pārliecinājušies, ka cilvēka lielākā bagātība ir zināšanas un prasme šīs zināšanas izmantot. Tā ir bagātība, ko nevar atņemt, tieši otrādi, jo vairāk tās izmantojam, jo labāk tās vairojas, veidojot tautas garīgo un intelektuālo potenciālu. Un ir jautājums — kur mēs smeļamies šo bagātību?

Cilvēcei izsenis ir radusies nepieciešamība uzkrāt zināšanu avotus, šodien mēs teiktu — veidot informācijas centrus, sākotnēji vienkopus uzkrājot ar roku rakstītās hronikas, baznīcu grāmatas, vēlāk veidojot grāmatu krātuves, kas tika nodēvētas par bibliotēkām. Vēsturnieki apgalvo, ka grāmatu krātuves idejas sākumi meklējami Ēģiptē jau trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, bet mūsdienu bibliotēkas priekšteci izveidojuši Atēnās Senās Grieķijas filozofi mūsu ēras ceturtajā gadsimtā.

Šodien rakstītais vārds ir tikai daļa tās informācijas, kuru ikdienā meklējam darbam, izziņai, izklaidei. Lai arī daudzi varam lepoties ar personīgajām bibliotēkām, tomēr dzīves ritms neļauj ilgstoši kavēties pie grāmatām. Bieži vien informācija nepieciešama dažu sutndu vai minūšu laikā, tādēļ īpaši aktuāls ir jautājums par informācijas pieejamību, kvalitāti, savlaicīgumu.

Mūsu globalizētajā pasaulē, kad cilvēks, neizejot no kabineta, savā datorā var teorētiski iegūt visu informāciju, tomēr nebrīnāmies, ka lasītāju skaits bibliotēkās nesamazinās, bet — tieši otrādi — ar katru gadu pieaug. Nacionālā bibliotēka — tā manā skatījumā ir oāze, kurā cilvēkam, kas apmaldījies milzīgajā informācijas tuksnesī, rast atbildes uz saviem jautājumiem, rast veldzējumu savai dvēselei, sajust līdzcilvēkus sev apkārt. Dzirdot vārdus "Nacionālā bibliotēka", iztēlē mēs redzam plašas zāles ar gariem plauktiem, modernas datoriekārtas, mākslas izstādes, studējošus jauniešus. To, ka tas tā ir realitātē, liecina arī šīs dienas konferences temats un tas, ka esam atraduši laiku, lai trīs dienas par šiem jautājumiem runātu.

Nacionālā bibliotēka sen vairs nav nacionālā vērtība, manuprāt, tas ir intelektuālais potenciāls, ko katra valsts iegulda arī kopējā Eiropas attīstībā, un šī konkurence mums dod iespēju būt atvērtiem, ieklausīties, dalīties vērtībās, izpratnē un pieredzē.

Domāju, ka ir vietā runāt arī par mūsu tautas vēsturi šajā kontekstā un kaut vai atcerēties to, ka mūsu varonis Lāčplēsis savos pasaules izzināšanas meklējumos arī nonāca bibliotēkā studēt senos Burtnieku rakstus. Mēs pamatoti lepojamies ar Atraitnes dēlu un ar savu lasīt un zināt kāri. Mēs lepojamies ar to, ka izglītota sabiedrība ir viena no mūsu svarīgākajām vērtībām ceļā uz Eiropas un pasaules struktūrām. Bet vai mēs apzināmies, kāpēc jau mūsu valsts pirmajā pastāvēšanas gadā tika nodibināta Nacionālā bibliotēka? Gribu atgādināt, ka tas notika 1919. gada augustā. Vai novērtējam, ka Nacionālā bibliotēka ir mūsu priekšteču gadsimtiem uzkrātās bagātības, ko esam saņēmuši, lai tās glabātu, vairotu un nodotu mantojumā nākamajām paaudzēm? Kādu mantojumu, kādu liecību par savu dzīves laiku atstāsim mēs?

Šodien, nākot uz šo konferenci, es nevarēju izvairīties no jautājuma, kas pēdējā laikā ir izraisījis spraigu domu apmaiņu un diskusijas sabiedrībā. Vai mēs uzcelsim savu Gaismas pili? Vai mēs esam gatavi to darīt, vai gribam to darīt, un vai sabiedrība mūs atbalsta šajā jautājumā? Es apzinos, ka Latvija joprojām ir grūtu pārmaiņu ceļā uz labklājību, līdzsvarotu ekonomiku un pārtikušu sabiedrību. Tomēr jaunās Nacionālās bibliotēkas celtniecība ir lēmums, kas mums jāpieņem nākamības vārdā, bērnu, mazbērnu izglītības un kultūras mantojuma vārdā. Vai mēs paredzam nodot mantojumā vien peļņu nesošus uzņēmumus un bankas? Mūsu bērni un mazbērni ir pelnījuši laikmeta prasībām atbilstošu bibliotēku — daudznacionālu zinātnes, kultūras, izglītības un sabiedrības integrācijas centru.

Šogad mēs atzīmēsim — jau esam sākuši to darīt — valsts pastāvēšanas astoņdesmitgadi. Šajos astoņdesmit gados mums ir nācies pacietīgi strādāt, nācies daudz ko lauzt un daudz ko būvēt no jauna. Tieši domājot par nākotni, ir nācies ieskatīties vēsturē, lai apliecinātu paši sev un pasaulei savu pastāvēšanu. Es gribētu aicināt, lai šajās trīs dienās mēs kaut vai daļēji izvērtētu vēsturisko pieredzi un pieliktu punktu daudziem pagātnes maldiem. Es gribētu aicināt, lai šī konference dotu ieguldījumu domai, ka katru dienu nodzīvojam ar domu par savu nākotni. Laikā, kad īpaši piedomājam par vienotu sabiedrību, gribu izcelt Nacionālo bibliotēku kā tautas vienotības un gara spēka vienotības simbolu.

Es gribētu šodien aicināt konferences dalībniekus domāt par to, ka ne celtniecības materiāli, ne bibliotēkas lielums, ne termiņi, ne celtniecības problēmas ir tas galvenais. Pats galvenais, man šķiet, ir sabiedrības apziņa un prasme to pārliecināt. Mēs nevaram cerēt šī Eiropas fenomena realizāciju arī savā valstī izdarīt uz kādiem svešiem pleciem, kaut arī draugu pleciem, mēs nevaram cerēt tikai uz draugu līdzekļiem, mums ir jāizdara tas pašiem, tātad par tautas līdzekļiem. Es gribētu vēlēt šai konferencei, lai tās rezultātā arī sabiedrība daudz dziļāk un plašāk ieklausītos šajā Eiropas fenomenā, es gribētu cerēt, arī Latvijas fenomenā. Lai jums labi veicas!

Runa konferences "Nacionālo bibliotēku celtniecības fenomens Eiropā" atklāšanā 1998. gada 24. augustā