INFORMĀCIJA

Latvijas ekonomika: vakar, šodien, rīt

No Ekonomikas ministrijas

1998. gada jūnija ziņojuma

par tautsaimniecību

Turpinājums. Sākumu sk. "LV" 216. nr., 23.07.98.; nr. 217/218. nr., 24.07.98.;

219/220.nr. 28.07.98.; 226. nr., 5.08.98.; 227.nr. 6.08.98.; 228/229.nr., 7.08.98.; 230. nr.,11.08.98.; 233/234. nr. 13.08.98.

238/239. nr. 19.08.98., 240. nr. 20.08.98.

 

Saturā

Saīsinājumi un mērvienības

1. Tautsaimniecības ekonomiskais stāvoklis

1.1. Makroekonomiskā attīstība un valdības politika

1.2. Galvenie ekonomiskās attīstības rādītāji

2. Ārējā ekonomiskā vide

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.1. Iekšzemes kopprodukts

3.1.1. IKP dinamika un prognozes

3.1.2. IKP nozaru griezumā

3.1.3. IKP agregētais izlietojums

3.2. Cenas un inflācija

3.2.1. Patēriņa cenas

3.2.2. Ražotāju cenas, būvniecības un eksporta cenas

3.3. Maksājumu bilance un ārējās tirdzniecības apgrozījums

3.3.1. Maksājumu bilance

3.3.2. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa preču grupām un pakalpojumu eksports un imports

3.3.3. Ārējās tirdzniecības apgrozījums pa valstīm

3.3.4. Ārējās tirdzniecības politika

3.4. Investīcijas

3.4.1. Kapitāls, investīcijas un uzkrājumi

3.4.2. Valsts investīciju programma

3.4.3. Ārvalstu tiešās investīcijas

3.5. Monetārā sektora attīstības rādītāji un valūtas maiņas kurss

3.5.1. Monetārā politika, banku sistēma un vērtspapīru tirgus

3.5.2. Latvijas banku sistēmas monetārie rādītāji

3.5.3. Valūtas maiņas kurss un Latvijas Bankas ārējās rezerves

3.6. Valsts fiskālais stāvoklis

3.6.1. Fiskālā politika un valsts parāds

3.6.2. Nodokļu ieņēmumu dinamika

3.6.3. Valsts kopbudžeta izdevumi

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

3.7.1. Iedzīvotāju personīgais patēriņš

3.7.2. Nodarbinātība un bezdarbs

3.7.3. Demogrāfiskā situācija un veselības aizsardzība

3.7.4. Nabadzība

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra un dinamika

4.1. Apstrādājošā rūpniecība

4.2. Transports un sakari

4.2.1. Autotransports

4.2.2. Ostu saimniecība un jūras transports

4.2.3. Dzelzceļa transports

4.2.4. Aviācija un lidostas "Rīga" darbība

4.2.5. Sakari

4.3. Būvniecība

4.4. Enerģētika

4.4.1. Pašreizējā situācija

4.4.2. Energoapgāde

4.4.3. Energoapgādes regulēšanas padome

4.4.4. Cenas un tarifi

4.5. Lauksaimniecība

4.6. Iekšējā tirdzniecība

4.7. Tūrisms

5. Ekonomiskās politikas prioritātes un reformas

5.1. Valsts ekonomiskās attīstības stratēģija

5.2. Integrācija Eiropas savienībā

5.3. Privatizācija

5.3.1. Privatizācijas tempi un ietekme uz tautsaimniecību

5.3.2. Akciju publiskais piedāvājums un valsts nodokļu parādu kapitalizācija

5.3.3. Pašvaldības īpašuma objektu privatizācija

5.3.4. Privatizācijas sertifikātu piešķiršana un izmantošana

5.3.5. Dzīvojamo māju privatizācija

5.3.6. Valsts īpašuma privatizācijas fonds

5.3.7. Īpašuma tiesību atjaunošanas gaita

5.4. Uzņēmējdarbības vide

5.5. Nacionālās programmas

5.5.1. Nacionālo programmu raksturojums

5.5.2. Eiropas savienības Strukturālo fondu apgūšana

5.6. Konkurences veicināšana un monopoldarbības regulēšana

5.6.1. Konkurences veicināšanas politika

5.6.2. Dabīgo monopolu tarifu regulēšana

5.7. Kvalitātes nodrošināšana

5.7.1. Kvalitātes nodrošināšanas nacionālā programma

5.7.2. Nacionālā standartizācija un metroloģija

5.7.3. Nacionālā akreditācijas sistēma

5.7.4. Patērētāju interešu aizsardzība

5.7.5. Tirgus uzraudzība

5.8. Reģionālā ekonomiskā attīstība

5.9. Statistika

5.9.1. Valsts statistiskā sistēma

5.9.2. Statistiskās informācijas pilnveidošana

6. Rekomendācijas uz izaugsmi orientētas ekonomiskās politikas īstenošanai

 

Saīsinājumi un mērvienības

a/s akciju sabiedrība

Baltā grāmata Eiropas komisijas izstrādātās rekomendācijas likumdošanas

saskaņošanai asociēto Centrāleiropas un Austrumeiropas

valstu sagatavošanai integrācijai Eiropas savienības ieköējā tirgū

CEFTA Centrāleiropas brīvās tirdzniecības asociācija

CEN Eiropas Standartizācijas komiteja

CIF cena preces cena, kuru veido preces vērtība, ieskaitot transporta

un apdrošināšanas izmaksas līdz importētājvalsts robežai

CSP Centrālās statistikas pārvalde

EBRD, ERAB Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības banka

EBTA Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācija

EM Ekonomikas ministrija

ES Eiropas savienība

FOB cena preces cena, kuru veido preces vērtība, ieskaitot transporta

un apdrošināšanas izmaksas līdz eksportētājvalsts robežai

GATT Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību

IKP iekšzemes kopprodukts

LAA Latvijas Attīstības aģentūra

LPA Latvijas Privatizācijas aģentūra

LR Latvijas Republika

LTP Latvijas Tūrisma padome

LZA Latvijas Zinātņu akadēmija

NVS Neatkarīgo valstu sadraudzība

OECD Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

PHARE Eiropas savienības ekonomiskās palīdzības

programma Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm

PRAQ Reģionālā kvalitātes nodroöināöanas programma

PTO Pasaules tirdzniecības organizācija

PVAS privatizējamā valsts akciju sabiedrība

PVN pievienotās vērtības nodoklis

SDO Starptautiskā darba organizācija

SEZ speciālā ekonomiskā zona

SIA sabiedrība ar ierobežotu atbildību

SVF Starptautiskais valūtas fonds

VARAM Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija

VIP Valsts investīciju programma

v/u valsts uzņēmums

DEM Vācijas marka

ECU Eiropas norēķinu vienība

Ls lats

USD ASV dolārs

kWh kilovatstunda

kVA kilovoltampēri

kcal, Gcal, PJ kilokalorija, gigakalorija, petadžauls

XDR Pasaules valūtu grozs, Starptautiskā valūtas fonda norēķinu vienība

 

3. Ekonomiskā un sociālā attīstība

3.7. Iedzīvotāju dzīves līmenis un nodarbinātība

Bezdarba līmenis ievērojami atšķiras dažādos valsts rajonos un pilsētās, un 1998. gada jūnija sākumā tas svārstījās no 3,1% Rīgā līdz 27,0% Rēzeknes rajonā.

Vissmagākā situācija joprojām ir Latgales rajonos un pilsētās. Rēzeknes rajonā tas 1998. gada jūnija sākumā ir sasniedzis 27%, Preiļu rajonā 22,4%, Balvu rajonā - 21,9%, Krāslavas rajonā - 21,2, procentus.

Kopumā reģistrētais bezdarba līmenis Latvijā ir zemāks nekā daudzās Austrum- un Centrāleiropas valstīs, kur 1997. gada beigās tas bija robežās no 7,2% līdz 16,3% (izņemot Čehiju un Igauniju).

Sagaidāms, ka valstī bezdarba problēmu risināšanu veicinās reģionālās politikas sekmīga realizācija un tajā skaitā īpaši atbalstāmo reģionu un brīvo ekonomisko zonu attīstība. Atbilstoši valdības akceptētajai nacionālajai programmai reģionos tiek radīta labvēlīga vide uzņēmējdarbības veicināšanai un tiešo ārvalstu investīciju piesaistei.

3.6. ielikums

Labklājības ministrija ir izstrādājusi vairākus projektus nodarbinātības problēmu risināšanai Latgales reģionā. 1998. gadā uzsāks individuālās uzņēmējdarbības uzsākšanas stimulēšanas programmas, kā arī realizēs ekotūrisma attīstības projektu Madonas rajonā. 1997. gadā uzsākts projekts "Brīvo zemju apmežošana - racionāla un perspektīva zemju izmantošana" Andrupenes pagastā. Jau 1997. gadā tas devis iespēju radīt 18, bet kopumā pavisam 70 jaunu darba vietu.

1998. gadā ir paredzēts ieviest jaunas bezdarbnieku apmācības formas jauniešiem-bezdarbniekiem, tai skaitā profesionālo izglītību ieguvušo jauniešu iesaistīšanu mācību praksē pie darba devējiem, jauniešu bez profesionālās izglītības iesaistīšanu apmācībā pie Latvijas Amatniecības kamerā reģistrētajiem amatniekiem.

Kopā ar Eiropas savienības speciālistiem nodarbinātības jomā un ES PHARE finansiālo atbalstu Labklājības ministrijā ir uzsākta jaunu aktīvās nodarbinātības politikas pasākumu izstrāde.

 

Vienlaikus darbaspēka mobilitātes paaugstināšanai nepieciešams veicināt dzīvokļu tirgus izveidošanos valstī, paplašināt izglītības un pārkvalificēšanās programmas bezdarbniekiem.

 

3.7.3. Demogrāfiskā situācija un veselības aizsardzība

Lai gan valsts ekonomiskā situācija stabilizējas, zemais iedzīvotāju dzīves līmenis joprojām negatīvi iespaido demogrāfisko situāciju valstī. Kaut 1996. gadā, salīdzinot ar 1994. gadu, jaundzimušo vidējais paredzamais mūža ilgums ir pieaudzis - vīriešiem no 60,7 līdz 63,9 gadiem un sievietēm no 72,9 līdz 75,6 gadiem, tas Eiropā ir viens no zemākajiem. Rietumeiropas valstīs vīriešiem paredzamais mūža ilgums pārsniedz 70 gadus un sievietēm - 80 gadus. Somijā vīriešiem šis rādītājs 1995. gadā bija 72,9 gadi, bet sievietēm - 80,4 gadi; Zviedrijā - attiecīgi 76,3 un 81,8 gadi. Rēķinot uz 1000 iedzīvotājiem, dzimušo skaits 1997. gadā bija tikai 7,7, bet mirušo - 13,6. Līdz ar to iedzīvotāju mirstība pārsniedza dzimstību gandrīz 1,8 reizes. Tomēr jāatzīmē, ka mirstības rādītājs uz 1000 iedzīvotājiem, sākot ar 1994. gadu, kad tas bija 16,4, pakāpeniski samazinās.

Pēdējos 7 gados iedzīvotāju mirstības cēloņu struktūrā krasu izmaiņu nav. Joprojām visbiežāk nāves cēlonis ir asinsrites sistēmas slimības (55-56%), tām seko ļaundabīgie audzēji (līdz 16%), ievainojumi, saindēšanās un ārējās iedarbes sekas (11-14%), elpošanas sistēmas slimības (2,8-2,9%) u.c.

Dzimstība nepārtraukti samazinās, sākot ar 1991. gadu, kad uz 1000 iedzīvotājiem vidēji dzima 13 bērni.

ANO Iedzīvotāju fonda un Labklājības ministrijas pētījumu rezultāti rāda, ka to cilvēku vidū, kuri nevēlas bērnus, 36% vīriešu un 30% sieviešu kā galveno iemeslu min grūtus sociālekonomiskos apstākļus. Mājsaimniecību budžetu pētījumi rāda, ka aptuveni 90% ģimeņu, kurās ir trīs vai vairāk bērni, dzīvo zem krīzes iztikas minimuma līmeņa.

Labklājības ministrijā drīzumā tiks pabeigta nacionālās programmas "Latvijas iedzīvotāji (tautas veselība un sociālā drošība)" izstrāde. Šīs programmas mērķis ir informācijas apkopošana par sociālās aizsardzības sistēmu un noteikt attīstības stratēģiju tautas veselības un sociālās drošības jomās.

Veselības aprūpē kopš 1996. gada uzsākta universālas, efektīvas un vienotas veselības apdrošināšanas sistēmas veidošana. Paredzēts darbu beigt 1998. gada beigās ar pāreju uz 5-7 reģionālo slimokasu sistēmu.

 

3.7.4. Nabadzība

Reformas negatīvās sekas Latvijā ir izaugsmes ieguvumu nevienmērīgais sadalījums, daļai iedzīvotāju nonākot nabadzībā. Kā atzīmēts UNDP sagatavotā izdevumā "Latvija. Pārskats par tautas attīstību, 1997", nabadzības apstākļos, no tautas attīstības viedokļa raugoties, tautai vairāk vai mazāk ir liegtas kādas izvēles iespējas un izdevības.

Nabadzība kā sociālekonomiska kategorija tiek aplūkota četros aspektos:

- iespēju ierobežotība sasniegt pieklājīgu dzīves līmeni;

- pamatizglītības trūkums;

- iespēju ierobežotība dzīvot ilgu un veselīgu mūžu;

- sociālā atstumtība.

Tas nozīmē, ka nabadzībā dzīvojošiem lielākā vai mazākā mērā ir liegtas izvēles iespējas sasniegt laikmetam atbilstošu līmeni minētajās dzīves sfēras.

Katru aspektu raksturo konkrēti kvalitatīvie un kvantitatīvie rādītāji.

Dzīves līmenis. To raksturo tā sauktā ienākumu nabadzība. CSP kopš 1996. gada rēķina trīs tiešos ienākumu nabadzības rādītājus:

- nabadzīgo skaita indekss (head-count ratio);

- nabadzības dziļuma indekss (poverty depth index);

- ienākumu nevienlīdzības indekss (Gini coefficient).

Nabadzīgo skaita indekss - ir nabadzīgo iedzīvotāju īpatsvars visu iedzīvotāju skaitā. Latvijā nav oficiāli noteikta nabadzības sliekšņa, tas ir, naudas līdzekļu apjoma uz vienu pieaugušo iedzīvotāju, kas tiek pieņemts par kritisko minimumu. ES Statistikas pārvalde par nabadzības sliekšņa kritēriju plaši lieto rādītāju, kas ir 50% no vidējā (ekvivalentā) patēriņa izdevumu apjoma, pārrēķinot uz vienu patērētāja vienību (pieaugušo patērētāju). Šis nabadzības slieksnis tomēr neļauj izdarīt secinājumus par nabadzību valstī, jo nav pamata apgalvojumam, ka pārējās iedzīvotāju daļas labklājības līmenis ir apmierinošs. Relatīvos nabadzības sliekšņus parasti izmanto valstīs ar augstu ekonomiskās attīstības līmeni. CSP savos 1997. gada rādītāja aprēķinos izmanto divus kritērijus: vienu kā minēts - pusi no ekvivalentajiem patēriņa izdevumiem (32 lati mēnesī) un otru - Labklājības ministrijas noteikto krīzes iztikas minimumu (54,50 latu mēnesī). Rādītāji aprēķināti, izmantojot ģimeņu budžetu apsekojumu datus (skatīt 3.29. tabulu).

 

3.29. tabula

Nabadzīgo skaita indekss (procentos)
	Personu skaits, kam patēriņa izdevumi
	zemāki par .
	krīzes iztikas	pusi no vidēji
	minimumu	ekvivalentajiem
	1996	1997	1996	1997
Visas mājsaimniecības	67,9	68,1	14,9	16,1
Pilsētās dzīvojošās mājsaimniecības	65,4	65,3	13,9	14,0
Laukos dzīvojošās mājsaimniecības	73,8	74,8	17,3	21,2
Mājsaimniecības dažādos Latvijas novados:
Kurzeme	73,7	72,6	16,9	18,4
Zemgale	74,8	73,4	18,3	17,7
Latgale	75,1	77,8	17,9	21,7
Vidzeme	70,1	71,3	15,6	17,1
Rīgas reģions	61,1	61,0	12,2	12,7

 

Zemākais nabadzīgo skaita indekss pārejas valstīs 1993. gadā bija Čehijā, un tas bija 1 (pēc 50% patēriņa izdevumu apjoma ekvivalenta). Polijā tas bija tuvs mūsējam - 12. Salīdzinājumam Krievijā tas bija 35, Kirgizstānā - 57.

Nabadzības dziļuma indekss raksturo nabadzības skaudrumu, tas ir, nosaka, cik lielā mērā trūcīgo mājsaimniecību ienākumi ir zemāki par attiecīgo minimālā patēriņa kritēriju. Kā rāda 3.30. tabulas dati, 1997. gadā mājsaimniecību patēriņš, kuru ienākums bija zemāks par krīzes iztikas minimumu, bija vidēji par 27% zemāks salīdzinājumā ar nosauktā kritērija apjomu jeb nabadzīgo iedzīvotāju vidējie ienākumi bija tikai 73% no krīzes iztikas minimuma.

3.30. tabula

Nabadzības dziļuma indekss (procentos)
	pēc krīzes	pēc puses no vidēji
	iztikas minimuma	ekvivalentajiem
		patēriņa izdevumiem
	1996	1997	1996	1997
Visas mājsaimniecības	26	27	4	4
Pilsētās dzīvojošās mājsaimniecības	24	24	4	4
Laukos dzīvojošās mājsaimniecības	30	32	4	5
Mājsaimniecības dažādos Latvijas novados:
Kurzeme	29	30	4	5
Zemgale	30	30	4	4
Latgale	30	33	4	6
Vidzeme	28	29	4	4
Rīgas reģions	22	22	3	3

 

Džini koeficients. Tas rāda, cik vienlīdzīgi valstī tiek sadalīti materiālie labumi. Džini koeficients tiek aprēķināts robežās no nulles līdz vieniniekam. Jo lielāka nevienlīdzība ienākumu sadalē, jo lielāks koeficients. Džini koeficients Latvijā parādīts 3.31. tabulā.

3.31. tabula

Džini koeficients
	1996	1997
Visas mājsaimniecības	0,30	0,31
Pilsētās dzīvojošās mājsaimniecības	0,30	0,31
Laukos dzīvojošās mājsaimniecības	0,27	0,30
Mājsaimniecības dažādos Latvijas novados:
Kurzeme	0,29	0,30
Zemgale	0,29	0,30
Latgale	0,27	0,28
Vidzeme	0,29	0,30
Rīgas reģions	0,30	0,31

Pēc Pasaules Bankas World Development Report 1997 datiem, šis rādītājs 1993. gadā Ungārijā bija 0,23, Čehijā - 0,27, Krievijā - 0,48.

Visi šie rādītāji liecina, ka samērā liela daļa Latvijas iedzīvotāju ir trūcīgi, un viņiem nav iespējams dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Ja salīdzina mūsu situāciju ar citu pārejas valstu stāvokli, tad redzams, ka nabadzīgo skaita indekss mūsu valstī tomēr ir augstāks nekā daudzās Centrāl- un Austrumeiropas valstīs, bet ievērojami zemāks nekā Krievijā un citās NVS valstīs. Ja aplūko iedzīvotāju ienākumu līmeni, tad nevar neminēt bezdarba problēmas (skatīt 3.7.2. sadaļu). Tās vistiešākā veidā iespaido ienākumu apjomus, ja ne visiem iedzīvotājiem, tad noteiktai daļai gan. Darbs ir būtiska saikne starp ekonomisko augsmi un tautas attīstību, jo augsme, kas rada bezdarbu, nāk par labu tikai šauram iedzīvotāju slānim, bet atstumj pārējos.

Izglītība. Tautas nabadzība ir ne tikai ienākumu trūkums, kas liedz baudīt pienācīgu dzīves līmeni, bet arī pamatizglītības nepieejamība. Parasti nabadzības kontekstā tiek aplūkoti tādi rādītāji: izglītībā iesaistīto bērnu skaits attiecīgās vecumu grupās, izdalot pamatskolas, vidusskolas un augstāko izglītību; skolēnu skaits vienam pamatskolas skolotājam, analfabētu īpatsvars u.c. rādītāji.

3.32. tabula

Skolēnu skaits mācību iestādēs (uz 10 000 iedzīvotājiem)
	Vispārizglītojošo	Augstāko mācību
	skolu .	iestāžu .
	1990	1996	1990	1996
Latvija	1321	1429	172	204
Baltkrievija	1469	1541	184	203
Bulgārija	1277	1163	179	232
Čehija	1260	1107	93	112
Igaunija	1435	1515	164	205
Krievija	1404	1505	190	201
Lietuva	1411	1437	179	159
Polija	1478	1507	115	152
Rumānija	1239	1239	83	112
Ukraina	1373	1392	170	192
Ungārija	1210	1115	65	82

Pēc 3.32. tabulas datiem redzams, ka mūsu valstī skolēnu skaits uz 10 000 iedzīvotājiem, salīdzinot ar 1990. gadu, pieaug. Raksturīgi, ka visās bijušajās PSRS republikās ir novērojama šī parādība, bet Austrumeiropas valstīs skolēnu skaits samazinās. Pieaug augstākās izglītības prestižs. Lai gan šie rādītāji mūsu valstij ir relatīvi labvēlīgi, tomēr pastāv vairākas problēmas šajā jomā. Pieaug bērnu skaits, kuri neapmeklē skolu. Nopietnas problēmas rada izglītības sistēmas nepietiekamais finansējums. Tas iespaido vispārējās izglītības kvalitāti, un laba izglītība var kļūt par elitāru parādību.

Veselības aizsardzība . Iespēja izvēlēties ilgu un veselīgu mūžu ir tautas attīstības būtiska sastāvdaļa. Pārejas valstīs tautas veselības pārmaiņas vislabāk raksturo mirstības rādītāji un ar to saistītie paredzamā mūža ilguma rādītāji (skatīt sadaļu 3.7.3.).

Salīdzinošie rādītāji liecina, ka Latvija ir gandrīz vidusmēra līmenī pārejas ekonomikas valstu vidū. Tomēr starpība starp mūža ilgumu Latvijā un visaugstāko rādītāju Eiropā (Zviedrijā 79 gadi) ir sasniegusi gandrīz desmit gadus.

1997. gadā veiktā ANO Iedzīvotāju fonda un Labklājības ministrijas pētījuma dati atklāj iedzīvotāju neapmierinātību ar savu veselības stāvokli. Daudzi Latvijas iedzīvotāji atzīst, ka viņu veselības stāvoklis nav apmierinošs: tikai katrs otrais to raksturo kā vairāk vai mazāk apmierinošu.

Salīdzinot izdevumus ģimenēs ar dažādu ienākumu lielumu, var konstatēt, ka bagātākā ģimeņu desmitdaļa veselības aprūpei tērē 15 reizes vairāk līdzekļu nekā vismazturīgākā, kaut gan ienākumi pirmajai ir lielāki tikai deviņas reizes. Veselības aprūpē nevajadzētu pastāvēt tik krasām atšķirībām. Mazināt arvien dziļāko nevienlīdzību tautas veselības jomā ir vistiešākais valdības uzdevums.

Sabiedrības līdzdalība . Zemais dzīves līmenis un nespēja atrast risinājumus, lai izrautos no esošās situācijas, izraisa sociālo atstumtību. Pilsoniskās sabiedrības nostiprināšanos joprojām stipri apgrūtina tas, ka eksistē zināms informācijas monopols zemā demokrātijas līmeņa dēļ. Tas rada atsvešinātību starp valdošo eliti un pārējo sabiedrību. Pēc socioloģisko aptauju rezultātiem, vairums iedzīvotāju joprojām neuzticas Saeimas deputātiem, tiesai, ierēdņiem, policijai un armijai. Neuzticību valsts iestādēm vairo ētikas un interešu konflikti un skandāli, kuros iesaistīti politiķi.

Korupcijas, interešu konfliktu un ētikas problēmas ir cieši saistītas ar vispārējās labklājības pieauguma iespējām, konkrēti, ar iekšzemes kopprodukta pieauguma tempiem daudz lielākā mērā nekā var liekties. Pēc SVF veiktiem pētījumiem, ekonomisko reformu efektivitāte valstīs ar augstu korumpētības pakāpi ir uz pusi zemāka nekā pārējās valstīs.

Nabadzību raksturojošo rādītāju analīze liecina, ka, kaut gan mums tie nav sliktāki kā lielākajai daļai pārejas valstu, tomēr tie ir ievērojami sliktāki nekā ES un citām attīstītām valstīm. Iedzīvotāju ekonomiskā un politiskā atstumtība, bezdarbs, valdības neelastība var palielināt politiskās iejaukšanās draudus tirgus ekonomikā, līdz ar to kavējot turpmāko attīstību. Iedzīvotāju nabadzība var būt viens no būtiskākajiem šķēršļiem, mūsu valstij iekļaujoties Eiropā.

 

4. Tautsaimniecības nozaru struktūra

un dinamika

 

4.1. Apstrādājošā rūpniecība 1

No kopējās pievienotās vērtības 1997. gadā rūpniecība ir devusi 21,2%. Tās ražošanas pieauguma temps pret 1996. gadu ir 7%. Tomēr jāatceras, ka šobrīd rūpniecība sastāda tikai 40% no 1990. gada apjoma, kad rūpniecībai Latvijas tautsaimniecībā bija noteicošā loma (skatīt 4.1. zīmējumu).

4.1. zīmējums

Latvijas iekšzemes kopprodukta un rūpniecības dinamika

(1990.g.=100)

 

Sākot ar 1996. gadu, ir vērojams pakāpenisks rūpnieciskās ražošanas pieaugums. Šī gada pirmajā ceturksnī rūpniecības produkcijas izlaide bija par 18,6% lielāka nekā 1997.gada pirmajā ceturksnī (skatīt 4.2. zīmējumu).

4.2. zīmējums

Rūpniecības produkcijas fiziskā apjoma izmaiņas

(pa ceturkšņiem, 1995.g. IV cet. = 100)

 

Galvenie rādītāji, kas raksturo rūpniecību, atspoguļoti 4.1. tabulā.

4.1. tabula

Latvijas rūpniecības rādītāji

(pieaugums salīdzinājumā ar iepriekšējā gadu, procentos)

	1994	1995	1996	1997
Produkcijas izlaide	-9,5	-4,3	4,1	7,0
Strādājošo skaits	-19,7	-7,5	-7,0	6,9
Darba ražīgums	12,7	7,5	11,9	0

Reālās mēneša vidējās darba samaksas izmaiņas - -0,7 -6,0 1,7

1997. gadā sāk palielināties reālā darba alga rūpniecībā. Darba algas līmenis nozarē ir par 5,7% augstāks nekā vidēji tautsaimniecībā. Rūpniecībā strādājošo gada vidējā neto darba samaksa 1997. gadā bija 93,39 lati (vidēji tautsaimniecībā - 88,34 lati).

Cenu pieaugums rūpniecības produkcijai bija lēnāks nekā vidēji tautsaimniecībā (skatīt 4.3. zīmējumu). Cenu pieaugumu bremzēja tas, ka rūpnieciskās ražošanas pieaugums tika panākts, galvenokārt palielinoties eksporta iespējām, un ārējā tirgū cenas mainījās lēnāk.

4.3. zīmējums

Dažādu cenu veidu dinamika (1995.g. 1.cet.=100)

 

Investīcijas rūpniecībā. Investīcijas rūpniecībā 1997. gadā bija par 121,5 milj. latu, tas ir, divas reizes lielākas nekā 1996. gadā. Lielā mērā investīciju pieaugumu var saistīt ar aktīvo privatizācijas procesu 1997. gadā. Visvairāk tika investēts pārtikas rūpniecībā. Tomēr, ņemot vērā tās lielo īpatsvaru rūpniecībā (37% no apstrādājošās rūpniecības pievienotās vērtības), jāatzīmē, ka intensīvāk tika investēts kokapstrādē, poligrāfijā, ķīmiskajā rūpniecībā, gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošanā un pārējo nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošanā.

1997. gadā strauji pieaug ārvalstu investīcijas rūpniecībā. Gada beigās uzkrātās ārvalstu investīcijas rūpniecībā bija 138,8 milj. latu jeb 26,1% no visām ārvalstu investīcijām Latvijā (1996. gadā - 17,1%). 1997. gadā gandrīz puse no visiem ārvalstu ieguldījumiem bija apstrādājošās rūpniecības uzņēmumos. Visvairāk tika investēts ķīmiskajā rūpniecībā - gandrīz 2/3 no visām ārvalstu investīcijām rūpniecībā. Ir jāatzīmē, ka Singapūras uzņēmēji par 45,4 milj. latu privatizācijas procesā iegādājās a/s "Dauteks" akcijas. Pārējie ieguldījumi bija pārsvarā pārtikas rūpniecībā.

Nozares kredītnodrošinājums. 1997. gadā ievērojami palielinājās uzņēmumiem izsniegto kredītu atlikumi rūpniecībā. Gada beigās tie bija 92,3 milj. latu (1996. gada beigās - 53,4 milj. latu). Ilgtermiņa kredīti pieauga straujāk - par 65,2%, īstermiņa - par 28,8 procentiem. Priekšroka tiek dota kredītiem ārvalstu valūtā, tie sastāda 56,7% no izsniegtiem kredītiem. Īpašuma struktūras maiņa. Privatizācijas gaitā palielinājies privātā sektora īpatsvars rūpniecībā. 1997. gadā gandrīz 90% produkcijas tika ražots privātā sektorā (1996. gadā - 80%, 1995. gadā - 71%).

Rūpniecības konjuktūras kopvērtējums 1 (konfidences rādītājs) 1998. gada aprīļa aptaujā ir pasliktinājies, un tas bija "-13" (gadu iepriekš "-9"). Raksturīgi, ka tas samazinājās galvenokārt lielos uzņēmumos, bet uzlabojās vidējos, mazos palikdams nemainīgs. Arvien skaidrāk parādās privātā sektora priekšrocības, jo privātā sektora rūpniecības uzņēmumiem konfidences rādītāji ir pozitīvi.

Kā galvenais ražošanu ierobežojošais faktors rūpniecībā tiek minēts nepietiekams iekšzemes pieprasījums (61% no apsekotiem uzņēmumiem). Nepietiekamu ārzemju pieprasījumu min 41% aptaujāto. Vēl arvien diezgan liels ir to respondentu īpatsvars (35%), kuri kā ražošanu ierobežojošo faktoru min finansiālās problēmas. Tomēr, salīdzinot ar 1997. gada aprīļa apsekojuma rezultātiem, kad šis rādītājs bija 48%, ir panākts ievērojams progress. Raksturīgi, ka pieaug to respondentu skaits, kuri uzskata, ka arī kvalificēta darbaspēka trūkums kavē ražošanas attīstību. 1998. gada aprīlī tā uzskatīja 16% no aptaujātajiem, bet pirms gada tikai 11 procenti.

Latvijas rūpniecības nozaru attīstību raksturo rādītāji 4.2. tabulā.

4.2. tabula

Latvijas rūpniecības nozaru galvenie rādītāji (procentos)

	Rūpniecības	Ražošanas	Eksporta
	pievienotās	apjoma pieau-	īpatsvars pro-
	vērtības struktūra	guma tempi	dukcijas izlaidē
	1996	1997	1996	1997	1996	1997
Pavisam	100	100	4,1	7,0	40,2	42,9
Pārtikas produktu, dzērienu
un tabakas ražošana	37,8	37,5	5,4	9,0	13,6	13,2
Tekstilizstrādājumu ražošana	12,8	12,3	31,0	5,6	68,8	74,3
Ādas un ādas izstrādājumu
ražošana	1,5	1,0	-3,0	-28,9	40,0	63,8
Koka izstrādājumu ražošana	13,3	15,4	18,0	9,1	62,1	70,7
Celulozes, papīra un papīra
izstrādājumu ražošana;
izdevējdarbība un iespiešana	7,4	7,9	8,8	19,9	26,2	27,0
Ķīmisko vielu, to izstrādājumu
un ķīmisko šķiedru ražošana	5,3	4,8	-8,5	-3,8	85,6	88,7
Gumijas un plastmasas
izstrādājumu ražošana	0,7	0,7	0,9	-9,4	55,1	69,6
Pārējo nemetālisko minerālu
izstrādājumu ražošana	1,7	1,5	-0,9	-1,1	41,1	41,7
Metālu un metālu izstrādājumu
ražošana	3,4	3,9	7,5	23,8	65,5	70,5
Citur neklasificētu mašīnu
un iekārtu ražošana	4,0	3,7	-10,5	-1,2	79,9	77,9
Elektrisko un optisko iekārtu
ražošana	4,0	4,5	-7,7	24,6	60,8	63,9
Transportlīdzekļu ražošana	4,5	3,2	-34,7	-28,9	50,3	35,8
Citur neklasificēta ražošana	3,6	3,6	-13,7	2,6	58,7	76,3