Anna Žīgure

Sešdesmito gadu sākumā

Deviņdesmito gadu beigās

1948.gada 25.augusta pievakare, kad nācu pasaulē, esot bijusi vējaina un lietaina. Tā stāsta mana mammiņa, kura tajā tālajā trešdienā pa Rīgas dzemdību nama palātas logu bija vērojusi veco liepu zarus. Neesmu izpētījusi statistikas datus un nezinu, cik zīdaiņu tajā gadā nāca pasaulē padomju republikā, kuru sauca par Latviju. To būtu interesanti uzzināt, īpaši salīdzinājumā ar pašreizējo demogrāfisko situāciju. Vai toreiz piedzima vairāk bērnu nekā šogad? Vai toreiz valdīja lielāka ticība nākotnei un tauta nebija iegrimusi depresijā, kā tagad apgalvo masu mediji, kam cilvēki tic? Vai ekonomiskā situācija bija vieglāka? Es nezinu arī to, cik no tiem zīdaiņiem, kas piedzimuši vienā dienā ar mani, kā arī viņu māmiņu un tēvu vardarbīgi izveda no Latvijas tajā naktī, kad mums apritēja septiņi mēneši — naktī uz 25. martu. Mēs nezinām arī to, cik latviešu bērnu tajā gadā piedzima bēgļu nometnēs vai mītnes zemēs.

Pirms piecdesmit gadiem, kad es piedzimu, Latvija būtu svinējusi savu 30.gadadienu, ja nebūtu noslepkavota.

Es piedzimu okupētā valstī, bet tādus vārdus tolaik un vēl daudzus gadu desmitus vēlāk lielākā daļa neiedrošinājās ņemt mutē. Manā mūžā pirmo reizi to skaļi izteica Mavriks Vulfsons — tas bija 1988.gada vasarā, un tajā augustā kļuvu četrdesmit gadus veca. Toreiz augustā vēl nebija nodibināta Tautas fronte, Ēvalds Valters vēl nebija uzvilcis karogu Rīgas pils tornī. 11.novembrī tūkstošiem cilvēku asarām acīs vēroja, kā paceļas un vējā atraisās mūsu sarkanbaltsarkanais — ar nepārvaramu un uzvarošu spēku. Neatkarīgā Latvija būtu svinējusi 70.gadadienu. Mana dzimtene joprojām bija viena no 15 padomju republikām. Tiesa, gaisā virmoja jaunas vēsmas, kas atbrīvoja dvēseli un izlaida domas no krātiņa.

Toreiz jau 10 gadus biju nostrādājusi Latvijas Rakstnieku savienībā — sākumā par konsultanti un neilgi kā ievēlēta par valdes sekretāri. Tā bija laime strādāt radošā kolektīvā, kur arvien akumulējās jaunas idejas un kas bija pastāvīgā ciešā kontaktā ar pārējo tautu. Kā visos laikos latvieši uzticējās dzejniekiem un prozaiķiem vairāk nekā citu profesiju pārstāvjiem. Tagad tas tā vairs nav. Varbūt tā ir laika prasība. Varbūt — normāla parādība. Tomēr žēl, ka zudis tas varenais virzošais impulss, kas radās, apvienojoties tautas dzīvajam un radošajam spēkam.

Blakus ikdienas darbam Rakstnieku savienībā tulkoju igauņu un somu literatūru, tam parasti atdodama vakara un nakts stundas un nedēļas nogales. Arvien bija jāsteidzas, kāds termiņš tuvojās un arvien nācās izvēlēties starp mājiniekiem un kārtējo grāmatu, kam drīz vajadzēja ieraudzīt dienas gaismu. Domāju, ka kopā esmu pārtulkojusi kādas divdesmit grāmatas, tai starpā arī bērnu un jaunatnes literatūru. Latvijas teātros ir uzvestas vairākas manis tulkotās lugas.

Izvēli mācīties somugru valodas diktēja liktenis un pašas griba. Mans tēvs Jānis Žīgurs, kura māte bija igauniete no Vīlandes, bija pazīstams tulkotājs no igauņu valodas un itin kā nejauši ievirzīja mani šajās sliedēs. Uz Tartu universitāti devos, kādas vakara domas mudināta, jo, vidusskolai beidzoties agrāk, nekā bija plānots (1966.gadā vidusskola bija jābeidz pēc desmitās klases), vajadzēja steidzīgi izlemt, ko darīt tālāk.

Universitāti pabeidzu 1972.gadā un, atgriezusies Latvijā, jutos vīlusies. Te nevienam nevajadzēja ne manas zināšanas, ne labo gribu strādāt Latvijai. Pēc triju mēnešu meklējumiem darbs tomēr atradās — tā laika žurnālam ‘’Padomju Latvijas Komunists’’ vajadzēja korektoru. Kaut arī nebiju pietiekami kompetenta, mani pieņēma darbā, kur aizvadīju piecus gadus. Darbdiena nebija pārāk noslogota, bet to tomēr nācās pavadīt darbavietā. Tur arī sāku tulkot.

Dvēseles spēks, ko man devis liktenis, ģimene, kaimiņi Mellužos, Pumpuru skola, universitāte, draugi un darbabiedri, ir palīdzējis arī tādās situācijās, kad piepeši jāsāk kas pilnīgi jauns. 1991.gada nogalē mani iecēla par Latvijas Republikas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Somijā un sākumā arī Igaunijā. Biju atjaunotās Latvijas pirmā vēstniece. Sievieti šādā darbā Latvija nekad nebija sūtījusi. Sešu gadu ilgais laikposms, kas beidzās šī gada martā, neapšaubāmi ir bijis intensīvākais, interesantākais un līdzšinējā dzīvē arī laimīgākais manā mūžā. Braukdama uz Somiju, nepratu izvirzīt citu mērķi kā vien nodibināt vēstniecību. Pēdējo pusotru gadu biju arī Helsinkos akreditēto vēstnieku vecākā, kas nozīmēja zināmu atbildību par visu diplomātisko korpusu.

Tagad, kad esmu atgriezusies Latvijā, redzu, cik daudz ir izdarīts, — visur nāk pretim darba augļi, kas sagādā gandarījumu. Piemēram, tās ir universitātes, skolas un mazpilsētas, kas atradušas draugus, arī robežpilsētas Valka un Valga, kuru draudzība un sadarbība dzimst lielās sāpēs. Tā ir mūsu valsts robeža un robežsargu mācības, kā arī vēl daudzas citas vietas un lietas. Tie ir tūkstošiem somu, kas šogad apmeklē mūsu valsti un tādējādi dod darbu mūsu cilvēkiem.

Pārstāvēdama mūsu valsti Somijā, svinīgās reizēs ar lepnumu nesu Latvijas piešķirto Triju Zvaigžņu ordeni. Starp Helsinkos akreditētajiem vēstniekiem laikam gan nevienam nebija savas valsts apbalvojuma. Tādējādi Latvija un arī es pati kolēģu acīs ieguvu īpašu cieņu.

Anna Žīgure

"Tīruma grāvjos steidzās ūdens. Tas bija ceļā uz lielāku upi, ezeru, jūru, lai atkal paceltos debesīs un pārvērstos lietū. Zirgs skatījās ūdenī un domāja par to, kā jūtas ūdens lāse. "Droši vien tai nemaz nav laika pārmīt kādu teikumu, ja reiz tā jāsteidzas," zirgs sprieda."

Astoņdesmito gadu beigās tulkojot somu rakstnieka Hannu Mekeles brīnišķo grāmatu "Zirgs, kurš pazaudēja brilles", Anna Žīgure nu nekādi nevarēja paredzēt, ka pēc neilga laika arī viņas dienas, tāpat kā šīs steidzīgās ūdens piles, tiks ierautas plašā straumē, lielos un dziļos ūdeņos. Kad sākās runas par to, ka Anna varētu kļūt par Latvijas Republikas vēstnieci Somijā, viņa, to nebūt nenoliedzot, atturīgi bilda: "Tas jau tikai, pateicoties manai somu valodai." Tolaik Anna šajā valstī jau bija pazīstama kā somu literatūras tulkotāja, kā abu tautu kultūras saikņu stiprinātāja. Atceroties šo laiku, Anna bilst, ka piekritusi kļūt par vēstnieci bez lielām bažām un šaubām viena iemesla dēļ — tobrīd mūsu jaunajā valstī neviens īsti nemācēja viņai izskaidrot, kas un kā būs jādara, kādi būs viņas pienākumi. Viss nāca strauji, un diplomātijas skolu vajadzēja apgūt ar pašas spēkiem, pašas prātu. Taču arī tad, ja Anna būtu zinājusi visu atbildības smagumu un dziļumu, viņa droši vien būtu izlēmusi tāpat. Jo šajā mazajā, pat trauslajā sievietē kā dzelzs atspere ir ieslēpts vēl viens spēks — griba. Griba paveikt, pārvarēt un nezaudēt.

Divi portreti līdzās — dzejnieks Edvarts Virza un Anna. Tā pati spītīgā piere un zods, stingrā lūpu līnija... Dzejnieks būtu bijis priecīgs par šādu mazmeitu. Bet nesagaidīja, aizgāja debesīs, gan tādējādi tiekot pasargāts no nežēlīgiem likteņa sitieniem, ko pārpārēm izcieta Annas vecmāmiņa dzejniece Elza Stērste.

Kad Annele ieraudzīja Latvijas sauli, ģimenes iepriekšējais dzīves ritums bija sagrauts. 1951. gadā Elzu Stērsti izsūtīja uz Sibīriju. Anna tagad teic, ka vislielākais garīgā spēka mantojums viņai tieši no vecmāmiņas.

— Tas bija viņas pasaules redzējums. Es atceros, kā viņa atgriezās no Sibīrijas, kā spēja tikt pāri grūtībām.

Dzīves veida maiņu no garīguma un inteliģences piesātinātas vides uz izdzīvošanas sūro ikdienu smagi, bet arī sīksti pārcieta māte Amarillis. Savukārt Annas tēvs Jānis Žīgurs, pazīstams tulkotājs no igauņu valodas, pat visdrūmākajiem brīžiem allaž gājis cauri ar nedzēšamu humoru un optimismu. Arī to Anna mantojusi, taču dvēselē dziļāk vērstu, atturīgāku. Tālab visi redzēja, cik viņai skaista un gaiša aug meitiņa Diāna, cik viņa allaž dzīvē stabila un līdzsvarota, bet tikai retais zināja, ka garus gadus pa pēdām sekoja neatlaidīgais pavadonis trūkums un ka patiesībā līdz astoņdesmito gadu beigām viņai pat nebija sava pastāvīga mājokļa. Kāpēc tas tagad būtu jāpiemin? Varbūt tālab vien, ka uz šīm atmiņām uzvedināta, Anna tūdaļ piebilst: " Būtībā jau tas nekas liels nebija. Citiem ir klājies grūtāk nekā man. Tagad, lūzuma laikā, atkal daudziem nav viegli." Šī sapratne ir daudzreiz vadījusi viņas rīcību, kad kādam vajadzējis palīdzēt. Latvijas vēstniece Somijā Anna Žīgure bija pirmā un vienīgā, kas pirms gadiem sešiem sadzirdēja ar asinsvēzi sirgstošo bērnu vecāku lūgumu un palīdzēja sagādāt aparatūru jaunas ārstēšanas metodes uzsākšanai. Tā nu var teikt, ka viņa kopā ar atsaucīgajiem cilvēkiem Somijā līdzējusi izdzīvot daudzām mazām dvēselītēm.

Par Annas spītīgo strādāšanu gribas runāt arī tādēļ, lai gaisinātu iespaidu, ka Ekselences spožums nācis tā viegli un pašsaprotami. Savas karjeras augstākajā virsotnē Anna palika tikpat vienkārša kā tulkotājas statusā vai Rakstnieku savienības valdes sekretāres amatā. Nu varbūt vēl mazliet vairāk pašcieņas un atturīguma. Rakstnieku savienības valdes sekretāres krēslā pavadīto laiku Anna piemin kā labu skolu Somijas laikam — proti, saspringts darba ritms ik minūti un Jāņa Petera paraugs, kā vērienīgi domāt un ātri pieņemt svarīgus lēmumus.

Pēc Somijas darba termiņa beigām daudziem par pārsteigumu Anna Žīgure izstājās no diplomātijas spēles. Kaut arī vēstnieka arods spoži apgūts, kaut arī iemantota somu mīlestība un cieņa ( tūrisma aģentūrā Jūrmalā vai ik dienas nāk tūristi un jautā — kur dzīvo "Anna Sigure", viņi vēlas redzēt to māju...), kaut arī karjeras ziņā viņai bija pavērta plašā pasaule.

Anna grib būt mājās. Latvijā. Šeit, kur atgūtas un atkal ziedošas ir tēvutēvu mājas Billītes Zemgales pusē. Tajās tagad saimnieko Annas mammiņa un brālis Eduards ar sievu. Anna grib rakstīt. Ne vairs tulkot, kaut arī ar viņas svētību latviešu lasītājs iepazinis divus desmitus igauņu un somu rakstnieku darbu. Somijā strādādama, Anna saprata, ka šajā valstī pārāk maz zina par tuvo Latviju, un tā ar lielu mīlestību tapa grāmata par mūsu tēvuzemi. Tā Annai atnesa lielu popularitāti. Tagad viņa iesākto turpina: raksta lielākajām somu avīzēm korespondences par norisēm Latvijā. Uz šo kaimiņvalsti Annu bieži aicina lasīt lekcijas. Viņa pati atzīst, ka Somija patiesi kļuvusi par viņas otrajām mājām. Jo vairāk tālab, ka Annai dzīvesbiedru, lielo sirsnīgo Juku Rislaki arī dāvāja Somija. Viņš ir lielākās dienas avīzes "Helsingin Sanomat" korespondents Baltijas valstīs. Un pilnīgi skaidri runā latviski... Jā, Anna beidzot grib būt noteicēja par savu laiku, būt savā ģimenē. Priecāties par mazdēlu Akselu, kuram drīz būs pieci mēneši.

Taču tas nenozīmē, ka Anna vairs netieksies uz lielajām straumēm. Viņa uzskata, ka ar savu pieredzi var būt ļoti noderīga Latvijai tepat, abpusēji līdzinot ceļu uz Eiropas Savienību. Eiropā nonāk ne vienmēr objektīvas ziņas par latviešiem un Latviju. Nereti, dzenoties pēc lētas sensācijas, šajā ziņā nepārdomātu informāciju sniedz arī preses izdevumi, aizmirstot par publicēto materiālu rezonansi ārpus valsts robežām. Iespējams, ka Anna iesaistīsies kādā projektā, lai palīdzētu Eiropai ienākt Latvijā.

Par ko vēl Annai, mājās pārnākušai, tagad daudz jādomā? Par to, ka daudzos no mums pietrūcis izturības un gribas pārvarēt apstākļu maiņu, ka pārāk daudz ir gaušanās, nevis strādātgribas un sīkstuma. Ka dažs politiķis nesaprot savu patieso vērtību, to, ka īstenībā ir tikai vētras viļņa virsotnē uzmests putu kamols. Ka pārāk maz mūsos ir latviskās pašapziņas un vēlmes latvietību ieviest un stiprināt. Anna ir darbarūķis ar analītisku prātu, un grib būt kopā ar tādiem pašiem ceļabiedriem. Kā steidzīgā pavasara ūdens tērcīte, kas steidzās uz jūru, lai paceltos debesīs un pēc tam pārvērstos auglīgā lietū.

Mudīte Luksa, "LV"

"Finnair" reisa Helsinki—Rīga atklāšanās ceremonijā Rīgas lidostā 1992.gada 30.martā. Lenti pārgriež somu politiķis Kalevi Sorga

Ar kādreizējo sūtni Jāni Tepferu Stokholmā 1992.gada februārī

1996.gada rudenī Latvijas vēstniece Somijā pēc ciemošanās pie pazīstamās cimdu adītājas Jetes Užānes no Helsinkiem nosūtīja uz Dzērbenes pagasta "Lejniekiem" šādu vēstuli:

Mīļā Jette!

Šodien atkal domāju par Jums. Pēc pagājušā gada vasaras, kad iepazināmies, man bieži par Jums jādomā. Patiesībā, protams, biju dzirdējusi Jūsu vārdu jau pirms gadiem. Redzēju Jūsu cimdu izstādi Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā astoņdesmito gadu beigās, bet deviņdesmit otrajā gadā, kad sāku strādāt Somijā, ieteicu šo izstādi Latvijas dienām Tamperē.

Pirms gada vasarā Zenta Fridrihsone lūdza, vai mēs ar Juku nevarētu viņu aizvest pie Jums. Jūs gadiem esat sarakstījušās, bet nebijāt tikušās.

Tā arī notika — augusta sākuma dienā sēdāmies mašīnā un, bažīgi vērodami tumšos padebešus, braucām pa skaisto Vidzemes šoseju. Zenta Fridrihsone par šo braicienu raksta tā: "Tas bija kā lidojums. Mākoņu grupējums netraucēja saules ceļu. Zilums debesīs tik intensīvs, ka to atspoguļoja ezeru ūdeņi, kuri pavīdēja starp mežu masīviem." Pie Bērzkroga nogriezāmies uz Vecpiebalgas pusi, tad pa baltu putošu lielceļu uz Dzērbeni. Tikai reizi taujājām pēc Jettes Užānes un "Lejniekiem", un klāt bijām.

Bažām nebija pamata, mūsu viesošanās laikā spīdēja spoža saulīte, saules apstarotas ir arī visas tās dienas fotogrāfijas. Jūs rādījāt cimdus, stāstījāt par savu dzīvi, par draugiem. Mēs sameklējām cimdiem fonu un izlikām kā izstādē. Man atkal gribas citēt Zentu Fridrihsoni, jo viņa, visu mūžu gājusi blakus māksliniekam, to prot izteikt vislabāk: "Krāsu nianses kā vissmalkākiem akvareļiem — pavisam nemanāmi baltais valdziņš pārslīd pelēkā un melnā. Meistares roka nemaldīgi to dara. Ir tapusi ķeltu rakstu izpēte — pēc shēmas izrēķinātā rindu sadalījumā. Tā ir improvizācija. Tā ir izjūtu likumsakarība."

Jūs atstājāt uz mums ļoti lielu iespaidu. Man līdz šim nebija gadījies sastapt cilvēku, kurš spēj izstarot pār apkārtējiem tik lielu un gaišu spēku. Vakar kādā somu žurnālā izlasīju teikumu: "Smagi slimi cilvēki bieži izstaro tādu mirdzumu, tiešumu un skaidrību, ko ikviens vēlētos redzēt sevī."

Es arvien redzu, kā Jūs sēžat zem vecajiem kokiem savā pagalmā, kur dobēs zied visdažādākās puķes. Pērn apbrīnojām rozīgi lillīgo liliju, bet šogad vēsā vasara skopi deva ziedus — vien no tuvējām pļavām vējš atnesa vīgriežu smaržu.

Jūs esat nākusi pasaulē, lai palīdzētu cilvēkiem. Tas ir tāds paradokss — būtībā viņiem vajadzēja palīdzēt Jums. Tas jau arī, protams, notiek, tomēr man ir tāda sajūta, ka Jūsu misija uz šīs zemes ir dalīt spēku un skaistumu un atgādināt par visu lietu nosacītību.

Juka saka, Jūs labi pazīstat cilvēkus, un arvien pārsteidzat viņus, gandrīz mirklī novērtēdama ikviena raksturu. Tiesa, Jūs runājat tikai par rakstura labo pusi. Viņš augstu vērtē Jūsu humora izjūtu, gan cimdos ieadīto, gan sarunās. Jūs pasakāt kaut ko un tad, aci piemiegusi vērojat, vai līdzrunātājs uztvēra domu. Juka ir pamanījis, kā Jūs interesējaties par vēsturi un mūsdienām. Kad tikāmies šovasar, Jūs gatavojāties nākamajā naktī skatīties olimpisko spēļu atklāšanas ceremoniju. — Man taču tas ir jāredz, — Jūs teicāt.

Pērn atsūtījām kartiņu no Somijas Polārā loka — ar ziemeļblāzmas krāsām. Šovasar Jūs nolikāt mūsu priekšā veselu kaudzi ar cimdiem, kuros bija ievīti somu raksti, bet viskrāšņākie no tiem bija ziemeļblāzmas krāsās.

Vakar Helsinkos, Malmi baznīcā, dziedāja vīru koris "Tēvzeme". Pēc tam man draudzei bija jāstāsta par Latviju. Diviem simtiem cilvēkiem rādīju Jūsu dotos cimdus un stāstīju par Jums. Divi simti somu priecājās par Jūsu adītajiem cimdiem un izjuta Latviju.

Mīļā Jette, nu ir klāt rudens. Šorīt agri no rīta staigāju gar jūras krastu. Svina pelēkais ūdens sitās pret tādām pašām pelēkām un gaiši rozā klintīm. Rudens vētra cenšas noraut vēl pēdējās skaistās lapas no vecajiem piejūras parka kokiem.

Nāk ziema. Viss aizsnigs, un ratiņos būs pārāk grūti izbraukāt pa sniegotajām takām. Jūs sēdēsiet pie loga un vērosiet, kā ziema pārņem pagalmu un dārzu, un laukus tur tālāk pie pamales. Jūsu pirksti kļūst nemierīgi, tie jau jūt jaunas krāsas un rakstus, kas vēl glabājas zemapziņā. Krāsnī rūc uguns, un mīļais kaķis ņurrādams palīdz piesildīt istabu. Radio un televīzija ienes istabā negantos pasaules notikumus. Ap Jums valda miers un skaidrība.

Tad atkal sniegi saplaks, sniegpulksteņi izsprauksies no zemes, lauki sazaļos un debesīs uzspurgs pirmie cīruļi. Jūs ieelposiet spēcīgo pavasara gaisu un kaisīsiet dobē puķuzirnīšu sēklas.

Sveicieni arī no Juka.

Anna Žīgure

Publikāciju apkopojums: Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore.

Foto: Gunārs Janaitis un Annas Žīgures albums