SAEIMĀ

Saeimas priekšsēdētāja uzskatā:

Par stāvokli valsts īpašuma privatizācijas jomā

Papildu informācija

Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju

1.

Likumu "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" Saeima pieņēmusi 1994.gada 17.februārī, un tas ir spēkā no 1994.gada 3.marta.

2.

Svarīgākie grozījumi likumā izdarīti:

— 1996.gada 24.oktobrī. Tie paredz privatizējamo uzņēmumu kreditoru parādu aizstāšanu ar akcijām vai kapitāla daļām jeb tā saukto parādu kapitalizācijas metodi.

Paredzēts arī ar 1997.gada 1.janvāri atzīt par spēku zaudējušiem likumus "Par piena pārstrādes uzņēmumu privatizāciju", "Par gaļas pārstrādes uzņēmumu privatizāciju" un "Par maizes ražošanas valsts (pašvaldību) uzņēmumu privatizāciju";

— 1997.gada 11.jūnijā pieņemtie grozījumi nosaka kārtību, kādā veicama zemesgabalu privatizācija.

3.

Svarīgākā iezīme visiem normatīvajiem aktiem, kas regulē privatizācijas procesu, ir ļoti plašu pilnvaru piešķiršana Privatizācijas aģentūrai un tendences šīs pilnvaras nemitīgi paplašināt.

Tā, piemēram, 1996.gada 24.oktobrī Saeimas pieņemtajos privatizācijas likuma grozījumos paredzēts, ka Privatizācijas aģentūra ne tik vien apstiprina valsts īpašuma privatizācijas noteikumus, bet arī "izdara grozījumus apstiprinātajos privatizācijas noteikumos pēc objekta pirkuma līguma noslēgšanas" (8.panta 1.daļas 7.apakšunkts).

Ar 1996.gada 24.oktobra grozījumiem tika arī sankcionēti grozījumi, kurus Ministru kabinets bija pieņēmis Satversmes 81.panta kārtībā. Šie grozījumi papildināja likuma 52.pantu ar jaunu otro daļu, piešķirot Privatizācijas aģentūrai tiesības aizstāt maksājumus latos par privatizējamo objektu ar maksājumiem privatizācijas sertifikātos, ja izpildīts kaut viens no trim nosacījumiem:

— ja ir samaksāta vairāk nekā puse no privatizācijas noteikumos noteiktās pirkuma maksas (jāatzīmē, ka runa ir par kopējo maksu latos un sertifikātos, tātad latos var būt samaksāta arī ievērojami mazāka daļa);

— ja ir veikti privatizācijas noteikumos paredzētie ieguldījumi;

— ja pusotru reizi ir palielināts uzņēmumā strādājošo skaits salīdzinājumā ar privatizācijas noteikumos paredzēto.

Jāatzīmē, ka šiem nosacījumiem faktiski ir visai simboliska nozīme, jo iepriekš minētais 8.panta 1.daļas 7. apakšpunkts būtībā atļauj Privatizācijas aģentūrai izdarīt jebkurus grozījumus apstiprinātajos privatizācijas noteikumos pēc objektu pirkuma līguma noslēgšanas.

4.

Plašās tiesības, kas piešķirtas Privatizācijas aģentūrai saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, faktiski realizē aģentūras valde. Valde sastā no ģenerāldirektora un 4 direktoriem.

Ministru kabinets 1997.gada 25.martā ar Noteikumiem nr.110 ir apstiprinājis Privatizācijas aģentūras statūtus, kas nosaka, ka valde ir lemttiesīga, ja tās sēdēs piedalās vismaz puse no valdes locekļiem. Ja balsis sadalās līdzīgi, tad izšķirošā ir ģenerāldirektora balss. Tādējādi iznāk, ka valdes lēmumu var pieņemt, ja par tiem balso ģenerāldirektors un viens valdes loceklis, diviem valdes locekļiem balsojot pret, bet vienam valdes loceklim sēdē nepiedaloties.

Likumā gan ir noteikts, ka Privatizācijas aģentūras darbības pārraudzību veic Ministru kabineta iecelta padome. Tomēr šīs padomes funkcijas faktiski ir ļoti ierobežotas, jo Statūti nosaka, ka valsts īapšuma privatizācijas noteikumus apstiprina valde, bet savukārt Statūtu 87.punkts nosaka, ka "padomei nav tiesību izlemt jautājumus, kuri ir valdes kompetencē...".

Tādējādi valdei ir piešķirtas tiesības ignorēt padomes lēmumus. Tādi piemēri ir bijuši vairāki. Svarīgākais no tiem bija 1995.gada pirmajā pusē, kad valde ignorēja padomes lēmumu par "Unibankas" privatizācijas noteikumu neatbilstību valsts interesēm. Un lēmumu par šo noteikumu neatbilstību valsts interesēm bija pieņēmusi arī Valsts kontrole.

5.

Mēģinājumi ierobežot Privatizācijas aģentūras, respektīvi tās valdes, pārāk plašās tiesības līdz šim ir beigušies ar neveiksmi.

Sakarā ar gaidāmo lielo monopoluzņēmumu privatizāciju un Privatizācijas aģentūras gatavotajiem "Latvenergo" privatizācijas variantiem, kuru atbilstība valsts un Latvijas iedzīvotāju interesēm ir visai apšaubāma, DPS frakcija šā gada 28.jnavārī iesniedza likumprojektu, kas paredzēja grozījumus likumā "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju", nosakot, ka valsts tautsaimniecībai svarīgu infrastruktūras uzņēmumu, kas ir dabīgie monopoli, kā arī valstij piederošo banku privatizācijas noteikumi vai noteikumi par valsts kapitāla daļu pārdošanu šajos objektos un bankās ir jāapstiprina Ministru kabinetam.

Šis priekšlikums sastapās ar toreizējo valdības koalīcijas partneru pretestību. Rezultātā 1998.gadā 2.aprīlī pieņemtajos likuma grozījumos tika pieņemts kompromisa variants, ka Ministru kabinets var noteikt atsevišķu valsts īpašuma objektu privatizācijas nosacījumus".

Tomēr tālākā likuma grozījumu tekstā noteikts, ka Ministru kabinets šos "nosacījumus var noteikt vai mainīt, kamēr nav apstiprināti konkrētā valsts īpašuma objekta privatizācijas noteikumi".

Tādējādi iznāk, ka šajā jautājumā pat Ministru kabinetam ir mazāk tiesību nekā Privatizācijas aģentūras valdei.