Domas

Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

8. Eiropas Savienības tālākā attīstība

Turpinājums. Sākums "LV" nr.216., 23.07.98., nr.217/218., 24.07.98.,

nr.219/220., 28.07.98., nr.221., 29.07.98., nr.223/224., 31.07.98., nr.225.,

04.08.98., nr.226., 05.08.98., nr.227., 06.08.98., nr.228/229., 07.08.98.,

nr.230., 11.08.98., nr.231/232.nr., 12.08.98.

8.4. Baltijas valstu

kandidatūru novērtējumi

Neatkarības atjaunošanas laikā kopīgais mērķis, kopīgais pretspēks pamodināja baltiešu tautās solidaritātes izjūtu, kas tagad ir krietni noplakusi, jo tā bija balstīta uz emocijām. Vai Baltijas reģionālo identitāti, kas šodien diezgan stabili pastāv kultūras jomās, varēs papildināt ar reģionālas tautsaimniecības sistēmas izveidošanu, ir jautājums, uz kuru visas valstis viennozīmīgi atbildējušas apstiprinoši, bet tikai kā starp suverēnām ES dalībvalstīm. Atzinumi par trijām Baltijas valstīm tapuši124, tie un to pirmās konsekvences ir noticis fakts. Nav panākta šo valstu kopības sašķelšana, drīzāk tām valstīm, kas lēnāk veic iekšējo reformu, pierādīts, ka reformas gaitas paātrinājums nes līdzi nopietnāku attieksmi no ES puses. Izslēgt greizsirdību un pārvarēt skaudību nav viegli, un tomēr nepieciešams to darīt, lai izpētītu, kāds izskatās Latvijas tēls tur, kur ir svarīgi, lai šis tēls būtu labvēlīgs Latvijai. Atziņa, ka īsā laikā paveikts gandrīz tikpat daudz progresa, cik lielākās un ilgāk nostiprinātās valstīs, resp., pārējās kandidātēs (ārpus Baltijas), nav tas mazākais kompliments Latvijas tautsaimniecības atjaunošanai un valsts pārvaldes izveidošanai.

Eiropas Komisijas Atzinums par Latviju satur daudz atsevišķu pozitīvu atziņu, bet uzskaitīto trūkumu arī ir daudz. Secinājums neierosināt tūlīt uzsākt sarunas par Latvijas iekļaušanos Eiropas Savienībā ir visai pamatots. Atzinumu nevar raksturot kā negatīvu vai kā noraidošu. Sarežģītais stāvokļa novērtējums atbilst sarežģītajai Latvijas tautsaimniecības realitātei. Daudzi netiešie novērojumi par Komisijas Atzinumu niansēm liecina, ka Latvijas kandidatūrai nebūt netrūkst pārliecinātu aizstāvju Eiropas Komisijas un Eiropas Savienības dalībvalstu aprindās. Atzinums nav arī "politiskais pasūtījums", jo tie sadzīves kultūras trūkumi, kas uzskaitīti Atzinumā par Latvijas pieteikumu, ir tādi, par kuriem iespējams lasīt Latvijas (latviskajā) presē līdz sātam. Šie trūkumi un nepilnības ir arī gandrīz karstākais privāto ikdienas sarunu temats. Šis Atzinums, cerams, varētu veicināt pāreju no problēmas konstatējuma cēliena uz problēmas atrisinājuma cēlienu.

Igaunijas gadījumā, kur realitāte nebūt nav mazāk sarežģīta kā Latvijā, Komisija saskatījusi diezgan pamata optimismam, lai dotu citu slēdzienu. Iemeslu tam ir daudz, ne mazākais no tiem — igauņu sabiedrības nepārprotamā vienotība par savas identitātes eiropeiskumu125. Atzinumā par Latviju nav tik skaidri un vienkārši formulēta latviešu sabiedrības apņemšanās iekļauties Eiropas Savienībā, kā tas lasāms Atzinumā par Igauniju. Jāteic, ka šāda remdena attieksme pret nopietnām lietām varbūt ir latviešu identitātes sastāvdaļa, diemžēl tā viegli pārprotama kā nevērība, pat kā augstprātība. Citāts no Igaunijas prezidenta Meri runas, kas iekļauts Atzinumā, ir lakonisks, lietišķs un viennozīmīgs, proti, Igaunija neprasa mīkstināt iekļaušanās kritērijus, tā nepieprasa "saprast" kaut kādus ārkārtējus apstākļus126.

Slovēnijas bijušais ārlietu ministrs jau 1993. gadā saskatījis to, ka modernajā Austrumu (bijušo sociālistisko) valstu pārveidē izslāņosies divi grupējumi. Vienā atradīsies tās valstis, kuras spēs elastīgi, ātri un lietišķi reaģēt uz jaunajiem uzdevumiem, un tās ātri iekļausies Eiropas Savienībā (savā rakstā jau 1994. g. bijušais ministrs precīzi "uzmin", pareizāk sakot, nojauš sekmīgā piecnieka vārdus).127 Šodienas pasaules straujums nepiedāvā otram valstu grupējumam, proti, tādām, kas lēni reaģē, kas jautājumus "līdz galam" izskata gausi, vietu pirmajās ekonomiski attīstītajās aprindās. Eiropeiski vieglais jēdziens "būt spējīgiem konkurēt" latviskā tulkojumā nereti pārtapis par "tikt galā ar konkurenci"128.

8.5. Iekļaušanās partnerība

Agenda—2000 process, novērtējot reālo attīstības stāvokli visās 10 AEVEV, secināja, ka nepieciešama jauna vienošanās, tā dēvētā Iekļaušanās partnerība129, kas papildinātu un pastiprinātu Asociācijas līgumu iedarbību. Viens no būtiskākiem šādas vienošanās mērķiem ir tā dēvētās Kopienas likumu un lēmumu kopas jeb acquis pārcelšana kandidātvalstu likumdošanā un šo pārcelto likumu ievērošana. Agenda—2000 definē acquis kā "juridisko un institucionālo sistēmu, ar kuras palīdzību Savienība īsteno tās mērķus"; tātad ES acquis communautaire ir:

— dibināšanas līgumi un ar tiem saistītie skaidrojumi un citi nosacījumi;

— dokumenti, kas parakstīti pirmsiekļaušanās laikā;

— konvencijas un citi instrumenti iekšlietu un tieslietu jomā, bez kuriem nav iespējams sasniegt Līgumā par Eiropas Savienību nospraustos mērķus;

— dalībvalstu pārstāvju un Asociācijas padomes tikšanās laikā pieņemtie lēmumi un panāktās vienošanās;

— starp dalībvalstīm panāktās vienošanās attiecībā uz Eiropas Savienības darbību;

— EK līguma 220. pantā noteiktās konvencijas un šīs konvencijas interpretējošie protokoli130;

— deklarācijas vai rezolūcijas, vai citas nostājas, ko pieņēmušas ES Padome vai (Ministru) Padome pēc attiecīgajiem dalībvalstu aktiem par kopienām vai Savienību;

— visas vienošanās vai konvencijas, ko noslēgusi jebkura no kopienām;

— visas vienošanās vai konvencijas, ko noslēgušas pašreizējās dalībvalstis ar jebkuru no kopienām;

— visas vienošanās, ko noslēgušas konkrētas dalībvalstis par šīm konvencijām;

— dalībvalstu iekšējās savstarpējās vienošanās ar mērķi īstenot iepriekšējos punktos minētās vienošanās un konvencijas.131

Iekļaušanās partnerības vienošanās (visas 10 kopā) parakstītas Briselē 1998. g. 30. martā. To konkrētais uzdevums, iedibinot progresa pārraudzīšanas mehānismu, ir padarīt efektīvāku sadarbību starp kandidātvalsti un Eiropas iestādēm. Iecere ir tādā veidā novērst to, ka Kopienas likumi un normas tiek pārceltas lēni vai arī tīri formāli, nevis pēc būtības. Tā kā Kopienas iestāžu apiešanās ar tām uzticēto naudas līdzekļu izmantošanu tiek bargi kritizēta, ar šo partnerības mehānismu iedarbināšanu cerēts padarīt līdzekļu izmantošanu lietderīgāku. Kopīgie šo līgumu principi ir:

— noteikta prioritāšu skala, kam jāizpaužas konkrētā Nacionālā programmā (ar laika termiņiem, kas dalās īsajos un vidējos termiņos); programmas mērķis ir darboties lietišķā veidā, ņemot vērā vietējās problēmas un iespējas;

— veicināt lietišķu paškritiku kandidātvalstī, paredzot konkrētus pasākumus, lai īstenotu Kopienas mērogā pieņemto Vienotā tirgus iedarbības pastiprināšanas plānu132;

— uzlabot informācijas izplatīšanos ārpus valsts ierēdņu aprindām, it sevišķi paredzot patērētāju un vietējās rūpniecības (dažādu tautsaimniecības jomu) pašorganizāciju iesaistīšanos procesā, kas pielāgos valsts struktūru Kopienas acquis (šīs aktivitātes nozīme parādās, vērojot nepilnības, kas līdz šim pamanītas PHARE darbībā).

Šobrīd Agenda—2000 kontekstā ir mainījusies PHARE programmas būtība. No tā sauktās "pieprasījuma virzītās programmas" tā mainījusies uz "virzīto programmu", resp., tādu, kurā priekšroka dota projektiem, kas aizpilda valsts un sabiedrības organizatoriskā aparāta, resp., valstiskās infrastruktūras nepilnības vai iztrūkstošo daļu. Tas nozīmē, ka PHARE programma tiks vērsta galvenokārt uz Eiropas integrācijas procesa nodrošināšanu valsts pamatu reformas, finanšu sektorā, vides aizsardzības jomā u.tml. Turpmāk PHARE Latvijas nacionālā programma būs saistīta ar Iestāšanās partnerattiecību dokumentu Accession Partnership un Acquis communautaire ieviešanas nacionālo programmu, kas būs Latvijas valdības noteikts rīcības plāns. Tas nozīmē, ka 1998., 1999. gada PHARE programmas līdzekļi būs galvenokārt orientēti uz Eiropas integrācijas procesa nodrošināšanu.

Kardināli jauna tendence PHARE nacionālo programmu ietvaros ir tāda, ka turpmāk PHARE resursi tiks fokusēti uz investīciju nodrošināšanu infrastruktūrā. Līdz šim tikai 25% no programmas kopējā apjoma varēja paredzēt investīcijām, šobrīd 70% programmas līdzekļu tiek novirzīti šim mērķim. Vēl viena PHARE programmas attīstības īpatnība, kas raksturīga tieši Baltijas valstīm, tajā skaitā arī Latvijai, ir decentralizācija. Tas nozīmē, ka atbildība ne tikai par vajadzību apzināšanu, bet arī par programmas praktisko realizāciju tiek novirzīta no Briseles uz Rīgu. Latvija ir pilnīgi atbildīga par to, kas ar PHARE programmu notiek Latvijā. Liela daļa administratīvā darba, arī vadības procesa, kas pašlaik ir Eiropas Komisijas (Briseles) kompetence, pamazām tiek nodota Latvijas rīcībā. Tā ir pietiekami liela uzticība no ES puses, kas liecina, ka Latvija ir pierādījusi savas spējas un prasmi izmantot piešķirtos līdzekļus atbilstoši mērķiem, atbilstoši programmas uzdevumiem. Salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā nepastāv problēma, ka ievērojami līdzekļi tiek zaudēti tikai tāpēc, ka valsts nav spējīga pateikt, kas tai nepieciešams, ka tā nespēj administrēt šo līdzekļu izmantošanu. Šobrīd uzkrājums jeb nobloķētie līdzekļi PHARE programmas ietvaros visā Viduseiropā un Austrumeiropā ir 2,5 miljardi ekiju (gada budžets — 1,2 miljardi ekiju). Tātad uzkrājums ir aptuveni divu gadu apjomā. Tas gan nav raksturīgi Baltijai. Bet ir valstis, kuras ir pilnībā zaudējušas savu gada nacionālo programmu tikai tāpēc, ka nav spējušas definēt, sagatavot un vadīt to.

Pēc šo Partnerības vienošanos spēkā stāšanās lielāko PHARE programmas līdzekļu daļu (orientējoši 70%) iecerēts veltīt projektiem, kas skar šādas tēmas: likumu satuvināšanu un saskaņošanu (harmonizāciju), tieslietu un iekšlietu problēmu risināšanu, arī uzmanību veltot nepieciešamām izmaiņām strukturālo reformu politikas izveidē un reģionālās attīstības veicināšanas politikas jomās. Pārējo (aptuveni 30%) līdzekļu izlietošanā prioritāte tiks piešķirta pasākumiem, kas veicinās valsts institūciju izveidošanu. Sevišķa uzmanība pienāksies to iestāžu iekustināšanai uz lietišķu darbību, kurām jāpārskata Vienotā tirgus noteikumu ievērošana. Zināms procents visu PHARE atbalsta līdzekļu būs atvēlēts, lai palīdzētu komercfirmām sagatavoties uz savas valsts iekļaušanos Eiropas Savienībā.

Iekļaušanās partnerība ir tikai daļa no daudz būtiskāka pirmspievienošanās procesa. Šo vienošanos uzdevums ir palīdzēt kandidātēm ar individuāli izstrādātām programmām (pēc mēra pašūtām). Šī procesa ievirze ir labvēlīga, toties tā nepazīst atkāpes, jo mērķis visām 10 kandidātēm ir viens un tas pats. Kā Eiropas Komisijas valdes loceklis Hanss van den Bruks izteicās, 1998. g. marta beigās uzrunājot visas 10 delegācijas, no ES puses būs pretimnākšana, lai palīdzētu jebkurai un ikvienai kandidātei pārvarēt īpašas problēmas ceļā uz iekļaušanos. ES izveidotā prakse, pieredze un tās juridiskais pamats netiks sagrozīts, vienīgi papildināts, lai uzņemtu jaunu, līdzvērtīgu partneri.133 Latvijas prioritātes šinī partnerībā noteiktas kā sekojošas nozīmīgas tēmas:

— pirmkārt, veicināt Latvijas sabiedrības integrācijas procesu;134

— otrkārt, attīstīt ekonomiku, lai tā varētu izturēt ES iekšējā tirgus konkurences spiedienu;

— treškārt, panākt efektīvu un strauju Latvijas un ES likumu tuvināšanu;

— ceturtkārt, nostiprināt administratīvo struktūru pārvaldi un izveidot iestādes, kas nodrošinātu Latvijas spēju pildīt dalībvalsts pienākumus.

Šīs prioritātes gandrīz viens pret vienu atbilst tām, ko Eiropas Komisija noteikusi arī Igaunijai. Lietuvas gadījumā mazāk uzsvērta sveštautiešu integrācija, toties tur konstatētas lielas problēmas ar Ignalinas AES un Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcu. Visās AEVEV Iekļaušanās partnerības vienošanās uzsvērts, ka jāpārvar vides aizsardzības normu problemātika rūpniecības jomās, arī lauksaimniecībā un pat tādā "banālā" jautājumā kā dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošana (Latvijā un Lietuvā, bet ne Igaunijā). Pašreizējā situācija, ja tā turpinātos, nozīmētu, ka ES dalībvalstu rūpniecības sektors pieļautu jaunajās dalībvalstīs nevienādu konkurences apstākļu iestāšanos. AEVEV konkurētspēja daudzās nozarēs balstās uz vides aizsardzības normu de facto neievērošanu. Kā visām 10 kandidātēm uz iekļaušanos ES, tā arī Latvijas virzībai uz šo mērķi ir jābūt straujākai un daudz efektīvākai, nekā to varēja saskatīt 1997. gadā, izlasot Eiropas Savienības iestāžu spriedumu par tā laika stāvokli un tā laika perspektīvām.

124 Nav domāts noliegt to, ka Polija ir Baltijas valsts, toties tās specifiskās problēmas, arī tās spēja tikt galā ar iekļaušanās procesu pilnībā atšķiras no pārējo triju Baltijas valstu rīcību noteicošā potenciāla.

125 Fakts, ka Igaunijā veiktās aptaujas liecina par "eiroskepticismu", nav jāuztver kā būtisks igauņu sabiedrības nostājas novērtējums; nav divi domu, ka tieši kosmopolitikāņu ekscesi, attēlojot ES kā kaut kādu PSRS līdzinieci (uzsverot tālāk iespēju pastaigāties pa ES "kopīgo māju", nepamanot to, ka šinī mājā katrā dzīvoklī runā savā valodā, kura ienācējam jāapgūst), izvirza pievienošanos ES kā ieganstu, lai legalizētu migrantu privilēģijas (nostādne, ko noraida Igaunijas politiskās aprindas, bet kas vilina pārmērīgi lielu daļu Latvijas politisko aprindu); nav arī divi domu, ka igauņu sabiedrībā latviskā pseidofilozofēšana par savas latviskās identitātes radniecību ar slāvu garīgumu nav iespējama.

126 Katrā Atzinumā izraudzīts vadoša valstsvīra izteiciens; Latvijas gadījumā tam trūkst pietiekamas nopietnības, lai to citētu, toties Igaunijas prezidenta teiktais angļu valodas oriģinālā skan šādi: ".. it is in the interest of Estonia like any other European country to meet those (Accession) criteria in all respects. We do not need concessions"; citāts pats liecina par liekvārdības trūkumu (liekvārdība ir viena no krievu politiskās šķiras visplašāk apsmietām raksturīpašībām).

127 Kādreizējā Slovēnijas ārlietu ministra D. Rupela raksts Slovenia’s shift from the Balkans to Central Europe , kas parādījās grāmatā: J. Benderly, E. Kraft, Independent Slovenia, St. Martin’s Press, New York, 1994.

128 Angliskais to cope pieļauj šādu tulkojumu, oriģinālais faire face ą la concurrence pieprasa elegantāku latvisku formulējumu nekā šo, kas figurē COM (97) 2005 tulkojumā latviski.

129 Autors atļaujas turēties pie šāda termina Accession tulkojuma; Latvijas Nacionālajā programmā integrācijai Eiropas Savienībā, ibid (84), konsekventi tiek lietots termins ‘Pievienošanās’.

130 Romas līguma 220. pantā noteikts, ka dalībvalstis, vienojoties savā starpā (divpusējie līgumi), nodrošinās savu pilsoņu korektu tiesisko statusu citās dalībvalstīs; atteiksies no divējādas aplikšanas ar nodokļiem; atvieglinās firmu un citu juridisko personu pārcelšanos no vienas valsts uz otru; atvieglinās informācijas izmaiņu attiecībā uz tiesas spriedumiem un arī uz šķīrējtiesas darbu.

131 Šis saraksts atbilst acquis communautaire definīcijai, kas atrodama Latvijas Nacionālajā programmā integrācijai Eiropas Savienībā, ibid (84).

132 Pieņemts 1997. gadā, skatīt arī šīs grāmatas 6. nodaļu.

133 Iekļaušanās partnerībām par godu Eiropas Komisijas DG I(a) izveidojusi atbilstošu mājas lapu Interneta serverī, kurā pieejami Partnerības principu un tekstu materiāli; par ES iekļaušanās procesu, skatīt H. van den Broek runu, teiktu 1998. g. 3. aprīlī Briselē, proti: Speech 98/67 Inaugural Session of the Screening of the Acquis; arī: Minutes of the General Affairs Council Meeting 30/31 March 1998.

134 Šeit latviešu tulkojumā manāma nopietna atkāpe no prasībām, proti, Eiropas Komisijas dokumentā (angliski) paredzēts "take measures to facilitate the naturalisation process to better integrate non-citizens including stateless children and enhance Latvian language training for non-Latvian speakers", kas Latvijas nacionālajā programmā pārtapis par "atvieglot naturalizācijas norisi, ieskaitot valodas apmācību"; turpretī ES prasības ir "veicināt naturalizācijas norisi (..) un pastiprināt latviešu valodas apmācības iedarbību", kas Latvijas "eirospeciālistu" aprindās nozīmē pastiprināt latviešu valodas apgūšanas vajadzību cittautiešiem ar to, ka latvieši turpinās runāt krieviski pie ikvienas izdevības.

9. Noslēgums — elastīga integrācija

Eiropas apvienošanās ideja ir ļoti sena. Esam ieskatījušies tās pirmatnējās izpausmēs, kuru mērķis ir visai nozīmīgs šodien: nodrošinot mieru, kas balstīts uz savstarpējo cieņu, Eiropas iedzīvotāji varētu vislabākajā veidā īstenot savu tautsaimniecisko potenciālu. Eiropa, šī Eirāzijas kontinenta rietumu daļas pussala un tās piekrastes salas, kur relatīvi mazā telpā, blīvi un cieši, pat savā starpā sajaukti dzīvo tik daudz dažādu tautu, ar ļoti daudzveidīgu kultūru, kas runā stipri atšķirīgās valodās, 20. gs. otrajā pusē atradusi praktisku apvienošanās veidu. Šinī grāmatā esam analizējuši apstākļus, kas veicināja gandrīz pārdrošo 1950. gada Šūmana Deklarācijas aicinājumu panākt starp franču un vācu tautām izlīgumu — kā mūžīgā miera pirmo posmu. Ja šo divu lielo ekonomisko formējumu attiecības ir stabilizētas, tas noticis arī tādēļ, ka blakus nostājās daudzas mazākas tautas un ekonomiskās vienības. Atrasts oriģināls starptautisko attiecību veids, kur integrācija līdzsvarota ar nacionālajām interesēm.

Eiropas Savienība, pretstatā Eiropas ekonomiskajai kopienai (un vēl divām kopienām), radās 1990’to gadu sākumā gan kā ekonomiskās integrācijas papildinājums, gan kā atbilde uz jauniem uzdevumiem politiskajās un arī ekonomiskajās jomās. Eiropas Savienības izveidošana apmierināja nopietnas ekonomiskās un politiskās intereses, bet ES radās, arī pateicoties spējīgu indivīdu konsekventai rīcībai. Šodien divi izaicinājumi nodarbina Eiropas Savienības tālākās gaitas veidotājus: pirmkārt, dalībvalstu ekonomikas atveseļošana; otrkārt, uzdevums pieņemt kā savējās Austrumeiropas un Viduseiropas valstis — un to skaitā arī trīs Baltijas valstis, kuru suverenitāti bija piesavinājusies sveša un nevēlama vara.

Kāda ir Eiropas Savienības nākotne? Uz šo jautājumu citādi atbild tie, kas šodien atrodas tās iekšpusē (arī viņu atbilde atkarīga no tā, cik šī Savienība atbilst indivīda materiālajām un garīgajām prasībām), nekā tie, kas atrodas ārpusē. Aktīvi pret šo visumā par ekonomiski veiksmīgu atzīto pasākumi reti kāds strādā1. ES dalībvalstis nodarbina jautājums, cik patiesi nopietna un sabiedrības slāņos dziļi izjusta ir AEVEV atteikšanās no sociālisma. Šīs bažas neattiecas tik daudz uz politiskiem procesiem, drīzāk tās centrējas uz ekonomiku — proti, vai sociālistiskajā sabiedrībā izglītotie šo valstu vadošie iedzīvotāji (masveidīgi, nevis individuāli) jau pārskolojušies, resp., gatavi radīt savas valsts (sabiedrības) bagātību, neiekrītot kārdinājumā tikai pārdalīt? Šīs pamatotās bažas par tādu iznākumu, ka bagātību pārdalīs visi, bet to radīs tikai Rietumos, nomāc tos, kuri šo problēmu pamanījuši. Krievijai visus pēckara gadus pārsteigumus sagādāja nedemokrātiskais, pat necilvēcīgais veids, kā Rietumu turīgās aprindas sevi aizstāvēja. Pat pārējās šo valstu aprindas saprata, ka tāda aizstāvēšanās bija visu Rietumu valstu sabiedrības slāņu interesēs, — šis ir tas sabiedrības saliedēšanās princips, kura reizumis šķiet pietrūkstam postsociālistiskajā Eiropas sabiedrībā2.

Kā reakcija uz pasaulē labi integrēto valstu izaicinājumu bija jāceļ Eiropas tautsaimniecības konkurētspēja pasaules mērogā. Izraudzītais līdzeklis bija ES Vienotā tirgus izveidošana, kas aptver visu dalībvalstu teritoriju. Loģisks papildinājums šai darba apstākļu, tautsaimniecības apstākļu vienādošanai — bet ne vienveidošanai, visiem ES pilsoņiem ir bijis vienotas valūtas ieviešana. 1999. gadā iesāksies pāreja uz vienu Eiropas valūtu. Veiksmīgi izmantot šo iespēju celt tautsaimniecības apriti ir ES dalībvalstu galvenais iekšējais uzdevums. Nav, protams, iespējams aizmirst arī reālās ES attīstības problēmas. Šinī grāmatā jau esam pievērsuši uzmanību Kopīgajai lauksaimniecības politikai — tās izveidošanai, attīstībai un tās reformai. Otra, varētu teikt, krietni lielāka, problēma ir cīņa ar bezdarbu. Tā ir bijusi viena no nedaudzajām Eiropas integrācijas procesa ne visai veiksmīgajām izpausmēm — līdz šim. Eiropas integrācijai pastiprināti jāiedarbojas uz tautsaimniecību, lai atrisinātu šo iesīkstējušo problēmu jau iespējami agri jaunajā, 21. gadsimtā. ES kopējās iestādes noteikušas visaugstāko prioritāti pārnacionāliem centieniem — tādiem kā informācijas straujāka apstrāde, jaunu iemaņu, jaunu preču, jaunu pakalpojumu veidu ieviešana dalībvalstu tautsaimniecībā. Šķietami vieglākais veids, kā to paveikt, proti, pārņemt ASV pieredzi, nozīmētu atteikšanos no Eiropas sociālā modeļa. Tikai saskaņota — bet ne vienveidīga — rīcība panāks, ka jaunie nodarbinātības veidi, dzenoties pēc darba efektivitātes, ievēros nacionālo specifiku un uzskatu daudzveidību.

Otrs Eiropas integrācijas problēmu loks skar dalībvalstu politisko dzīvi. Eiropas Savienības kā pārvalstiska veidojuma attiecības ar dalībvalstu tieslietām, iekšlietām, ārlietām un vispārējo drošību nozīmē tās ienākšanu ikdienas dzīvē. Tas izraisījis vaicājošu ES pilsoņu attieksmi, kaut gan absolūtais vairākums neredz alternatīvu ES pastāvēšanai un pat tās izaugsmei. Vienotais tirgus radījis jaunas problēmas, kuru atrisināšanai nepieciešama sadarbība tādās jomās, kur nacionālais lepnums, lielās atšķirības darba kultūrā un dzīves jēgas izpratnē prasa niansētas diplomātijas pielietošanu, lai tās saskaņotu. Viens iznākums ir tāds, ka Eiropas Savienības tautas cita ar citu iepazīstas krietni vairāk, nekā tas iespējams kultūras apmaiņas veidā. Tāda iepazīšanās nav veicinājusi nedz tautu staigāšanu, nedz šo kultūras atšķirību izzušanu. Šo atturīgo draudzēšanos var arī dēvēt par elastīgo integrāciju. Tā apzīmē tieksmi uz ciešāku sadarbību tikai to dalībvalstu starpā un tikai attiecībā uz tām jomām, kurās šīs valstis ieinteresētas. Pateicoties šādai elastīgai pieejai, nav nopietni iedomājama Eiropas integrācijas sasniegumu atcelšana.

Līdz ar politiskās sadarbības pastiprināšanu izvirzījies jautājums par Eiropas Savienības leģitimāciju, proti, vai ES kā institūcija, pateicoties savai varēšanai, nekļūst par autonomu politisku būtni. Šeit saredzams process, kas demokrātiskās valstīs pārliecina to pilsoņus par valdības tiesisko pamatu, kas izriet no šīs valdības spējām piešķirt tās pārvaldāmiem materiālo vērtību vai pat tikai simbolisku nozīmi. Šāda pilsoņu piekrišana papildu pārvaldes slānim atkarīga no tā, cik lietišķi šī pārvalde darbojas. ES tomēr netiecas kļūt par jaunu politiski integrētu formējumu; iespējams panākt kopīgu politiku, neejot pa vienveidošanas ceļu, ja spriež pēc iznākuma, nevis formāli. Sadalītajā Eiropā ārējās drošības apsvērumi noteica Eiropas integrācijas procesam neapšaubītu autoritāti — līdz brīdim, kad PSRS izira un Krievijas karaspēks atgriezās savā etniskajā dzimtenē. Austrumeiropas valstu iedzīvotāju rīcība 1980’to gadu beigās simboliski apstiprināja Eiropas integrācijas leģitīmo nozīmi: pūlis, kas triecās cauri robiem Berlīnes mūrī, gandrīz vienādā skaitā nesa rokās gan zilo ES karogu, gan apvienotās Vācijas karogu. Līdzīgā veidā visās AEVEV šo valstu pilsoņi savas valsts nākotni saista ar iekļaušanos ES. Agrīno 1990’to gadu populistiskās sajūsmas noplakums nāca pēc tam, kad atjaunošanās process iegāja tā lēnajā, grūtajā posmā. Iespējams pat, ka ne viens vien cerēja uz to, ka bagātā Rietumeiropa atbalstīs padomju sociālisma tradīciju piekopšanu ar cietas (konvertējamas) valūtas segumu.

AEVEV ienākšana Eiropas Savienībā ir process, kas rit krietni ātrākā tempā nekā pašas šīs integrācijas sākuma posms. Toreiz no Čērčila uzaicinājuma Cīrihē pagāja 10 gadi, līdz stājās spēkā Romas līgumi. Vēl pēc 10 gadiem sāka darboties Kopējais tirgus. Vienotajam tirgum bija lemts 25 gadus ilgs tapšanas laiks, kaut gan, līdzko politiskais segums tam bija panākts, pagāja vairs tikai nepilni 5 gadi, lai to izveidotu. Tātad nav pamata AEVEV pārmest to, ka lēni top viņu tautsaimniecības aprites celšana un tās pieskaņošana ES apritēm, — daudziem citiem ir arī bijis jāgaida uz stāvokļa pēdējo nianšu noskaidrošanu. Novērots, ka dažas AEVEV straujāk nekā citas virzās uz priekšu, pateicoties ļoti sarežģītiem apsvērumiem. Agenda—2000 izpildīja savu uzdevumu, atrodot visās 10 kandidātēs diezgan pamata optimismam, ka beigu beigās visas šīs valstis iekļausies ES. Tikpat netaisnīgi, cik būtu likt straujākam skrējējam skriet lēni, jo lēnais skrējējs nevēlas ātri paskriet, ir no lēnīgā prasīt, lai viņš kļūtu straujš (protams, šeit domāts, ka globālā iecere ir visiem beigu beigās skriet maksimāli ātri, cik tie fiziski to var).

Baltijas valstīm nācies ciest gan no sociālistiskās diktatūras patvaļas, gan arī no nepārtrauktas etniskas agresijas. Pazīstamais krievu aktieris P. Ustinovs, kas nodarbojas ar filozofēšanu populārā, pat populistiskā veidā, pielicis īpašas pūles, lai attaisnotu krievu tautas īpašību — vienmēr atrasties uz savas etniskās teritorijas robežas tādā kā uzbudinātā stāvoklī. Proti, lai cik daudzas mazākas tautas būtu "draudzīgi" ievienotas kopdzīvē, tās pēc tam izzudušas, šķietami lai padarītu krievu etnosu daudzveidīgāku, toties sadzīves ziņā diezgan neiecietīgi vienveidīgu.3 Protams, tāda korozīva masa apstājas, tikai atduroties vai nu pret fiziskām robežām (jūru, kalniem), vai pret daudz lielāku cilvēku kopu (ķīniešiem). Kā to pierādījusi somu tautas, arī poļu tautas pieredze, tā apstājas, kad vairs nespēj iespiesties kādā sabiedrībā kā ūdens akmens plaisās, lai tas vēlāk sasprāgtu. Praktiski viss 20. gs. pagājis, līdz Krievijai beidzot puspasaules mudinātai 1990’jos gados pavērusies iespēja ievērot saprāta robežas attiecībās ar saviem eiropiešu kaimiņiem. Padomju ledus laikmeta mēmajā klusumā Austrumu Baltijā neievēroja nedz cilvēka tiesības, nedz rūpējās par vietējo iedzīvotāju ekonomisko attīstību. Izplēnējot šis ledājs aiz sevis atstājis problēmas, kas tagad noslogo šos pašus tik ļoti nicinātos vietējos iedzīvotājus.4 Baltijas tautu saslēgšanās labklājības aplī ir iespējama vienīgi tad, ja tādam darbam ir drošība nākotnē saglabāties. Visu šo valstu iekļaušanās Eiropas Savienībā ir vienīgā garantija vietējiem iedzīvotājiem baudīt savas cilvēka tiesības, neatgriezeniski atbrīvojoties no Krievijas impēriskām varas struktūrām.

1 Ja neskaita krāpniekus un dažus eksaltētus ekstrēmistus. Vispusīgi ieskatoties ES iestāžu pieņemtajos lēmumos, arī sadalot tos pa tēmām, iespējams secināt, ka šodien vēl ir spēkā nacionālo interešu īpatnais sakausējums, daudzveidīgs, daudzpusīgs veselums, kas saglabā vietējo specifiku (tās stiprās puses); līdz ar to samazināta iespēja iespraukties ārējiem elementiem (skatīt, piemēram: W. Wessels, An ever closer fusion? A dynamic macropolitical view on integration processes, Journal of Common Market Studies, Vol 35, #2, June 1997).

2 Franciski biežāk sastopama iekšējā diskusija par postsociālistisko sabiedrību strukturālajām problēmām tiesiskuma izpratnē — skatīt, piemēram: B. Huchet, H. Malosse, Vers la Grande Europe, Bruylant, Bruxelles, 1996.

3 Skatīt: P. Ustinov, My Russia, MacMillan, London, 1983. Šī grāmata veica zināmu apskaidrošanas un pat propagandas darbu, jo tā parādījās laikā, kad PSRS vēsturnieku sniegums sasniedza neefektivitātes kalngalu: primitīvā lepošanās ar iekarošanu, kas bija PSRS vēstures aksioma, spēja vienīgi modināt Rietumu sabiedrības līdzjūtību pret iekarotiem, — toties, paskaidrojot, ka viss noticis it kā nejauši, it kā ar iekarotā piekrišanu, efekts bija lielāks.

4 Citāts: "The melting of the ice has revealed a terrible mess of environmental pollution and economic chaos carefully concealed by Soviet leaders and studiously ignored for decades by their Scandinavian counterparts in the interests of preserving the Baltic region from conflict." [Izkūstot ledum, atklājās briesmīgs vides piesārņotības un ekonomiskā haosa jūklis, kuru padomju vadoņi rūpīgi slēpa un to skandināvu partneri gadu desmitiem piesardzīgi ignorēja, nolūkā pasargāt Baltijas reģionu no konflikta.] (D. Kirkby, The Baltic World, 1772–1993, Longman, London and New York, 1995, 438. lpp.); citur šinī grāmatā atrodama atziņa, ka Baltijas tautu labklājības izturību garākā laika skatījumā noteiks saprātīgas tautsaimniecības attīstīšana un politiskā saprāta rašanās Krievijā, un arī, ka baltieši vieni paši ir par maziem, lai panāktu šādu modernās sadzīves normu apgūšanu Krievijā.

No Rīgas izdevniecībā "Junda" (redaktors Ivars Tirans) topošās Dr. Eduarda Bruno Dekšņa grāmatas "Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte"