Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98.

Pirmie latviešu nacionālie karogi

Marianna Lapiņa, dzimusi Straumenē, pirmo zināmo nacionālo karogu šuveja

Līdz ar pirmām revolūcijas dienām Valmierā Aleksandra ielā 9, pie Krēsliņa nama, kur es dzīvoju, plivinājās sarkani — balti — sarkanais karogs. Kad 13.martā 1917.g. sanāca Valmieras latviešu biedrībā Vidzemes zemes sapulce, pirmais nācionālais karogs plivinājās virs sapulces jumta. Aprīlī un maijā šis karodziņš propagandas nolūkos karājās virs tirdzniecības skolas jumta tirgus malā. Šīs skolas inspektors bija K.Kārkliņš, un man tur bija skolotāja vieta. Par pirmo nacionālo karogu man Valmierā bija jādod daudz paskaidrojumu, pie kam es stāstīju, ka karogus var taisīt kā ar sauli, tā bez saules. Pēc dažām diplomātiskām sarunām ar strēlniekiem jau aprīļa mēnesī strēlnieku pulkos parādījās nācionālie karogi. Ja man atmiņa neviļ, visi stēlnieku pulku 1917.g. nācionālie karogi bija ar sauli, darināti līdzīgi zemes sapulces karogam. Starpība bija tikai tā, ka saule še bija iekombinēta pašā karoga augšā un no saules bija redzama tikai puse. Saule bija strēlnieku krūšu nozīme, un tāpēc viņi labprāt lika to arī uz karoga.

Valmierā toreiz notika dzīva propaganda par nacionālo karogu, pie kam viņu ieteicām kā pilsoniskuma simbolu. Bezzemnieku sapulces gājienos aprīļa beigās starp sarkaniem karogiem pa ielām staigāja arī Vidzemes sapulces karodziņš, propagandēdams latviešu valsts domu. Biju priecīgi pārsteigts ka 1.maijā 1917.g. Valmieras pilsoņu nami greznojās ar nacionāliem karogiem: daudzi no tiem bija ar dzeltenu sauli. Ļoti elegantu sauli savam karogam bija uzšuvis tirgotājs Grasmanis.

Rīgā nacionālie karogi ieviesās gausi, un pirmie karogu nesēji bija latviešu strēlnieki. Kad aprīlī Vidzemes zemes padome ieņēma pili, to greznoja sarkan — balt — sarkanais karogs. Lai karogs ātrāki iekarotu Latviju, tam vajadzēja būt vienkāršam, bez saules, jo pēdējās attēls grūti iespējams. Bez tam cēsnieku vēsturiskajam karogam taču saules nebij. No Latviešu strēlniekiem un Vidzemes zemes padomes, no lielās Rīgas, kur satecēja visa neokupētā Latvija, jaunais karogs iekaroja visu zemi.

Bet notiek tā, ka kāda doma sākusi iet, aizceļo līdz pārspīlējumiem. 1917.g. sāka debatēt ne tikai kāds ir bijis nacionālais karogs, bet arī par to, kāds ir bijis šī karoga sarkanums. Es nezinu, kas bija tā gudrā galva, kurai noticēja, ka latviešiem nemaz nav bijis "nācionālas" īstas sarkanas krāsas, bet latviešu sarkanais ir — ķiršu brūns. Un latviešu karogam tad nu arī vajagot būt ķiršu krāsā.10 Kas ir bijuši dziesmu svētkos un redzējuši ugunīgi ģērbtās tautu meitas, sevišķi nīcietes, tie sapratīs, ka ķiršu brūnais nav nekāds nacionālais sarkanais, bet vienkārša rakstītāja vai mākslinieka kaprīze. Tas arī tagad Latvijas karogu padarījis brūnu, lai gan Latvijas valsts satversmē ir teikts, ka Latvijas karogs ir sarkans ar baltu strīpu. Ja var runāt par "ādas" sarkanumu (cēsnieku karogs bijis no ādas), tad tas gan drīzāk ir oranži sarkans.11

Valdības uzdevumā tagadējo Latvijas karogu ir zīmējis un noteicis mākslinieks Ansis Cīrulis. Viņa projektētais karogs ir netīri brūns, pie kam baltā krāsa aizņem tikai piekto daļu no karoga.12 Nevajag būt nekādam speciālistam, lai noteiktu, ka šāds karogs nav no skaistākajiem un — aiz mākslinieka vainas. Proporcija viens pret pieci nav aistētika. Pret šādu proporciju ir cīnījusies publikas garša, kas mūsu valsts pirmos gados vienmēr centās balto strīpu ieturēt platāku, un šī tauta bija policejiskiem līdzekļiem jāpiespiež izkārt Cīruļa darināto karogu. Atklāti jāatzīst, ka trīskrāsaino karogu vidū Latvijas karogs izskatās — pārāk nolietāts. Kad nāks laiks mūsu karogam atgriezt viņa pirmatnējo ugunīgumu!?

Var visādi skatīties uz mūsu karogu daiļumu, bet nav noliedzams, ka viņš spīdoši izkarojis sevim vietu zem saules. Pirmoreizi tas gājis tautā ne dzīves un saules spožumā, bet drausmīgā naktī un kaujā. Vēlāk zem viņa laužas uz priekšu latviešu pulki neatkarības cīņās un izkaroja mūsu tautai valsti un brīvu vietu zem saules. Zem šī karoga ēnas sanāca Vidzemes zemes sapulce, kas prasīja Latvijas daļu un tiesu, zem šī karoga mirdzošās lentas 1918.g. 18.novembrī nodibināja Latvijas valsti. Pirmsākumi karogam ir slavenības pilni. Vēlēsim, lai karoga gaitu līdz mūžībai pavada dzejnieka vārdi:13

"Cēlies augstāk, plīvojošais, kur zūd saulē debes jums.

Lai redz tevi, kas šo zemi kādreiz pārstaigās pēc mums.

Skrej pa priekšu pulkiem kaujā, brīvs pats, brīvus dari mūs.

Līdz ar sauli saules mūžu tavai tautai dzīvot būs."

Tīri cilvēciski saprotams J.Lapiņa sarūgtinājums, ka vēlāk oficiālais Latvijas karogs atšķirībā no viņa projektētā kļuva tumši sarkans. Vēlākajos gados visvairāk nepareizību sarakstīts par to, ka Lapiņa karogam baltā svītra bijusi 1/3 platuma no karoga. Viņš balto svītru bija iecerējis 1/3 no sarkanās krāsas platuma jeb 1/4 no karoga kopplatuma. Par to arī liecina viņa 1933.gadā Cēsu vēsturiskajam muzejam dāvinātais karoga mets.14

Interesanti, ka pirmajā karogā, kuru viņam šuva M. Straumane baltā svītra bija 1/5 no karoga platuma, kā to pēc vairākiem gadiem oficiāli apstiprināja valsts karogam. Tādējādi pirmais karogs jau bija mūsdienu krāsu proporcijās.

Ja Cēsis uzskatām par latviešu XIII gadsimta sarkanbaltsarkano krāsu dzimteni, tad mūsdienu Latvijas karoga pirmais prototips tapis pilsētā Gaujas krastos — Valmierā.

Ne mazāk interesanta kā šī karoga tapšanas vēsture ir arī tā turpmākais liktenis. 1917.gadā bērnu patversmi no Valmieras evakuēja uz Kazaņu, kur tai līdzi devās M.Straumane. Jānis Lapiņš arī drīz pēc tam aizbrauca uz turieni — kā vēlāk jokojis "pēc līgavas Mariannas", un pirmais Latvijas karogs pabija Krievijā. Līdz ar topošo ģimeni tas atgriezās Latvijā.

Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados karogs glabājās J.Lapiņa ģimenē. Kādu laiku tas it kā bijis ierāmēts aiz stikla un tādēļ stipri cietis. Trīsdesmito gadu sākumā karoga augšmalām nogriezta šaura strēmele, kas uzšūta uz kartona un nodota studentu vienotnei "Līdums", kura to 1933.gada 28.maijā dāvinājusi Cēsu muzejam līdz ar citiem Latvijas karoga vēsturei veltītiem materiāliem.15

Šo faktu apstiprina arī J.Lapiņa pašrocīgi rakstītā anotācija uz pirmā karoga fotogrāfijas otras puses.16

Karogs rūpīgi slēpts 1940./41.gada padomju laikā. Savukārt vācu okupācijas laikā, kad J.Lapiņa dzīvesbiedre un meita līdz ar evakuēto rūpnīcu, kur viņas strādāja, bija Vācijā, šis dārgums satīts kā mazs kabatas lakatiņš nēsāts līdzi zem drēbēm. Pēc otrā pasaules kara, kad viņas atgriezās Latvijā, tas joprojām gadu desmitiem bija jāslēpj, līdz "Trešās atmodas" laikā varēja parādīties ziņa par tā esamību.17

1997.gda aprīlī Mariannas un Jāņa Lapiņu meita Lija Poga šo karogu dāvināja, kā pati teica, "tēva dzimtās puses muzejam Cēsīs"18. Ar vairāk nekā astoņdesmit gadu veco karou varēja iepazīties Cēsu vēstures muzejā izveidotās izstādes "Sarkanbaltsarkanās krāsas Cēsu un Latvijas vēsturē" daudzie apmeklētāji.19

Speciālistu vērtējumā retas ir tās nācijas un valstis, kurām pēc tik sarežģītas un traģiskas vēstures saglabājies pirmais karogs. Latvieši un Latvija ir to skaitā.

Atmiņu stāstījumos saglabājušās ziņas arī par dažiem citiem pirmajiem sarkanbaltsarkanajiem karodziņiem un to popularizētājiem. 1916.gada pedējos mēnešos K.Skalbe ar J.Akurateru dzīvoja Rīgā, Ģertrūdes ielā 69, tā sauktajā Pīpiņa namā.20

Dzejnieks Edvarts Virza, šo laiku atceroties, vēlāk rakstīja:

"Šajā dzīvoklī gāja ļoti omulīga dzīve, kura norisinājās visvairāk ķēķī. Liels speķa cienītājs būdams, Skalbe še viņu čurkstināja cauriem vakariem uz pannas. Še tika runāts par dažādām Latvijas lietām un gaišā paredzēšanā atvērās viss tas, kas ar Latviju vēlāk notika. Še tika arī sastādīts krāsās un samērots arī tagadējais Latvijas karogs".21

Pie Skalbes pulcējās daudzi jaunie mākslinieki — Ubāns, Tone, Johansons, Struņķis, kuri deva savu iegūldījumu latviešu simbolikas izveidē un popularizēšanā. Tieši Valdemāra Tones vēlāk zīmētā pastkarte ar sarkanbaltsarkaniem karogiem mākslinieku aprindās kļuva par sava veida paraugu, izvēloties krāsu proporcijas.

Tāpat kā Akuraters, Skalbe un Virza arī jaunie mākslinieki pirms Ziemassvētku kaujām bija iestājušies latviešu strēlnieku pulkos.22 Pēc divdesmit gadiem, Ziemassvētku kauju atcerē, K.Skalbe rakstīja: "Mākslinieki, kas kopā ar dažiem rakstniekiem kalpoja latvju strēlnieku pulkos un kopā ar viņiem domāja vienas domas, sastādīja mūsu nacionālā karoga krāsas un samērus. (Tas notika manā dzīvoklī kādā vakarā īsi priekš Ziemassvētku kaujām.) Ejot uz kaujas lauku, viņi paslēpa sarkanbalto karodziņu zem saviem pelēkiem kareivju mēteļiem un nodeva to pazīstamiem virsniekiem, kuri kārtoja rotas uz cīņu. Latvju nacionālais karogs pēc daudziem gadu simteņiem kā jauna laika vēstījums parādās Ziemassvētku kaujās."23

Savdabīgas atmiņas par viena no pirmā sarkanbaltsarkanā karodziņa likteni uzrakstījusi Apvienotās latviešu strēlnieku bataljonu lazeretes žēlsirdīgā māsa Marta Celmiņa (1880 — 1937).

Šis aizkustinošais stāstījums "Strēlnieku lazeretes karodziņš" kā laikmeta liecība ir vērts, lai to šeit pasniegtu nesaīsinātu:

"Tas bija 1916.gada beigās vai 1917.g. sākumā apvienotā latviešu strēlnieku bataljonu lazaretē. Ieejot kādā rītā ievainoto virsnieku nodaļā, ieraudzīju augstu pie sienas, virs viņu gultām, mazu karodziņu sarkanbaltās krāsās. Kāds ievainotais virsnieks paskaidroja — tās esot Latvijas krāsas. Viņš karodziņu vakar vakarā tur uzkāris.

Ka latviešu senās krāsas bija balts un sarkans, to zināju, — bet tas bija pirmais Latvijas karogs, kuru redzēju. Karodziņš bija maziņš, tāds kā bērni savos svētkos viņu nes rociņās. No viegla mirdzoša zīda.

Ievainotie lazaretē mainījās. Citi izveseļojās, citus evakuēja. Nāca jauni. Karodziņš palika savā vietā. Bieži tas bija ievainotajiem par sarunu priekšmetu. Sakarā ar viņu daudzreiz tika sapņots par mirdzoši gaišām nākamām dienām.

Mazais karogs bija daudzu ciešanu un sāpju liecinieks. Bet tas redzēja arī apbrīnojamu varonību, ar kādu tās nesa. Un arī viskarstāko gribu doties atkal cīņās, bieži ar nedzijušām brūcēm. Viņš redzēja mūsu tautas varoni pulkvedi Briedi un daudzus daudzus citus.

1917.gadā, kad vāci augusta pēcpusdienā sāka apšaudīt Rīgu, lazarete bija pilna ar ievainotiem. Bumbas sprāga visapkārt, un ievainotos nevarēja atstāt lazaretē. Pienāca pavēle viņus sūtīt uz piestātni. Līdz vēlai naktij lazaretes personāls viņus sagatavoja aizbraukšanai. Ar smagu sirdi. Un smagas, dziļas skumjas bija arī ievainoto acīs. Kad pēdējo no viņiem uz nestuvēm iznesa pa durvīm, personāls ķērās pie lazeretes inventara iepakošanas.

Nezinu, vai kādreiz kādai slimnīcai ir bijuši tādi brīnišķīgi pašausti deķi, izrakstīti dvieļi un spilveņu pārvelkamie kā Latviešu srēlnieku bataljonu lazaretei. Tādi smagi mirdzoši linu palagi. Latvju sievietes darbs, dāvāts slimnīcai, kura dziedināja latvju kareivju brūces.

Atceroties gadījumu par slaveno Ziemassvētku kauju laiku. Sanitārs ziņo, ka veca māmiņa vēloties runāt ar māsu. Noeju lazaretes priekšnamā un ieraugu vecu māmulīti ar pašaustu seģeni ap pleciem. "Vai tu strādā pie ievainotajiem strēlniekiem?" viņa noprasa. Atbildu ar jā. Viņa izvelk no seģenes apakšas baltu aizsaini un izraisa no tā mīkstu spilvenu ar sniegbaltu linu pārvelkamo. "To tu tūliņ paliec kādam grūti ievainotam zem galvas," viņa saka, — "bet, saproti, tūliņ." Viņas vēlēšanās uz vietas tiek izpildīta. Bet viņai prasu, kā to sauc, — viņa noteic: "Kam tev mans vārds, esmu no laukiem, spilvens ir mans, un drēbīte pašas austa..." un ātri iziet pa durvīm.

Tādas mantas bija jāglābj un jāņem līdz. Vienas nakts laikā viss inventārs bija sapakots un sagatavots aizvešanai. Otrā dienā arī lazaretes darbiniekiem bija Rīga jāatstāj.

Gribējās vēl reizi redzēt mīļo slimnīcu. Izgāju cauri visām telpām, iegāju pārsienamā istabā, materialu istabā: viss tukšs un kluss un atstāts ... Ieejot visbeidzot virsnieku nodaļā, pašā mājas galā, ieraugu galīgi tukšā telpā augstu pie sienas mazo karodziņu. Tas klusi stāv savā sargvietā, un viņa skaistās krāsas silti mirdz pie baltās sienas.

Stāvu un skatos un skatos viņā, un kaut kur dvēseles dziļumos rodas un pamirdz sajūta, gaiša un silta: karodziņš nāks reiz atpakaļ.

Pieeju pie sienas, bet karodziņš ir augstu, un nav sasniedzams. Blakus telpā atrodu soliņu un ar pūlēm sasniedzu karodziņa kātu. Bet nevaru to noņemt un nolaužu ar laušanu. Ap kātiņu satītu, rokā, aizvedu to no Rīgas.

Karodziņš lazaretei visur nāca līdz. Māsas viņu sargāja kā savu acuraugu. Pazuda daļa no lazaretes inventāra. Pazuda personāla mantas. Bet karodziņš palika dzīvs.

Lazarete bija Kaugurmuižā, pie Valmieras. Viņa pēc tam bija Tērbatā. Vienmēr viņš rokās tika aizvests no vienas vietas uz otru. Un visur viņš stāvēja izkārts slimnīcas telpās.

Kad ar vācu ienākšanu Tērbatā, lazarete bija jālikvidē, inventāru izdevās pārvest uz Cēsīm, kara invalīdu sanatorijai. Arī karodziņš aizgāja turp.

Bet vācieši sāka interesēties par sanatoriju. Baidījos par karodziņa likteni un paņēmu to līdz uz mūsu dzīvokli Priekuļu lauksaimniecības skolā.

1918.gada 18.novembrī, Latvijas proklamēšanas dienā, pār balto skolas namu pacēlās uz Cēsu pusi Latvijas valsts lielais karogs. Mazais karodziņš plivinājās dzīvokļa augstā logā uz Cēsu — Dzērbenes lielceļu un Vaives gravu.

Tad nāca lielinieku laiks. Lielinieku varas vīri ieradās dzīvoklī, kratīja, arestēja. Karodziņa viņi neatrada.

Slavenās Cēsu kaujās ap Priekuļu skolu plīsa granātas un skolas logus izurba ložmetēji. Tanīs dienās nesāju karodziņu vienmēr sev klāt, baidījos viņu atstāt.

Kad uzvarētāji, Ziemeļlatvijas kareivji gāja gar Priekuļiem, karodziņš atkal plivinājās vaļējā logā.

1919.gada rudenī, Bermondta laikā, Latvijas Sarkanais Krusts atvēra Rīgā plašu slimnīcu ievainoto dziedināšanai. Liela daļa no Apvienotās Latv. strēln. bataljona lazaretes bijušā personāla atkal sastapās, sniedzot palīdzību Latvijas atbrīvotājiem, varonīgās nacionalās armijas ievainotiem.

Slimnīcas atvēršanas dienā karodziņš tika nonests turp, un māsas to izkāra slimnīcas telpās. Viņš atrodas vēl tagad tur. Garajos gados viņš nav mainījies. Arī nolaustais kātiņš viņam palicis."24

Tāds bija šī strēlnieku karodziņa "dzīvesstāsts" līdz 1923.gadam, kad M.Celmiņa rakstīja atmiņas, bet trūkst ziņu par tā turpmāko likteni.

Bez šiem iepriekš aplūkotajiem atmiņu tēlojumiem dažkārt sastopamas nekonkrētas ziņas par vēl citiem sarkanbaltsarkano krāsu lietošanas gadījumiem ap 1916.gada Ziemassvētku kauju laiku, bet, precizējot šo informāciju, izrādījies, ka tās attiecināmas uz mazliet vēlāku laiku — pēc Februāra revolūcijas 1917.gadā. Diemžēl nav arī sastaptas fotogrāfiskas liecības par šā laika nacionālo krāsu lietošanu. Tādēļ mūsu karoga vēstures izpētē vēl jo lielāku nozīmi iegūst iepriekš publicētās atmiņas, bet, jo īpaši, caur gadu desmitiem saglabātais pirmais nacionālais sarkanbaltsarkanais karogs.

10 Turpat. To ieteica O.Voits un L.Laicens.

11 Tas saistās ar Atskaņu hronikā minētā vārda "hūte" iztulkojumu, jo vāciski Haut ir āda. Šādi šo vārdu bija tulkojis O.Voits, bet vairāk šim jautājumam pievērsies J.Sanders (Latviešu Balss.-Nr.12.-1932.g.27.martā).

12 Šķiet, ka te ir runa par 1917.gada Latviešu mākslas veicināšanas biedrībā pieņemto lēmumu balto svītru zīmēt 1/5 no karoga platuma, kurš vēlāk kļuva par valsts karoga oficiālo attiecību.

13 Tās ir rindas no Edvarda Virzas dzejoļa "Karogs".

14 Cēsu Vēstures muzeja pirmskara inventāru grāmatā (tagad Cēsu vēstures muzeja zinātniskā arhīvā Nr 8) ar Nr 477 reģistrētais zīmējums anotēts: "J.Lapiņa 1916. gadā projektētā Latvijas nacionālā karoga zīmējums krāsās iegūts 1933.g. maijā no J.Lapiņa". Šķiet, ka tas speciāli zīmēts nevis 1916.g., bet vēlāk. Pēckara gados, pēc zīmējuma izņemšanas no fondiem to saglabājusi E.Berkholce un 1997.g. tas nodots atpakaļ Cāsu vēstures muzejam.

15 1925.gadā dibinātā Latvijas Universitātes studentu vienotne "Līdums" (1935.gadā tajā bija 110 biedru un 47 vecdraugi) izkopa latviskas studentu tradīcijas, katru pavasari veicot kādu sabiedrisku darbu pašu spēkiem un līdzekļiem. 1933. gadā tā izgatavoja, galvenokārt no Kara muzejā esošajiem priekšmetiem, par karoga vēsturi fotokopijas. Fotogrāfijas un citus materiālus (ap 50 gab.) uzdāvināja Cēsu muzejam, lai Cēsīs kā latviešu karoga dzimtenē veidotos karogam veltīta ekspozīcija (nodaļa). Šādu dāvinājumu saņēma arī Kara muzejs Rīgā. Padomju okupācijas laikā lielākā daļa šo materiālu bija jāiznīcina. No iznīcības tos paglāba Cēsu muzeja darbiniece Erna Berkholce, kura tos 1997. gadā atdeva atpakaļ Cēsu muzejam. Diemžēl arī viņai nebija iespējams paglābt visus eksponātus. Par minēto pirmā karoga strēmeli saglabājies apraksts pirmskara fondu inventāra grāmatā (tagad Cēsu muzeja zinātniskā arhīvā Nr8) 33.lp.2.p.

16 Pirmskara Cēsu vēstures muzeja Inv.Nr 171.

17 Stradiņš J. Trešā atmoda.-R.,1992.-183.lpp.

18 Tagad Cēsu vēstures muzejā

19 T.Pumpuriņa veidotā izstāde bija apskatāma no 20.maija līdz 18.novembrim.

20 Akuraters J. Skalbe strēlnieks un politiķis.- Grām. Kārlis Skalbe.1879-7.11.-1929. Svētku raksti.-R.,1929.-89.lpp.

21 Virza E. Skalbe strēlnieku pulkos.- Grām.: Kārlis Skalbe. 1879.-7.11.-1929. Svētku raksti.- R.,1929.- 50.lpp.

22 Turpat.

23 Skalbe K. Zemes dēli.- Jaunākās Ziņas.-Nr3-1937.g.5.janvārī.

24 Latviešu Strēlnieks.-1923./24.g. Nr1.- 15.-16.lpp.

"Brīvības pavasaris"

Iepriekšējās nodaļās apskatītie latviešu sarkanbaltsarkanā karoga darināšanas un lietošanas gadījumi bija epizodiski, un tā krāsas kā savas apzinājās samērā neliela latviešu tautas daļa. Pēc 1917. gada Krievijas Februāra revolūcijas sākās tā plašākā "iešana tautās". Šī karoga izplatība notika samērā īsā laika sprīdī, bet latviešu "ceļš" pie nācijai vienveidīga karoga nemaz nebija tik vienkāršs. No vienas puses tas vairāk izpaudās kā tautas spontāna pašdarbība, kad sarkanbaltsarkanās krāsas dažādās proporcijās izmantoja sapulcēs, mītiņos un demonstrācijās. Par to mēs varam pārliecināties tā laika fotoattēlos un avīžu ziņās. No otras puses šīs krāsas popularizēja laikrakstos notiekošā polemika par nacionālā karoga izskatu. Bez tam arī mākslinieki centās ietekmēt šo procesu, mēģinot nonākt pie vienveidīgas karoga krāsu proporciju izveides. Saprotams, ka šāda veida karoga attīstības un izplatības gaitas dalījums ir nosacīts, jo dzīvē šie procesi notika savstarpējā mijiedarbībā.

1917. gada Februāra revolūcija1, kas aizsākās ar Petrogradas strādnieku streikiem un demonstrāciju, noveda Krieviju pie carisma krišanas un Pagaidu valdības izveidošanas. Revolūcija bija nākusi pēkšņi. Tā bija tautas sacelšanās, un to nebija vadījusi kāda noteikta politiska partija. Kaut gan ieilgušajā karā ierautās Krievijas stāvoklis joprojām bija neskaidrs, tomēr impērijas tautās tā uzjundīja milzīgas cerības uz labāku nākotni. Izveidotajā Pagaidu valdībā pārsvars bija mērenajām, pilsoniskajām partijām, bet šai valdībai bija niecīga vara. Izveidojās divvaldības situācija, jo blakus valdībai no revolūcijas pirmajām dienām Petrogradā aktīvi darbojās "strādnieku un kareivju deputātu padome", kas uz savu roku izdeva armijai un iedzīvotājiem saistošas pavēles. Šajā padomē vara atradās sociāldemokrātu un sociālrevolucionāru (eseru) rokās. Lielinieku (boļševiku) ietekme padomē šajā laikā vēl bija maza. 1. martā minētā padome izsludināja savu "Pavēli Nr.1", kas galīgi sagrāva cariskās Krievijas armijas disciplīnu. Pēc šīs pavēles visās karaspēka vienībās noteikšanu ieguva kareivju vēlētas padomes. Kareivji ieguva tiesības atcelt un ievēlēt virsniekus. Šīs izmaiņas skāra arī latviešu strēlnieku pulkus. Ņemot vērā, ka tās bija īpašas, nacionālas karaspēka vienības, te disciplīna, kaut ar grūtībām, tomēr saglabājās ilgāk. Ar laiku lielinieku dezorganizējošā ietekme pastiprinājās arī latviešu pulkos.

Pēc revolūcijas pirmais tautas sajūsmas vilnis izpaudās grandiozās civiliedzīvotāju un karaspēka demonstrācijās ar sarkaniem karogiem un plakātiem. Tādas notika visā Krievijā, gan lielpilsētās, gan provinču mazpilsētiņās un citās apdzīvotās vietās.

Rīga, kur notika Latvijā plašākās demonstrācijas ar karaspēka piedalīšanos, nebija izņēmums. Šeit latviešu strēlnieki, tāpat kā citas kareivju daļas, vāca naudu sarkanās drēbes iegādāšanai un šuva karogus. Revolūcijas karogi bija ne tikai pulkiem, bet arī mazākām karaspēka apakšvienībām.2

1 Jauno valdību Valsts domes priekšsēdētājs M.Rodzjanko izveidoja 27.februārī. Pēc jaunā stila - 12.martā. Tādēļ literatūrā dažkārt sastopams arī apzīmējums Marta revolūcija. Šajā dienā Petrogradā nodibinājās arī "Strādnieku un kareivju deputātu padome."

2 Grīnvalds P. Manas strēlnieku laika atzīmes.- Grām.: Latviešu strēlnieki. Latviešu veco strēlnieku dokumentu un atmiņu krājums.-6.sēj.-R.,1939.- 2979.lpp.

Pirmais nacionālais karogs mūsdienās

Lija Poga nodod Cēsu vēstures muzejam saglabāto pirmo nacionālo karogu