Saeimā

Vakar:

notika Saeimas ārkārtas sēde, kurā tika izskatīts jautājums "Par kritisko situāciju labības tirgū". Runāja Ministru prezidents Guntars Krasts, deputāts Edgars Bāns un citi

"Par kritisko situāciju labības tirgū"

Ministru prezidents guntars krasts:

1. Priekšvēlēšanu maratons ir sācies, un visiem politiķiem ir vēlēšanās parādīt savas rūpes par saviem vēlētājiem, kuru vidū ir daudz lauksaimnieku un ar lauksaimniecību saistītu lauku iedzīvotāju.

Tāpēc masu informācijas līdzekļu uzmanības centrā ir nokļuvuši labības audzētāji un dažu publicistu izpratnē"sliktā" valdība, kas no visiem labības audzētājiem nenopērk visus izaudzētos graudus vai nepavēl to izdarīt visiem labības pārstrādes uzņēmumiem. Valdība, kurai neesot skaidras lauksaimniecības attīstības un labības ražošanas attīstības programmas, kura negribot atjaunot sociālisma principus, norīkojot, cik katram labības audzētājam kāda labība ir jāizaudzē, kam un kad viņam ir jāpiegādā un kad un kā ar viņu jānorēķinās, un kura nesaprotot, ka šogad ir īpašs gads. Tas viss labākajā gadījumā atgādina vairāksolīšanu, ar neesošiem resursiem un atlikto maksājumu pērkot nepelnītu popularitāti, bet sliktākajā gadījumā jākvalificē kā blefs.

1.1.

Tāpēc varbūt ir labi, ka šo jautājumu šodien apspriež Saeimā, lai apzinātu izdarīto, vienotos par kopēju problēmas izpratni, vērtējumu un rīcības programmu.

Jo dažu labu no reālajiem pasākumiem situācijas uzlabošanai var veikt vienīgi Saeima, pieņemot izmaiņas likumos.

1.2.

Jāatzīst, ka tagad labības audzētājiem patiešām ir saspringta situācija, jo jāvāc raža un tajā pašā laikā jāplāno ražošana nākamajam gadam.

Šā gada ražas novākšanas sezonu līdztekus tradicionāli normālajām tehniskajām un darba organizācijas problēmām raksturo vēl vairāki citi faktori:

* slikti laika apstākļi, kas samazina izaugušo potenciālo ražu un tās kvalitāti, neļauj to novākt un palielina ražošanas izmaksas;

* sākotnējas lielākas pārtikas labības ražas prognozes, salīdzinot ar tās patēriņa apjomu iekšējā tirgū, kas samazina vai pat izslēdz nepieciešamību labības pārstrādes uzņēmumiem konkurēt savā starpā, piedāvājot lauksaimniekiem iespējami labākus pārdošanas noteikumus, jo piedāvāto graudu apjoms pārsniedz šo uzņēmumu gada ražošanas apjomus;

* sliktais stāvoklis pasaules labības tirgū, kas izpaužas cenu samazinājumā līdz pēdējo triju gadu laikā nepieredzēti zemam līmenim un, no vienas puses, ierobežo iespējas pārdot produktu pasaules tirgū, bet, no otras puses, palielina iespējamo konkurenci no importētās produkcijas puses;

* Saeimas pieņemtās izmaiņas likumā "Par norēķiniem par nepārstrādāto lauksaimniecības produkciju", kas neattīstīta produkcijas tirgus apstākļos, kad nav izveidojušies kooperatīvi vai citas privātās uzņēmējdarbības formas labības tirdzniecības uzņēmumi, ierobežo iespējas šī sezonālā produkta pircējiem atrast savstarpēji pieņemamas norēķinu un savstarpējās kreditēšanas risinājumus, ja šajā procesā netiek meklētas likuma apiešanas iespējas.

1.3.

Jāatzīst, ka labība ir nozīmīga, pat nozīmīgākā augkopības preču produkcijas daļa Latvijas lauksaimniecībā.

Kā liecina Lauksaimniecības gada ziņojumā iekļautie rādītāji, labības pārdošana lauksaimniekiem 1997. gadā deva 13 % no kopējiem ienākumiem, tomēr lopkopības produkcija daļa bija krietni lielāka— 68 %, tajā skaitā piena — 29 %, bet cūku —15 %.

2.

Vērtējot šā gada ražai iesēto platību apmēru un ziemāju pārziemošanas stāvokli, šogad bija gaidāma lielākā pārtikas labības raža kopš mūsu valsts neatkarības atjaunošanas.

Par to liecināja sējplatību, ražības un graudu kvalitātes attīstība pēdējo gadu laikā. Par spīti pagājušā gada presē paustajai lauksaimnieku neapmierinātībai ar labības cenu straujo kritumu un deklarētajiem solījumiem labību vairs neražot, šā gada labības sējplatības sasniedza 490 tūkst ha, kas nozīmēja atgriešanos 1994. gada līmenī.

2.1.

Tajā pašā laikā labības patēriņš pārtikā kopš 1993. gada mūsu valstī ik gadu sarūk.

Ja vēl 1997. gadā tas bija apmēram 283 tūkstoši tonnu, tad 1998./1999. gada kopējā ražas patēriņa pārtikai prognoze ir vairs tikai 250—260 tūkstoši tonnu, no kurām tikai 150 —160 tūkstoši tonnu apjomā paredzams kviešu patēriņš un 50—60 tūkstoši tonnu rudzu patēriņš.

2.2.

Pārējās labības patērētāji var būt vai nu mūsu valstī audzējamie mājlopi, vai citvalstu pārtikas produktu tirgi.

Bet to iespējamās piedāvātās cenas ir ievērojami samazinājušās. Kā augstas labības cenas iespaido lopkopības attīstību, to mēs varējām vērot jau 1992.— 1994. gadā, kad nepamatoti augstu valsts noteiktās labības cenas sadārdzināja arī lopbarību, kas krietni paātrināja lopu skaita samazināšanos (izkaušanu), jo tirgus nespēja nodrošināt lopkopības produkcijai adekvāti strauju cenu pieaugumu, bet graudi iegūla valsts glabātavās, un vēlāk bija jāizdod daudz līdzekļu to glabāšanai un pārdošanai ārpus valsts robežām. Savukārt ārvalstu tirgos cenas noslīdējušas līdz līmenim 100—110 USD/t, kas Latvijas lauksaimniekiem, piemēram, ļautu par kviešiem saņemt tikai 56—58 Ls/t.

2.3.

Salīdzinot ražošanas un patēriņa prognozes, varējām prognozēt, ka 1998. gads būs pirmais kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas un varbūt pat pēdējo divdesmit gadu laikā, kad Latvijas labības ražotāji atkal ir spējīgi Latviju pilnībā nodrošināt ar pašražoto pārtikas kvalitātes labību.

Diemžēl līdztekus patīkamajam konstatējumam tas nes līdzi arī jaunas problēmas, no kurām nozīmīgākā ir jārisina pašiem labības ražotājiem — labības ražošanas tālāka palielināšanās nozīmē, ka Latvijas dzirnavnieki vairs nav un arī nebūs vienīgie un varbūt pat ne galvenie pārtikas labības pircēji. Ir jāveidojas labības tirdzniecības uzņēmumiem. Graudu ražotājiem labāk būtu tos veidot pašiem kā kooperatīvos uzņēmumus, kā to izdarījuši Skandināvijas valstu, dažu citu Eiropas valstu, ASV graudu ražotāji, tādējādi paturot savās rokās graudu tirdzniecību un līdz ar to iespēju ietekmēt tirgus cenas.

Tas nozīmē arī labības eksporta nepieciešamību un ar to saistītu daudz ciešāku atkarību no labības cenām pasaules tirgū. Bet tas nozīmē arī to, ka pārtikas labības tālāka ražošanas palielināšanās viennozīmīgi saistāma ar ražošanas izmaksu samazināšanu, eksporta tirgu meklēšanu un mērķtiecīgu iespējamā eksporta produkcijas partiju veidošanu.

3.

Apgalvojumi, ka Latvijas valstij un tās valdībai neesot lauksaimniecības politikas, neatbilst patiesībai.

Gribu atgādināt, ka valsts savu nostāju pamatos ir deklarējusi Latvijas Lauksaimniecības likumā. Un pašlaik var teikt, ka tajā paredzētie pasākumi faktiski ir izpildīti. Ar tiem esat iepazīstināti arī jūs, vēl vairāk, par tiem jūs esat arī balsojuši, pēdējo reizi apspriežot Latvijas lauku attīstības programmu.

Atbalstot tirgus ekonomikas principu darbību arī lauksaimniecībā, valdība 1997. gadā, turpinot lauksaimniecības politikas attīstību (reformas), pieņēma ilglaicīgu lauksaimniecības attīstības programmu, paredzot likt akcentu uz konkurētspējīgas lauksaimniecības ražošanas veicināšanu, vairs ne tikai uz tās saglabāšanu.

4.

1997. gada rudenī valdība pieņēma lauksaimniecības tālākās attīstības koncepciju.

Tās pamatnostādnēs tika definēts, ka Latvijas lauksaimniecības attīstība saistāma ar ražošanas efektivitātes paaugstināšanos, konkurētspējas attīstīšanos, tirgus attiecību pilnveidošanos.

 

Foto: Uldis Pāže — "Latvijas Vēstnesim"

Saeimas deputātu grupas pārstāvis deputāts Edgars Bāns:

Ziņojuma tēzes 6. Saeimas 1998. gada 25.augusta ārkārtas sēdē

Nav nepieciešams vēlreiz izvērtēt kritisko situāciju graudu tirgū un iemeslus kāpēc tā radusies. Tā ir visiem zināma. Atļaujiet jūsu uzmanību aizkavēt pie neatliekamiem uzdevumiem, kas veicami nekavējoties un perspektīvā.

Pirmkārt,

no 1.septembra jāuzsāk maksāt noteikto intervences cenu labības tirgū, samaksājot labības nodošanas dienā 50 procentus, lai varētu pabeigt ražas novākšanu, apsēt ziemājus un palaist bērnus skolā.

Smagie ražas novākšanas apstākļi prasa papildu līdzekļus, un tie nepieciešami tūlīt.

Saņemot intervences cenu — 72 lati par kviešu un 68 lati par rudzu tonnu, tik tikko būs iespējams segt pašizmaksu, tas ir, atpelnīt jau ieguldītos līdzekļus. 60% zemnieku saimniecību audzē graudaugus platībā līdz 20 hektāriem, un 1t graudu pašizmaksa ir 71,64 lati vidēji republikā, bet Vidzemes un Latgales reģionā — vēl augstāk.

Intervences pasākumi tika noteikti ar MK noteikumiem 11.augustā, lai gan Lauksaimniecības likums (LL), kas regulē šo jautājumu, tika pieņemts 1996. gada beigās.

Pusotru gadu vajadzēja, lai MK iešūpotos. Jau 1997.gada 21.oktobrī Tautsaimniecības komisijas Lauksaimniecības un mežsaimniecības apakškomisija (piedalījās J.Lapše) izskatīja šo jautājumu un uzsvēra:

1) labības iekšējā tirgū nav sasniegtas stabilas ilgtermiņa līguma attiecības (LL 10.panta 1.daļa) starp labības ražotājiem un iepircējiem;

2) valsts rezervē vai intervences uzkrājumos labība jāpērk par tādām cenām, kādas vidējos ražošanas apstākļos nedod zaudējumus labības ražotājiem.

ZM apņēmās izstrādāt pasākumus likumdošanas un organizatoriskā jomā, bet līdz galam jautājums nav atrisināts. Ar subsīdijām tika noteikts atbalsts tikai par graudu glabāšanu mājās.

Tautsaimniecības komisija šā gada 28.aprīļa un 6.maija sēdēs atkārtoti izskatīja jautājumus par situāciju labības tirgū. Redzot, ka labības ražotāji nokļūst galīgi sliktā situācijā, Tautsaimniecības komisija šā gada 19.augustā uzklausīja zemkopības ministra ziņojumu un nolēma ieteikt MK pārskatīt pieņemto lēmumu iepirkt pārtikas labības nerealizētos krājumus ar 1.oktobri, uzsākot to darīt ar 1.septembri. Kā zināms, tikai šodien valdības sēdē pieņemts šis lēmums. Tādēļ 38 deputāti ierosināja šo jautājumu izskatīt ārkārtas plenārsēdē.

Nekorekti ir pārmest Saeimai, ka tā izdarījusi pēc ZM valsts sekretāra J.Lapšes priekšlikuma grozījumus likumā "Par norēķiniem ar nepārstrādātas lauksaimniecības produkcijas ražotājiem" par norēķināšanos ar piegādātājiem viena mēneša laikā no piegādes dienas. Ja jau šī norma ir nepieņemama, tad Satversmes 81.panta kārtībā varēja izdarīt grozījumus.

Bez tam LL 17.pants dod ZM tiesības likumā "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrības maksātnespēju" noteiktos gadījumos un kārtībā iesniegt tiesā pieteikumu par pārstrādes uzņēmumu pasludināšanu par maksātnespējīgu. Kā zināms, "Vidzemes dzirnavnieks" ar zemniekiem nav norēķinājies, bet pieteikuma nav.

Pēc A.Šķēles domām, tas ir brīvā tirgus izkropļojums un tāpēc pārstrādes uzņēmumi līgumus neslēdz, bet pieņem tikai glabāšanā. Tas ir absolūti nepieņemams apgalvojums.

Vai tad brīvais tirgus nosaka nemaksāt par pārdoto produkciju pusgadu un ilgāk? 1997.gada 1.aprīlī nesamaksātā summa bija 1,7 miljoni, neskatoties ne uz likumu, nedz noslēgtajiem līgumiem. Grozījumus šajā likumā MK iesniedzis Saeimai 1997.gada 7.jūlijā. Saeima likumu pieņēma 1998.gada 15.janvārī.