Dr. Eduards Bruno Deksnis

Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte

III daļa. Eiropas Savienība un Baltija

9. Noslēgums — elastīga integrācija

Publikācijas nobeigums. Sākums "LV" nr.216., 23.07.98., nr.217/218., 24.07.98.,

nr.219/220., 28.07.98., nr.221., 29.07.98., nr.223/224., 31.07.98., nr.225.,

04.08.98., nr.226., 05.08.98., nr.227., 06.08.98., nr.228/229., 07.08.98.,

nr.230., 11.08.98., nr.231/232.nr., 12.08.98., nr.243/244., 25.08.98.

Dziļas zināšanas par Igauniju, Latviju un Lietuvu ir tikai ļoti šaurām aprindām, kas kļūst arvien retākas, jo vairāk attālināmies no šo tautu apdzīvotās teritorijas. Tātad ļoti būtiska ir tā seja, ko šīs tautas izrāda uz āru, taču mazai tautai ir tāda nelaimīga priekšrocība, ka praktiski visi piedalās šāda tēla veidošanā, bet negatīvie elementi daudz labāk saredzami, nekā tas ir lielām tautām. Pat atzīstot, ka sabiedriskā uzbūve tām ir nedaudz atšķirīga, aizvien nav skaidrs, kamdēļ no trim Baltijas tautām vienīgi igauņi apliecina sevi kā Eiropas daļu. Tikai retais Rietumu diplomāts (tas gan neattiecas uz zinātkāriem intelektuāļiem un vēl zinātkārākiem žurnālistiem un akadēmiķiem), iebraucot Baltijā pēc tās neatkarības atgūšanas, informējas par tādiem vēsturiskiem izlēcieniem kā, teiksim, latviešu sarkanajiem strēlniekiem vai par Krievijā dzīvojošo igauņu piedalīšanos pučā pret jaundibināto Igaunijas valsti. Ja šo vēsturisko tēlu (zinātnieki teic, ka ir pārsteigti par baltiešu garo atmiņu) nebūtu, tad grūtāk būtu spriest, no kurienes radās šo triju tautu pakalpiņu plejāde, kas līdz ar Sarkanās armijas pirmajiem okupācijas soļiem ieņēma tautu vadītāju vietu "vecākā brāļa" ciešā pavadā.

Eiropas Komisijas darbībā, tās Atzinumos, iespējams saskatīt mēģinājumu ieskicēt ceļvedi, kā izkļūt ārā no mazattīstības staignāja, kurā atrodas divas mazāk sekmīgās Baltijas kandidātes. Eiropas Komisijas Atzinumos par Latvijas un par Lietuvas pieteikumiem nav atrodama neviena klaji nosodoša norāde. Abās šajās valstīs 1995. g. banku krīze bija robežšķirtne, abās pēc šīs problēmas pārvarēšanas rit nopietna tautsaimniecības attīstība. Tātad Igaunijai ir trīs gadus garāka pieredze, un cerams, ka Latvija un Lietuva to panāks ātrāk nekā trijos gados. Būtiska, pēc autora domām, ir nevis momenta statistika (par tās kvalitātes uzlabošanu izsakās visi trīs Atzinumi), bet integrētā, summētā statistiskā daudzu gadu attīstība. Pašreizējo stāvokli trijās Baltijas valstīs varētu raksturot šādi:

— Igaunija izvēlējusies Ziemeļvalstu attīstības ceļu ar mērķi radīt nelielu liberālu tautsaimniecību, tā ļoti agri atteicās no spekulācijas un viltus banku darbības kārdinājuma; patlaban tajā atrodama pilnīga sabiedrības vienprātība, ka galvenais mērķis ir taisnīgas un bagātas sabiedrības izveidošana; neraugoties uz dažām kritiskām piezīmēm, atzīts, ka Igaunijā pastāv darbojoša tirgus ekonomika;

— Latvijā saskatāma ekonomiski visavantūristiskākā sabiedrība: pirmie centieni īssavienojuma ceļā tikt pie bagātības, kas bija balstīti uz viltus banku darbībām un citām, ne tik patīkamām aktivitātēm, pieklusa 1995. gadā; kopš tā laika vērojama mērenāka darbība, ekonomiskā izaugsme atsākusies, toties to bremzē daudzi faktori, to skaitā dziļi iesakņojusies neuzticība parādiem; ņemot vērā nepilnības tiesu sistēmā, ņemot vērā ekonomikas sistēmas elastīguma trūkumu, atzīts, ka Latvijā darbojošai tirgus ekonomikai vēl jāizveidojas;

— Lietuvu varētu raksturot kā valsti, kurai bija visgrūtāk atteikties no padomju ekonomiskās sistēmas — jo tās vadība un strādājošie bija pamatnācijas iedzīvotāji un palika tādi arī pēc neatkarības atgūšanas; banku krīze Lietuvā notika visvēlāk (no trim Baltijas valstīm), pašlaik tautsaimniecība ir atveseļojusies; tāpat kā igauņi, lietuvieši rīkojas ļoti saliedēti, ko nevarētu teikt par latviešiem; ņemot vērā nepilnības valsts pārvaldes aparāta darbībā, arī lielās ekonomiskās problēmas, par Lietuvu izteikts visatturīgākais atzinums.

Vai kādam tiešām bija izdevīgi izjaukt Latvijas un Lietuvas virzību uz Eiropu? Vai vispār pastāvēja iecere Baltijas valstīm kopsolī iekļauties Eiropā? Igaunija nespēja gaidīt, kamēr Lietuva beigs izvērtēt savas iespējas dzīvot autonomi5. Igaunija nespēja gaidīt, kamēr Latvijas vadošās aprindas saskatīs savas pašreizējās "gudrības" ēnas puses un no tās atteiksies, proti, pamanīs to, ka latviešu iedomātā "ģeopolitiskās novietnes" nozīme objektīvi ir par mazu, lai uz tās balstītu turīgu dzīvi kaut vai Latvijas 2,7 miljoniem iedzīvotāju vieniem pašiem. Neapšaubāmi, visās trijās valstīs atrodami spēki, kas skumst par "aiziešanu" no Krievijas sadzīves tikumu loka. Tomēr politiskā pasūtījuma izpildītāji, izrādās, ir tikai niecīga, pat, varētu teikt, maznozīmīga latviešu sabiedrības daļa. Vienīgi tamdēļ, ka kopumā šī sabiedrība ir dzīvīga un vitāla, Latvijas ļoti daudzveidīgajam iedzīvotāju jūklim pievērš nopietnu uzmanību. Pastāv cerība, ka nomaldījušās aprindas aizmaldīsies prom pavisam, atstājot vietu tādiem, kam svarīgāka savas apkārtnes dzīves kvalitātes veidošana, nevis tas, kādu pasūtītāju tie spēj atrast savai vēlmei pakalpot.

Jācer, ka nākamais politiskais pasūtījums, kas tik klaji un bezkaunīgi jau ienācis latviešu politiskajā apziņā, proti, izjaukt Latvijas turpināto virzību uz Eiropas Savienību, neatradīs nedz aktīvus, nedz, visvairāk, pasīvus izpildītājus Latvijā. Šeit lietderīgi noslēgt šo ieskatu baltiešu problēmās ar simbolisku zīmējumu (izmantotu ar atļauju, nekādā veidā nemēģinot vilkt paralēles ar šo interpretējumu un tā sākotnējo lietojumu), kas uzdod filozofiski izturētu jautājumu par Latvijas sabiedrības attiecībām ar tās valdību. Pirmkārt, idejas par jauninājumiem rodas tikai ēteriskā valstisko struktūru līmenī. Realitāte šajā valsts aparatūras režģī iezīmēta kā blakusparādība, jo mijiedarbībai ar to šinī no augšas uz leju virzītajā shēmā ir gadījuma raksturs.6 Šajā shēmā iespējams pamanīt vienu no būtiskām Latvijas administratīvo struktūru vājībām, kas veiksmīgi tiek demonstrēta saskarē ar Eiropas integrētajām iestādēm: tas ir padomju varas idejiskais mantojums, ka attīstība, kultūra, praktiski viss, kas attiecas uz laukiem, uz perifēriju, iespējams vienīgi kā "centrālo orgānu" plānveidīga rīcība7. Eiropeiskā valstī attīstības stimuli rodas, novērojot realitāti, pamanot to, kas trūkst, kam likumsakarīgi būs atsaucīgs noiets. Tāda, lūk, ir elastīgā interešu integrācija pašā zemākajā līmenī, bez kuras elastīga integrācija starp valstīm nevar iesākties.

Latvijas skaidra piesliešanās Eiropas integrācijai nozīmē uz darbojošos rietumniecisku tiesību pamata veidotu valsts iekārtu. Latvijas iedzīvotāju vairākums noteikti prasa šādu iznākumu. Cik nopietni latvieši attieksies pret Eiropu, tikpat nopietni eiropieši attieksies pret Latviju. Šī nianse ir laikam jāprecizē. Latviešiem kā Latvijas Republikas eiropeiskās identitātes izpausmes sargātājiem un šīs identitātes noteicējiem ir jārāda priekšzīme personām ar citu izcelsmi (un ar citu identitāti). It sevišķi tas attiecas uz tādām juridiskām personām, kurām trūkst izpratnes par to, kas ir eiropeiska jurisprudence un ekonomika. Latviešu vadošai un virzošai lomai republikas pārtapšanā par eiropeisku valsti jābūt nevis ar vārdiem, bet ar darbiem pierādītai.8

Baltiešu pirmie soļi, atgriežoties Eiropas apritēs, uzrāda viņu vēsturisko mantojumu, gan tā vājās, gan spēcīgās puses. Neapšaubāmi, igauņu tautas neapturamajā virzībā uz savas nākotnes nostabilizēšanu vienīgais jautājums no šīs vēlmes saņēmēju puses ir bijis, vai nav kāda apslēpta šīs virzības puse. Pieprasījums igauņiem integrēt savus līdziedzīvotājus ir nepārprotams mājiens panākt Igaunijā tādu stāvokli, kāds, piemēram, redzams Nīderlandē. Šinī valstī nav nevienas etniskas minoritātes, kas pieprasītu grozīt valsts valodas likumu. Vispār, pēc PSRS okupācijas laika nostalģijā slīkstošo Baltijas iedzīvotāju prasība atjaunot krievu valodu kā valsts valodu ir tik absurda, ka jebkura šādu prasību apmierināšana diez vai paātrinās tādas valsts ieiešanu Eiropā. Galu galā Eiropas Savienības iestādes un to lēmumi ļoti piesardzīgi nepieskaras "valsts valodas" jautājumam nevienā ES dalībvalstī, kaut visnetiešākā veidā9. ES pilsoņi, nonākot strādāt, arī dzīvot citā ES dalībvalstī, neizvirza prasību, lai apkārtējie iedzīvotāji pielāgotos viņu valodas prasmes līmenim.

Autors ir pārliecināts par to, ka Igaunija būs pirmā Baltijas valsts, kas iekļausies Eiropas Savienībā. Latviešu spējas rīkoties elastīgi, saskaņoti un mērķtiecīgi tad, kad vairs nav nedz laika, nedz vajadzības pēc eksistenciālām pārdomām (patiesi dzejnieku tauta, kura tomēr grib tādu labklājību, kas pārsniedz plikas dzejas līmeni), šodien aicinātas pamosties no snaudas. Par lietuviešu sekmēm nav ne mazāko šaubu. Lietuvieši ne vien pārdzīvoja padomju neprāta gadus ar neto saimniecisko ieguvumu, viņiem arī pilnīgi trūkst latviešu mazvērtības sajūtas pret krieviski runājošās pasaules vilinājumiem. Lietuviešu diplomātu darbība pēdējos mēnešos redzami aktivizējas, kas varētu nozīmēt to, ka arī viņi apsteigs latviešus ceļā uz Eiropu.

Krievijai ES ir svarīgākā tirdzniecības partnere, proti, aptuveni 40% Krievijas eksporta nonāk ES dalībvalstīs (pārsvarā primārie un pārstrādātie naftas produkti, arī ķīmiskie produkti). Tāda rakstura ekonomiskās attiecības liek Krievijas Federācijai turēties pie saprātīgas politikas (vismaz globāli). Lai gan tirdzniecība ar Krieviju ir samērā maza ES ārējās tirdzniecības apjoma daļa10, šī saite ir nozīmīga diezgan, lai ES rīkotos apdomīgi, mierīgi un bez liekām emocijām. Attiecībā uz Baltijas valstīm un viņu taisnīgajiem centieniem atrast iespēju pielikt punktu savai traģiskajai vēsturei (traģikai, kuru baltiešiem sagādājuši praktiski tikai svešie) ar iekļaušanos Eiropas tiesisko valstu apritē, jāpievienojas optimismu veicinošajai romiešu juridiskajai pārliecībai: ex iniuria ius non oritur (nelikumīga rīcība nevar izraisīt likumīgas sekas vai tiesības).

Jaunajām ES dalībvalstīm stāv priekšā turpinātas izaugsmes laiks, kad Eiropas integrācija nebūs pašmērķis, bet veids, kā mikrovidē stabilizēt tautsaimniecības apriti. Triju Baltijas valstu iedzīvotāju skaits kopā sasniedz pusi Nīderlandes iedzīvotāju skaita. Šīs valsts paraugā, kā apvienot ļoti augstražīgu, ļoti ienesīgu lauksaimniecību ar stabilu, ienesīgu servisa un pakalpojumu sektoru (ieskaitot ekstravaganto briljantu jomu) un ar veiksmīgi nostādītu tranzīta biznesu, visām trim Baltijas valstīm būtu lieti ieskatīties un kā piemēram sekot. Visā Reinas upes kuģojamā garumā, arī tās kuģojamās pietekās atrodami kuģi ar nēderlandiešu piederības zīmēm: bet tas, ka vairums no Nēderlandes ostās ienākošā ceļo tālāk uz Vāciju, nenozīmē, ka nēderlandiešiem būtu jāpieņem vācu valoda kā valsts valoda, nenozīmē, ka vācu izcelsmes naudas investīcijām nāktu līdzi prasība ieviest vācu valodu ikdienā. Iespējams, ka baltieši apgūs šo patieso nēderlandiešu pamācību, ko nozīmē mazas tautas lepnums un kā tas izpaužas, integrējot ieceļotāju savā vidē.

No Rīgas izdevniecībā "Junda" (redaktors Ivars Tirans) topošās Dr. Eduarda Bruno Dekšņa grāmatas "Eiropas apvienošanās: integrācija un suverenitāte"

5 Šī doma balstās uz pieredzi, ka Krievijas šovinistu uzbrukums nebija spējis izmainīt Lietuvas iedzīvotāju nacionālo sastāvu, un nesaredz nekādas būtiskas grūtības atvairīt iespējamo triecienu nākotnē.

6 Latvijas lauku attīstības programma, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izstrādāta, Ministru kabineta 1998. gada 10. marta sēdē pieņemta, publicēta Latvijas Vēstnesī, 1998. g. maijā.

7 Esam jau redzējuši, ka, pat izsmeļot savas dabas resursus bez jēgas un bez atskata uz konsekvencēm nākamajām paaudzēm, padomju tautsaimniecības neveiksmīgais aparāts atstāja aiz sevis papīru kalnus un garlaicīgu vienveidību — ja kultūru iznēsā vienas skolas beidzēji, tad iznākums loģiski ir vienveidīgs, sevišķi ja iznēsātāji uztver perifēriju kā izbraukuma objektu.

8 Šodien, kad latviešu identitāte, šķiet, izpaužas kā Krievijas dekadentu apjūsmojums un blāvs to atdarinājums, šāds aicinājums skan banāli. Bet varbūt latviešu mērķis ir pierādīt savu eiropeiskumu krieviski runājošai pasaulei, iekļaujoties tajā kā "eiropiešiem, kas atsakās no Eiropas"?

9 Pamatoti par absurdu uzskatāma iebraucēja, kas nav integrējies vietējā vidē, prasība, piemēram, lai viņš, neiemaksājis nekā šīs valsts fondos, ne vien saņemtu "pensiju", bet arī tiktu apkalpots savā valodā; tas, protams, neizslēdz informatīvu brošūru izdošanu, lai palīdzētu valodas nepratējam aizpildīt vajadzīgās anketas valsts valodā.

10 Kā ES tirdzniecības partnere Krievija ir sestajā vietā ar apjomu, kas ir apm. 5 reizes mazāks nekā ES tirdzniecība ar ASV (skatīt: European Commission, EU relations with Russia, 1998. g. janvārī).