Ministru kabineta rīkojums Nr. 690

Rīgā 2021. gada 28. septembrī (prot. Nr. 64 35. §)

Par Cilvēku tirdzniecības novēršanas plānu 2021.–2023. gadam

1. Apstiprināt Cilvēku tirdzniecības novēršanas plānu 2021.–2023. gadam (turpmāk – plāns).

2. Noteikt Iekšlietu ministriju par atbildīgo institūciju plāna īstenošanā.

3. Iekšlietu ministrijai sagatavot un iekšlietu ministram līdz 2024. gada 1. septembrim iesniegt noteiktā kārtībā Ministru kabinetā plāna izpildes izvērtējumu.

Ministru prezidents A. K. Kariņš

Iekšlietu ministre M. Golubeva

(Ministru kabineta
2021. gada 28. septembra
rīkojums Nr. 690)

Cilvēku tirdzniecības novēršanas plāns 2021.–2023. gadam

Satura rādītājs

Izmantotie saīsinājumi

I. Plāna kopsavilkums

II. Cilvēku tirdzniecības novēršanas pasākumu plāns 2021.–2023. gadam

III. Teritoriālā perspektīva

IV. Ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetu

Pielikums "Prognozēto papildu izdevumu detalizēts aprēķins"

Izmantotie saīsinājumi

I. Kopsavilkums

"Cilvēku tirdzniecības novēršanas plāns 2021.–2023. gadam" (turpmāk – plāns) un tajā iekļautie pasākumi ir paredzēti, lai iespējami efektīvi vērstos pret cilvēku tirdzniecību, jo pieprasījums pēc pieejamiem seksuālajiem pakalpojumiem, lēta darbaspēka, dažādiem pakalpojumiem, kuru nodrošināšanai un īstenošanai vajadzīgs cilvēks, un attiecīgi piedāvājums rada nepieciešamību pēc politikas plānošanas, kas atbilst cilvēku tirdzniecības noziedzīgā nodarījuma izaicinājumiem šodienas un tuvākās nākotnes situācijā.

Plāns izstrādāts, lai nodrošinātu pēctecīgu un nepārtrauktu cilvēku tirdzniecības novēršanas politiku, jo 2020. gadā noslēdzās Cilvēku tirdzniecības novēršanas pamatnostādņu 2014.– 020. gadam darbības periods. Plāna izstrādes procesā ņemtas vērā dažādas rekomendācijas, starp kurām jāmin Latvijas Republikas tiesībsarga rekomendācija izstrādāt visaptverošu "jumta" likumu cilvēku tirdzniecības novēršanā,¹ ASV Valsts departamenta 2020. gada ziņojumā par cilvēku tirdzniecības apkarošanu sniegtos priekšlikumus attiecībā uz izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un iztiesāšanu,² starptautiskos projektos "FLOW" un "CAPE" gūtās atziņas³ un citus (skat. 1. pielikuma 6. nodaļu).

Plāns izstrādāts, ievērojot starptautiska un nacionāla mēroga plānošanas dokumentos noteiktos mērķus un uzdevumus, tai skaitā:

• ANO ilgtspējīgās attīstības 5., 8., 10. un 16. mērķis;⁴

• Eiropas Savienības stratēģija cīņai pret cilvēku tirdzniecību 2021.–2025. gadam;

• Baltijas jūras valstu padomes darba grupas cīņai pret cilvēku tirdzniecību darbības stratēģija 2021.–2025. gadam;⁵

• Latvijas Nacionāla attīstības plāna 2021.–2027. gadam prioritātes "Vienota, droša un atvērta sabiedrība" rīcības virziens "Tiesiskums un pārvaldība".

Saskaņā ar starptautisko 2018. gada globālās verdzības indeksu⁶ aptuveni 8000 Latvijas valstspiederīgo ir pakļauti modernajai verdzībai, un 24,61 Latvijas iedzīvotāji uz 100 iedzīvotājiem atrodas ievainojamības stāvoklī tikt pakļautiem modernajai verdzībai.⁷ Norādāms, ka jēdziens "modernā verdzība" nav definēta starptautiskos tiesību aktos, kuru prasības un nosacījumus īsteno Latvija, taču ar moderno verdzību saprot cilvēku tirdzniecību, piespiedu darbu, bērnu darbu un citas cilvēku tirdzniecības formas. Pretī globālā verdzības indeksa aprēķinātajiem 8000 indivīdu varam likt vien 2018.gadā formāli Latvijā identificēto cilvēku tirdzniecības upuru skaitu – 23 personas, un tām sekojošo pieaugumu 2019.gadā – 39 personas un 2020. gadā – 48 personas.

Aplūkojot statistiku (1.pielikums), nav pārliecības, ka īstenotie pasākumi cilvēku tirdzniecības novēršanas un apkarošanas jomā ir uzskatāmi par efektīviem. Ir vērojams progress attiecībā uz kompetento valsts un pašvaldības iestāžu speciālistu spēju atpazīt cietušās personas, informēt tās par Latvijā pieejamo palīdzību, atbalstu un aizsardzību cilvēku tirdzniecības upuriem, izskaidrot upuriem viņu tiesības, kā arī informatīvo kampaņu un pasākumu rezultātā sabiedrība ir kļuvusi zinošāka un ekspluatācijā cietušie aizvien biežāk apzinās, ka ir kļuvuši par ļaunprātīgas izmantošanas upuriem, un vēršas pēc valsts nodrošinātās palīdzības un aizsardzības. Tomēr, jāņem vērā, ka Latvija ir gan cilvēku tirdzniecības upuru izcelsmes valsts⁸ (pilsonības valsts⁹), gan mērķa valsts¹⁰, gan tranzīta valsts¹¹, gan valsts, kurā cilvēku tirdzniecība tiek izdarīta valsts iekšienē¹². Šie kritēriji rada priekšnosacījumus pēc visaptverošas valsts politikas cilvēku tirdzniecības novēršanai un apkarošanai, kas nozīmē, ka cilvēku tirdzniecības risku mazināšanai valstī nepietiek tikai ar valsts cilvēku tirdzniecības novēršanas politikas plānošanas dokumentu. Lai gan cilvēku tirdzniecības novēršanā iesaistīto institūciju centieni ir vērsti uz sabiedrības informēšanu un izpratnes par cilvēku tirdzniecības riskiem veidošanu, joprojām institūciju darbs ir lielā mērā vērsts uz upura ekspluatācijas seku un traumu mazināšanu, kā arī cilvēku tirdzniecības noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un krimināllietu iztiesāšanu. Lai nodrošinātu vispusīgu cilvēku tirdzniecības novēršanu, ir nepieciešama kompleksa pieeja, nodrošinot gan informatīvas aktivitātes, represīvus cilvēku tirdzniecības apkarošanas pasākumus, gan efektīvus sabiedrības labklājības, iedzīvotāju sociālās vienlīdzības un iekļaušanas veicināšanas centienus.

Rīcības plānā cilvēku tirdzniecības novēršana un apkarošana balstās uz četriem būtiskiem pamatnosacījumiem, par pamatu izmantojot 4 P modeli (prevention, protection, prosecution, partnership):

1. prevencija, kas ietver apmācības un izglītības programmas, izpratnes veicināšanas kampaņas, valsts un privātā sektora politikas, aizsardzības pasākumus personām, kuri ir pieredzējuši cilvēku tirdzniecību, valsts programmas, kuras ir vērstas uz cilvēku tirdzniecības cēloņu novēršanu;

2. aizsardzība, kas ietver normatīvo regulējumu par upuru aizsardzību un tiesībām, sociālo pakalpojumu nodrošināšanu un upuru gadījumu vadīšanu, izmitināšanu, ārstniecības pakalpojumus, psihiskās veselības pakalpojumus, informēšanu, juridiskos pakalpojumus, apmācības un izglītības programmas, apģērbu un ēdienu, tulkošanas pakalpojumus, izglītību, pašaprūpes un pašapkalpošanās iemaņu apguvi, atbalstu nodarbinātības jautājumos, reintegrāciju sabiedrībā;

3. vainīgo saukšana pie atbildības, kas paredz iegūt informāciju un to izmeklēt, celt apsūdzības un saukt pie atbildības cilvēku tirdzniecības noziedzīgajos nodarījumos iesaistītās personas, stiprināt tiesību aktus un iestāžu rīcību. Šo dimensiju var stiprināt, pilnveidojot cilvēku tirdzniecības apkarošanas procedūras, apmācības un izglītošanu, cilvēku tirdzniecības apkarošanas normatīvo regulējumu;

4. partnerība, kas ietver privāto sektoru, valsts un pašvaldību sektoru, līderību, dažādību, uzticamības veidošanu, uz indivīdu vērstu ilgtspēju, efektīvu komunikāciju.

Rīcības plāns ir izstrādāts ciešā sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām. Biedrība "Centrs MARTA" un biedrība "Patvērums "Drošā māja"" kā valsts finansēto sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzēji un institūcijas, kurām ir tiesības veikt personas atbilstības cilvēku tirdzniecības kritērijiem izvērtēšanu, ir nozīmīgākie sadarbības partneri, kuri nodrošina upura balsi un pārstāv upura intereses un vajadzības cilvēku tirdzniecības novēršanas politikas veidošanas un īstenošanas procesā. Šīs divas nevalstiskās organizācijas nenogurstoši pārstāv cilvēku tirdzniecības upuru tiesības politikas plānošanas un normatīvo aktu izstrādē. Nevalstiskās organizācijas tika iesaistītas priekšlikumu sniegšanā un viedokļu nodrošināšanā, ņemot vērā, ka sociālo pakalpojumu sniedzēji kopš 2002. gada ir uzkrājuši nozīmīgu institucionālo pieredzi cilvēku tirdzniecības upuru identificēšanā, kā arī atbalsta un sociālo pakalpojumu sniegšanā cilvēku tirdzniecības upuriem.

II. Cilvēku tirdzniecības novēršanas pasākumu plāns 2021.–2023. gadam

III. Teritoriālā perspektīva

Aptver visu Latvijas Republikas teritoriju.

IV. Ietekmes novērtējums uz valsts un pašvaldību budžetu

Kopsavilkums par plānā iekļauto uzdevumu īstenošanai nepieciešamo valsts un pašvaldību budžeta finansējumu (euro)

Iekšlietu ministre M. Golubeva

1. pielikums
Cilvēku tirdzniecības novēršanas plānam 2021.–2023. gadam

Esošās situācijas raksturojums

Satura rādītājs

1. Vispārēja statistika par cilvēku tirdzniecības upuriem un cietušajiem Latvijā

1.1. Darba ekspluatācija un cilvēku tirdzniecība ar nolūku piespiest veikt darbu

1.2. Seksuālā ekspluatācija, piespiedu fiktīvās laulības, citas cilvēku tirdzniecības formas

2. Cilvēku tirdzniecības un ar to saistīto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšana, kriminālvajāšana un iztiesāšana

3. Palīdzība un atbalsts personām, kuras cietušas no cilvēku tirdzniecības

4. Cilvēku tirdzniecības prevencija – izglītošana un izpratnes veicināšana

5. Starpinstitucionālā sadarbība

6. Starptautiskā sadarbība

7. Finansējums cilvēku tirdzniecības novēršanas politikas īstenošanai

8. Cilvēku tirdzniecība un globālā pandēmija

Noslēgums

1. Vispārēja statistika par cilvēku tirdzniecības upuriem un cietušajiem Latvijā

Cilvēku tirdzniecība ir viens no smagākajiem iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, rupjš cilvēka cieņas un fiziskās neaizskaramības pārkāpums, kas cilvēku ievainojamības, bezpalīdzības, nezināšanas un daudzu citu faktoru rezultātā skar ļoti daudzus cilvēkus, tostarp pašu neaizsargātāko cilvēku grupu – bērnus. Ņemot šo vērā, visiem cilvēku tirdzniecības apkarošanas aspektiem jābūt stingri balstītiem uz tiesiskumu un cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanu.

Cilvēku tirdzniecība Latvijā ir realitāte. Latvija daudzu gadu garumā ir tikusi uzskatīta par cilvēku tirdzniecības upuru izcelsmes un tranzīta valsti, taču pēdējos gados tā ir kļuvusi arī par cilvēku tirdzniecības upuru mērķa valsti, kurā notiek ārvalstnieku ekspluatācija.

Līdz ar darbaspēka trūkumu Latvijā un pieprasījumu pēc salīdzinoši lētāka darbaspēka no trešām valstīm, cilvēku tirdzniecība nolūkā piespiest veikt darbu ir kļuvusi par ekspluatācijas formu, kuras upurus visbiežāk identificē kompetentās institūcijas Latvijā. Aktualitāti turpina saglabāt tādas ekspluatācijas formas kā seksuālā ekspluatācija un piespiedu fiktīvās laulības. Retāk nākas saskarties un risināt cilvēku tirdzniecības gadījumus piespiedu noziedzīgo nodarījumu izdarīšanas un mājkalpības nolūkos.

Kamēr Latvijā tiek stiprināta kapacitāte atpazīt un strādāt ar personām, kuras cietušas no iepriekš minētajām cilvēku tirdzniecības formām, atklāt šādus cilvēku tirdzniecības gadījumus, tos izmeklēt un saukt pie atbildības vainīgos. Tikmēr globālā līmenī tiek ziņots par daudzām citām un jaunām cilvēku tirdzniecības formām. Bez jau minētajām ekspluatācijas formām – seksuālās izmantošanas, piespiedu darba, piespiedu fiktīvām laulībām, piespiešanas izdarīt noziedzīgus nodarījumus, audzējot un pārvadājot narkotiskās vielas, izdarot zādzības, mājkalpības, parādās tādas ekspluatācijas formas kā piespiedu ubagošana, piespiedu laulības, cilvēku tirdzniecība profesionālajā sportā, bērnu izmantošana bruņotos konfliktos, orgānu izņemšana un tirdzniecība.

Kopš 2014. gada Latvijā identificētas 243 personas kā iespējamie cilvēku tirdzniecības upuri, no tām 199 personai tika piešķirts cietušā vai cilvēku tirdzniecības upura statuss. Ņemot vērā, ka Latvijā personām, kuras ir bijušas pakļautas cilvēku tirdzniecībai, tiek nodrošināti pakalpojumi neatkarīgi no viņu spējas vai gatavības sadarboties ar tiesībaizsardzības iestādēm, cietušo personu skaits ir mazāks nekā pakalpojumu sniedzēju identificēto cilvēku tirdzniecības upuru skaits - 57 cietušie kriminālprocesā un 142 pakalpojumu sniedzēju identificētie.

Šī proporcija starp personām, kuras ir atzītas par cietušajiem kriminālprocesā, un pakalpojumu sniedzēju identificētajiem cilvēku tirdzniecības upuriem ir vērā ņemama, taču tas nerada riskus, ka kādam upurim netiks nodrošināta palīdzība un atbalsts.

Praksē tas nozīmē, ka pakalpojuma sniedzēju identificētiem cilvēku tirdzniecības upuriem ir tiesības saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un piecas speciālistu konsultācijas pēc saņemtā pakalpojuma kursa. Savukārt tās personas, kuras tiek atzītas par cietušajiem, saskaņā ar Kriminālprocesa likumu ir īpaši aizsargājami cietušie¹. Kriminālprocesā par cilvēku tirdzniecības noziedzīgu nodarījumu cietušajiem ir tiesības saņemt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, atbalsta pakalpojumus kriminālprocesā, valsts kompensāciju cietušajiem, juridisko palīdzību, ja nepieciešams – speciālo procesuālo aizsardzību. Ja upuris nav Eiropas Savienības pilsonis, personai ir tiesības saņemt nogaidīšanas periodu 30 dienas, sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, un, ja persona tiek atzīta par cietušo kriminālprocesā, ir tiesības saņemt termiņuzturēšanās atļauju uz laiku, kas nav mazāks par sešiem mēnešiem, un kas dod tiesības strādāt Latvijas Republikā pie jebkura darba devēja bez ierobežojumiem, un visas iepriekš minētās tiesības, kas attiecas uz cietušajām personām.

Atbalsts un palīdzība cilvēku tirdzniecībā cietušajiem ir būtiska, lai šīs personas saņemtu iedrošinājumu un aizsardzību un spētu sniegt liecības, jo cietušo personu liecības ir svarīgas, lai tiktu nodrošināta cilvēku tirdzniecības gadījumu izmeklēšana, apsūdzību celšana, krimināllietu iztiesāšana un cilvēku tirdzniecības noziedzīgo nodarījumu izdarīšanā iesaistīto personu saukšana pie kriminālatbildības, kas ir būtisks nosacījums tiesisko attiecību noregulēšanā un taisnīguma nodrošināšanā attiecībā pret cietušajiem.

Cilvēku tirdzniecībai tiek pakļautas personas neatkarīgi no to vecuma un dzimuma – gan sievietes un meitenes, gan vīrieši un zēni. Kopš sociālās rehabilitācijas pakalpojuma ieviešanas 2008. gadā tas nodrošināts gandrīz 300 cilvēku tirdzniecības upuriem, un, vērtējot pakalpojuma saņēmēju loku, secināms, ka atsevišķām cilvēku tirdzniecības formām ir raksturīga dzimtes prespektīva. To ietekmē sabiedrībā valdošie stereotipi par katram dzimumam piemītošām īpatnībām, piemēram, sievietes biežāk nekā vīriešus vervē piespiedu fiktīvajām laulībām un seksuālai ekspluatācijai, savukārt vīriešus biežāk nekā sievietes vervē piespiešanai veikt darbu.

No 2014. gada līdz 2020. gadam Latvijā reģistrētas un palīdzība sniegta 199 personām, kuras bija pakļautas cilvēku tirdzniecībai: 58 ārzemniekiem un 141 Latvijas valstspiederīgiem. No tiem 93 tika ekspluatēti Latvijā un 106 – ārvalstīs, galvenokārt, Eiropā. Kopā110 no cietušajiem bija sievietes, 89 – vīrieši, 17 – bērni, 182 – pilngadīgas personas. 49 upuri bija pakļauti seksuālai izmantošanai, 45 – piespiedu fiktīvām laulībām, 4 – piespiedu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanai, 2 – turēti kalpībā, bet vairākums tirdzniecības upuru – 99 personas – bija nodarbinātas piespiedu darbā.

Arī Eiropas Savienības mērogā cilvēku tirdzniecība visbiežāk skar sievietes – Eiropas Komisijas 2020. gada ziņojumā par cilvēku tirdzniecības izplatību Eiropas Savienībā² secināts, ka gandrīz trīs ceturtdaļas no visiem reģistrētajiem cilvēku tirdzniecības upuriem (72)% ir sievietes un meitenes.

Virkne starptautisko tiesību aktu īpaši uzsver dzimumu līdztiesību kā nozīmīgu aspektu pakalpojumu nodrošināšanā, kā arī nacionālās cilvēku tirdzniecības novēršanas politikas plānošanā un īstenošanā. Rīcības plānā iekļautie pasākumi tiks īstenoti, ņemot vērā to ietekmi uz vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanu. Sadarbībā ar Labklājības ministriju tiks vērtēts, kā attiecīgais pasākums ietekmē vai varētu ietekmēt sieviešu un vīriešu vajadzības, ja iespējams, novērtējumu ilustrējot ar statistikas datiem. Šāda pieeja ir inovatīva, jo līdz šim nozaru politikās veikta fragmentāri un tikai tiem pasākumiem, kur tas ir bijis vitāli nepieciešams. Ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas rekomendācijas³, iecerēts līdz ar šī Plāna izstrādi ieviest jaunu pieeju dzimumu līdztiesības integrētās pieejas nodrošināšanā. Novērtējums tiks balstīts, pamatojoties uz Eiropas Padomes darbības grupas pret cilvēku tirdzniecību (GRETA)⁴, Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta⁵ un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas⁶ izstrādātajām vadlīnijām.

1.1. Darba ekspluatācija un cilvēku tirdzniecība ar nolūku piespiest veikt darbu

Jēdziens "darba ekspluatācija" nacionālajos tiesību aktos netiek lietots un attiecīgi nav definēts. Arī starptautisko tiesību aktos šāds jēdziens netiek lietots, tomēr tas tiek lietots dažādos pētījumos un ziņojumos, kas skar cilvēku tirdzniecības jautājumus. Attiecībā uz smagākajiem darba ekspluatācijas gadījumiem – cilvēku tirdzniecību ar nolūku piespiest veikt darbu kriminālatbildība ir paredzēta KL 154.¹pantā "Cilvēku tirdzniecība", savukārt par likumā paredzēto personas nodarbināšanas ierobežojumu vai noteikumu pārkāpšanu, ja to izdarījis darba devējs un ja ar to radīts būtisks kaitējums, un par tādas personas nodarbināšanu, kura nav tiesīga uzturēties Latvijas Republikā, ja to izdarījis darba devējs un ja nodarbināts nepilngadīgais vai ja nodarbinātas vairāk nekā piecas personas, vai ja persona nodarbināta īpaši ekspluatējošos darba apstākļos, vai ja apzināti nodarbināts cilvēku tirdzniecības upuris, kriminālatbildība ir paredzēta KL 280.pantā "Personas nodarbināšanas noteikumu pārkāpšana".⁷

Darba ekspluatācija ir korporatīvās noziedzības forma, kuru motivē ekonomiskā peļņa. Uzņēmumi, kas ir iesaistīti cilvēku tirdzniecībā, iegūst negodīgas ekonomiskas priekšrocības un izkropļo konkurenci un brīvā tirgus darbību.

Pēdējos gados visā pasaulē, kā arī Eiropā, tiek atklāti darba ekspluatācijas un cilvēku tirdzniecības gadījumi tādās darbietilpīgās nozarēs kā būvniecība, ēdināšana, uzkopšana, ražošana un lauksaimniecība – nozarēs, kurās ir nepieciešams mazkvalificēts darbaspēks. Darba ekspluatācija un cilvēku tirdzniecība ir ļoti ienesīga, bet risks tikt aizturētam ir zems. Vainīgie izmanto savus upurus, izmantojot likumīgas uzņēmējdarbības formas un praksi, lai slēptu savu darbību no tiesībaizsardzības iestādēm. Turklāt darba ekspluatācija un cilvēku tirdzniecība bieži vien ir saistīta ar ēnu ekonomiku un finanšu noziegumiem. Lai risinātu šo problēmu, ir vajadzīga ciešāka daudznozaru sadarbība, specializācija un proaktīvi pasākumi, lai panāktu, ka darba ekspluatācija un cilvēku tirdzniecība ir augsta riska noziedzība ar zemu peļņu.

Piespiešana veikt darbu kā cilvēku tirdzniecības forma ir salīdzinoši jauns fenomens Latvijā, pirmie šīs ekspluatācijas formas upuri tika konstatēti 2018. gadā. Tas lika cilvēku tirdzniecības novēršanā iesaistītajām institūcijām sarosīties un īsā laikā attīstīt un pilnveidot izpratni un zināšanas par šo ekspluatācijas formu un spējas to konstatēt, izmeklēt, nodrošināt kriminālvajāšanu un iztiesāšanu, sadarboties ar darba ekspluatācijas upuriem un nodrošināt tiem palīdzību, jo pārsvarā piespiešanas veikt darbu gadījumos Latvijas valsts teritorijā upuri ir ārvalstnieki, konkrēti trešo valstu pilsoņi. Laika posmā no 2019.gada līdz 2020.gadam identificēti 54 piespiešanas veikt darbu upuri no trešām pasaules valstīm – 33 Tadžikistānas pilsoņi, 14 Uzbekistānas pilsoņi un 7 Indijas pilsoņi.

Latvijā nav tiesiskā regulējuma par korporatīvo sociālo atbildību un tās standartiem, kas uzliktu par pienākumu darba devējiem iekļaut sociālos un vides apsvērumus savā uzņēmējdarbībā, rīkoties ētiski un veicināt ekonomisko attīstību, vienlaikus uzlabojot dzīves kvalitāti nodarbinātajiem un viņu ģimenēm, kā arī vietējai kopienai un sabiedrībai kopumā. Latvijā strādā uzņēmumi, kuri īsteno korporatīvās sociālās atbildības politikas, tostarp izstrādājuši vadlīnijas un standartus attiecībā uz cilvēktiesību ievērošanu. Šo uzņēmumu darbība vērtējama kā labā prakse, kas joprojām Latvijas kontekstā ir vērtējama kā salīdzinoši unikāla un ne pārāk plaši izplatīta prakse. Par to netieši liecina arī 2021.gada sākumā biedrības "Latvijas Korporatīvās sociālās atbildības platformas" veiktais apskats, kurā no 2019.gada Latvijas 101 veiksmīgākā uzņēmuma saraksta⁸ tika vērtēts pirmais divpadsmitnieks. Apskata secinājumi liecina, ka tikai septiņi uzņēmumi no izvērtētajiem 12 ir sagatavojuši pārskatu par ilgtspēju Latvijā, savukārt no tiem pieci ir sagatavojuši ilgtspējas ziņojumu, veidojuši integrētus pārskatus, kas ir daļa no ikgadējā finanšu ziņojuma. Apskata veidotāji uzsver nepieciešamību Latvijas rīcībpolitikā turpināt darbu pie ilgtspējas ziņošanas minimālā (obligātā) ietvara un mērķu izstrādes.

Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūts īsteno uzņēmumu ilgtspējas indeksa novērtēšanu, kas ir brīvprātīga. "Ilgtspējas indekss ir veidots kā praktisks rīks organizāciju darbības izvērtēšanai korporatīvās ilgtspējas un atbildības jomā ar mērķi palīdzēt tām augt un pilnveidoties. Šī novērtējuma rezultāti liecina, ka vienpadsmit tā pastāvēšanas gadu laikā Latvijas organizāciju izpratne par atbildīga biznesa principiem ir būtiski augusi.⁹" Minimālo ilgtspējas indeksa slieksni 2020. gadā sasniedza 62 organizācijas. Ilgtspējas indekss vērtē indeksa dalībnieku sniegumu jautājumos par vidi, tirgus attiecībām, stratēģiju, darba vidi un vietējo kopienu.

Cilvēku tirdzniecības un darba ekspluatācijas riski pastāv tajos uzņēmumos, kuri izmanto mazkvalificētus viesstrādniekus, izmantojot ārpakalpojumus, apakšuzņēmējus, personāla atlases uzņēmumus un darbiekārtošanas pakalpojumu sniedzējus riska nozarēs, un tādiem uzņēmumiem nepastāv šādas brīvprātīgas apņemšanās attiecībā uz korporatīvās sociālās politikas un cilvēktiesību standartiem.

Taču darba ekspluatācijas un cilvēku tirdzniecības novēršana nav tikai uzņēmēju un privātā sektora atbildība. Valsts un pašvaldību institūcijām būtu jānodrošina, ka to vajadzībām iegādāto preču un pakalpojumu ražošana un nodrošināšana nav saistīta ar cilvēku ekspluatāciju. Ir svarīgi, lai arī valsts sektora iestādes publiskajos iepirkumos un sadarbības līgumos paredzētu prasības sadarbības partneriem, apakšuzņēmējiem, piegādātājiem ievērot un nodrošināt cilvēktiesību standartus, tādējādi mazinot darbaspēka ekspluatācijas un cilvēku tirdzniecības riskus.

Starptautiskā projekta FLOW "Nelikumīgu līdzekļu plūsmu un upuru atklāšanas sarežģījumi darba ekspluatācijas gadījumos"¹⁰ ietvaros ir izstrādāts risku vadības rīks "Piegādes ķēdes atbildīga pārvaldība – Rīki atbildīgiem uzņēmumiem" darba ekspluatācijas un cilvēku tirdzniecības novēršanai uzņēmumos un piegādes ķēdēs. Publikācijā tiek sniegta informācija par riskiem, kas saistīti ar darba ekspluatāciju un cilvēku tirdzniecību, un to, kā efektīvi izvairīties no iesaistīšanās šādos scenārijos. Pieci praktiski piemērojami rīki nodrošina konkrētus pasākumus, lai pārraudzītu un kontrolētu sarežģītos piegādes ķēdes tīklus, jo īpaši vietējā, valsts un Eiropas mēroga kontekstā. Šie pasākumi ietver riska novērtējumu, stratēģijas pret cilvēku tirdzniecību izstrādi, līgumpartneru pārbaudi, īpašu līguma nosacījumu iekļaušanu un darba vietas novērtējumu organizēšanu, lai novērstu darba ekspluatācijas un cilvēku tirdzniecības riskus. Projektā izstrādāto publikāciju Iekšlietu ministrija izsūtīja elektroniskā veidā cilvēku tirdzniecības novēršanas valsts politikas īstenošanā iesaistītajām institūcijām, dažādām civilās sabiedrības institūcijām un organizācijām, kuru biedri un/vai sadarbības partneri ir uzņēmēji un komersanti, un saņēma vēstuli no Aizsardzības ministrijas, kurā tā apliecina, ka Aizsardzības ministrija no plašā aizsardzības resora iepirkumu spektra darba ekspluatācijas un cilvēku tirdzniecības mazināšanas tēmas aktualitāti saredz būvniecības nozarē, apliecinot, ka arī turpmāk būs pateicīgi par vadlīnijām vai ieteikumiem konkrētiem kritērijiem vai prasībām, ko varētu iestrādāt iepirkumu dokumentācijā, lai mazinātu darba ekspluatācijas un cilvēku tirdzniecības riskus.

1.2. Seksuālā ekspluatācija, piespiedu fiktīvās laulības, citas cilvēku tirdzniecības formas

Piespiešana veikt darbu Latvijā identificēto cilvēku tirdzniecības upuru ziņā prevalē pār citām cilvēku tirdzniecības formām, cilvēku tirdzniecības novēršanas politikas īstenošanā iesaistītajām institūcijām. Paturot prātā cilvēku tirdzniecības fenomena daudzšķautņaino un mainīgo raksturu, cilvēku tirdzniecības novēršanas politikas īstenošanā iesaistītajām institūcijām jāturpina stiprināt spējas un kapacitāti, lai efektīvi vērstos pret dažādām ekspluatācijas formām; atpazītu un identificētu tos upurus, kuri cietuši no seksuālās ekspluatācijas, piespiedu fiktīvām laulībām, piespiešanas izdarīt noziedzīgus nodarījumus, piespiedu ubagošanas, kalpības un orgānu izņemšanas, un nodrošinātu tiem palīdzību, atbalstu un aizsardzību.

Latvijā reģistrētie seksuālās ekspluatācijas upuri ir gan sievietes, gan vīrieši, gan nepilngadīgas personas, gan pieaugušie. Tomēr, ņemot vērā seksuālās ekspluatācijas izteikto dzimuma aspektu, sievietes un nepilngadīgas meitenes visbiežāk tiek pakļautas cilvēku tirdzniecībai seksuālās ekspluatācijas nolūkā, jo cilvēku tirdzniecība seksuālās ekspluatācijas nolūkā sakņojas dzimumu nevienlīdzībā, kas sievietes un meitenes padara mazāk aizsargātas pret cilvēku tirdzniecību. Starp reģistrētajiem cilvēku tirdzniecības upuriem seksuālās ekspluatācijas upuri pēdējos gados ir pilngadīgas Latvijas pilsones, kuras ir tikušas pakļautas seksuālai izmantošanai Latvijā un ārpus Latvijas, savukārt nepilngadīgie upuri – seksuāli izmantoti Latvijas valsts teritorijā.

Saskaņā ar statistikas datiem kopš 2014.gada Latvijā 17 nepilngadīgas personas atzītas par cilvēku tirdzniecības upuriem un saņēmušas sociālās rehabilitācijas pakalpojumus cilvēku tirdzniecības upuriem. Pēc Krimināllikuma 154.¹panta "Cilvēku tirdzniecība" līdz šim ir ticis uzsākts tikai viens kriminālprocess par cilvēku tirdzniecību, kurā par cietušām tika atzītas divas nepilngadīgas personas, un kurā tiesvedība turpinās. Pārējie nepilngadīgie cilvēku tirdzniecības upuri ir personas, kuras tika atzītas par cietušām personām kriminālprocesos par personas iesaistīšana prostitūcijā un prostitūcijas izmantošana, un pornogrāfiska priekšnesuma demonstrēšanas, intīma rakstura izklaides ierobežošanas un pornogrāfiska rakstura materiāla aprites noteikumu pārkāpšanu, un kuras par cilvēku tirdzniecības upuriem atzina pakalpojumu sniedzēji.

Piespiedu fiktīvās laulības vai ekspluatatīvas fiktīvās laulības Latviju īpaši izteikti skāra līdz 2014.gadam, kad notika aktīva sieviešu vervēšana gan fiktīvo laulību noslēgšanai, piesolot viņām atlīdzību, gan – ar viltus darba piedāvājumiem uz ārvalstīm, galvenokārt uz Lielbritāniju, Īriju un Kipru, kur notika sieviešu vardarbīga piespiešana stāties fiktīvās laulībās, lai trešo valstu valstspiederīgie, pamatojoties uz noslēgto laulību ar Eiropas Savienības pilsoni, varētu saņemt uzturēšanās atļaujas Eiropas Savienībā.

Kopš starptautiskā projekta HESTIA "Novēršot cilvēku tirdzniecību un fiktīvās laulības: daudznozaru risinājums" plašo sabiedrības informēšanas aktivitāšu īstenošanas un Krimināllikumā iestrādātā normatīvā regulējuma, kas paredz kriminālatbildību personām par ļaunprātīgu nodrošināšanu ar iespēju likumīgi iegūt tiesības uzturēties Latvijas Republikā, citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā efektīvās piemērošanas praksē, būtiski ir samazinājies to cilvēku tirdzniecības upuru skaits, kuri tikuši iesaistīti piespiedu fiktīvās laulībās.

2. Cilvēku tirdzniecības un ar to saistīto noziedzīgo nodarījumu izmeklēšana, kriminālvajāšana un iztiesāšana

Šajā jomā pēdējos gados ir vērojama pozitīva tendence, ka aizvien biežāk tiek uzsākti kriminālprocesi par cilvēku tirdzniecību, celtas apsūdzības un lietas nosūtītas izskatīšanai tiesā, taču apsūdzētās personas visbiežāk joprojām tiek notiesātas ar nosacītiem brīvības atņemšanas sodiem.

Par to liecina apkopotie statistikas dati salīdzināmā septiņu gadu periodā, kā arī Amerikas Savienoto Valstu Valsts departamenta 2020. gada ziņojumā par cilvēku tirdzniecības apkarošanu atzinīgi tiek novērtēti Latvijas centieni, uzsverot, ka "valsts centieni apkarot cilvēku tirdzniecību uzlabojās"¹¹.

Taču vienlaikus ASV Valsts departamenta ziņojumā tiek atzīmēti būtiskākie trūkumi attiecībā uz cilvēku tirdzniecības apkarošanu – izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un iztiesāšanu:

- tiesībaizsardzības sektora pārstāvjiem nepieciešamas tālākas apmācības par jautājumiem, kas attiecas uz atbilstošā normatīvā regulējuma piemērošanu, uz darbu ar upuriem, pierādījumu iegūšanu un uz izpratnes veidošanu par psiholoģiska rakstura piesiešanu,

- prokuroriem un tiesnešiem bija ierobežota izpratne par cilvēku tirdzniecības problemātiku,

- ilglaicīgas problēmas tiesu sistēmā, piemēram, laikietilpīgi tiesvedības procesi, joprojām apgrūtināja Latvijas centienus cilvēku tirdzniecības lietu kriminālvajāšanā.

Attiecīgi izteiktas rekomendācijas:

- veicināt sekmīgu izmeklēšanu, kriminālvajāšanu un notiesāšanu lietās par cilvēku tirdzniecību (Krimināllikuma 154.¹ pants),

- paplašināt mācību iespējas tiesu sektora darbiniekiem, jo īpaši prokuroriem un tiesnešiem, lai veicinātu viņu izpratni par visām cilvēku tirdzniecības formām un uzlabotu viņu prasmes piemērot saistošo regulējumu,

- paplašināt apmācību iespējas tiesībaizsardzības sektora darbiniekiem par darbu ar upuriem, par pierādījumu apkopošanu un par psiholoģiska rakstura ietekmēšanas atpazīšanu.

Saskaņā ar likuma "Par tiesu varu" 107.¹ panta otrās daļas 9. punktu Tiesu administrācija plāno un nodrošina tiesnešu, tiesas darbinieku apmācību. Pamatojoties uz minētā likuma 89.¹¹ panta 9.² daļu, Tieslietu padome 2020. gada 27. novembrī ar lēmumu Nr.72 apstiprināja tiesnešu un tiesas darbinieku mācību programmu saturu 2021. gadam. Tiesnešu un tiesas darbinieku mācību 2021. gadam programmā nav iekļautas tiesnešu un tiesas darbinieku mācības par cilvēku tirdzniecības jautājumiem.

Pozitīvas tendences konstatējamas arī ar cilvēku tirdzniecību saistīto noziedzīgo nodarījumu, kas paredzēti Krimināllikuma 164. pantā "Personas iesaistīšana prostitūcijā un prostitūcijas izmantošana", Krimināllikuma 165. pantā "Sutenerisms", Krimināllikuma 165.¹ pantā "Personas nosūtīšana seksuālai izmantošanai", Krimināllikuma 285.² pantā "Ļaunprātīga nodrošināšana ar iespēju likumīgi iegūt tiesības uzturēties Latvijas Republikā, citā Eiropas Savienības dalībvalstī, Eiropas Ekonomikas zonas valstī vai Šveices Konfederācijā", izmeklēšanā, kriminālvajāšanā un iztiesāšanā. Piemēram,

Valsts policija īpaši veiksmīgi un sekmīgi atklāj noziedzīgos nodarījumus, kas saistīti ar sutenerismu, kas uzskatāms par cilvēku tirdzniecības risku, laika posmā no 2008. gada līdz 2020. gadam uzsākot 66 kriminālprocesus pēc Krimināllikuma 165.panta "Sutenerisms".

Cilvēku tirdzniecības noziedzīgais nodarījums ir arī ekonomisks noziegums, un šis noziegums tiek izdarīts ar mērķi gūt peļņu, kuras iegūšanas stratēģijas pamatā balstās uz izmaksu samazināšanu un ienākumu ģenerēšanu. Izmaksu samazināšanas stratēģija balstās uz darbaspēka izmaksu samazināšanu, nemaksājot upuriem pietiekami vai nemaksājot vispār, piespiežot strādāt ilgāk par normālo darba laiku, nenodrošinot veselībai un drošībai atbilstošu darba vidi un apstākļus, un izvairoties no nodokļiem, sociālajām un veselības iemaksām. Ienākumu radīšanas stratēģijas pamatā ir sākotnējās maksas piemērošana upuriem par darbiekārtošanas pakalpojumiem, izmaksas attiecībā uz transportu, izmitināšanu, pārtiku, darba apģērbu un darba instrumentiem, tādējādi izraisot parādu un pieaugošu darba ņēmēju atkarību no darba devēja/noziedznieka.¹² Ēnu ekonomika un finanšu noziegumi ir cieši saistīta ar cilvēku tirdzniecību. Darba ekspluatācijas prakse vienmēr ir saistīta ar grāmatvedības pārkāpumiem un/vai krāpšanos ar nodokļiem. Cilvēku tirdzniecības gadījumos finanšu pārbaudei vajadzētu būt vienai no prioritārajām darbībām¹³, jo cilvēku tirdzniecība un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija iet roku rokā.

Par to liecina Latvijas tiesībaizsardzības iestāžu arestētie noziedzīgi iegūtie līdzekļi cilvēku tirdzniecības un sutenerisma lietās, proti, 2018.gadā uzlikts arests aizdomās turēto un viņu tuvinieku līdzekļiem, kā arī kustamajiem un nekustamajiem īpašumiem 1 705 721,00 euro apmērā, 2019. gadā – 38 238,00 euro apmērā, 2020. gadā – 1 714 243,00 euro.

Eiropas Padomes Konvencijas par cīņu pret cilvēku tirdzniecību īstenošanas Latvijā trešās kārtas izvērtēšanas ietvaros, kas tika uzsākta 2019. gadā un turpinās 2021. gadā, aktualizējās jautājums par tiesu praksi cilvēku tirdzniecības lietās. Aktuālais apkopojums par tiesu praksi cilvēku tirdzniecības lietās ir veikts 2014. gadā. Taču sešu gadu laikā ir būtiski mainījusies pati cilvēku tirdzniecība kā noziedzīgais nodarījums. Aizvien biežāk tiek konstatēts, ka cilvēku tirdzniecības gadījumos tiek izmantota personas ievainojamība un citi nevardarbīgi piespiedu līdzekļi, lai pakļautu cilvēkus ekspluatācijai. Šis progress un jaunā izpratne rada nepieciešamību, lai Latvijā būtu pieejams aktuāls tiesu prakses apkopojums par cilvēku tirdzniecības lietām. Ir svarīgi, lai veidotos vienveidīga izpratne par procesuālajām un materiālajām normām un to piemērošanu.

3. Palīdzība un atbalsts personām, kuras cietušas no cilvēku tirdzniecības

Kopš 2006. gada Latvijā tiek nodrošināti valsts finansētie sociālās rehabilitācijas pakalpojumi cilvēku tirdzniecības upuriem un kopš 2013. gada – papildu atbalsta pakalpojumi kriminālprocesā cilvēku tirdzniecības upuriem.

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumi¹⁴ ietver:

• līdz 180 kalendāra dienu ilgu sociālās rehabilitācijas kursu:

- psihosociālo palīdzību, tai skaitā individuālas sociālā darbinieka, psihologa, jurista, ārstniecības personas un citu speciālistu konsultācijas atbilstoši klienta vajadzībām,

- drošu patvērumu un klienta izmitināšanu,

- iespēju apgūt vai uzlabot klienta pašaprūpes vai pašapkalpošanās iemaņas,

- klienta iesaistīšanu apmācības un izglītības programmās, ja tas sekmē klienta reintegrāciju sabiedrībā un darba tirgū,

• piecas pakalpojumu sniedzēja konsultācijas personas nepilngadīgajiem ģimenes locekļiem, ja tie uzturas Latvijā un ja nepieciešams,

• piecas pakalpojumu sniedzēja konsultācijas divu gadu laikā pēc sociālās rehabilitācijas kursa beigām, ja nepieciešams, vai

• psihosociālu atbalstu (individuālas jurista, sociālā darbinieka un psihologa konsultācijas), tulka pakalpojumus, palīdzību juridisko dokumentu noformēšanā un nepieciešamības gadījumā pārstāvību tiesā saistībā ar uzsākto kriminālprocesu, kurā upuris piedalās kā cietušais vai liecinieks, kopumā ne vairāk kā 150 stundas gadā, kā arī

• nepieciešamības gadījumā personas un tās nepilngadīgo bērnu (ja tie atrodas kopā ar personu) nokļūšanas organizēšanu no ārvalsts līdz pakalpojumu sniegšanas vietai un personas pavadīšanu, ja tā nav spējīga ceļot patstāvīgi.

Latvijas valdība pilnībā izpilda starptautisko tiesību aktu prasību par to, ka palīdzība cilvēku tirdzniecības upurim tiek sniegta neatkarīgi no viņa/viņas vēlmes būt par liecinieku un sadarboties ar izmeklēšanas iestādēm, jo valsts finansētie sociālās rehabilitācijas pakalpojumi tiek sniegti gan tām personām, kuras atzītas par cietušajiem kriminālprocesos par cilvēku tirdzniecību, gan tām personām, attiecībā uz kurām sociālo pakalpojumu sniedzēji pieņēmuši lēmumu par personas atbilstību cilvēku tirdzniecības upura kritērijiem. Taču sociālās rehabilitācijas pakalpojums tiek nodrošināts uz laiku līdz 180 dienām, kas rada bažas par to, ka pakalpojums uzskatāms par nepietiekamu, lai cilvēku tirdzniecības upuris atlabtu, tiktu galā ar fiziskās veselības problēmām un psiholoģiskajām traumām. Sociālās rehabilitācijas pakalpojums būtībā kalpo galvenokārt vien cilvēku tirdzniecības un ekspluatācijas rezultātā gūto seku mazināšanai un nenodrošina pilnvērtīgu cilvēku tirdzniecības upura atlabšanu un reintegrāciju sabiedrībā. Līdz ar to būtu nepieciešams izvērtēt iespējas nodrošināt pieejamus valsts finansētos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus pēc nepieciešamības personām, kuras atzītas par cietušajiem kriminālprocesā par cilvēku tirdzniecības noziedzīgo nodarījumu, kā arī pagarināt pašreizējo maksimālo nogaidīšanas periodu no 30 dienām līdz 180 dienām neatkarīgi no upura spējas vai vēlmes sadarboties ar tiesībaizsardzības institūcijām¹⁵. Pēdējais ir iekļauts arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Sieviešu diskriminācijas izskaušanas komitejas 2020. gada 10.martā pieņemtajās rekomendācijās 1979. gada Konvencijas par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu veiksmīgākai ieviešanai Latvijā, kurās cita starpā ietvertas uz cilvēku tirdzniecības novēršanu vērstas rekomendācijas.

Valsts finansētos sociālās rehabilitācijas un atbalsta pakalpojumus cilvēku tirdzniecības upuriem nodrošina Labklājības ministrija, katru gadu no valsts budžeta saņemot finansējumu. Ņemot vērā, ka katru gadu pieaug to personu skaits, kurām ir nepieciešams nodrošināt sociālās rehabilitācijas un atbalsta pasākumus, ir nepieciešams palielināt valsts finansējumu pakalpojumu nodrošināšanai cilvēku tirdzniecības upuriem.

Jānorāda, ka 2020. gadā strauji palielinājās pieprasījums pēc sociālās rehabilitācijas pakalpojuma un lai nodrošinātu pakalpojuma pieejamību visiem, kuriem šis pakalpojums ir nepieciešams, LM 2020. gadā izsludināja papildus iepirkumu par pakalpojuma nodrošināšanu. 2020. gadā valsts finansētu sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņēma 57 personas, no kurām 14 personas turpināja saņemt pakalpojumu no 2019. gada, 43 personas to uzsāka saņemt 2020. gadā un no tām 10 personas turpināja saņemt pakalpojumu 2021. gadā.

Labklājības ministrija ir izstrādājusi pakalpojuma grozu "Pakalpojuma "Sociālās rehabilitācijas pakalpojuma sniegšana cilvēku tirdzniecības upuriem" groza izmaksu aprēķins 2021.–2022.gadam (24 personām)", kas ir indikatīvs, un pakalpojuma sniedzēji to pielāgo katras personas (klienta) individuālajām vajadzībām, ņemot vērā šīs personas dzimumu, vecumu, tautību, pilsonību un ekspluatācijas formas.

Juridiskās palīdzības administrācija ir noslēgusi deleģēšanas līgumu "Par informatīvā atbalsta noziedzīgos nodarījumos cietušajiem nodrošināšanu" ar biedrību "Skalbes" par bezmaksas informatīvā tālruņa 116006 "Palīdzības dienests noziegumu upuriem" darbību. Ņemot vērā minēto, cilvēku tirdzniecības upuriem ir iespēja iegūt bezmaksas psiholoģisko un informatīvo atbalstu zvanot pa bezmaksas tālruni 116006 vai izmantojot tērzēšanas lietotni Live Chat https://www.cietusajiem.lv/lv/.

4. Cilvēku tirdzniecības prevencija – izglītošana un izpratnes veicināšana

Skolēnu izglītošana par cilvēku tirdzniecības riskiem, draudiem un sekām pamatizglītības posmā, pamatojoties uz Ministru kabineta 2018. gada 27. novembra noteikumos Nr. 747 "Noteikumi par valsts pamatizglītības standartu un pamatizglītības programmu paraugiem" noteikto, tiks īstenota šādos mācību priekšmetos:

- Sociālās zinības 1.–3.klase. Mācību stundu skaits trijos gados mācību priekšmetā ir 104 stundas.

- Sociālās zinības un vēsture 4.–6.klase. Mācību stundu skaits trijos gados mācību priekšmetā ir 245 stundas.

- Sociālās zinības 7.–9.klase. Mācību stundu skaits trijos gados mācību priekšmetā ir 105 stundas.

Skolēnu izglītošana par cilvēku tirdzniecības riskiem, draudiem un sekām vispārējās vidējās izglītības posmā, pamatojoties uz Ministru kabineta 2019.gada 3.septembra noteikumos Nr.416 "Noteikumi par valsts vispārējās vidējās izglītības standartu un vispārējās vidējās izglītības programmu paraugiem" noteikto, tiks īstenota šādos mācību priekšmetu pamatkursos un padziļinātajos kursos:

- Vēsture un sociālās zinātnes I, pamatkurss 10.–12.klase. Mācību stundu skaits trijos gados mācību priekšmetā ir 245 stundas.

- Sociālās zinības un vēsture, pamatkurss 10.–12.klase. Mācību stundu skaits trijos gados mācību priekšmetā ir 140 stundas.

- Sociālās zinātnes II, padziļinātais kurss 10.–12.klase. Mācību stundu skaits trijos gados mācību priekšmetā ir 210 stundas.

Skolēnu izglītošana par cilvēku tirdzniecības riskiem, draudiem un sekām tiek plānota arī klases audzināšanas stundās gan pamatizglītībā, gan arī vispārējā vidējā izglītībā.

Plānots, ka 2022./2023. gada mācību gadā zināšanas par cilvēku tirdzniecības riskiem, draudiem un sekām pamatizglītības posmā būs apguvuši 180 660 skolēni, savukārt vispārējās vidējās izglītības posmā – 39643 skolēni. Izglītošana par cilvēku tirdzniecības riskiem, draudiem un sekām tiks īstenota valsts budžeta ietvaros.

Vienlaikus, ņemot vērā iepriekšējā perioda secinājumus, ka cilvēku tirdzniecībai vieglāk pakļaut personas ar zemu izglītības līmeni, grūtībām mācībās un saskarsmē ar apkārtējiem, informējam, ka IKVD netieši iesaistās cilvēku tirdzniecības profilaksē, pievēršot uzmanību izglītojamo ilgstošiem neattaisnotiem kavējumiem un apkopojot informāciju par izglītības iestāžu un pašvaldību darbu to novēršanā, kā arī turpinot īstenot ESF projektu Nr.8.3.4.0/16/I/001 "Atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai". Veicot datu apkopošanu un analīzi par izglītības iestādēs nereģistrētiem obligātā izglītības vecuma bērniem, IKVD katru gadu aktualizē nepieciešamību pašvaldībām un valsts institūcijām pievērst vērību tiem obligātā izglītības vecuma bērniem, kas deklarēti attiecīgajā pašvaldībā, nav ieguvuši pamatizglītību un nav reģistrēti nevienā izglītības iestādē.

Latvijā nav veikts visaptverošs pētījums vai aptauja par skolēnu izpratni un zināšanām par cilvēku tirdzniecības problemātiku, līdz ar to nav pieejami reprezentatīvi dati, pierādījumu un argumentācijas, ka skolēni zina un izprot jautājumus par cilvēku tirdzniecību, vai tieši pretēji – nezina un neizprot, kas radītu secīgus jautājumus par skolotāju izpratni un zināšanām par cilvēku tirdzniecības tematiku un skolēnu mācīšanu par šo tēmu, un kas darāms nākotnē, lai situāciju pilnveidotu.

2019. gadā Latvijas Republikas tiesībsargs veica izpēti par cilvēku tirdzniecības riskiem Latvijas internātskolās. Izpētes ietvaros Tiesībsarga biroja darbinieki veica internātskolu skolēnu (7.–9. klašu) un pedagogu izglītošanu par cilvēku tirdzniecības riskiem, kā arī anketēja bērnus un pedagogus, lai noskaidrotu, vai bērni un pedagogi atpazīst cilvēku tirdzniecības riskus un ir informēti kā reaģēt riska situācijās. Kopumā tika aptaujāti 356 bērni, no tām 37 anketas tika atzītas par nederīgām (daļa jautājumu netika atbildēti vai atbildēti acīmredzami nenopietni). Savukārt 319 anketas tika apkopotas – no tām 195 zēnu sniegtās atbildes un 124 meiteņu sniegtās atbildes. Tāpat tika aptaujāti 80 pedagogi. Izvērtējot šo anketu rezultātus, tika secināts, ka nepieciešams turpināt izglītot gan bērnus, gan pedagogus par cilvēku tirdzniecības riskiem, jo kopējais izpratnes līmenis ir nepietiekams. Arī pedagogi norādīja, ka viņiem būtu nepieciešamas papildu zināšanas par cilvēku tirdzniecības risku identificēšanu.

Līdzīgi secinājumi izdarāmi, iepazīstoties ar Mārupes Valsts ģimnāzijas 11.klases skolnieces Barbaras Auzānes zinātniski pētnieciskā darba tiesību zinātnes sekcijā "Mārupes Valsts ģimnāzijas 10.–12.klašu skolēnu zināšanu līmenis par cilvēku tirdzniecības galvenajiem jautājumiem" ietvaros veiktās skolēnu aptaujas rezultātiem, kas liecina, ka "vairākums vidusskolēnu zina, kas ir cilvēktirdzniecība, taču nespēj padziļināti atbildēt uz jautājumiem.

- No 106 respondentiem lielākā daļa jeb 72% varēja atbildēt, kas ir cilvēktirdzniecība, bet no visiem respondentiem tikai 37% zināja, kādas cilvēku grupas (sociālās vai vecuma) visbiežāk tiek ievilinātas cilvēktirdzniecībā, un tikai 25% varēja nosaukt cilvēktirdzniecības galvenos riskus, kā arī tikai 24% varēja minēt galvenos vervēšanas paņēmienus, pēc kā darba autore secinājusi, ka zināšanas par cilvēktirdzniecību vidusskolēniem nav pietiekamas.

- Mārupes Valsts ģimnāzijas vidusskolēni uzskata, ka skolās vairāk vajadzētu mācīt par cilvēktirdzniecību – lielākā daļa jeb 89% no respondentiem, kas atbildēja, ka zina, kas ir cilvēktirdzniecība, uzskata, ka skolās vajadzētu vairāk mācīt par šo tēmu.

- Lielākā daļa Mārupes Valsts ģimnāzijas vidusskolēnu uzskata, ka vislabāk viņi par šo tēmu iemācītos, ja uz skolu nāktu šīs tēmas eksperti (49%). Noskatoties filmu vai video par šo tēmu, vēlētos mācīties 44%, tikai 7% vēlētos šo tēmu apgūt, izlasot tekstus un pildot uzdevumus.

- Vairāk par pusi (54%) vidusskolēnu iemācījās, kas ir cilvēktirdzniecība, internetā, un vismazāk jeb 4% iemācījās par šo tematu skolā. Darba autore uzskata, ka skolēnu skaitam, kuri par šo tēmu iemācījās skolā, būtu jābūt augstākam, tāpēc iesaka skolu darbiniekiem par šo tēmu informēt savus skolēnus vairāk.

- Tikai 8% aptaujāto vidusskolēnu Mārupes Valsts ģimnāzijā atzīst, ka atceras, ka skolā būtu kādreiz mācījušies par cilvēktirdzniecību, 89% no visiem respondentiem, kuri atbildēja, ka zina, kas ir cilvēktirdzniecība, vēlētos, ka par šo tēmu skolā runātu vairāk. Pēc tā var spriest, ka pēc skolēnu domām par šo tēmu nemāca pietiekami."

Zinātniski pētnieciskā darba izstrāde tika uzsākta 2019./2020.mācību gadā, turpināta 2020./2021.mācību gadā, darbs tika prezentēts zinātniski pētniecisko darbu komisijai 2021.gada 12.janvārī.

Tikpat aktuāls ir jautājums par sabiedrības informēšanas un izpratnes veicināšanas kampaņām. Katru gadu Latvijā tiek īstenotas neliela apjoma informatīvās aktivitātes un valsts mēroga informatīvās kampaņas, taču nav metodoloģijas, lai novērtētu šo aktivitāšu un kampaņu ietekmi. Atbildīgās iestādes un nevalstiskās organizācijas spēj īstenot informatīvos pasākumus, to izdevumu segšanai tērējot salīdzinoši nelielus finanšu līdzekļus, taču ierobežotais finansējums liedz nodrošināt maksimāli plašu informācijas izplatīšanu un rada bažas, vai un cik lielā mērā tās sasniedz tieši cilvēku tirdzniecības riskiem pakļautās sabiedrības grupas.

Sen zināma patiesība, ka prevencija maksā lētāk nekā darbs ar sekām. Vienas informatīvās kampaņas par cilvēku tirdzniecību vidēji izmaksā 5 000,00 līdz 7 500,00¹⁶ euro, savukārt viens cilvēku tirdzniecības upuris ir izmaksas un zaudējumi valstij un sabiedrībai kopumā 312 756 euro apmērā. Šis aprēķins secināts Eiropas Komisijas 2020.gada oktobrī publicētajā pētījumā par cilvēku tirdzniecības ekonomiskajām, sociālajām un cilvēku izmaksām Eiropas Savienībā¹⁷. Viena cilvēku tirdzniecības upura izmaksas gadā aprēķinātas, izmantojot Eiropas Savienības 28 dalībvalstu statistikas datus par 2016.gadu. Šīs izmaksas pamatā veido:

- ekonomiskie zaudējumi (atrautā peļņa), jo cilvēku tirdzniecības upuri nepiedalās likumīgajā ekonomikā;

- zaudētā dzīves kvalitāte (cilvēku tirdzniecības upuri ir pakļauti fiziskām, seksuālām un garīgām traumām, kas samazina viņu dzīves kvalitāti) gan cilvēku tirdzniecības laikā, pakalpojumu cilvēku tirdzniecības upuriem sniegšanas laikā un pēc šiem diviem posmiem;

- veselības pakalpojumi, sociālā aizsardzība, specializētie pakalpojumi;

- tiesībaizsardzības iestāžu darbs.

Šo izmaksu proporcija ir vērā ņemama, un, īstenojot valsts politiku cilvēku tirdzniecības novēršanai, būtu nepieciešams lielāku uzsvaru likt uz regulāru prevenciju, īpaši uzrunājot tās sabiedrības grupas, kuras ir visvairāk pakļautas cilvēku tirdzniecības riskiem. Katrai valsts pārvaldes vai pašvaldības institūcijai būtu jāvērtē iespējas organizēt informatīvos, izglītojošos pasākumus savas kompetences ietvaros, proti, izmantojot savus īpašos resursus un iespējas kā arī piesaistot citus sadarbības partnerus, uzrunājot tieši iestādes kompetencē esošās sabiedrības grupas, tādējādi vairākkārtīgi paaugstinot pozitīvās iespējamības koeficientu, ka vajadzīgā informācija nonāks pie informatīvo aktivitāšu mērķa grupām.

5. Starpinstitucionālā sadarbība

Starpinstitūciju darba grupu cilvēku tirdzniecības novēršanas valsts politikas īstenošanas koordinēšanai izveidoja Ministru prezidents 2010.gadā, tās sastāvā iekļaujot pārstāvjus no nozaru ministrijām, tiesībaizsardzības iestādēm, vairākām valsts un pašvaldību iestādēm, Latvijas Republikas Tiesībsarga biroja, Latvijas Pašvaldību savienības un nevalstiskajām organizācijām. Daudzu gadu garumā darba grupas, kuras mērķis ir koordinēt valsts pārvaldes iestāžu, pašvaldību un nevalstisko organizāciju darbību politikas plānošanas dokumenta cilvēku tirdzniecības novēršanai īstenošanā, kā arī nodrošināt operatīvu informācijas apmaiņu un saskaņotu rīcību cilvēku tirdzniecības novēršanā un atbalsta un sociālo pakalpojumu sniegšanā cilvēku tirdzniecības upuriem, darbs ir ticis atzinīgi novērtēts, taču kopš 2019.gada aizvien biežāk tiek pausta kritika par darba grupas efektivitāti. Tā piemēram, Latvijas Republikas tiesībsargs vērš "Iekšlietu ministrijas uzmanību uz darba grupas efektivitāti, proti, tiesībsarga pārstāvjiem jau vairāku gadu garumā piedaloties Iekšlietu ministrijas organizētās darba grupas sanāksmēs, nav gūstams skaidrs apliecinājums tās mērķim un sasniedzamajam rezultātam. Ilgstoši tiek diskutēti un risināti jautājumi, par kuriem dalībnieku vidū vispār nevajadzētu būt šaubām. Darba grupai ir jāizvirza konkrēta attiecīgajam laika posmam atbilstoša viena vissvarīgākā prioritāte, kas iestāžu kompetences ietvaros tiks risināta ar konkrētiem līdzekļiem, sasniedzot mērķi. Ņemot vērā, ka darba grupā pārstāvētās iestādes un organizācijas ir vistiešākajā mērā atbildīgas par virzienu, kādā valsts strādās, lai novērstu un apkarotu cilvēku tirdzniecību, tās nevar aprobežoties tikai ar informatīvu ziņu sniegšanu, bet gan tām ir jāapņemas īstenot reālas darbības reālā laika periodā. Tādējādi, lai netiktu apšaubīta šādas darba grupas lietderība, tiesībsargs aicina mainīt cilvēku tirdzniecības novēršanas darba grupas rīcības virzienu un noteikt, ka sanāksmes ietvaros galvenokārt tiek apspriests un diskutēts par reālām problēmām, kas rezultējas ar konkrētu uzdevumu sniegšanu attiecīgā jautājuma kompetentajām iestādēm vai organizācijām." Jaunā valsts politikas plānošanas dokumenta īstenošanas periodā tiks likts uzsvars uz starpinstitūciju sadarbības un informācijas apmaiņas efektīvu nodrošināšanu, taču starpinstitūciju darbam ir jāizpaužas aktīvā visu darba grupā pārstāvēto institūciju līdzdalībā nevis īstenojot pasīvu novērotāja lomu.

Savukārt praktiskā starpinstitucionālā sadarbība starp dažādām kompetentajām institūcijām un sociālo pakalpojumu sniedzējiem ir ārkārtīgi svarīga cilvēku tirdzniecības gadījumu atklāšanai, cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanai, identificēšanai, palīdzības un atbalsta pakalpojumu un aizsardzības pasākumu nodrošināšanai.

Starpdisciplinārā sadarbība, apvienojot dažādu institūciju un organizāciju pieredzi, zināšanas, prasmes un resursus, nodrošina efektīvu pieeju cilvēku tirdzniecības gadījumu atklāšanā un risināšanā, un darbā ar cietušajām personām – uz šādu izteikti starpdisciplināru sadarbību ir nepieciešams virzīties nākamos trīs gadus, īstenojot jauno politikas plānošanas dokumentu cilvēku tirdzniecības novēršanai.

Ņemot vērā, ka cilvēku ekspluatācijas pamatā ir tās veicēju finansiālās peļņas guvums, būtiski starpinstitūciju sadarbības mehānismos iesaistīt institūciju, kuras atbildīgas par finanšu un ekonomisko noziegumu novēršanu un apkarošanu, un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu, pārstāvjus, piemēram, Valsts ieņēmumu dienesta, Finanšu izlūkošanas dienesta. Finanšu nozares asociācija ir paudusi apņēmību un gatavību sadarboties ar cilvēku tirdzniecības novēršanā un apkarošanā iesaistītajām atbilstošajām institūcijām, lai veicinātu finanšu sektora izpratni par cilvēku tirdzniecības naudas plūsmām un tajā iegūto līdzekļu legalizācijas tipoloģijām, stiprinātu sadarbību un pieredzes apmaiņu starp pusēm – Finanšu nozares asociācijas biedriem, kredītiestādēm un kompetentajām valsts iestādēm.

Latvijas Republikas tiesībsargs 2017.gada pētījumā "Latvijas pašvaldību sociālo dienestu, bāriņtiesu un Nodarbinātības valsts aģentūras filiāļu loma cilvēku tirdzniecības upuru identificēšanas procesā" norāda, ka Iekšlietu ministrijai sadarbībā ar darba grupu "Cilvēku tirdzniecības novēršanas pamatnostādņu 2014.–2020.gadam" īstenošanas koordinēšanai ir jāapsver nepieciešamība izstrādāt formālu nacionālās konsultēšanas mehānismu konkrēta dokumenta veidā, kas tiktu regulāri pilnveidots atbilstoši normatīvo aktu un prakses izmaiņām. Ministru kabineta 2020.gada 25.augusta sēdes daļēji attālinātā veidā protokola Nr.50 34.§ "Atbildes projekts tiesībsargam (par normatīvā regulējuma pilnveidošanu cilvēku tirdzniecības novēršanas jomā)" atbalstīts Iekšlietu ministrijas iesniegtais atbildes projekts tiesībsargam par to, ka tiks uzsākta nepieciešamā normatīvā regulējuma izstrāde, lai pilnveidotu nacionālo sadarbības un koordinācijas mehānismu cilvēku tirdzniecības novēršanai. Iekšlietu ministrija uzskata, ka sadarbībā ar kompetentajām nozaru ministrijām, valsts un pašvaldības institūcijām, izmeklēšanas iestādēm un nevalstiskā sektora pārstāvjiem nepieciešams izstrādāt:

- likumu par nacionālo sadarbības un koordinācijas mehānismu cilvēku tirdzniecības novēršanai (National Referral Mechanism) (turpmāk – sadarbības mehānisms), kurā tiks izskaidrota sadarbības mehānisma būtība un nepieciešamība, identificētas sadarbības mehānismā iesaistītās institūcijas, dots deleģējums Ministru kabinetam izstrādāt sadarbības mehānisma procedūras sadarbības un informācijas apmaiņas īstenošanai cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanā, palīdzības un atbalsta sniegšanā, aizsardzības nodrošināšanā un novirzīšanā pie sociālo pakalpojumu sniedzējiem;

- Ministru kabineta noteikumus par kārtību sadarbības un informācijas apmaiņas īstenošanai cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanā, palīdzības un atbalsta sniegšanā, aizsardzības nodrošināšanā un novirzīšanā pie sociālo pakalpojumu sniedzējiem;

- grozījumus citos spēkā esošos normatīvajos aktos pēc nepieciešamības.

Jauna normatīvā regulējuma izstrāde un stāšanās spēkā pati par sevi neatrisinās iesaistīto institūciju spēju trūkumu atpazīt cilvēku tirdzniecības upurus un izpratnes trūkumu par rīcību situācijā, kad institūcijas pārstāvis nonāk saskarsmē ar cilvēku tirdzniecības upuri, un nenodrošinās efektīvu iespējamo cilvēku tirdzniecības upuru atpazīšanu un starpinstitūciju sadarbību upuru situāciju risināšanu. Lai normatīvais regulējums tiktu efektīvi īstenots un piemērots praksē, būs nepieciešams ļoti apjomīgs institūciju darbinieku izglītošanas process, kura nodrošināšanai būs nepieciešami būtiski resursi – gan cilvēkresursi, kas spēj nodrošināt informācijas un zināšanas nodošanu, gan finanšu resursi.

Līdzšinējie centieni informatīvo un izglītojošo pasākumu nodrošināšanā dažādu nozaru speciālistiem, kuri ikdienā var nonākt saskarsmē ar (iespējamiem) cilvēku tirdzniecības upuriem, un kuriem būtu jāapzinās sava loma un jāzina, kā šādā gadījumā būtu jārīkojas, ir nepietiekoši, neregulāri, un līdz ar to uzskatāmi par neefektīviem. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas rīcībā esošo informāciju dažāda formāta mācībās par cilvēktirdzniecības problemātikas jautājumiem 2020. gadā piedalījās 1137 valsts un pašvaldību darbinieki (salīdzinājumam 2019. gadā – tie bija 1903 darbinieki, 2017.–2018. gadā – 2385 darbinieki, 2014.–2016. gadā – 4217 darbinieki). Šie dati apliecina, ka dažādu nozaru darbinieku, praktiķu un speciālistu izglītošana par cilvēku tirdzniecības dažādiem aspektiem nav pietiekama. Tas atspoguļojas atklāto cilvēku tirdzniecības upuru skaitā, kas ir ļoti mazs. Piemēram, 2020.gadā 48 identificētie cilvēku tirdzniecības upuri tika nosūtīti pie pakalpojumu sniedzējiem personas atbilstības cilvēku tirdzniecības upura kritērijiem izvērtēšanai un/vai rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanai. No tiem deviņas personas nosūtīja Valsts policija, bet divas personas – sociālie dienesti, vienu personu – Ārlietu ministrija. Savukārt informāciju par piecām personām kā iespējamiem cilvēku tirdzniecības upuriem Valsts policijai nodeva Valsts robežsardze. Cilvēku tirdzniecības upuri pamatā pie pakalpojumu sniedzējiem vēršas paši vai viņus nosūta citas nevalstiskās organizācijas Latvijā vai ārvalstīs.

6. Starptautiskā sadarbība

Veidojot valsts politiku cilvēku tirdzniecības novēršanai, jāņem vērā būtisks priekšnosacījums, ka viena valsts atsevišķi nevar novērst un apkarot šo globālo noziedzīgo nodarījumu, un ir nepieciešama aktīva sadarbība un informācijas apmaiņa starp kompetentajām institūcijām un politikas veidotājiem, izmantojot dažādas sadarbības platformas reģionālā un starptautiskā līmenī. Latvijas interešu pārstāvība un līdzdalība tiek nodrošināta Baltijas jūras valstu padomes darba grupā cīņai pret cilvēku tirdzniecību, Eiropas Savienības Nacionālo ziņotāju vai alternatīvu mehānismu cīņai pret cilvēku tirdzniecību neformālajā tīklā, Apvienoto Nāciju Organizācijas Konvencijas pret transnacionālo organizēto noziedzību darba grupā par cilvēku tirdzniecību, Eiropas Drošības un sadarbības organizācijā un citos starptautiskos sadarbības formātos. Tādējādi Latvija nodrošina reģionālo un starptautisko partnerību, uzņemas saistības nodrošināt cilvēku tirdzniecības novēršanas politikas īstenošanu globālā līmenī.

Iekšlietu ministrija ir atbildīgā valsts pārvaldes iestāde par valsts politikas plānošanu un īstenošanas koordinēšanu cilvēku tirdzniecības novēršanā. Tādējādi tā nodrošina sadarbību ar starptautiskajām institūcijām un organizācijām, un kompetentajām nozares ministrijām Latvijā starptautisko tiesību aktu un darba plānu prasību un nosacījumu īstenošanā Latvijā cilvēku tirdzniecības novēršanas jomā. Iekšlietu ministrija koordinē un nodrošina sadarbību un informācijas apmaiņu sekojošu starptautisko tiesību aktu un politikas plānošanas dokumentu īstenošanā:

1. tabula. Informācijas sagatavošana un sniegšana dažādām starptautiskām institūcijām

7. Finansējums cilvēku tirdzniecības novēršanas politikas īstenošanai

Cilvēku tirdzniecības novēršanas politikas īstenošanai kopš 2014. gada nav piešķirts papildu finansējums, kas būtu nepieciešams pētījumu veikšanai, izglītojošo pasākumu praktiķiem un sabiedrības informēšanas kampaņu organizēšanai un īstenošanai. Lielākā daļa cilvēku tirdzniecības novēršanas pasākumu tiek īstenota attiecīgajām institūcijām piešķirto valsts budžeta līdzekļu ietvaros. Cilvēku tirdzniecības novēršanas politikas īstenošanā iesaistītās institūcijas ir identificējušas nepieciešamību pēc papildu budžeta līdzekļiem, taču papildu budžeta līdzekļi nav piešķirti.

No valsts budžeta līdzekļiem vienīgi finansējums tiek piešķirts Labklājības ministrijai valsts finansētā sociālās rehabilitācijas pakalpojumu un atbalsta pakalpojumu kriminālprocesā nodrošināšanai cilvēku tirdzniecības upuriem.

Publiskā sektora iestādes iespēju robežās piesaista finansējumu cilvēku tirdzniecības novēršanas valsts politikas īstenošanai, realizējot gan nacionālos projektus, gan starpvalstu projektus, kuru īstenošanai pieejams līdzfinansējums no dažādām finansēšanas programmām, piemēram, Iekšējās drošības fonds, Baltijas jūras valstu stratēģijas Projektu atbalsta fonds (Seed Money Facility), Baltijas jūras valstu padomes Projektu atbalsta fonds (Project Support Facily), un kurās saistību uzņemšanos ir atbalstījis Ministru kabinets, nodrošinot nacionālā līdzfinansējuma saņemšanas iespējas. Taču donoru finansējuma piesaistes iespējas nenodrošina konkrētajā laika periodā nepieciešamo vajadzību apmierināšanu un realizēšanu vai reaģēšanu uz aktuālām cilvēku tirdzniecības tendencēm vai norisēm, jo donora finansējums tiek piešķirts tikai konkrētu prioritāšu īstenošanai. Latvijā projektus par cilvēku tirdzniecības jautājumiem ir īstenojusi Iekšlietu ministrija, Tiesībsarga birojs, Valsts policija un nevalstiskās organizācijas, kas liecina par iniciatīvas un aktivitātes trūkumu kompetentajās institūcijās attiecībā uz projekta ideju izstrādi un īstenošanu.

8. Cilvēku tirdzniecība un globālā pandēmija

Kopš 2020. gada nevienā reģionālā vai starptautiskā sanāksmē, konferencē, diskusijā vai viedokļu apmaiņā nav izpalicis jautājums par Covid-19 ietekmi un izraisītajām sekām saistībā ar cilvēku tirdzniecību. Ir skaidrs, ka globālās pandēmijas laikā cilvēku tirdzniecības situācija ir būtiski pasliktinājusies, jo ekspluatācijā esošie upuri ir nonākuši vēl lielākā atkarībā no noziedzniekiem, kas viņus ekspluatē, vēl lielākā izolācijā un nošķirtībā, kā arī būtiski ir samazinājušās viņu izredzes tikt atklātiem, jo kontrolējošās iestādes ir samazinājušas dažādu pārbaužu un apsekojumu skaitu objektos un vietās, kur varētu tikt izmantoti cilvēku tirdzniecības upuri. Vienlaikus ir būtiski pieaudzis to personu skaits, kuru situācija globālās pandēmijas rezultātā ir kļuvusi vēl grūtāka, sarežģītāka pastāvīga ienākumu trūkuma dēļ, vardarbības, psihiskās veselības satricinājumu un citu epidemioloģiskās drošības ierobežojumu radīto seku un problēmu dēļ. Tātad būtiski ir pieaudzis to personu skaits, kuras var tikt pakļautas cilvēku tirdzniecības riskiem. Un šis apsvērums rada pamatotas bažas par to, kā situācija attīstīsies turpmāk, kad ceļošanas iespējas atkal būs neierobežotas, un nebūs šķēršļu noziedzniekiem realizēt viņu noziedzīgās ieceres un vienlaikus būs pieejams liels cilvēku skaits, kuri ir ievainojamības stāvoklī, izmisuši un būs gatavi nedomājot piekrist daudzsološiem solījumiem par iespējām labi nopelnīt un iegūt labākas dzīves iespējas.

Valsts policija atzīst, ka Latvijā cilvēku tirdzniecība varētu būt samazinājusies, jo ir ierobežotas iespējas darbaspēkam no trešām valstīm ieceļot Latvijā, kā arī Latvijas valstspiederīgajiem ir ierobežotākas iespējas izceļot no Latvijas uz ārvalstīm. Ir slēgtas izklaides vietas un klubi, Latviju neapmeklē tūristi, kas iepriekš bija priekšnosacījums sutenerisma attīstībai un seksuālo pakalpojumu neierobežotam piedāvājumam. Taču globālās pandēmijas laikā ir pieaugusi interneta lietošana, jo īpaši būtiski bērnu vidū, ņemot vērā faktu, ka izglītības procesi tiek īstenoti attālinātā režīmā, kas ir par pamatu bērniem daudz vairāk kā nepieciešams pavadīt laiku internetā, kas var veicināt seksuālo vardarbību un cilvēku tirdzniecību interneta vidē.

Savukārt, Latvijas Republikas tiesībsarga ieskatā globālās pandēmijas laikā tieši parādās riski vietējās (valsts iekšienes) cilvēku tirdzniecības "uzplaukumam", jo palielinās bezdarbs, cilvēkiem trūkst naudas līdzekļu, turklāt cilvēku izolētība ir būtisks faktors, kas veicina cilvēku tirdzniecību. Taču tiesībsargs uzskata, ka ir nozares, kuras pandēmija tik ļoti neskar, piemēram, lauksaimniecība, mežizstrāde, būvniecība, lopkopība.

Pozitīvi vērtējama Labklājības ministrijas pozīcija jautājumā par valsts finansēto sociālās rehabilitācijas pakalpojumu un atbalsta pakalpojumu kriminālprocesā nodrošināšanu cilvēku tirdzniecības upuriem. Covid-19 laikā Latvijā bija un joprojām ir atļauts sniegt sociālos pakalpojumus, to skaitā sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Pakalpojumu sniedzēji ievēro epidemioloģiskās drošības pasākumus (aizsargmasku lietošana, telpu un virsmu dezinfekcija, divu metru attāluma ievērošana starp cilvēkiem, nodrošinot, ka klienti nesatiekas u.c.) Labklājības ministrija vairākas reizes ir koordinējusi individuālo aizsarglīdzekļu iepirkšanu, tai skaitā aptaujājot visus sociālo pakalpojumu sniedzējus par viņiem nepieciešamajiem individuālajiem aizsarglīdzekļiem, un iespēju robežās tos piegādājot. Pakalpojumu sniedzēji tiek aicināti iespēju robežās konsultācijas nodrošināt attālināti, ja klientiem ir šādas tehniskās iespējas. Tomēr pakalpojumu sniegšana klātienē ir atļauta un notiek, pakalpojumi tiek piešķirti un nodrošināti. Covid-19 līdz šim nav ietekmējis cilvēku tirdzniecības upuriem nepieciešamo sociālās rehabilitācijas pakalpojumu nodrošināšanai pieejamo finansējumu (cilvēktirdzniecības upuru skaita palielināšanās dēļ 2020.gadā valsts finansējums pat ir strauji pieaudzis).

Noslēgums

Ir svarīgi, lai valsts politikas plānošanas dokuments cilvēku tirdzniecības novēršanai nebūtu formalitāte, bet gan vadošais dokuments, kas nosaka Latvijas kompetento institūciju rīcības virzienus efektīvai cilvēku tirdzniecības novēršanai un apkarošanai. Ir jāiegulda pieejamie resursi un jāmeklē alternatīvi risinājumi, lai efektīvi īstenotu šo Rīcības plānu praksē.

Rezumējot iepriekš minēto, jāatzīst, ka efektīvas cilvēku tirdzniecības novēršanas politikas īstenošanas būtiskākie šķēršļi ir:

Pirmkārt, efektīva cilvēku tirdzniecības tieši novēršana nav iespējama un nav iedomājama bez mērķtiecīgas un visaptverošas cilvēku tirdzniecības cēloņu – nabadzības, vienlīdzīgu iespēju trūkuma, ārstniecības un izglītības iespēju pieejamības trūkuma, bezdarba un tamlīdzīgi – novēršanas, jo par cilvēku tirdzniecības upuri kļūst tie, kas ir apdraudēti fiziskā, psiholoģiskā vai ekonomiskā veidā un kuriem nepietiek savu iekšējo resursu vai ārējā atbalsta un palīdzības, lai sevi aizsargātu¹⁸.

Cilvēku tirdzniecības cēloņu novēršanu nav iespējams īstenot ar valsts politikas plānošanas dokumentu cilvēku tirdzniecības novēršanai, kura mērķu un to sasniegšanai noteikto uzdevumu pamatā ir sabiedrības izpratnes par cilvēku tirdzniecību veicināšana, speciālistu izglītošana, cilvēku tirdzniecības gadījumu atklāšana, izmeklēšana, kriminālvajāšana, iztiesāšana, cilvēku tirdzniecības upuru identificēšana un atbalsta, palīdzības sniegšana tiem, un starpinstitūciju sadarbības un informācijas apmaiņas nodrošināšana.

Otrkārt, kompetento institūciju darbs sabiedrības izpratnes par cilvēku tirdzniecības dažādiem aspektiem veicināšanā un šīs problemātikas skaidrošanā nesasniedz tās sabiedrības riska grupas, kuras vistiešāk ir pakļautas riskiem kļūt par ekspluatācijas upuriem, kā arī sabiedrība kopumā salīdzinoši vieglprātīgi izturas pret cilvēku tirdzniecības eksistenci, noraidot un apšaubot iespējamību, ka varētu nokļūt cilvēku tirdzniecības situācijā. Sabiedrībā lielā mērā valda pārliecība, ka "ar mani jau nekas tāds nevar notikt".

Treškārt, kompetento iestāžu izpratnes trūkums un nespēja atpazīt cilvēku tirdzniecības situācijas un tās upurus rada mānīgu priekšstatu par to, ka cilvēku tirdzniecības problēma Latvijā nepastāv, kā arī atstāj cilvēku tirdzniecības upurus ekspluatācijas situācijā, liedzot viņiem iespēju saņemt palīdzību un atbalstu. Turklāt joprojām iestāžu pārstāvju domāšanas stereotipi par personas ievainojamību un tās brīvas gribas izpausmi viltus, maldināšanas vai manipulācijas gadījumos traucē efektīvi atklāt cilvēku tirdzniecības gadījumus un efektīvi risināt atklātos gadījumos, nodrošinot, ka visos gadījumos tiek ierosināti kriminālprocesi par cilvēku tirdzniecību un vainīgās personas saņem sodus atbilstoši izdarītajam noziedzīgajam nodarījumam.

Taču, apzinoties vājās vietas, problēmas un trūkumus, varam mērķtiecīgi pret tiem vērsties, uzlabojot, pilnveidojot un attīstot kopīgo darbu cilvēku tirdzniecības novēršanā un apkarošanā.

Iekšlietu ministre M. Golubeva

2. pielikums
Cilvēku tirdzniecības novēršanas plāns 2021.–2023. gadam

Prognozēto papildu izdevumu detalizēts aprēķins

Iekšlietu ministre M. Golubeva