Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.08.1998., Nr. 245 (1306) https://vestnesis.lv/ta/id/32643

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Latvijas Vēstnesis. Dokumenti" - pie Jums dodas 24.burtnīca

Vēl šajā numurā

26.08.1998., Nr. 245 (1306)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Arhīvi runā

Ceļā uz Latvijas Republikas 80–gadi

Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

 

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

Saturā

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98.

"Brīvības pavasaris"

Zem sarkanajiem karogiem karaspēka daļas nodeva zvērastus Pagaidu valdībai. Karogus dažkārt iesvētīja mācītāji.

Arī latviešu dzejnieku un rakstnieku vidū, kuri darbojās šajā laikā, būs grūti atrast tādus, kuri savos darbos nebūtu jūsmojuši par sarkankarogotajām manifestācijām. Tām veltīti daudzi apraksti un dzejoļi. Tās bija vēl 1905. gada sajūsmas atbalsis.3

Lielie "brīvības gājieni" fiksēti arī daudzās fotogrāfijās.

Šķiet, labāk par vēsturniekiem Februāra revolūcijas emocionālo pusi raksturojis tās līdzdalībnieks rakstnieks J.Akuraters. Jau 1917. gada pavasarī savās "Laika piezīmēs" viņš rakstīja:

"Revolūcija!

Krievija, kur tikai vērgi vaidēja, ir tikuse par liesmojošu sarkanu karogu mežu. Atzīmēt visu notikušo vajadzētu sarakstīt biezus sējumus. To darīs vēsturnieki nākošos gadu desmitos. Bet ir viens īpatnejs virziens šai Krievijas revolūcijā — tā ir tautas atjaunošanās. No revolūcijas prasa brīvību ne tikai atsevišķi pilsoņi, bet arī tautas, kuras līdz šim Krievijā bija par kalpiem krievu tautas ierēdņu baram.

Šī skaistā un mirdzošā revolūcijas puķe pievērš mūsu vērību visvairāk. Viņa rāda, cik gatavas savai brīvībai ir dažādas Krievijas tautas. Katris pilsonis iegūst revolūcijā sev tiesības un brīvības, kādu viņš ir vērts. Tāpat arī katra tauta sev iegūs tādu brīvību, kuras cienīga viņa būs.

Krievijas revolūcija ir arī tautu revolūcija un arī latviešu tautas revolūcija. Lai dzīvo latviešu tautas revolūcija, jo vienīgi viņa dos mums brīvu zemi un tautu! Un ja tauta brīva, tad brīvs arī viņas pilsonis!

Latviešu tauta no piektā gada revolūcijas tiek skaitīta Krievijā par pirmo revolucionāro tautu. Toreiz latviešus apbrīnoja pat Kaukāza tautas un visa Eiropa runāja par Latvijas revolūciju."4

Gan dzimtenē palikušos, gan visā Krievijā izkliedētos latviešus, tāpat kā citas tautas, revolūcija pārsteidza nesagatavotus. Pirmajos pēcrevolūcijas mēnešos blakus vispārējai sajūsmai notika arī latviešu organizēšanās process, kas izpaudās neskaitāmās sapulcēs, mītiņos un rezolūcijās. Latviešu vidē visvairāk diskutētais Latvijas nākotnes jautājums, kas šai laikā parasti iekļāvās sauklī "brīva Latvija brīvā Krievijā"un tikai pamazām dažādās autonomijas modifikācijas veda pie domas par patstāvīgu valsti. Autonomijas jautājumā arvien noteiktāku sacensību ieguva divi pretspēki patriotiskā latviešu inteliģence un marksistiskā sociāldemokrātija. Šī sacensība tuvākajos mēnešos ietekmēja arī latviešu sarkanbaltsarkanā karoga izplatību.

Līdzīgu politisku jautājumu risināšanas priekšā nonāca arī citas Krievijas tautas. Dažādu vēsturisku un citu faktoru iespaidā tās izrādīja lielākas sevis apvienošanās spējas nekā latvieši. Tās uzreiz savu pašapziņu spēja demonstrēt pat ārēji ar nacionālajām krāsām, kas dotajos apstākļos nebija maz.

Jau martā "Līduma"korespondents Petrogradā Andrejs Leiše (1888 — 19 ), aprakstot 19. marta Brīvības gājienu, jūsmojis par ukraiņiem, kuri demonstrācijā gājuši ar savu karogu: "Ukraiņu nacionālais karogs, maigās krāsās, ļoti labi izšķiras no pārējiem, kuri visi bija sarkani." Turpat viņš uzdevis jautājumu sev un lasītājiem: "Kādas ir latviešu nacionālās krāsas?"5

Nākošā dienā "Līdums" saviem lasītājiem sniedza A.Leišes informāciju par igauņu manifestāciju Petrogradā 26. martā. "Manifestācijā piedalījās ap 50000 cilvēku. Karogu vien bij vairāki simti. Igauņu nacionālie karogi: zils, melns un balts un sarkanie revolūcijas karogi. Visiem manifestantiem pie krūtīm pušķi nacionālās krāsās, bet vadoņiem lentas pār krūtīm tādās pat krāsās. Uz karogiem bij rakstīti prasījumi pēc Igaunijas autonomijas.

Manifestācijā priekšzīmīga kārtība. Visi gāja ciešās rindās. Gājienā piedalījās arī igauņu zaldāti no Pēterpils garnizona. Spēlēja kara orķestrs. Zaldātiem bij savi karogi ar tiem pašiem uzrakstiem."6

Šīs plašās igauņu demonstrācijas iespaidā Dr.Oskars Voits (1866 — 19 ) 31. martā ievietoja Pleskavā iznākošajā laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis" rakstu "Latvieši, neaizmirstat savas nacionālās krāsas!". Viņš rakstā iekļāvis no L.Meiera 1876. gada izdevuma tulkotu "Atskaņu hronikas" fragmentu, kurā stāstīts par cēsnieku XIII gadsimta sarkanbaltsarkano karogu.7 Pēc viņa domām karogs bijis ķiršsarkans. Divas dienas vēlāk šo rakstu, mazliet saīsinot, pārpublicēja laikraksts "Līdums", tā aizsākot savās slejās diskusiju par latviešu nacionālo karogu.8

Pašā Latvijā, precīzāk tās neokupētajā daļā, sarkanbaltsarkanais karogs arī neieviesās nemaz tik strauji. Par tā pirmo demonstrējumu plašākām masām mēs jau zinām no Jāņa Lapiņa atmiņām. Viņa sarkanbaltsarkanais karogs greznoja Valmieras latviešu biedrības namu, kurā notika Vidzemes Zemes sapulce.9

7. martā laikraksts "Līdums" nāca klajā ar Rīgas Lauksaimniecības centrālbiedrības priekšnieka V.Skubiņa un sekretāra J.Blumberga aicinājumu Vidzemes latviešu daļas pagastu valdēm un draudžu priekšniekiem pulcēties Valmierā 12. un 13. martā uz lauku iedzīvotāju priekšstāvju sapulci, lai pārspriestu zemes pagaidu pārvaldību.10

Šajā pirmajā lielākajā latviešu zemes sapulcē dalību ņēma ap 440 delegātu un daudz viesu. Viesu vidū bija arī valsts domnieki J.Goldmanis un J.Zālītis. Par sapulces uzdevumiem referēja agronoms K.Ulmanis, bet par Latvijas pārvaldības organizēšanu — agronoms E.Laursons. Sapulcē uzstājās jau minētie valsts domnieki, kā arī M.Valters, J.Lapiņš, J.Vārsbergs un citi. Pieņemot rezolūcijas, delegāti deklarēja: "Ievērojot latviešu tautas nacionālās un vēsturiskās īpatnības, sapulce atzīst par nepieciešamu apvienot visu latviešu apdzīvoto zemi: Vidzemes, Vitebskas un Kurzemes guberņas vienā administratīvā vienībā zem nosaukuma Latvija."11 Turklāt sapulce nolēma prasīt Latvijas politisku autonomiju, ka "Latvijai jābūt autonomai, nedalāmai Krievijas provincei ar plašām pašnoteikšanās tiesībām."12

Lai gan sapulce galveno vērību veltīja akūtajām ikdienas problēmām, tomēr apvienotas Latvijas autonomijas jautājums, par kuru līdz tam bija diskutēts presē un mazākās sapulcēs, šeit pirmo reizi izskanēja tik autoritatīvā latviešu pārstāvju sanāksmē. Drīz vidzemnieku piemēram sekoja kurzemnieki un latgalieši. Sapulcē nolēma ievēlēt īpašu pašvaldības padomi. No 48 paredzētajiem locekļiem Vidzemes Pagaidu zemes padomē uz vietas ievēlēja 40. Tostarp arī žurnālistu un pedagogu Jāni Lapiņu, pirmā nacionālā karoga idejiskā meta autoru.

Ar šīs pirmās plašākās latviešu pārstāvju sapulces rezultātiem īsti apmierinātas nebija nedz konsekventi nacionālās pilsoniskās aprindas, kuras pulcējās ap laikrakstu "Dzimtenes Atbalss" un pārmeta sapulcei ideālisma trūkumu un pievēršanos tīri praktiskām lietām, nedz arī tā sauktie kreisie spēki, kuri savukārt apšaubīja tās pārstāvniecību un jau drīz turpat Valmierā organizēja "bezzemnieku kongresu".13

Neskatoties uz to, ka Vidzemes zemes sapulces gaita samērā plaši atreferēta preses izdevumos, tomēr rakstītājiem nepamanīts palicis tāds tuvās nākotnes ideālisma simbols kā J.Lapiņa sarkanbaltsarkanais karogs, kas rotāja sapulces ēku. Vēlāk — martā, aprīlī — šis karogs plīvoja turpat Valmierā virs tirdzniecības skolas otrpus ielai.14

Aprīļa sākumā sapulcē ievēlētā Vidzemes Pagaidu zemes padome sāka darboties Rīgā. J.Akuraters rakstīja: "Šī Zemes padome notur savas sēdes Rīgas pilī "ķeizariskās telpās" no 5. aprīļa. Un virs Rīgas pils plivinās latviešu nacionālais karogs."15 Tas, ka sarkanbaltsarkanā karoga parādīšanās Rīgā priecēja Akurateru un citus nacionāli noskaņotos latviešus, vēl nenozīmēja, ka tā to uztvēra vairums tautiešu.16

Par daudzmaz sistemātisku sarkanbaltsarkano karogu lietošanu varētu runāt, sākot ar Pirmā maija svētkiem, kad demonstrācijās tie parādījās arvien biežāk un vairāk, lai gan joprojām nomācošā vairākumā bija sarkanie karogi.

Kā jau iepriekš minēts, sarkankarogotās demonstrācijas neatstāja vienaldzīgus daudzus latviešu literātus, lai kur arī tos nebūtu aizveduši kara un bēgļu ceļi. Jūsmīgus dzejoļus un aprakstus Pirmajam maijam veltīja ne tikai pārliecināti dažādu novirzienu sociāldemokrāti, bet arī A.Erss, J.Jaunsudrabiņš, K.Skalbe, E.Virza un daudz citi.17

Vispārinātā veidā lielpilsētas Pirmā maija svinību vizuālo pusi dzejolī "Internacionāle" tēlojis Linards Laicens:

"Maijs tad bij pirmais un svētki un

pirmo reiz pilsēta pilna

Varīgu gājienu šalts, palaistas

straumes kā plūst.

Maijs tad bij pirmais un augstcelti

karogi cits pakaļ citam

Brālības saucienus nes, mieru starp

tautām tie sauc.

Virzījās grezni un milzīgi, gleznoti,

rakstīti, plaši —

Svinīgu nesēju takts svarīgi šūpojas tur.

Karogu kārtis lēts zelts bija sedzis

un strādnieku rokas

Parādes cimdos tās tur, parādes

pušķu ir daudz.

Kārtība priekšzīmi rādīja valstij, tik

vingri un cieši

Aprēķins gājienus ved, ielkrustos

takts zižļus ceļ.

Dziesmām ar notīm un mūzikai

noteiktās vietās bij skanēt —

Kareivju jātnieki jau godu

godbijīgi dod.

Laukums drīz pildījās slābaniem,

balstītiem audekliem raibots,—

Viszemju buras vai mirdz, viszemju

ostā vai stāts?

Sarkanais karogs, kur esi —

tā jautāju, stāvēdams malā —

Brīvais, kas negaisus sveic, brīvais,

kas zobenu vij?

Brīvais, kas rūpīgi glabāts uz krūtīm

zem strādnieka blūzes,

Brīvais, kas nēsāts uz sirds, brīvais,

kam asins un sirds?!

Līgojās roboti, zeltoti, krāsoti,

bārkstoti smagi —

Stingušais baznīcas gars formās jau

ieveidots tiem!

Nejauša, piepeša pacēlās rociņa

karogu pūlī —

Bērna šī rociņa tur — Latvijas

karogu tur.

Latvijas burai būs ceļa vēl vienādā

viszemju jūrā:

Latvijas karogu ceļ Latvijas

dzejnieks un bērns!"18

Rīgā, kur notika grandioza Pirmā maija manifestācija ar karaspēka piedalīšanos, ņemot vērā Rīgas strādnieku un zaldātu deputātu padomes lielo ietekmi masās, parāde iznāca sevišķi sarkana. Šī sarkano karogu jūra uzņemta daudzās fotogrāfijās, bet retā no tām manāmi sarkanbaltsarkanie karogi. Tikai daži Rīgas nami bija greznoti latviešu karogiem.19

Latvijas provincē atšķirībā no Rīgas Pirmā maija mītiņos un manifestācijās sarkanbaltsarkanais karogs bija sastopams biežāk. Valmierā — latviešu karoga "otrajā dzimtenē"— Pirmā maija svinības sakrita ar Bezzemnieku kongresa noslēguma dienu.20 Kaut gan šī plašā sanāksme noritēja lieliniecisma iespaidā, tomēr svētki rādīja, ka pilsētā jūtams stiprs latviešu pilsonisko spēku iespaids. J.Lapiņa nacionālā karoga "propagandas sēkla bija kritusi auglīgā zemē". Viņa piemēram bija sekojuši daudzi. Laikrakstā "Līdums" ievietots interesants materiāls par šiem svētkiem:

"Pirmā maija manifestācijas Valmierā bija diezgan lieliskas, kaut gan neorganizētas. Pirmās manifestācijas sākās pulksten 12 dienā. Uz tirgus laukuma tika turētas runas. Tad manifestantu pulks ar tirdzniecības skolu priekšgalā devās caur pilsētu uz staciju. Skolnieces un skolnieki nesa nacionālos latviešu karogus un sarkanu karogu ar uzrakstu "Latvijai autonomiju". Demonstranti gāja ar mūziku vai dziedādami marseljezi, "Dievs, svētī Latviju" un revolucionāras dziesmas. No stacijas demonstranti devās uz bezzemnieku mītiņu biedrībā, izsauca sirmo katordznieku J.Kroderi, aiznesa to uz rokām uz tirgus laukumu, kur tas turēja runu, un tad viņu zaldāti uz rokām aiznesa caur pilsētu uz staciju. Uz tirgus laukuma bija daudz karogu, — par mieru, par 8 stundu darba laiku, par Latvijas patstāvību. Rezerves pulka mācības komanda gāja ar nacionālo latviešu karogu un sarkanu karogu ar uzrakstu "Imanta nevaid miris!" Zaldātiem bija lentes nacionālās latviešu krāsās. Pilsēta bija pušķota ar sarkaniem un nacionāliem latviešu karogiem. Kāda zaldātu komanda izdarīja gājienu uz Zilo kalnu. M."21

Arī citviet Vidzemē, kur bija izvietojušās latviešu strēlnieku Rezerves pulka daļas, svētkos blakus sarkanajiem karogiem bija arī sarkanbaltsarkanie karogi un strēlnieki bija rotājušies nacionālās krāsas lentītēm. To rāda arī fotoattēli no Strenčiem, Smiltenes un citām vietām.

Krāšņi svētki izvērtās arī nozīmīgajā dzelzsceļa mezglā un apriņķa centrā Valkā, kas tolaik vēl nebija sadalīts igauņu un latviešu daļās. Par šo svētku norisi "Līdums"publicējis plašāku reportāžu "Valka. Maija svētki":

"Pirmie brīvie maija svētki. Ne strādniecības svētki vien. Strādniecības un tautu svētki, brīvības ausmu ieraudzījušo, pirmreiz balsi brīvi pacēlušo. Karogi pulcējas, ne sarkanais internacionālais vien, arī latviešu gaišais karogs pirmo reizi plivinājās viegli un baltsarkani, igauņu zilmelnbaltganais, kā ar negaisu pievilcies mākons, smagi drūms. Nav nocietušies mājā arī zaļie un baltie ugunsdzēsēju karogi un kāds zils no sātības biedrības. Vējš čaukst un dzīvo pa krāsaino zīdu, smejas līdz ar karogiem, kamēr pār jumtiem neatlien krusas debess un nerātni nenober baltas riekšavas zīdā, uz cepuru malām un matiem, aiz apkaklēm.

Svilpojošs vējš,

Dancojošs sniegs,

Kas viņiem laukā savvaļu liegs?

(Rainis)

Karogi nokļāvušies gaida, līdz mākonis neaizlien aiz otra jumta šķores, un tad atkal saulē dzīvo. Tad viņu rinda lēni aizlokās pa ielām, savus saucienus vējā un saulē mirdzinādama. Tur redzams sauciens "Visu zemju proletarieši, savienojaties", tur saucieni "Vienībā spēks," "Latvijas autonomija," "Autonoma Igaunija", tur zaldātu karogi "Karš līdz uzvarai," "Pie ieročiem, pie drejām uz uzvaru," tur sarkanā karogā ieausts Latvijas un Igaunijas karogs ar krievu, latviešu un igauņu uzrakstiem, tur atkal ebreju masīvais raksts. Plivinās arī melnais sēru karogs. Pavisam 46 karogi. Gājiens lēni iet caur pilsētu, "Marseljezai," "Sēru maršam," "Dievs, svētī Latviju" atskanot, līdz tas apstājas uz Lugažu laukuma. Te gājiens kļūst par lielu mītiņu. Tiek turētas runas krievu, latviešu, igauņu valodās. Uzstājas daudz kareivju. Runās tiek cildināti pirmie maija svētki, un daudzi runātāji kavējas pie kara, pie kam Ļeņina piekritēju te nav, visi, kā zaldātu, tā strādnieku runātāji atzīst, ka karu beigt nevar, kamēr Vācijā valda militārisms un imperiālisms, kamēr Vācijas proletariāts nav nokratījis aneksionistu varu līdz ar Viļumu un viņa domu biedriem un kā brīvas strādnieku šķiras aizstāvis nesniedz mums roku( visu karojošo valstu proletariātam ir jāapvienojas pret militārismu un karu, tikai tad karu varēsim nobeigt( kamēr visās karojošās valstīs miera noteikumu noteicējs nav proletariāts, tikmēr ieročus nolikt nevarēsim..."22

Atšķirīgāki apstākļi bija Cēsīs, kur pa kara laiku izvietojās daudzas valdības civilās un militārās iestādes. Šeit bez latviešu strēlniekiem liels iespaids bija arī citām Krievijas karaspēka daļām. Tomēr arī šeit nacionālās aprindas pulcējās "Cēsu demokrātiskajā savienībā," kurā darbojās rakstnieks Jānis Grīns (1890 — 1966), kurš norādījis uz Atskaņu hronikā minēto latviešu karogu. Pirmajā maijā, kad tautas vairums gāja aiz sarkaniem karogiem, kas Cēsīs bija pacelts atkal 638 gadus pēc tam, kad tas 1279. gadā pirmoreiz hronikā pieminēts. Šo karogu bija darinājušas J.Grīna vēlākā dzīvesbiedre Alvīne Jannau un Alvīne Briedis (vēlākā Galviņa kundze). Vēlāk šis karogs glabājies pie Cēsu grāmatu tirgotāja un žurnālista Ernesta Dubava.23

Latvieši ņēma dalību arī daudzās Pirmā maija demonstrācijās ārpus Latvijas, tomēr vēl joprojām samērā reti bija gadījumi, kad nests sarkanbaltsarkanais karogs. Dažādu novirzienu sociāldemokrātu iespaidā latviešu grupas parasti gāja ar sarkaniem karogiem.24

Laikraksts "Jaunais Vārds" vēstīja, ka "Rēveles latviešu lielākā daļa bija pulcējusies zem sociāldemokrātijas Strādnieku Partijas Rēveles Nodaļas karoga. Latviešiem bija savs sarkans karogs ar uzrakstu "Visu zemju proletārieši savienojaties." Māmuļnieki arī bija iegādājuši karogu, bet dalībnieku skaits bija ļoti mazs."25

Ja latviešu sociāldemokrāti sarkanbaltsarkanā karoga nesējus nicinoši nodēvējuši par "māmuļniekiem", tad tai pašā demonstrācijā igauņu lielinieku sakūdīti huligāni plēsa nost igauņu nacionālos karogus. Par to pēc igauņu preses sagatavotā materiāla vēstīja "Līdums":

"Pirmā maija svētkos Rēvelē notikuši daži incidenti: plēsti nost igauņu nacionālie karogi, ar kuriem dažas organizācijas piedalījušās maija gājienā. Neaprobežodamies ar to vien, mazo varmāku pulciņi ielauzušies arī dažās privātās mājās un noplēsuši uzvilktos nacionālos karogus. (..) Igauņu avīzes "Paewaleht" un "Tallinna Teataja" noteikti protestē pret patvarīgu igauņu nacionālo karogu noplēšanu, norādot, ka gājienā tai pašā laikā piedalījušies ar saviem karogiem latvieši, poļi, mazkrievi un pat kara gūstekņi čehi. Protesti galvenā kārtā vērsti pret vietējo sociāldemokrātisko avīzi "Kiir", kura savā 1. maija numurā rakstījusi, ka nacionāli karogi neesot pielaižami gājienā."26

 

3 Šilde A. Latvijas vēsture 1914 - 1940.- [b.v.],1976.-75.-83.lpp.

4 Laiks.- 1917.g. Nr1.

5 Leiše A. Brīvības gājieni Pēterpilī.- Līdums.-Nr.71., 1917.g. 28.martā (10.aprīlī).

6 Leiše A. Igauņu manifestācijas Pēterpilī.-Līdums.-Nr.72., 1917.g. 29.martā (11.aprīlī). Arī laikraksts "Jaunais Vārds"(1917.g. Nr.79.) pievērsis uzmanību 26.marta igauņu demonstrācijām Tērbatā un Pēterpilī un ieteicis tādas sarīkot arī latviešiem.

7 Dzimtenes Vēstnesis.- Nr.72. 1917.g. 31.martā (13.aprīlī).

8 Līdums.- Nr.75., 1917. g. 2.(15.) aprīlī.

9 Skat. J.Lapiņa atmiņas nodaļā "Pirmie latviešu nacionālie karogi."

10 Līdums.- 1917.g. 7.(20.) martā.

11 Turpat.- Nr.62.,1917.g. 16.(29.) martā.

12 Turpat, arī Nr.60., 1917.g. 14.(27.) martā.

13 Vidzemes bezzemnieku kongress notika Valmieras latviešu (saviesīgās) biedrības telpās no 16. līdz 18.aprīlim (29.aprīlis-1.maijs).

14 Skat. J.Lapiņa atmiņas nodaļā "Pirmie latviešu nacionālie karogi".

Eliass K. Jānis Lapiņš - jubilārs.-Zaļā Vārna.- 1931.g., Nr.1.

15 Akuraters J. Laika piezīmes.- Laiks.- 1917.g. Nr.1.

16 Par to, kā lielinieku prese apkaroja sarkanbaltsarkano karogu, skat. nākamajā nodaļā.

17 Par to var pārliecināties 1917.gada aprīļa un maija preses izdevumos. Šeit tikai daži piemēri: Virza E. Pirmais maijs.(Jaunākās Ziņas, 1917.g.18.apr.); Akuraters J.Karogi.-Laiks.1917.g. Nr.1.

18 Laiks.- 1917.g.Nr.2.

19 Kļaviņš K.-Ugunskurs.-1931. g. Nr.11.

20 1917.g. 18.aprīlis (1.maijs)

21 Līdums.- Nr.94.,1917.g.27.aprīlī (10.maijā)

22 Turpat.-Nr.88, 1917.g. 20.aprīlī (3.maijā)

23 Dzirkalis K. Latvijas karoga vēsture.-R.,1936.-57.-58.lpp.

24 Jaunsudrabiņš J. Brīvības svētki Baku.-Jaunākās Ziņas.-1917.g., Nr.113, 5.(18.) maijā.

25 Jaunais Vārds.-Nr.93.,1917.g.26.aprīlī (9.maijā).

26 Līdums.-Nr.94.,1917.g.27.aprīlī (10.maijā).

B13.JPG (44677 BYTES)
Latgales latviešu kongresa delegāti Rēzeknē 1917.gada 27.aprīlī

LATVIEŠI,

NEAIZMIRSTIET SAVAS

NACIONĀLĀS KRĀSAS!

Nupat, kur sagaidām Latvijas autonomiju, kur bieži mums jāuzstājas kā nacionālai grupai, nepieciešami vajadzīga ārēja zīme, pēc kuras mūs varētu visur pazīt kā latviešus. Šodien redzēju igauņu manifestāciju Pēterpilī. Viņu meln–zil–baltais karogs plivinājās pār katru atsevišķu nodaļu, pār katru atsevišķu biedrību; uzšūts tas bija uz zaldātu sarkaniem karogiem; viņu iemīļotās krāsas bija piespraustas pie krūtīm, greznojās pār pleciem. Ar ziņkārību apjautājās cittautieši, kas tās par krāsām. Tās bija igauņu tautas krāsas, tas bija igauņu karogs.

Pie mums latviešiem, cik esmu novērojis, maz pazīst savas nacionālās krāsas. Mēs lasam par tām Ditleba Alnpekes "Rīmju kronikā", kura uzrakstīta ap 1290.gadu, ka latviešu karogs bijis sarkans, ar baltu svītru caur vidu, tā tad sarkan–balt–sarkans. Tā ka tanīs laikos krāsoja ar stādu sulām, tad sarkanā krāsa būs laikam bijusi tumši sarkana (apmēram kā ķiršogu sula). Un šāds krāsu sakopojums karogā ir ļoti jauks, kā katrs pats var viegli pārliecināties.

Pievedu šeit vārdu pa vārdam minēto kroniķa aprakstu (Widz. Rīmju kronika, izdota no prof. L.Meijera 1876, p. 9219–9233):

No Cēsim uz Rīgu nāca

Par zemes sargiem, tad dzirdēju

Viens (ordeņa) brālis ar simts vīriem,

Kuriem ziņa bija dota.

Tie labā kārtā nāca šurp

Ar karogu, sarkani krāsotu.

Tas bija vidū ar baltu dalīta

Āda, pēc cēsnieku ieražām.

Cēsis top nosaukta pils,

No kurienes tas karogs nāca zināms

Un atrodas latviešu zemē,

Kur sievas mēdz jāt

Pēc vīriešu ieražas.

Kāpēc arī patiesi varu sacīt,

Ka tas ir l a t v i e š u k a r o g s.

Tā tad kronists ap 1290.gadu tieši apliecina, ka latviešu karoga krāsas ir sarkan–balts–sarkans. Liksim tad mēs atdzīvot sentēvu tikumam un krāsām, kuras mūsu senči priekš 600 gadiem uzskatīja par savām, lai nāktu atkal godā un plivinātos mūsu karogā pār brīvo Latviju.

Dr. O.Voits

"Dzimtenes Vēstnesis" Nr.72,

1917.g. 31.martā (13.aprīlī)

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!