"Nenogremdējamais Šķēle"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.16.

Vismīklainākais Latvijas politiķis atkal ir skandāla centrā.

Latvijas žurnālisti jau sen organizējuši "pagrīdes" totalizatoru. Ieguldot pāris latu un atbildot uz jautājumu, kad kritīs Andra Šķēles valdība, var nopelnīt pieklājīgu naudas summu. Stāsta, ka spēlē piedaloties arī vairāki Saeimas deputāti. Viņi pašreizējam premjeram atvēl ne vairāk par mēnesi, labākajā gadījumā — divus.

Pats Ministru kabineta prezidents, pēc visa spriežot, tā vis nedomā. Ne "pedofilgeita", kur Šķēles vārds sarakstā ir pats pirmais, ne skandāls ar padomju partizāna Vasilija Kononova notiesāšanu, ne vēl jo vairāk Rīgas atteikšanās pieprasīt, lai Austrālija izdod nacistisko noziedznieku Konrādu Kalēju — bet Latvijā tieši premjers veido ārpolitiku — neizraisīja valdības koalīcijas un kabineta galvas krišanu. "Pie pašreizējā politisko spēku samēra, — apgalvo Latvijas parlamenta eksspīkers Alfrēds Čepānis, — par spīti simpātijām un antipātijām Šķēles kungs paliks savā krēslā. Viņš ir pārāk gudrs un stiprs, lai viņu pabīdītu pie malas. Šim cilvēkam ir vilka tvēriens, lai arī man, tāpat kā daudziem citiem, tas nepatīk".

Apgalvo, ka Andris Šķēle ir vismīklainākā personība Latvijas politikā. 90.gadu vidū drošības policija pat bija iesākusi daudzsējumu operatīvo lietu par viņu. Stāsta, ka tad, kad "aizdomās turētais" kļuvis par valdības galvu, viņš pirmām kārtām pieprasījis šīs pašas mapes. Un, iepazinies ar lietu, sacījis: jā, ar niekiem nodarbojušies. Starp citu, pagājušajā gadā Šķēle Latvijas valdības priekšgalā nostājās jau trešo reizi. Taisnība, pirmoreiz kā pats savas partijas līderis.

Pašreizējo kabineta vadītāju dēvē par vienu no bagātākajiem cilvēkiem republikā. Turklāt viņa kapitālu izcelsme ir vairāk nekā noslēpumaina. Varbūt tieši tādēļ premjeru nepārtraukti apvaino korupcijā, kaut gan neviens apvainojums nav pierādīts tiesā. Vēl vairāk, kad kāds latviešu publicists uzrakstīja par Šķēli, maigi izsakoties, nelabvēlīgu grāmatu, premjers "skrīverim" uzskrūvēja prasību par daudziem tūkstošiem latu.

Vispār, savus pretiniekus premjers, kā mēdz teikt, "gāž no kājām". Skolā apguvis ne tikai zināšanas, bet mācījies arī šaut ar šauteni: "Vīrietim jāprot apieties ar ieroci". Bet nodziedāt mazais Andrītis vairāk kā uz trijnieku nespēja. Tagad viņš paziņo, ka dziedāšana, zīmēšana un fizkultūra var būt fakultatīva.

Šķēle beidzis Lauksaimniecības akadēmiju un strādājis Lauksaimniecības mehanizācijas un elektrifikācijas institūtā. Vienlaikus nākamais premjers audzējis ziedus un pārdevis tos Krievijā.

1990.gadā Šķēle kļuva par Latvijas lauksaimniecības ministra vietnieku, bet lietišķie cilvēki no viņa institūta sāka nodarboties ar biznesu.Viens no viņiem nodibināja koncernu "Ave Lat". Šķēle, atbrīvojies no valsts dienesta, strādāja koncernā par pārvaldnieku. Bet pērn, būdams uz laiku atstumts no premjera krēsla, atpirka "Ave Lat" no sava bijušā kolēģa.

No kurienes premjeram nauda tādai "mantiņai", to neviens nezina. Koncernu, kurš ražo 70% republikas alkohola un kontrolē praktiski visu piena un citu lauksaimniecības produktu pārstrādi, auditori novērtējuši uz 10 miljoniem latu (16 milj. dolāru). Tie ir oficiāli dati. Bet, lūk, Latvijas sociāldemokrātu līderis Juris Bojārs apgalvo, ka "Ave Lat" zaudējumi vien esot sasnieguši 26 milj. latu. Un, kā apgalvo premjera galvenais oponents "tranzītnieku partijas" līderis Ventspils mērs Aivars Lembergs, "Andra Šķēles personiskā biznesa smagais stāvoklis ir kā Damokla zobens, kas karājas virs viņa galvas. Par nožēlošanu, šis zobens vada arī valsti".

Starp citu, savas karjeras sākumā Šķēle pat nesapņoja par premjera amatu. Viņš tēmēja uz mazāk prestižo, bet daudz ienesīgāko Privatizācijas aģentūras priekšnieka amatu. Un pat jau kadrus sev izraudzīja. Kadrus darbā pieņēma, bet Šķēli nē, jo tobrīd valdošā "Latvijas ceļa" līderi nolēma aģentūras priekšgalā nolikt savas partijas biedru. Rezultātā bezpartijiskajam Šķēlem bija jāpārkvalificējas par Ministru kabineta vadītāju — savstarpēji konkurējošajām partijām viņš likās vienīgi kā tāds vadāms menedžeris. Kad "tīrie partijnieki" aptvēra, ka lielā mērā nav pienācīgi novērtējuši premjeru, bija jau par vēlu — Šķēle prasmīgi spēlēja uz valdošās koalīcijas locekļu partijiskajām pretrunām.

1997.gadā "partijnieku" pacietībai pienāca beigas un Šķēli "atbrīvoja". Ar pamatojumu, ka viņš nodarbojas arī ar uzņēmējdarbību. Šķēle nodibināja savu partiju un no jauna kļuva par premjeru. Pēc tam atdeva šo posteni vienam no "tranzītniekiem" — Vilim Krištopanam. Tagad Šķēle premjerē jau trešo riņķi. Tagad viņš ir "pārtikas ražotāju" premjers.

Jānis Ādamsons, tā teikt, Latvijas Saeimas "pedofilu komisijas" priekšsēdētājs, kas no parlamenta tribīnes paziņoja par Šķēles saistību ar šo skandālu, jau pirms trim gadiem sacīja, ka divas Latvijas finansu elites ("pārtikas ražotāji" un "tranzītnieki") atšķiras tikai ar... kaklasaišu rakstu. "Pārtikas ražotāji" staigā punktotās kaklasaitēs, bet "tranzītniekiem" tās ir svītrainas. Šķēle, protams, dod priekšroku punktotām kaklasaitēm.

Paradokss, bet glābt "Ave Lat", pēc speciālistu domām, var vienīgi labas Krievijas un Latvijas attiecības. Latvijas bekons Rietumiem izrādījās nevajadzīgs, bet Krievijā tas vēl kotējas. Rezultātā Latvija, protams, dodas uz Eiropu, traču plika un izsalkusi. Sākumā republika centās pārpludināt Rietumus ar savu lauksaimniecības produkciju, pēc tam — kļūt par tranzīta karali. Tagad radusies jauna fantāzija — bagātināt Eiropu ar savu intelektuālo potenciālu. ES savukārt, kā izteicies Latvijas ārlietu ministrs Indulis Bērziņš, "var nodrošināt Latvijas ekonomisko un sociālo izaugsmi". Eirokomisija, taisnība, jau norādījusi Rīgai uz tās nabadzību un to, ka ziņojumi par panākumiem neatbilst dzīves realitātei. Ar Austrumu tirgu vēl sliktāk. Tirdzniecības apgrozījums ar Krieviju samazinās katastrofiski, bet Rīga to pasniedz kā lielu panākumu. Tā teikt, līdz ar to Latvija atbrīvojas no "gadsimtiem ilgas atkarības".

Premjers Šķēle nokļuvis noslēgtā lokā. Tikai pavērsiens pret Krieviju var glābt viņa personisko biznesu, bet attiecību uzlabošanās starp abām valstīm automātiski atņems viņam premjera krēslu — republikas valdošajā elitē pārāk stipras ir antikrieviskās pozīcijas. Rezultātā premjera attieksmi pret Krieviju vislabāk raksturo kāda viņa frāze: "Tuvākajā laikā mums nav ko cerēt, ka Krievija mums atvainosies, ka būtiski uzlabosies mūsu attiecības. Es domāju, kamēr augstākā čekas elite būs pārstāvēta Krievijas varas elitē..., tikmēr mums nav ko cerēt uz brīnumiem". Šķēles kungs, kā zināms, stāv tālu no diplomātiskiem smalkumiem, un tikai tagad viņš pamazām sāk "iesist roku". Kas attiecas uz ārpolitiku, tad tādas, pēc novērotāju domām, Latvijai vispār nav. Jo frāzi "ejam uz NATO un Eiropu" par ārpolitiku nosaukt var tikai ar lielu piespiešanos.

Šobrīd Šķēles krēsls atkal šūpojas. Jau paklīdušas baumas, ka "pedofilgeitu" ir pasūtījuši "tranzītnieki" un personiski Ventspils mērs. Aivars Lembergs to kategoriski noliedz. Viņš, kā pats izteicies, "seksuālā ziņā esot tik neizglītots, ka nemaz nezina, kas tie tādi — pedofili". Cīniņā jau iesaistījušies pārstāvji no kompānijas "LatRosTrans"", kam pieder galvenais Latvijas naftas vads. Cīņa gaidāma nežēlīga: spēles bankā "Ventspils naftas" valsts daļas pārdošana. Andris Šķēle tūdaļ pat izdarīja atbildes sitienu: viņa partija ierosināja publicēt VDK Latvijas aģentu sarakstus.

Tuvcīņā "nenogremdējamais Šķēle" jūtas vislabāk.

Andrejs Riskins

"Nemieri SS gājiena laikā"

"Aftenposten"

— 2000.03.17.

Vakar caur Rīgas centru izmaršēja Latviešu Waffen SS veterāni. Šāds gājiens ar katru gadu izsauc arvien lielāku kritiku apkārtējos.

 

Rīga

Atmosfēra Rīgas centrā bija nemierīga, kad Latvijas krievi protestēja pret šīs dienas atzīmēšanu. Policijai vajadzēja iejaukties, lai novērstu iekarsušo strīdu attiecīgo pušu starpā.

"Mēs atbrīvojām šo valsti no fašisma. Kāpēc Latvija gavilē par fašistiem, ja visa pasaule tos nosoda?" sauca 78 gadus vecā Ņina Nošikina, kas esot cīnījusies Sarkanās armijas rindās no Ļeņingradas līdz pat Latvijai. Gājiens notika, kaut arī Latvijas valdība atcēla 16. marta atzīmēšanu kā oficiālu SS leģionāru piemiņas dienu. Laikā, kad Latvija gaida savu uzņemšanu Eiropas Savienībā un NATO, šādas dienas atzīmēšana Latvijai var izmaksāt pārāk dārgi, un internacionālā līmenī Latvija to tagad nevar atļauties.

 

Strīds

Molotova un Ribentropa pakta rezultātā Padomju Savienība ieguva tiesības okupēt Baltijas valstis un Polijas austrumu daļu. Kad padomju krievi ienāca valstī, pirmais, kas tika darīts, bija Latvijas elites "eksekūcija" tādā pašā veidā, kā nacisti uzdarbojās savā Polijas daļā. Desmitiem tūkstošu tika vai nu noslepkavoti, vai arī deportēti uz Sibīriju. Kad 1941. gada vasarā Latvijā ieradās Vērmahts, daudzi latvieši uztvēra to kā atbrīvotāju. No 1943. gada līdz 1944. gadam, lai cīnītos pret Sarkano armiju, nacistiskajā darbībā Latvijā tika iesaistīti aptuveni 156 000 latviešu.

 

Veterāni

Pēc policijas rīcībā esošajiem datiem, vakardienas gājienā pa Rīgas ielām piedalījās kopā 1 500 kara veterānu, to simpatizētāju un radinieku. Dalībnieki šo gājienu rīkoja par piemiņu 1944. gada kaujai, kur latviešu divīzijas pirmo reizi cīnījās kopā pret padomju karaspēku. Tie, kuri piedalījās gājienā, apgalvo, ka viņi tiek pārprasti un ka viņi nav Hitlera apbrīnotāji. Veterāni stāsta, ka nacisti esot viņus rekrutējuši nelikumīgā ceļā un ka viņi tikai esot cīnījušies, lai novērstu atkārtotu krievu varas inovāciju Latvijā. Šis gadskārtējais gājiens rada sašutumu ebrejos, sadusmo krievus un vēl citus. 95 procenti no Latvijas 70 000 ebrejiem tika iznīcināti. Daudzi apgalvo, ka veterāni dievina un aizstāv Trešo reihu.

Dara sliktu Latvijai

Gadskārtējā SS–iešu maršēšana ir darījusi sliktu vērtējumos par Latviju citu acīs. Tas jauc iespaidu par Latvijas ekonomisko un demokrātisko attīstību, ko Latvijas politiķi vēlas dot ārpasaulei, mēģinot Latvijai atvērt ceļu uz Eiropas Savienību un NATO. Šie gadskārtējie gājieni dara ļaunumu arī Latvijas attiecībās ar Krieviju.

"Esesieši atkal maršēs pa Rīgu"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.15.

Latviešu leģionāri jau 1950. gadā saņēma indulgenci no Vašingtonas.

Latvija ir gatava doties uz Eiropu septiņjūdžu soļiem, un bijušās padomju republikas integrācijas process Eiropas Savienībā jau ir sācies. Turklāt nepamatiedzīvotāju problēmas Rīgu nesen apmeklējušie ES un EDSO emisāri neuzskata par šķērsli šim procesam. Taisnība, rodas iespaids, ka Latviju velk nevis vienkārši uz Eiropu, bet gan uz Jerga Haidera Eiropu. Un fakts, ka pēc svētdien notikušā nacistu pēcteču marša Berlīnē tāds pats gājiens 16. martā notiks Rīgā, vedina uz skumjām pārdomām.

Latviešu karavīru atceres dienu Latvijā līdz 1998. gadam atzīmēja neoficiāli. 90. gadu sākumā leģionāru piekritēji un paši gados vecie karotāji pulcējās Brāļu kapos. Taču pirms diviem gadiem Latvijas Saeima pasludināja 16. martu par "kalendāra sarkano dienu" un leģionāri pirmoreiz devās maršā no Doma laukuma līdz Brīvības piemineklim.

Šis gājiens izraisīja ievērojamu rezonansi ne tikai Krievijā, bet arī vairākās Eiropas valstīs. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pasākumos piedalījās visa republikas Nacionālo bruņoto spēku vadība. Taču no amata tika atcelts vienīgi NBS komandieris Juris Dalbiņš, kas uz maršu bija ieradies militārā formas tērpā.

Pērn prezidents Guntis Ulmanis jau krietnu laiku pirms liktenīgā datuma centās samierināt karavīrus, kas karojuši dažādās frontes pusēs, taču viņam tas neizdevās. Pati piemiņas diena pagāja diezgan neievērojami, bet leģionāri marša vietā vienkārši klusi sapulcējās pie Brīvības pieminekļa. Šogad Saeima pārcēla latviešu leģionāru piemiņas dienu uz 11. novembri — nacionālā eposa varoņa Lāčplēša dienu. Liekas, ka nekas netraucēs leģionāriem atkal pasoļot pa Rīgas ielām. Starp citu, pašreizējais Latvijas aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis, pamatodams tā, ka "šīs dienas pasākums nav valstiski nozīmīgs", neaizliedza saviem padotajiem piedalīties gājienā.

Latviešu SS leģionu izveidoja 1943. gadā. 1944. gadā 15. un 19. leģiona divīzija pie Veļikajas upes pirmoreiz stājās pretim uzbrūkošajai Sarkanajai armijai. "Tieši tad mūsu zēni sadeva viņiem pa purnu," no Latvijas parlamenta tribīnes paziņoja Juris Vidiņš, prasīdams atjaunot svētkus. Starp citu, pavisam leģionā iestājās 140 tūkstoši cilvēku, un pirmie iesaukumi bija brīvprātīgi.

Jāatzīmē, ka latviešu SS leģiona apakšvienības ietilpa SS 6. korpusa sastāvā un pakļāvās tā komandieriem. Viņi karoja Volhovas frontē un Latvijas teritorijā. 19. divīzija savu "slaveno" ceļu beidza "Kurzemes katlā", 15. nācās pakarot pie līnijas Visla–Odera, bet viens tās pulks tika nosūtīts aizstāvēt Berlīni. 1945. gada 15. maijā 15. divīzija (23–24 tūkstoši cilvēku) padevās gūstā angļiem un amerikāņiem. Pavisam kara gados krita apmēram 50 tūkstošu latviešu karavīru, kas bija karojuši Hitlera pusē.

Attaisnojot latviešu dienēšanu SS karaspēkā, pašreizējie Latvijas varasvīri visā vaino Staļina organizētās izsūtīšanas 1940. gadā. Turklāt pilnīgi tiek ignorēts fakts, ka par "Waffen SS" kodolu kļuva nevis cietušo radinieki, bet gan aizsargi (brīvprātīgie kārtības sargi), kuru pirmskara Latvijā bija vairāk nekā 60 tūkstošu, kā arī daudzo latviešu policijas un soda vienību līdzstrādnieki, kas bija izcēlušies cīņā ar "žīdiem un boļševikiem" jau pēc vāciešu ienākšanas Latvijā. Pietiek piebilst, ka 1942. gada janvārī šajās struktūrās dienēja 15 tūkstoši latviešu! Par to nav jābrīnās, jo rusofobija tāpat kā tagad bija pirmskara Latvijas valsts politika. Un ne jau nejauši pirms 60 gadiem, kad sākās padomju un somu karš, desmitiem latviešu brīvprātīgo devās uz fronti cīnīties pret boļševikiem. Visu "Ziemas kara" laiku Latvijā uzturējās liela grupa somu izlūku, kuri līdz ar latviešu kolēģiem nodarbojās ar padomju radiogrammu pārtveršanu. Tas Helsinkiem palīdzēja pienācīgi pretoties daudzkārtējam Sarkanās armijas pārspēkam.

Pēc kara beigām somi sarīkoja lielu pieņemšanu Latviešu biedrības namā. Latviešu radistus pat gribēja apbalvot, bet armijas komandieris ģenrālis Krišjānis Berķis neļāva: konspirācija augstāk par visu.

Starp citu, 1950. gadā Vašingtonā tika publicēta deklarācija, ka Baltijas valstu SS leģioni uzskatāmi par īpašiem, no vācu SS apakšvienībām atšķirīgiem, tādēļ tie nevar tikt uzskatīti par kustībām, kas ir naidīgas ASV valdībai.

Andrejs Riskins

"Latvijas grūtie gadi"

"Postimees"

— 2000.03.18.

Pēdējie mēneši Latvijai ārpolitiski ir bijuši sarežģīti. Dienvidu kaimiņiem neērto Konrāda Kalēja tēmu Eiropas un ASV mediji ir atspoguļojuši visai plaši, sarkanā slepkavas Kononova notiesāšana galvenokārt ir palikusi Krievijas uzmanības lokā.

Zināmā mērā tajā pašā notikumu lokā var iekļaut arī trešo tēmu — apsūdzības pedofilijā pret premjerministru Andri Šķēli un tieslietu ministru Valdi Birkavu. Kas par to, ka netiek doti apsūdzības pierādījumi, kas par to, ka apsūdzētājs — parlamenta komisijas priekšsēdētājs Jānis Ādamsons — pēc šodien spēkā esošā lēmuma ir atzīts par VDK līdzstrādnieku, un kas par to, ka gan Birkavs, gan Šķēle ir Ādamsona partijas bīstamāko konkurentu līderi. Kaut kas no apsūdzībām tomēr pieķeras, caur presi izplatās plašā pasaulē un gala rezultātā iespaido domas par visu Latvijas valsti.

Šajā situācijā Latvija pagājušajā nedēļā uzņēmās bezjēdzīgi lielu risku. Latvijas leģionāru ceturtdienas parāde Rīgas centrā valsts valdībai, bez šaubām, bija delikāts jautājums.

Tajā pašā laikā bija arī skaidrs, ka gājienu Krievija noteikti izmantos, lai veidotu Latvijai pusfašistiskas valsts imidžu. Par laimi, izskatās, ka negatīvas starptautiskās reakcijas (protams, izņemot Krieviju) šoreiz nebūs.

Latvija jūt un neizbēgami arī tuvākajos gados izjutīs nepārtraukto Krievijas spiedienu. Daudzējādā ziņā Latvija no trim Baltijas valstīm ir visvieglāk ievainojama. Vislielākais nelatviešu procents, Krievijas un no tās atkarīgo uzņēmēju būtiska loma valsts tautsaimniecībā un jūtama ietekme valsts politikā ir līdzekļi Latvijas iespaidošanai. Krievijai ir Latvijā arī daudz ko iegūt. Ja, piemēram, izdotos salauzt Latvijas vēlēšanos kļūt par NATO dalībvalsti (nav gan nevienas šādas pazīmes), tas veidotu situāciju, ka Zviedrija un Somija turpinātu kā neitrālas valstis un sarežģītu arī Igaunijas pievienošanos.

Kāpēc tieši Latvija ir nokļuvusi šādā situācijā? Šeit ir kā objektīvi, taču diemžēl arī subjektīvi iemesli. Nelatviešu lielais procents, protams, ir objektīvs iemesls. Latvijas politiķu pārāk lielā atkarība no ekonomiskā lobija un līdz ar to arī no Krievijas lielākoties ir subjektīvs iemesls. Atšķirība starp Igauniju un Latviju šajā jomā radās jau deviņdesmito gadu sākumā, kad Igaunija ātrāk izveda strukturālas reformas un būtiski samazināja ekonomisko atkarību no Krievijas,

Vairāki kā Igaunijas, tā arī mūsu partnervalstu diplomāti ir apgalvojuši, ka 1997.gada rudenī Maskava plānoja uz nākošo pavasari lielu propagandas uzbrukumu pret Igauniju. Bet, Maskavai par nelaimi, Igaunija 1997.gada decembrī tika uzaicināta uz ES paplašināšanās sarunu pirmo kārtu un ar to tika no Rietumu puses atzīta par savējo, pret kuru vērstie uzbrukumi netiek ņemti īpaši nopietni.

Maskava ātri pārspēlēja uzbrukumu pret Latviju un turpina uzbrukumus pret dienvidu kaimiņu arī tagad, divus gadus vēlāk; kas par to, ka šodien arī Latvija ir uzaicināta uz paplašināšanās sarunām.

Laiku pa laikam politikā, tāpat kā dzīvē, sen izlemtu lēmumu patiesā nozīme noskaidrojas tikai pēc gadiem. 1997.gada ES lēmums dot Igaunijai priekšroku, salīdzinot ar Latviju un Lietuvu, parādīja, ka neatkarības atjaunošanai sekojušos pāris gados Igaunija izdarīja labākus lēmumus nekā mūsu kaimiņi.

Indreks Kanniks

"Kā 10 tūkstoši lietuviešu cīnījās par varu"

"Izvestija"

— 2000.03.21.

Par uzvarētāju kļuva bijušais ģenerālprokurors.

Pagājušo svētdien Lietuvā notika vietējās pašpārvaldes orgānu vēlēšanas. Par 1662 vietām sacentās 10 tūkstoši kandidātu no 28 partijām. Pirms trim gadiem iepriekšējās municipālās kampaņas laikā vēlētāju aktivitāte tik tikko sasniedza 40 procentu, taču šoreiz sociologi prognozēja lielāku balsojošo pilsoņu aktivitāti — līdz 50–60 procentiem. Tā arī notika, vidēji valstī nobalsoja 53 procenti vēlētāju.

Viena no pašreizējās vēlēšanu kampaņas īpatnībām ir valdošās konservatīvās partijas reitinga kritums. Otra īpatnība — būtisku atšķirību trūkums šo partiju un koalīciju programmās, kuras piedalījās vēlēšanās (citstarp, Lietuvas iestāšanos NATO un Eiropas Savienībā saskaņā ar nacionālajām interesēm deklarēja visi). Starp citu, konservatīvās partijas "Tēvzemes savienība" pārstāvji uzskata, ka reformatori sabiedrībā vienmēr bijuši nepopulāri un ka īsā laika sprīdī nav iespējams panākt tādu sociālo efektu, kas apmierinātu visus.

Kā "Izvestija" pastāstīja Lietuvas galvenajā vēlēšanu komisijā, vēlēšanu rezultātā par līderi kļuvusi jaunā savienība "Sociālliberāļi", kuru vada bijušais valsts ģenerālprokurors Artūrs Paulausks. Otrajā pozīcijā negaidīti nokļuvusi Zemnieku partija (koalīcijā ar Kristīgi demokrātisko savienību). Trešajā — konservatīvo partija "Tēvzemes savienība", ko daudzi nebija gaidījuši, jo vēlēšanu priekšvakarā vairums analītiķu tai pareģoja izgāšanos. Kauņā vēlēšanās uzvarēja nacionālradikāļi no "Lietuvas brīvības savienības". Šīs partijas līderis Vītauts Šustausks kļuvis slavens ar to, ka jau divus gadus pēc kārtas organizē tā saucamo "nabagu balli", kas tiek rīkota par spīti tradicionālajai "Vīnes ballei", kura pulcina Lietuvas sabiedrības eliti.

Aizvadītās vēlēšanas kļuva par ģenerālmēģinājumu parlamenta vēlēšanām, kam jānotiek rudenī. To rīkošanai budžetā jau paredzēti 15 miljoni litu (tas ir nedaudz mazāk par 4 miljoniem dolāru). Par vietām Seimā cīnīsies vairāk nekā 30 partiju, un novērotāji uzskata, ka rudens vēlēšanu kampaņa būs diezgan "karsta".

Svetlana Karpekova

"Jauni spēki Lietuvas politikā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.21.

Jaunpienācēju uzvara

pašvaldību vēlēšanās

Tikai pirms diviem gadiem dibināta politiskā Centra partija svētdien notikušajās vietējo pašvaldību vēlēšanās ieguvusi labāko rezultātu. Relatīvus panākumus uzrādīja arī citi veidojumi, kuriem līdz šim valstī bija maza ietekme. Valdošajiem konservatīvistiem, dodoties pie vēlēšanu urnām, kuras tiek uzskatītas par tendenču barometru rudenī gaidāmajām parlamenta vēlēšanām, izdevās izvairīties no paredzētās neveiksmes.

Tikai pirms diviem gadiem ap bijušo ģenerālprokuroru un par mata tiesu sakauto prezidenta kandidātu Artūru Paulausku izveidotā Jaunā savienība, kura pati sevi dēvē par sociāli liberāli orientētu partiju, pēc pašreizējiem rezultātiem svētdien uzvarējusi pašvaldību vēlēšanās un ieguvusi aptuveni 17 % no visiem pilsētu un reģionālo iestāžu mandātiem. Otro vietu ar 14% mandātu ieguva Zemnieku partija, kas līdz šim valsts politikā praktiski nespēlēja nekādu lomu, arī komunālajā līmenī tā nesaistīja uzmanību. Tomēr tā varēja iegūt tikai labumu, jo valsts iedzīvotāji, kurus īpaši smagi skāra 1998.gada Krievijas krīze un tās radītā pārtikas eksporta samazināšanās, valdošajām partijām tagad pie urnām atmaksāja par neizdevušos grūtās situācijas vadību.

 

Valdības partija grūtā situācijā

Tikai trešā vietā atrodas parlamenta prezidenta Landsberģa "Tēvzemes savienība". Turklāt iegūtie 13% mandātu konservatīvajiem varētu būt iemesls zināmai apmierinātībai. Jo galvenokārt viņu izveidotā valsts valdība Krievijas krīzes seku pārvarēšanā vada svarīgu, bet ne visai populāru ekonomikas reformu kursu un savu popularitātes reitingu pēdējās aptaujās samazināja līdz vienciparu skaitlim. Konservatīviem gan tagad sasniegtais rezultāts ļāvis izvairīties no paredzētās neveiksmes, tomēr viņiem der orientēties uz varas zaudēšanu jau šajā gadā. No pašvaldību vēlēšanu rezultātiem, kā jau tas reiz bija un kā analītiķi to tagad atkal sagaida, iespējams izdarīt secinājumus par iedzīvotāju izturēšanos nākamajās parlamenta vēlēšanās (kas Lietuvā notiks rudenī), un tie norāda, ka valsti sagaida "asiņu atjaunošanas process". Līdzās sociālliberāļiem un Zemnieku partijai vietējās pašvaldību vēlēšanās popularitāti ieguva arī citi jaunpienācēji, arī Liberālā savienība, kas, tāpat līdz šim, bija palikusi neievērota. Galvenais iemesls, kāpēc viņi spējuši palielināt politisko svarīgumu, ir tas, ka tai pievienojušies prominenti pienācēji, īpaši populārais politiķis Rolands Pakss. Panākumi Viļņas mēra amatā viņu mazāk kā pirms gada noveda līdz ministru prezidenta amatam - toreiz gan viņš bija konservatīvo izvirzītais kandidāts. Tomēr no šīs partijas un valdības vadītāja posteņa viņš šķīrās rudenī, proti, dusmās par pretēju Lietuvas naftas koncerna "Mažeiķu Nafta" privatizācijas variantu, ko valdība atbalstīja pretēji savai gribai.

 

Vai varas maiņas iezīmes?

Lai arī liberāļi, pateicoties milzīgajai Paksa popularitātei, rēķinājās ar vēl labāku rezultātu nekā sesto vietu un 10% mandātu, tomēr viņiem bija jāņem vērā, ka spēcīgs vārds vien nevar garantēt panākumus. Tomēr labie partiju rezultāti, kuru skanīgās, bez saistībām esošās programmas vēl nav bijušas pakļautas nevienai pārbaudei, kā tās funkcionē praksē, norāda, ka iedzīvotāji nav atmetuši cerības, ka varbūt kāds viņus varētu atbrīvot no pārejas laika smaguma.

"Ikdiena Viļņā"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.19.

Visiem rokās ir verbas — no pūpolvītolu un kārklu zariem izgatavotas un ar kaltētām puķēm un zariņiem izgreznotas slotas. Verbas ir sens lietuviešu simbols pavasarim, jaunai dzīvei un cerībām.

Kopš pagānu laikiem mājas tiek greznotas ar šīm izpušķotajām slotām, kas kalpo kā aizsardzība pret ļaunumu.

Tiek svinēta Kazimira diena (mūsu Pūpolu svētdiena), un visas baznīcas ir pārpildītas. Bangojoša ļaužu jūra — iekšā tikt nav iespējams. Svētais Kazimirs katoļticīgajā Lietuvā ir galvenā figūra.

Ielas ir pilnas ar tirgotājiem, mūziku un skaļām sarunām. Cerību pilns laiks. Pirmie pavasara siltie saules stari šķiet brīnišķīgi.

Skarbā realitāte.

Jauki ir atkal redzēt Lietuvas galvaspilsētu Viļņu, taču kontrasti ir uz katra soļa. Cerības un prieks drīz vien pārvēršas nospiestā noskaņojumā. Pie lielās Ģedimina katedrāles pulcējas ne tikai tās apmeklētāji vien. Tur spiežas arī ubagi, turklāt viņu ir nesalīdzināmi vairāk nekā agrāk! Cik daudzi no viņiem ir bērni! Viņiem nav bijis naudas, lai nopirktu verbas un aizsargātos no ļaunā. Viņiem tiek tikai kādas monētas. Viņi sēž savās vietās no agra rīta līdz vēlam vakaram, un tad viņus aprij pilsēta.

Nijole Stakeniene strādā kādā pilsētas ielu jeb klaiņojošo bērnu namā. Viņa par spīti visam stāvokli raksturo kā ļoti cerīgu salīdzinājumā ar situāciju pirms dažiem gadiem, kad pilsētai nebija nekādu iespēju piedāvāt ielu bērniem pajumti naktī. Tagad tādu ir veselas piecas, kas rūpējas kopumā par 200 ielu bērniem. Nupat ir izveidota arī mobila vienība, kas nedēļas nogalēs — gan dienā, gan naktī — staigā pa pilsētas ielām, lai meklētu bērnus bezpajumtniekus. Vienā nedēļas nogalē parasti nākas uzņemties rūpes par apmēram desmit bērniem.

"Darba vēl ir ļoti daudz, taču mēs esam uz pareizā ceļa", apmierināta saka Nijole Stakeniene.

Neveiksme.

Vēl pirms diviem trim gadiem pilsētā skanēja āmuru klaudzieni. Pilnā gaitā notika restaurācijas darbi. Visur bija jūtams optimisms. Jaunos restorānus, kas tika atvērti galvenajā ielā, piepildīja Viļņas jaunie iedzīvotāji. Valdīja šaurība un prieks. Pilsētā bija ieradies Benetton un Gucci. Arī tūristi.

Bet tagad? Saglabājoties agrākajam pieauguma tempam, pārmaiņām vajadzēja būt milzīgām. Tomēr nekā! Kādreizējais cerīgums un optimisms varbūt nav zudis, bet samazinājies gan.

"No hope", lauzītā angļu valodā saka bezdarbnieks Gintars un noplāta rokas. "No work."

Neveiksme sākās līdz ar Krievijas ekonomikas sabrukumu 1998. gada augustā. No Baltijas valstīm vissmagāk cieta Lietuva, jo tā vēl aizvien bija ļoti atkarīga no eksporta uz Krieviju.

Pašlaik bezdarbs ir 10,2%, un tas visu laiku palielinās. Salīdzinot ar atbilstošo periodu pirms gada, bezdarbs ir audzis gandrīz par 4 procentiem. Daudzi turklāt šo oficiālo skaitli uzskata par pārāk mazu.

Sociālo lietu un darba ministrijas nodaļas vadītājs Antans Pimpe ir ļoti pesimistiski noskaņots.

"Pēdējos trīs mēnešos bezdarbs ir palielinājies par 1,5 procentiem. Ļoti grūti ir panākt šīs tendences maiņu. Tā kā valsts taupa līdzekļus un sašaurina uzņēmumu darbību, visa nauda aiziet sociālo pabalstu, pensiju un bezdarbnieku pabalstu izmaksām. Nekas nepaliek pāri, lai aktivizētu nodarbinātību!"

Antans Pimpe uzskata, ka pārtraukto eksportu uz Krieviju nevajag uzskatīt par pašreizējās situācijas galveno iemeslu. Viņš domā, ka pamatproblēma ir meklējama valsts neprasmē darboties tirgus ekonomikas apstākļos.

"Pēdējos gados ir sabrukušas daudzas rūpniecības nozares un uzņēmumi, taču tos nav kompensējuši mazie un vidējie uzņēmumi. Pie mums ir ļoti slikta uzņēmējdarbības atbalsta sistēma. Mums vajadzētu lielu uzmanību pievērst arī tirdzniecībai, un izglītībai. Ļoti nepieciešams mainīt mūsu attieksmi — jāatbrīvojas no vecās padomju plānveida ekonomikas laiku balasta."

Ticība nākotnei tomēr vēl aizvien ir saglabājusies. Ir pagājuši tikai desmit gadi, kopš parlaments pasludināja valsts neatkarību un pavēra ceļu trīs Baltijas valstu atsvabināšanai no Padomju Savienības. Šobrīd Lietuva stāv uz Eiropas Savienības sliekšņa. Gatavošanās dalībai notiek pilnā sparā — varbūt tur ir glābiņš?

Marita Grānrūta

"Izdzīvošanas imperatīvs"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.15.

Stingrā roka neglābj Krieviju.

Ko mums sola Vladimira Putina prezidentūra? Lai atbildētu uz šo akūto jautājumu, jāizpilda divi uzdevumi: jārekonstruē šobrīd Krievijas prezidenta galvenā pretendenta personības struktūra un jāatmin kāda diskrēta, nekonsekventa valsts politiskās situācijas attītības loģika.

Problēma tomēr nav tā, ko darīs Putins pēc 26. marta, bet gan tā, ko viņš reāli varēs izdarīt un ko viņam izdosies paveikt, kad/ja viņa pasāktajam nebūs pozitīva rezultāta ne ekonomikā, ne sociālajā jomā. Pēdējais ir diezgan iespējams, ja ņem vērā Krievijas ekonomikas nožēlojamo stāvokli un vēsturisko pieredzi, kas nepārprotami liecina, ka vairākās pēdējās desmitgadēs neviena valsts programma, neviens valsts attīstības lielmēroga plāns nav ticis izpildīts. Hruščovs, Brežņevs, Andropovs, Gorbačovs, Jeļcins... Optimistiski ambiciozi projekti, sākot ar komunisma uzcelšanu un beidzot ar dzīvokļu un pārtikas programmu, — visām tām bija viens liktenis.

Neveiksme vēl jo vairāk iespējama tāpēc, ka par ekonomikas pacelšanas galveno posmu Putins, kā var spriest pēc viņa publikācijām un runām, uzskata valstisku regulēšanu, taču valstiska regulēšana korumpētā valstī principā nav iespējama.

Piebildīsim, ka sabiedrības disciplinēšanas resursi, kuriem ar cerību pievērsās daži līderi (dažkārt kuriozie Andropova pasākumi, Gorbačova pretalkohola kampaņa u.c.) nav lieli un to darbība ir ārkārtīgi īslaicīga. Pēc tam kā vara un ierēdniecība, tā tauta adaptējas kārtējā kampaņā un tā kļūst par fikciju.

Bet tas ceļš, pa kuru savulaik virzījās Černomirdins — no spēcīga saimnieciska darbinieka un suverēna administratora uz tirgus, daļēji pat liberālas ekonomikas vadītāju, kas ir relatīvi brīvs no etatiskiem stereotipiem, šis ceļš Putinam ir slēgts. No jebkura hipotētiska "A" punkta kustība lielāka liberālisma virzienā 2000. gada Krievijā nav iespējama.

Jaunajam prezidentam vajadzēs cīnīties par politisko izdzīvošanu ne ar sarežģītu politisku manevru palīdzību, balstoties uz viltīgu pretsvaru sistēmu, bet gan ar visu iespējamo bardzību, dažkārt ar to bardzību un ar visu nežēlīgo apņēmību, ko viņš demonstrēja Čečenijas kampaņas laikā, vēl jo vairāk, neveiksmju ķēdes reakcija nostādīs Putinu situācijā, kura radikāli atšķirsies no Jeļcina neveiksmju situācijas. Jeļcins, būdams "stiprs" prezidents, pat pēc sociālekonomiskas izgāšanās posma prata, pirmkārt, nodrošināt sev politisko izdzīvošanu un, otrkārt, garantēt noteiktu spēku līdzsvaru sabiedrībā, vispirms jau līdzsvaru starp varu un opozīciju, varu un oligarhiem, centru un reģioniem.

Putina resursi neveiksmes gadījumā šai nolūkā nebūs pietiekami. Arvien sliktākā politiski ekonomiskā situācija var likt apšaubīt jaunievēlētā prezidenta politiskās izdzīvošanas iespēju, Putins var izrādīties daudz vieglāk ievainojams nekā Jeļcins.

Šajā situācijā Putinam vajadzēs ķerties pie stingrām autoritatīvām vadības metodēm kā vienīgā iespējamā un viņam līdz galam saprotamā līdzekļa. Cīņā pret oligarhiem viņš var balstīties uz speciālajiem dienestiem un izpildvaras struktūrām, kas komplektētas no specdienestu kadriem, kā arī uz "protestējošo elektorātu". Putinam atšķirībā no Jeļcina, ja situācija valstī attīstās pēc viņam nelabvēlīga scenārija, būs jāpanāk absolūta vai gandrīz absolūta kontrole pār MIL (katrā ziņā vismaz elektroniskajiem). Beidzot kā faktors, kas konsolidē sabiedrību un saārda režīma opozīciju, var tikt izmantots galēji agresīvs un primitīvs krievu nacionālisms.

Iespējams, ka tieši šajā politiskā procesa attīstības posmā Putins uzskatīs par vajadzīgu aktivizēt cīņu ar korupciju (inscenēdams dažus skaļus procesus) un "piežmiegt" dažus visodiozākos oligarhus — ne abstraktu principu, bet gan politiskās izdzīvošanas dēļ. Šajā ziņā Putinam ir izredzes atkārtot Skuratova ceļu, taču tikai bez amoralitātes.

Skrūvju pievilkšana valsts iekšienē neizbēgami izraisīs izolacionistiskus momentus ārpolitikā. Šajā situācijā Rietumi, lai saglabātu savu seju, demonstrēs nepieciešamo norūpētību par demokrātijas problēmām un cilvēktiesībām mūsu valstī vai arī tie var vienkārši atmest ar roku Krievijai un pamest to pašas likteņa ziņā...

Tāds notikumu pavērsiens nedrīkst būt mums negaidīts, jo to nosaka ne tikai politiskās attīstības loģika un dinamika, bet arī paša Putina personības dažu komponentu emanācija.

Tā ir tieši tā robeža, uz kuras "Sobčaka audzēknis" izzudīs pilnīgi kā neticams, dīvains sapnis, — un parādīsies padomju izlūku skolas absolvents, cinisks un pragmātisks sava darba pratējs, kas zina, kur, kad un ko pieķert.

Un tas nepavisam nav vispesimistiskākais notikumu attīstības scenārijs. Visbriesmīgākais ir kas cits: var izrādīties, ka Putins nav pietiekami stiprs prezidents, lai īstenotu valsts pāreju uz autoritārā scenārija rezerves ceļa, kas lielākā vai mazākā mērā paredz šī autoritārisma apgaismību. Tad Putinam vajadzēs dot ceļu citam cilvēkam, vēl melnākai "kastei" un vēl baltākai "papīra lapai". Aiz jaunā līdera stāvēs ievērojami vairāk kooperatīvo spēku, nekā to šobrīd ir aiz v.i. figūras. Un šis pēcputina režīms beidzot liks mums atcerēties, kas ir stingrā roka, totalitārisms un patvaļa, un liks visu to pilnā mērā izbaudīt uz savas ādas.

Sergejs Koroļovs

"Enģelis no tabakdozes"

"Die Presse"

— 2000.03.18.

Krievijas vadītājs kā tautas slimīgo baiļu spogulis. Kāpēc Putins ir tik populārs?

Rietumos mūsu kandidātu uz prezidenta amatu Vladimiru Putinu sauc vai nu par X kungu, vai arī par Black Box , vai arī par baltu, neaprakstītu lapu.

Arī mēs līdz šim neesam bijuši gudrāki. Mūsu prese viņu gan ir apkarinājusi ar goda apzīmējumiem, sākot ar "mūsu prezidents" un līdz "Krievijas atpestītājs". Nesen es kādā rakstā izlasīju jaunu apzīmējumu: "Putins ir mūsu eņģelis no tabakdozes!". Līdz šim krievu valodā eksistēja "velns no tabakdozes". Pakalpīgums veicina izdomu.

Jau pirms prezidenta vēlēšanām 26. martā padevība iepretī iespējamajam jaunajam valsts vadītājam ir ieguvusi dīvainus apveidus. Kad Putins ceļā uz Ivanovu brauca garām kādam dzemdību namam, ārsti neatlaidīgi aicināja augsto viesi ienākt iekšā, apbrīnot dzemdētājas un kādu no kliedzošajiem jaundzimušajiem nekavējoties nosaukt par Vladimiru. Putins apšaubāmo godu noraidīja.

Prese atzina, ka lēmums ir bijis gudrs. Taču arī tad, ja Putins būtu mazulim devis savu vārdu, viņi to atzītu par pareizu lēmumu. Ko krievi vispār zina par Putinu? Mēs zinām, ka Vladimirs Vladimirovičs ir priekšzīmīgs ģimenes tēvs un džudo meistars un ka viņa sieva atvaļinājumu pagājušajā gadā nepavadīja vis Nicā, bet uz Kamčatkas pussalas akmeņiem Krievijas Tālajos Austrumos. Mēs zinām, ka Putins jau kopš jaunības laikiem apmeklē baznīcu un ka virs viņa rakstāmgalda karājas Pētera Lielā portrets. Ja neņem vērā pēkšņā piedāvājuma absurditāti vīram, ko gandrīz neviens toreiz nepazina, mūsu kandidāts uz prezidenta amatu cilvēku vidū ir populārs. To pierāda ne tikai sabiedriskās domas aptaujas vien, bet arī balsojumi internetā.

Taču kāds ir viņa popularitātes noslēpums? Mūsu valsts vadītājs pirmām kārtām atspoguļo krievu cilvēku slepenās bailes un slimīgās bailes. Galvenokārt slimīgās bailes. Kad mēs domājam par savu valsts vadītāju, mūsu cerības atvirzās fonā. Mēs nejūtamies brīvi, esam apmulsuši un nedroši. Pēdējos simt mūsu vēstures gadus jūtīgās nacionālās godkāres realizēšana nebija gluži veselīga. Tāpēc mēs šodien esam ātri aizvainojami un agresīvi. Mums ir histēriska vēlme noteikti patikt un slepens sapnis atbrīvoties no mazvērtības kompleksa. Putina komētas parādīšanās pie politiskajām debesīm sakrita ar jauno Čečenijas karu. Krievija grib atstāt demokrātiskas valsts iespaidu un mīlēt visu pasauli, bet mēs alkstam pēc uzvaras. Totālas, pilnīgas, spožas, iznīcinošas uzvaras. Tās dēļ mēs esam gatavi zaudēt cieņu Eiropā. Putins ir apņēmies vairs nepatikt visiem. Putins pasaulei beidzot ir pierādījis mūsu raupjumu.

Tas nozīmē, ka reformas mūs nav padarījušas labākus. Ir vērts mums baidīties. Vladimirs Putins šo imidža maiņu ir izpaudis ļoti rupji, sabiedrības padibeņu valodā: "Mēs čečenus sitīsim pat tualetēs!" Putins atklāti lādējās un tādējādi centās sakārtot krievu dvēseles stīgas. Mūsu valsts vadītājs ir mūsu lāsts: lādēšanās, šķendēšanās, neaudzinātība. Mēs izturamies pavisam citādi nekā Eiropā. Lādēšanās pie mums savā ziņā ir apliecinājums, ar ko vismaz jūtu līmenī lietas, uz kurām patiesībā nav nekādas ietekmes, mēģina kontrolēt mūsu tumšā, konservatīvā, patiesībā joprojām viduslaiku līmenī esošā nacionālā apziņa. Neaudzināts valsts vadītājs ir kā vīrs no tautas. Mūsu tauta joprojām priekšroku dod neaudzinātam cilvēkam, nevis inteliģentam cilvēkam ar brillēm. Krievija jau no dabas ir rupja. Ciemata gans saviem vēršiem liek piecelties ar kājas spērienu un lādēšanos. Citādi dzīvnieks augšā neceļas. Kremļa vadītāja neaudzinātība ir vulgārs mūsu sabiedrības efektīvas pārvaldes aizstājējs. Nesen es pārsteigts Romā ievēroju, ka itāļi negrūstās. Pat vislielākajā burzmā tev neviens negrūž ar elkoņiem ribās un neviens zābaks tev neuzkāpj uz kāju pirkstiem. Maskavas burzmā bez sitieniem un grūstīšanās neiztikt.

Taču atgriezīsimies pie nesenās pagātnes, lai saprastu Krievijas valsts vadītāja fenomenu un slepeno tautas simpātiju stimulu. Kad Ziemassvētkos no amata atkāpās Boriss Jeļcins, viņš visus pārsteidza ar savu pazemību. Viņš pat noslaucīja asaru un mums, krieviem, lūdza piedošanu. Šī neierastā maigā lāča loma daudzus aizkustināja, taču gandrīz nevienam nepatika. Tauta bija pieradusi pie raupjā Jeļcina. Mums patīk, ja valsts vadītājā ir kaut kas no vērša. Politiķim pie mums nav jāpatīk. Rietumos panākumus gūst tie politiķi, kuri cilvēkiem šķiet gudrāki un spējīgāki nekā viņi paši. Pie mums cilvēki grib sajust, ka viņš ir tāds pat kā es! Mūsu vadītājam ir jābūt saprotamam jau pirmajā mirklī.

Vissliktākais Krievijas valsts vadītājam ir tas, ja cilvēki par viņu domā, ka viņš ir liels gudrinieks. Viņš nekādā gadījumā nedrīkst būt jauks un nedrīkst būt skaistulis. Pret tādiem uzticību neizjūt pat sievietes. Skaistuļi ir vieglprātīgi, izvirtuļi ir ģeķi (švauksti) un noteikti korumpēti. Vairumam mūsu politiķu ir atbaidošas sejas, nokārušies vaigi un šaušalīgi zobi. Jeļcinam kreisajai rokai trūka trīs pirkstu, bet Gorbačovam pierē bija liela dzimumzīme. Tomēr dzimumzīme Gorbačovam nepalīdzēja. Viņš bija pārāk pieklājīgs un laipns kā advokāts, turklāt inteliģents un labi audzināts cilvēks. Pie mums tas ātri vien tiek uzskatīts par vājuma pazīmi. Gorbačovs mēģināja televīzijā izskaidrot "perestroikas" jēgu. Ja Krievijā kaut ko izskaidro, tad tas ir gandrīz tas pats kas taisnošanās. Jeļcins praktiski neko nepaskaidroja, bet tikai darīja zināmu, kurp mēs dosimies tālāk.

Krievijas valsts vadītājs ir šoferis ar spēcīgiem augšdelmiem. Krievija ir milzīga, ar ķieģeļiem piekrauta smagā automašīna, vai betona maisīšanas mašīna. Nekādā gadījumā ne "Porsche" vai "Cabrio". Šī smagā mašīna ir jāvada praktiski veselam tipam, bez kaut kādiem kompleksiem. Piemēram, pie mums Borisam Jeļcinam nekaitēja tas, ka viņš iedzēris, taču braši (bezbēdīgi) Berlīnē diriģēja Vācijas valsts orķestri. Tāds gāja pie sirds krieviem, kuriem diriģents frakā tik un tā šķiet dīvaina figūra. Jeļcins saprata, ka tautai patīk, ja viņu valdnieks no sejas nomet masku. Tāpēc viņš arī iedzēris parādījās kameru priekšā un ļāva sevi šķietami atmaskot: paskatieties, Boriss Nikolajevičs ir atkal iedzēris. Ar šo familiāro piedalīšanos šķietamajos Kremļa noslēpumos daudzi krievi smēlās drošību, ka viņi netiks piekrāpti. Bēdīgs un naivs pašapmāns.

Diemžēl, pie mums pārsvarā politiku vērtē ar emocijām, nevis ar prātu. Krievija cieš no alkoholisma sekām. Mihails Gorbačovs tautas uzticību zaudēja tad, kad sāka lielu pretalkohola kampaņu. Mīlestība uz alkoholu ir tautiskuma tests, nevis nosodāma lieta. Mūsu viscaur netīrajā parlamenta vēlēšanu cīņā pagājušā gada decembrī neviens politiķis kādu citu nenosodīja par to, ka viņš žūpo. Tas pie mums iespaidu neatstāj.

Mūsu valsts vadītājam nav jābūt elegantam. Elegance nesader ar viņa lielās zemnieku ģimenes tēva pienākumiem, kurš alkatīgajam dēlam ar lielo karoti iesit pa pakausi tāpēc, ka viņš pirms tēva no katla ir gribējis izņemt vārītās gaļas gabalu. Mēs negribam kritizēt mūsu ģintstēvu, mums no viņa ir jābaidās. Mums viņš nav jāmīl. Un tirāns mums ir saprotamāks nekā demokrāts. Pie tā turas Vladimirs Putins.

Valsts vadītājs vienmēr ir spēlējis Dieva tēva lomu, kura ziņā ir sodīt grēciniekus. Viņam ir jādara vairāk, nekā tikai jādraud ar dūri. Viņam ir jāšķiļ zibeņi, jānogalina un jāapžēlo, īsi sakot, viņam ir jāvalda, nevis jāpļāpā, jāizdabā un jāpieglaimojas mūsu viedoklim. Putina draudi sabradāt čečenu rāpuļus viņu padarīja populāru daudzu krievu acīs. Putins beidzot ļāva lokomotīves katlam nolaist aizturēto dusmu tvaiku. Tas, ka lokomotīve jau pirms vairākiem gadiem bija apstājusies pirmā Čečenijas kara muklājā, šajā brīdi nekādu lomu nespēlēja.

Diemžēl, mēs valsts vadītāju vairāk vērtējam pēc iespaida, kādu viņš atstāj, nekā pēc darbiem. Iemesls tam varētu būt tas, ka daudzi krievi vecuma dēļ vairs par svarīgāko uzdevumu neuzskata valsts tālāko attīstību, bet vismaz saglabāt status quo : saturēt kopā milzīgo impēriju, arī par stagnācijas cenu.

Arī parastais apsūdzības materiāls, kas Eiropā var iznīcināt politiķa slavu, pie mums ietekmi neatstāj. To, ka ģenerālprokurors ar prostitūtām iet saunā, saprot katrs, jo ārpuslaulības sakari ir nacionālais sports. Kāds baņķieris nesamaksā miljonu dolāru nodokļos, bet arī citi to labprāt darītu. Vladimirs Putins ir padomju slepenā dienesta VDK bērns. Tas viņam Vācijā varētu lauzt sprandu. Taču ne pie mums. Aģenta autoritāte naidīgā valstī joprojām ir ļoti augsta. Bez kādas ironijas liberālais laikraksts "Wek" ("Gadsimts") rakstīja par Putina VDK gadiem Drēzdenē. Putins esot redzējis lielo preču piedāvājumu VDR un sācis apdomāt sociālisma zemās konkurences spējas cēloņus.

Krievijas sabiedrība Putinam piedod arī to, ka viņš pie varas ir nonācis tikai apmaiņā pret imunitātes garantijām Jeļcinam un viņa ģimenei, kas ir pretrunā ar konstitūciju. Šādas vienaldzības cēlonis ir zemā politiskā morāle un fakts, ka neviens šīm garantijām tāpat netic. Putins šīs garantijas var arī atcelt, tikpat viegli kā piešķīra. Arī savos skopajos izteikumos par programmu Vladimirs Putins vairāk ir parūpējies par pretrunām nekā par skaidrību. Tas nav haoss, bet gan valsts vadītāja stratēģija, kurš nedomā uzņemties atbildību par saviem vārdiem.

Kas ir kandidāts uz prezidenta amatu Vladimirs Vladimirovičs Putins? "Nekas", "Nulles kungs", kurā katrs var ieraudzīt to, ko vēlas: "Spartieti", "cilvēku ar ģeniālu vienkāršību", "īstu rietumnieku", "patiesu patriotu", "godīgu valsts ierēdni", "tēvzemes karavīru" (tie visi ir citāti no pēdējo dienu krievu laikrakstiem). Taču to, kas patiesībā ir Vladimirs Putins, mēs redzēsim tikai tad, kad viņš būs pilnībā ievācies Kremlī.

Anatolijs Koroļovs

"Vladimirs Putins, Genādijs Zjuganovs,

Grigorijs Javlinskis: "Pro" un "Contra""

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.15.

Vladimirs Putins, Genādijs Zjuganovs, Grigorijs Javlinslis

— tieši šī trijotne un tieši šādā secībā, lai arī otro no pirmā šķir ievērojams balsu skaits, figurē vairākumā Krievijas prezidenta priekšvēlēšanu prognozēs, — tā 15.marta numurā raksta "Ņezavisimaja gazeta". Analizējot sīkāk katra kandidāta stiprās un vājās puses, laikraksts izsaka prognozes, ko katrs varētu nest Krievijai, uzvarot prezidenta vēlēšanās.

Komentētājs Leonīds Poļakovs laikrakstā pauž uzskatu, ka vairāku iemeslu dēļ ir grūti noteikt Putina politisko stilu. Pirmkārt, pašreizējais prezidenta pienākumu izpildītājs pagaidām tikai veidojas par "publisku politiķi". Kā viņš pats atzinis kādā intervijā, "es nevaru teikt, ka tas mani apgrūtinātu, taču īpašu patiku tas nesagādā". Otrkārt, Putins pagaidām darbojas gan kā premjers, gan kā de facto prezidents. Kas no tā var iznākt — to ir parādījis skandāls Krievijas domē". Kā norāda komentētājs, Putins kā prezidents ievērotu politisko līdzsvaru un atdotu komunistiskajai partijai Krievijas Valsts domes spīkera vietu, kā arī tās rokās nodotu aptuveni desmit komiteju. Vienlaikus zināmu nenoteiktību rada politiskie konsolidācijas procesi, un beidzot kompromisu panāks vismaz divi politiskie partneri.

"Tomēr Putina politiskais paraksts ir saskatāms. Viņš ir mūsdienu tipa politiķis un nevis "tradicionāls" vai "harismātisks" līderis". Kā uzskata komentētājs, "mūs [Krieviju] noteikti sagaida laikmetiskas pārmaiņas". Putinam nav izvēles, un viņš valstī veiks īpašuma "inventarizāciju", aizstāvēs vienotus ekonomiskās darbības noteikumus, rīkosies "virzienā pa kreisi un pārliecinoši".

Cits komentētājs Sergejs Koroļovs "Ņezavisimaja gazeta" 15.marta numurā prognozē, ka Putins veiksmes gadījumā prezidenta vēlēšanās ekonomikas jomā acīmredzot piemēros to vai citu "mērena liberālisma" variantu, nostiprinot valsts lomu un palielinot valsts iejaukšanās un kontroles līmeni tautsaimniecībā. Putins varētu mēģināt "nostiprināt varas vertikālo līniju, pirmkārt, ierobežojot reģionālo administrāciju iespējas un, otrkārt, samazinot izpildvaras struktūru lomu". Vienlaikus varētu tikt mēģināts "ieviest kārtību kā tādu, palielinot disciplinētību visos sabiedrības sektoros — no valdības līdz pat vietējām varas institūcijām un privātiem uzņēmumiem". Paredzams, ka Putins arī pabeigs Čečenijas kampaņu un nostiprinās kontroli pār masu informācijas līdzekļiem.

Komentētājs gan piebilst, ka ir būtiski izvērtēt ne tikai to, ko Putins darīs pēc 26.marta, bet arī to, ko Putins iesāks gadījumā, ja viņam neizdosies reformas ekonomiskajā un sociālajā sfērā, kas ir visai ticami, ņemot vērā Krievijas nelabvēlīgo ekonomisko situāciju, kā arī vēsturisko pieredzi — Krievijā "vairāku gadu desmitu laikā nav izpildīta neviena valsts programma, neviens liela mēroga valsts attīstības projekts. Hruščovs, Brežņevs, Andropovs, Gorbačovs, Jeļcins..." Analītiķis pieļauj iespēju, ka Putina politika varētu izrādīties neveiksmīga — ekonomikas stabilizēšanā Putina galvenais stūrakmens būs valstiska regulēšana, taču "valstiska regulēšana korumpētā valstī principā nav iespējama", uzskata Sergejs Koroļovs.

Ja Putina ievēlēšanas gadījumā valstī pasliktināsies ekonomiskā un politiskā situācija, var tikt apšaubītas arī jaunievēlētā prezidenta politiskās izdzīvošanas spējas — tādā gadījumā Putins būs spiests ķerties pie stingrām autoritārām vadības metodēm, "cīņā ar "oligarhiem" viņš varēs paļauties uz specdienestiem un izpildvaras struktūrām, kas būs komplektētas no bijušajiem specdienestu kadriem, kā arī uz "protesta elektorātu". "Beigu beigās kā faktors, kas saliedētu sabiedrību un iznīcinātu demokrātisko opozīciju, režīmam varētu tikt izmantots visai agresīvs un primitīvs krievu nacionālisms," raksta komentētājs.

Komentētājs Aleksandrs Golovkovs "Ņezavisimaja gazeta" norāda, ka Krievijas elektorāta uzvedība ir neprognozējami mainīga, tādēļ pašlaik acīmredzamais priekšvēlēšanu cīņas līderis Putins sacensību finiša taisnē varētu negaidīti zaudēt sev sekojošajam pretendentam Genādijam Zjuganovam . Komentētājs pauž viedokli, ka komunistu pārstāvja ievēlēšana Krievijas prezidenta amatā vēl nenozīmētu atgriešanos totalitārisma pagātnē. Piemēram, ekonomikas jomā Zjuganova komanda, visticamāk, centīsies saglabāt "makroekonomisko status quo ", jo Krievijā pēdējā laikā ir saglabājušies labvēlīgi ekonomikas rādītāji, tostarp sakārtoti iekšējie izdevumi un, centrālajai bankai uzpērkot ārvalstu valūtu, nostabilizējies rubļa kurss pret dolāru u.tml. Analītiķis uzsver, ka par spīti Zjuganova un viņa domubiedru tieksmei "tikt galā" ar privatizāciju, ko viņi uzskata par izlaupīšanu, ir maz ticams, ka notiks masveida deprivatizācijas akcijas, jo tas nojauktu iezīmējušās pozitīvās tendences ekonomikā un destabilizētu politisko situāciju valstī. Turklāt komunistu attiecības ar dažādiem dažādu jomu "oligarhiem" nav naidīgas — komentētājs atgādina komunistu pausto atbalstu "Gazprom", turklāt parlamenta vēlēšanās komunistu kandidāta rindās bija ne mazums ievērojama kapitāla turētāju pārstāvju. Tādēļ, secina komentētājs, Zjuganova komanda, veiktu dažādas demonstratīvas akcijas pret atsevišķiem finansu grupējumiem — un, visticamāk, ar to arī aprobežotos.

Iekšpolitikas jomā Zjuganovs var iekarot vadošās pozīcijas, pat neveicot pretinieku stingru apspiešanu — tā vietā, visticamāk, pretiniekiem tiks atņemta pieeja finansiālajiem līdzekļiem; "kā ir parādījusi pēdējo gadu pieredze, tas ir visefektīvākais veids politisko nedraugu loka sašaurināšanai", uzskata komentētājs. Aleksandrs Golovkovs pauž viedokli, ka viena no nopietnākajām Zjuganova problēmām ievēlēšanas gadījumā būtu masu informācijas līdzekļi — gaidāms, ka tūlīt pēc vēlēšanām notiktu mēģinājumi nodrošināt kontroli pār medijiem, no kuriem ietekmīgākie pašlaik pieder atsevišķiem holdingiem. Zjuganova komanda varētu mēģināt ieviest primitīvu parlamentāru kontroli pār masu informācijas līdzekļiem, bet, ja tas neizdotos, nāktos regulēt to "barošanas vadus".

Zjuganova ievēlēšanas gadījumā vissvarīgākais komunistu prezidenta uzdevums būtu attiecību sakārtošana ar ārvalstu partneriem, ņemot vērā Krievijas ievērojamos parādus ārvalstīm. Te Zjuganova uzvaras gadījumā parādītos vairākas problēmas: attiecībās ar NATO, sarunās par stratēģiskā bruņojuma ierobežošanu, politikā attiecībā pret Balkānu valstīm un citiem "karstajiem punktiem valstī".

"Ņezavisimaja gazeta" 15.marta numurā pausti vērtējumi arī par kustības "Jabloko" līdera Grigorija Javlinska iespējām, uzvarot Krievijas prezidenta vēlēšanās. Komentētājs Boriss Višņevskis pauž viedokli, ka Javlinska galvenais uzdevums būtu veikt būtiskas izmaiņas pastāvošajā Krievijas poliskajā sistēmā, kuru Javlinskis pastāvīgi raksturo kā "krimināli oligarhisku". Vēlētājus acīmredzot visvairāk satrauc jautājums — vai Javlinskis, uzvarot vēlēšanās, spētu panākt, lai "zagļi un kukuļņēmēji vairs neatrastos pie varas"? Komentētājs uzskata, ka Javlinskim ir iespējas to panākt, jo līdz šim šā jautājuma risināšanu nav kavējuši likumi vai pierādījumi, bet politiskā griba. Pēc komentētāja domām, Javlinskis prezidenta amatā centīsies atņemt varas resursus "oligarhiem", ko var panākt, "nodrošinot stingru un caurskatāmu uz konkurenci balstītu ekonomiku, padarot nodokļu iestāžu darbu vienlīdzīgu attiecībā pret visām komercstruktūrām, atņemot izredzētām personām pieeju "caurulei" un valsts kasei, — un ikviens "oligarhs" atradīsies vienkāršas izvēles priekšā: kļūt par godīgu uzņēmēju vai aizvērt savu veikalu".

Pēc komentētāja domām, Javlinskim prezidenta amatā būs jāsāk ar Čečenijas jautājumu — tur varētu tikt pasludināts ārkārtas stāvoklis, kas ļaus federālajiem spēkiem rīkoties uz tiesiskiem pamatiem un pēc tam — tieša prezidenta pārvalde. Tas, ka viņš pērnā gada novembrī uzstājās ar protestu pret Čečenijas militāro operāciju pārvēršanu par atklātu karu, viņam ļautu iegūt pat salīdzinoši lojālu attieksmi no republikas iedzīvotāju puses, savukārt viņa nostāja, ka Čečenijā jāapkaro terorisms, varētu nodrošināt atbalstu no Čečenijā karojošo bruņoto spēku puses. Javlinska attieksme pret bruņotajiem spēkiem ir tāda, ka tiem jābūt spēcīgiem, tādēļ Javlinskis, ievēlēts prezidenta amatā, centīsies panākt, lai armija tiktu veidota pēc kontraktu principa.

Nākamā būtiskākā problēma, kas būtu jārisina Javlinskim, ir valdības veidošana. Pēc komentētāja Borisa Višņevska domām, Javlinska rīcībā ir spēcīga komanda, un premjera pienākumi varētu tikt piešķirti Sergejam Stepašinam, ekonomisko bloku izveidotu bijušais finansu ministrs Mihails Zadornovs, bijušais pirmais Sanktpēterburgas vicegubernators Igors Artemjevs, kā arī Aleksejs Mihailovs un Aleksejs Meļņikovs. Arī citos valdības amatos Javlinskis varētu norīkot profesionālas personas, uzskata komentētājs.

Ekonomikas jomā Javlinskis kā prezidents panāktu nodokļu samazināšanu, budžeta līdzekļu izšķērdēšanas pārtraukšanu un uzticības atjaunošanu valstij.

Turpretī komentētājs Viktors Bondarevs Javlinska ievēlēšanu prezidenta amatā nevērtē kā pārāk ticamu, jo kustībai "Jabloko", līdzīgi kā komunistiskajai partijai, pakāpeniski zūd vēlētāju loks. Šo kustību atbalsta inteliģences slānis, kas ir izveidojies PSRS laikos un kam ir dārgas morālās vērtības, orientācija uz humānismu, citiem vārdiem sakot, tā sabiedrības daļa, kuru varētu nosaukt par ideālistiem. Taču pašlaik, uzskata komentētājs, Krievijā ir iestājies vulgāra materiālisma laiks, kad bijusī padomju inteliģence ir izrādījusies valstij nevajadzīga un tās galvenie pūliņi ir vērsti uz izdzīvošanu vai arī gluži pretēji — uz pasaules civilizācijas labumu gūšanu. Tādēļ šī Javlinska elektorāta daļa pakāpeniski zūd, uzskata Viktors Bondarevs, — pašlaik Javlinski atbalsta tikai aptuveni 5 — 6 procenti Krievijas balsstiesīgo iedzīvotāju.

"Putina saknes slependienestā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.20.

Autobiogrāfiska Kremļa vadītāja

vēlēšanu kampaņas publikācija

Krievijas Kremļa šefs un prezidenta amata kandidāts Putins pirmo reizi jaunā grāmatā stāsta par saviem aģenta gadiem un nokļūšanu pie varas. Tādējādi Putins reaģē uz pārmetumu, ka viņš esot "balta lapa" un no vēlētājiem slēpjot savu pagātni.

Sešdesmito gadu beigās 15 gadu vecs skolnieks Vladimirs Putins iegriezās Ļeņingradas VDK galvenajā ēkā. "Es pie jums vēlos strādāt", savu nodomu uzticēdams kādam ierēdnim. "Priecājos", viņš atbildēja un blondajam zēnam ceļā deva divas pamācības: "Iniciatorus" — tādus, kuri paši piesakās — nepieņem. Un vispirms viņam vajagot iziet kara dienestu vai pabeigt studijas. "Kādu studiju priekšmetu vislabāk? " — "Jurisprudenci." Tā Putins studēja jurisprudenci, kaut arī PSRS šis studiju priekšmets bija ar mazu nozīmi, un arī ģimene centās viņu no šī nodoma atrunāt. Šīs un citas epizodes prezidenta amata pildītājs Kremlī apraksta atmiņu sējumā, ko nesen izdeva viņa vēlēšanu štābs. Grāmata ir ilgo prezidenta, divu žurnālistu un viņa padomnieces preses jautājumos sarunu rezultāts, kura papildināta ar radinieku un draugu stāstījumu. Putins acīmredzot grib atspēkot pārmetumu, ka viņš no vēlētājiem slēpjot savu pagātni. Dažas neskaidrības viņa biogrāfijā patiesi ieguvušas konkrētākus apveidus.

 

Padomju cilvēks

Putins, dzimis 1952.gadā, kopš Staļina ir pirmais no Kremļa vadītājiem, kas nepiedzīvoja "Lielo Tēvijas karu" pret Hitlera Vāciju. Viņa māte Ļeņingradas blokādes laikā gandrīz badā nomira, tēvs bija guvis smagus ievainojumus, vecākais brālis mira ar difteriju. Savu agro sajūsmu par VDK politiķis skaidro ar romantisko priekšstatu, kas iegūts ar spiegu romānu un filmu palīdzību. Viņš esot "veiksmīgs padomju cilvēku patriotiskās audzināšanas produkts". "Attiecīgajos orgānos" viņš tomēr vairs neesot pieteicies, jo "iniciatorus" tur negribēja. Viņa studijas jau tuvojās beigām, kad pie viņa atnāca kāds nepazīstams cilvēks: "Runa ir par jūsu iekļaušanu". Tā Putins uzreiz pieteica savu kandidatūru. Par represīvajām valsts drošības iestādes tradīcijām viņam tajā laikā neesot bijis zināms.

 

Pieci gadi Drēzdenē

Ko Putins stāsta par saviem aģenta gadiem, neizklausās pēc sensācijas. Pirmos piecus mēnešus viņš strādāja pie spiegošanas novēršanas un tur rūpējās par "ārvalstu elementiem", tad viņš varēja pāriet uz pirmo vadības nodaļu (ārvalstu izmeklēšana). Viņam gadiem ilgi bija jānīkst nenozīmīgā postenī, kas atradās Ļeņingradā, līdz 1985.gadā viņš saņēma savu pirmo un vienīgo ārvalstu uzdevumu. Tolaik 33 gadus vecais tēvs tika nosūtīts uz VDR, uz Drēzdeni. Putins apgalvo, ka varējis izvēlēties starp dienestu Rietumvācijā vai Austrumvācijā. Patiesībā pārcelšana uz Rietumiem viņam būtu daudz prestižāka. Putins stāsta, ka Drēzdenē esot uzturējies nepilnus piecus gadus un atpakaļ atgriezies, tikai mūrim sagrūstot. Ziņojumus, ka viņš spiegojis arī Rietumos, viņš noraidīja.

 

Vēlā pasaules bojāeja

Dažādu žurnālistu pētījumi liecina, ka Putins strādājis kā Padomju un vācu draudzības savienības direktora vietnieks un Drēzdenē viņa redzeslokā bijuši ārvalstu viesi. Putins savu uzdevumu apraksta tikai vispārējiem vārdiem: "Mūs interesēja visāda informācija, kas saistīta ar galveno ienaidnieku, un kā galvenais ienaidnieks tika uzskatīts NATO.’’ Tas esot bijis rutīnas darbs: Informācijas vākšana, apstrāde un tās tālāk nodošana partijām un viņu vadītājiem vai arī informācija par valsts iekšpolitiku un ārpolitiku (primāri tika domāta VFR). Galvenā nozīme esot informatoru vervēšanai, un šeit Putins saskatīja savu spēku. Reiz kāds draugs viņam jautājis, kur tad slēpjas aģenta māksla. Putina atbilde: "Es esmu speciālists kontaktos ar cilvēkiem." To, ka viņš prot iegūt cilvēku simpātijas, Kremļa vadītājs bieži demonstrējis, uzņemot ārvalstu viesus.

Vairāki VDK veterāni pēdējā laikā negatīvi izteikušies par Putina neuzkrītošo karjeru. Viņš grāmatā gan neesot attēlots kā "superspiegs", bet kopumā kā sekmīgs ierēdnis. Ka VDK izdarījusi kļūdas, to Putins atzīst. Vienlaikus viņš neuzskata par kaitīgu disidentu apkarošanu savā dzimtenē, arī VDR viņš neesot novērojis nekādas represijas. Paškritika ieskanas tad, kad viņš runā par alus vēderu, ko viņš pa šiem gadiem ieguvis. Šaubas par savas darbības jēgu, šķiet, Putinā parādījušās tikai astoņdesmito gadu beigās, kad viņš pamanījis, ka Maskavā neviens vairs neinteresējas par viņa ziņojumiem.

Maskava arī klusēja, kad 1989.gadā Drēzdenes VDK mītni aplenca demonstranti. "Toreiz man radās priekšstats, it kā valsts (PSRS) vairs neeksistē." Viņam esot kļuvis skaidrs, ka tā sirgstot ar nāvējošu slimību. Mūra krišanu viņš uzskatīja par neizbēgamu. "Man tikai žēl zaudēto Padomju savienības (varas) pozīciju Eiropā, arī tad, ja es sapratu, ka uz mūriem balstīta pozīcija nevar pastāvēt mūžīgi." Viņš būtu vēlējies citādu attīstības tendenci, bet tā vietā "visam ļāva sagrūt un aiziet". Visbeidzot viņam atlika izformēt savu informatoru tīklu un sadedzināt milzīgus slependienesta materiālu krājumus. "Mēs dedzinājām dienu un nakti. Vērtīgākais tika aiztransportēts uz Maskavu, tomēr tam vairs nebija operatīvas nozīmes — informācijas darbs bija pārtraukts, viss materiāls izpostīts vai nodots arhīvā. Āmen!"

 

Izstāšanās un atgriešanās

Pēc 1990.gada Putins atgriezās Ļeņingradā, valstī, kas jau atradās agonijā. Viņš aktīvo dienestu atstāja, bet palika VDK algu sarakstā, tas viņu kā informantu noveda līdz Ļeņingradas valsts universitātes rektorātam. Neilgi pēc tam viņš kļuva par demokrātiskā politiķa un vēlākā pilsētas mēra Sobčaka padomnieku. Putina VDK piederība bija atklāts noslēpums un vienmēr kļuva par politisku slogu, tā ka viņš drīz paziņoja par savu izstāšanos. Tikai 1998.gadā, pēc ātras karjeras Maskavā, viņš atgriezās "orgānos", proti, kā valsts slependienesta FID vadītājs.

Šis amats viņu saveda kopā ar varas aprindām ap prezidentu Jeļcinu, kas lojālo pavadoni beigās pasludināja par savu sekotāju.

"Kopā ar Putinu redzēt "Karu un mieru""

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.03.16.

Prezidenta vēlēšanās Krievijā uzvarētājs jau ir zināms, un ārzemes jau sen ar to ir apradušas.

Dažas dienas pēc tam, kad Krievijas prezidents Boriss Jeļcins valsts vadību nodeva kādreizējā VDK spiega Vladimira Putina rokās, Maskavas izdevējam Gļebam Uspenskim radās aizraujoša ideja: izdot grāmatu ar ekskluzīvām mazpazīstamā Putina intervijām. Žurnālisti ar Putinu tikās sešas reizes vairāku stundu garās sarunās. Pirmdien izdevējs iepazīstināja ar grāmatu "Pirmajā personā – sarunas ar Vladimiru Putinu", lai reizi pa visām reizēm atbildētu uz jautājumu: "Kas ir Vladimirs Putins?"

Taču kritisku jautājumu un konkrētu atbilžu vietā 190 lpp. sējums ietver nenozīmīgas detaļas no Putina biogrāfijas, krāšņas ģimenes fotogrāfijas un viņa radinieku, draugu un bijušo līdzstrādnieku slavas dziesmas.

Savukārt laikraksta "Ņezavisimaja gazeta" galvenais redaktors Vitālijs Tretjakovs pieder pie tiem, kuri "runas par nepazīstamo Putinu" nevēlējās dzirdēt arī pirms grāmatas iznākšanas. Viņš saka, ka informācijas, lai novērtētu Putinu, ir vairāk nekā pietiekami. Putins esot "gosudarstveņņik vai ģeržavņik" – tātad tāds, kurš pāri visam nostāda Krievijas valsts, lielvaras Krievijas intereses. Pēc uzvaras vēlēšanās "Putins darīs visu, kas, pēc viņa domām, ir noderīgs Krievijas kā valsts un nācijas nostiprināšanai".

Ja var ticēt sabiedriskās domas aptaujām, tad Vladimirs Putins jau pirmajā vēlēšanu kārtā var iegūt varu Kremlī. No 1600 aptaujātajiem 59% balsotu par Putinu, par komunistu Zjuganovu — tikai 22% bet pa liberālo Grigoriju Javlinski – 4%.

Var teikt, ka šoreiz vispār nav nekādas vēlēšanu cīņas. Ir tikai tās atribūti: vēlēšanu komisija, rituālam līdzīgā tādu kandidātu uzstāšanās, kam nav izredzes uzvarēt vēlēšanās. Pat Genādija Zjuganova un Grigorija Javlinska uzstāšanās šķiet negribīgas, jo viņi zina, ka televīzija tās vai nu neparādīs nemaz, vai arī tikai garāmejot. Kremlim līdz ar Borisa Jeļcina aiziešanu no amata pirms termiņa, ar efektīvu propagandu un cenzūru otrajā Čečenijas karā izdevās noorganizēt vēlēšanas bez alternatīvas, raksta liberālā avīze "Itogi". "Formāli visa vēlēšanu kampaņa notiek saskaņā ar likumu. Taču de facto balsošanai 26. martā ir zudusi jebkāda jēga."

Rietumvalstu valdības ar šķietami nenovēršamo Kremļa kungu Putinu jau ir samierinājušās. Kamēr Krievijas armija turpina karu, kurā bojā iet civiliedzīvotāji, Vācijas aizsardzības ministrs Rūdolfs Šarpings Maskavā tiekas ar kolēģi Igoru Sergejevu. Liebritānijas premjers Tonijs Blērs pagājušo sestdienu izmantoja, lai tiktos ar Putinu laulāto pāri Pēterburgā. Putins Blēru aprakstīja kā "ļoti patīkamu un piemērotu partneri", savukārt Blērs uzsvēra, cik "lielā mērā es izbaudīju mūsu dialogu". Taču, tā kā tajā pašā dienā tika apbedīti Čečenijas karā kritušie desantnieki, Putinam bija jāatsakās no operas "Karš un miers" apmeklēšanas Pēterburgā kopā ar Blēru.

Stratēģisko pētījumu institūta direktors Andrejs Piontkovskis domā, ka Putins jau ir skaidri licis saprast, par ko viņš iestājas. "Putins ir gatavs pie varas nonākt pār tūkstošiem karavīru un desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju līķu. Rietumu politiķu jautājums, "Kas ir Putins?", tāpēc nav nekas cits kā liekulība." Par Putina līdzšinējiem lēmumiem norūpējies ir arī Valerijs Jakovs. "Putins liek pazust tādiem kritizētājiem kā Andrejs Babickis un Federālajam drošības dienestam piešķir tādas pašas pilnvaras kā padomju laikā. Un tas viss, vēl pirms viņš ir kļuvis par prezidentu."

Iepriekšējie mēneši patiesībā pierāda, ka Putinam par "likuma diktatūru" ir pašam sava izpratne. Kā vienu no pirmajiem viņš parakstīja rīkojumu skolās 11. klasē atkal ieviest militārās mācības 3 stundas nedēļā, bet 7. februārī viņš parakstīja jaunos Federālā drošības dienesta darbības noteikumus visās armijas un Iekšlietu ministrijas vienībās, kā arī robežapsardzē.

Kamēr Jeļcins slepenā dienesta pārraudzības darbu armijā pakļāva parlamenta un ģenerālprokurora kontrolei, Putins šādu kontroles iespēju atcēlis un paplašinājis slepenā dienesta pilnvaras. "Ekoloģiskajās un sabiedriskajās organizācijās, privātajās firmās un labklājības organizācijās" bieži vien tiek iesūtīti spiegi. "Mēs cieši novērojam visas šīs struktūras."

Arī šai konsekventajai cenzūrai un melu politikai ir Putina personīgais rokraksts.

Otrdien Putina preses ministrs Mihails Sešlavinskis paziņoja, ka visi masu mediji, ja tie savos ziņojumos publicēs Čečenijas prezidenta Aslana Mashadova, Movladi Udugova vai Šamila Basajeva viedokļus, tiks apsūdzēti likuma "par cīņu pret terorismu" pārkāpšanā.

Ja ir nepieciešams, nepamirkšķinot ne aci, melo arī Putins pats. Valsts televīzijai ORT Putins 7. februārī teica: "Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tiek izplatīta tēze par ārkārtīgi lielajiem zaudējumiem (Čečenijā - red.)", tādējādi nodarot ļaunumu sabiedrībai." Laikraksts "Komersant" pagājušajā nedēļā publicēja izvilkumus no intervijas ar Putinu. Intervijas laikā Putins teica, ka Babicka neatkarīgie ziņojumi no Čečenijas ir "daudz bīstamāki par zalvi no mašīnpistoles". Kad pirmdien tika iesniegts intervijas ieraksts, atmaskojošās frāzes vairs nebija. To Vladimirs Putins bija izkoriģējis pats.

Florians Hasels

"Maskava cieši seko "čečeniem pa pēdām""

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.17.

Slependienesta izmeklēšana par 1999.gadā notikušajiem bumbu sprādzieniem.

Iznīcinošo bumbu sprādzienu iniciatori Maskavas dzīvojamos namos pagājušajā septembrī, kuru dēļ bojā gāja 300 personas, vēl joprojām nav zināmi. Jau toreiz Maskavas vadība apvainoja čečenu teroristus un karaspēka iesoļošanu Čečenijā galvenokārt pamatoja ar šo bumbu sēriju. Tomēr pamatīgus šīs teorijas pierādījumus tā nevarēja iesniegt.

Valsts slependienests FID ceturtdien informēja par uzbrukumu izmeklēšanu krievu dzīvojamiem namiem pagājušajā septembrī un paziņoja, ka esot konkrēti atzinumi, kuri norāda, ka toreizējie terora akti esot izstrādāti separātiskajā Čečenijas republikā. Turklāt FID norāda uz iespējamo sprāgstvielu ražošanas vietu, kura pagājušā gada beigās atklāta Čečenijas pilsētā Urusmartanā. Izmeklētāji tur esot atklājuši piecas tonnas sprāgstvielu, kuras esot identiskas ar Maskavā izmantotajām sastāvdaļām.

Lieli salpetra un alumīnija pulvera krājumi, kurus FID apzīmēja par galvenajām spridzekļu sastāvdaļām, esot parādījušies gan Čečenijā, gan arī citur.

Turklāt arī tādi paši degļi, kuri esot izmantoti Maskavā un Buinaksā, pirms dažām dienām esot atrasti pie apbruņotajiem čečeniem. Dubajurtā esot atrastas šādu degļu izmantošanas instrukcijas. Tālāk FID apgalvo, ka tas esot novērsis vēl sešus teroristu uzbrukumus dzīvojamiem namiem.

Dati jāuztver piesardzīgi, jo FID kara gaitā atkārtoti izplata sliktu propagandu un atrodas sabiedrības spiediena ietekmē, lai beidzot tiktu noskaidroti terorisma iemesli. Iestādes nav notvērušas nevienu vainīgo, ja neskaita kādu aizdomās turamo, kurš vēl tiks nopratināts. Visi aizdomīgie, kurus Krievija pasludinājusi par apcietināmiem, pēc oficiāla apraksta, patvērumu guvuši Čečenijā. Šajā sarakstā nefigurē neviens čečens, bet gan ļaudis no citām musulmaņu apdzīvotajām teritorijām bijušajā Padomju savienībā. Starp viņiem ir tikai trīs cilvēki no Kaukāza republikas Karačajas-Čerkesijas un Dagestānas, kā arī viena perona no Uzbekijas. Visi Čečenijā islamistu kaujinieku vadītāja Hataba "Kavkaz" nometnē mācījušies spridzekļu izgatavošanu.

Ar savu informāciju FID grib atspēkot apgalvojumu, ka slependienests pats iniciējis terorisma aktus, lai mobilizētu sabiedrību pret Čečeniju. Šī teorija balstās uz mistisku epizodi, kas notikusi Rjazaņā septembrī. Policisti toreiz lielos cukura maisos atradusi aizdomīgu vielu kādā dzīvojamā ēkā, no kuras evakuēti visi iedzīvotāji. Tikai pēc vairākām stundām FID paziņojis, ka tās bijušas mācības; maisos esot atradies parasts cukurs. Tomēr dažādi vietējie laikraksti citējuši drošības spēku izteikumus, ka viņi patiešām atraduši sprāgstvielas. Prezidenta amata pildītājs un bijušais FID vadītājs Putins aizdomas nesen sašutis noraidīja un apzīmēja kā antikrieviska informācijas kara sastāvdaļu.

"Drošības akcenti salikti"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.16.

Krievijas nacionālās drošības galvenajiem virzieniem tagad tiks pieņemtas attiecīgas doktrīnas.

Militārā doktrīna Drošības padomē tika izskatīta jau februārī un pēc noslēgšanas tiks pieņemta martā.Vēl šomēnes izskatīs ārpolitikas doktrīnu un tā tālāk, pavisam vairāk nekā desmit doktrīnu līdz pat veselības aizsardzības koncepcijai. Par to otrdien, tikdamies ar studentiem un pasniedzējiem, savā referātā par 2000.gada janvārī pieņemto Krievijas nacionālās drošības koncepciju (NDK) paziņoja KF Drošības padomes sekretārs Sergejs Ivanovs.

Sergejs Ivanovs atzina, ka mainīt NDK–97 mudinājuši pirmām kārtām ekonomiskie iemesli, precīzāk, Krievijas ekonomiskā stāvokļa pasliktināšanās, kas lielā mērā samazinājusi valsts iespēju ietekmēt tos vai citus starptautiskos procesus ekonomiskām metodēm. Turklāt samazinājusies valsts militārā varenība, tās militārais potenciāls. Turklāt vadošās pasaules valstis spēka principu liek savas politikas pamatā, padarot militāro spēku par tās galveno un svarīgāko instrumentu. Izveidojusies situācija, ka Krievija arvien vairāk tiek izspiesta no pasaules ekonomikas un pasaules politikas. Sarežģītās ekonomiskās situācijas dēļ strauji pieaudzis terorisms un noziedzība, daudznacionālajā Krievijā sarežģījušās federatīvās attiecības. Pieauguši draudi Krievijas nacionālajai drošībai starptautisko attiecību jomā. Dažas valstis un koalīcijas (ASV un NATO) rada apstākļus, kas sarežģī Krievijai nodrošināt savas dabiskās un likumīgās interese šajā jomā. Ievērojami stiprāk KF nacionālo drošību apdraud starptautiskais terorisms. Bažas izraisa starptautiskās stabilitātes liktenis un atbruņošanās procesa stāvoklis. Atkarībā no pašreizējā stāvokļa izmaiņām valstī un pasaulē Drošības padome no jauna koriģēs KF NDK, piesaistot visus ieinteresētos valsts orgānus.

Starptautiskajās attiecībās Krieviju izspiež no tās tradicionālo interešu zonām, it īpaši pēc pērnā gada notikumiem Dienvidslāvijā. Galvenais NATO mērķis ir nodrošināt savu neapstrīdamo pārākumu visā pasaulē. Vienpolāra pasaule — tas ir ļoti bīstami un kontrproduktīvi. NATO cenšas savas robežas uz bijušo PSRS republiku rēķina pārvietot tālāk uz austrumiem. Kur tas noved, redzams Polijas piemērā, kas strauji mainījusi savu attieksmi pret KF. ASV centieni izstāties no 1972.gada PRA līguma un radīt nacionālo PRA sistēmu izraisīs jaunu bruņošanās drudzi un jaunu aukstā kara pakāpi. Krievijai 2000.gadā jāratificē SALT-2 līgums, mums tas ir izdevīgi, un jau 21.martā KF Valsts domē sāksies debates par šo līgumu.

Valērijs Aļeksins

"Maskava grib konstruktīvu dialogu ar NATO"

"Berliner Zeitung"

— 2000.03.17.

Ģenerālštābs aicina samazināt Rietumos uzbrukuma potenciālu. Berezovskis ir par iestāšanos aliansē.

Maskava aicina Rietumus Eiropā samazināt NATO uzbrukumu potenciālu. Tā sarunā ar "Berliner Zeitung" teica Leonīds Ivašovs, kas krievu ģenerālštābā ir atbildīgs par starptautiskajām attiecībām. Ivašovs šādu samazinājumu uzskata par "mūsu svarīgāko mērķi". Krievijas drošības interesēm draudus radot militāro infrastruktūru instalēšana jaunajās NATO dalībvalstīs, Vācijas - Polijas - Dānijas kaujas vienība un dažādo NATO manevru uzbrukuma virziens..

 

Baltkrievija bez atomieročiem

Tomēr Ivašovs atspēkoja informāciju, saskaņā ar kuru ir izstrādāts konkrēts plāns Krievijas atomieroču izvietošanai Balkrievijā. Tomēr viņš arī uzsvēra, ka neviens NATO solis nepaliks bez Krievijas atbildes. Ivašovs, kas Kosovas kara laikā Maskavā bija viens no stingrākajiem NATO pretiniekiem, uzsvēra, ka Krievija pēc NATO uzbrukšanas potenciāla samazināšanas būšot gatava "konstruktīvai sadarbībai" ar aliansi. Viņš no NATO - Krievijas padomes gaidot efektīvu kopējo lēmumu Eiropas drošības jautājumos.

Ivašovs teica, ka Maskava īpaši vēlas sadarboties ar Rietumiem jautājumā par masveida iznīcināšanas ieroču tālāku neizplatīšanu. Šajā eiropiešiem svarīgajā jautājumā Krievija piedāvā "konstruktīvu dialogu". Te runa galvenokārt ir par Irānu, Ziemeļkoreju, Irāku un citām valstīm.

ASV Krievijai pārmet, ka tā Irānai piegādā tehnoloģiju, kas ļauj attīstīt atomieročus. Nedēļas sākumā Krievijas Drošības padomes sekretārs Nikolajs Ivanovs paziņoja, ka Krievija izpildīs visus ieroču piegādes līgumus ar Irānu, kas ir noslēgti pirms 1995. gada. Toreiz Maskavai vajadzēja pārtraukt militāro sadarbību ar Teherānu.

Ivašovs brīdināja izolēt tādas valstis kā Irānu. Tās esot jāiesaista politiskajā sarunu procesā. Iemesls šo valstu mēģinājumiem uzstādīt raķetes un atomieročus esot meklējams NATO un ASV politikā. "Šeit ir viela sarunām," teica Ivašovs.

 

Berezovskis Berlīnē

Starp citu, Valsts domes deputāts un ietekmīgais magnāts Boriss Berezovskis teica, ka Rietumu militārā alianse neapdraud Krieviju. Krievijai pašai esot jākļūst par NATO dalībnieci. "Es citu ceļu neredzu," teica Berezovskis. Protams, ka Krievijas iestāšanās NATO nevar notikt tuvākajā laikā, bet, "iespējams, pēc divdesmit, piecdesmit gadiem".

Krievija neesot spējīga viena pati kļūt par patiesi demokrātisku valsti. "Mums ir nepieciešama ekonomiskā un kultūras palīdzība, kā arī Rietumu demokrātiju militārā palīdzība," teica Berezovskis.

Gizberts Mrozeks

un Maike Dilfere

"Berezovskis:

līgums starp NATO un Krieviju bija aplams"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.03.17.

Kritika par Čečenijas karu. Varas nobīde pa labi.

Krievija ar neatkarīgas Eiropas drošības politikas attīstību esot "simtprocentīgi neapmierināta". Tas esot saistīts ar to, ka NATO, kas ir aizsardzības apvienība, esot spērusi pirmo soli, lai paplašinātos austrumu virzienā. Tā teica krievu uzņēmējs un Valsts domes deputāts Boriss Berezovskis, uzstājoties Vācu ārpolitikas biedrībā (DGAP) un Vācu un krievu forumā, kur viņš bija ielūgts. Tā kā Maskava esot pret NATO paplašināšanos uz austrumiem, tad viņš bijušā ministru prezidenta Primakova parakstīto līgumu starp Krieviju un NATO uzskatot par "aplamu". Radušies saspīlējumi Kosovas kara laikā esot parādījuši, ka līgums nelīdz. Maskava, kurai nav pašai savas nacionālās drošības koncepcijas, vēl neesot izlēmusi, vai Krievija pret visiem pārējiem veidos pati savu aizsardzības sistēmu, vai arī kļūs par alianses sastāvdaļu. Tomēr viņš uzskatot, ka "Rietumi baidās Krieviju uzņemt par NATO dalībvalsti", sacīja Berezovskis. Visbeidzot Rietumi gribot novērst to, ka "Krievija kļūtu par NATO vadītāju". "Vienīgā saprātīgā iespēja" tāpēc esot "Krievijas integrēšana un NATO pārdēvēšana".

Par Čečenijas karu Berezovskis teica, ka viņš kara turpināšanu uzlūkojot kā kļūdu, jo krievi pēc pirmā Čečenijas kara radīto "sakāves kompleksu" esot pārvarējuši jau pirms trim mēnešiem. Arī Čečenijas iedzīvotāju nostāja esot mainījusies: pirms sešiem mēnešiem viņi vēl gribējuši iegūt neatkarību, bet pēc trim mēnešiem jau daudzi šo mērķi uzskatījuši par nesasniedzamu. Tas saskaņā ar Berezovska izteikumiem būtu īstais laiks sākt dialogu ar ievēlēto Čečenijas prezidentu Mashadovu. Politiskā risinājuma priekšnoteikumi esot tādi, ka arī dumpinieki to akceptē. Viņš ticot, ka tas esot iespējams un ka prezidentam Putinam nav citas iespējas. Pārmetumus, ka viņš veicinājis destabilizāciju Dagestānā un dumpinieku vadonim Basajevam slepus iedevis miljonu dolāru, Berezovskis noraidījis "ne vien kā baumas, bet to pat nosaucis par provokāciju". Tomēr kontakti ar čečeniem Basajevu un Mashadovu neesot pārtraukti.

Putinam tagad vajagot skaidrot, vai Krievija grib kļūt federāla vai federatīva valsts. Turklāt viņam jādefinē krievu ārpolitika. Tāpēc neesot skaidrs, ko īsti nozīmējot Krievijas un Baltkrievijas Savienība. No Putina atbildes būtu skaidri saprotama krievu pozīcija attiecībā uz pārējām ārvalstīm. Līdz šim Maskava saistībā ar NVS nav sekojusi mērķtiecīgai politikai, jo tā esot pārāk aizņemta ar savām problēmām. NVS valstu vadītāji tāpēc pret Krieviju nejūtot "naidu"; gluži pretēji, tas viņiem pat piešķirot "neatkarības sajūtu".

Par Krievijas attīstību pēdējos desmit gados Berezovskis teica, ka ārēji gan viss "saglabājies nemainīgi", tomēr patiesībā esot izveidota jauna ekonomiskā un politiskā sistēma. Tā kā Jeļcins "darbojies intuitīvi un bez plāna", tad viņš nav spējis risināt stratēģiskus uzdevumus. Šāds uzdevums nu sagaida Putinu. 1999.gada decembrī notika "reāla sabiedrības un varas konsolidācija pa labi". Vēl 1996.gadā komunisti ieguva vairākumu, šodien viņi vairs nav spējīgi revanšēties. Tomēr tas neesot iemesls diktatūrai. Kamēr "patiess prezidents, patiesa valdība, patiesa Dome un patiesa federācijas valsts" esot "priekšnoteikumi "reālai varas konsolidācijai", tad arī elitēm un sabiedrībai jākonsolidējas, sacīja Berezovskis. Svarīga esot arī cīņa pret korupciju. Tā kā Krievijā jau 75% īpašuma sadalīti, tad Berezovskis uzskata, ka korupcija vairs nepalielināšoties.

"Par Eiropu, nevis pret Krieviju"

"Der Standard"

— 2000.03.17.

Ukrainas ārlietu ministrs par savas valsts perspektīvām.

Ukrainas ārlietu ministrs Boriss Ivanovičs Tarasjuks sarunā ar laikraksta korespondentu Jozefu Kirhengastu uzsvēra viņa valsts eiropeisko ievirzi un vienlaikus izteica vēlmi pēc stabilām attiecībām ar Krieviju. Tarasjuks Austrijas prezidentam Tomasam Klestilam nodeva ielūgumu maija sākumā apmeklēt Ukrainu.

NATO Ziemeļatlantijas padome pirms divām nedēļām Kijevā sarīkoja sesiju — pirmo reizi kādā no valstīm, kas ir pievienojušās "Partnerattiecībām mieram". Tas tika vērtēts kā atzinība par Ukrainas orientēšanos uz Rietumiem. Ukraina grib padziļināt attiecības ar Ziemeļatlantijas aliansi, galvenokārt bruņoto spēku reformu lietās.

No Maskavas nekavējoties tika saņemti brīdinoši signāli. Tomēr Kijeva atspēkoja krievu militāristu informāciju, ka Ukraina pirmo reizi kopš 1997. gada ir atteikusies piedalīties kopējos manevros Melnajā jūrā. Taču tad, kad Ukrainas pārstāvji Neatkarīgo Valstu Savienības starpparlamentārajā sapulcē paziņoja par izstāšanos no šīs komisijas, Maskava to kritizēja kā "izolacionismu".

Ārlietu ministrs Boriss Ivanovičs Tarasjuks sarunā uzsvēra Ukrainas orientāciju uz Rietumiem, vienlaikus izrādot ieinteresētību stabilās un sakārtotās attiecībās ar Krieviju. "Mēs apzināmies, ka Maskava uzmanīgi vēro mūsu ārpolitiku un apzināmies savu atbildību."

Uz jautājumu, vai karš Čečenijā ir palielinājis Ukrainas stratēģisko nozīmi Rietumu acīs, Tarasjuks tieši neatbildēja. Viņš izteica cerību, ka arī Maskava ievēros "visur akceptētos izturēšanās noteikumus" un atzina, ka prezidenta amata izpildītāja Vladimira Putina "vadības kvalitāte vieš uzticību". Vai Putina paziņojums par "stipras Krievijas" izveidošanu Ukrainā ir izraisījis bažas? Tarasjuks nedomā, ka pēc iespējamās Putina ievēlēšanas prezidenta amatā varētu rasties kādas problēmas. "Mēs paši esam ieinteresēti demokrātiskā un plaukstošā Krievijā un varam viņam šajā ziņā vienīgi novēlēt panākumus. Tas nāktu par labu ne tikai Krievijai, bet arī visiem tās kaimiņiem Eiropā."

51 miljona valsts, kas 1991. gadā atbrīvojās no brūkošās Padomju Savienības, Eiropas ambīcijas ārlietu ministrs formulē šādi: ilgākā termiņā iestāties ES, vidēji ilgā termiņā kļūt par asociēto dalībnieci, bet īsākā termiņā noslēgt sadarbības vienošanos ar ES. Prezidenta Kučmas 1999. gadā sastādītā valdība ar bijušo Centrālās bankas vadītāju Viktoru Juščenko priekšgalā ir izstrādājusi visaptverošu reformu programmu, kas paredz plaši izvērstu privatizāciju, arī lauksaimniecībā (kolhozu likvidēšanu, zemes nodošanu privātīpašumā), valsts pārvaldes un pensiju reformas. Vairākums parlamentā ir orientēts uz reformām. Tarasjuks norāda arī uz nesen pieņemto lēmumu par nāves soda atcelšanu..

Ir redzami arī pirmie ekonomiskie panākumi: janvārī un februārī, salīdzinot ar šo pašu laiku iepriekšējā gadā, ir panākts 6% pieaugums.

Eiropas Padome, ja nonāks līdz referendumam par izmaiņām konstitūcijā, grib Ukrainai rekomendēt to atlikt. Referendumam neesot pietiekams tiesiskais pamatojumus. Un ieplānotās izmaiņas demokrātijas ziņā esot apšaubāmas.

Tarasjuks pārmetumus noraida kā "partejiskus un nelīdzsvarotus". Tautai esot tiesības referendumā paust savu viedokli. Iniciatīva neesot nākusi no prezidenta puses, bet no Pilsoņu komitejas, kas ir savākusi gandrīz 4 miljonus parakstu — kā reakciju uz mazākuma blokādes politiku parlamentā.

 

"Lielie Klintona mērķi Indijā un Pakistānā"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.16.

Pirmo reizi Amerikas prezidents dodas uz Bangladešu.

Prezidents Klintons ar pilnībā noslogotu darbu sarakstu nedēļas nogalē dosies uz Dienvidāziju. Viņa mērķis ir reģionālās stabilitātes stiprināšana un divpusējo attiecību atjaunošana, kas ar Indiju un Bangladešu nekad nav bijuši īpaši cieši. Ārlietu ministre Olbraita savā runā uzsvēra vizītes nozīmi.

22 gadi bez tikšanās augstākajā līmenī patiesi ir pārāk ilgs laiks, tā savā runā Āzijas sabiedrībai Vašingtonā teica Madelaina Olbraita. Pirms un pēc šī laika Amerikas Āzijas politikai bija citas prioritātes: attiecību izveide ar Ķīnu un Pakistānas cietokšņa izveide.

 

Kodolizmēģinājumi

— "vēsturiska kļūda"

Turpmāko ekonomisko attiecību izveide ir atkarīga no konkrētām Indijas saistībām. Vašingtona nukleāro ieroču izmēģinājumus, ko veica Indija un Pakistāna 1998.gada maijā, uzskata par vēsturisku kļūdu. Indija spriedumā par savām drošības interesēm esot suverēna, tā Olbraitas kundze, un ASV nejūtas Indijas kodolieroču apdraudēta; tomēr viņa skaldāmo materiāla izplatību visā pasaulē uzskata par drošības problēmu numur viens. Lai pilnībā izmantotu divpusējās kooperācijas iespējas, Deli vajadzētu spert soli Kodolieroču tālākas neizplatīšanas līguma (NPT) virzienā. Ja Indija pievienotos NPT, tad tam būtu pozitīva ietekme visā Dienvidāzijā. Arī kodolieroču pārbaudes aizlieguma līgums (CTBT), pēc Olbraitas izteikuma, kalpotu Indijas drošības interesēm. Beidzot ārlietu ministre iestājās par pasaules mēroga aizliegumu dalāma skaldāmā materiāla ražošanai, ko izmanto ieročos. ASV gribēja attiecības ar Indiju nostādīt augstākajā līmenī, nevis vienkārši atgriezties nukleāro ieroču pārbaudes līmenī.

 

Uguns starp frontēm

Atgriežoties no piecu dienu vizītes, prezidents Klintons īsi apmeklēs arī Pakistānu. Vašingtonas galvenā interese ir novērst konfliktu starp abām reģionālajām varām. Par vidutāja lomu Kašmiras sakarā nav runa, vismaz tik ilgi, kamēr to nevēlas abas puses. Valsts sekretāre abas partijas aicināja domu atšķirības nokārtot pie sarunu galda. Viņa apgalvoja, ka brauciens uz Pakistānu nekādā gadījumā nenozīmē ģenerāļa Mušarafa puča atbalstīšanu. Pakistāna Vašingtonai, pateicoties pretterorisma cīņas aspektam, ir svarīga.

"Vienkāršajiem ļaudīm

neļāva palūkoties uz Klintonu"

"Izvestija"

— 2000.03.21.

Maskavai un Vašingtonai ir līdzīgi uzskati par Indijas un Pakistānas kodolsacensību.

22 gadu laikā pirmo ASV prezidenta braucienu uz Indiju pavada mērogu ziņā nepieredzēti drošības pasākumi. Starp citu, Indijas speciālo dienestu priekšniekus var saprast. Islāma kaujinieki, kuri karo pret Indijas valdību Kašmiras dēļ, nelaistu garām iespēju paziņot par sevi ar skaļu teroristisku akciju Klintona vizītes laikā.

Tomēr policijas pūliņi nevar garantēt, ka Klintons neiebrien kādā diplomātiskā mīnu laukā. Gatavodamies ceļojumam uz Dienvidāziju, viņš paziņoja, ka tas ir viens no visbīstamākajiem planētas reģioniem, un apsolīja, ka darīs visu iespējamo, lai novērstu jaunu indiešu un pakistāniešu karu. Pusgadsimtu ilgā kaimiņu konflikta pamatā ir Kašmiras jautājums, kurā neviens no viņiem negrib piekāpties. Pakistāna apmāca kaujiniekus separātistus savā teritorijā un iesūta tos Kašmiras Indijas daļā. Vienlaikus tā aicina ASV uzņemties vidutāja lomu šajā strīdā. Deli savukārt kategoriski iebilst pret trešo valstu piedalīšanos noregulējumā. Indieši paziņo, ka neatdos ne pēdu savas zemes. Deli pozīcija rod sapratni Krievijā, kura uzskata, ka problēmu vislabāk būtu atrisināt divpusējā dialogā. Taču tas nenozīmē, ka Maskava, tāpat kā "aukstā kara" laikos, vēlētos Klintona misijas izgāšanos. Nepavisam nē. Ir jomas, kur Krievijas un ASV pozīcijas ir diezgan tuvas. Maskavā un Vašingtonā rada bažas kodolsacensības prespektīva subkontinentā. Kopš tā laika, kad Indija un Pakistāna pirms diviems gadiem sarīkoja kodolizmēģinājumus, abu valstu armiju apbruņojumā parādījušās arī jaunas raķetes. Kaimiņu pretimstāve guvusi vēl draudīgāku raksturu. Klintons gribētu pamudināt Deli un Islāmabadu apņemties nepielietot masu iznīcināšanas līdzekļus vienai pret otru, kā arī nenododot raķešu un kodoltehnoloģiju citām valstīm. Vēl svarīgāks elements prezidenta diplomātiskajā bagāžā ir mēģinājums pārliecināt konfliktējošās puses parakstīt līgumu par visaptverošu kodolizmēģinājumu aizliegšanu.

Diemžēl, cerības, ka Klintons gūs panākumus, ir niecīgas. Ne velti indiešu avīze "Hindu" atzīmē: ASV Senāts nobloķējis līgumu par izmēģinājumu aizliegšanu. Vai pēc tā Savienotajām Valstīm ir morālas tiesības izdarīt spiedienu uz Indiju?

Vladimirs Skosirevs

"Miljons pie miljona"

"Subbota"

— 2000.03.17.

Amerikāņu žurnāls "Forbes" publicējis visbagātāko šovbiznesa zvaigžņu sarakstu, kuras 1999. gadā guvušas rekordienākumus.

Žurnāls, kas šādus sarakstus drukā katru gadu, ir pieradis pie tajos parasti figurējošajām astronomiskajām summām, kuras pašas zvaigznes nosauc labprātīgi. Taču šī neoficiālā amerikāņu naudasmaisu čempionāta pašreizējā uzvarētāja šī gada ienākumi ir radījuši pat "Forbes" žurnālistu sajūsmas pilnus komentārus, nodēvējot viņu par "rekordistu no rekordistiem".

Džordžs Lukass, kas pēc ilgstoša pārtraukuma atgriezies pie epopejas "Zvaigžņu kari", par šīs filmas demonstrēšanu ASV vien nopelnījis 430 miljonus dolāru un ierindojies saraksta pirmajā vietā.

Par otro kļuvusi Opra Vinfrija, kas daudzus gadus vada talk–show programmu sievietēm vienā no populārākajiem amerikāņu telekanāliem un regulāri iekļūst "Forbes" sarakstā. Taču viņai 1999. gadā izdevies nopelnīt mazāk nekā pusi no Lukasa honorāra — "tikai" 150 miljonus dolāru.

Trešais ir modelētājs Džordžo Armani. Uz pasaules podijiem viņš jau otro gadu no vietas atdod savas pozīcijas, taču turpina apģērbt vairumu Holivudas zvaigžņu. Tas arī ļāvis viņam nopelnīt 135 miljonus dolāru. Pērnā gada visbagātāko slavenību saraksta desmitniekā vēl iekšluvuši: teleproducents Deivids Kellijs — 118 miljonu, aktieris Toms Henkss — 71,5, spiegu romānu autors Toms Klensijs — 66, "šausmu karalis" rakstnieks Stīvens Kings — 65, amerikāņu pusaudžu iemīļotā grupa "Backstreet Boys" — 60, režisors Stīvens Spilbergs — 60 miljonu un aktieris Brjūss Villiss — 54,5 miljoni.

Un tomēr par vispopulārāko slavenību kļuvusi sieviete. "Forbes" nosaka zvaigžņu statusu ne vien pēc viņu honorāriem, bet arī atkarībā no tā, cik bieži viņu vārdi minēti pasaules presē.

Pērn žurnālistus visvairāk interesējusi Džūlija Robertsa. Lai gan viņa nopelnījusi "tikai" 50 miljonus dolāru, toties spējusi piedalīties divās popularitāti guvušās filmās — "Notinghilla" un "Bēgošā līgava".

Aiz viņas seko tas pats Džordžs Lukass un Opra Vinfrija. Tūliņ aiz viņiem — Toms Henkss un Stīvens Spilbergs, bijušais basketbolists Maikls Džordans, dziedātāja un aktrise Šēra un krievu "tenisa Bārbija" Anna Kurņikova.

Anna, kas jau vairākus gadus dzīvo Floridā, bagātnieku sarakstā ieņem 58. vietu. 1999. gadā krievu tenisistes vārds laikrakstos un žurnālos minēts gandrīz 8 tūkstošus reižu, interneta tīklā — 56 742 reizes, bet viņas ienākumi šajā laikā bijuši 11 miljoni dolāru. Interesanti, ka kortā Kurņikova nopelnījusi tikai ap 750 tūkstošiem, pārējo gūdama no reklāmas kontraktiem.

"Nabaga Klintons u.c."

"Subbota"

— 2000.03.17.

Amerika ir bagāta tāpēc, ka to pārvalda maznodrošināti un godīgi prezidenti.

"Kad aiziešu no prezidenta darba, tad varbūt sapelnīšu naudu," — reiz sacījis Bils Klintons, kad viņam bija apnikuši reportieri ar jautājumiem par viņa personiskajām finansēm. Sacīts tas bija bez kādas ironijas. Amerikā par naudu joko tikai tad, kad tās ir daudz.

Baltais nams nav ienesīga vieta.

Kārtējo reizi to izjutis arī pašreizējais ASV prezidents. Bagātu mantojumu no vecākiem viņš nav saņēmis. Par 8 Baltajā namā pavadītajiem gadiem viņam ik gadu maksāja pa 200 tūkst. dolāru. Bet tiesu izdevumi Monikas Levinskas lietā vien pārsniedza 3 miljonus...

 

400 tūkstoši dolāru gadā

— arī diez kas nav

Pērn Kongress palielināja prezidenta gada algu līdz 400 tūkstošiem. Taču ne Klintonam: saskaņā ar Konstitūciju pielikumu saņems tikai viņa pēctecis. Vai tad arī šī summa ir kāda nauda bagātākās superlielvalsts pirmajai personai? Tikpat maksā astoņpadsmitgadīgam NHL jauniesācējam. Protams, spēkpilnais eksprezidents Klintons nepaliks bez maizes rieciena. Taču Amerikas vēsturē ir bijuši arī patiešām nabadzīgi prezidenti!

Tomass Džefersons, neatkarības tribūns un trešais ASV prezidents, atmiņā palicis kā viens no gudrākajiem šīs zemes valstsvīriem. Viņš teicami vadīja valsts saimniecību — prata samazināt nodokļus un tajā pašā laikā samazināt nacionālo parādu no 83 līdz 57 miljoniem. Taču 1808.gadā, jau pamezdams Balto namu, viņš bija pilnīgi bankrotējis. Viņam bija 24 tūkstošu liels parāds — tiem laikiem milzu summa. Vēsturnieki par to raksta bez līdzjūtības: nācijas tēvs ārkārtīgi neprasmīgi rīkojās ar savu naudu.

Prezidentam tolaik bija jāmaksā no savas kabatas par pieņemšanām un pusdienām, kaut gan viņa alga bija tikai 25 tūkstoši dolāru gadā. Bet Džefersons nezināja mēra — aicināja simtiem viesu, algoja 14 kalpotāju un franču pavāru, pasūtīja vīnus no Eiropas. Izmisīgi cenzdamies savilkt galus, viņš iecerēja organizēt loteriju, kuras balva būtu viņa pēdējais īpašums. Taču viņš nomira loterijas priekšvakarā, atstādams mantiniekiem 107 tūkstošu dolāru lielus parādus. Kāds skumjš viņa aforisms bijis šāds: "Esmu piedzimis, lai pazaudētu visu, ko mīlu".

 

Kurš gan grib

sagādāt sev zaudējumus!

Leģendārais Džordžs Vašingtons. Ne jau nejauši viņš stipri nelabprāt pieņēma elektoru kolēģijas lēmumu, kas viņu pasludināja par Amerikas pirmo prezidentu. "Es eju uz turieni kā uz nāvi notiesātais," viņš rakstīja vienam no draugiem. Un uz karu, kur viņš kļuva par slavenu ģenerāli, viņš devās zināmā mērā tādēļ, ka angļi apdraudēja viņa plašos zemes īpašumus. Darbošanās par prezidentu, kā viņš baiļojās, vispār solīja vienus vienīgus zaudējumus. Viņam bija jāaizņemas nauda inaugurācijai, jāpārdod daļa savas zemes, lai finansētu valdības pārcelšanos uz Filadelfiju un iegādātos mēbeles jaunajam ofisam...

Citādāk bija ar slaveno Džonu Kenediju, kas nāca no bagātas dzimtas. Kā jau tas klājas ASV prezidentam, lai izvairītos no interešu konflikta, viņš šķīrās no saviem vērtspapīriem un aizgāja no privātbiznesa. Viņš atteicās no prezidenta algas labdarīgiem mērķiem un pat piemaksāja par Baltā nama uzturēšanu.

Turklāt, kā atceras viņa bijušie līdzstrādnieki, bijuši brīži, kad Džons sūrojies par rautos neizdzertajām šampanieša pudelēm, provianta dārdzību un it sevišķi par savas laulātās draudzenes izšķērdību (vēlāk viņa ar to padarīja traku pat pašu miljardieri Onasi). Saglabājusies interesanta Žaklīnas zīmīte Kenedija sekretārei: "Te ir divi rēķini, kurus es neuzdrīkstos parādīt Džonam jau pāris mēnešu. Pacentieties, lai viņš tos neievēro. Apsolu, ka nekas tāds vairāk neatkārtosies!"

Būdams brīvs no rūpēm par naudu, prezidents to nekad nenēsāja sev līdzi. Ja ievajadzējās, tad aizņēmās no līdzstrādniekiem un bieži vien aizmirsa to atdot — tikai klusībā pie sevis grēmās. Reiz tas notika pirms izlidošanas uz Maskavu 1961.gadā. "Man nav ne centa!" — attapās Džons pie prezidenta lidmašīnas trapa. Tajā reizē naudu viņam iedeva tēvs Džozefs, kas bija ieradies dēlu pavadīt.

 

Kārdinājums zagt viņiem gājis secen...

Vai tiešām neviens no 42 ASV prezidentiem nav padevies kārdinājumam kolosālo varu pārvērst personiskā bagātībā? Skandalozi korumpēta administrācija ir bijusi arī Amerikas vēsturē.

Tā dēvēto Ohaijo bandu 1921.—1923.gadā vadīja Vorens Hārdings. Viņa iekšlietu ministrs Folls par kukuļiem koncesijā nodeva valsts naftas rezerves, bet pašreizējā magnāta Forbsa sencis kara hospitāļiem nozaga aptuveni 200 miljonu dolāru.

Vai tur līdzdarbojās arī prezidents? Pat viskritiskāk noskaņotie hronisti, pārmezdami Hārdingam mīkstčaulību un lētticību, uzskata, ka viņu vienkārši nodevuši viņa tuvākie draugi. Pusgadu pirms savas negaidītās nāves viņš rakstīja Follam: "Es nelokāmi ticu jūsu godīgumam".

Pastāvot izsmalcinātai amerikāņu prezidenta kontroles sistēmai, NEVIENS no Baltā nama saimniekiem vai viņa ģimenes locekļiem nav ticis pieķerts korupcijā.

Valsts vara normālos apstākļos neatbrīvo no personiskām finansu problēmām. Vēl viens piemērs tam ir Ulisa Granta liktenis. Pilsoņu kara panākumiem bagātais ģenerālis bija slikts ASV prezidents. Stāsta, ka viņa laikā sevišķi daudz zaguši un maz strādājuši. Taču runa ir par viņu pašu.

Pamezdams Balto namu 1877.gadā, Grants bija sakrājis 100 tūkstošus dolāru (pilnīgi legālus, 8 prezidentūras gados ik gadu saņemot 50 tūkstošu lielu algu). Taču tos viņš neapdomīgi ieguldīja sava dēla brokeru firmā. Kad tā nogāja dibenā, Granta kabatā atradās 80 dolāru, viņa sievai — vēl 130.

Nabadzīgais ASV eksprezidents sāka dzīvot uz parāda un izmantot draugu pabalstus. Lai nopelnītu iztikai, viņš sāka rakstīt rakstus žurnālam "Century". Bet pēc tam pēc Marka Tvena ieteikuma un ar viņa atbalstu ķērās pie memuāriem. Grāmata iznāca un attaisnoja cerības. Tās metiens sasniedza 312 tūkstošus eksemplāru. Autorhonorārs 450 tūkstošu dolāru apmērā ļāva atdot parādus un nodrošināt ģimeni. Bet pats Grants to neuzzināja. Viņš nomira četras dienas pēc tam, kad savam manuskriptam bija pielicis pēdējo punktu...

Kādus secinājumus var izdarīt? Žēl, protams, Ulisa Granta. Un arī Bila žēl. Ko darīt — tāds cilvēks, — nav nodrošinājis bezmaksas labumus visam mūžam un valsts villu Vašingtonas tuvumā. Taču Ameriku par to var tikai cildināt. Ja personiskā nauda tiek šķirta no valsts varas, tad tā vēl ir demokrātija. Bet, ja tās saplūst kopā, tad iznāk oligarhija.

"Brīvības statuja vai verdzības piemineklis?"

"Subbota"

—2000.03.17.

Vai Brīvības statuja ir imigrantu cerību simbols vai piemineklis melnādainajiem vergiem?

Uz tik neparastu jautājumu jāatbild amerikāņu vēsturniekiem. Izrādās, ka pazīstamajam piemineklim var būt nozīme, kas atšķiras no ierastās...

Pieņemts uzskatīt, ka sievietes statuja, kas augstu pāri Ņujorkas ostai pacēlusi lāpu, simbolizē amerikāņu demokrātiju, kuras gaisma aicina visas pasaules cilvēkus. Taču pēdējā laikā parādījusies cita versija: četrdesmitpiecmetrīgā lēdija "Liberty", kā šo statuju dēvē amerikāņi, visdrīzāk nevis cildina Savienotās Valstis, bet gan kalpo tai kā pārmetums.

Pēc dažu ekspertu domām, Brīvības statujai bija jāatgādina Amerikai viena no vistumšākajām tās vēstures lappusēm – verdzība. Vēl vairāk — apgalvo, ka saskaņā ar sākotnējo plānu tēlam bija jābūt ar nēģerietes seju.

Šī ziņa satraukusi sabiedrību un radījusi neskaitāmus jautājumus.

Vara statuju, ko darinājis skulptors Frederiks Ogists Bartoldi, Francija uzdāvināja Savienoto Valstu tautai. Tās sastāvdaļas, sasaiņotas 241 kastē, pāri Atlantijas okeānam tika atgādātas uz Ameriku, un 1886.gadā saliņā dienvidos no Manhetenas izauga majestātiska sievietes figūra ar lāpu, kurai bija lemts kļūt par ASV simbolu. Taču — kādu jēgu savā dāvanā ielikuši francūži? Liekas, ka šobrīd nepārprotamas atbildes uz šo jautājumu nav. Zināms vienīgi, ka cīņa par nēģeru atbrīvošanu franču sabiedrībā savulaik guvuši kvēlu atbalstu.

Īpašas šaubas neizraisa tas, ka pašreizējai statujai ir Bartoldi mātes seja un sievas augums. Taču Ņujorkas pilsētas muzejā ir pusotra metra augsta kopija, ko skulptors veidojis ap 1870.gadu. Runā, ka tās seja ļoti atgādinot melnādainas sievietes seju; te nu galīgo secinājumu var izdarīt vienīgi antropologi.Tiek norādīts arī, ka saskaņā ar sākotnējo ieceri statujas rokās bija jābūt sarautu ķēžu gabaliem un tikai vēlāk tie nomainīti ar bauslības galdiņu kreisajā rokā. Važas pie kājām saglabājušās arī galīgajā variantā.

Pašlaik Štatos notiek īpaši pētījumi. To rezultāti kļūs zināmi šovasar.

"Zviedrija pievērš uzmanību

ieceļotāju noziedzībai"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.18.

Plašu sabiedrības uzmanību piesaistījušās laupīšanas, kurās ieceļotāju jauniešu bandas aplaupa zviedru jauniešus, ir izraisījušas dedzīgas debates par saistību starp noziedzību un imigrāciju Zviedrijā, kur desmit procentu no iedzīvotājiem ir dzimuši citā valstī.

Pagājušajā gadā ieceļotāju jauniešu grupas veica laupīšanas uzbrukumus vienā no Stokholmas metro līnijām. Viņi vakaros terorizēja apakšzemes vilciena pasažierus un pārbiedētajiem vienaudžiem atņēma naudu un galvenokārt pārnēsājamos tālruņus. Tie, kas nevēlējās atdot savas mantas, tika piekauti, dažreiz smagi.

Šonedēļ dažiem no šiem laupītājiem sods tika atvieglots no ievietošanas cietumā uz vairāk nekā 100 stundām sabiedriskos darbos.

Paši laupītāji intervijās saka, ka esot saņēmuši pārāk vieglu sodu. Soda atvieglošana var ietekmēt kutelīgās zviedru un ieceļotāju attiecības.

Konkrētā banda ir atsevišķa parādība, ko gan nevar teikt par ieceļotāju jauniešiem kopumā, kas aplaupa zviedru jauniešus. Tieši tādēļ soda atvieglošana ir izraisījusi ļoti lielu jūtu uzbangojumu.

Zviedru masu saziņas līdzekļos tagad daudz atklātāk nekā līdz šim tiek analizēta sakarība starp imigrāciju un noziedzību. Šo saistību ir aktualizējušas arī vairākas ievērību guvušas grupveida izvarošanas, ko savā pret ieceļotājiem naidīgajā propagandā savukārt izmanto jaunnacisti.

Sabiedrībā nav nekas neparasts, ka iedzīvotāji ieceļotājus apsūdz par noziegumu izdarīšanu, un arī policija to atklāti paziņo. Masu mediji tomēr ļoti nelabprāt ir aplūkojuši šo sprādzienbīstamo tēmu. Tie, kas ir mēģinājuši aprakstīt šo problēmu, ir apsūdzēti par rasismu un ieceļotāju nīšanu.

Zviedrijas augstsirdīgā ieceļošanas politika ir nesusi līdzi dažādas problēmas. Ieceļotāji, kas nav ieradušies no Ziemeļvalstīm, bieži vien dzīvo izolēti geto. Pilsētās ir ieceļotāju kvartāli, kur cilvēki dzīvo vairākās paaudzēs, neiemācoties zviedru valodu. Bērni tādēļ nespēj labi apgūt valodu, bet tas ir liktenīgi, jo zviedru valoda ir vissvarīgākā atslēga uz zviedru sabiedrību. Ieceļotājiem nav izvirzītas nekādas prasības, ka viņiem ir jāiemācās zviedru valoda vai jāpieņem zviedru vērtību sistēma. Ieceļotāju bērni bieži par sevi runā kā par turkiem, palestīniešiem vai somāliešiem, lai gan ir dzimuši Zviedrijā un viņiem ir Zviedrijas pilsonība.

Šonedēļ tika publicēta visjaunākā statistika, ko ir apkopojusi valsts organizācija — Noziedzības novēršanas padome . Tajā skaidri redzams, ka jauniešu veiktajās laupīšanās ieceļotāju jauniešu īpatsvars ir krietni lielāks. Arī Zviedrijas cietumos pārsvarā atrodas ieceļotāji. Puse no tiem, kas ir sodīti par smagu noziegumu izdarīšanu, ir ieceļotāji.

Par noziegumu cēloni tiek uzskatīts galvenokārt tas, ka ieceļotāji ir izolēti no zviedru sabiedrības, bieži vien ir bezdarbnieki, nabadzīgi un jūtas apspiesti. Pret to nav ko iebilst, taču šķiet, ka grupveida izvarošanas un laupītāju bandas rada jaunu un neiecietīgāku klimatu Zviedrijā.

Tomass Hojebergs

"Ieceļotājiem būs savas veco ļaužu mītnes"

"Svenska Dagbladet"

— 2000.03.20.

Tuvākajos gados strauji pieaugs veco iedzīvotāju skaits, un Stokholmā tiek plānots atvērt vairākus etniskus veco ļaužu namus.

Lūgšanu telpa, pirts un divvietīga istaba - šādas bija veco turku galvenās vēlmes. Aptaujāto personu viedoklis tagad tiks ņemts par pamatu turku veco ļaužu mītnes celtniecībā Rinkebijā.

Ekonomikas uzņēmums "Bryggan", kura pārziņā jau ir turku bērnudārzs un restorāns Tautas namā, jau sācis apmācīt divvalodīgu aprūpes personālu. Pēc konkursa "Bryggan" cer pārņemt veco ļaužu nama apsaimniekošanu.

"Mums jau ir zvanījuši ļoti daudzi interesenti no kaimiņu komūnām. Zvana pat no Gēteborgas un jautā, vai viņiem atradīsies vieta", stāsta Rinkebijas veco ļaužu aprūpes dienesta vadītāja Kristīna Linda Brodēna.

Viņa informēja, ka apmēram 95% no Rinkebijas vecajiem cilvēkiem neprot zviedru valodu.

"Ar aprūpi mājās mēs vēl tiekam galā, taču nebūs iespējams visu diennakti visās valodās nodrošināt aprūpi veco ļaužu namos ", Linda Brodēna norādīja.

Pastāv risks, ka ieceļotāji zviedru veco ļaužu namos tiks izolēti.

Karolīniešu institūta pētījumā redzams, ka trešdaļai ar vecuma plānprātību sirgstošu somu ir noteikta nepareiza diagnoze. Galvenais iemesls - viņi ir aizmirsuši zviedru valodu.

Stokholmas pilsēta tādēļ plāno iekārtot vairākus etniskus veco ļaužu namus un dienas aprūpes centrus vecajiem ieceļotājiem. Notiks reģionāla sadarbība, jo pilsētas daļas ir pārāk mazas, lai piepildītu etniskās vai reliģiskās institūcijas.

"Īpašu vērību mēs veltīsim veco ļaužu namiem turkiem Rinkebijā, irāņiem Kīstā, kā arī grieķiem un kurdiem", teica Stokholmas veco ļaužu aprūpes vadītājs Matss Larsons.

Viņam problēmas rada pietiekami labas statistikas iegūšana jaunajam veco cilvēku aprūpes plānam 2001. - 2005. gadam. Piemēram, kurdu vispār nav, viņi ir reģistrēti lielākoties kā turki un irākieši.

Nevienam patiesībā nav īsta priekšstata par gaidāmajām vajadzībām. Visi vienīgi zina, ka pieprasījums palielināsies un droši vien dramatiski.

Lielās imigrantu grupas sāk novecot. Stokholmā mīt apmēram 17 500 ieceļotāju, kas ir vecāki par 65 gadiem un kam ir ārzemnieciska izcelsme. Šis skaitlis strauji palielināsies, jo daudzie tā sauktie 60. gadu darbaspēka ieceļotāji aiziet pensijā, turklāt daudzi bēgļi uz Zviedriju atved savus vecākus.

Šobrīd vecie ieceļotāji saņem divas reizes mazāk pašvaldību piedāvātās aprūpes nekā zviedri. Ģimenes pašas rūpējas par saviem vecajiem cilvēkiem gan brīvprātīgi, gan tādēļ, ka nav labas alternatīvas.

"Kļūdas izdarīt ir tik viegli. Mums ir jāņem vērā pašu ieceļotāju vajadzības", Matss Larsons teica. Tādēļ politiķi paļaujas uz ieceļotāju biedrību iniciatīvām.

Rinkebijā paši turki pieprasīja veco ļaužu namu, un Kīstā irāņu biedrība vēlējās paplašināt savu veco ļaužu dienas aprūpi ar pakalpojumu sniegšanas namu. Sabatsbergas rajonā jau piecus gadus darbojas somu veco cilvēku nams, un žīdu draudzei jau labu laiku ir sava veco ļaužu aprūpe.

"Paradoksāli, ka veco imigrantu segregācija veicina viņu radinieku integrāciju tādējādi, ka viņiem nākas gādāt par aprūpi", Matss Larsons norāda.

Katarīna Ēksponga

"Gados jauni ieceļotāji aplaupa zviedrus"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.17.

Jauniešu veikto laupīšanu skaits strauji palielinās, un ar to pārsvarā nodarbojas ieceļotāju jaunieši. Upuri bieži vien ir zviedri, un sekas var būt rasisma nostiprināšanās jauniešos.

Informācija no Noziedzības novēršanas padomes ( Brā ) Zviedrijā ir izraisījusi debates. Brā veiktais pētījums, kas vakar bija publicēts laikraksta "Dagens Nyheter" debašu lapā, balstās uz visiem policijā pieteiktajiem laupīšanas gadījumiem Stokholmā un Malmē 90. gadu otrajā pusē un aptauju, uz kuras jautājumiem atbildējuši 4500 pusaudži — vidusskolas pēdējo klašu un ģimnāziju audzēkņi.

Pētījumā redzams, ka jauniešu veikto laupīšanu skaits palielinās un ka laupītāji bieži ir ārzemēs dzimuši ieceļotāju jaunieši, bet upuri bieži vien ir zviedru jaunieši.

To raksta Noziedzības novēršanas padomes vadītāja Anne Marija Beglere un docents Tomijs Andersons. Viņi norāda, ka visnopietnākās sekas var būt tādas, ka šīs laupīšanas var radīt pamatu rasisma pieaugumam.

Masu saziņas līdzekļi aizvien biežāk ziņo par laupīšanām, kurās iesaistīti jaunieši, un Brā veiktais pētījums šo ainu apstiprina: pieaug policijā pieteikto aplaupīšanu skaits. Sabiedrībā pastāv uzskats, ka laupītāji ir ieceļotāju jaunieši un upuri ir zviedri, un pētījumā arī tas ir guvis apstiprinājumu.

Pētnieki uzsver, ka runa ir par ārzemēs dzimušiem jauniešiem. Kas attiecas uz Zviedrijā dzimušajiem, bet kuru vecāki ir ieradušies no ārzemēm, viņi ir gan laupītāji, gan upuri. Jaunieši, kuru vecāki ir zviedri, turpretī gandrīz nemaz nav laupītāji, bet ļoti daudzi tiek aplaupīti.

Brā

ziņojumā arī uzsvērts, ka runa ir par nelielu problemātisku jauniešu grupu. Lielākais ieceļotāju izcelsmes jauniešu vairākums neveic noziegumus, taču tie, kas rīkojas noziedzīgi, sabojā priekšstatu par visiem.

"Jautājums ir šāds: vai jauniešu laupīšanu visnopietnākās sekas nebūs pret ieceļotājiem aizvien naidīgāka nostāja jaunajā paaudzē, kļūstot par cēloni ikdienas rasisma pieaugumam un ārkārtējos gadījumos pastiprinot iesaistīšanās grupējumos, kuros valda pret ieceļotājiem naidīgi ideāli", brīdināja Anne Marija Beglere un Tomijs Andersons.

 

Jaunā statistika

ir atjaunojusi vecas debates

Zināms, ka dažu ieceļotāju grupu kriminalitāte ir lielāka nekā vidējā, taču skaitļi vienmēr ir bijuši aktuāla debašu tēma. Pret ieceļotājiem naidīgas grupas šos skaitļus labprāt izmanto kā argumentu pret imigrāciju un bēgļu uzņemšanu. Debašu otrā pusē skaitļi tādu pašu iemeslu dēļ tiek noklusēti, lai nedotu argumentus rasistiem.

Sekas var būt pretējas — noklusējot patiesos skaitļus, pret ieceļotājiem naidīgi noskaņotie debatētāji tos var pārspīlēt un sagrozīt.

Debates par ieceļotājiem un noziedzību saasinājās ziemas sākumā, kad pusaudžu grupa Stokholmas priekšpilsētā Risnē izvaroja 14 gadu vecu meiteni. Pret ieceļotājiem naidīgā partija "Zviedrijas demokrāti" ātri vien noskaidroja aizdomās turētos noziedzniekus un ievietoja internetā informāciju par viņiem — četri irāņi, trīs irākieši un viens marokānis, visi 15 — 16 gadu veci.

 

Upuris bija zviedru meitene

"Zviedrijas demokrāti" publicēja informāciju par personām, kas nebija sodītas par nozieguma izdarīšanu — preses ētikas likumi mēdz nepieļaut šādu masu saziņas līdzekļu rīcību. Masu medijiem turklāt ir jāievēro vēl viens noteikums — neminēt personu izcelsmi, ja vien tas nav ļoti svarīgi attiecīgajā gadījumā.

Kāds cits pētījums arī apstiprina, ka ieceļotāji noziedzības statistikā ir pārsvarā, sevišķi smagajos noziegumos un varmācīgās izvarošanās. Pētījumā, ko 1996. gadā veica Noziedzības novēršanas padomes darbinieks Jans Ālbergs, redzams, ka ieceļotājiem ir 4,5 reizes lielāka nosliece izdarīt izvarošanas nekā zviedriem. Ieceļotāji un viņu bērni veidoja 51% no visām pieteiktajām izvarošanām Zviedrijā 80. gadu otrajā pusē, kamēr viņu daļa no visiem iedzīvotājiem bija 18%.

To apstiprina arī cits pētījums, kas ir veikts kriminoloģijas profesora Jeržija Sarņecka vadībā. Tajā redzams, ka no 871 pieteiktās izvarošanas Stokholmas lēnī no 1986. līdz 1990. gadam 116 nonāca līdz tiesai, un 68% no noziedzniekiem bija ārzemnieciska izcelsme, lai gan 25% no lēņa iedzīvotājiem bija ieceļotāji.

Kriminologi nav vienisprātis — daļa uzskata, ka statistikā ir pārāk daudz neprecizitāšu, bet citi ir pārliecināti, ka skaitļi patiesi atspoguļo reālo situāciju.

Tomēr varas iestādēm un politiķiem šie skaitļi ir jāvērtē nopietni.

Skaitļi atklāj to, ko daudzi jau zina — ieceļotāju integrācija Zviedrijas sabiedrībā ir cietusi neveiksmi. Ieceļotājiem nav darba, viņi dzīvo priekšpilsētās, kas aizvien vairāk pārvēršas par ieceļotāju geto, viņi ir izstumti no sabiedrības, nekad tā arī neiepazīst zviedrus, zviedru kultūru un paražas, un viņiem ir sveša zviedru seksuālā morāle.

Noziegumus izdara neliela daļa no viņiem, un tas vairo naidu pret svešiniekiem un vēl vairāk apgrūtina integrāciju.

Heidi Avellane

"Divi galvenie redaktori no Somijas

ķeras klāt Zviedrijai"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.19.

"Hufvudstadsbladet" svētdienas pielikums ir apmeklējis divus galvenos redaktorus somus, kas strādā Stokholmā. Viņi abi nedēļas nogalē palika 50 gadu veci. Viens no viņiem ir konservatīvā laikraksta "Svenska Dagbladet" galvenais redaktors Hannu Olkinuora.

"Vismaz labi, ka viņš nav norvēģis". Hannu Olkinuoras uzdevums ir atkal piecelt kājās krīzes piemeklēto laikrakstu "Svenska Dagbladet". Viņa rīcībā ir trīs gadi, un viņš ir cerību pilns. Viņš domā, ka nepastāv problēmas izraisošas kultūras atšķirības starp somisko un zviedrisko.

Vārds:

Hannu Peka Olkinuora

Vecums:

vakar apritēja 50 gadu.

Ģimene:

sieva Hilka un astoņi bērni, no kuriem septiņi ir dzīvi. Viens mazbērns.

Dzīvo:

divistabu dzīvoklī Stokholmā, Estermalmē, māja Tammerforsā. Meklē māju Stokholmā.

Mašīna:

pašlaik īrēta.

Ēd:

visu.

Dzer:

mēreni, labprāt vīnu un alu.

Partija:

neatkarīgs žurnālists.

Ciena:

motivētus cilvēkus.

Nepatīk:

izšķērdība.

Brīvā laika intereses:

burāšana un malkas skaldīšana.

Moto:

grūtās lietas iespējams paveikt tūlīt, neiespējamās prasa zināmu laiku.

50. dzimšanas dienu svinēs:

Tammerforsā.

Kā saka "Svenska Dagbladet" galvenais redaktors un atbildīgais izdevējs kopš šā gada 15. februāra, esot viegli izdarīt vispārinājumus par lēmumu pieņemšanas atšķirībām Somijā un Zviedrijā.

"Pie mums vairs nav runas ne par zviedru, ne somu kultūru, bet gan par "Svenska Dagbladet" modeli. Trīs gados mums ir jāsasniedz pozitīvi rezultāti", viņš saka.

Olkinuora atzīst, ka mēdzot būt stingrs.

"Es tomēr parasti uzklausu cilvēkus. Patīkams piedzīvojums bija ierasties šeit un redzēt, ka redakcijā ir daudz labu domu. Skaidrs, ka mēs nevaram turpināt strādāt kā līdz šim."

Hannu ir ne tikai soms, viņa otrais vārds turklāt ir Peka. Tādēļ savā jaunajā dzimtenē viņam ir nācies dzirdēt ne vienu vien anekdoti par Pekām. Kad mēs lūdzām darba biedriem raksturot savu jauno priekšnieku, izteikumi bija ļoti piesardzīgi.

"Mēs viņu vēl neesam paspējuši kārtīgi iepazīt. Viņš pagaidām ir ļoti atturīgs, runā lēni, apdomīgi un mēģina iepazīties ar Zviedrijas stāvokli. Tomēr redzams, ka atšķirībā no iepriekšējiem priekšniekiem" viņš orientējas ekonomikā , sacīja kāds darbinieks.

"Pagaidām situācija ir mulsinoši nogaidoša", teica kāds cits avīzes darbinieks un nodēvēja Olkinuoras iecelšanu šajā amatā par iespēju, kas varbūt varētu, bet varbūt arī nevarētu īstenoties. Savā pirmajā tikšanās reizē ar kolektīvu viņš vismaz pilnībā atbilda priekšstatam par klusu somu.

"Mēs tomēr ceram, ka notiks diezgan daudzas lietas."

Olkinuora atzīst, ka viņam no sākuma ir bijis grūti noticēt, ka "Svenska Dagbladet" vispār ir nākotne, taču jo vairāk viņš runāja ar jauno izpilddirektoru, jo vairāk sāka tai ticēt.

"Svenska Dagbladet" ir diezgan kupls lasītāju pulks, kas uzskata, ka šī avīze ir laba. Tagad uzdevums ir mainīt lasītāju loka struktūru — tie ir lasītāji jau krietni gados, — kā arī samazināt zaudējumus, kas pagājušajā gadā sasniedza gandrīz 100 miljonus zviedru kronu, kamēr apgrozījums bija apmēram 900 miljonu. Pozitīvā atšķirība, salīdzinot ar "Uusi Suomi", kam klājās pavisam slikti, ir tāda, ka (konkurents) "Dagens Nyheter" nav (tikpat dominējošs kā) "Helsingin Sanomat" un ka "Uusi Suomi" nekad nav bijusi tik liela peļņa", viņš saka.

"Svenska Dagbladet" ir konservatīvu vērtību avīze, un viena no vērtībām, par ko tā rūpējas, ir reliģija. Olkinuora konstatēja, ka bijušais galvenais redaktors Matss Svēgforšs redakcijas slejā ieturēja ļoti skaidru kristīgu nostāju, taču "Svenska Dagbladet" nav izteikti kristīgs laikraksts.

— Kā tevi pašu ietekmēja tas, ka tava sieva no ekonomikas žurnālistes un galvenās redaktores pārtapa par mācītāju?

"Veselīgi. Man pavērās logs uz baznīcas iekšējo dzīvi. Jaunas personas Hilkas darbā man vienlaikus ir devušas rosinošas iespējas diskutēt par garīgiem un ētiskiem jautājumiem. Nevienam žurnālistam tas nenāk par sliktu ne privāti, ne profesionāli, turklāt šī taču ir arī daļa no lasītāju pasaules."

"Žurnālisti pārāk daudz raksta pēc no saviem pasaules priekšstatiem, kas bieži vien ir diezgan ierobežoti. Laikraksta krīze ir novedusi pie diskusijas, par ko mēs rakstām, un tas ir veselīgi. Mūsu algas taču maksā lasītāji", viņš konstatēja.

Hannu Olkinuoras dzīve sākās Helsinku Vecmāšu institūtā, kas toreiz atradās tur, kur tagad ir Krievijas vēstniecība. Šis sākums bija vājš.

"Šo bērnu taču laikam nemaz nevajadzēs pat vakcinēt", kāds esot teicis.

Tomēr galvas operācija — Somijā līdz tam tāda vēl ne reizi nebija izdarīta — izglāba viņa dzīvību, un pēc tam viss ir gājis tikai uz augšu. Pēc studiju beigšanas Helsinkos un dienesta armijā viņš ar dažiem draugiem aizbrauca uz Upsalu un tur palika. Studijas Zviedrijā noslēdzās ar fil. kand. grāda iegūšanu, un 1975. gadā viņš atgriezās Somijā un "Sanoma" žurnālistu skolā. Pēc tam viņš strādāja laikrakstā "Helsingin Sanomat" un "Talouselämä", un 1983. gadā kļuva par "Kauppalehti" korespondentu Stokholmā.

Pirms Olkinuora savā dzīvē nokļuva tik tālu kā līdz šim, viņš jau trīs reizes bija paspējis pabeigt dažādus posmus.

"Bez tiem es diez vai šobrīd sēdētu šeit."

Viņš tomēr netic kaut kādu augstāku spēku vadībai. "Tomēr, kad atskatos, man vajadzētu tam noticēt. Tik daudzas lietas šķiet iepriekš noteiktas. Kaut vai tas, ka Tammerforsā mums iznāca apmesties uz dzīvi tādā vidē, kā rezultātā bērni gāja zviedru bērnudārzā un pēc tam zviedru skolā."

1985. gadā viņš pārcēlās uz Helsinkiem un kļuva par "Kauppalehti" galveno redaktoru savas sievas vietā. 1995. gadā pārcēlās uz Tammerforsu kā "Aamulehti" galvenais redaktors. Par šo laiku viņš runā gandrīz vai liriski.

Kādēļ tad tu no tā visa atteicies?

"Cilvēka ambīcijām nav robežu. Es uzskatu, ka labāk ir aiziet mazliet par agru, nevis par vēlu. Turklāt tāda iespēja kā šī rodas reti."

Lēmumu pieņemt tomēr nekādā ziņā nebija viegli.

Zviedrija Olkinouram nav nepazīstama zeme. Te viņš agrāk ir dzīvojis divas reizes.

"Es tomēr nekad nebiju atradies zviedru uzņēmumā, un man uz acīm vienmēr bija somu brilles ."

Viņš domā, ka laikrakstu darbība visur ir diezgan līdzīga, turklāt kā žurnālists viņš zina, kā atspoguļot un iejusties notikumos.

"Viena sabiedrības daļa apgalvo, ka Zviedrija pēc Palmes slepkavības vairs nav tāda kā līdz tam. Tagad šajā valstī ir iestājies lūzuma periods. Ir nākusi atskārsme, ka Zviedrijā ir daudz ieceļotāju. Zviedrijas ekonomiskais brīnums ir tāds, ka valsts vienmēr pieceļas kājās, nemainot struktūru. Tagad notiek neticama ekonomikas augšupeja. Helsinkos nevar redzēt tik daudz "Ferrari" automašīnu kā šeit. Tajā pašā laikā Zviedrijā pastāv reģionālās atšķirības un sabiedrības segregācija, kas ir manāma priekšpilsētās. Līdz ar to mēs ieejam jaunā fāzē, kad arī vecajiem zviedriem nākas pārcelties, jo dzīvokļu cenas centrā kļūst aizvien augstākas", viņš norādīja.

Sarunas beigās Hannu Olkinuora pieskaras valodas mācīšanai Somijā, jo intervētāja nav uzdevusi šo gaidīto jautājumu.

"Manuprāt, praktiskajai ikdienas sadarbībai lielu kaitējumu nodara tas, ka skolēni somu skolās nemācās zviedru valodu. Vajadzētu atzīt, ka Zviedrija taču ir Somijas vislielākais tirgus visās jomās. Zviedru valodas prasme ir svarīga kultūras iezīme, ko mums vajadzētu saglabāt,lai visu pilnībā nepārņem angļu valoda."

Tad viņš vēlreiz atgriežas pie jau iepriekš minētās virsvadības, kurai viņš īsti netic.

"Mana mamma, kas runāja tikai somiski, bija tik tālredzīga, ka saviem skolā slinkajiem dēliem abonēja zviedru valodā iznākošo "Nya Pressen" un "Kalle Anka."

Birgita Jernvala Ingmane

"Vjetnamiešu "Čūskas" uzbrukums"

"Subbota"

— 2000.03.17.

Daudzi noziedzīgi grupējumi veidojas tikai un vienīgi uz nacionāla pamata. It īpaši, ja noziedznieki darbojas svešas valsts teritorijā.

Mononacionālie grupējumi bieži vien ir bīstamāki nekā internacionālie. Tie ir vairāk noslēgti. Tajos grūti, bet valodas barjeras dēļ vienkārši neiespējami iefiltrēt tiesībsargājošo orgānu slepenos līdzstrādniekus. Nelegālā uzturēšanās neļauj izskaitļot "neeksistējošo" ārzemnieku, kas pārkāpis likumus.

Viens no pirmajiem tādiem nacionālajiem grupējumiem, kas uzradās Krievijā, bija vjetnamiešu grupējums, par kuru vēl līdz šim laikam ir maz kas zināms. Bet pa to laiku vjeti bez īpaša trokšņa arvien vairāk nostiprina savas pozīcijas daudzu Eiropas valstu ēnu ekonomikā.

 

Čehijas izputinātāji

Visas vjetnamiešu darbības negatīvās sekas pilnā mērā pašlaik var kārtot Čehijā. Šajā mazajā Eiropas valstiņā viņi jau faktiski likvidējuši vietējo tekstila un apavu rūpniecību, kaut gan pavisam vēl nesen Čehija savas preces eksportēja uz visu Eiropu.

Vairums čehu fabriku pārstājušas darboties. Praktiski ik mēnesi tiek slēgti veikali, kas tirgojas ar pašmāju precēm. Telpas pārņem vjeti, kas piedāvā lētas plaša patēriņa preces no Dienvidaustrumāzijas valstīm. Turklāt bizness vjetnamiešu gaumē paredz tirdzniecību bez kases aparātiem, bez nodokļu maksāšanas, bez reklamāciju pieņemšanas no pircējiem par nekvalitatīvu preci.

Policija neko nevar padarīt. Nu, vienīgi par pārkāpumu uzlikt tik niecīgu naudas sodu, ka sīciņie aziāti nebaidās ņirgāties tieši telekameras objektīvā. Vjetnamiešu mafijas tirdzniecības apgrozījums ir milzīgs. Izkratot ierindas pārdevējus, tiek konfiscētas sešzīmju naudas summas dolāros.

Čehu ekonomisti mēģināja aprēķināt zaudējumu, ko viņiem nodara ieceļotāji no šīs Āzijas valsts. Izrādās, ka ik gadu vjetnamieši no Čehijas izved no 1,5 līdz 3 miljardiem ASV dolāru!

Čehu varas orgāni tā arī neko nav spējuši likt pretim viltīgajiem vjetiem. Par to nav jābrīnās, ja uzmanīgāk papēta vjetnamiešu mafijas būtību un struktūru.

Grupējuma iekšienē noteikta stingra hierarhija, dzelzs disciplīna un totāla katra grupējuma dalībnieka kontrole. Saskaņā ar nerakstītu uzvedības kodeksu vadītāji prasa, lai viņu novadnieki neizceltos, būtu klusi, bikli izturētos pret vietējiem iedzīvotājiem, neietu uz restorāniem un citām publiskām vietām, nepirktu dārgas mašīnas. Savdabīga ir arī tās vai citas valsts vietējā tirgus segmenta sagrābšanas taktika. Viss tiek darīts bez steigas, pakāpeniski, dažkārt tas velkas gadiem ilgi. Tādēļ vjetnamiešu mafija arī ieguvusi iesauku "Čūska": iesākumā parādās "galva", kas nodibina kontaktu ar varas struktūrām, pēc tam arī lēnām sāk staipīties garumgarais "rumpis".

Taču vjetnamiešu rāmums un biklums ir mānīgi. Aizpagājušajā gadā vācu policijai izdevās atklāt organizētu noziedzīgu grupu, kas nodarbojās ar plaša vēriena kontrabandu. Un tad visi uzzināja, ko nozīmē vjetnamiešu "Čūskas" dzēlieni. Sekoja savā nežēlīgumā neaptveramas atmaskojumu vaininieku slepkavības.

Vadoņi un pasūtītāji aizbēga no Vācijas uz Krieviju. Jo tieši bijusī Padomju savienība kaut kad agrāk bija kļuvusi par indīgā rāpuļa izšķilšanās inkubatoru.

 

Viņi nebaidās pat no čečeniem

80.gadu otrajā pusē PSRS parakstīja ar Vjetnamu līgumu, saskaņā ar kuru Padomju savienība apņēmās uz ilgu laiku nodarbināt desmitiem tūkstošu šīs Dienvidaustrumāzijas valsts pilsoņu.

Katrai pusei bija savi mērķi. Savienībā cerēja atrisināt tā saukto ļimitčiku problēmu, uz kuru rēķina jau tā pārapdzīvotās lielpilsētas uzblīda vēl vairāk. Vjetnamā savukārt pēc militārā prettrieciena Ķīnai 1979.gadā un pakāpeniskas armijas izvešanas no Laosas un Kambodžas masveidā tika samazināts armijas skaitliskais sastāvs. Milzums kareivju un virsnieku, kas pastāvīgo karu dēļ kopš bērnības nebija šķīrušies no ieročiem, steidzami prasīja darbu.

Viņi tad arī veidoja vjetnamiešu limitnieku pamatu — viltīgu, enerģisku un, galvenais, militāri saliedētu, organizētu un disciplinētu.

Ar biznesu ārzemnieki sāka nodarboties praktiski tūdaļ pēc ierašanās. Savienībā, kas cieta no akūta preču deficīta, vjeti pamanījās tikt pie lielām krāsaino televizoru, veļas mazgājamo mašīnu, velosipēdu partijām... Viss tas tika nosūtīts uz vēsturisko dzimteni pārdošanai.

Šobrīd vjetnamiešu kopienas pastāv daudzos Krievijas reģionos, tomēr ap 70 procentu "Ho Ši Mina dēlu", kas dzīvo KF, mitinās Maskavā un tās apkaimē. Izskaidrojums ir vienkāršs: tas ir reģions, kur ir visaugstākā maksātspēja un vislielākais pieprasījums pēc narkotikām. Tieši narkotikām pašlaik vjeti dod priekšroku. Ne nigērieši, ne tadžiki, ne afgāņi, bet tieši "rāmie" vjetnamieši, slepus izmantodami arī citas etniskās grupas, Krievijā ieved sātana pulveri. Tāpat kā agrāk, aziātu darbības sfērā ietilpst lēto Dienvidaustrumāzijas valstu preču kontrabanda uz Krieviju un krāsaino un reto metālu kontrabanda no Krievijas.

Ne uz ko vairāk viņi nepretendē. Pagaidām. Kā sacīja kāds no vjetnamiešu puišiem, vēl nav pienācis laiks. Krievijā pārāk daudz šauj. Bet vjetiem ne pārāk patīk bizness ar šaušanu. Viņiem pat ieroču kā tādu nemaz nav. Nu vienīgi trīsšķautņaina tērauda stieple galvas atdalīšanai no rumpja un uztrīta jostas sprādze vai kāds cits apģērba piederums, kuru pārbaudē ir nemaz neatradīsi, bet ar kura palīdzību vajadzības gadījumā var aizsargāties.

Taču puisis apsolīja: "Mūsu laiks Krievijas apgūšanai vēl tikai nāks. Mēs nebaidāmies ne no viena — ne no čečeniem, ne ķīniešiem, ne citiem grupējumiem. Vienkārši — visam savs laiks."

 

"Taivānā ir pienācis laiks svinībām"

"Sūddeutsche Zeitung"

— 2000.03.20.

Taivānā ir noticis neliels brīnums.

Dāvida triumfs pār Goliātu, dumpinieka triumfs pār varu, jaunekļa triumfs pār sirmgalvi, taisnīgā triumfs pār korumpēto un maiņu triumfs pār sastingumu. Kāds vīrs ir guvis uzvaru pār visuvareno mafiju. Viņš uzvarēja pasaules bagātāko partiju, Taivānas "Kuomintag" (KMT) un pasaules lielāko partiju Ķīnas Komunistisko partiju. Abas spļāva uguni, trakoja un nomelnoja. Un abas zaudēja. Pret labiem argumentiem un jauna sākuma solījumiem.

Taivānā demokrātija izcīnīja lielu uzvaru. Taivānieši nepieļāva, ka viņus iebiedē Ķīnas kara saucieni. Un viņi norādīja robežas pacietībai un masu mediju manipulācijām: pēc KMT teiktā TV, Taivānai jau sestdienas naktī vajadzēja eksplodēt atompeklē. KMT vēlēšanu cīņa bija aizvainojums vēlētāju inteliģencei – taču tikai viena no pazīmēm tam, cik lielā mērā šī nu jau septiņdesmit gadu pie varas esošā partija ir zaudējusi eksistences pamatu. Vēlētājiem tā bija līdz kaklam, un tā saņēma tikai pazemojošos 23% balsu.

Tā Taivānas vēsturē ir pirmā mierīgā varas maiņa. Jaunajam prezidentam Čeņam Čuibjaņam nebūs viegli. Viņš uzvarēja, bet tikai tāpēc, ka KMT bija sašķēlusies – viņš nevarēs balstīties uz absolūto vairākumu. Turklāt viņam pretī stāvēs KMT pārvaldītais parlaments. Viņam dzīvi apgrūtinās arī Ķīna. Un tomēr šis ir moments, lai svinētu: reti valsts vēsturē no diktatūras mierīgi pāriet pārticīgā un dzīvotspējīgā demokrātijā.

"Eiropas monetārās nekārtības"

"Le Monde"

— 2000.03.04.

Eiro vājumu attiecībā pret dolāru var izskaidrot ar gadījuma motīviem — amerikāņu pieauguma apjoms divas reizes pārsniedz Eiropu, kā arī strukturāliem nosacījumiem — darba tirgus ir daudz elastīgāks, valsts finanses daudz stabilākas, savukārt Savienoto Valstu nodokļu likumi ir pārāki par Vecajā kontinentā pastāvošajiem.

Tomēr eiro vājumam attiecībā pret dolāru ir arī cits izskaidrojums. Eiropas komunikācijas, monetārā sistēma un to atpalicība. Iemesls tam, ka eiro nav spējis nostiprināt starptautiskās finansu kopienas ticību, ir Eiropas nespēja pārliecinoši un vienoti aizstāvēt savu nostāju. Līdzīgos apstākļos Savienotās Valstis pārliecinoši pierāda savu pārākumu. Te ir divas ietekmīgas personības, kuras ir atbildīgas par monetāro jautājumu izklāstu pasaules finansu tirgos: finansu ministrs Lorenss Sammers stimulē izmaiņas politikā; centrālās bankas vadītājs Alans Grīnspens saglabā savas tiesības noteikt procentu likmju attīstību. Viņi neiejaucas viens otra sfērās, kas varētu izraisīt publiskas nesaskaņas.

Eiro zonas komunikācijas raksturo ideju izteicēju pārpilnība un diskusiju nenoteiktība. Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija savā nesenajā atskaitē par Eiropas ekonomisko un monetāro savienību secina: "Pārspīlētas diskusijas haotiskos apstākļos draud izraisīt liekas bažas." Organizācija ir aprēķinājusi, ka kopš vairākiem mēnešiem progress ir apstājies. Uz neseno notikumu fona šis progress šķiet samērā vājš. 1999.gada pavasarī tika sacelts liels troksnis, kad visi eiro zonas politiskie un monetārie vadītāji uzskatīja par savu pienākumu izteikt savus personīgos komentārus jautājumā par monetārās sistēmas attīstību, kas progresu nekādā ziņā neveicināja.

Eiro lielā mērā cieš no eiro zonas iekšējās institucionālās nestabilitātes. Eiropas Centrālās bankas vadītājiem (ECB ir vienīgā pārvalstiskā ES institūcija) trūkst pretnostatījuma politikas.

Teorētiski Eiropas politikas oficiālais spīkers, sarunu pārstāvis, ko varētu salīdzināt ar amerikāņu finansu ministru, pašreizējā brīdī ir Portugāles finansu ministrs, jo Portugāle līdz jūnija beigām ir ES prezidējošā valsts. Taču bailēs parādīt savu pieredzes trūkumu vai arī uzņemties pārāk lielu atbildību viņš labāk cieš klusu. To pašu var teikt arī par francūzi Fransuā Kristianu Sotēru vai vācieti Hansu Eihelu, kuri labprātāk klausās.

Eiropas Centrālā banka varētu gūt labumu, uzņemoties atbildību par valūtas politiku, ļaujot valdībām uzņemties lielāku atbildību Māstrihtas līguma ietvaros. Tomēr tā pieļauj milzīgu kļūdu: izmantojot divu dalībnieku pretrunīgos paziņojumus par panākumiem, tā rada bezprecedenta nestabilitāti eiro—dolāra attiecībās.

Banka ir kļuvusi par upuri konkurencei starp ECB direkciju un dalībvalstu centrālo banku vadītājiem.

Ir pienācis laiks labot pieļautās kļūdas.

Pjērs Antuāns Delomē

un Filips Rišārs

"Individuālisms rāda ceļu"

"Financial Times"

— 2000.03.01.

Iespējams, ka jaunie tirgi varēs labklājībā konkurēt ar Rietumiem, nepieņemot pilnīgi visas to kultūras vērtības.

Ekonomistiem nepatīk kultūra. Tas gan nenozīmē, ka tie visi nicina operu. Tas ir atkarīgs no ekonomista. Tas nozīmē, ka ekonomisko iznākumu skaidrošanu ar kultūras palīdzību tie vērtē kā profesionāla nelieša pēdējo glābiņu.

Taču neņemt vērā kultūru ir grūti. Pašlaik lielo ienākumu valstis var iedalīt trijās kategorijās: Eiropas valstis, bijušās Eiropas kolonijas (no kurām praktiski visas — britu), vārdu "kolonija" skaidrojot kā kolonistu galamērķi; vai arī Ķīna un ķīniešu ietekmētās valstis.

Viens no iemesliem, kādēļ pirmā pie ātra pastāvīga pieauguma nonāca Eiropa, balstās nevis kultūrā, bet gan vidē, kā to savā lieliskajā darbā "Šautenes, baktērijas un tērauds" parādījis Kalifornijas universitātes pārstāvis Džereds Daimonds. Eirāzija sniedza ne tikai daudz vairāk pieradināmu dzīvnieku un kultivējamu augu, nekā jebkurš cits kontinents, bet, pateicoties tās austrumu—rietumu novietojumam, arī krietni lielākas iespējas ātrai tā rezultātā radušos lauksaimniecības tehnoloģiju izplatībai.

Līdz 1000. gadam Eirāzijā jau pastāvēja četras lielās civilizācijas: ķīniešu, indiešu, musulmaņu un kristiešu. Visas tās bija intelektuāli, tehnoloģiski un sociāli attīstītākas nekā jebkuras citas civilizācijas citās pasaules daļās. Ja bija jāsākas prometejiskai izaugsmei — progresīvam reālo ienākumu pieaugumam modernajā laikmetā, tad tam bija jāsākas vienā no šīm četrām civilizācijām. Kādēļ tā sākās tieši tajā civilizācijā, kas tolaik bija vismazāk attīstīta?

Intriģējošu atbildi piedāvā Kalifornijas universitātes profesors Dīpaks Lals. Viņš uzskata, ka "pie prometejiskās izaugsmes un Rietumu izvirzīšanās noveda kosmoloģisku uzskatu, politiskas decentralizācijas un "zinātkārā grieķu gara" pielietojuma pakete".

Pamatojot savu kultūras lomas skaidrojumu, profesors Lals sadala lielo civilizāciju uzskatus divās daļās: materiālajā un kosmoloģiskajā. Materiālie uzskati saistās ar labāko veidu, kā dzīvot; kosmoloģiskie uzskati saistās ar to, "kā cilvēki uztver savu dzīvi". Kamēr materiālie uzskati, atbildot uz pieredzi, mainās diezgan ātri, kosmoloģiskās idejas nemainās. Vienīgi izbrīna, kā, piemēram, Romas impērijas pievēršanās kristietībai vai islama karagājieni fundamentāli spēj mainīt šos uzskatus.

Kosmoloģiskās idejas nerodas no nekā. Visām agrārajām civilizācijām ir nepieciešams institucionālu izkārtojumu kopums, kas saista sākotnēji mazskaitlīgos strādājošos pie zemes un pārliecina tos atdot pietiekami daudz sava darba augļu karavīriem, kuri aizsargātu tos no cilvēkveidīgajiem plēsoņām. Labi apgūtas kultūras normas pamatīgi samazina pūles, kas nepieciešamas, lai pārliecinātu cilvēkus rīkoties vēlamajā veidā.

Tad — kas gan bija tik īpašs Rietumu uzskatos? Un no kurienes tie nāca? Atbilde uz pirmo jautājumu ir individuālisms, bet atbilde uz otro, kā apgalvo profesors Lals, ir — katoļu baznīca. Precīzāk — divas pāvestu revolūcijas: Gregora I sestā gadsimta beigās un Gregora VII vienpadsmitajā gadsimtā.

Gregors I aizliedza praktiski visas stratēģijas, ar kurām ģimenes tradicionāli radīja pēcnācējus: laulības tuvu radinieku vidū; laulības ar tuvu radinieku atraitnēm; adoptāciju un konkubinātu. Nekas no tā nebija paredzēts rakstos; tas viss bija baznīcas interesēs. Sarežģījot ģimeņu iespējas radīt pēcnācējus un veicinot atsevišķu cilvēku tiesības atstāt mantojumā īpašumu, kam tie vēlas, baznīca pati kļuva par milzīgu mantojumu īpašnieci. Pirmās tūkstošgades beigās tai piederēja vai puse Rietumeiropas.

Šie milzīgie īpašumi kļuva par laupīšanas upuriem. Atbilde uz to bija Gregora VII paziņojums, ka pāvesta vara ir augstāka par laicīgo valdnieku varu un baznīca ir neatkarīga no pēdējiem. Tas radīja baznīcas valsti un līdz ar to Eiropas sadalīto suverenitāti. Telpā, ko atstāja pāvesta un imperatora sadursme, Itālijas pilsētvalstis uzsāka Rietumu kapitālisma izaugsmi.

Pirmās pāvesta revolūcijas neplānotais rezultāts bija ekonomiskās brīvības palielināšanās: cilvēkiem, kuri varēja novēlēt īpašumu pēc saviem ieskatiem, nevarēja aizliegt slēgt jebkura cita veida kontraktus, kādus vien tie vēlējās.

Tā rezultātā radusies kosmoloģiskā kārtība, kā uzskata profesors Lals, bija vainas apziņas mīkstināts individuālisms. Citviet Eirāzijā personīgās vērtības balstījās uz kauna apziņas iedibinātu komunālismu. Rietumu individuālismam bija tādas sekas, ko baznīca nemaz nevarēja iedomāties. Viens no tā augļiem bija protestantisms; otrs bija prometejiskā izaugsme, un, līdz ar "Dieva nāvi" un līdz ar to arī vainas nāvi, mūsdienu hedonisms ir trešais.

Ko gan šie argumenti par Rietumu izņēmuma stāvokli varētu nozīmēt mūsdienu ekonomiskās attīstības kontekstā? Tas nozīmē, ka jebkurai ne—Rietumu sabiedrībai, kura spētu pieņemt pēdējās materiālos uzskatus zinātnes un tirgus ekonomikas veidolā, vajadzētu spēt konkurēt ar to arī labklājības ziņā. Rietumu individuālisms parādīja ceļu. Tagad citi var sekot, arī nepieņemot Rietumu ticību, ka personīgā brīvība stāv augstāk par sociālajām saistībām.

Šī daļējā Rietumu uzskatu pārņemšana izrādījās relatīvi viegla pragmatiskajai ķīniešu civilizācijai, taču indiešiem un musulmaņiem ar to ir bijis grūtāk: kastu sistēma grauj brīvu konkurenci, tāpat kā zinātne un sekulārisms liek apšaubīt Svēto rakstu autoritāti. Tomēr, kā uzstāj profesors Lals, neviena no šīm sistēmām nav nesavietojama ar Rietumu materiālajiem uzskatiem.

Tas pats gan nav sakāms par šo civilizāciju kosmoloģijām. Rietumu individuālisms, kodolveidīgā ģimene un egalitārisms ir īpaši kulturāli. Japānas sociālie modeļi un normas joprojām ir nerietumnieciski, lai arī tās materiālā kultūra ir moderna. Tas, kā uzskata profesors Lals, kļūs par globālu modeli. Ķīna paliks hierarhiska, lai kādus ekonomiskus panākumus arī tā gūtu, un indieši arī turpmāk dzīvos kopīgās ģimenēs.

Lielākā daļa rietumnieku domā, ka tas, ko profesors Lals uzskata par Rietumu individuālisma bacili, nāk kopā ar brīvo tirgu. Tā ir daļa no paketes. Taču taisnība ir arī apgalvojumam, ka attīstīto Austrumu ekonomiku iedzīvotāji vēl nav pilnībā rietumnieciskojušies. Tas var nozīmēt, ka viņu ekonomiskās transformācijas pilnajam efektam vēl tikai ir jāparādās. Taču tas arī var nozīmēt, ka taisnība ir profesoram Lalam. Viņš nepārprotami liek lasītājam jautāt, vai tie, kuri vēlas imitēt Rietumu materiālo kultūru, ir nolemti piedzīvot arī tā anarhisko individuālismu.

Mārtins Volfs

"Eiropas Padome kritizē Krievijas politiku"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.14.

Ukrainai atkārtoti draud izslēgšana

Ja nebūs radikālu pārmaiņu Čečenijas politikā, Krievijai aprīlī draud izslēgšana no sadarbības Eiropas Padomē. Patlaban tiek kritizētas dalībvalstu valdības, jo tās pret Krieviju nav spērušas nekādus pretsoļus. Tāpat izslēgšana draud arī Ukrainai par ieplānotās tautas nobalsošanas nelegalitāti.

Eiropas Padomes parlamentārās sapulces politiskā komisija pirms dažām dienām Ministru komitejā pārstāvēto dalībvalstu politiku par tās bezdarbību pret Krieviju un tās rīcību Čečenijā asi kritizēja. Pēc domu apmaiņas ar Ministru komitejas priekšsēdētāju Parīzē komisija pieņēmusi lēmumu, ka politiskas rīcības trūkums attiecībā uz dramatisko situāciju, kādā ir čečenu iedzīvotāji, nav pieļaujams.

 

Valdības apšaudē

Kamēr šajā jautājumā nav Ministru komitejas un parlamentārās sapulces sadarbības, deputāti aicina ministrus darbotis un bez vilcināšanās nodrošināt Eiropas Padomes pārstāvju klātbūtni Čečenijā. Ziņojums ir turpinājums jau janvārī izteiktajam sapulces brīdinājumam, ka Krievija aprīlī no Eiropas Padomes uz laiku vai pavisam jāizslēdz, ja Maskava neizbeigs kaujas darbību par labu politiskam risinājumam un negarantēs cilvēktiesību ievērošanu visā Kaukāza reģionā. Arī Ukrainai draud izslēgšana no Eiropas Padomes, ko paredz dalībvalstu pārraudzības komisijas vienbalsīgi pieņemtais rezolūcijas projekts. Arī tas aprīlī aicina Ministru komiteju pārtraukt Ukrainas dalību gadījumā, ja tur 16.aprīlī notiks plānotais referendums par izmaiņām Konstitūcijā. Lēmuma pamatā ir ziņojums, ko iesniegusi kristīgā demokrāte Volvenda no Lihtenšteinas un dāņu liberālis Severinsens. Tas atzīst: šādas tautas nobalsošanas sarīkošanai trūkstot juridisko priekšnosacījumu, jo parlaments nav pieņēmis atbilstošu likumu. Turklāt priekšlikumam ir milzīgas sekas politisko valsts institūciju varas sadalīšanā, kas noteiktu, ka prezidenta loma būtiski jāstiprina, bet parlamenta vara tikpat lielā mērā jāsamazina.

 

Arī Kijevas slavināšana

Tai pašā laikā norādīts, ka kopš 1996.gada pastāvošā Konstitūcija atbilst stabilas demokrātijas izveidei. Ziņojumā arī atzīts, ka Ukraina divos pēdējos gados ir progresējusi, īstenojot saistības, ko uzņēmusies 1996.gadā, iestājoties Eiropas Padomē. Īpaši uzsvērta nāves soda atcelšana.

"Krievija cer uz ES paplašināšanu"

"Die Welt"

— 2000.03.20.

Maskava rēķinās ar labāku ekonomisko attīstību ar Savienības palīdzību

— un baidās no NATO.

Politiskās rekomendācijas? Pēc divu dienu diskusijām par turpmāko Eiropas Savienības Austrumu politiku neviens no tās 120 dalībniekiem negribēja atrasties uzmanības centrā. Šis punkts, ko konferences "Tiešo kaimiņu savstarpējās attiecības" organizētāji — Bertelsmana fonds, Hamburgas tirdzniecības kamera un Maskavas Eiropas civilās sabiedrības akadēmija — bija paredzējuši diskusiju beigās, palika neskarts.

Iespējams tāpēc, ka ES tikai nesen sāka sarunas ar jaunām potenciālajām dalībvalstīm. Protams, ka Eiropas dalījuma līnija tiks pavirzīta tālāk uz austrumiem un ka tādām valstīm kā Krievija, Baltkrievija, Ukraina un Moldova pagaidām netiek dotas perspektīvas iestāties. Un tas, ka te ir skaidrība, slēpj zināmu risku. Jau pašreiz pastāvošie reģionālie konflikti, minoritāšu problēmas, kā arī arvien lielākā asimetrija sociālajā, ekonomiskajā un politiskajā jomā gar jauno dalījuma līniju kļūst par jauniem izaicinājumiem ES stabilitātei. Taču vienlaikus šī jaunā konstelācija ir jāuzskata arī kā izdevība iesaistīt Austrumus Eiropas integrācijas procesā. Dalībnieku atturību izskaidro arī tas, ka tikai dažas dienas pirms Krievijas prezidenta vēlēšanām vēl nav zināms Krievijas turpmākais ārpolitiskais kurss. Valsts domes Aizsardzības komisijas priekšsēdētāja vietnieks Aleksejs Arbatovs gan "lielas pārmaiņas" negaida, ja nākošajā svētdienā par prezidentu tiktu ievēlēts Vladimirs Putins. Tad esot gaidāmi "pat daži taktiski soļi attiecību uzlabošanai".

Kā piemēru viņš nosauca jau ilgu laiku atlikto START — II līguma ratifikāciju, vienošanos par ABM līguma modifikāciju un START — III līgumu. Taču nākotnē viss būšot atkarīgs no iekšējās attīstības Krievijā. "Ja Krievija arī turpmāk paliks uz demokrātijas ceļa, tad ārpolitiskās perspektīvas sadarbībai ar Rietumiem būs labas," apgalvoja Arbatovs. "Tad tā varētu būt apmēram tāda politika, kādu piekopa Primakovs un ko es uzskatu par pareizu: demokrātiska, turklāt balstīta uz pašu interesēm."

Taču tad, ja Krievijā izveidotos totalitārs režīms, kas balstītos uz militāristiem un drošības spēkiem, "kas piekoptu tādus vardarbīgus konfliktu atrisinājumus kā pašreiz Čečenijā, tad attiecības starp Krieviju un Rietumiem nenovēršami pasliktinātos, un vaina tad būtu jāuzņemas Krievijai," teica Arbatovs.

Tomēr konferences dalībnieki no Krievijas darīja zināmu, ka Maskava ES paplašināšanās uz austrumiem procesu — pretēji kā NATO — principā vērtē pozitīvi. Viņi pauda cerības, ka ES, kad tā būs nonākusi līdz Krievijas robežām, palīdzēs Krievijai integrēties pasaules ekonomikā. Krievijas Ārlietu ministrijas Plānošanas štāba vadītāja vietnieks Ļevs Klepackis pat vēlējās "stratēģisko sadarbību" starp ES un Maskavu. Taču viņu apturēja somu diplomāte Rene Nīberga. Ja pēc Klepacka ieteikuma tiktu izveidots "trīsstūris" no ES, pašreizējām iestāšanās kandidātēm un valstīm, kuras pagaidām nav paredzēts uzņemt, tad Maskava iegūtu līdzspriešanas tiesības sarunās," spēcīgi iebilda Nīberga.

Dziļa vienprātība valdīja attiecībā uz vēlmi Krievijas anklāvu Kaļiņingradu laikā pēc ES paplašināšanās padarīt par "tiešo kaimiņattiecību" koncepcijas pārbaudes vietu. Taču par to, kā to izdarīt, būs jādiskutē vēl daudz.

Baltijas valstu uzņemšana NATO, kā teica Aleksejs Arbatovs, Maskavai būtu ekstremāls gadījums. Helmūts Šteinels no Eiropas Komisijas Ārējo attiecību plānošanas štāba Pēterburgā teica, ka NATO tālāk vairs nepaplašināsies. Taču pat Rietumu eksperti šaubās par šo tik absolūti izteikto viedokli. Arbatovs, kas Krievijas parlamentā pārstāv reformēto "Jabloko" frakciju un iestājas par sadarbību ar Rietumiem, brīdināja: ja NATO ielauzīsies Baltijas telpā, tad "no Kaļiņingradas izveidosies jauna Rietumberlīne". Maskava Ziemeļatlantijas alianses virzīšanos uz priekšu "uzskatītu par draudiem Krievijas Centrālās Eiropas daļai, kā arī mūsu anklāvam Kaļiņingradai", kur ir izvietota visa Krievijas Baltijas flote.

Manfrēds Kvirings

"Bez Ukrainas Eiropa nebūs pilnīga"

"Die Presse"

— 2000.03.13.

Kijeva enerģiski pieprasa savu vietu apvienotajā Eiropā. Ukrainas vēstnieks Austrijā kāda pasākuma laikā iepazīstina ar savas dzimtenes nākotnes plāniem.

Ukraina, valsts pie robežas, ir apmēram divas reizes lielāka nekā Francija, un tajā dzīvo 50 miljoni cilvēku. Un tā tiecas uz Eiropas Savienību. Taču līdz šim ES tai nav devusi nekādus solījumus par iespējamo turpmāko līdzdalību tajā. Eiropas Nacionālo kustību pasākumā Ukrainas vēstnieks Volodimirs Ohrisko runāja par viņa valdības centieniem iestāties ES. Eiropas Nacionālās kustības uzdevums ir veicināt Eiropas apvienošanas procesu.

Vēstnieks teica, ka integrācija Eiropā esot Ukrainas ārpolitikas aksioma, un uzsvēra: "Eiropa bez Ukrainas nebūs pilnīga." Runa neesot par drīzu iestāšanās termiņu, tam viņa valsts vēl neesot gatava. Taču skaidrs signāls no ES puses politiski esot vitāli svarīgs. "Lai mēs nenonāktu pelēkajā zonā," teica Ohrisko. Rietumvalstu politikā pret Ukrainu, tāpat kā iepriekš, tiek ņemtas vērā Krievijas intereses. To apstiprināja arī Vīnes universitātes Austrumeiropas vēstures profesors Andreass Kapelers: ASV ir akceptējušas to, ka Ukraina pieder pie Krievijas ietekmes sfēras. Šo Rietumu piekāpšanos lielajam krievu brālim Ukrainā nesaprot. "Atšķirība starp dažām pašreizējām ES kandidātvalstīm un Ukrainu ir ļoti niecīga," teica Ohrisko. Līdzšinējā norobežošanās no Ukrainas esot tīri politisks lēmums. Savukārt Kepelers uzskata, ka nākamie punkti, ar kuriem ir jātiek galā Ukrainai, ir tiesiskas valsts izveidošana, kā arī valsts ekonomiskā konsolidācija. Ohrisko saka, ka ekonomikā tikai šogad pirmo reizi esot parādījušies pozitīvi skaitļi. Līdz ar nodokļu pazemināšanu esot panākta pozitīva ekonomiskā attīstība. Ir jāapkaro arī ēnu ekonomika. Līdz aprīlim Kučma grib privatizēt kolhozus un vēlāk arī zemi.

"Eiropas Savienība sagaida, ka Eiropas vēlētāji

pielāgosies politiskajiem rāmjiem"

"The Economist"

— 2000.03.11./17.

Un piķis un zēvele lai nāk pār tiem, kuri, tāpat kā Jerga Haidera atbalstītāji Austrijā, to nevēlēsies!

Pagājušajā nedēļā 14 ES dalībvalstu valdības sāka steigā izstrādātu diplomātisko sankciju kampaņu pret Austriju. Tagad tām ir jāpaliek uzticīgām tādai politikai, kas savā ziņā ir attaisnojama, taču citādi ir riskanta un pagalam neērta.

Starp "četrpadsmitnieka" valstīm entuziasms par sankcijām izpaužas dažādi. Taču visas 14 valstis uzskata, ka koalīcijas valdība, kas Vīnē nāca pie varas 4.februārī, ir savā ziņā nepatīkama, jo tajā ir iekļauta galēji labējā Brīvības partija, ko tik nozīmīgā lomā ir izvirzījis Jergs Haiders. Neviena valdība publiski nevēlas piekāpties, ar to riskējot izrādīt sevi par "brīvībnieku" draugu.

Formāli tā nav ES akcija. Katra dalībvalsts iesaldē tikai bilaterālos kontaktus ar Austriju. Taču tās visas turpina uzturēt ar Austriju normālus kontaktus ES institūciju ietvaros, kur tām juridiski jāizturas pret Austriju kā pret līdzvērtīgu partneri.

Šī ES un bilaterālo jautājumu nodalīšana ir ar zināmu praktisku labumu. Tā dod iespēju turpināt ES darbību arī turpmāk ar relatīvi neievērojamām spriedzes pazīmēm. Taču tāda attieksme nav saglabājama bezgalīgi. Īpašā iedaba Eiropas Savienībai, kurā valstis apvieno lielu daļu no savas suverenitātes, pieprasa uzticību un ciešas attiecības dalībvalstu valdību starpā visos to savstarpējos darījumos, kuri ne vienmēr aprobežojas vienīgi ar ES jautājumiem. Ja 14 dalībvalstis apvienojas pret piecpadsmito, tad tas kļūst par svarīgāko jautājumu Savienības dienaskārtībā.

Patiešām — vienīgi īpašās saites ES dalībvalstu starpā piešķir sankcijām kaut kādu jēgu. Lielbritānijas Tonijs Blērs var pieņemt uzaicinājumu apmeklēt operu kopā ar kareivīgo Krievijas prezidenta amata izpildītāju Vladimiru Putinu; taču viņam nāktos noraidīt līdzīgu pieklājīgi izteiktu uzaicinājumu, ja to būtu izteicis jaunais Austrijas kanclers Volfgangs Šisels, kas nekad nav nodarījis pāri pat mušai. Šeit loģika ir tāda, ka Austrijai kā ES dalībvalstij ir jāievēro paši augstākie uzvedības standarti.

Tāds ir arguments par labu sankcijām. Taču tās vairākos citos aspektos ir neērtas un pat bīstamas. Ja bilaterālo attiecību spriedzes dēļ sabruktu Ķīnas mūris starp ES un ne-ES jautājumiem, tad Austrija varētu krist kārdinājumā un bloķēt lielu daļu Savienības darbības. Tā varētu bloķēt jauna līguma pieņemšanu, kas ir jāpieņem līdz šā gada beigām un kas ir vajadzīgs tik ļoti nepieciešamo institucionālo reformu īstenošanai. Austrija varētu bloķēt plānus apmēram duča jaunu dalībvalstu uzņemšanai no Centrāleiropas un Austrumeiropas nākamajā desmitgadē.

Potenciāli varētu rasties šausmīgs sajukums. Turklāt fons ir daudz sarežģītāks, nekā ES valdības vēlētos atzīt. Viens no iemesliem, kādēļ ir nolemts Austriju pārmācīt, ir tas, ka galēji labējās partijas min uz papēžiem tradicionālajām partijām arī citās ES dalībvalstīs; jo īpaši tas sakāms par Beļģiju. Izmantojot ES solidaritāti kā ieroci pret galēji labējiem Austrijā, valdošās partijas citās valstīs varētu nostiprināt savas pozīcijas.

Šajā jautājumā ir iesaistīta arī vēsture. Eiropas Savienība tika nodibināta, lai stātos pretī vācu nacionālismam, par aizstājēju piedāvājot Eiropas integrāciju. Lai gan šobrīd pati Vācija ir bez vainas, Brīvības partija tiek sodīta par sen aizmirsto ģermāņu dēmonu pamodināšanu.

Agrāk vai vēlāk Austrijas "problēmu" nāksies atrisināt. Tās valdošajā koalīcijā varētu notikt pārmaiņas, izslēdzot Brīvības partiju, kā to vēlas "‘četrpadsmitnieks". Ja "brīvībnieki" paši uzvestos pieņemami, tad ar laiku jautājums varētu nokārtoties pats no sevis.

Taču principiāli jautājumi tomēr paliks. "Četrpadsmitnieks" ir radījis precedentu, radikāli iejaucoties kādas dalībvalsts iekšpolitikas jautājumu risināšanā. 14 dalībvalstis uzstāj uz savām tiesībām pārskatīt nacionālo vēlēšanu rezultātus, jūtot, ka vēlētāji ir izdarījuši tādu izvēli, kas neatbilst pieņemtajām Eiropas politiskajām vērtībām. 14 valstu valdības netieši ir izraisījušas jautājumu, kas tad galu galā padara kādu partiju "pieņemamu", un uz šo jautājumu atbildēt nav viegli. Piemēram, kādēļ gan komunisti var darboties Savienības dalībvalstu valdībās, ja pilnībā tiek ņemts vērā to vēsturiskā mantojuma svars?

Daži izteikumi ES līgumos jau tagad patiešām skar politiskās vērtības. Līgumos ir teikts, ka Savienība balstās uz "brīvības, tiesiskuma, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas principiem". Kopš pagājušā gada ikvienai valdībai, kura "nopietni un ietiepīgi" pārkāpj šos principus, var apturēt balsošanas tiesības.

Taču Austrijas gadījumā "četrpadsmitnieks" iestājas par tiesībām iejaukties, negaidot, kamēr tās valdība pieļaus kādus pārkāpumus. Turklāt 14 valstis izmanto tādus kritērijus, kas ir daudz subjektīvāki nekā līgumos paredzētie.

Patiesībā 14 valstu valdības izturas tā, it kā ES būtu vienota politiskā telpa, kā arī vienota ekonomiskā telpa. Tā rīkojoties, tās, kaut arī pāragri un apstrīdami, sāk streipuļot tādā virzienā, ko daudzi eiropieši uzskata tikai par loģisku. Arvien lielākā mērā debates par ES nākotni izvērtīsies par debatēm par politisko harmonizāciju, kā arī par ekonomisko harmonizāciju, lai cik arī grūts praktiski neizrādītos pats šādas harmonizācijas process. Pašreizējais lielākais projekts — paplašināšanās — Savienībā iesaistīs tādas valstis, kurās demokrātija vēl ir jauna, nestabila un kurās, kā uzskata viens otrs, iespējams, nāksies skarbi uzstāt par "eiropeisko" normu ievērošanu. Nākamais lielākais ES projekts ir kopīga ārējā politika un kopējās aizsardzības spējas. Tās sabruks, ja starp dalībvalstu valdībām radīsies nopietnākas ideoloģiskās domstarpības.

Patiesībā jautājums ir par metodēm. Kā vislabāk nodrošināma ideoloģiskā konverģence? Ir skaidrs, ka sankcijas nav pareizā atbilde. Tās var darboties vienīgi tad, ja lielās valstis vēlas iebaidīt kādu mazāku valsti, sagādājot zaudējumus visiem.

Daļēja atbilde varētu būt daudz plašāka vairākuma balsojuma lietošana, pieņemot ES likumus un nosakot politiku. ES Komisija vēlas, lai valdības piekristu šādam risinājumam vēl šogad konstitucionālajā konferencē, iesaistot šo lēmumu jaunajā līgumā. Tādā gadījumā, ja viena valsts nepiekristu kādam politikas virzienam, pārējās varētu to pārbalsot.

Cita atbilde varētu būt lielākas lomas piešķiršanā ES jaunajai "pamattiesību hartai", kuras projekts arī tiek izstrādāts šogad. Tā vienā īsā dokumentā apkopotu ES pilsoņu tiesības un pienākumus. Iespējams, ka tā uzreiz neiegūtu likuma spēku. Taču, ja šāda harta būtu labi izstrādāta, tai būtu ievērojama politiskā ietekme un tā ar laiku ietekmētu Eiropas likumdošanu. Tādā gadījumā valdības saprastu, ka arvien vairāk visa to darbība, un ne tikai ekonomiskā un komerciālā politika, ir pakļauta Eiropas Tiesas korekcijām.

Tas viss palīdzētu atbildēt uz jautājumu, vai ES patiešām virzās politiskās savienības virzienā. Jā, tā ir. Protams, tās vadītāji nekavējas piebilst, kā nacionālās valdības vēl joprojām ir nepieciešamas. Bet, dārgie Austrijas vēlētāji, ne jau "nepareizās" valdības.

"Eiropa: vai beigu sākums"

"Le Monde"

— 2000.03.17.

Priekšvēstneši bija jūtami jau Sietlā.

Tas bija saprotams Helsinkos. Austrijas lieta to pierādīja no jauna: ES strauji un stabili tuvojas savam sabrukumam. Norobežošanās, par ieganstu izmantojot eiropiešu apziņu, patiesībā nodod visas iepriekšpieņemtās stratēģijas: kopienas, kopējās ārējās un drošības politikas priekšrocības, nodrošinot Eiropas un pašlaik arī eiro neatkarību, gandrīz drošā pārliecībā prognozējot, ka nekad nebūs vienotās Eiropas naudas - ne 27, ne 15, ne arī 11 valstu Eirolandes.

Kas attiecas uz Austrijas izstumtību, tā lieliski iederas nelīdzsvarotībā starp tās rīcību un Eiropas pārspīlēto reakciju, izrādot pārliecinošu interesi par šo lietu. Tā kā 1994.gada eiforijas gaisotnē sakarā ar Vācijas atkalapvienošanos un Māstrihtas līguma ratifikāciju Eiropa bez liekiem uztraukumiem samierinājās ar Nacionālās alianses iekļaušanu Itālijas valdībā, tās pašreizējās neskaitāmās problēmas gan uz robežām, gan saistībā ar eiro, kā arī tās institūcijām, liecina par nepieciešamību pievērst lielāku uzmanību demokrātiskajām vērtībām, vispārējām balsstiesībām.

Uzkrītošais krusta karš pret Austriju zaudē savu spilgtumu. Pēdējos mēnešos ES, šķiet, ir guvusi jaunu iedvesmu, kas cīņā pirms paplašināšanās it īpaši izpaužas līdz pat Turcijai. Pateicoties Haideram, šķietams plīvurs aizēno visdrūmākās prognozes un piešķir zināmu dzīvīgumu Blēra-Šrēdera-Širaka-Žospēna korim. Tātad pavisam ir 14 vai drīzāk 15 vienotu valstu, ja ņem vērā Amerikas Savienotās Valstis...

Šī regresīvā attīstība, šī vārda fiziskajā izpausmē, pārāk nemazinās. Pasaules tirgus aprij vienoto tirgu; eiro nespēj kļūt par dolāra līdzinieku.

Arī Eiropas institūciju darbība un to arhitektūra izraisa neatrisināmas problēmas. Tiek atmesta doma par konsultēšanos ar iedzīvotājiem sarežģītākajos jautājumos, ierobežojot uzskatu izpausmes referendumā.

Nenotiek konsultācijas ar pēc iespējas vairāk iedzīvotājiem, tomēr netiek izvirzīti priekšlikumi par sekojošo: kādēļ veikt Komisijas reformas, kādēļ reaģēt uz tām vai citām balsīm, nodibinot vairākuma balsojuma noteikumu Ministru padomē agrākā vienbalsīguma vietā; kādēļ piemērot Eiropas institūcijas 27, 30 vai 35 dalībvalstīm?

Eiropas kalendārs, kas vēl arvien ir ārkārtīgi saspringts, saistās ar ļoti nopietnu risku: ir iespējami visdažādākie pārsteigumi, it īpaši tādā gadījumā, ja arvien plašāk izpaudīsies visdažādākā veida populisms, balstoties uz bažām par tautu suverenitāti, kā arī nacionālisms uz valstu suverenitātes drupām.

Ir vajadzīga drosme uzdot nopietnu jautājumu: vai eiro ir Eiropas ideja, kas zaudē savu vērtību? Kādēļ noliegt, ka šī neveiksme attiecas uz visas Eiropas virzienu? Būtu steidzami nepieciešams apsvērt citu formulu: lielu Eiropas konfederāciju, kas sastāvētu no suverēnām valstīm, kam būtu atdoti to politiskie līdzekļi, kas nozīmētu valsti, kura no jauna apvienotu "visu Eiropu, vienīgi Eiropu", kas būtu nodrošināta ar autonomiem drošības un militārajiem līdzekļiem, ko varētu salīdzināt ar NATO un kam galu galā būtu piešķirta neatkarība.

Viljams Abitbols

un Pols Marī Kuto

"Robežas nosaka pašu efektivitāte"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.03.03.

Iestāšanās nav visiem ideālais ceļš mērķa sasniegšanai. ES ir jāattīsta jauns ekonomiskās telpas modelis.

Pēc kandidātvalsts statusa piešķiršanas Turcijai 1999. gada decembrī bez saprātīgā dialoga par šīs valsts attiecībām ar Eiropas Savienību diemžēl ir sākušās arī vēl citas, tagad vairs nenovēršamas diskusijas — par Eiropas robežām. Nožēlojami tas ir tāpēc, ka līdz šim atklātība šajā jautājumā ir bijusi ārkārtīgi izdevīga. Katra valsts varēja dzīvot ar apziņu, ka tā var iestāties Savienībā, tiklīdz tai būs tāda vēlme un tā izpildīs Kopenhāgenā noteiktos iestāšanās kritērijus. Šādas politikas priekšrocības ir acīm redzamas — ES nedrīkst būt noslēgts elitārs labklājības klubs, un potenciālās kandidātvalstis iestāšanās perspektīvas var iekšpolitiski izmantot kā reformu veicinātājas. Turpmāk tas vairs nebūs iespējams, jo tagad tiek diskutēts par ES uzņemšanas kapacitāti un iespējamajām "over — stretching" briesmām.

Tas skar pavisam konkrētu jautājumu, piemēram, kā turpmāk rīkoties ar tādu valstu kā Ukraina iestāšanās pieteikumiem, kura pašreiz Eiropā ir stratēģiski svarīgākā valsts, un vai tām tiks liegts tas, kas tagad ir piedāvāts Turcijai?

Līdz ar Turciju pirmo reizi par kandidāti ir kļuvusi valsts, kura ģeogrāfiski ne gluži pieder pie Eiropas kontinenta un kuras vēsture sniedzas daudz tālāk par Eiropu. Turklāt uzmanība ir jāpievērš arī tam faktam, ka briesmas, ko varētu izraisīt nepārskatāmi liela ES, nervozē Savienības pilsoņus. Tās rada nepatīkamu sajūtu, kas ne tikai sagrauj identifikāciju ar Eiropas Savienību, bet var pat novest līdz renacionalizācijas centieniem. ES apvienoto tautu demokrātiski akceptējošā griba apvienoties ir pamats, uz kura balstās ES sasniegumi. Ja turpmākajā attīstībā tās trūks, pamats sagrūs un beigās izjuks arī ES. Vēsturē jau ir pietiekami daudz piemēru tam, ka lielākās izplešanās momentā kopiena jau piedzīvo norietu.

Taču kādā veidā ir jānotiek diskusijām par Eiropas robežām? Vai ir jārunā par ģeogrāfiskajām vai kultūras robežām? Un kam tās ir jānosaka? Paplašināšanās uz dienvidiem iekļāvās dabiskajās robežās pie Atlantijas okeāna un Vidusjūras, izplešanās uz austrumiem ir iespējama praktiski neierobežota, turklāt nebūs iespējams izvairīties no šo robežu politiskas noteikšanas. Un to var izdarīt vienīgi pašreizējās ES dalībvalstis. Ja tās robežas novilks tālāk, tad radīsies briesmas, ka kādu dienu tām savām tautām vajadzēs paziņot par nespēju pārvaldīt Savienību un nespēju veikt politiskos manevrus, par Savienību, kas ir deģenerējusies līdz gigantiskai brīvās tirdzniecības zonai. Taču, ja tās robežas tiks noteiktas ciešākas, tad dalībvalstis izjutīs spiedienu attaisnoties tām valstīm, kuras šādu rīcību uzskatīs par patvaļu. Taču pirms lēmuma par lielāku vai mazāku ES ir jāatbild uz jautājumu par robežu noteikšanas kritērijiem — ģeogrāfiskajiem vai kultūras. Amsterdamas līguma sistemātika, kurā robežas nav noteiktas, runā par abu kritēriju kombināciju. Saskaņā ar to katra Eiropas valsts, kas ievēro brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību, kā arī tiesiskas valsts pamatprincipus, var iesniegt pieteikumu par uzņemšanu Savienībā. No tā izriet secinājums, ka šie pamatprincipi zināmā mērā nosaka ES apvienojušos valstu identitāti. Te klāt nāk arī vēl Kopenhāgenas kritēriji, kas vēl paredz arī labi funkcionējošu un konkurēt spējīgu tirgus ekonomiku, kā arī atbilstošus tiesu sistēmas un valsts pārvaldes ietvarus valsts un privātajā sektorā, kā arī Savienības pašreizējā tiesību un pienākumu kopuma pārņemšanu — līgumu saturu, pamatprincipus un politiskos mērķus, Eiropas Tiesas konsekvences un jurisdikciju, Savienības deklarācijas un lēmumus, kā arī starptautiskās vienošanās un vienošanās starp dalībvalstīm.

Tātad saskaņā ar rakstītajām tiesībām runa būtībā ir par kritērijiem un principiem, kas nosaka potenciālo piederību miera, vērtību un labklājības savienībai, bet ne par ģeogrāfiskajām robežām. Tomēr Marokas 1987. gadā iesniegtā pieteikuma noraidīšana ar pamatojumu, ka tā nepieder Eiropai, norāda, ka tiek ņemta vērā arī ģeogrāfiskā komponente. Arī šis noraidošais lēmums ir jāņem vērā turpmākajā iestāšanās pieteikumu apspriešanā.

Tātad var secināt, ka oficiāli neeksistē jēdziena "eiropeisks" skaidrojums, bet šis jēdziens ir tiklab ģeogrāfiski, kā arī vēsturiski un kulturāli noteikts. Visi šie parametri ietekmē Eiropas identitāti; vienādā mērā ir jāņem vērā kaimiņattiecības, kopējās idejas un vērtības, kā arī savstarpējā vēsturiskā ietekme. Kopējais eiropeiskais mantojums un kopējās eiropeiskās kultūras tradīcijas ir demokrātija un cilvēktiesību ievērošana, parlamentārisms, sociālās valsts tradīcijas, humānisms, apgaismība un kristietība. Tas, ka oficiālie iestāšanās kritēriji, kādi ir noteikti Amsterdamas līgumā un Kopenhāgenas nobeiguma deklarācijā, nav apspriežami, ir pats par sevi saprotams; taču apspriežami ir pagaidu pārejas noteikumi kandidātvalstīm, kurām bieži vien ir grūtības ar acquis communautaire pārņemšanu. Ar nerakstītajiem iestāšanās parametriem — tātad tiem, kas izriet no kultūras un vēsturiskās kopības, — ir mazliet grūtāk, jo tie nepārklājas ar rakstītajiem. Piemēram, kandidātvalstu kristīgā ievirze Conditio sine qua non ?

Taču šis jautājums vairs nevar būt izšķirošais pēc tam, kad ES galotņu sanāksmē Helsinkos Turcijai tika piešķirts kandidātvalsts statuss. Tomēr šeit ir jānorāda, ka dažās dalībvalstīs nav viegli aprast ar domu, ka to vidū turpmāk būs islamiska valsts, kas pašreiz vēl neizpilda nevienu no iestāšanās kritērijiem, un ka daudzviet tiek uzdots jautājums, vai tādas valstis kā Turcija patiesi vēlas uzņemties ar suverenitātes zaudēšanu saistīto, viņu vērtību sistēmu ietekmējošo līdzdalību ES. Tāpat arī valstīm no Eiropas pierobežas tagad nedrīkst liegt kandidātvalsts statusu ar pamatojumu, ka tās nepieder pie Eiropas kontinenta. Izturēšanās pret Turciju, kuras sekas, iespējams, netika pietiekami apsvērtas, nolīdzina ceļu uz Savienību arī tādām valstīm kā Izraēlai, Tunisijai, Ēģiptei vai Marokai, kuras vispār Eiropai atrodas tuvāk nekā Turcija.

Kandidātvalsts statusa piešķiršana Turcijai ir iemesls, kālab tagad nopietni diskutē par Eiropas robežām, taču daudzi iespējamie tā kritēriji, kas pašreiz patiesībā ir eiropeisks, ir novesti ad absurdum . Vienīgais secinājums, kuru var izdarīt, ir tas, ka ES, pieņemot lēmumu par to, vai tā grib bezgalīgi uzņemt jaunas dalībvalstis un grib bezgalīgi paplašināties, turpmāk vairs nevajadzēs orientēties pēc kandidātvalstu īpašībām, bet pēc pašas spējām un vajadzībām. Eiropas Savienība ir atraktīva, jo tā ir efektīva. Tāpēc būtu kļūda sākt paplašināšanu, kas samazina tās efektivitāti un rada briesmas, ka mēs varētu zaudēt kontroli pār Eiropas māju, ko mēs pašreiz vēl būvējam. ES ir atraktīva arī tāpēc, ka tā neaprobežojas tikai ar tīri ekonomiskām komponentēm vien, bet tiecas realizēt politisko ideju par tās dalībvalstu politisko un ekonomisko sasaisti, kas palīdz novērst starpvalstu konfliktu cēloņus un rada politisko stabilitāti, kura vienīgā var nodrošināt labvēlīgu nepārtrauktas ekonomiskās attīstības klimatu. Tāpat kļūda būtu arī ES paplašināšanu turpināt tādā mērā, ka šī politiskā ideja pazustu tās plašumos, iespējams, de Golla Eiropā starp Atlantiju un Urāliem. Tas nozīmētu Eiropas Savienības beigas, kura tad vairs būtu vienīgi gigantisks iekšējais tirgus. Un pat tas agrāk vai vēlāk sabruktu, ja tam tiktu laupīti jebkādi politiskie mērķi un citi vienojošie elementi.

Eiropas Savienībai, kad tā domā par savām robežām, ir jāatceras šī politiskā ideja un pašas efektivitāte. Protams, ka tā var savu efektivitāti palielināt, dinamiski pielāgojoties aktuālajām prasībām ar regulāru reformu raundu palīdzību. Taču kādu dienu tās efektivitāti vairs nebūs iespējams paaugstināt, un galu galā arī reformu raundi Starpvaldību konferences formā, pieaugot valdību vadītāju skaitam, kļūtu arvien sarežģītāki. Reformu process, kas noveda līdz šodienas Amsterdamas līgumam, jau ar 15 dalībvalstīm ilga divus gadus. Cik ilgi turpināsies viena vienīga Starpvaldību konference tad, kad mums būs 30 dalībvalstu...?

Taču tik tālu pat nav jādomā. Vienkārši ir jāsāk domāt citādi. Kurš gan saka, ka visām valstīm ar ambīcijām attiecībā uz līdzdalību ES tas ir ideālais ceļš? ES ir jāsāk domāt par jaunas Eiropas ekonomiskās telpas modeļa radīšanu, kas būtu cieši saistīts ar ES un tās iekšējo tirgu. Te varētu runāt par tādām valstīm kā Ukraina, Gruzija, Turcija un citām, kuras nevar vai negrib kļūt par ES dalībvalstīm. Tad šādām valstīm nevajadzētu teikt diskriminējošo "nē" vai, kā tagad Turcijai, noteikt nenoteiktu gaidīšanas laiku, kas var novest vienīgi līdz cerību zudumam un beigās pat līdz nopietnām nesaskaņām. Tad būtu cerības, ka ES nezaudēs savus mērķus un iespējas un pati sevi ierobežos, pirms vēl ir zaudējusi atraktivitāti.

Elmārs Broks, Eiropas Parlamenta

Tautas partijas frakcijas dalībnieks

"Koncentrēšanās uz galvenajiem jautājumiem"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.03.

ES Komisijas reformu plāni

— Baltā grāmata

ES Komisija nākotnē grib koncentrēties uz galvenajiem jautājumiem un iesniegt ieteikumus darbībām, kuras saprātīgāk realizēt no citām iestādēm. Baltajā grāmatā kā Komisijas reforma paredzēta plaša mēroga resursu pārdale, kā arī jauna juridisko normu izstrāde personālam.

Kopš savas iecelšanas par ES Komisijas priekšsēdētāju Romano Prodi runā par nepieciešamību šo vadības institūciju pamatīgi reformēt. Pārmetumi par vadības trūkumu, radu būšanu un līdzekļu izsaimniekošanu panāca Santēra vadītās Komisijas atkāpšanos. Koleģiālā iestāde iegrima morālā krīzē, no kuras to ar savu pamatīgo sistēmas atjaunošanu grib izvest Prodi. Uzdevumu izstrādāt reformu plānus Prodi izvirzīja britu komisāram Kinokam, kas kā atbildi uz milzīgajiem protestiem jau modernizējis Leiboristu partiju.

 

Valstsvīrs vadošā birokrāta vietā

Trešdien prezentētās Baltās grāmatas vadmotīvs ir konstatējums, ka spēcīgai Eiropai nepieciešama spēcīga Komisija. Šis pārliecinātais pašnovērtējums atklāj Prodi pārliecību, ka viņš kā Komisijas prezidents neesot vadošs birokrāts, bet gan valstsvīrs, un Komisija neesot Ministru padomes sekretariāts, bet gan Savienības institūcija ar īpašu lomu un atbildību. Baltā grāmata runā par Prodi Komisijas stratēģisku lēmumu izteiktāk koncentrēties tādiem galvenajiem jautājumiem kā politiskā koncepcija, likumdevējiniciatīva un Savienības tiesību realizācija. Pašlaik gandrīz puse Komisijas personāla ir nodarbināta ar attiecīgiem darbiem, galvenokārt ar programmu pārvaldi un projektu kontroli. Līdz rudenim Komisija visaptveroši grib noskaidrot, kur un kā darbojas tās dienesti. Beigās tā vēlas pieņemt lēmumu, kuras aktivitātes integrācijas politikā nav lietderīgas un tādējādi būtu pārtraucamas un kuras savukārt labāk iespējams veikt citām institūcijām, tās paplašinot.

 

Resursu pārdale

Koncentrējoties uz galvenajiem jautājumiem, nepieciešams panākt resursu pārdali "tādos apmēros, kādi līdz šim vēl nav realizēti". Tā nebūs vienīgi līdzekļu pārdale, bet tās sekas var būt arī personāla pārvietojums uz jaunām darbavietām. Izteiktāk nekā tās priekšgājēja Prodi Komisija grib noskaidrot, vai tās rīcībā esošie un ar koncentrāciju papildu radušies finansu un personāla līdzekļi ir pietiekami tās uzdevumu veikšanai. Ja tas tā nebūs, resursus nepieciešams palielināt vai arī tā konsekventi nedrīkst pārņemt jaunus uzdevumus. Lai Komisijas darba plānošanu un līdzekļu lietojumu vairāk attiecinātu uz politiskajām prioritātēm, nākotnē pēc prezidenta norādījumiem vajadzētu izstrādāt skaidras politiskas vadlīnijas.

Baltā grāmata nākotnē sola procesa vienkāršošanu un decentralizāciju ar mērķi sakopot programmu un finansu atbildību un ar saprātīgu kontroles sistēmu garantēt ekonomisku līdzekļu izmantošanu. Baltā grāmata ietver arī jaunu juridisko normu kopumu, kas nosaka līdzstrādnieku pieņemšanas darbā apmaksas kārtību, kā arī sankcijas. Vispārējo pārvēles procesu "Concoers" ietvaros gan nevajag likvidēt, bet gan jāpapildina ar mērķtiecīgu pieņemšanu darbā, ievērojot cilvēka speciālo kvalifikāciju. Iecelšana vadošos amatos nākotnē notiek, nosakot pārbaudes laiku. Komisija šo sistēmu gribot padarīt arī caurlaidīgāku, lai tādējādi nākotnē netiktu kavētas spējīgu un kompetentu līdzstrādnieku karjeras iespējas, kuriem nav akadēmiskas izglītības.

"Recepte Eiropai"

"Der Spiegel"

— 2000.03.06.

Spānijas premjers Hose Marija Aznars par savas valsts ekonomisko brīnumu, par slikto attieksmi pret svešiniekiem un ETA separātismu, par demokrātiskās ES vērtības sistēmas aizsardzību.

Spiegel:

Jūs esat lielas ES dalībvalsts pēdējais konservatīvo ministru prezidents. Vai jums nav jābaidās, ka sociāldemokrātu vilnis arī jūs nākamās vasaras vēlēšanās varētu aizskalot?

Aznars:

Nē, es nedomāju, ka tas tā būs. Un palikušajā Eiropas daļā es darīšu visu, lai tie nedaudzie, kuri novirzījušies no labējā ceļa, atkal uz tā tiktu uzvesti. Spānijas ekonomika ik gadus pieaug par 4%, tātad uz pusi vairāk, nekā tas ir caurmērā ES, mēs arī esam radījuši pusi no visām Eiropas eksistējošajām darba vietām. Mums ir vajadzīgie nosacījumi, lai mēs nākamajos četros gados varētu sev izvirzīt godkārīgus mērķus.

Sp.:

Jūs valdības vadītāju Šrēdera un Blēra dokumentu slavējāt kā trešo ceļu. Vai ideoloģiskās atšķirības izzūd?

A.:

Mūra krišanas vēsture vieniem darīja labu, citiem sliktu. Tik daudz par ideoloģiju. Tomēr tas nav viens un tas pats, vai nodokļus samazina vai palielina. Un nepavisam tas, vai sociālās apdrošināšanas sistēmu reformē vai nē.

Sp.:

Un kas tādā gadījumā būtu kreiso, bet kas — konservatīvo politika?

A.:

Šī dalīšana labējos un kreisos pieder pagātnei. Politikā vienkārši pastāv tendences, kuras ir progresīvas, un kuras tādas nav. Galotņu tikšanās reizē Florencē sociālisti nevarēja rast definīciju tam, ko šodien nozīmē sociāldemokrātija. Trešais ceļš ir inteliģents, tas maskē šo dilemmu.

Sp.:

Jūsu partiju dibināja bijušais Franko diktatūras ministrs, tās saknes sniedzas tālu pa labi. Kādai vērtību sistēmai ir piesaistīti tādi konservatīvie kā jūs?

A.:

Mēs 1990.gadā Tautas partiju nodibinājām praktiski no jauna. Mēs turamies pa gabalu no jebkuras ekstrēmas kustības un apkarojam radikāļus. Daudzi konservatīvie lielu uzmanību pievērš reformām. Liberālisms, kas ķeras pie pamatīgām reformām, tā ir precīza modernās politikas definīcija.

Sp.:

Svarīgiem jūsu vēlēšanu programmas priekšlikumiem, tādiem kā minimālās pensijas paaugstināšanai, sieviešu integrācijai darba tirgū vai palīdzībai bezdarbniekiem ir sociāldemokrātiska pieskaņa. Vai tādējādi jūs nenostājaties jūsu necienītās apgādājamas valsts pusē?

A.:

Gluži pretēji. Tie ir priekšnosacījumi, kuriem vajag pavadīt liberalizācijas politiku.

Sp.:

Jūsu valdības vadībā pagājušajos četros gados radīti divi miljoni darba vietu. Kā jums bezdarbu izdevās samazināt no 22,9 līdz 15,4 %?

A.:

Jaunas darba vietas ir labākā sociālpolitika. Mēs ik dienas radījām 1500 darba vietas, pat nedēļas nogalē. Tā mēs piepildījām mūsu sociālās kases. Mēs samazinājām nodokļu nastu pilsoņiem, ģimenēm, bet pirmām kārtām jau mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Tādējādi mēs panācām, ka tie uzplauka un pieņēma jaunu darbaspēku. Tāpēc tagad pietiek līdzekļu tam, lai vecajiem cilvēkiem, bāreņiem un atraitnēm varētu palielināt minimālās pensijas, kas ir patiesi mazas. Kad es nonācu valdībā, sociālā sistēma atradās bankrota priekšā. Sociālās ekonomikas ministrs spāniešus jau aicināja izbeigt privāto pensiju apdrošināšanu.

Sp.:

Vai jūs savu recepti ieteiksiet visai Eiropai?

A.:

Tā noteikti ir recepte Eiropai: stabilitāte, nodokļu reforma, darba tirgus liberalizācija, tas rada sabiedrības labklājību.

Sp.:

Tikai septiņi procenti visu pagājušajā gadā noslēgto darba līgumu bija beztermiņa. Vai nodarbinātība uz īsu laiku ir modernā darba tirgus nepieciešamais ļaunums?

A.:

Panākumu nosacījums ir elastība. Nākamajai ES galotņu sanāksmei Lisabonā es līdz 2010. gadam kā mērķi ieteikšu pilnīgu nodarbinātību. Šeit Spānijā bezdarbs vīriešu vidū ir tikpat liels kā citur Eiropā, varbūt nedaudz mazāks. Tomēr pārāk daudz sieviešu ir bez darba. Es ar likumu centīšos noteikt, ka darbu un mātes pienākumus būs vieglāk savienot. Mēs gribam panākt, lai tādējādi spānietēm būtu vairāk bērnu, jo mums ir zemākais bērnu dzimstības līmenis Eiropā. Tāpēc es rūpēšos par noteiktām darba attiecībām, kas balstītas uz nepilnas slodzes darba bāzes. Mēs ar biedrībām esam vienojušies, ka pieprasīsim stingras pamatdarba vietas.

Sp.:

Kā Eiropai būtu iespējams sasniegt šo izvirzīto augsto mērķi? Vai jūs zināt kādus buramvārdus?

A.:

Es ar Toniju Blēru šajā punktā lieliski saprotos. Mēs paredzam trīs fāzes: līdz 2001.gadam mums jābūt instalētam interneta piedāvājumam, E—Commerce , elektroniskajiem medijiem, līdz 2004.gadam jābūt realizētai telekomunikāciju, aviokompāniju, enerģētikas sektora, īsumā, visu Eiropas tirgu liberalizācijai. Tad sekos sociālā tīkla reforma.

Sp.:

Jūs atkārtoti solāt pazemināt nodokļus. Ģimenes uzņēmumiem jūs gribat atlaist amatniecības nodokli, bez tam jūs gribat apcirpt visas ienākuma nodokļa likmes. Vai tas nav izteikts populisms?

A.:

Tā vienkārši ir saprātīga liberāla politika. Es jau vienu reizi esmu izlietojis tieši šo recepti. Mēs ienākuma nodokli vidēji esam samazinājuši par 11 %. Bez šī pasākuma mēs nekad nevarētu radīt daudzās darba vietas. Tagad nodokļus sākuši maksāt pat tādi cilvēki, kuri agrāk strādāja nelegāli.

Tagad mēs vēlamies uzsākt otru nodokļu revolūciju: mēs ģimenes, darba ņēmējus un mazos uzņēmumus nostādīsim labākā situācijā. Mēs to varam atļauties, jo valsts deficīts ir par diviem punktiem mazāks nekā tas ir caurmērā Eiropā.

Sp.: Ja Spānijai klājas tik labi, kā tad jūs varat nopietni izplatīt tādus apgalvojumus, ka kreiso valdība graujot sociālo nodrošinājumu un Spānijai vajadzētu atteikties no valūtas savienības?

A.:

Es kases saņēmu tukšas, tagad mums tajās ir pat pārpalikums. Četri gadi paiet ļoti ātri. Ja mēs nerealizēsim reformas, tas ietekmēs Spānijas nākotni. Es esmu pārliecināts, ka sociālistiska valdība nevarētu realizēt Māstrihtas kritērijus. Ja tagad pie valdības atkal nāktu sociālisti, tad viņi apdraudētu stabilitāti.

Sp.:

Pagājušajā rudenī jūs lepni paziņojāt, ka Spānijas ekonomikai vajagot vairāk nekā miljonu strādnieku ...

A.:

... jā, Spānija zaudē iedzīvotājus, 1998.gadā miruši vairāk cilvēku nekā dzimuši. Tikai ar ieceļotājiem no ārvalstīm mūsu skaits saglabāsies nemainīgs, tas ir, 39 miljoni. Tātad ieceļotāju politika mūsu nākotnei ir ļoti nozīmīga. Mums nepieciešami vairāk cilvēku, kuri šeit strādā.

Sp.:

Tomēr tam reklāmu nerada grautiņi Spānijas dienvidos: strādnieki no Ziemeļāfrikas, kuri tiek apsaukāti par grāvračiem, ar dzelzsstieņiem tika trenkti pa ielām.

A.:

Kas notika Elejido, bija sevišķs gadījums. Uz trīs vietējo iedzīvotāju slepkavībām pamudināja nelegālo strādnieku grūtie dzīves apstākļi. Bet tam vajadzēja būt par brīdinājumu mums. 100 000 marokiešu dzīvo Spānijā, tāpat miljons Marokas iedzīvotāju ik gadus šķērso šo valsti. Par spīti tam līdz šim nekas nopietns nav noticis. Mums jārūpējas par to, lai šiem cilvēkiem radītu labākus sociālos apstākļus. Starp citu, mums Eiropā jāattīsta kopēja ārvalstnieku politika.

Sp.:

Līdz ar ES paplašināšanos uz Austrumiem kopējā darba tirgū ieplūdīs daudz vairāk cilvēku.

A.:

Es tā nedomāju. Lielākā daļa cilvēku paliks savā dzimtenē. Viņi paliks jaunajās dalībvalstīs, ja ekonomiskās sistēmas tur attīstīsies sekmīgi.

Sp.:

Spānijā nav pat pusotra procenta ārvalstu pilsoņu, niecīga minoritāte. Austrijā ārzemnieku daļa sasniedz 9%. Tomēr tur nekur nav notikuši tāda apjoma rasistiski izlēcieni, kāds tas bija Elejido.

A.:

Tomēr vajadzētu atšķirt vienuviet notiekošu konfliktu no rasistiskas un pret ārvalstniekiem vērtas ideoloģijas.

Sp.:

Kopējā Eiropas mājā daži aizmirst, kur uzauguši. Viņi vairs nesveic Austrijas valdības pārstāvjus, uzgriež viņiem muguras. Cik ilgi to var izturēt civilizēta valstu savienība?

A.:

Eiropieši parādīja, ka nav vienaldzīgi pret politiski bīstamu attīstības tendenci vienā no tās valstīm. Mums jābūt kam vairāk nekā valūtas, tirgus vai struktūrpolitikai. Labāk lai mums pārmet, ka esam aizgājuši par tālu, nekā, ja mums vēlāk pārmet, ka ekstrēmi labējo spēku kustība ieguvusi varu un jūs tam nepretojāties. Šādi precedenta gadījumi Austrijas un Vācijas vēsturē ir bijuši.

Sp.:

Līdz šim jaunā Vīnes valdība nav izrādījusi noslieci uz ekstrēmismu ne savā programmā, ne ministru izteikumos. Vai viņu eksistence ir noziegums?

A.:

Es domāju, ka tas, kurš biedrojas ar radikāļiem, tas maldās. Un viņam par to jāmaksā.

Sp.:

Jūs — ja ne ar panākumiem — Eiropas Tautas partijā mēģinājāt panākt kanclera Volfganga Šisela ATP izslēgšanu.

A.:

Es Šiselu sākumā brīdināju. Visiem mūsu biedriem jāpiekrīt mūsu vērtību sistēmai. Mēs neciešam aliansi ar radikālajām partijām.

Sp.:

Vai 14 ES dalībvalstis pēc tam, kad Haiders tagad ir atkāpies no partijas vadītāja amata, atcels tai uzlikto karantīnu?

A.:

Mēs valsti novērosim arī turpmāk.

Sp.:

Vai spāņiem nav bail, ka lielu valstu valdības viegli uzliek sankcijas mazajām valstīm?

A.:

Tam ar valsts lielumu nav nekāda sakara.

Sp.:

Jūs noteikti redzējāt arī šausminošās ainas no Čečenijas. Kuram jūs labprātāk spiestu roku — Austrijas federācijas kancleram Šīselam vai Krievijas varasvīram Vladimiram Putinam?

A.:

Man roka jāspiež abiem.

Sp.:

Atgriezīsimies pie Spānijas: teroristu organizācija ETA Basku zemē vēlēšanu cīņas galveno fāzi atklāja ar smagām slepkavībām. Vai tas jūs nemudina mainīt savu politiku attiecībā uz bruņotajiem separātistiem?

A.:

Nē, mēs esam tiesiska valsts. Mēs civilā sabiedrība, kura vēlas mieru — esam vairākumā. Teroristi savu mērķi nekad nesasniegs.

Sp.:

Kā iespējams teroristus izolēt?

A.:

Nacionālistiskajām partijām Basku zemē jāmainās. Jūs esat ielaidies sarunās ar teroristiem. ETA politiskā roka, uz kuras līdz šim balstījās Basku zemes vadība, nav separātistu gūstekne. Visas sabiedrības novēršanās to beidzot uzvarēs.

Sp.:

Vai atentāts varētu ietekmēt vēlēšanas?

A.:

ETA politiskajam atzaram nav kandidātu un tas izteicās par vēlēšanu boikotu. Es ceru, ka tieši tāpēc jo īpaši balsos baski.

Karloss Vidmans,

Helēna Zubere

"Prezidenti aicina apvienot Eiropu"

"Berliner Zeitung"

— 2000.03.13.

Polijas, Vācijas, Ungārijas, Lietuvas un Slovākijas prezidentu tikšanās.

Ar kopīgu paziņojumu Polijas, Vācijas, Ungārijas, Lietuvas un Slovākijas prezidenti Gņeznā aicināja nepalaist garām lielo izdevību apvienot Eiropu. Savu kolēģu vārdā Polijas prezidents Aleksandrs Kvašņevskis aicināja izmantot "vēsturisko drošas attīstības un ilgstošas integrācijas izdevību". Pilsētas mērs Bogdans Trepinskis teica, ka tikšanās esot "21. gadsimta problēmu un Eiropas apvienošanas atrisinājuma veicinātāja".

Līdz ar Vācijas prezidentu Johanesu Rauu un Polijas prezidentu Aleksandru Kvašņevski sanāksmē piedalījās arī Ungārijas prezidents Arpads Goncs, Slovākijas prezidents Rūdolfs Šusters, Lietuvas prezidents Valds Adamkus, kā arī Pāvesta pārstāvis Angelo Sodano. Kvašņevskis saviem kolēģiem atgādināja par vēsturisko Vācijas ķeizara Oto III un Polijas valdnieka Boļeslava Hrobri tikšanos pie svēta Adalberta kapa Gņeznas katedrālē pirms 1000 gadiem. Centrālās Eiropas valstu prezidentu jubilejas aicinājumā ir teikts, ka sinode 1000. gadā atzina Polijas neatkarību un īstenoja tās uzņemšanu Eiropas kristīgo nāciju ģimenē.

"Valstis un nācijas, kuras šodien tiekas Gņeznā, saista gadsimtiem veci kontakti," uzsvēra valstu vadītāji. "Mūsu visu klātbūtne rāda: ja vien ir vēlēšanās rīkoties saskaņā ar samierināšanos, sadarbības un labu kaimiņattiecību garā, ir iespējams pārvarēt pat slikto un traģisko mūsu kopējā vēsturē". Tāpēc prezidenti Eiropas jaunatnes tikšanās dalībniekus aicināja stāties pretī naidam, naidīgumam pret ārzemniekiem un nacionālismam, kā arī turpināt vecā Eiropas dalījuma likvidēšanu.

Sākotnēji arī Čehijas un Ukrainas prezidenti Vāclavs Havels un Leonīds Kučma vēlējās piedalīties šajā prezidentu sanāksmē. Taču Havels nevarēja ierasties veselības dēļ, bet Kučmas piedalīšanos atsauca smagās nelaimes raktuvēs Austrumukrainā.

No alfas līdz omegai

Pasaules presē

— 2000.03.

Zviedriju apdraudēja siļķes

Zviedru speciālisti atklājuši, ka siļķu bari rada tādus pašus trokšņus un ūdens svārstības kā skrūvju zemūdenes. Visa aukstā kara laikā zviedru speciālie dienesti ne vienu reizi vien cēla trauksmi sakarā ar to, ka valsts teritoriālajos ūdeņos it kā parādījušās padomju zemūdenes. Tagad zviedriem jāatzīst, ka baumas par padomju zemūdenēm bijušas stipri pārspīlētas.

Dators par 26 miljoniem

Jaunais superdators HAL izdara 12 840 159 740 operāciju sekundē. Tas ir trīsreiz ātrāks par savu priekšteci — firmas IBM datoru "Blue Pacific". Salīdzinājumā ar parasto personālo datoru HAL darbojas desmitiem tūkstošu reižu ātrāk. Tam ir tādi pat izmēri, tāda pati barošana no kontaktligzdas. Taču tas sver gan veselus 65 kilogramus, jo būtībā sastāv no viena vienīga silīcija. HAL sastāv no 280 pārprogrammējamiem čipiem. Izmaiņas skārušas visu — sākot ar atmiņas apjomiem, kas atvēlēta vienai vai citai operācijai, un beidzot ar tajā iesaistīto mikroprocesoru daudzumu. Programmnodrošinājumu tam izstrādājuši 120 augstākās klases programmētāji. Mantiņa maksā tikai 26 miljonus dolāru...

Mobilos darbinās ūdens

Jaunu enerģētisko resursu meklējumos amerikāņi izgudrojuši jaunu mobilo telefonu bateriju uzlādēšanas veidu. Pārdošanā tie parādīsies aptuveni pēc pieciem gadiem, bet baterijas uzlādēs ar ūdeni. Ūdeņraža sašķelšanās ķīmiskie procesi, kas notiek šīs baterijas uzlādēšanas laikā, ir tādi, ka ar radušos enerģiju pietiek telefona darbam apmēram nedēļu. Turklāt — lai to uzlādētu, pietiek bateriju tikai uz pusstundu pievienot elektriskajam tīklam. Jaunās baterijas būs ļoti ekoloģiskas.

Tā mēs izmirstam

Nesenais doktora Dītera Koha vadītās austriešu zinātnieku grupas atklājums pretendē uz to, lai izdarītu apvērsumu mūsu priekšstatos par pirmatnējo cilvēku. Kā apgalvo speciālisti, neandertālieši, kas uz Zemes dzīvojuši pirms 50 tūkstoš gadiem, izmiruši nevis dabas kataklizmu vai starpcilšu karu dēļ, bet gan tādēļ ka pārstājuši interesēties par sievietēm.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors