Prof., Dr. habil. hist. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Pēdējā — atmodas gadu — desmitā vēsturniekus kritizē un pat sunī visi, kam vien nav slinkums. Pamācīt, sacīsim, ārstus vai arhitektus katrs vis neņemsies (lai gan atrodas arī tādi gudrinieki), bet pārmest vēsturniekiem ir gatavs katrs otrais. Tad viņi neesot rakstījuši tā, kā vajag. Tagad varbūt arī raksta pareizi, taču neko prātīgu nav uzrakstījuši, jo neko taču nevar dabūt nopirkt.

Šo rindu autors mēdz bieži iegriezties grāmatnīcās. Pirms tapa iepriekš teiktie rūgtie vārdi, ielūkojos apgāda "Zvaigzne ABC" pārdotavā Valdemāra ielā. Tur varēja iegādāties I.Ķēniņa, V.Pāvulāna, A.Tomašūna, I.Misāna, G.Kurloviča un citu latviešu autoru darbus Latvijas vēsturē, sākot ar atlantu un beidzot ar darba burtnīcām. Jā, šīs grāmatas un grāmatiņas ir domātas pirmām kārtām skolēniem. Bet kāpēc tikai viņiem? Ja jau ir interese par savas zemes un valsts pagātni, tad tādu literatūru var lasīt arī students un mājsaimniece, virsnieks un uzņēmējs.

Nevaru neatzīmēt, ka pērn iznākuši vismaz trīs kapitāli darbi Latvijas vēsturē, kas var apmierināt pat akadēmisko aprindu intereses. Tas ir dokumentu krājums "Okupācijas varu politika Latvijā 1939–1991" (590 lpp.). Tā ir enciklopēdija "Latvijas Brīvības cīņas 1918–1920" (448 lpp.). Un tā ir prof. H.Stroda sastādītā un komentētā vēstures avotu edīcija "Latvijas nacionālo partizānu karš 1944–1956" (655 lpp.).

2000.gads ir sācies ar jauna, fundamentāla, 869 lappušu liela vairāksējumu Latvijas XX gadsimta vēstures pirmās grāmatas aiziešanu tautās. Tā aptver laiku no XX gadsimta sākuma līdz neatkarības pasludināšanai 1918.gadā. Grāmatu uzrakstījuši 16 augstas klases profesionāļi, ieskaitot trīs akadēmiķus (Jānis Bērziņš, Jānis Stradiņš un Valdis Bērziņš — atbildīgais redaktors) un ASV profesoru Andreju Plakanu, un izdevis Latvijas Vēstures institūta apgāds.

Kāpēc šī erudīto zinātnieku kopa sākusi darbu ar XX gs. peripetijām, to grāmatā nepaskaidro, bet, šķiet, ka tas nav arī vajadzīgs, jo katram daudzmaz izglītotam lasītājam zināms, ka nule aizvadītais gadsimts ir ja ne vissmagākais, tad vissarežģītākais latviešu tautas pagātnē gan. Pietiekami bilst, ka šajā laikā Latvija pārdzīvoja divus pasaules karus, divas revolūcijas (1905.gada un Februāra), 20 neatkarības gadus, vairākas okupācijas, atmodu un valsts neatkarības atjaunošanu.

Bet no LU Vēstures institūta speciālistiem gan gribējās dzirdēt — vai, kā saka, ejot atpakaļ, viņi domā visu Latvijas vēsturi rakstīt pa gadsimtiem, kā to ir darījuši latviešu trimdas vēsturnieki1, jebšu paliks savās iepriekšējās pozīcijās — feodālisms, kapitālisms utt.

Otrs jautājums varbūt ir mazāk svarīgs un tomēr arī uz to gribējās saņemt atbildi grāmatā. Tās autori konsekventi lieto apzīmējumu "baltvācieši", nevis "vācbaltieši", kā to pirms dažiem gadiem proponēja vairāki zinātnieki, tādas autoritātes kā J.Stradiņu un vācu prof. D.A.Lēberu ieskaitot. Akadēmiķis Ē.Mugurēvičs savukārt raksta "vācbalti". Kam taisnība?

Atšķirībā no divsējumu Latvijas PSR vēstures2, kur par avotiem un historiogrāfiju nekas nebija teikts, jauno grāmatu ievada nodaļa "Ieskats avotos un pētniecībā". Tā vispirms sniedz vērtīgu informāciju par Latvijas vēstures avotiem un to krātuvēm, turklāt ne tikai par mūsu valsts arhīviem, kuri lietpratējiem ir samērā labi pazīstami, bet arīdzan par kaimiņvalstu, vispirms Krievijas, kā arī rietumvalstu dokumentu glabātavām, kuras latviešu pētniekiem vēl jāapgūst. Īpaši tas sakāms par Vācijas, Anglijas, Francijas un ASV arhīviem un bibliotēkām.

Tikpat saturīgs ir apskats par vēstures pētniecības iestādēm Latvijā dažādos laikposmos. Šā pētnieciskā darba centrs līdz 30.gadu otrajai pusei bija LU. Tās mācībspēki, lasām grāmatā (26.lpp.), "neatkarīgās Latvijas gados vēstures pētniecībā ienesa kardinālas izmaiņas: paplašināja pētījumu tematiku, mainīja Latvijas vēstures agrāko, latviešu tautas attīstību neobjektīvi skaidrojošo interpretāciju, kā arī izaudzināja jaunu vēstures pētnieku paaudzi. Vēsturnieka specialitāti varēja iegūt Filoloģijas un filozofijas fakultātē, kur līdzās valodniecības, filozofijas un pedagoģijas nodaļām bija izveidota vēstures nodaļa (..). Studijas vēstures specialitātē organizēja un vadīja Vēstures katedra."

Taču kļūdains ir nākamais teikums: "Latvijas vēsture kā akadēmiska disciplīna tika ieviesta līdz ar nacionālās augstskolas nodibināšanu, izpildot 1919.gada Satversmes sapulces lēmumu par Latvijas vēstures obligātu mācīšanu visās skolās." Kā zināms, 1919.gadā Satversmes sapulce vēl nebija pat ievēlēta, un šādu rīkojumu tā gada 11.martā izdeva Latvijas Pagaidu valdība.3

Sava loma Latvijas pagātnes izzināšanā un popularizēšanā, kā parādīts jaunajā izdevumā, bija arī Latviešu veco strēlnieku biedrībai J.Goldmaņa un K.Gopera vadībā, biedrībai "Piektais gads" (valdes priekšsēdētājs G.Bisenieks), Vēstures skolotāju biedrībai (vadītāji N.Vīksniņš un M.Stepermanis) un citām organizācijām. Finansiālu palīdzību tām, kā arī profesionāliem vēsturniekiem sniedza 1920.gadā nodibinātais Kultūras fonds.

Jauns posms brīvvalsts historiogrāfijas attīstībā sākās, 1936.gada 14.janvārī nodibinot Latvijas Vēstures institūtu, ap kuru tad fokusējās šīs zinātnes nozares tālākā virzība. Kā teikts institūta statūtos, tā uzdevums ir "latviešu un vispārīgās vēstures notikumu un parādību pētīšana un noskaidrošana nacionālisma un patiesības garā". Diemžēl nacionālisms šā vārda ne labākajā izpratnē pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma sāka ieņemt arvien lielāku vietu Latvijas vēsturnieku publicējumos. Grāmatā par to gan ir tikai viens pieticīgs teikums: "Pie politiskām nodevām jāpieskaita ar vadonību saistītās publikācijas, kas parādījās institūta izdevumos" (34.lpp.)

Visnotaļ kritiski (un pamatoti!) izdevuma autori vērtē Latvijas XX gadsimta vēstures pētniecību padomju okupācijas laikā, kad šis darbs noritēja galvenokārt Zinātņu akadēmijas Vēstures institūtā un Partijas vēstures institūtā. Sīki izstāstīts par šo iestāžu reorganizācijām un pārorganizācijām, kas diezin vai var interesēt plašākas lasītāju aprindas. Uz ietaupīto lappušu rēķina būtu bijis iespējams plašāk raksturot minēto institūtu, ja tā var sacīt, produkciju . Piemēram, LKP vēstures apcerējumus, kuri tajā laikā skaitījās gandrīz vai konceptuāli pētījumi. Jeb P.Stučkas rakstu izlasi, kas vispār nav minēta.

Pazīstamais latviešu diplomāts un vēsturnieks Alfreds Bīlmanis (1887–1948) metodoloģiskā rakstā "Kādai jābūt Latvijas vēstures zinātnei"4 norādīja, ka uzrakstīt Latvijas vēsturi nav pa spēkam vienam zinātniekam, lai "cik apdāvināts un spējīgs tas arī būtu". Ir vajadzīga specializācija. Lai viens pēta kara vēsturi, otrs — saimniecisko, trešais — politisko, ceturtais — pilsētu un tad vēl sadaloties pa gadsimtiem. Nepieciešami historiogrāfi, "kuri pēta un krāj jau iespiestos darbus, kas izkaisīti pa dažādiem žurnāliem, avīzēm, krājumiem utt.".

Tā ir rīkojušies arī apskatāmās grāmatas autori. Sāksim ar ekonomikas vēsturi. Lai kādi arī būtu padomju gados uzrakstītie darbi šajā laukā, tie ir, tā sakot, vismazāk "vainīgi" un vairāk vai mazāk palīdzējuši jaunizdevuma uzrakstītājiem. Protams, salīdzinot ar LPSR vēsturi, tas ir izdarīts daudz plašāk un dziļāk. To var teikt, piemēram, par 5.nodaļas "Latvijas ekonomiskā un iekšpolitiskā situācija XX gadsimta sākumā" paragrāfu "Latvijas ostu loma Krievijas impērijas ārējā tirdzniecībā". Tajā minēti gan skaitļi un fakti, gan pārliecinoši izskaidroti Latvijas ostu panākumu cēloņi: izdevīgs ģeogrāfiskais stāvoklis, atrašanās uz tranzītceļa no impērijas centrālajiem, arī austrumu, daļēji dienvidu rajoniem uz Rietumeiropu un otrādi, labāki klimatiskie apstākļi utt. 20.gs. sākumā Rīgas osta no trešās vietas Krievijas nozīmīgāko ostu vidū pārvietojās uz pirmo vietu.

Ne viena vien nodaļa grāmatā ir uzrakstīta pēc būtības no jauna. Daļēji to var attiecināt uz 2.nodaļu "Administratīvi politiskais statuss gadsimtu mijā", bet pilnīgi uz 3.nodaļu — "Tautas un tautības Latvijā". Par pēdējo sīkāk. Nodaļas plašo amplitūdu jau raksturo apakšvirsraksti: "Iedzīvotāju demogrāfiskā aina", "Pamatiedzīvotāji: latvieši un lībieši", "Baltvācieši un krievi", "Pārējās tautības" un "Lielākās konfesijas". Pirmajā apakšnodaļā var atrast pilnīgi jaunus vai mazzināmus materiālus par tādiem jautājumiem kā Latvijas iedzīvotāju skaita aprēķini un dinamika, laulības, dzimstība un mirstība, kārtas un sociālās šķiras, profesijas, nacionālais sastāvs un nacionālā identitāte. Te atrodami 1897.gada tautu skaitīšanas dati, kuri rāda, ka šajā laikā 68,3% Latvijas iedzīvotāju bija latvieši (krietni vairāk nekā pašreiz! — R.T. ), 8% — krievi (daudz mazāk nekā mūsdienās! — R.T. ), 7,1% — vācieši, 6,4% — ebreji.

Pats par sevi saprotams, ka pētnieki visvairāk uzmanības veltījuši Latvijas pamatiedzīvotājiem latviešiem un lībiešiem. Šajās lappusēs vispirms izdarīts plašs ekskurss jaunlatviešu kustībā, filozofiski secinot, ka "par indivīdu socializēšanās formu jaunlatvieši uzskatīja etnisko kopību, caur kuru iespējams panākt tās piederīgo kopējās intereses. Tādēļ ikviens tika aicināts dot savu ieguldījumu tautas labā. Jaunlatvieši radīja pirmos latviešu nācijas simbolus, arī etniskās teritorijas nosaukumu — Latvija. Tas, jāatzīst, bija vienlaikus politiska jēdziena pieteikums, jo apzīmēja teritoriju, kas nepavisam neatbilda pastāvošajam administratīvajam dalījumam." (116.lpp.) Autori asi kritizē kā vācbaltiešu antilatvisko nacionālo politiku, tā carisma centienus rusificēt Latviju. Pēc viņu domām, "patvaldība it veiksmīgi izmantoja latviešu un baltvāciešu aprindu asās pretrunas, pastiprinot unifikācijas un pārkrievošanas politiku Baltijā" (117.lpp.). Augstu vērtējot Jauno strāvu, pēc zinātnieku ieskata, par ko var arī diskutēt, tai piemita arī negatīvas tendences: "Nepietiekama pietāte pret latviešu tautas tradīcijām, tautiskuma apsmaidīšana un nacionālo ideju pārliecīga kritika, kosmopolītisma propaganda (..)." (120.lpp.)

Ar interesi var lasīt apskatu par latviešiem ārpus Latvijas. Turklāt te stāstīts ne tikai par tautiešu kolonijām Krievijas laukos, kā arī Pēterburgā un Maskavā, kā tas parasti tiek darīts, bet arī par latviešiem Igaunijā, Lietuvā, Polijā, ASV un citās valstīs.

Grāmatā atrodama blīva bet vērtīga informācija par lībiešiem (apzīmējums "līvi" netiek lietots) — viņu dzīves vietām, nodarbošanos, sociālo stāvokli un izglītību. Rezumējums ir lakonisks: "Gadsimta sākumā Ziemeļkurzemes piekrastes lībiešu ciemos turpinājās pakāpeniska lībiešu saplūšana ar latviešiem un dzimtās valodas zaudēšana. Tomēr šis process salīdzinājumā ar vēlāku laiku vēl bija ļoti lēns." (132.lpp.)

Par vācu minoritāti Latvijā ir daudz rakstīts vai visos laikos, taču to nevar teikt par krieviem. Grāmatā atzīmēts, ka "līdz pat pēdējam laikam gandrīz nekā nopietna nebija uzrakstīts par krieviem Latvijā aplūkojamā laikā. Taču V.Volkova grāmata "Krievi Latvijā", tāpat viņa un I.Apines kopējais darbs "Slāvi Latvijā" liecina, ka šis robs tiek aizpildīts." (134.lpp.) Taču jaunā izdevuma autori ar to nav apmierinājušies, bet prezentē arī savus materiālus, skaidrojumus un versijas par šo minoritāti, sākot ar ieceļošanu un apmešanos un beidzot ar viņu organizācijām un biedrībām.

Laikā, kad Latvijas (un ne tikai!) prese daudz raksta par ebreju jautājumu, nebūs lieki iepazīties ar šīs mazākumtautības likteņiem mūsu zemē. Uzzināt, sacīsim, ka ebreji lielākā skaitā ieceļoja un apmetās uz dzīvi Latvijā 19.gadsimtā. Kurzemē no viņiem 1897.gadā dzīvoja apmēram 51 tūkstotis, Rīgā — 16,9 tūkstoši, Vidzemē — nepilni 10,4 tūkstoši, Latgalē — nedaudz mazāk par 64 tūkstošiem. Gadsimtu mijā Austrumlatvijas lielākajās pilsētās bija gandrīz puse vai pat vairāk iedzīvotāju ebreju: Daugavpilī — 46,3%, Rēzeknē — 54%, Ludzā — 54,5% utt.

Par tādu sava veida eksotisku minoritāti kā čigāni grāmatā minēti šādi dati: 1897.gadā tautas skaitīšanas laikā Vidzemē tika reģistrēti 394, Kurzemē — 1202, Latgalē — 346 šīs tautības cilvēki. Rīgā tika saskaitīti 9 čigāni, Cēsīs — 4. Tikai 9 no visiem Latvijas čigāniem bija apmeklējuši skolu.

Oriģināla un saistoša, sevišķi tiem, kuri nav lasījuši baznīcas vēsturnieku L.Adamoviča, J.Vaivoda, H.Trūpa u.c. darbus, ir sadaļa "Lielākās konfesijas". Mainoties gadsimtiem, 59% Latvijas iedzīvotāju bija luterāņi, 20% — katoļi, 9% — pareizticīgie, 7% — Mozus ticīgie utt.

Izteikti protestantiska bija Vidzeme un Kurzeme, turklāt 86–92% šo novadu luterāņu bija latvieši. Autori pamatoti uzsver, ka "tautā visvairāk ienīstā muižnieku privilēģija bija un palika patronāts, t.i., draudzes lielākās muižas pārvaldītāja (patrona) tiesības vienam vai kopā ar citiem šīs draudzes muižniekiem izraudzīt mācītāju. (..) Apmēram 2/3 no visām lauku draudzēm bija šādas muižnieku patronāta draudzes, kurās mācītājs pēc būtības bija draudzes patrona ieliktenis un jau tāpēc vien spiests aizstāvēt muižniecības intereses." (166.lpp.)

Līdzīgs stāvoklis bija Latgalē, kur dzīvoja apmēram 73% Latvijas katoļu. Ap 1904.–1905.gadu no 16 latviešu tautības priesteriem Austrumlatvijā strādāja tikai 7, pārējie 72 bija poļi, kā arī lietuvieši. Pamazām gan latviešu baznīckungu skaits un līdz ar to viņu ietekme palielinājās.

Grāmatā atgādināts, ka no 1887.gada, kad ar likumu pareizticīgajiem Krievijas impērijā aizliedza pāriet citās konfesijās, pareizticība kļuva par oficiālo reliģiju. "Kā valsts varas institūtam un "cara ticībai" tai bija daudzas — gan morālas un ekonomiskas, gan sociāla rakstura privilēģijas. Visai valstij bija jāsvin pareizticīgo baznīcas svētki." (170.lpp.) Lieli nekustamie īpašumi piederēja, piemēram, Rīgas eparhijas bīskapa namam: Vaives dzirnavas Cēsu apriņķī, Smārdes muiža Tukuma apriņķī, sanatorija, vasarnīcas un nami.

Iztirzājamā izdevuma īpašā nodaļā "Laucinieki un pilsētnieki. Latviešu inteliģence" aplūkots Latvijas iedzīvotāju demogrāfiskais un sociālais sastāvs. Tajā atrodamas labi argumentētas atbildes uz tādiem būtiskiem jautājumiem kā lauku iedzīvotāju skaitliskais un nacionālais sastāvs, kārtas un sociālās grupas (sevišķi izdevies un tālab uzteicams ir detalizētais stāstījums par muižniekiem, zemniekiem un bezzemniekiem), zvejnieki un jūrnieki, amatnieki u.c. Nav skopots ar lappusēm, arī apskatot dažādas pilsētu iedzīvotāju kategorijas.

Taču nav izdevies mēģinājums definēt jēdzienus "inteliģence", "inteliģents": "Īsi sakot, viņam jābūt ne tikai izglītotam, bet vēl arī kulturālam un pašdisciplinētam." Tas skan vienkārši skolnieciski, lai neteiktu vairāk. Salīdzinājuma labad minēsim šīs ļaužu grupas apzīmējumu, teiksim, "Svešvārdu vārdnīcā" (R., 1996, 322.lpp.): "Sabiedrības slānis, kas profesionāli nodarbojas ar garīgu darbu, attīsta un izplata kultūru." Nav arī saprotams, kādu dižu ieguldījumu latviešu inteliģences vēstures izpētē devis literatūras apskatā minētais 23 lappušu lielais D.Lūses lekciju konspekts "Jaunnacionālisms" (R.,1994).

Tomēr nebūtu pareizi noliegt, ka konkrētā vēsture par Latvijas kultūru un gara darbiniekiem XX gadsimta sākumā ir uzrakstīta pietiekami augstā profesionālā līmenī. Autori neizvairās runāt arī par ideoloģiskām domstarpībām starp latviešu inteliģences dažādiem nogrupējumiem (tikai jāpiebilst, ka Londonā iznākošais "Latviešu Strādnieks" bija nevis laikraksts, bet žurnāls).

Dr.habil.chem., Dr.h.c. J.Stradiņš šajā un citās nodaļās ierasti spoži raksta par augstāko izglītību un zinātni Latvijā, kā arī latviešu intelektuāļiem aiz tās robežām. Viņa rindiņās ir kā dati un fakti, tā analīze, vērtējumi un slēdzieni. Latvijas vienīgās augstskolas Rīgas Politehniskā institūta darbu akadēmiķis vērtē ļoti augsti: "Rīgas Politehniskais institūts izrādījās vienīgais institūts milzīgajā Krievijas impērijā, kurā studentu apmācība balstījās nevis uz kursu, bet priekšmetu sistēmu. Šajā augstskolā nepastāvēja studentu inspekcija, profesorus un direktorus neiecēla Izglītības ministrija, bet ievēlēja institūta padome." (302.lpp.) J.Stradiņš norāda, ka par tradīciju bija kļuvusi mācībspēku iesaistīšanās pētnieciskajā darbā fundamentālajās zinātnēs. "Izvēlēto darbības jomu problemātika un virzieni atbilda visas pasaules zinātnes attīstības tendencēm, ko raksturoja dabaszinātņu un eksakto zinātņu strauja izaugsme, klasiskās fizikas, ķīmijas un bioloģijas koncepciju izstrāde, jaunu disciplīnu un robežnozaru, piemēram, fizikālās ķīmijas rašanās." (305.lpp.)

Labi, ka, stāstot par Latvijas kultūras dzīves pagātni, autori neaizmirst arī minoritāšu, galvenokārt vācu un krievu, pienesumu literatūras, teātra, mūzikas un citu virzienu attīstībā. Mūsdienīgi, bet labi skan vairāku paragrāfu nosaukums "Masu kultūra". Tajos sakopota saistoša informācija par tā laika Rīgas parkiem un dārziem, cirka izrādēm, atpūtu Jūrmalā, sporta sākumiem Latvijā utt., u.tml. Dažreiz gan tiek pazaudēta mēra sajūta, vēstot, ka Rīgas Zooloģiskajā dārzā "ļoti populāri bija ziloņi — zilonene Merija un zilonītis Joma" (526.lpp.; jācer, ka nākamajos sējumos netiks aizmirsta Zuze...). Jeb ka izcilus panākumus zirgu dresūrā cirkā sasniedzis tāds un tāds, un īpašu atzinību guvuši Rudie klauni, ka Rīgā darbojās kazino, publiskie nami...

Pēdējos gados, kad vēsturnieki sākuši vairāk uzmanības veltīt krievu un vācu okupācijas un Otrā pasaules kara problēmu pētīšanai, it kā otrā plānā aizgājusi Piektā gada tematika. Dažs labs "gudrinieks" aizrunājas pat tik tālu, ka šie laikmeta grieži latviešu tautas vēsturē jānodod aizmirstībā, jo tad, lūk, dedzinātas muižas, bijušas baznīcu demonstrācijas un rīkotas tamlīdzīgas akcijas. Tāda aplama pieeja konstatēta arī jaunajā grāmatā: "Kā liecina 1997. gadā Latvijas Nacionālās bibliotēkas izdotais bibliogrāfiskais rādītājs par 1905. gada revolūciju Latvijā, pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas šī tēma nepelnīti atstāta novārtā. Jādomā, ka niecīgais publikāciju skaits ir tikai pagaidu parādība, jo šai revolūcijai Latvijas vēsturē ierādāma īpaša (izcēlums mans — R.T. ) vieta." (335.lpp.)

Recenzējamajā izdevumā šim ārkārtējam notikumam patiešām ierādīta īpaša vieta. Vispirms historiogrāfiskā ziņā, apakšnodaļu sākumā analizējot speciālo literatūru, kurā apskatīti 1905.–1907. gada notikumi. Grāmatā soli pa solim detalizēti izsekots revolūcijas gaitai, sākot ar "asiņaino svētdienu" Rīgā un beidzot ar mežabrāļu cīņām un revolūcijas vērtējumu. Bet ievadīts tiek ar revolūcijas cēloņu noskaidrošanu. Pēc autoru ieskata, to bija vairāki: nacionālā dubultapspiestība, neciešami politiskie un sociālekonomiskie apstākļi, dzimtbūšanas paliekas, galīgā strupceļā nonākušais agrārais jautājums un citi. Pētnieki nenoliedz latviešu sociāldemokrātu vadošo lomu revolūcijā, taču arī neglorificē to, kā tas notika padomju literatūrā, bet vērtē kritiski. Viņi raksta: "Partijai nebija skaidra mērķa, lai gan tā stājās revolucionāro spēku priekšgalā. LSDSP trūka ne tikai agrārās programmas, tai nebija arī īsta priekšstata, kādu vēlētos redzēt Latviju." (340.lpp.)

Diezin vai ir liela vajadzība pārstāstīt grāmatā attēloto revolucionāro procesu, kas, jādomā, ir vairāk vai mazāk pazīstams pat vidusmēra lasītājam. Gribas vienīgi atzīmēt dažas vietas, kas šīs recenzijas autoram šķiet visnotaļ labi izdevušās. Tadas informatīvi bagātas un konceptuāli izsvērtas ir apakšnodaļas "Latvijas pagastu delegātu kongress", "Tautas vara pagastos", "Latvijas autonomijas jautājums", "Bruņotās sacelšanās jautājums" un vēl dažas citas. Nevar tomēr neteikt, ka skaidri formulētu autoru nostāju par muižu dedzināšanu izdevumā neredzam.

Toties jaunu vārdu vēstures zinātnē viņi ir sacījuši nodaļas noslēguma paragrāfā "1905. gada revolūcija Latvijā vērtējumos un atziņās". Tāpēc atļausimies pagarāku fragmentu no tā. "1905. gada revolūcija Latvijā," raksta zinātnieki, "bija ne tik daudz sociāla, cik demokrātiska politiska revolūcija. Tās mērķis bija kopā ar pārējiem Krievijas impērijas revolucionārajiem spēkiem gāzt cara patvaldību un panākt demokrātisku valsts iekārtu. Kā jau pilsoniskā revolūcijā, tajā netika izvirzīts jautājums ne par privātīpašuma iznīcināšanu, ne kardinālu agrārās iekārtas maiņu (par to var strīdēties — R.T. ), ne par kādu nebūt diktatūru. Tā bija revolūcija ar iedzīvotāju lielākās daļas vairāk vai mazāk izteiktu līdzdalību. Aptuveni 25–30 tūkst. aktīvāko revolūcijas cīnītāju atbalstīja latviešu tautas vairākums, atskaitot pilsonības mērenāko daļu un relatīvi nelielu revolūcijas pretinieku kopu.

1905. gada revolūcijai Latvijā bija spilgti izteikts nacionālais akcents, jo divkārša svešzemju iekarotāju pēcteču jūga un piespiedu pārkrievošanas apstākļos tā vienkārši nevarēja ignorēt nacionālo jautājumu (..).

1905. gads sevišķi saviļņoja Latvijas laukus, aizraujot kā kalpus, tā saimniekus cīņā pret baltvācu muižniecību un cara patvaldību (..).

Revolūcija Latvijā ne tikai ārdīja veco, bet arī sāka veidot jauno. Pagastos notika pirmais mēģinājums pārveidot vietējo pašvaldību uz demokrātiskiem pamatiem. Tika izvirzīta konkrēta programma tautas izglītībā (..).

Šī revolūcija, būdama liela politiska skola tautai, zināmā mērā gatavoja ceļu neatkarīgai Latvijai." (400.–401.lpp.)

Nākamais lielais satricinājums latviešu tautas vēsturē pēc Piektā gada neveiksmes bija Pirmais pasaules karš. Tam domātās lappuses sākās ar šādu atzinumu: "Pirmais pasaules karš, kas Latvijai un latviešu tautai cirta dziļas brūces, nopietni apdraudot tās izdzīvošanas iespējas, bija ceturtā lielā tautas traģēdija pēc latviešu cilšu brīvības cīņām XIII gadsimtā, kā arī ilgstošā Livonijas kara un mēra pavadītā Ziemeļu kara. Vācijas un Krievijas bruņotais konflikts Latvijas teritoriju atkal pārvērta par karalauku, un trīs gadus šo naidīgo lielvalstu milzīgās armijas to postīja uz nebēdu, nerēķinoties ar vietējo civiliedzīvotāju ciešanām un upuriem." (537.lpp.)

Šiem patiesajiem vārdiem seko labi dokumentēts stāstījums, kas centrējas ap trim galvenajām problēmām: kara darbība Latvijas teritorijā, Februāra revolūcija Latvijā un tās sekas, lielinieku diktatūra Ziemeļvidzemē un Latgalē. Nodaļā "Pirmā pasaules kara laiks" ir atbildēts uz tādiem līdz šim historiogrāfijā maz iztirztātiem sižetiem, kā "vācu jautājuma" risināšana aizmugurē, Kurzemes bēgļi, pilsonības politika kara trešajā gadā, latviešu strēlnieku radikalizēšanās u.c. Padomju vadītājs vācu neokupētajā Latvijas daļā Iskolats , uzsvērts grāmatā, darbojās kā Krievijas autonoma apgabala pārvalde, ne vairāk. Politiskos, militāros un citos jautājumos tas pilnīgi pakļāvās Krievijas lielinieciskās diktatūras centrālajiem varas orgāniem.

Apskatot 1918. gada martā noslēgto Brestas miera līgumu, autori norāda, ka šis līgums ar Vāciju radīja nopietnas briesmas latviešu nācijas pastāvēšanai nākotnē. Viņi citē 1917. gada rudenī nodibinātās Latviešu pagaidu nacionālās padomes protestu šajā sakarā, kurā bija sacīts: "Brestas miera līgums ir varmācības akts, kas vērsts pret latviešu tautas kulturālo, saimniecisko un politisko eksistenci, smagākais noziegums pret demokrātijas principiem un tautas pašnoteikšanās tiesībām." (631.lpp.)

Latvijas XX gadsimta vēstures pirmo sējumu noslēdz 11. nodaļa "Latvijas demokrātiskās republikas nodibināšana". Tās sākumlappuses vēstī par nežēlīgo vācu okupācijas režīmu un par iebrucēju plāniem nodibināt t.s. Baltijas vasaļvalsti, lai anektētu un kolonizētu Latviju un Igauniju. Līdz ar Vācijas sakāvi Pirmajā pasaules karā šie plāni cieta fiasko.

Autori neapiet kutelīgo jautājumu par latviešu strēlnieku piedalīšanos Krievijas pilsoņu karā, jautājumu, kas pēdējā laikā ir atkal aktualizējies. Pētnieku ieskatā, "strēlnieku iesaistīšanu lielinieciskā režīma bruņotā atbalstīšanā Krievijā un cīņās pilsoņu kara frontēs veica LSD lielinieki. No šīs partijas prasāma atbildība kā par latviešu strēlnieku izdarībām (kas ar to domāts? — R.T. ) Krievijā, tā arī strēlnieku upuriem, protams, dalot šo atbildību ar V.Ļeņina vadīto padomju valdību, kurai bija pakļauti latviešu strēlnieku pulki" (662.lpp.).

"Valsts dibināšana" — tā saucas grāmatas pēdējās nodaļas pēdējā apakšnodaļa. Tajā pēc rūpīga literatūras apskata iztirzāti, mūsdienīgi runājot, trīs modeļi, kādi bija iespējami Latvijas politiskajā virzībā 1918. gada rudenī.

Pirmais. Kļūt par monarhistiski konstitucionālu valsti Vācijas paspārnē. Tas nozīmētu, ka vācu minoritātei jaunajā Baltijas valstī tiktu nodrošināta virsvadība, bet vācu valodai — valsts valodas loma. Šī valsts nozuda no apvāršņa, uz politiskās skatuves pat neuznākusi. Tiesa, vēlāk Baltijas vācieši vairākkārt centās reanimēt šo ideju.

Otrais. Nodibināt Latvijā sociālistisku iekārtu un atgriezties lielinieciskās Krievijas sastāvā, par ko iestājās P.Stučka u.c. LSD vadoņi. Viņi sapņoja pārvērst Latviju par tiltu starp padomju Krieviju un revolucionāro Vāciju.

Trešais. Pasludināt pilnīgu Latvijas neatkarību. Šo ideju jau 1918. gada 11. novembrī oficiāli atzina Lielbritānijas ārlietu ministrs A.Belfūrs. "Francija aprobežojās ar Igaunijas de facto atzīšanu. Ieinteresēta lielinieku gāšanā un "vienotās un nedalāmās" Krievijas restaurēšanā, Francija nevēlējās iet tālāk, kaut arī to jūtami aizskāra Lielbritānijas rosīšanās Baltijas reģionā". (680.lpp.) Arī ASV Valsts departaments noraidīja Baltijas valstu atzīšanas plānus.

Paragrāfā "Latvijas valstiskās neatkarības pasludināšanas sagatavošanā" uzmanību saista pirmo reizi publicētais dokuments par Latviešu pagaidu nacionālās padomes locekļu V.Zāmuela un A.Ķeniņa sarunām 1918. gada 21. oktobrī Rīgā ar Vācijas reihstāga deputātu G.Šulcu–Gafernicu. Viņš tika informēts par šīs padomes izveidošanos, darbību un mērķi — neatkarīgas Latvijas valsts nodibināšanu. "Latvija ir domāta kā patstāvīga valsts, kura nebūtu savienota ne ar kādu citu valsti vai nu caur personāliju, vai kā federācijas vai savienības valsts atsevišķs loceklis… Jebkura atpakaļpievienošana pie Krievijas jāuzskata par izslēgtu." (685.lpp.)

Vēstulē Vācijas reihskancleram Nacionālās padomes valde norādīja, ka tā tāpat kā Demokrātiskais bloks (nodibinājās Rīgā 1917. gada septembrī — R.T. ) neatkarīgi viens no otra atbalsta atdalīšanos no Krievijas un Latvijas politisko neatkarību. Padome apliecināja gatavību uzņemties Latvijas pārvaldīšanu līdz Pagaidu valdības sastādīšanai, kam jānotiek minētās padomes pilnsapulcē. Pēc tam Pagaidu valdībai vajadzēja izstrādāt Latvijas Satversmes projektu un sasaukt Satversmes sapulci.

Aplūkojot suverēnās Latvijas proklamēšanas priekšvakaru, vēsturnieki un publicisti, eiforijas pārņemti, parasti izvairās rakstīt par pretrunām starp Latviešu pagaidu nacionālo padomi un Demokrātisko bloku šajā procesā. Apskatāmās grāmatas autori tā nedara. Viņi atzīmē, ka Demokrātiskais bloks, kas kopš 1918. gada oktobra sākuma regulāri noturēja apspriedes ar politisko partiju pārstāvju piedalīšanos, uzskatīja, ka Nacionālās padomes darbība, atskaitot atsevišķu valdes locekļu rosību, faktiski ir apsīkusi. Tālab bloks ierosināja izveidot jaunu tautas pārstāvniecības orgānu. Nacionālās padomes valdes locekļi, kuri nebija iestājušies nevienā politiskā partijā, par to apvainojās, joprojām uzskatot par pārstāvniecības institūciju tikai savu padomi. Izdevuma autoru vērtējums: "Pat viens mērķis — neatkarīga Latvijas valsts nespēja vienot minētās organizācijas. (..) Demokrātiskais bloks (tā līderi bija P.Kalniņš, F.Menders, M.Skujenieks, K.Ulmanis, M.Valters u.c. — R.T. ) Latvijas valsti iedomājās kā neatkarīgu, demokrātisku republiku Tautu Savienībā, jaunās valsts iekšējo iekārtu un attiecības ar citām valstīm nosakot Satversmes sapulcei. Katrā ziņā Demokrātiskais bloks izrādīja lielāku mērķtiecību un sekmēja pārdomātu un neatlaidīgu, kaut arī piesardzīgu ieceru īstenošanu." (686.lpp.)

Jaunā grāmata beidzas ar koncentrētu stāstījumu par neatkarīgās Latvijas pasludināšanu 1918. gada 18. novembrī iepriekšējā dienā izveidotā priekšparlamenta — Tautas padomes otrajā sēdē, kura bija atklāta un svinīga. Par šo vēsturisko dienu latviešu tautas dzīvē ir daudzkārt un daudzviet vēstīts. Mūs kā parasti vairāk interesē autoru vērtējumi un secinājumi. It kā atbildot tiem, kas apšaubīja Latvijas valsts leģitimitāti, jo Tautas padome nebija tapusi vispārēju vēlēšanu rezultātā, viņi raksta: "Jaunās valsts proklamēšanā gan lieki piemērot lielvalstu radītās un pašu tik bieži pārkāptās starptautiskās tiesības, bet jāievēro gluži citi nosacījumi. Vispirms lielvalstu formāli akceptētais tautu pašnoteikšanās princips. Katrā gadījumā latviešu politiskās partijas nepalaida garām radušos iespēju pieteikt Latvijas valsti, kamēr viena no divām tai svešām un naidīgām lielvalstīm (Krievija) nespēja, bet otra (Vācija) konkrētajos apstākļos nebija ieinteresēta šādu rīcību aizkavēt. Vienu okupantu klātbūtnē un jauna (Sarkanās armijas) iebrukuma priekšvakarā nepiedodami būtu balstīties uz kaut kādām abstraktām shēmām." (690.lpp.)

Lielizdevuma (cik zināms, būs vēl divi sējumi) pamatteksta pedējā izskaņas teikumā sacīts: "Laiks pierādīja, ka Latvijas valsts atbilda ne tikai latviešu tautas, bet arī tās pārējo apzinīgo iedzīvotāju vairākuma interesēm. Tādējādi 1918. gada 18. novembris ievadīja gluži jaunu laikposmu Latvijas vesturē." (691.lpp.)

Arī liels izdevums reti kad var iztikt bez savām nepilnībām, kļūdām vai kļūdiņām. Uz dažām jau bija aizrādīts.

Manuprāt, akadēmiskā petījumā nav vietas pārlieku politizētiem, publicistiskotiem vai modernizētiem jēdzieniem, apzīmējumiem, nosaukumiem u.tml. Tādu grāmatā ir pietiekami daudz: t.s. revolucionārā kustība (15.lpp.), "komunistu saeima" 1940. gada jūlijā (22.lpp.), lielkrieviskais padomju okupācijas periods (23.lpp.), darboņi (90.lpp.), "pasaules lāpītāju" idejas (218.lpp.) utt. No mūsdienu leksikas atzīmēsim tikai tādus mīļvārdiņus kā lobijs (90.lpp.) un dopings (579.lpp.).

Cita starpā — arī šīs recenzijas autora darbu nosaukumi nav minēti precīzi. Kas attiecas uz 1993. gadu, kad "mums kaimiņos (Igaunijā) klajā laists apkopojošs pārskats par masu mediju attīstību Baltijā" (307.lpp.), tad tas ir Latvijas, Lietuvas un Igaunijas žurnālistikas vēsturnieku, teorētiķu un praktiķu (M.Lauristine, L.Tapins, Ā.Kļockins, A.Dimants, R.Treijs u.c.) kopdarbs un tikai tā iznākšanas vieta ir Tartu.

Apspriežamajā grāmatā 175 lappuses aizņem pielikumi. Tas nav maz. Kādu informāciju sniedz šī katrā solīdā izdevumā nepieciešamā daļa? Vispirms tās ir atsauces un piezīmes, bez kurām nav domājama neviena nopietna zinātniska grāmata. Citiem pētniekiem un arī parastiem interesentiem lieti noderēs personu rādītājs (bet vai tik grūti bija sameklēt izcilā filozofa Jesaja Berlina dzīves laiku un politiķa Bruno Kalniņa miršanas gadu?). Novadpētniekiem, bet ne tikai, liels palīgs būs ģeogrāfisko nosaukumu rādītājs. Grāmatā ir 94 attēli, turklāt to kvalitāte, neraugoties uz oriģinālu senumu, nav peļama, kā arī šo attēlu saraksts. Izdevumu pabeidz kopsavilkums ( summary ) angļu valodā. Tas ir moderni un labi. Bet vēl labāk būtu, ja to varētu lasīt arī mūsu mentalitātei pierastajās "vecajās" — vācu un krievu valodā.

Notikums! Tā gribas teikt šā apskata beigās. Latvijas XX gadsimta vēstures pirmā sējuma aiziešana pie lasītājiem ir liels un labs notikums mūsu valsts kultūrdzīvē. Par to sirsnīgs paldies kā grāmatas uzrakstītājiem, tā izdevējiem.

----------------------------------

1 Piemēram: Dunsdorfs E. Spekke A. Latvijas vēsture 1500–1600. — [Stokholma]: Daugava, 1964. — 812.lpp. Dunsdorfs E. Latvijas vēsture, 1600–1710. — Stokholma: Daugava, 1962. — 588 lpp. u.c.

2 Latvijas PSR vēsture no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. — Rīga: Zinātne, 1986, 1.sēj. — 400 lpp. 2. sēj. — 552 lpp.

3 Latvijas Pagaidu Valdības Likumu un Rīkojumu Krājums, 1919, 9.aug., 65.lpp.

4 Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. — 1925, Nr.4, 369.–374.lpp.