Ar augstāko izglītību mājsaimniecībā

Turpinājums no 1.lpp.

Vienkāršu noslāņošanās rādītāju var iegūt, aprēķinot , kādu daļu pirmās deciļgrupas mājsaimniecības, kuras ir visnabadzīgākās, rīcībā esošais ienākums veido no desmitās deciļgrupas mājsaimniecību, kuras ir visturīgākās, ienākuma. 1997.gadā izpētes kopā visnabadzīgākajām mājsaimniecībām vajadzēja iztikt ar 10,6 % no tā ,kas bija turīgāko rīcībā. Gandrīz tādu pašu daļu iegūstam pēc visas Latvijas datiem (10,1%). Tātad noslāņošanās izpētes un bāzes kopās ir samērā līdzīga.1996.gadā šie skaitļi bija 11,4% un 10,4%, tātad izpētes kopā noslāņošanās bija nedaudz mazāka nekā bāzes kopā un mazāka nekā 1997.gadā.

Rīcībā esošā ienākuma pieauguma tempi 1997.gadā, salīdzinot ar 1996.gadu, 9 deciļgrupās no 10 izpētes kopā ir mazāki nekā bāzes kopā. Tas nozīmē, ka izglītība 1997.gadā ir zaudējusi tirgus vērtību nevien trūcīgo daļā, ko veido skolotāji, medicīnas darbinieki, žurnālisti u.c., bet arī turīgāko daļā.

Izdevumu specifika

Mājsaimniecību patēriņa izdevumi 1997.gadā bija atbilstoši rīcībā esošam ienākumam: izpētes kopā - Ls 67, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī jeb 91,2% no rīcībā esošā ienākuma; bāzes kopā - Ls 50,08 jeb 90,3% no rīcībā esošā ienākuma. Citiem izdevumiem, kurus statistika neskaita par patēriņa izdevumiem, un uzkrājumiem abās kopās atvēlēti 9 - 10% no rīcībā esošā ienākuma.

Izpētes kopas mājsaimniecību lielāks rīcībā esošais ienākums dod iespēju izdalīt lielākas summas gandrīz visās izdevumu grupās, salīdzinot ar visu Latvijas mājsaimniecību izdevumiem (2.tabula).Vienīgais izņēmums ir izdevumi tabakas preču iegādei, kuri izpētes kopā ir mazāki nekā bāzes kopā, turklāt jau divus gadus pēc kārtas. Tabaka izglītoto ģimenēs nav sevišķi iecienīta, ko gan diemžēl nevar teikt par alkoholiskiem dzērieniem.

Spriežot pēc patēriņa izdevumu struktūras, izpētes kopā relatīvi daudz mazāk izdod pārtikas produktu iegādei nekā bāzes kopā.1997.gadā izpētes kopas mājsaimniecības pārtikas produktu iegādei izdeva 33,9% no saviem patēriņa izdevumiem, bet bāzes kopā - 48,0%. Līdzīgs samērs bija 1996.gadā, tikai šie skaitļi bija lielāki. 1997.gadā, pateicoties pārtikas cenu lēnākam pieaugumam salīdzinājumā ar citu preču un pakalpojumu cenām, mājsaimniecības varēja sevi nodrošināt ar pārtiku par mazāku savu budžetu daļu.

Pārtikas izdevumu daļa tiklab izpētes, kā arī bāzes kopā joprojām ir ļoti liela, salīdzinot ar attīstīto valstu mājsaimniecību budžetiem. Ziemeļvalstīs izdevumi pārtikai un bezalkoholiskiem dzērieniem1990.gadā no visiem mājsaimniecību izdevumiem veidoja Islandē 19,7%, Somijā 18,6%, Zviedrijā 18,4%, Norvēģijā 15,6% un Dānijā tikai 14,4% ("Baltijas valstis un Ziemeļvalstis. Statistikas datu krājums.- R.: VSK, 1996.-91.lpp.).

Otra lielākā izdevumu grupa ir saistīta ar mājokļa uzturēšanu : īre vai maksa par īpašumu un komunālie maksājumi. Izpētes kopā latos šie izdevumi bija daudz lielāki nekā bāzes kopā, bet procentos no izdevumu kopsummas - gandrīz vienādi, izpētes kopai tikai par 0,5 procentu punktiem apsteidzot bāzes kopu. Izpētes kopas mājsaimniecības vairumā gadījumu dzīvo labiekārtotākos mājokļos nekā vidēji valstī, un to ekspluatācija ir dārgāka.

Spriežot pēc Ziemeļvalstu pieredzes, ar mājokļa uzturēšanu saistītie izdevumi un to īpatsvars mājsaimniecību budžetos varētu vēl pieaugt. 1990.gadā komunālie maksājumi no mājsaimniecību izdevumiem veidoja Islandē 14,8%, Somijā 17,0%, Zviedrijā 25,5%, Norvēģijā 26,6%, bet Dānijā - pat 34,5% (iepriekš minētais datu avots).

Mājsaimniecībās, kur galvenais pelnītājs ir ar augstāko izglītību, gan absolūti, gan relatīvi ir daudz augstāki transporta izdevumi nekā vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās. To var izskaidrot ar plašākām iespējām iegādāties un lietot personīgo autotransportu. Ziemeļvalstīs, kur personīgais autotransports ir daudz izplatītāks nekā Latvijā, transporta izdevumi (kopā ar sakaru izdevumiem) ir 16 - 19% no mājsaimniecību izdevumu kopsummas. Latvijā izpētes kopā šis procents iznāk 11,7%, tādēļ sagaidāms, ka tas vēl pieaugs.

Arī apģērbu un apavu iegādei izpētes kopā mājsaimniecības izdod vairāk nekā vidēji Latvijā gan absolūti, gan relatīvi. Apģērbu un apavu iegādes izdevumu īpatsvars jau atbilst Ziemeļvalstu standartam, tikai absolūti šie izdevumi ir daudz mazāki, un tādēļ daudz mazāk var nopirkt.

Veselības aprūpei un zālēm izpētes kopā izdod vairāk nekā bāzes kopā, taču relatīvi no patēriņa izdevumu kopsummas - mazāk. To var izskaidrot ar dažādu salīdzināmo kopu vecumsastāvu. Mājsaimniecības, kur galvenajam pelnītājam augstākā izglītība, vidēji ir "jaunākas" nekā caurmērā Latvijā, resp., mazāks mājsaimniecības locekļa vidējais vecums. Tā kā jaunāki cilvēki slimo retāk nekā veci, ir iespējams retāk apmeklēt ārstniecības iestādes un lietot mazāk zāļu.

Latvijas mājsaimniecību izdevumi veselības aprūpei, kas ir 3,4 - 3,9% no mājsaimniecību budžetiem, uz Ziemeļvalstu fona jau ir lieli. Tādēļ nedrīkstētu vēl tālāk sadārdzināt veselības aprūpi, kamēr nav iespējams būtiski palielināt iedzīvotāju ienākumus. Ziemeļvalstīs medicīniskā aprūpe izmaksā 1,7 - 3,2% no mājsaimniecību izdevumiem.

Izpētes kopā ,salīdzinot ar vidējiem skaitļiem Latvijā ,gan absolūti, gan relatīvi vairāk izdod kultūras un atpūtas pasākumiem, ceļojumiem, viesnīcām, sabiedriskajai ēdināšanai. Zināmā mērā šie izdevumi ir saistīti ar inteliģences specifiskām interesēm un dažos gadījumos pat ar darba pienākumu izpildi.

Spriežot pēc vidējās izdevumu struktūras, mājsaimniecībās , kur galvenam pelnītājam augstākā izglītība ,patēriņa budžets ir daudz labvēlīgāks nekā vidēji Latvijā. Diemžēl tie ir tikai vidējie skaitļi. Aplūkojot patēriņa izdevumu struktūru izpētes kopā pa deciļgrupām, ir jākonstatē, ka pirmajā deciļgrupā izdevumi pārtikai sasniedz 48%, kas atbilst visu Latvijas mājsaimniecību vidējam, un tikai sākot ar astoto deciļgrupu, nokrītas zem 40%. Līdz ar to visām pārējām izdevumu grupām atliek daudz mazāk.

Hipotēze par mūža algu

Arī tādā labklājības zemē kā Dānija algotu darbu strādājošie streiko. Darba devēji algu nepalielina tāpat vien, tāpēc ka uzņēmumi sākuši vairāk ienest. Darba algas pielikumus un darba apstākļu uzlabojumus brīvā konkurence nedod pati par sevi, tie ir jāizcīna. Tādēļ ir zināms pamats runāt par to, kādai vajadzētu būt saprātīgai algai un tautas dzīves līmenim, tajā skaitā dažādās sociālās grupās. Mūsu pētījumā centāmies noskaidrot, cik daudz augstāko izglītību ieguvušajiem būtu taisnīgi saņemt vairāk nekā nekvalificēta fiziskā darba strādniekam?

Par atbalsta hipotēzi varētu pieņemt domu, ka visiem, kas dara sabiedrībai vajadzīgu darbu, visa sava mūža garumā vajadzētu saņemt vienādu naudas summu.

Ja jaunietis neskolojas, bet uzsāk darba gaitas tūlīt pēc darbaspējas vecuma sasniegšanas 15gadu vecumā un strādā līdz 60 gadu vecumam, tad viņa normālais darba stāžs būs 45 gadi. Ja cits jaunietis turpina izglītību vidusskolā un augstskolā un darba gaitas uzsāk 25 gadu vecumā, tad tuvināti var pieņemt, ka viņa darba stāžs sagaidāms 35 gadi.

Apzīmējot garīgu darbu strādājošā ar augstāko izglītību gada vidējo algu ar x, bet vienkārša fiziska darba strādnieka gada vidējo algu - ar y, var pierakstīt mūža algas vienādojumu sākotnējā, vienkāršākā formā:

35x = 45y.

Iznāk, ka x = 1,29y. Atbilstoši hipotēzei personai ar augstāko izglītību vajadzētu saņemt par 29% vairāk nekā vienkārša fiziska darba strādniekam.

No statistikas datiem, kas citā skatījumā bija parādīti iepriekš, izriet, ka faktiskā attiecība ir lielāka. Augstskolu beigušie saņem relatīvi vairāk. Taču tas vēl nedod pamatu apmierinājumam.

Kamēr dzīvojam kapitālismā, mums vairs nav vienalga, vai naudu saņemt tūlīt vai pēc daudziem gadiem. Kredīts ir dārgs un grūti iegūstams. Tādēļ varam turpināt domu eksperimentu un modeli nedaudz pilnveidot.

Pieņemsim, ka jaunietis, kurš strādā no 15 gadu vecuma, jau saņem algu, kamēr studējošais 10 gadus nesaņem neko. Strādājošais savu 10 gadu algu noliek bankā uz procentiem ar 5% gada likmi ar nodomu to izņemt, sasniedzot pensijas vecumu. Pēc 35 gadiem bankā noliktai summai vajadzētu būt 10y(1+0,05)35=55,2y. Līdz ar to sākotnējo modeli var papildināt:

35x = 45y + 55,2y, no kā seko, ka x = 2,9y.

Lai jaunietim būtu saprātīgi atlikt darba gaitas un 10 gadus mācīties, viņa sagaidāmajai algai pēc augstskolas beigšanas vajadzētu būt 2,9 reizes lielākai par nekvalificēta strādnieka algu.

Vecāks lasītājs te iebildīs, ka procentu rēķināšana vairāku desmitu gadu garumā ir tikai spēle ar skaitļiem. Šajos gadu desmitos reālais noguldījums noteikti būs "aptīrīts'"ar vienu vai vairākām naudas reformām, banku bankrotiem un ar nepārtrauktu klusu inflāciju, tā ka, pienākot pensijas gadiem, bankā būs palicis tikai "čiks". Tomēr finansu matemātikā tādus aprēķinus māca visā nopietnībā. Kuram taisnība, tas atkarīgs no tā, vai esam optimisti vai pesimisti.

Visādā ziņā laba izglītība ir stabilāka vērtība nekā depozīts bankā. Tādēļ tai ir psiholoģiska pievilcība arī tad, ja faktiskā skoloto un neskoloto algu attiecība nav tāda, kā tie vēlētos.

Apspriesto sākotnējo modeli var pilnveidot vēl tālāk. Piemēram, līdz šim pieņēmām, ka studējot mācību maksa ir vienāda ar stipendiju. Students mācību laikā nākotnei iegulda tikai savu laiku. Ja gadījumā mācību maksa ir lielāka nekā stipendija (bet tā arī ir), nākotnei tiek investēts ne tikai laiks, bet arī līdzekļi. Arī tie prasa atdevi ,un aprēķinātajai algu attiecībai jābūt vēl lielākai.

Grūtības rada tas, ka visu nevar izteikt naudā, pat ne kādos citos kvantitatīvos lielumos. Piemēram -vai patīkamāk un vieglāk ir studēt vai strādāt vienkāršu darbu? Arī, vai garīgs darbs, kas prasa nervu piepūli, ir vieglāks vai grūtāks par fizisku darbu? Laikam dažādi respondenti dotu atšķirīgas atbildes, ja jau reālā izvēle ir dažāda. Tādēļ minētie modeļi dod vienīgi orientējošu priekšstatu par taisnīgu algu attiecībām, bet nav domāti konkrētu normatīvu izstrādei.

Pagaidām konkursi iestājpārbaudījumos augstskolās ir lieli. Ja arī izglītība daļu sava prestiža ir zaudējusi, tomēr tas ir pietiekami liels.

1.tabula

Mājsaimniecību, kur galvenam pelnītājam augstākā izglītība, rīcībā esošais ienākums, rēķinot

vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, salīdzinājumā ar visas Latvijas mājsaimniecībām

2.tabula

Patēriņa izdevumi, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, un to struktūra mājsaimniecībās, kur galvenam pelnītājam augstākā izglītība, salīdzinājumā ar visas Latvijas mājsaimniecībām

(Izdevumu grupas sakārtotas pēc lieluma 1997.g. visās Latvijas mājsaimniecībās. Dažu izdevumu grupu lielums 1996.g. nav uzrādīts, ja 1996.g. izmantota cita izdevumu klasifikācija nekā 1997.g. un pārrēķini nav izdarīti)