Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par Nacionālo bruņoto spēku likumu domājot. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.09.1998., Nr. 251 (1312) https://vestnesis.lv/ta/id/32663

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Ar augstāko izglītību mājsaimniecībā

Vēl šajā numurā

02.09.1998., Nr. 251 (1312)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Viedokļi

Par Nacionālo bruņoto spēku likumu domājot

Ģirts Valdis Kristovskis, 6. Saeimas deputāts, — "Latvijas Vēstnesim"

Sestā Saeima uzsākusi pēdējo, pāris mēnešu garo darbības posmu tās pastāvēšanas laikā. Darba kārtībā apspriešanu otrajā lasījumā gaida arī Aizsardzības ministrijā sagatavotais likumprojekts "Nacionālo bruņoto spēku likums". Par šī likumprojekta nepieciešamību un Aizsardzības ministrijas gaiteņos vairāku gadu garumā ilgušo darbu dzirdēts daudz. Taču diemžēl pat pēc saskaņošanas Ministru kabinetā un nonākšanas Saeimā jeb, pareizāk sakot, Aizsardzības un iekšlietu komisijā likumprojekts saņēmis pamatīgu kritiku un tiek pietiekami nopietni pārstrādāts, jo satur veselu virkni ļoti būtisku trūkumu, kurus būtu vajadzējis novērst jau tā sagatavošanas laikā.

Pirmkārt, iepazīstoties ar likumprojektu, nevar nepamanīt, ka tā struktūra ir sabalansēta nepilnīgi. Atsevišķiem bruņoto spēku veidiem — Zemessardzei, Gaisa un Jūras spēkiem, kas, neapšaubāmi, ir valsts aizsardzības pamatu pamats, — ticis atvēlēts pa vienam virspusēji un nepilnīgi izvērstam likumprojekta pantam, kuros uzskaitīti tikai minēto bruņoto spēku veidu uzdevumi un nav nekā cita, kas raksturotu to specifiku. Taču atsevišķām speciālo uzdevumu vienībām — Militārajai policijai, Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestam — likumprojekta autori velta trīs līdz četrus saturiski ļoti līdzīgus pantus. Pat vairākkārt atkārtojoties, tiek aprakstītas minēto vienību tiesības. Dīvaini arī tas, ka nez kāpēc īpaša uzmanība tiek veltīta Militārās policijas struktūrai (kā vienīgajai NBS vienībai), jo ar atsevišķa panta palīdzību mēģināts detalizēti izvērst vienu (nez kāpēc tikai vienu) no tās apakšvienībām. Tātad par konsekvenci likuma konstrukcijā un uzdevuma formulēšanā tikpat kā nevar runāt.

Tāpat var jautāt, kāpēc gan attiecībā uz Militāro policiju, arī Saeimas un Valsts prezidenta apsardzes dienestu tiek aprakstītas šo vienību tiesības, taču tās netiek paredzētas ne aizsardzības ministram, ne NBS un to veidu komandieriem, ne arī NBS štābam. Tiesības nav norādītas arī Zemessardzei un citiem bruņoto spēku pamatveidiem, nemaz jau nerunājot par to dienestiem vai specifiskām apakšvienībām.

Likumprojektā nav veltīta uzmanība Valsts prezidentam, kam Satversme atvēlējusi bruņoto spēku augstākā vadoņa lomu. Taču dzīve liecina, ka šo jautājumu nevar atstāt bez uzmanības. Kur gan, ja ne šajā likumprojektā, var ieviest skaidrību par Nacionālo bruņoto spēku augstāko vadību?!

Par ko gan tas liecina? Acīmredzot par to, ka likumprojekta autori tā īsti nav vienojušies par likumprojekta mērķi, tā konstrukciju un nozīmi. Šopavasar uz manis norādītajiem trūkumiem NBS komandiera vietas izpildītājs ZS pulkvedis Gundars Ābols gan atzīmēja, ka šajā likumprojektā plašāk izvērsti panti par tām NBS vienībām, kurām nav speciālu likumu. Taču, kā redzams likumprojekta pārejas noteikumos, kā arī pēc Aizsardzības ministrijas pārstāvju skaidrojumiem Saeimā, paredzēts, ka pašreiz spēkā esošie likumi "Par Aizsardzības spēkiem" un "Par valsts aizsardzību" pilnā apjomā zaudēs spēku pietiekami tuvā laika posmā. Tātad loģiski, ka līdz ar šo likumu nomaiņu izcirstie tiesiskie robi būtu jālikvidē jaunajam NBS, kā arī citiem Aizsardzības ministrijā gatavotajiem likumprojektiem, kuriem būs jākļūst par valsts bruņoto spēku darbību reglamentējošiem normatīvajiem dokumentiem. Tātad, sākot jau ar Nacionālo bruņoto spēku likumprojektu, būtu skaidri jāapzinās tā mērķi, un likumprojekts sevišķi precīzi jāizstrādā, lai tajā pieļautās neprecizitātes neradītu problēmas pakārtotajiem likumiem un citiem normatīvajiem dokumentiem.

Diemžēl to mēs neredzam. Protams, ka stingri noteiktas, vienotas, ar valsts drošību un aizsardzību saistīto normatīvo dokumentu hierarhālas sistēmas trūkums ir apgrūtinājis likumprojekta autoru darbu. Tas ir loģiski, jo militārās jomas tiesību sistēma Latvijā vēl tikai veidojas. Taču tas nedrīkst kalpot par attaisnojumu.

Otrkārt, ir pagrūti noticēt, ka NBS likumprojektā militārajā jomā iesaistītā militārā un civilā personāla komplektēšanai, sagatavošanai, pārvietošanai un sociālai nodrošināšanai paredzēts tikai viens pants, kurā vienā teikumā noteikts vienīgi tas, ka šos bruņoto spēku pastāvēšanai prioritāros jautājumus regulē citi likumi. Izrādās, ka šis pants un tajā ietvertais saturs ir vienīgais pants nodaļā par NBS komplektēšanu ar personālsastāvu. Var jau būt, ka, lai novērstu jaunā likuma smagnējību, tā varētu rīkoties, taču vismaz pamatprincipi būtu jāparedz šajā gaidāmajā NBS likumā. Tas ir pilnīgi neapšaubāmi! Un šādu attieksmi neattaisno pat viedoklis, ka paralēli tiekot gatavots speciāls likumprojekts par NBS personālu. Bet vai tas ir lietderīgi, ja būs likums par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem?!

Līdzīgi var norādīt, ka likumā "Par valsts aizsardzību" ir noteikts, ka Saeima lemj par NBS vienību piedalīšanos starptautiskajās miera uzturēšanas operācijās ārpus Latvijas teritorijas. Aizsardzības ministrijas speciālisti plāno šo likumu jau pavisam drīz atcelt. Tad kāpēc jaunajā likumprojektā piedalīšanās starptautiskajās operācijās tiek pieminēta, taču nav noteikts, kas par to izlemj. Tātad var teikt, ka jaunajam NBS likumam apzināti tiek gatavoti priekšnoteikumi, lai to jau pavisam drīz labotu. Uzskatu, ka normu par piedalīšanos starptautiskajās organizācijās likumprojektā var iekļaut jau šobrīd. Varu gan piebilst, ka es, būdams Nacionālās drošības likumprojekta darba grupas vadītājs, esmu šo Saeimas ekskluzīvo tiesību ietvēris Nacionālās drošības likumprojektā, taču nav zināms, ko un kā domā tie Aizsardzības ministrijas speciālisti, kuri izstrādājuši NBS likumprojektu.

Treškārt, likumprojekts skaidri uzrāda trūkumus pēdējā gada laikā veiktajās bruņoto spēku reformās. Nepārdomātā Zemessardzes un Sauszemes spēku saplūdināšanas procesa teorētiski tiesisko pamatprincipu pārkāpumi Zemessardzei veltītajā vienīgajā pantā izpaužas īpaši spilgti. Nav šaubu, ka Zemessardzes kā īpaša, uz tautas iniciatīvas pamata veidota bruņoto spēku veida uzdevumi un tiesības atšķiras un vienmēr atšķirsies no Sauszemes spēkiem, kurus komplektē saskaņā ar aktīvā militārā dienesta principiem. Ir taču labi zināms starptautisks tiesību princips, ka bruņotos spēkus nevar izmantot valsts sabiedriskās un tiesiskās kārtības nodrošināšanā. Atkāpes no teorētiskajiem principiem pieļauj tikai Zemessardzes tipa brīvprātīgām tautas pašaizsardzības vienībām īpaši reglamentētos gadījumos (atcerēsimies, ka, mainot robežsardzes pakļautību no Aizsardzības uz Iekšlietu ministriju, pamatā bija starptautiskās sabiedrības izvirzītā prasība ievērot iepriekš minēto principu), kā arī dabas katastrofu situācijās.

Un tā rezultātā, tiesiski, no panta par Zemessardzi čiks vien iznācis, jo uz Sauszemes spēkiem nevar attiecināt sabiedriskās kārtības sargāšanas uzdevumus, kurus var pildīt tikai Zemessardze. Rezultātā kļūst redzams, ka veiktā NBS reforma, iespējams, ir pagaidu piespiedu risinājums, taču tas ir apšaubāms jau no teorētiski tiesisko principu viedokļa vien. Tātad domājams, ka nav tālu tā diena, kad liks sevi manīt arī pārējās vadības, organizatorisko un personāla principu pārkāpumu izraisītās pretrunas, spiežot atcelt izsludināto reformu.

Ceturtkārt, gandrīz katrā pantā sastopamas redakcionālas un citas neprecizitātes, kas prasa to formulējumu precizējumus. Protams, šajā rakstā tās visas nav iespējams uzrādīt, taču var minēt dažas raksturīgākās.

Tā likumprojekta pirmajā pantā, kur iezīmēti Nacionālo bruņoto spēku likuma uzdevumi, teikts, ka pirmām kārtām tas nosaka NBS struktūru. Taču struktūra tā arī netiek iezīmēta. Nez vai NBS veidu un štāba pieminēšana ir uzskatāma par NBS struktūru. Tāpat likumprojekts nenosaka NBS izvietojumu, bet tikai reglamentē izvietojuma noteikšanas procedūru. Likumprojekta panti neatsedz ne pirmajā pantā solīto sadarbību ar valsts un pašvaldību iestādēm, ne arī NBS tiesisko aizsardzību un darbības garantijas.

18. pantā, kas nosaka NBS īpašuma lietošanu, bez saimnieciski konceptuāla rakstura kļūdām ir pārāk dziļas pretrunas, kuru rezultātā panta ietvaros viena tā daļa izslēdz otru. Tā pirmajā daļā teikts, ka nekustamais īpašums ir Aizsardzības ministrijas bezmaksas lietošanā. Savukārt šī paša panta trešā daļa noteic, ka dienesta ēku uzturēšanas izdevumus sedz no Aizsardzības ministrijas budžeta līdzekļiem. Šādas elementāras kļūdas liecina, ka likuma autori īpašuma apsaimniekošanas aspektus aplūko pavirši. Šāda attieksme vienmēr noved pie nesaimnieciskuma, un tāpēc, piemēram, zemes nodokļa maksājumi būtu izdarāmi noteikti, jo tas padara efektīvāku gan militārām vajadzībām nepieciešamo zemes apjomu lietošanu, gan sadarbību ar valsts un pašvaldību iestādēm.

19. pantā runāts par NBS personālsastāva komplektēšanu. Ne vārda nav par obligāto militāro dienestu, par aktīvo dienestu, par Zemessardzes specifiku, ne vārda — par civilā personāla īpatnībām, par rezervēm jeb mobilizējamo personālu. Tas tiešām ir vairāk nekā dīvaini, ņemot vērā likuma nozīmi un nianses militārā personāla jautājumos.

Arī ieroču un cita militārā aprīkojuma iegādes kontroles jautājumi netiek regulēti. Tam būtu jābūt pat īpaši nozīmīgam šī likumprojekta aspektam.

Ārpus redzesloka palikušas miera laika un kara laika īpatnības, jo īpaši tiesību jomā attiecībā uz civilo sabiedrību un tās īpašumu kara apstākļos. Taču iespējams, ka šāda veida pasākumus varētu risināt ar Nacionālās drošības likuma palīdzību.

Piektkārt, būtu vērts pārskatīt likumprojektā saglabāto, pašreiz spēkā esošo valsts augstākās politiskās un militārās vadības savstarpējās atbildības un pienākumu saskarsmes līmeni. Nav īsta pamatojuma, kāpēc NBS komandieri apstiprināšanai amatā iesaka Valsts prezidents, ja par viņa darbību vistiešākā atbildība ir tikai un vienīgi aizsardzības ministram. Būtu loģiski, ja tieši aizsardzības ministrs šo personu varētu ieteikt kā apstiprināšanai amatā, tā arī atbrīvošanai no tā, lai spētu pilnvērtīgi realizēt ministram uzticēto politisko atbildību Saeimas priekšā, vadot izpildvaru, šajā gadījumā Nacionālos bruņotos spēkus.

Nobeigumā vēlos piebilst, ka, sagatavojot vairāk nekā 30 priekšlikumus Nacionālo bruņoto spēku likumprojekta otrajam lasījumam, kā deputāts esmu centies minētās problēmas novērst. Esmu gatavs diskusijai par to nepieciešamību un lietderīgumu, sniedzot teorētisko un praktisko pamatojumu.

Tātad. Tā vien šķiet, ka septembra sākumā, izskatot Nacionālo bruņoto spēku likumprojektu otrajā lasījumā, varēsim pārliecināties, vai ar klātnākušajām iniciatīvām un priekšlikumiem būs iespējams esošo likumprojektu pacelt līdz nepieciešamajam kvalitatīvajam līmenim, lai to varētu apstiprināt vēl šī Saeima. Pretējā gadījumā nāksies gaidīt, kamēr nākamā Saeima pabeigs aizsākto darbu. Taču tas nozīmē, ka Nacionālo bruņoto spēku likuma nebūs vismaz gadu.

Rīgā 1998. gada 21.augustā

Likumprojektu "Nacionālo bruņoto spēku likums" skat. "Latvijas Vēstnesis", 14.05.1998., Nr. 134/135.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!