Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ordeņa virsnieks - Jans Rihards Bērugs. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 2.09.1998., Nr. 251 (1312) https://vestnesis.lv/ta/id/32665

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Slovākijas Republikā

Vēl šajā numurā

02.09.1998., Nr. 251 (1312)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

AR TRIJU ZVAIGŽŅU ORDEŅA STAROJUMU

Ordeņa virsnieks — Jans Rihards Bērugs

Turpinājums no 1.lpp.

BER4.JPG (13501 BYTES)
Rihards agrā bērnībā

BER3.JPG (16999 BYTES)
Saņemot Triju Zvaigžņu ordeni, blakus Rudītei Kalpiņai

BER2.JPG (21031 BYTES)
Kopā ar Islandes vēstnieci Sigriduru Sneivari

Es kļuvu daudz neatkarīgāks. Tur es savu valsti, savu ģimeni un draugus sāku vērtēt daudz augstāk — nav jau tā, ka Norvēģijā viss ir labi un Amerikā — viss slikti. Dzīvojot tikai vienā vidē, tu nespēj novērtēt, kas ir patiešām labi un kas slikti.

Pēc tam Norvēģijā pabeidzu ģimnāziju. Varēju izvēlēties zināmu specializāciju — sports, sabiedriskās zinātnes, humanitārās un dabaszinātnes. Parasti izvēlas vienu, bet es paliku pie divām nozarēm — sabiedriskās un humanitārās zinātnes.

Vēl nodarbojos ar vieglatlētiku — visa mūsu klase ar to aizrāvās. Kopā bijām ne tikai treniņos un sacīkstēs, tāpēc mani draugi Norvēģijā ir galvenokārt no kopīgās sportošanas laika. Pēc ģimnāzijas, tāpat kā visi citi Norvēģijas zēni, tūlīt gāju armijā. Armijā iekļuvu skolā, kur vajadzēja mācīties krievu valodu, jo Norvēģijai ar Krieviju ir kopīga robeža 196 kilometru garumā. Tā ir tikai 18 kilometrus īsāka par Latvijas un Krievijas robežu. Uz kuģiem, kas patrulē pierobežas zvejas rajonos, vajadzīgi arī tulki. Šie valodas kursi kopā ar militāro apmācību man bija kā augstskola. Pēc armijas turpināju mācīties Oslo universitātē. Man piešķīra valsts stipendiju, lai es Ļeņingradā varētu papildināt krievu valodas zināšanas. Tas bija 1986.gads — padomju valstī jau bija jūtamas pārmaiņas.

Mācoties Amerikā, biju iepazinies ar latvieti Zentu Kļaviņu, kuras vecāki kara laikā bija aizbēguši no dzimtenes. Tā man radās interese par Latviju. Savu literatūras darbu saistīju ar latviešu literatūru, salīdzināju vairākus rakstniekus. Viens no tiem bija Zigmunds Skujiņš. Man laimējās, es dabūju vīzu un varēju divas nedēļas uzturēties Latvijā pie Skujiņu ģimenes. Jauns students būdams, es pavadīju jaukajā Skujiņu ģimenē ļoti daudz laika, viņi mani vispusīgi izglītoja par Latviju. Tas bija intensīvs laiks, satikos ar daudziem latviešiem. Mentālā ziņā Latvijā jutos gandrīz tāpat kā Norvēģijā. Es par to daudz esmu runājis un rakstījis — abu tautu līdzība ir pārsteidzoša. Lai gan esam dzīvojuši divās dažādās sistēmās, tomēr ļoti daudz kopīga mums ir no vēstures, likteņa, dabas. Ir daudz faktoru, kas mūs tuvina, kaut gan tajā laikā maz viens par otru zinājām. Latvija tajā laikā man bija kā balta lapa. Ēkas šeit bija tikpat drūmā stāvoklī kā toreiz Ļeņingradā, bet tikšanās ar cilvēkiem mani pārsteidza. Tik viegli bija sarunāties, savstarpēji saprasties!

Pēc Ļeņingradas turpināju studēt Norvēģijā, taču visu laiku mani nodarbināja doma par iespēju palikt Latvijā ilgāku laiku. 1988. gadā man vajadzēja izvēlēties — Latvija vai Itālija. Visu rudeni katru nedēļu vairākas reizes pa telefonu sazinājos ar Rīgu. Manu vēlēšanos mācīties latviešu valodu un literatūru atbalstīja gan Latvijas Universitāte, gan Rakstnieku savienība, taču tikt pie vīzas izdevās tikai pēc ilgāka laika. 1988.gada decembra beigās ierados Rīgā uz trīs mēnešiem. Pārmaiņas notika arvien straujāk un straujāk. Skatījos televīziju, neko nesapratu, kļuvu dusmīgs — tas bija labs stimuls ķerties pie valodas mācīšanās. Latviešu valodas apgūšanā man lieti noderēja televīzija un radio, bet visvairāk palīdzēja draugi. Gāju arī klausīties lekcijas universitātē. Man bija ļoti labi pasniedzēji — pirmkārt Andrejs Veisbergs, Ieva Zauberga un Brigita Šiliņa.

Pēc Ļeņingradas biju nodomājis mainīt izglītības virzienu. Lai labāk varētu palīdzēt cilvēkiem, sāku Oslo studēt medicīnu. Bet mana istabiņa tur kļuva par viesnīcu Latvijas draugiem. Es Stokholmas universitātē paralēli studēju latviešu valodu, un visu laiku man bija sakari ar Latviju. Sapratu, ka man jāizvēlas — nodarboties ar medicīnu vai ar Latviju. Nekad neesmu nožēlojis, ka atteicos no medicīnas un sāku nodarboties ar to, kas saistīts ar Latviju. Esmu pārliecinājies, ka cilvēkiem varu būt noderīgs, ne tikai rūpējoties par viņu fizisko veselību.

Par Latviju interesējās arī citi norvēģi. Izveidojās norvēģu–latviešu kultūras biedrība. Sarīkojām Norvēģijas kultūras dienas Latvijā un pēc tam Latvijas kultūras dienas trijās Norvēģijas pilsētās — Oslo, Bergenā un Stavangerā. Ar Dieva palīdzību tās noritēja vairāk vai mazāk labi un piesaistīja interesi.

Pēc tam Latvijas Universitāte mani ielūdza pasniegt norvēģu valodu. Tajā pašā laikā Rīgā tika veidots Ziemeļvalstu informācijas birojs. Arī es iesniedzu dokumentus, kaut gan man kā studentam nebija lielas izredzes tikt tādā svarīgā darbā. Bija ap simt kandidātu. Daudzi ar pieredzi darbā Ārlietu ministrijā. Mani izsauca uz interviju, es teicu, ka man ir pieredze tūrisma darbā Krievijā, Baltijā, Ukrainā un Vidusāzijā un es zinu, kā šeit jārisina praktiski jautājumi. Man par labu bija arī tas, ka pratu krievu un latviešu valodu. Droši vien šai darbā bija vajadzīgs cilvēks, kas nebūtu pārāk saistīts ar Ārlietu ministriju, jo bija svarīgi uzsvērt, ka šis birojs nebūs diplomātiska misija, bet nevainīga iestāde, kas nodarbosies ar kultūras sakariem. Ziemeļvalstu informācijas birojā sāku strādāt 1991.gada vasarā vienlaikus ar Rudīti Kalpiņu. Viņa un Igors Klapenkovs kļuva man par vislabākajiem kolēģiem, no kuriem esmu ļoti daudz mācījies. Tik gaišus cilvēkus nekur citur pasaulē neesmu sastapis. Esmu pateicīgs Dievam, ka man ir tādi draugi.

Helēna Demakova:

Manuprāt, viņš ir ideāls ierēdnis, varbūt drusku arī politiķis. Ideāls ierēdnis ir tas, kurš laikā, precīzi izdara savu darbu. Rihardam vienlaikus ir liela iniciatīva, un viņš uzticas ekspertiem. Ja man kādreiz saka: ierēdniecībai pašai par sevi ir tieksme grimt slinkumā, pašai sevi pozitīvā veidā neatražot, tā savā būtībā ir stagnācija, tad es atbildu, ka zinu ideālu ierēdni — tas ir Rihards Bērugs. Viņam ir skaidra misijas apziņa, skaidra pienākuma apziņa. Viņam ir jaunrades spēja ģenerēt projektus nevis vienam pašam, bet dialogā.

Ziemeļvalstu informācijas birojā viņš ir izveidojis modeli, kas, manuprāt, rāda, kādai jābūt valsts demokrātiskai institūcijai: nevienam nekad netiek liegta ne informācija, ne padoms, tāpat arī uzklausītas idejas par projektiem nākotnei. Bet tas nav tikai kultūras darbs, ko veic Rihards. Tur ir cilvēktiesību, izglītības, demokrātijas jautājumi. Šī biroja darbība arvien ir bijusi gan demokrātiska, gan elitāra.

Vija Virtmane:

Viņu tūdaļ visi ievēroja, jo viņš ir ar lielu pozitīvismu. Jo sevišķi tas bija jūtams tajā laikā, kad mēs ar pieliektu galvu skatījāmies uz Rietumiem. Rihards atbrauca no šiem Rietumiem un parādīja, kas mums ir daudz labāks nekā Rietumos, un pēkšņi, ar viņa acīm skatoties šeit uz savām lietām, ieraudzījām paši sevi pavisam citādus, un tas ļāva iztaisnot muguru un domāt par sevi labāk, skatīties tālāk, saprast, ka ar mums, neraugoties uz šiem piecdesmit gadiem, nepavisam viss nav cauri un arī domāšana mums ir kārtībā. Un tas ir tāda rietumnieka skatījumā, kurš mums neglaimo un mūs nepamāca, bet ir atbraucis šeit, dzīvo šeit nevis pagaidām, bet uz ilgu laiku, un pats mācās, mācās no šejienes.

Darbs nav sociāli ekonomiska kategorija, bet darbs ir humāna kategorija, caur darbu parādās humānisms, to Rihards ar savu darbību, rīcību ir ļoti labi parādījis. Viņš ir mācījis mums toleranci, mācījis attieksmi pret citādo, atšķirīgo.

Kārlis Grīnbergs:

Varbūt esat viņu satikuši, runājuši ar viņu latviski un notvēruši tikai kādu niecīgu mūsu valodai neraksturīgu intonāciju. Viņš savas domas izklāsta labā literārā latviešu valodā, un nezinātājam grūti iedomāties, ka pirms gadiem piecpadsmit Rihards latviešu valodu nemaz nebija dzirdējis. Tagad Latvijā maz būs tādu, kas nezina par Rihardu Bērugu, ja vien viņiem ir bijusi ilgstošāka interese par kādu no ziemeļvalstīm. Gan Ziemeļvalstu un Baltijas dziesmu svētki, gan grandiozais kultūras festivāls, gan Stokholmas ekonomikas augstskola un Vidzemes augstskola Valmierā (tur tagad Rihards ir mācībspēks), gan Islandes kultūras dienas un Ziemeļvalstu bibliotēka Rīgā — visur Rihards Bērugs līdzdarbojies un ierosinājis, atbalstījis un aizstāvējis. Ar visu sirdi, ar gaišu prātu, neatlaidīgi, bet ne uzbāzīgi. Un tikpat neatlaidīgi un droši norvēģis Jans Rihards Bērugs ir dzinis dziļas saknes Latvijas zemē.

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!