Ceļā uz Latvijas Republikas 80–gadi

Dipl. hist. Tālis Pumpuriņš

Latvijas sarkanbaltsarkanās krāsas

Pētījumi, atmiņas, dokumenti

"Tas latviešu karogs, to varu jums patiešām sacīt"

Pirmie tautas krāsu meklējumi

"Pulcējaties zem latviešu karogiem!"

Pirmie latviešu nacionālie karogi

"Brīvības pavasaris"

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu

Latvijas iecerēšana — ar zili–zaļi–zeltītām krāsām par Latvijas valsti

"Vivat respublica! Lai dzīvo Latvija!"

Cīņā pret sarkano un melno bruņinieku

Sarkanbaltsarkanais karogs likumdošanas ceļos

Sarkanbaltsarkanais karogs Latvijas ūdeņos un pasaules jūrās

Turpinājums. Sākums "LV" nr.231/232., 12.08.98., nr.233/234., 13.08.98.,

nr.235/236., 14.08.98., nr.237., 18.08.98., nr.238/239., 19.08.98., nr.240., 20.08.98.,

nr.241/242., 21.08.98., nr.243/244., 25.08.98., nr.245., 26.08.98., nr.246/247., 27.08.98., nr.248., 28.08.98., nr.249/250., 01.09.98.

Anša Cīruļa zīmētie Latviešu strēlnieku pulku labdarības marku meti

Sarkans ar baltu strīpots vai ar baltu strīpu?

Mākslas veicināšanas biedrībā demonstrētā J.Rieksta izgatavotā pastkarte faktiski bija melnbaltā fotogrāfija, kurai kopējot atstāts balts karogs, kuram pēc tam, izmantojot skārda šablonu, attiecīgās vietas iekrāsoja sarkanā krāsā.

Kā var spriest pēc fotogrāfa Jāņa Rieksta vēlāk stāstītā, "ar primitīvu paša pagatavotu aparātu" viņš fotogrāfijas gatavoja vēl 1917. gada augustā, kad, "vāciešiem ieņemot Rīgu, viņa dzīvoklī vēl žuvušas paša pagatavotās kartiņas ar karoga zīmējumu. Krāsa bijusi tik bieza, ka tikai apmēram 2 nedēļās kartiņas galīgi nožuvušas. Šais divās nedēļās Rieksts bijis lielās bailēs, ka tikai vācieši neiedomātos palūkoties viņa dzīvoklī, jo tad apcietināšana būtu neizbēgama. Kad kartiņas nožuvušas, tad Rieksts sakravājis visas lielā pakā un paslēpis bēniņos zem gružiem, kur tās glabājušās līdz latviešu kara spēka ienākšanai".32

Nav ziņu, vai šīs kartiņas 1918. gadā vai vēlāk realizētas vai arī iznīcinātas. Rieksts tad pēc A.Cīruļa meta līdzīgu vairākkrāsu pastkarti izdeva tipogrāfiski iespiestu sešu pastkaršu sērijā.

Mākslinieku vienošanās par Latvijas karoga krāsu proporcijām izraisīja nepatiku lielinieku aprindās. Jau pāris dienas pēc O.Grosvalda "Līdumā" sniegtās informācijas viņu "Brīvais Strēlnieks" ar nosaukumu "Arī kaulu sāpes" ironizēja par sanāksmē pieņemto lēmumu: "To balto strīpu, kuru nolemts zīmēt drusku šaurāku kā sarkanās, latvju tautas darba masas gan laikam atstās pašiem karoga zīmētājiem."33

29. maija "Līdumā", atbildot uz "Arī kaulu sāpes" anonīmā autora publikāciju, Oļģerts Grosvalds atzīmēja, ka latviešu lielinieki savas tautības noliegšanā līdzinās pirmskara franču sociālistam Gistavam Ervē (Hervč), kuram pieder izsauciens "Karogu iespraudīšu mēslu kaudzē!" Grosvalds bija arī pret sarkanā un nacionālā karoga konfrontēšanu. "Tas mūžam paliks brīvības un revolūcijas simbols, saviļņos masas pret apspiešanu un varmācību, plivināsies kā asiņains sauciens visur, kur notiek sacelšanās un nemiers. Bet kā revolūcijas simbols sarkanais karogs ir kopīgs visām tautām, ir internacionāls tāpat kā viņa pretstats — baltais karogs. Nacionālam karogam taisni republikā vislielākā nozīme." Nobeigumā viņš rakstīja, ka Latvija zem sava karoga "ies pretim labākai nākotnei, piedzīvos nacionālu apvienošanu, par spīti visiem tautības noliedzējiem".34

Ar lieliniekiem raksturīgo paņēmienu, par katru varu teikt pēdējo vārdu, 1.jūnijā laikrakstu apskatā "Brīvais Strēlnieks" piedraudēja: "To "tautību", kura pulcējas zem nākamā "nacionālā karoga baltās strīpas", to mēs nevien noliedzam, bet pret to mēs vedīsim arī asu cīņu."35

Lieliniekiem ironiskā veidā piebalsoja arī satīriskais žurnāls "Lietuvēns".36

Diskusijās par karogu gan presē, gan mākslinieku aprindās pie daudzmaz vienota viedokļa nonāca tikai tad, kad šī karoga lietošanu apdraudēja gan lielinieki, gan vācu okupācijas vara. Runājot par novēlotās mākslinieku diskusijas dalībniekiem pirmā nacionālā karoga meta autors Jānis Lapiņš 1936. gadā rakstīja: "Tādu izgudrotāju, kas piesakās par autoriem ir tiešām daudz, bet visie viņiem var dot vienu atbildi, ka tie ir izgudrojuši to, kas ir bijis uz ielas jau redzams un par ko lasāms laikrakstos."37

J.Lapiņam zināma taisnība bija, ja aprobežotos tikai ar karoga lietošanu revolūcijas laikā, bet ceļā uz vienotu valsti nepieciešams bija vienots karogs. Šajā aspektā diskusija bija vajadzīga un tas bija solis uz vienveidīga karoga izveidi. Šīs diskusijas rezultātā ieteiktais Anša Cīruļa mets 1918. gadā, realizēts J.Rieksta pastkartēs, padarīja krāsu proporciju 2:1:2 par tautā vispopulārāko.

32 Kļaviņš K. Par latviešu karogu.- Ugunskurs. 1931.g.Nr.11.

Šķiet, ka šī raksta autors bijis K.Dzirkalis. Ņemot vērā, ka šīs pastkartes sastopamas ļoti reti, negribas ticēt rakstā izteiktai domai, ka šī karoga novilkumus uz pastkartes izplatīja apmēram 10.000 eksemplāros.

33 Brīvais Strēlnieks - Nr.34., 1917.g. 26.maijā (8.jūnijā)

34 G[rosvalds] O. "Brīvais Strēlnieks" par nacionālo karogu.-Līdums.-Nr.120, 1917.g. 29.maijā (11.jūnijā).

35 Brīvais Strēlnieks Nr.39.,1917.g. 1.(14.)jūnijā.

36 Mekons F. Mazo un lielo lietuvēnu cilpā.- Lietuvēns.- 1917.g. Nr.1. Šeit ieteikts ņemt slotas stupi, iemērkt teļa asinīs un vilkt pa baltu lupatu - vienmēr iznākšot sarkanbalti strīpots.

37 J.Lapiņa recenzija par K.Dzirkaļa "Latvijas karoga vēsture"-Sējējs.-1936.g.Nr.7.

Latvijas iecerēšana

1917. gada rudenī, kad lielinieki aizvien vairāk nostiprināja savas pozīcijas Latvijas neokupētajā daļā, nacionālo ideju popularizēšana kļuva stipri apgrūtināta un pat riskanta. Tomēr arī šajos apstākļos bija cilvēki, kuri nebaidījās no sarkanbaltsarkanām krāsām. Par to liecina pat lielinieku "Brīvais Strēlnieks". Aprakstot Zigfrīda Meijerovica (1887—1925) piedalīšanos Viskrievijas Satversmes Sapulces priekšvēlēšanu mītiņā 10. novembrī Jaungulbenē, laikrakstā atzīmēts: "Arī Zemnieku Savienība dara visu iespējamo. Mārtiņu tirgus dienā tā sarīko grandiozu mītiņu un kā lektorus uzaicina savu Satversmes Sapulces kandidātu Meijerovicu un savienības līderi Lūsi. Mītiņš tiešām tika rīkots lieliski: īsi pirms atklāšanas pār šķūni paceļas nacionālais karogs."1

Ar kādām metodēm lieliniecisma apstākļos notika gatavošnās Viskrievijas Satversmes Sapulces vēlēšanām, nelielu ieskatu var gūt arī no laikrakstā "Līdums" 19. novembrī ievietotā feļetona "Steidzams ziņojums", kurā aicināti pieteikties vajadzīgie Zemnieku savienības un mazinieku vēlēšanu uzsaukumu plēsēji. Priekšroku dodot "tiem, kuri noplēsa "Līduma" izkārtni un nočiepa Latviešu Zemnieku Savienības nacionālo karogu".2 Izkārtnes un karoga plēšanai pēc pāris nedēļām sekoja laikraksta slēgšana.

Vispārējā haosā jau pēc lielinieku Oktobra apvērsuma Petrogradā latviešu pilsonisko partiju un organizāciju pārstāvjiem izdevās savstarpēji vienoties un nodibināt plašu tautas pārstāvniecības orgānu — Latviešu Pagaidu nacionālo padomi (LPNP). Līdz ar to sākās jauns posms latviešu politiskajos centienos, un tās turpmākā darbība jau reāli iezīmēja Latvijas valsts tapšanu.

LPNP pirmo sesiju bija paredzēts sasaukt 29.oktobrī (11.novembrī) Valmierā, bet sakarā ar Oktobra apvērsumu tā varēja sanākt no 16. līdz 19.novembrim (29.XI—2.XII) Valkā.

Delegāti pārstāvēja trīspadsmit latviešu politiskās partijas un organizācijas. Pirmās sesijas apspriežamo jautājumu lokā bija LPNP dibināšana, Latvijas Satversmes Sapulces sasaukšana, Nacionālā fonda dibināšana, ārzemju informēšana par latviešu prasībām, attiecību noskaidrošana ar Krieviju un Sabiedrotiem.3

Pēdējā sesijas dienā LPNP pieņēma divas deklarācijas — "Krievijas revolucionārai demokrātijai" un "Ārvalstīm un tautām", kurās bija deklarēta Latvijas teritoriālā vienotība un ka tās ir attiecības uz ārieni un iekšējo iekārtu noteiks viņas Satversmes Sapulce un tautas plebiscīts".4

Šajā sesijā izveidoja arī LPNP nodaļas dažādiem darbības virzieniem un notika padomes un tās nodaļu vadības vēlēšanas. Par valdes priekšsēdētāju ievēlēja advokātu Voldemāru Zamuelu (1872 — 1948).5

19. novembra vakarā, sēdi slēdzot, LPNP Ārlietu nodaļas vadītājs Jānis Goldmanis īsā uzrunā norādīja uz atbildīgo darbu, kas Nacionālai padomei veicams un novēlēja: "Kaut notiktos, ka, jau otrai sesijai sākoties, mēs varētu atgriezties savā galvas pilsētā un Kurzemē ar latvju sarkani—balti—sarkano karogu pār mūsu galvām un tos pirmos darbus, ko mēs še iesākām, spētum tur godam nobeigt kā Latvijas valsts pilsoņi."6

Diemžēl jau decembrī lielinieku vajāta Latvijā LPNS varēja darboties tikai nelegāli.

Apstākļus, kādos tapa LPNP, un dažus tās darbības virzienus apcerē "Latvijas iecerēšana" spilgti attēlojis viens no šīs padomes dibināšanas iniciatoriem un aktīvākiem dalībniekiem — dzejnieks Kārlis Skalbe.

"1917. gadā Rīgā vēl nenoteikti runāja tikai par autonomiju. Neatkarīgās Latvijas zvaigzne uzlēca Valkā, kur vēlā rudenī sanāca Latviešu Nacionālā Padome, lai izteiktu protestu par Kurzemes pievienošanu Vācijai un pasludinātu, ka Vidzeme, Kurzeme un Latgale ir nedalāma, neatkarīga valsts vienība, kuras iekārtu noteiks Latvijas Satversmes sapulce. Tā bija pirmā Latvijas pasludināšana. Bija tumšas dienas. Rīga bij kritusi, zeme saplēsta divās daļās, tauta sašķelta, saplosīta un izkaisīta. Latviešu sabiedriskās organizācijas un laikraksti, kādi vēl bij atlikuši, atrada pēdējo patvērumu mazajā Valkā. Ar sāpēm mēs noskatījāmies, kā vienotās tautas kādreizējā cerība — latvju strēlnieki — maršēja projām uz Krieviju, kaut gan citas izejas viņiem nebij, ja negribēja krist vācu gūstā. Vēlētā Vidzemes Zemes padome bij sašķēlusies divās daļās, jo kreisais spārns, kurš bij vairākumā, noteikti slējās uz lieliniecisma pusi, un liberālās un demokrātiskās partijas nevarēja viņam sekot. Tanī pašā laikā jau Valmierā nodibinājās "Iskolats", kurš sludināja strādnieku diktatūru. Viņa pusē nostājās arī karaspēks. Un pēc visiem demokrātiskiem likumiem vēlētai kreisai Zemes padomei nebij ne drosmes, ne gribas aizstāvēt savas suverēnās tiesības. Viņa gatavojās lēnām norietēt vai ieņemt mazāka spīdekļa vietu blakus "Iskolata" sarkanai saulei. Bet "Iskolats" neļāva viņai dzīvot. Ar Zemes padomes sašķelšanos nebij vairs nevienas iestādes, kas varētu runāt vienotas tautas vārdā. Bet to prasīja mūsu sašķeltās zemes un tautas liktenis, ar kuru spēlējās svešas varas. Kurzemē bij radusies kāda vācu iecelta Zemes padome, kura bij izteikusi vēlēšanos pievienoties Vācijai. Vajadzēja pacelt balsi uz ārieni pret šādu tautas gribas viltošanu. Šādos apstākļos notika Latvijas iecerēšana un sastādījās Nacionālā Padome no visām redzamākām organizācijām un politiskām partijām (izņemot sociāldemokrātus), lai izteiktu vienotās tautas gribu uz valsti, uz neatkarīgu Latviju. Vienotās, neatkarīgās Latvijas ideju, kuru Nacionālā Padome pasludināja ar svinīgu uzsaukumu visiem latviešiem, tauta uzņēma ar sajūsmu. Augstu paceltu pār saplosītām šķiru cīņām, viņa pirmo reizi visā pilnībā ieraudzīja vienotās zemes un tautas mērķi — neatkarīgu Latviju, aiz revolūcijas dūmiem — balto tautas pili. Zināms, arī revolūcija šī mērķa sasniegšanu tikai veicināja, sagraudama veco cara valsi, lai uz viņas drupām varētu no jauna iekārtot savu dzīvi brīvas tautas. — Nekad tauta nav bijusi tik atsaucīga un devīga kā šinīs dienās. Īsā laikā dažādas organizācijas sameta Nacionālās Padomes mērķiem lielāku summu. Uzsaukums "Visiem latviešiem" tika nodrukāts 25 000 eksemplāros un izplatīts ar Bēgļu centrālās komitejas palīdzību pa visu plašo Krieviju. Tālās latviešu bēgļu nometnēs šo aicinājumu uz neatkarīgu Latviju uzņēma kā gaišu priecas vēsti. Visur dibinājās Nacionālās Padomes nodaļas, kuras pulcēja un vienoja izkaisīto tautu ap neatkarīgās Latvijas karogu. Toreiz šo karogu kā mazu nozīmi nēsāja pie krūtīm visi mūsu pirmie nacionālie darbinieki. Atceros, kad bij beigušās Nacionālās Padomes sēdes Valkā, nelaiķis Zālītis7 noņēma no savām krūtīm šo karodziņu, klusā, dziļā sakustinājumā pagājās uz priekšu un teica: "Ar šo karogu mēs ieiesim Rīgā!" Bet Rīgā toreiz Viļums noturēja savas parādes, un apkārt bij revolūcijas haoss. Ar tik dziļu un gaišu ticību pirmie un nacionālie darbinieki uzsāka cīņu par neatkarīgu Latviju. Skaists bij šis iecerēšanas laiks! Še, Valkā, tika iecerētas un pa daļai izveidotas Latvijas redzamākās mākslas un kultūras iestādes: Nacionālais teātris, Nacionālā opera, kuru Pēterpilī saorganizēja dzīves atjaunošanas nodaļas vadītājs A.Frīdenbergs8 un jau okupācijas laikā pārveda uz Rīgu. Še entuziasma pilnos vakaros pie viesmīlīgā Ruķeļu9 saimnieka tika pārrunāta arī kultūras fonda vajadzība. Latvija bija saplosīta un izpostīta, totiesu skaistāka un pilnīgāka viņa pacēlās mūsu sapņos. Mēs viņu redzējām kā māti, kura salasa savas tautas sakapāto miesu un no jauna savieno to ar brīnumdarošu dzīvības ūdeni.

Arī Latvijai ir bijusi sava Betlēme, mazā nabadzīgā Valka, pār kuras zemiem nomelnējušiem jumtiem toreiz spīdēja tik lielas, kuplas zvaigznes. Lai pēc desmit gadiem, kad sabiedrība nogrimusi rupjā materiālismā, pār Latviju atkal nāk šis agro zvaigžņu spožums."10

Lielinieku un vācu okupācijas laikā LPNP vadības galvenais centrs atradās Petrogradā, kur jau bija J.Goldmaņa vadītā Ārlietu nodaļa. Kaut Krievijas lieliniecisma "šūpulī" padomes darbība bieži bija apgrūtināta un apdraudēta, tomēr šeit varēja rast iespējas ar ārvalstu diplomātu starpniecību veiksmīgāk risināt Latvijai un latviešiem nozīmīgus jautājumus.

1 Brīvais Strēlnieks.-Nr.20., 1917.g. 17.(30.)novembrī.

2 Līdums.-Nr.265.,1917.g.19.novembrī (2.dec.)

3 Šilde Ā. Latvijas vēsture.1914.-1940.-[b.v.],1976.-209.-210.lpp.

4 Līdums.- Nr.266.,1917.g.,21.novembrī (4.dec.)

5 Par valdes priekšēdētāja biedriem ievēlēja Kārli Pauļuku no Kurzemes Pagaidu zemes padomes, Jāni Rubuli no Latgales Pagaidu zemes padomes un Juri Palcmani no Latvju Kareivju Nacionālās Savienības. Par sekretāru ievēlēja Kristapu Bahmani, par sekretāra biedriem Kārli Skalbi, Jāni Akurateru, Vili Siliņu un Eduardu Laursonu.

Ievēlēja LPNP nodaļas vadību: Ārlietu - priekšsēdētājs Jānis Goldmanis, Aizsardzības un atjaunošanas - Jānis Rubulis, Latviešu Satversmes Sapulces vēlēšanu komisija - Voldemārs Zamuēls, Agrārā nodaļa - inženieris A.Kalniņš, Kultūras - Fricis Vītoliņš.

6 Līgotņu Jēkabs. Latvijas valsts dibināšana. Latvijas valsts tapšanas pirmais posms (līdz 18.novembrim 1918.).-R.,1925.-139.lpp.

7 Bijušais Krievijas Valsts domes deputāts Jānis Zālītis, pirmais Latvijas Apsardzības ministrs.

8 Frīdenbergs Andrejs (1875.- ? ) sabiedrisks darbinieks.

9 Valkas apriņķa Liellugažu pagasta "Ruķeļu" māju saimnieks Jānis Pavlovičs.

10 Skalbe K. Mazās piezīmes.-R.,1990.-222.-224.lpp.

Turpinājums — seko

KĀDS BIJIS SENO

LATVIEŠU KAROGS?

Jau no vairāk pusēm aizrādīts, ka sarkanbaltsarkans karogs esot jāatzīst par latviešu tautas karogu. Šīs vienprātības dēļ vien jau būtu mums jāpieņem šāds karogs, bet viņam par labu vēl runā zināma līdzība ar citu tautu karogiem un saskaņa ar vecās kronikas ziņām. Tā tad turpināt par šo jautājumu debates būtu lieks darbs.

Patiesības labā mums tomēr būtu interesanti zināt, kāds īsti bijis seno latviešu karogs. Te nu mums daudzina rīmju kronikas liecību M.Siliņa tulkojumā, ka senie latvieši esot gājuši " ar karogu sarkanā krāsā, baltu strīpu pa vidu ." Es turpretī "tulkojumu" būšot "pārpratis", domādams, ka šis karogs bijis sarkans ar vairāk baltām strīpām. Apvainojums tomēr palicis bez pierādījumiem. Pirmkārt, uz minēto tulkojumu es nevarēju atsaukties, jo tāds man še nav sasniedzams. Otrkārt, nav mēģināts pierādīt, ka tulkojums stāv ārpus šaubām, un ka es kronikas nebūtu sapratis. Kronikā ir šāds izteikums: " Mit einer banier rot gevar, das was mit wise durch gesniten ." Es tos vārdus tulkoju šādi: " Ar karogu sarkanā krāsā kas bija ar baltu svītrots ." Es nesaprotu, kā no šiem vārdiem ir iztulkota viena pati balta svītra. Vecos laikos visas tautas cienījušas raibas lietas un arī latvieši nav bijuši nekāds izņēmums. Tautas dziesmas daudzina nevien "rakstītus" cimdus, jostas, villaines, kreklus un citas apģērba daļas, bet arī kamanas (7046. 22969. 24527), laivas (1907. 5105), galdus (1424), krēslus (1429) u. t. pr. Tāpat rakstīti karogi nav tur sveši (7148. 9499. 31945. 32105. 32108). Vai tad nu arī šie karoga raksti būtu pastāvējuši no vienas pašas baltas svītras? Ja pieņemam, ka karogam bijušas vairāk svītras, tad saskan kronikas un tautas dziesmu ziņas.

Profesors P. Šmidts

"Līdums" Nr. 108,

1917.g. 14. (27.) maijā

KĀDS BIJIS SENO

LATVIEŠU KAROGS?

"Līduma" 108. numurā profesors P. Šmits vēl reiz atgriežas pie jautājuma par seno latviešu karogu. Pastrīpodams, ka viņš nebūt neesot M.Siliņa pievesto tulkojumu pārpratis un aizrādīdams, ka Siliņa apvainojums esot palicis bez pierādījumiem, viņš pieved jaunu attiecīgu teikumu no vācu valodā rakstītas kronikas. Autors tomēr, kā liekas, ja nu ar nebūtu pārpratis M.Siliņa pievesto tulkojumu, taču pārprot viņa paša pievesto rīmju kronikas izteikumu: "Mit einer banier rot gevar, das was mit wise durch gesniten." Šī izteikuma burtiskais tulkojums būtu: "Ar karogu sarkani krāsotu, kas ar baltu pušu griezts." Nesaprotami, kamdēļ profesors P.Šmidts "...durch gesniten" tulko: "Svītrots", neskatoties uz to, ka "svītrots" vāciski būtu "gestreift". Tātad varam tikai piekrist M.Siliņa pievestam tulkojumam: " ...ar karogu sarkanā krāsā, baltu strīpu pa vidu," kurš loģiski ir pilnīgi pareizs, tādēļ, ka zem sarkana, ar baltu pušu grieztā (jeb pārdalītā) karoga var tikai iedomāties sarkanu karogu ar vienu baltu strīpu pa vidu. Un tādēļ vien, ka "vecos laikos visas tautas cienījušas raibas lietas," jau nevar vēl teikt, ka seno latviešu karogs arī būtu bijis raibs — svītrots.

J.A–ņš

"Līdums" Nr.111.,

1917.g. 18. (31.) maijā.

VĒL REIZ PAR SENO

LATVIEŠU KAROGU

"J. A–ņš" "Līduma" 111.numurā mēģina atkal sagrozīt kronikas tekstu par seno latviešu karogu un apkarot manu izskaidrojumu šai jautājumā. (Jau vairākkārt daudzinātais kronikas izteikums skan burtiskā tulkojumā šā: "ar karogu sarkani krāsotu, kas bija ar baltu caurgriezts" (durch gesniten, jaunākā tulkojumā: durchschniten). Tā tad šis karogs bijis ar baltu krāsu svītrots jeb strīpots, jo arī tautas dziesmās daudzinātais "rakstītais karogs" zīmēsies uz izgreznojumu ar vairāk svītrām. Vācieši saka arī: "ein mit Grāben durchschnittenes Feld" ar grāvjiem caurvilkts lauks. Mūsu rakstnieki turpretī, tulkodami: "ar baltu strīpu pa vidu" (mit einem weisen Streifen), "ar baltu pušu griezts" (entzweigeschnitten) un "pārdalīts" (geteilt), neturas ne pie kronikas teksta, ne pie tautas dziesmu liecībām. Karoga raksti taču nebūs pastāvējuši no vienas pašas baltas svītras. Vismaz apgalvojums par vienu pašu baltu svītru seno latviešu karogā nav dibināts ne uz kronikas vārdiem, ne arī uz etnogrāfijas ziņām.

Tikpat nedibināts ir otrs "J. A-ņa" apgalvojums, itin kā es savā rakstā būtu runājis par kādu apvainojumu no M.Siliņa kunga puses. M.Siliņa kunga Alnpekes tulkojums iznāca gadu 30 atpakaļ, kad es vēl laikam mācījos ģimnāzijā, un M.Siliņa kungs manis nemaz nebija redzējis. Par apvainojumu es turu tādu polemikas kārtību, kur bez tuvāka aizrādījuma man pārmet pārprašanu, kamēr citu domas nostāda ārpus šaubām. Pēc tāda sprieduma iznāk, ka tādēļ vien jau mans aizrādījums nav pareizs, ka tas nāk no manas puses.

Tā kā jautājums par seno latviešu karogu jau ir pietiecīgi pārrunāts, tad ar šo beidzu savas piezīmes karoga lietā.

P.Šmidts

"Līdums", Nr.145.,

1917.g. 28. jūnijā (11. jūlijā)

ARĪ KAULU SĀPES

Krievijā tagad plivinās sarkanais karogs. Latvju māksliniekiem, kas pulcējas ap Latviešu Mākslas Veicināšanas biedrību tomēr esot lielā galvas lauzīšana, kādam jau jāizskatoties latviešu "nacionālam karogam".

Tas nu esot sarkanbalt-sarkanais karogs. To balto strīpu, kuru nolemts zīmēt drusku šaurāku, kā sarkanās, latvju tautas darba masas gan laikam atstās pašiem karoga zīmētājiem. Zem sarkanā karoga ir gājuši latvju darbaļaudis. Zem sarkanā karoga viņi cīnijās un mira 1905.gadā un tam sekojošā reakcijas laikmetā. Zem sarkanā karoga ir sacēlusies visa revolucionārā Krievija un Latvija un zem šī karoga vien viņa grib iet pretim labākai nākotnei. Prātošana par latviešu "nacionālo karogu" izliekas labākā gadījumā, par daudz smieklīga.

"Brīvais Strēlnieks"

Nr. 34., 1917.g. 26.maijā.

"BRĪVAIS STRĒLNIEKS"

PAR NACIONĀLO KAROGU

"Brīvā Strēlnieka" 34.numurā zem skaistā virsraksta "Arī kaulu sāpes" kāds anonīms rakstītājs mēģina zoboties par latviešu karogu, atrod "prātošanu" par nacionālo karogu "par daudz smieklīgu" un grib radīt it kā kontrastu starp nacionālo un sarkano karogu. Tā ir sen pazīstama dziesmiņa — autors rīkojas pēc veca parauga un šablonas. Pirms kara tautības noliegšana sasniedza laikam kulminācijas punktu franču sociālista antimilitārista Hervē paradoksā saucienā: "Plantons le drapeau au fumier!" (Karogu iespraudīšu mēslu kaudzē!). Tomēr visiem zināms, ka šis pats Hervē tagad atradis atkal savu īsto franču sirdi un ar neatlaidīgu enerģiju kopš kara sākuma savā laikrakstā iestājas par karu, lai glābtu Franciju no vācu iebrucējiem. Ne urra patriotisms, bet dziļa nacionāla pašapziņa raksturo šo franču sociālistu vadoni, kā visus viņa franču un angļu biedrus. Atcerēsimies arī Raiņa neaizmirsatmos vārdus par nacionālo jautājumu. Tikai mūsu latviešu lielinieki grib būt visai pasaulei priekšā un sit rekordu sevis noliegšanā. Pēc "Brīvā Strēlnieka" vārdiem, "revolucionārā" Latvija zem sarkanā karoga vien grib iet pretim labākai nākotnei." Sarkanais karogs nekad nevar zaudēt savu lielo un dziļo nozīmi. Tas mūžam paliks brīvības un revolūcijas simbols, saviļņos masas pret apspiešanu un varmācību, plivināsies kā asiņains sauciens visur, kur notiek sacelšanās un nemiers. Bet kā revolūcijas simbols sarkanais karogs ir kopīgs visām tautām, ir internacionāls tāpat kā viņa pretstats — baltais karogs. Nacionālam karogam taisni republikā vislielākā nozīme. Tur nav "Dieva svaidīta" valdnieka, ģerboņu, ģīmetņu u.t.t. — bet ir gan tautas karogs — t a u t a s v a l d ī b a s s i m b o l s. Latvijai, kā Somijai, Polijai, Ukrainai ir savs karogs. Un zem šī karoga viņa ies pretim labākšai nākotnei, piedzīvos nacionālu apvienošanu un mūsu sagrautās kultūras dzīves atjaunošanu, par spīti visiem tautības noliedzējiem.

O.G. [Oļģerts Grosvalds]

"Līdums" nr.120, 1917.g. 29.maijā

Laikrakstu apskats

"Līdums" ļoti sašutis par mūsu piezīmi (34.num.) nacionālā karoga lietā. Viņam lūk nepatīk, ka sarkanajam karogam arī turpmāk jāpaliek par to karogu, zem kura ies latviešu tautas vairums. Apmierināties ar šo "nepatikšanu" tā kā tā vajadzēs "Līduma" redakcijas kungiem. Tik piezīmēs par savu pretinieku domām mēs cien. redakcijai gan ieteiktu vairāk turēties prāta un loģikas robežās. Nevar vis zināt, kāpēc mūsu rakstiņa dēļ mēs tiekam nostādīti blakus franču ultrapatriotam un kauslim Hervē un kāpēc mūsu mutē tiek likti vārdi par "tautības noliegšanu" utt. Taisnība jau nu ir tā: To "tautību", kura pulcējas zem nākamā "nacionālā karoga baltās strīpas, to mēs nevien noliedzam, bet pret to mēs vedīsim arī asu cīņu. Bet šī "tautība" būs gan laikam tautisko banku un krājkasu produkts. Asa nošķiršanās arī "tautības" lietās, lūk, nav par ļaunu domu un prāta skaidrībai.

"Brīvais Strēlnieks" Nr.39,

1917.g. 1.jūnijā