Oļģerts Krastiņš,

Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis,— "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Pievērš uzmanību fakts, ka trīsdesmitajos gados tiešie nodokļi algotu darbu strādājošo mājsaimniecībām ir bijuši ļoti mazi: fiziska darba strādnieku grupā — 0,6% no visiem izdevumiem, garīgu darbu strādājošo grupā — 1,1%. Jau lielāka izdevumu daļa aizgāja obligātai sociālai apdrošināšanai: attiecīgi 3,3% un 5,7%. Bija arī brīvprātīgā apdrošināšana (Ģ.B. — 95., 105. lpp.).

Niecīgo nodokļu īpatsvaru mājsaimniecību bruto izdevumos izskaidro fakts, ka personas, kuru ienākumi nepārsniedza 2000 latu gadā, no ienākuma nodokļa bija atbrīvotas, bet, ja ienākums ir darba alga, šī neapliekamā summa palielinājās līdz Ls 3333 gadā ("Nodokļu likumi". — R.: 1938, 16.—4. un 17.—8.p.). Atbilstoši likumam, ienākuma nodokli no algas Latvijā maksāja tikai ap 11 tūkstoši personu — neliela daļa no algotiem darbiniekiem ar tālaika apstākļos lielu darba algu.

Turpmāk patēriņa izdevumu struktūra vēsturiskajam 1936./37.gada periodam, ciktāl tas bija iespējams, pārrēķināta pēc neto principa, lai pamatotāk to varētu salīdzināt ar patēriņa izdevumu un struktūru mūsdienās (2.tabula).

Mūsdienu algotu darbu strādājošo patēriņa izdevumu daļa, kas aiziet pārtikas produktu iegādei — 43,9% — ir nedaudz lielāka nekā trīsdesmitajos gados fiziskā darba strādnieku grupā — 42,4%. Bet tā ir daudz lielāka nekā toreiz garīgu darbu strādājošo grupā. Ja uztura produktu izdevumu īpatsvaru izdevumu kopsummā uzlūko par tautas labklājības indikatoru, tad mūsdienās visu algotu darbu strādājošo mājsaimniecību vidējais labklājības līmenis aptuveni atbilst tālaika fiziskā darba strādnieku līmenim, bet tālu atpaliek no tālaika garīgu darbu strādājošo labklājības līmeņa.

Mūsdienu mājsaimniecībās, kur galvenam pelnītājam ir augstākā izglītība, pārtikas iegādei izdod 40,0% no visiem patēriņa izdevumiem jeb par 3,9 procentu punktiem mazāk nekā vidēji visā algotu darbu strādājošo mājsaimniecību grupā. Tomēr šis rādītājs ir par 9,1 procentu punktu sliktāks nekā trīsdesmitajos gados garīgu darbu strādājošo grupā.

Izdevumu daļa, kas saistīta ar dzīvokļa vai namīpašuma uzturēšanu, vēsturiskajā un mūsdienu periodā ir ļoti līdzīga — 15—16% no patēriņa izdevumiem. Būtu ļoti labi, ja šos izdevumus izdotos saglabāt pašreizējā līmenī. Taču ir sagaidāms, ka ar mājokli saistītie izdevumi vēl pieaugs, un tam ir savs pamats, jo trīsdesmitajos gados dzīvokļos pieejamo komunālo labierīcību līmenis bija daudz zemāks nekā mūsdienās.

Mūsdienās, salīdzinot ar vēsturisko periodu, iedzīvotājiem ir relatīvi daudz lielāki transporta izdevumi. Nevarētu teikt, ka toreiz būtu bijuši daudz lētāki transporta tarifi. Piemēram, ielu dzelzceļa brauciens Rīgā 1936.—1938.gadā maksāja 15 santīmu, dzelzceļa biļete Rīga—Majori — 55—65 santīmus, kas ir samērā tuvu mūsdienu tarifiem ("Galvaspilsētas Rīgas statistiskā gada grāmata" — R.: Rīgas valde, 1939 — 173.lpp.). Galveno atšķirību varētu veidot transporta izmantošanas biežums. Toreiz visas Latvijas pilsētas bija daudz mazākas nekā mūsdienās. Līdz ar to darba un dzīvesvietas bija tuvāk un daļa strādājošo uz darbu un atpakaļ varēja nokļūt bez transporta izmantošanas. 1935.gadā Rīgā bija 385 tūkstoši iedzīvotāju, bet 1997.gadā — 816 tūkstoši, Liepājā — 57 un 97 tūkstoši, Daugavpilī 45 un 118 tūkstoši. Sava nozīme ir arī dārgajam personīgajam autotransportam, kas trīsdesmitajos gados bija pieejams pavisam šauram iedzīvotāju slānim, bet mūsdienās to izmanto jau aptuveni ceturtā daļa mājsaimniecību.

Mūsdienu patēriņa budžetos iedzīvotāji daudz mazāk atvēl apģērbu un apavu iegādei, nekā to darīja Latvijas pirmās neatkarības periodā. Šādu atšķirību cēloņus var skaidrot tikai hipotētiski. Viens no cēloņiem varētu būt ļoti augstā obligāto un gandrīz obligāto izdevumu daļa mūsdienu mājsaimniecību budžetos. Apģērbu un apavu iegāde ir vairāk vai mazāk brīvas izvēles jautājums. Ļoti spiedīga budžeta apstākļos tam vienkārši nav naudas. Otrs cēlonis varētu būt iepriekšējās desmitgadēs uzkrāto apģērbu un apavu izmantošana.

Mūsdienu patēriņa budžetos lielāku daļu nekā senāk ieņem izdevumi, kas saistīti ar kultūru, atpūtu, ceļojumiem utt. Jāatzīmē gan, ka arī pēc izdevumu pozīciju pārgrupēšanas šie rādītāji ir salīdzināmi tikai aptuveni. Galvenais atšķirību cēlonis tomēr varētu būt zinātniski tehniskais progress, kas mūsdienu cilvēkam piedāvā daudz vairāk kultūras un atpūtas iespēju, par ko ir jāmaksā. Pietiek atzīmēt tehniskos plašsaziņas līdzekļus, ārzemju ceļojumus u.c., kas trīsdesmitajos gados bija izplatīti daudz mazāk.

Pārējās patēriņa izdevumu pozīcijas abos salīdzināmajos periodos ir mazākas un arī to atšķirības vairāk pieskaitāmas mājsaimniecību budžetu detaļām.

Daži vispārinājumi

Mūsdienu iedzīvotāju dzīves līmenis pozitīvi atšķiras no vēsturiskā ar tām priekšrocībām, ko dod zinātniski tehniskais progress. Trīsdesmitajos gados tikai mazai iedzīvotāju daļai dzīvokļos bija centrālapkure, nedaudz plašāk bija pieejams ūdensvads un kanalizācija; visur vēl nebija arī elektriskā apgaismojuma, kas tagad ienācis būtībā visos mājokļos. Lieli retumi skaitījās ledusskapji un veļas mazgājamās mašīnas. Pat radiouztvērēji bija tikai samērā turīgākiem. Televīzijas nebija nemaz.

No sociālā viedokļa mūsdienu iedzīvotāju priekšrocības grūti saskatīt, izņemot vispārējo pensiju nodrošinājumu, kaut arī pensiju lielums ir izteikti nepietiekams. Kā liecina augstais pārtikas izdevumu īpatsvars mājsaimniecību budžetos, strādnieku labklājības līmenis pēdējā pusgadsimtā un īpaši pēdējos septiņos gados nav augstāks nekā trīsdesmitajos gados, bet garīgu darbu strādājošo dzīves līmenis relatīvi ir pazeminājies. Pagaidām nepierādot ar datiem, ir pamats domāt, ka mūsdienās notikusi dziļāka sabiedrības noslāņošanās pēc materiālās dzīves līmeņa. Katrā ziņā noslānošanās norit pārāk strauji.

Nenormāli strauja sabiedrības noslānošanās izraisa noziedzības pieaugumu. Ja 1938.gada sākumā Latvijas cietumos atradās 2,7 tūkstoši personu, tad 1997.gadā — 6,2 tūkstoši. Toreiz vairākumu notiesāja par relatīvi viegliem noziegumiem uz samērā īsu laiku. Pēdējos desmit gados ir parādījušies tādi jauni, ļoti smagi noziegumu veidi kā pasūtījumu slepkavības, rekets, spīdzināšana, iedzīvotāju masveida apkrāpšana. Diezin vai kāds apšaubīs, ka šiem un citiem smagiem noziegumiem ir tiešs sakars ar forsētu vērtību pārdalīšanu un primitīvo kapitāla uzkrāšanu. Kopā ar lielas sabiedrības daļas nonākšanu trūkumā vai pat nabadzībā, ko pastiprina neziņa un nedrošība par rītdienu, tas var apdraudēt valsts ilgspējīgu attīstību.

Mūsdienās nav daudz ko mācīties no trīsdesmito gadu saimniecības un sadzīves tehniskā stāvokļa. Taču, ja šodienas Latviju gribam atzīt par pirmās neatkarīgās Latvijas tiesību un tradīciju mantinieci, tālaika dzīves sociālā organizācija daudzviet var dot vērtīgu vēsturisku pieredzi.

2.tabula

Latvijas mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūra, procentos

1936./1937.g. 1997.g.

fiziska garīgu algotu mājsaimnie-

darba darbu darbu cībās, kur

strādnieku strādājošo strādājošo galvenam

mājsaim- mājsaim- mājsaim- pelnītājam ir

niecībās niecībās niecībās augstākā

izglītība

Uztura produkti 42,4 30,9 43,9 40,0

Dzīvokļa vai namīpašuma

uzturēšana 15,6 15,7 14,7 15,7

Transports 3,1 3,8 8,4 9,4

Apģērbi, apavi 13,8 15,0 7,1 7,0

Kultūra, atpūta, ceļojumi u.c. 6,4 8,2 10,1 11,4

Veselības aprūpe 3,6, 4,7 3,4 3,4

Mājokļa iekārtošana 4,7 5,7 3,4 3,7

Sakari 0,4 0,8 2,0 2,3

Alkoholiskie dzērieni 1,1 0,9 1,5 1,6

Tabakas izstrādājumi 2,0 1,3 1,3 0,8

Pārējās preces un pakalpojumi 6,9 13,0 4,2 4,7

Kopā 100 100 100 100

Datu avoti: 1936./37.g. — aprēķināts pēc Ģ.B. — 91.—95., 100.—105.lpp.; 1997.g. — Z. — 33.lpp. un patstāvīgi aprēķini.