Mēs savā zemē un laikā

No barikādēm — uz neatkarīgu Latviju

Ivars Redisons, bijušais Latvijas Tautas frontes

priekšsēdētāja vietnieks (barikāžu laikā), — "Latvijas Vēstnesim"

Latvijas neatkarības liktenis izšķīrās 1991.gada barikādēs. Janvārī —Rīgā, augustā — Maskavā. Tas ir fakts, ko nevar apstrīdēt pat vēstures pārrakstītgribētāji.

Visi pētījumi par to laiku ir un būs nepilnīgi (un, jāsaka, tendenciozi!), ja neskata procesus kopumā pasaulē un toreizējā PSRS — starptautiskā un iekšējā ietekmes sfēru pārdale, korupcija un šajā gaisotnē iesākusies "prihvatizācija".

Mums, protams, gribētos uzskatīt, ka pārmaiņu pamatā bija cita — nacionālā — enerģija. Tagad ir zināms, ka 80. gados lielvaras slepeni (jau kuro reizi šajā gadsimtā!) vienojās par Baltijas valstu pārveidi autonomu protektorātu statusā PSRS sastāvā. (Vērojot Krievijas bezkaunību un Rietumu divkosību, ir pamats domāt, ka šīs vienošanās nav lauztas.)

No šī lielvalstu lēmuma izrietoši bija nākamie Kremļa soļi — Baltijas ekonomikas pārveide uz kapitālisma (protams, caur dažādām piesegpersonām iegūstot sev kontrolpaketi!) pamatiem. Tā teikt, Honkonga krievu izpildījumā. Un vēlāk — 1988.gada maijā — Kremlis akceptēja Tautas frontes dibināšanu. (Tiesa, tā izrādījās visai nepaklausīgs bērns, īpaši pēc LTF 3.kongresa.)

Daudziem gribētos visu vērtēt vai nu tikai baltā, vai tikai melnā krāsā. Taču viss izrādījās daudz sarežģītāk. Pat Kremlī bija dažādi grupējumi. Tiesa, to vairākums nebija lasījuši Raini (pastāvēs, kas pārvērtīsies!) un vēlējās atpakaļ visu pa vecam. Arī ar asiņainām represijām. Urālos izveidoja sešas jaunas koncentrācijas nometnes, Rīgā slepeni iekārtoja "savākšanas punktus" un aprīkoja vagonus.

Dažādu procesu rezultātā 1990.gada nogalē Latvijā reāli pastāvēja vairāki varas centri:

1) impērijas (Kremļa) vara, ne tikai militārā un represīvā, bet arī finansu saimnieciskā;

2) oficiālā protektorāta vara (sašķelta Augstākā padome ar amorfām Interfrontes un Tautas frontes frakcijām, nepolitiskā profesionāļu valdība ar tikai diviem LTF biedriem ministru amatos). Īpaši uzsverama vietējo padomju (pašvaldību) loma un to toreizējā patstāvība, kura turpmāk tika (un tiek) ik gadu jo vairāk "apcirpta";

3) sabiedriskā organizācija — Latvijas Tautas fronte ar 230 tūkstošiem biedru (un LNNK un citas organizācijas tās paspārnē);

4) ap 650 tūkstošu pilsoņu nobalsošanā izveidota pārstāvniecības institūcija — LR Pilsoņu kongress. Taču savu ietekmi ļoti ātri zaudēja. (Tas būtu īpašu pētījumu vērts — kā un kas sagrāva PK no iekšpuses?)

Aina nebūtu pilnīga, ja neņemtu vērā kādu ļoti ietekmīgu slāni, kas caurvija visas toreizējās oficiālās PSRS, PSKP CK un Latvijas struktūras. Tā ir ēnu ekonomika. Neoficiāls, neafišēts, toties reāli ļoti ietekmīgs varas centrs. Citi to sauc par korupciju, vēl citi — par krievu mafiju. Tajā laikā ēnu ekonomika pārvaldīja 15 —20% visa PSRS potenciāla. No turienes arī nāca pirmie miljardieri.

Dīvaini, bet impērijas "gaišo spēku" un "ēnu ekonomikas" bosu intereses Latvijā sakrita: izveidot pēc iespējas vairāk "privātu un neatkarīgu" uzņēmumu, akciju sabiedrību un banku ar kontrolpaketi piesegpersonu rokās. Ieskatu var gūt, uzklausot ne tikai izputināto Tautas bankas šefu Māri Ārgali. Izanalizējiet, piemēram, PSRS Ministru padomes 1990. gada 19. oktobra lēmuma Nr.1062 "Par Vissavienības nozīmes uzņēmumu Latvijā pārveidošanu akciju sabiedrībās" un citu līdzīgu lēmumu realizāciju.

Katrā no šiem pieciem (!) varas centriem pastāvēja iekšēji strāvojumi, savstarpēja cīņa par varu, bija kā reakcionāri, tā gaiši cilvēki, gan par, gan pret Latviju. Te nevar mest visus pār vienu kārti, katra cilvēka rīcība jāvērtē atsevišķi.

Turklāt jāņem vērā, ka visur pa starpu jaucās visdažādākie spiegu dienesti — ne tikai VDK un GRU vai CIP un "Mossad", bet arī mafijas grupējumi.

Šeit nepieminam transnacionālo korporāciju intereses, jo Latviju iespaidot tās jūtami sāka pēc neatkarības atjaunošanas. Arī tā ir apjomīga un lielas ievērības cienīga pētījuma tēma.

Starptautiskā sabiedrība nosoda terorismu. Olsterā, Kosovā, Kurdistānā un citur impēriskā vara var brīvi pat nogalināt, jo izdevies iestāstīt pasaulei, ka nacionālās atbrīvošanās cīnītāji ir vienkārši teroristi. Arī PSRS — lai varētu turpināt valdīt Baltijā — bija vajadzīgs šis mūžsenais terorisma iegansts. Tādēļ arī vajadzēja panākt, lai patriotu neoficiālo formējumu rokās parādītos ieroči un ne tikai parādītos, bet arī šautu. (Žēl, bet to nespēj un negrib saprast tie, kuri slavina O.Kostandu un citus nelegālo bruņoto formējumu vadoņus par to, ka barikāžu laikā Rīgā atsauca ap 200 lauku vīru, bruņotus karalaika "kaulu zāģiem". Ar šo nepārdomāto soli par mata tiesu neiegrūžot Latviju postā.) Kad faktu nebija, tos vajadzēja izdomāt. Sākās pieminekļu spridzināšana. Ostankina raida: "Latviešu nacionālisti sašāva Ņevzorova mašīnu!"

Par laimi, gandrīz visa "ceturtā vara" — žurnālisti — izrādījās nebijuši sīksti un demokrātijas ideāliem uzticīgi. Represijas, Preses nama ieņemšana tikai uzkurināja spītu un arī profesionālo starptautisko solidaritāti. "Diena" īsā laikā noorganizēja iespiešanu citā vietā.